Pārgājiens Melturi - Dzērbene
Kad vasara ir garām, ir laiks ķerties pie pārgājieniem. Kukaiņi ir aizgājuši gulēt, koki zaudējuši lapas, no rīta teltī ir patīkami atvēsinošs, nevis atbaidoši karsts, un tu vari izbaudīt pārgājienu pēc pilnas programmas.
Man ir diezgan daudz pārgājienu ieceru, kuras agrāk vai vēlāk gribētos realizēt, un vissaistošākais no tiem jau labu laiku man šķiet izbraukt ar Gulbenes-Alūksnes bānīti un pēc tam doties ar kājām no Alūksnes uz Api. Novembra sākumā izlēmu, ka beidzot būtu laiks šo pārgājienu veikt. Tomēr iepriekšējā dienā pirms starta atklājās kāda problēma - retais putns Rīgas-Gulbenes vilciens mums vajadzīgajā nedēļas nogalē nekursēja (nez kādēļ biju sapratis, ka tas tagad reizi nedeļā atkalir uz strīpas, bet patiesībā tas ir pieejams vien dažas reizes gadā). Līdz ar to pārgājām pie plāna B - nelielas pastaigas pa dzelzceļa līniju Ieriķi - Gulbene - Abrene. Skaidrs, ka ne jau visā tās garumā, bet tikai Rīgai tuvāko posmu.
Sestdienas rītā startējām trīs cilvēku sastāvā: Raitis, Marina, Raimonds. Uz startu, kā jau to varētu gaidīt, devāmies ar Cēsu vilcienu, kas mūs aizgādāja līdz Melturiem (posms Ieriķi-Melturi ir vienīgais Abrenes līnijā, kas vēl arvien tiek izmantots un tikai tādēļ, ka tas pārklājas ar cēsinieka maršrutu). Vilciena brauciena laikā mācījām Marinai zoles spēles pamatus, jo viņas skolā tā nebija pieejama kā fakultatīvs priekšmets, atšķirībā no manējās (5.videne, saukta vēlāk par Āgenskalna ģimnāziju), kur katru nedēļu bija ne mazāk kā piecas zoles nodarbības. 
Melturu stacijā kopā ar mums izkāpa arī vilciena konduktore, kuras motivācija gan bija visai mīklaina - viņa izkāpa no vilciena, pagaidīja, kamēr durvis aizveras, tad tās atvēra pati atkal vaļā, iekāpa iekšā un aizbrauca. Gan jau tur bija kāda fiška, bet mums to saskatīt neizdevās.
Kas ir labi, ejot pārgājienos pa uzbērumu, nav sevišķi jāseko maršrutam, jo risks apmaldīties ir itin zems. Tā nu mēs arī gājām. Apdzīvotā vietā Amata iegājām veikalā "Edgars" mazliet papildināt līdzi paņemtos krājumus (galvenokārt - iegādāties ūdeni), un izrādījās, ka mūsu vajadzībām šis veikals atbilda itin slikti, jo veikalā bija pieejama tikai viena pudele ar negāzētu ūdeni, kas nav ļoti daudz, līdz ar to mums draudēja perspektīva vārīt makaronus gāzētā ūdenī. No otras puses - kāpēc ne? Jo īpaši, ja citu veikalu tāpat pa ceļam nebija. Toties "Edgarā" dabūjām pāris avīzes (šampanietis jau bija sagadāts), lai varētu uzspēlēt "Kurzemes vārdu" spēli. Neatceros, kurš tajā uzvarēja, bet pārsteidzošā kārtā pat Raitis diezgan labi ievēroja spēles noteikumu, ka šampi dzert drīkst tikai pēc jautājuma uzdošanas. Man patrāpījās lasīt jautājumus no ekskluzīva laikraksta "Tautas veselības avīze", lūk, fragments no "Kas jauns" raksta par šī izdevuma parādīšanos publiskajā piedāvājumā:
„Tautas Veselības Avīze” ir vieta, kurā no tautas medicīnas zelta graudiem nopūst maldu pelavas, kur atšķirt farmācijas firmu mārketinga trikus no reālās informācijas, kur kritisku aci paskatīties uz ekobaidīšanā dibinātu biznesu
Kamēr Raitis un Marina pūlējās atrast kaut ko amizantu laikrakstā "Dzirkstele", manā rīcībā bija raksts par groka (dzēriena) vēsturi ar dažādiem ieteikumiem, kad lietot un kad nelietot groku. Personīgi iecienītākais ieteikums - ja tev ziemā jābrauc ar mašīnu, tad groku dzert nevajadzētu, bet tu vari ieslēgt mašīnā sildītāju. Tāpat tikai retais aizdomātos, ka veids, kā sasildīties, varētu būt nomainīt slapjas drēbes pret sausām. Bet "Tautas veselības avīze" tev šādā situācijā izlīdzēs ar viedu padomu.
