Reiz kādās kojās
"Mums reāli vajadzētu pievērsties kaut kam jēdzīgākam. Mēs esam gudri džeki un varētu pelnīt lielu naudu, bet tā vietā mēs tikai močījam kontru," ar neviltotu sašutumu par nelietderīgi izniekoto laiku konstatēja Kristaps. "Nu bet tu točna padomā - mēs varētu uztaisīt stārtapu, un pēc pēc pusgada pārcelties uz Kaliforniju, kur ir tāāādi pupi!" Kristaps turpināja, ilustrējot savas fantāzijas ar plašiem rokas vēzieniem.
Jānis kopumā Kristapam piekrita, taču viņa mute bija pārāk piebāzta ar picu, lai viņš varētu atbildēt kaut ko vairāk par vispārējo partijas līniju apstiprinošu "Mhm", kuram sekoja kārtējās alus šļukas ieliešana rīklē. Kamēr Jānis turpināja uzņemt stirpinošās kalorijas, Kristaps nesavtīgi vienpersoniski virzīja tēmu uz priekšu. "Nekādu baigo starta kapitālu mums nevajadzēs - paņemsim rudenī studējošo kredītu, dibināsim firmu un nauda sāks pati ripot kontā. Tā kā es pirmais ierosināju, CEO būšu es. Tu varēsi vadīt finanses un mārketingu." - "Pfff!" Jānis izspļāva pusdzertu malku alus un dažus fragmentus picas - "Kāpēc lai tu būtu CEO? Es pagājušajā semestrī ņēmu biznesa menedžmenta kursu, man ir daudz vairāk zināšanu par to, kā būtu jāvada uzņēmums!" - "Bleķis!" iebilda Kristaps, "ne sūda tu tur neiemācījies, un reālā dzīve un augstskola vispār ir divi pilnīgi atšķirīgi lauki. Tas ir tā kā teikt, ka tu esi vairāk metālists nekā es tikai tāpēc, ka tev ir jaka ar Megadeth loguci!" - "Nu bet es esmu vairāk metālists nekā tu! Es jau piecus gadus klausos metālu, kamēr tu vēl nesen jūsmoji par Nickelback!" Diskusija strauji zaudēja savu konstruktīvo daļu, un sākotnējo tēmu uzķēra kādas četrdesmit minūtes un divus alus vēlāk.
"Labi, par uzņēmuma daļām vienosimies citreiz, kad abi būsim skaidrā," ilgo diskusiju rezumēja Jānis, "tagad vajadzētu izdomāt - ar ko mūsu stārtaps nodarbosies. Cik ļoti appista visa tehnoloģiju sfēra lai arī nebūtu, par to vien, ka esam forši čaļi, neviens mums naudu nedos. Pat ne tik, lai nopirktu vēl četrus aliņus." Jāņa novērojumi bija precīzi un vietā - alus patiešām gāja uz beigām, un zināms, ka bez maģiskās dziras arī stārtapu idejas sevišķi uz priekšu neiet. "Tev ir kādas idejas - ko tieši mēs varētu darīt?", Kristaps mēģināja raidīt bumbu Jāņa aizsardzības zonā. Vai arī ripu, atkarībā no sporta veida.
"Kaut kādu jaunu telefonu spēlīti taisīsim? Nu, tādu inčīgu un smieklīgu?" Jāņa versija bija gaužām nekonkrēta. "Spēļu jau ir miljoniem, un tur vajag baigās zināšanas un laiku. Visāda fizika tur jādomā, aprēķini jāveic, ar mūsu zināšanām tur būs par īsu. Un neko labāku par kontru mēs tāpat neuztaisīsim," Kristaps ļoti kritiski novērtēja Jāņa ierosinājumu, pa daļai tāpēc, ka baidījās, ka attīstot Jāņa ideju, tieši Jānis kļūs par firmas vadītāju. "Mums jau tikai būs jāuztaisa tāds pirmais demo, ko parādīt investoriem, tad dabūsim piķi un vai nu uztaisīsim mega kruto spēli vai vismaz labi iztusēsim," Jānis tomēr aizstāvēja savu ierosinājumu. "Piķis un zēvele, un tu kaut ko sajēdzot no biznesa menedžmenta! Spēļu industrijā ir šausmīga konkurence, par kaut kādu iesāktu sūdu, ko mēs pāris mēnešu laikā varētu uzmeistarot hātēemelā, investori karstu užavnieku nesāks čurāt. Stārtapa galvenā fiška ir piedāvāt inovatīvu risinājumu kādai reālai problēmai, tieši tur var meklēt lielo naudu. Kādu problēmu risinās tava spēlīte?" - "Emmm, nu, varbūt - ka ir pārāk maz foršu spēļu?" - "Tu taču to nedomā nopietni? Spēļu ir miljoniem. Varbūtība, ka tieši divi čaļi no Aizputes pēkšņi ņems un uztaisīs jauno "Minecraft", turklāt vēl īsti nemākot programmēt, nav tā lielākā pasaulē. Domā ar galvu, Jāni!" - "Ja jau tu esi tik gudrs, tad pastāsti savu ģeniālo ideju! Dirst jau katrs var gari un plaši, bet kur ir tava miljards dolāru lielā ideja?"
