Pingvīni dodas pie pingvīniem: Ben Lomond un Kepler track

2016-05-02

Rītu mēs sākam ar nelielu kardiotreniņu - kāpienu Dzelzs kalnā, tas atrodas turpat netālu no Alberttaunas. Ar ko ievērojams Dzelzs kalns? Noteikti, ne ar to, ka tajā valdījis rūķis Dains iz "Gredzenu pavēlnieka" mitoloģijas. Patiesību sakot, neviens arī neapgalvo, ka pastāvētu kāda saistība starp Dainu un šo kalnu, gluži vienkārši man radās šāda asociācija. Tā vien šķiet, ka pusaudža gados mazliet par daudz reižu šo triloģiju pārlasīju. Realitātē tikām kalna lielākā vērtība ir tajā, ka no tā paveras labs skats uz citiem objektiem, piemēram, attālu sniegotu virsotni (lieki teikt, ka man nav ne mazākās nojautas, kura virsotne Jaunzēlandē ir kas). Augstumā šis kalns (Dzelzs, tas ir) ir itin neliels - kāpums uz virsotni ir nieka 200 metru, taču rīta pastaigai aptuveni stundas garumā tādi 200 metri augšā un (loģiski) divsimts metri lejā nav nemaz tik slikti. Protams, kad tu redzi meiteni-skrējēju, kas ir nupat uzskrējusi virsotnē un tūliņ skries atpakaļ lejā, tev kā latvietim parastajam rodas sajūta, ka kalnainos apvidos cilvēki ir taisīti no pilnīgi cita materiāla kā tavā pusē. Vēl šī kalna kontekstā ir vērts pieminēt, ka tajā (galvenokārt nogāzēs) ir sastopams milzīgs daudzums trušu, un līdz ar to - vēl lielāks daudzums spiru, tā ka dažviet tu starp spirām pat neredzi zemi. Rokās truši gan galīgi nedodas.



Piestājam lejā pie Vanakas ezera, kur Marina veic eksperimentu slēpņa vajadzībām - noskaidro, kādā krāsā ir ezera ūdens. Pārsteidzošā kārtā - caurspīdīgs. Teorētiski mums iepriekšējā dienā bija paredzēts iet gar šo ezeru pastaigāties, bet sanāca tā, ka neaizgājām. Marinai ir doma, ka šodien mums vajadzētu jau ļoti savlaicīgi ierasties Te Anau - vietā, no kurienes rītdien dosimies pārgājienā pa daļiņu no ļoti populārā Kepler track, taču nevar jau visu dienu tikai braukt ar auto, vajag arī kaut ko apskatīt, tāpēc vienā pārgājienā ar kalnu elementiem arī šodien tomēr dosimies.


Dodamies mēs staigāt pa Ben Lomond scenic reserve, kur augšā laikam ir zemesslēpnis. Nokļūšana līdz tam gan sanāk diezgan interesanta - kādā brīdī taka, pa kuru ejam, izrādās vedam nepareizā virzienā, tāpēc izmantojam kaut kādas mīklainas totāli vertikālas savienojošās takas, kuras arī ne visu laiku šķiet ejam mums vajadzīgos virzienos, ik pa laikam mēs trāpām uz MTB trasēm, no kurām dabiski ir jāizvairās (un pa tām iet arī ir aizliegts), bet pēc laiciņa tomēr nonākam virsotnē. Ap šo laiku gan es esmu jau sācis satraukties par to, vai mēs paspēsim visur laikā - kā nekā uz Te Anau ir pamatīgs brauciens un atbilstoši manai izpratnei ceļam ir jābūt kalnainam un līkumainam. Protams, patiesībā es neesmu pacenties iepazīties ar salas ģeogrāfiju, taču šķiet diezgan ticami, ka apdzīvota vietas, kas ir absolūts strupceļš, no kurienes nekādi tālāk nenokļūt, būs viegli pieejama. Tomēr izrādās - lai arī nedaudz līkumains, maršruts ir gaužām plakans un viegli braucams, un savu ceļa mērķi mēs sasniedzam ļoti mierīgi. Te Anau ir kaut kāda Kepler track administrācija, kur mēs dabonam biļetes divu turpmāko nakšu kempingam, noskaidrojam mums labvēlīgu laika prognozi, un varam, kā teikt, doties distancē.


