OK Computer

Mazliet pat biedē, ka jau vairāk kā 15 gadi pagājuši, kopš "OK Computer" nāca klajā. Šo ierakstu itin daudz reizes tiku klausījies reizēs, kad man bija uzticēts pieskatīt māsas meitu. Tagad pašai māsas meitai ir meita, ja ne gluži tādā vecumā, kā Ieva tolaik, tad - vien dažu gadu attālumā. Bet es joprojām klausos "No Surprises".
Vispār jau par šo ierakstu jebko teikt ir muļķīgi - tas ir vispārēji atzīts par vienu no deviņdesmito gadu rokmūzikas izcilākajiem veikumiem (droši vien standarta izvēle ir starp šo un "Nevermind"), bez vairākām tā dziesmām es pat šo pasauli īsti iztēloties nespēju: "Paranoid Android" (kaut vai tāpēc, ka šī dziesma ir veltīta Mārvinam), "Karma Police", "Exit Music", "No Surprises".
Reiz pagātnes pasaulē bija daudz diskusiju par to, vai "Radiohead" ir vēnu griežamā mūzika. Arvien vairāk pārliecinos - nē, protams, ka nav. Skaidrs, ka Jorks, Grīnvudi, O&39;Braiens un Selvejs nekādā ziņā nav uzskatāmi par muzikāliem jautrīšiem, bet viņu mūzika ir drīzāk apcerīga un nevis tieši depresīva. Pat ja viņi dzied par paranoīdiskiem androīdiem un pēc mājām ilgojošamies citplanētiešiem. Līdzīgi kā Pink Floyd mūzika nav pašnāvnieciska (varbūt ar izņēmumu "Goodbye Cruel World" gadījumā). Un patiesībā "OK Computer" lielā mērā jau arī ir deviņdesmito gadu "apdeits" "Dark Side of the Moon". Arī Radiohead, līdzīgi kā Pink Floyd, ar lielu prieku izmanto dažādus skaņu efektus un studijas trikus, izmanto "spoken word" fragmentus, un spēj būt vienlaikus artsy un pietiekami draudzīgi "klausītājam vienkāršajam".
Protams, varbūt mūsdienās stilīgāk ir apgalvot, ka "OK Computer" ir pārvērtēts albums, ka "Radiohead" spožākais mirklis bija debijas plate "Pablo Honey" vai ko tamlīdzīgu, bet - pie joda, šis ir no tiem ierakstiem, kuru var klausīties simtiem reižu un neapnīk. Un tā es droši vien arī darīšu. Kā teikt - bez pārsteigumiem.
2013-10-17
9.0
comments powered by Disqus