Plikie rukši
Ar Riharda Bargā darbību līdz šim biju pazīstams līdzīgā mērā kā vairums ar pašmāju literatūres norisēm tieši nesaistīto cilvēku. Proti, zināju par viņu divus faktus: 1) kāda vārdā nesaucama dzejniece (Agita Draguna) bija gaužām apvainojusies uz šo džentelmeni par to, ka viņš savās "Tenkās" bija raksturojusi viņas un kāda cita dzejnieka attiecības ar gulēšanu perfektā kāškrustā, un šīs apvainošanās rezultātā vairāku gadu garumā risinājās tiesas process, par kura gala iznākumu nebiju informēts; 2) savulaik Bargais televīzijā vadīja raidījumu "100 grami kultūras", kur viņa darbība izbeidzās pēc ne sevišķi veiksmīga joka par tēmu "Vaira un vairošanās" (ā, un, protams, vēl tur bija Agneses Krivades tolaik itin slavenās krūtis). Taču pērnās nedēļas Ir'ā bija recenzija par Bargā jaunāko grāmatu "Plikie rukši", izlasītais mani ieintriģēja, tad nu dažas dienas vēlāk tie paši plikie rukši arī nonāca manā e-lasītājā (ja kas - būtisks notikums manā dzīvē - pirmo reizi vairāk kā 5 gadu laikā kopš esmu Kindle lietotājs, iegādājos legālu latviešu literatūras grāmatu - pamazām pārstāju būt true).
Par ko īsti ir "Plikie rukši"? Ja vien autors nebūtu pats deklarējis, ka visi tajā sastopamie personāži un notikumi ir izdomāti, es apgalvotu, ka tas ir autobiogrāfisks darbs par mākslinieciski/reliģiski noskaņota homoseksuāla vīrieša dzīvi pagājušā gadsimta nogalē un šīs tūkstošgades ievadā, no stingras hronoloģijas brīvā formā pievēršoties gan profesionālās, gan personīgās dzīves atslēgas brīžiem varoņa dzīvē. Taču tā kā Rihards Bargais ir apgalvojis, ka viss ir izdomāts un ka viņš nemaz nav tas Rihards Bargais, par ko rakstīts grāmatā, tad vienkārši no iepriekšējā teikuma svītrošu vārdu "autobiogrāfisks". Līdz ar to mūsu kā lasītāju priekšā ir tāds iedomāts tēls, ko sauc Rihards Bargais, kurš dievina Moriseju, kaut kā sadzīvo vienlaikus pareizticībā un homoseksuālismā, jaunības gados ir drusku aizrāvies ar narkotiskām vielām, ir strādājis dažādus gan patīkamākus, gan mazāk patīkamus darbus un dzīves laikā ir saticis daudz dažādu interesantu cilvēku, kuru vidū ir gan sabiedrībā labāk zināmi, gan pilnīgi nezināmi.
Kas man tajā visā patika? Pirmkārt, Bargā rakstības stils - vienkāršs, nepiespiests, ar devu pašironijas, bet bez pārspīlējumiem. Autors tevi konstanti neblietē ar vienu un to pašu tēmu, bet variē, patiesībā "Plikie rukši" ir pat drīzāk stāstu krājums nekā romāns, brīžiem - varbūt pat anekdošu krājums, arī pats Bargais nenoliedz ietekmēšanos no Harsma - tāpēc jau arī radās bēdīgi slavenās "Tenkas". Tiesa, Harmss bija viltīgāks - viņš literārās anekdotes rakstīja par nelaiķiem, līdz ar to viņam nebija jāsatraucās, ka kādu dienu pie viņa ieradīsies par Turgeņevu pārģērbies Puškins un izaicinās uz divkauju. Nosaukuma dēļ man šī grāmata bija radījusi asociācijas ar Jāņa Einfelda "Cūku grāmatu", bet jāatzīst - nekāda dižā pamata šai asociācijai nav, Bargais neko nav uzrakstījis par Rozā Ciedrīša dzīvi. Un vispār plikie rukši ir tie, kas Disneja multfilmā trīs sivēntiņi.
Vispār, cik dzirdēts, Bargais skaitoties ļoti provocējošs tipāžs, bet vai nu šī grāmata nav viņam tipiska vai arī ar mani kaut kas nav īsti kārtībā, bet man "Plikie rukši" šķita ļoti sirsnīgs un cilvēcīgs darbs, kas tev kaut kādās situācijās varētu likt padomāt drusku vairāk, kļūt drusku iejūtīgākam pret atšķirīgo. Man, protams, patīk laiku pa laikam pasūdzēties, ka manis pārstāvētā minoritāte - kreiļi - galīgi neizpelnās mediju uzmanību un ka par mūsu tiesībām neviens necīnās, bet reizēm varbūt patiešām varu arī paklusēt. Lai gan, protams, grāmata galīgi nav par gejiem, tad jau drīzāk par to, kā tas ir - atšķirties - un kāpēc tas ir svarīgi. Kaut kādas paralēles te noteikti var saskatīt arī ar "Jelgavu 94", tikai Bargais par savu jaunību raksta no cita leņķa kā Joņevs, smeldzes te ir vairāk, lai arī Morisejs, atšķirībā no Kobeina, vēl ir dzīvs.