Kepler track oficiāli ir četru dienu maršruts, mazliet garāks par 60 kilometriem, tajā ir pieejamas tikai dažas vietas, kur tu legāli vari nakšņot, tai skaitā divas ar teltīm. Tā kā mūsu ceļojumā ietvert četras dienas vienā maršrutā šķiet nepieejama izšķērdība, esam izlēmuši, ka mums te būs divas naktis un viena diena. Šodien pēcpusdienā aiziesim līdz tuvākajam kempingam (stunda-pusotra iešanas), tad rītdien atstāsim telti turpat kempingā, bet paši ar dienai nepieciešamo mantu daudzumu dosimies pa maršrutu kalnā līdz Mount Luxmore virsotnei un tad - atpakaļ lejā uz kempingu. Pēc idejas standarta vienas dienas maršruts ir no auto stāvvietas līdz Luxmore Hut - namiņam, kas atrodas kādu stundas gājienu tuvāk par virsotni. Proti reāli sanāks, ka mēs vienā dienā iesim teju divu dienu maršrutu, taču ceram, ka taka nebūs tik grūta, lai tas nebūtu mums pa spēkam, jo vismaz līdz šim Jaunzēlandē sastaptie maršruti bijuši gana labiekārtoti, lai būtu iespējams tajos veikt diezgan pieklājīgu kilometrāžu.


Ceļš līdz kempingam nav no grūtajiem - viss pa līdzenumu gar ezera krastu. Nekādu sevišķu skatu arī pagaidām nav - šķērsojam kaut kādas slūžas, kuras ir vai nav ieejas "gates" Kepler track, un tikai ejam. Kad sasniedzam kempingu, tajā jau ir diezgan liels bariņš cilvēku, lai arī patiesībā vēl ir visai agrs. Šis, ja kas, ir viens no dārgākajiem kempingiem mūsu ceļojumā, lai arī tā servisa līmenis ir izcili zems. Virtuve - atkal jau tikai nojume ar metāla virsmu. Tualete - diezgan smirdīga. Ūdens? Lietus ūdens, kas uzkrājas lielā mucā. Sākotnēji man ir optimistiska versija, ka mucā iekšā ir kāds gudrs filtrs, kas ūdeni attīra, bet kad konstatējam, cik ļoti dzeltens šis ūdens ir, izlemjam, ka drošāk tomēr būs izmantot personīgos ūdens krājumus, kurus par laimi esam paņēmuši ar pietiekamu rezervi. Diezgan atbildīgs lēmums ir izvēlēties, kur novietot telti. Atļautā zona ir kādu 100 metru garumā piekrastē starp ezeru un taku. Pirmkārt, kā jau parasti, jācenšas novietoties mazliet nostāk no citiem teltotājiem (ja nu šie pa nakti izdomā dziedāt dziesmas). Otrkārt, jācenšas nebūt pārmērīgi uzkrītošiem - tā kā mūsu telts visu nākamo dienu stāvēs tepat uz vietas, var jau gadīties, ka kāds tajā ielūkojas. Tālākā ceļa gājēji - tie, kas plāno iet visu Kepler track - man galīgi nešķiet apšaubāma publika, bet tādi viendienīši kā mēs gadās visādi, arī ar mazliet blēdīgākiem nolūkiem. Protams, kopumā labi, ka kempings ir zināmā gabalā no autoplača un lielā ceļa, jo tādās vietās atbilstoši visur sastopamajiem uzrakstiem nekādas mantas redzamās vietās atstāt nedrīkst - lai arī kopumā Jaunzēlande ir ļoti droša zeme, tūristu plaši apmeklētās vietās zagļi uzdarbojas diezgan pamatīgi.


Marinai šajā vakarā ir ļoti īpatnēja izklaide - viņa cep pankūkas. Neesmu pat drošs, kā un kurā brīdī radās doma par pankūku cepšanu, bet loģika laikam bija tāda, ka mums ir pārmērīgi lieli gāzes krājumi, ka iepriekš apmeklētas Pankūku klintis, ka Dienvidu puslodē pankūkas vēl nav ne ceptas, ne ēstas un ka laika gan jau arī būs pietiekami. Tad nu postru stundu Marina pavada, vergodama pie mazās prīmusa plītiņas, cepdama pankūku pēc pankūkas. Pēc tam sākas lielā ēšana, kas gan patiesībā salīdzinoši ātri arī beidzas, jo pankūku kalns ir pārāk liels, lai vienā vakarā mēs to visu varētu notiesāt. Es, protams, patērēju diezgan lielu daudzumu pankūku un teorētiski manī varētu ietilpt vēl vairāk, bet tad var gadīties, ka rītdien es būšu nevis gājējs uz Luxmore hut, bet ar sāpošu vēderu mētāšos teltī, un tas it nemaz nav nepieciešams.

