Kazhes pierakstu burtnīca

Dziesminieks "Passenger" droši vien neizbēgami raisa asociācijas ar Džeimsu Blantu. Vai varbūt arī nē - gan jau ka pēc Blanta ir bijusi vēl vesela čupa ar līdzīgiem tipāžiem, par kuriem vienkārši neesmu dzirdējis.
Nē, laikam viņš ir mazāk kruts kā Blants - viņa balss liek domāt, ka Passenger ir drīzāk gīkisks nekā kruts, un arī viņa dziesmu tematika ir drīzāk nekruti depresīva nekā kruti depresīva, tā dziesmā "Staring at the Stars" viņš dzied:

Who needs love when you’ve got silicone and strap ons

Nē, laikam par asociācijām ar Blantu jāaizmirst - Passenger ir pārāk folcīgs un pilnīgi noteikti - nepietiekami smuks. Un vispār - jau tas, ka tu dēvējies par Pasažieri, tevi nedara sevišķi krutu. Reizēm viņš izklausās arī pēc King Charles - taču atkal jau pēc nekruta King Charles.
Lai arī tas droši vien ir banāli, man ļoti patīk šī ieraksta ievadkompozīcija "Things that stop you dreaming", kurā Passenger vēsta:

Well if you can’t get what you love
You learn to love the things you’ve got
If you can’t be what you want
You learn to be the things you’re not
If you can’t get what you need
You learn to need the things that stop you dreaming

Reizēm gadās, ka man ir lirisks noskaņojums. Reizēm gadās, ka man šāda noskaņojuma nav. Reizēm ir iespējamas tādas situācijas, kad varu klausīties tādu "Passenger". Citkārt varbūt es varētu būt ironijas un sarkasma pilns, bet šīs īpašības sevī tāpat ir prātīgi iegrožot un censties vienkārši būt tādam, kāds tu neesi.
Tajās dienās, kad tev prasās pēc liriskiem dziesminiekiem, Passenger būs tieši laikā.