Iedomājos vēl vienu veidu, kā raksturot grāmatu: Bargais varētu būt viens no varoņiem filmā "Vai viegli būt jaunam" (tā gan grāmatā tiek pieminēta) - viņš pārstāv tieši to pašu paaudzi, no kuras nāk Podnieka varoņi - un mēs redzam viņu dažādos laikos, savā ziņā mainīgu, savā ziņā - vienu un to pašu, bet atbilde uz jautājumu droši vien visos laikos būs drīzāk "Nē, bet ir jādzīvo".
Par ko īsti ir "Plikie rukši"? Ja vien autors nebūtu pats deklarējis, ka visi tajā sastopamie personāži un notikumi ir izdomāti, es apgalvotu, ka tas ir autobiogrāfisks darbs par mākslinieciski/reliģiski noskaņota homoseksuāla vīrieša dzīvi pagājušā gadsimta nogalē un šīs tūkstošgades ievadā, no stingras hronoloģijas brīvā formā pievēršoties gan profesionālās, gan personīgās dzīves atslēgas brīžiem varoņa dzīvē. Taču tā kā Rihards Bargais ir apgalvojis, ka viss ir izdomāts un ka viņš nemaz nav tas Rihards Bargais, par ko rakstīts grāmatā, tad vienkārši no iepriekšējā teikuma svītrošu vārdu "autobiogrāfisks". Līdz ar to mūsu kā lasītāju priekšā ir tāds iedomāts tēls, ko sauc Rihards Bargais, kurš dievina Moriseju, kaut kā sadzīvo vienlaikus pareizticībā un homoseksuālismā, jaunības gados ir drusku aizrāvies ar narkotiskām vielām, ir strādājis dažādus gan patīkamākus, gan mazāk patīkamus darbus un dzīves laikā ir saticis daudz dažādu interesantu cilvēku, kuru vidū ir gan sabiedrībā labāk zināmi, gan pilnīgi nezināmi.
Kas man tajā visā patika? Pirmkārt, Bargā rakstības stils - vienkāršs, nepiespiests, ar devu pašironijas, bet bez pārspīlējumiem. Autors tevi konstanti neblietē ar vienu un to pašu tēmu, bet variē, patiesībā "Plikie rukši" ir pat drīzāk stāstu krājums nekā romāns, brīžiem - varbūt pat anekdošu krājums, arī pats Bargais nenoliedz ietekmēšanos no Harsma - tāpēc jau arī radās bēdīgi slavenās "Tenkas". Tiesa, Harmss bija viltīgāks - viņš literārās anekdotes rakstīja par nelaiķiem, līdz ar to viņam nebija jāsatraucās, ka kādu dienu pie viņa ieradīsies par Turgeņevu pārģērbies Puškins un izaicinās uz divkauju. Nosaukuma dēļ man šī grāmata bija radījusi asociācijas ar Jāņa Einfelda "Cūku grāmatu", bet jāatzīst - nekāda dižā pamata šai asociācijai nav, Bargais neko nav uzrakstījis par Rozā Ciedrīša dzīvi. Un vispār plikie rukši ir tie, kas Disneja multfilmā trīs sivēntiņi.
Vispār, cik dzirdēts, Bargais skaitoties ļoti provocējošs tipāžs, bet vai nu šī grāmata nav viņam tipiska vai arī ar mani kaut kas nav īsti kārtībā, bet man "Plikie rukši" šķita ļoti sirsnīgs un cilvēcīgs darbs, kas tev kaut kādās situācijās varētu likt padomāt drusku vairāk, kļūt drusku iejūtīgākam pret atšķirīgo. Man, protams, patīk laiku pa laikam pasūdzēties, ka manis pārstāvētā minoritāte - kreiļi - galīgi neizpelnās mediju uzmanību un ka par mūsu tiesībām neviens necīnās, bet reizēm varbūt patiešām varu arī paklusēt. Lai gan, protams, grāmata galīgi nav par gejiem, tad jau drīzāk par to, kā tas ir - atšķirties - un kāpēc tas ir svarīgi. Kaut kādas paralēles te noteikti var saskatīt arī ar "Jelgavu 94", tikai Bargais par savu jaunību raksta no cita leņķa kā Joņevs, smeldzes te ir vairāk, lai arī Morisejs, atšķirībā no Kobeina, vēl ir dzīvs.
Iedomājos vēl vienu veidu, kā raksturot grāmatu: Bargais varētu būt viens no varoņiem filmā "Vai viegli būt jaunam" (tā gan grāmatā tiek pieminēta) - viņš pārstāv tieši to pašu paaudzi, no kuras nāk Podnieka varoņi - un mēs redzam viņu dažādos laikos, savā ziņā mainīgu, savā ziņā - vienu un to pašu, bet atbilde uz jautājumu droši vien visos laikos būs drīzāk "Nē, bet ir jādzīvo".
2017-04-12
comments powered by Disqus