No rīta ieēdam atlikušās pankūkas (man šķiet, ka šajā reizē es bišķi pārcenšos ar to patēriņu, līdz ar to pirmo kilometru iešana, līdz tās nosēdušās, sanāk smagāka, nekā vēlams), un sākam kāpienu. Mūsu vertikālais plāns šai dienai ir diezgan pieklājīgs - startējam mēs 250 metrus virs jūras līmeņa, bet Mt. Luxmore virsotne ir 1450, proti, pārliecinoši virs tūkstoša metru jāuzkāpj. Un jāsaka - kāpiens ir diezgan konstants. Tiesa, reljefs ir vienkāršs un patiesībā līdz gandrīz 1000 metriem mēs ejam pa gluži normālu mežu, tik vien - ka visu laiku uz augšu. Līdzīgi kā citās iepriekš apmeklētās vietās, ļoti regulāri takas malās (un arī mazliet nostāk) redzam novietotus būrus-lamatas. Tajās jaunzēlandieši mēģina ķert žurkas un sermuļus, kas apdraud vietējo radību (jo īpaši - kivi putnu) populāciju. Tiesa, ne reizes kaut ko noķertu tajos mums neizdodas ieraudzīt, tik vien kā reizēm uz takas ir redzēta vistas ola, ko grauzējiem izdevies nospert no būra, pašiem aizlaižoties.

Cilvēku Kepler track ir daudz, bet ne dramatiski daudz - ķēdītē viens aiz otra gluži neejam, bet kādu redzam visai regulāri, gan nākam mums pretī, gan ejam ar mums vienā virzienā. Šodien mums ir izteikti paveicies ar laiku - ir saulains (gandrīz visu laiku), relatīvi silts un vējš parādās vien lielākā augstumā, bet tādās vietās jau bezvējš laikam nemaz nav sastopams. Ja sākotnēji mums bija šaubas par to, vai mūsu maršruts vienai dienai nebūs pārāk smags, pamazām atklājas, ka nebūt nē. Taka nav varbūt gluži tik ļoti labiekārtota kā Tongariro, bet grūta tā nekādi nav - visu laiku tev zem kājām ir stipri stabils segums, un soli pēc soļa vari likt, nedomājot par to, kas tev zem kājām. Faktiski, kā secinām, visu Kepler track vajadzētu būt iespējams diezgan normāli iziet divu dienu laikā - sanāk bišķi virs 30 kilometriem dienā, un patiesībā vienīgais nopietnais kāpiens ir tas, ko veicam šodien - viss tālākais būtu vairāk pa līdzenumu, tad kāpiens lejup un pēdējā diena pa līdzenumu jau lejas līmenī. Katrā ziņā četras dienas šim maršrutam ir pārāk daudz, taču skaidrs, ka Rīgā mēs nekad mūžā nebūtu izlēmuši šādu distanci ieplānot uz divām dienām, jo pārgājieni kalnos parasti ir tehniski daudz sarežģītāki, un 15 kilometri dienā tad ir normāla distance, kamēr šeit var arī divreiz vairāk normāli noiet. Protams, Kolkas-Dubultu gājēji apgalvotu, ka tas jau vispār ir vienas dienas maršruts (un patiesībā jau katru gadu notiek Kepler Track Challenge, kur skrējēji veic šo distanci vienā piegājienā), bet mēs jau necenšamies pārbaudīt savus spēku robežas, bet gan kvalitatīvi atpūsties.


Posms pēc iziešanas no meža ir gaužām skaists - lai arī mēs joprojām princioā galvenokārt ejam kalnup, sajūta ir vairāk tāda, ka mēs ietu pa kalnu līdzenumu, visu laiku paveras skats uz ielejām un ezeriem zem mums, reizēm gadās, ka lejā redzams kāds īpaši zems mākonis. Vispār jau tas ir interesanti - tu esi nieka kilometra augstumā, bet daži mākoņi tāpat ir zem tevis. Esam gājuši izteikti mazāk laika, nekā teikts norādēs takas malā (tādas gan nav gluži tik bieži sastopamas, kā varētu saprast no šī teikuma), kad jau ieraugām Luxmore hut. Vēl piecas-desmit minūtes un stāvam pie tās durvīm. Iespējams, ka daļa pārgājiena veicēju šajā rītā vēl nemaz nav no namiņa startējuši, kamēr mēs jau esam diezgan labu gabalu atnākuši. Ļaunākajā gadījumā šajā vietā mēs būtu devušies jau atpakaļ, bet praksē, protams, turpinām ceļu uz virsotni. Vēl stundu-pusotru vienā virzienā mēs pilnīgi noteikti varam atļauties šai lietai veltīt.