Vēl mums vajadzēja atrast slēpni. Tajos senajos laikos Marina sekoja principam, ka ne nedēļu bez atrastas kastītes neizdzīvosi, tad nu mēs ilgi un dikti mēģinājām atrast kašteli dzelzceļa tiltā pār Amatu, bet putniņš jau bija aizlidojis, proti, slēpnis bija zudis. Tomēr vienu citu slēpni atradām gan - pie strauta vārdā Raganiņa. Kad no Raganiņas atgriezāmies uz uzbēruma, bija jau sācis satumst, tāpēc vēl kādu neilgu laiciņu pagājuši, sākām meklēt vietu teltij. Tumsā ar šo uzdevumu parasti ir itin sarežģīti, tālab ar izvēlīgumu labāk neizcelties, bet apmesties pirmajā puslīdz pieņemamajā vietā. Tā mēs arī izdarījām, galvenais, lai nebūtu slapjš un pārmērīgi klaja vieta. Uzslējām telti, uzvārījām uz prīmusa makaronus ar tušoni (domājams, konservus ar nosaukumu "Nostaļģija" un sirpi un āmuru logotipā vairs nepirksim) un ķērāmies pie zoles spēles. Tā nu spēlējām līdz uznāca miegs, un tad gulējām. Nakts bija silta (bet ne karsta - lūdzams, nejaukt!), izgulējāmies labi un no rīta varējām turpināt.
Vispār jau tādi dzelzceļa pārgājieni ir vairāk forši ar iespēju izgulēties svaigā gaisā (jo īpaši - ziemā!), nekā ar apskates objektiem, jo ko gan tu uz uzbēruma apskatīsi? Pāris izbijušas stacijas, dažus tiltiņus un tas pa lielam arī viss. Turklāt tā kā šī līnija līdz pat deviņdesmitajiem gadiem tika izmantota tiešajām vajadzībām, bet mūsdienās tā pārvērtusies par ļoti mazlietotu auto ceļu, pa brikšņiem nav jālaužas, tik ej uz priekšu un viss.
Ap pusdienlaiku nonācām Dzērbenē, kas arī bija mūsu maršruta galapunkts. Aplasījām divus tuvākos slēpņus un gaidījām autobusu uz Rīgu. Jāatzīst, ka Dzērbenei satiksme ar galvaspilsētu nav gluži izcili organizēta - autobuss kursē veselu vienu reizi dienā, un mums paveicās, ka svētdiena ir vienīga diena nedēļā, kad tas ir pēcpusdienā, nevis agri no rīta. Protams, pretējā gadījumā mēs gluži vienkārši aizietu uz netālu esošo Taureni, kur ar autobusiem ir labāk. Veiksmīgā kārtā mums pat izdevās to vienīgo autobusu nenokavēt, jo savlaicīgi sapratām, ka tas nepiestāj vis pieturā Dzērbenes centrā, bet druksu nostāk, jo būtu visai muļķīgi nokavēt busu, ko esi gaidījis divas stundas. Kā nekā, man šāds joks jau reiz izdevās - aizpērnās ziemas Cēsu pārgājienā. Bet šoreiz viss bija pa gludo - iekāpām autobusā un snauduļošanas režīmā atgriezāmies Rīgā. Vēl viens dzelceļa posms iziets, pirmo reizi nakšņots teltī novembrī (tā man vismaz šķiet). Nākamais plānotais pārgājiens - jau ievadā minētais Gulbenes-Alūksnes bānīša pasākums 20.-21.decembrī. Neaizmirsti pieteikt savu dalību!
