Blue Fall

Sākšu ar to, ka man nepatīk grupas "Pacific K" nosaukums - tāpat kā man nepatīk nosaukums "Northern C", kas ir pilnīgi cita grupa, bet seko tam pašam naming convention. Iespējams, ka tas ir apzināts gājiens, bet man šādi nosaukumi šķiet absolūti bezpersoniski un atmiņā nepaliekoši. Gaidu, kad šim pulciņam piepulcināsies vēl kāds jauns kolektīvs, piemēram, "Atlantic F".

Būtu pārspīlēti, ka "Pacific K" mūzika mani aizrautu vairāk kā tās nosaukums. "Blue Fall" patiesībā ir EP, nevis pilna garuma albums, bet pat tā divdesmit minūtes man šķiet pārāk vienmuļas un vienveidīgas. Turklāt - patiesībā jau tie dabas skati, kurus uzbur grupa, ir itin baudāmi. Šo albumu ir visnotaļ patīkami klausīties - solistam ir gan patīkams tembrs, gan pieklājīga izruna angļu mēlē (lai arī aprakstos lasīts, ka grupas ietekmju vidū ir Niks Keivs, vokāli man Kristaps Bedrītis daudz vairāk šķiet radniecīgs Edijam Vederam).

Lielākā problēma saistībā ar "Blue Fall" manās acīs ir tajā, ka es tur nespēju saklausīt neko tādu, kā dēļ man gribētos ar šo grupu draudzēties drusku vairāk - ieraksts šķiet pārāk abstrakts un atsvešināts. Jā, tas skan profesionāli (ne velti to māsterējis Arnis Račinskis), tu jūti, ka tiem čaļiem tehniskās spējas ir labas, viņi nevairās no daudzdaļīgām sarēžģītām kompozīcijām, bet tās daudzdaļīgās sarežģītās kompozīcijas man vismaz šķiet itin bezmērķīgas un vienmuļas. Es šādu mūziku varu itin labi iztēloties kā skaņu celiņu kādai gana kvalitatīvai filmai, bet man ir visnotaļ grūti to klausīties pašu par sevi (un trīs dienu klausīšanās rezultātā no 20 minūšu ieraksta nekas diži atmiņā tā arī nosēdies nav). Es saprotu, ka ieraksts ir baudāms kā vienots veselums nevis dziesmiņu apkopojums, bet kaut kā visā šajā man pietrūkst.
2018-01-30
7.0
comments powered by Disqus