Faktiski vienīgā kaut cik izaicinošā daļa šajā pārgājienā mums sanāk kāpiens pašā Luxmore virsotnē - pēdējās desmit minūtes, kas vairs neiet pa standarta taku, bet pa akmeņiem. Joprojām nekā grūta te nav - galvenokārt jau pateicoties ļoti labvēlīgajiem laikapstākļiem, bet vismaz šis ir īsts kāpiens kalnā. Ja tev izklausās, ka es sūkstos par to, ka nav pietiekami grūti, ka es būtu gribējis ar basām kājām iet piecas dienas pa šķembām, uz muguras nesot paša nomedītu stirnu, tu mani, protams, pārproti. Tā nav sūkstīšanās - tā drīzāk ir iedrošināšana, ka vismaz populārākie pārgājienu maršruti Jaunzēlandē ir tādi, kas pa spēkam ir jebkuram veselam cilvēkam. Protams, ar mugursomu, kas septiņu-astoņu kilogramu vietā svērtu četrpadsmit-sešpadsmit, es varētu būt mazliet mazāk optimistiski noskaņots un vairāk domājis par sūkstīšanos, taču mūsu izvēlētajā režīmā Kepler track patiešām vairāk izskatās pēc patīkamas atpūtas un mazāk - pēc darba. Un tas ir labi.


Kad virsotne sasniegta, nav citu variantu - jāiet atkal lejā. Ģeniāla atklāsme, ne? Tad nu mēs arī ejam atpakaļ. Pie Luxmore hut vēl iespējams veikt īsu novirzīšanos no maršruta, lai apmeklētu tuvējās alas. Jāatzīst gan, ka neko dziļi tajās mēs neielienam - pirmkārt, nav īsti skaidrs, cik tās vispār ir dziļas. Otrkārt, jau gandrīz pie pašas ieejas ala kļūst izteikti slapja, un slapināt un ķēpāt drēbes mēs negribam. Treškārt, ja tev pie alas ieejas ir teikts, ka katram tajā gājējam nepieciešami divi labi lukturīši, bet mums uz abiem ir viens slikts, nav īsti skaidrs, vai tas ir pietiekamais komplekts. Tāpēc mēs ātri vien esam atkal ārā, un izmantojam laukumiņu pie alām kā vietu piknikam. Beidzot ir tā reize, kad esam aizgājuši pārgājienā un ir pietiekami labs laiks, lai varētu līdzi paņemto pārtiku apēst, nevis nest atpakaļ uz startu un patērēt tur.


Nekā sevišķa, ko ziņot par gājienu lejup, man nav. Ejam, ejam, neguļam. Apavi neberž, soma nespiež, kilometri uz priekšu iet labi. Rezultātā jau kaut kur ap pulksten četriem (ja pareizi atceros) mēs esam ieradušies savā kempingā. Patiesībā, būtu mēs to zinājuši, cik ātri iesim, būtu varējuši šo kempingu rezervēt uz tikai vienu nakti un tagad jau doties kaut kur tālāk, taču - ja jau ir samaksāts, tad paliksim vien tepat. Pagaidām vēl kempingā nav nevienas telts, izņemot mūsējo (un mūsu teltī, kā rādās, neviens pa dienu nav viesojies, vismaz mans aizmirstais pulkstenis joprojām ir savā vietā telts kabatiņā). Izmantojam iespēju nopeldēties ezerā. Ūdens joprojām nav sevišķi silts, taču gaiss ir labs, līdz ar to par komfortu sevišķi varam nesūdzēties. Nekā īpaši cita, kā gatavot vakariņas un jau ap septiņiem iet gulēt, mums šīs pievakares plānos nav. Šķiet, ka šoreiz esam finišējuši tik agri, ka pirmo reizi Jaunzēlandē pat mazliet palasu līdzi paņemto Kindle - parasti jau mēs arī ejam gulēt agri, bet vismaz tumsā, kamēr šoreiz teltī nonākam vēl dienasgaismā. Un nē - tas nav nogurums no pārgājiena. Nopietni. Faktiski jau mēs esam nogājuši tikai mazliet virs 25 kilometriem, kas nav nekas īpašs. Vismaz rītdien vajadzētu būt ļoti viegli agri piecelties.