"Tu neticēsi, bet tāda man patiešām ir!" triumfējoši paziņoja Kristaps. "Sākumā man pašam šķita, ka tā ir stulba, bet tagad es par to domāju arvien vairāk un saprotu - tur var sanākt tāds bizness, ka tu varētu būt laimīgs pat tad, ja es tev tajā atvēlētu vienu procentu!" - "Ui, ui, ku viņš lepns un gudrs. Brīžiem naturāli gribas tev iesmērēt pa seju, bet nu labi - stāsti ideju!"
Kristaps nobīdīja malā pāris tukšas plastmasas pudeles, kurās vēl nesen tik brīvs un dzīvs bija skalojies alus, un apsēdās uz galda malas. "Sākotnēji man ideja patiešām radās diršot. Sēdēju es uz poda, un šķirstīju žurnālu. Pagājušā mēneša "Playboy", lai būtu pavisam precīzs. Tur bija kaut kāds raksts par fotoaparātiem, un pēkšņi man ienāca prātā baigā mārketinga ideja: Sex as a Service. Zini, kā visas tās kompānijas piedāvā Software as a Service? Nu, un Sex as a Service arī tāpat sanāk kā SaaS. Izklausās nereāli spēcīgi. Un to mūsu stārtaps arī nodrošinātu - seksu!" Kristaps pabeidza savu monologu un uzvaroši sakrustoja rokas uz krūtīm.
"Ideja man patīk! Tikai jautājums - kā mēs to pakalpojumu nodrošināsim? Tavs plāns ir grābstīties večiem gar zvaniem par naudu vai arī vēlies kļūt par profesionālu suteneri? Vai arī tu domā, ka sievietes stāsies rindā, lai varētu nopirkt seksu ar tevi, lai gan līdz šim arī bez maksas tu esi tikai par pusotru soli aizbēdzis no nevainības?" Jānis mēģināja saskatīt trūkumus Kristapa šķietami tik izcilajā stārtapa idejā.
"Nē, vafeles ne tev, ne man nebūs jārij, par to neraizējies! Nav jau tā, ka večiem nebūtu variantu, kur par naudu tikt pie seksa. Un arī vecenēm patiesībā nē. Ja tev ir pietiekami naudas, dabūt seksu var pat tad, ja tu uz krupjiem skaties ar skaudību. Es taču saku - jārisina reāla problēma!"
"Domā - dempingot cenas? Līdzīgi tā kā Uber cīnās pret dārgajiem taksometriem, piedāvājot šoferus - amatierus? Un airbnb - lētas naktsmājas? Sekss pa lēto ar tīklā iesaistītiem amatieriem, kas grib bišķi piepelnīties ceļojumam atvaļinājumā? Tas varētu strādāt!" arī Jānis sāka nākt klajā ar gandrīz racionāliem ierosinājumiem.
