Kazhes pierakstu burtnīca

Šī parasti tiek dēvēta par vājāko no Vailda lugām, ne velti tās panākumi teātros sākotnēji bija maigi izsakoties nožēlojami - pagāja veseli astoņi gadi kopš tās uzrakstīšanas līdz tā nonāca uz skatuves (turklāt Amerikā, nevis Lielbritānijā), pēc dažām nedēļām tās izrādīšanu pārtrauca, un ietekmīgi ļaudis Vaildam no sirds neieteica mēģināt panākt tās iestudējumu Anglijā. Pats Vailds gan šo esot uzskatījis par savu jaunības dienu labāko darbu.
Luga ir melodramatisks stāsts par mīlestību un atriebību. Tā galvenais varonis Gvido ir kaitinošs memļaks, kurš nespēj uzņemties nekādu atbildību un ir visai nespējīgs rīkoties. Viņam ir draugs, ar kuru Gvido ir teju vai homoseksuāla mīlestība, bet kad viņam kaut kāds vecis atklāj, ka Gvido tēvs esot bijis lielisks augstmanis, kuru nodevis un nāvē aizvedis Padovas riebīgais grāfs, Gvido vēsi atvadās no drauga, lai viņu nekad vairs nesatiktu, un sāk kalt plānus, kā atriebt savu tēvu (kuru viņš, protams, nav pazinis). Tas pats augstmanis viņam iesaka pieteikties ļaunā grāfa dienestā. Tad viņš iemīlas grāfa skaistajā sievā Beatričē, kuru gan viņš ir gatavs arī pamest, lai nogalinātu grāfu (pēc tā paša veča ieteikuma). Pēc tam savukārt viņš pārdomā un izlemj, ka atriebības rezultātā viņš aptraipīs savu mīlestību pret Beatriči, tikām Beatriče pati ņem un nogalina savu vīru, bet Gvido viņa vairs nav tīkama, jo viņa ir aptraipījusi viņu skaisto mīlestību ar asinīm. Beatriče, kura ir apvainojusies, apsūdz Gvido viņas vīra slepkavībā, viņam tiek piespriests nāves sods, tad pati Beatriče atzīstas, ka ir slepkava, bet tas neko vairs nemaina, un beigu beigās viņi abi izdara pašnāvības. Jeij, cik jauks noslēgums šim banālajam un ne pārmērīgi ticamajam stāstam! Galvenais šīs lugas trūkums ir pārmērīgā nopietnība un Vaildam raksturīgo ironisko personāžu trūkums - Gvido un Beatriče ir neveiksmīgi Romeo un Džuljetas atdarinātāji, un vispār visa lugas atmosfēra ir samāksloti neuzrunājoša. Es arī nebūtu ieteicis to iestudēt!