"Nē, man ir vēl labāka doma!" Kristaps atkārtoti izjuta triumfa garšu un atkal sakrustoja rokas uz krūtīm. "Seksu mēs piedāvāsim tikai sievietēm! Te nebūs nekāda seksisma un veču, kuri sievietēs saskata tikai seksa mašīnas. Vai varbūt arī būs, bet tas nebūs galvenais. Proti, kur ir problēma? Tradicionāli seksā vecim simts procentos gadījumu viss ir labi. Nu, ok, reizēm varbūt nav - gadās, ka pārāk daudz iedzerts un nestāv, vai tur kaut kāda trauma atgadās, vai atklājas, ka sieviete patiesībā arī ir vēl viens vecis un tad bez apakšbiksēm jāmūk laukā pa logu, sargot savu dibenu, bet nu kopumā veči parasti nesūdzas. Kamēr tu zini, kā tas ir ar sievietēm? Statistika ir nepielūdzama - visbiežāk sieviete seksā nebeidz. Gan jau ir kaut kur pieejami procenti, ko mēs varēsim ielikt savā investoru pičā, un tur parādīt, cik dramatiski tas ir, bet nu tas ir zināms - viņām vai nu nākas izlikties vai arī pat to nav vērts darīt. Nu, un mēs to labosim!"
Jānim žoklis bija atkāries teju līdz nabai - Kristapa teiktais patiešām šķita saprātīgs un ar baigo biznesa potenciālu. Apmierināt visas neapmierinātās sievietes - tā tak ir tiešām mega joma, kurā izvērst darbību. Šitāds SaaS varētu vienā vēzienā Jāni un Kristapu padarīt par bagātākajiem cilvēkiem Latvijā, un tādā gadījumā viņiem vairs nebūtu jāraizējas par to, ka viņu pašu seksuālā dzīve bija aptuveni tikpat krāšņa kāda līdz šim tā bijusi visām tām sievietēm, kurām viņi tagad plānoja palīdzēt. "Sasodīts! Tā taču tiešām ir štelle!" Jānis pauda savu piekrišanu skaidrā tekstā. "Stārtapiem un vispār visiem IT uzņēmumiem šobrīd galvenā atslēgas frāze ir customer success jeb lietotāju apmierināšana, un mēs to varētu nodrošināt reāli vistiešākajā veidā! Protams, nebūs viegli sameklēt vīriešus (un sievietes), kas varētu garantēt daudz labāku par vidējo panākumu līmeni, bet tam ir jābūt iespējamam. Klientu bāze augs burtiski stihiski - skaidrs taču, ka gandrarītās klientes dalīsies ar pozitīvo pieredzi ar savām draudzenēm, un mums pat nevajadzēs tērēt naudu mārketingam. Faktiski man ir tikai viens jautājums - kā mēs sauksim mūsu uzņēmumu?"
Pārsteidzošā kārtā, uz šo jautājumu Kristapam atbildes nebija. Un arī Jānim ne. Viņi abi nāca klajā ar desmitiem dažādu variantu, reizēm pārmērīgi aizraujoties ar vulgārismiem, bet citkārt pārmērīgi tālu aizejot asociatīvajās spēlēs. Līdz brīdim, kad izdzertais alus viņu abu prātus bija aptumšojis pilnībā, nekur tālāk par domēna vārdu "iwanttoc.am" viņi tikuši nebija.
Nākamajā rītā, smagu paģiru mocīti Jānis un Kristaps devās uz lekcijām. Ja viņi arī atcerējās par iepriekšējā vakarā runāto, tēmas turpināšanai galīgi nebija noskaņojuma, un sliktā dūšā šī ideja arī vairs nevarēja šķist tik ģeniāla. No nākotnes Markiem Cukerbergiem viņi atkal bija pārvērtušies par šodienas pussekmīgiem studentiem, kuru dzīves lielākie mērķi bija sagaidīt piektdienu un, ja paveiksies, pārdzīvot sesiju. Un ne Jānis, ne Kristaps pat nenojauta, ka viņu kopmītņu istabas biedrs Viktors, kurš visu viņu sarunas laiku bija puskomā mētājies kaut kur starp gultu un galdu, kamēr viņi dirnēja lekcijās, jau bija sagatavojis videorullīti pakalpojuma "G-Spotify" kampaņai Kickstarter platformā. Un pusgadu vēlāk Viktoram patiešām bija savs birojs Silīcija ielejā un tāda sieviešu uzmanība, ka žurnāla "Playboy" uzticīgajiem lasītājiem Kristapam un Jānim atlika tik vien kā skumji atkārtot: "Eh, maita! Mēs varējām būt viņa vietā!"