Smoothie Call

Pēdējā laikā, rakstot par pašmāju mūziķu ierakstiem, man ir raksturīgi apgalvot, ka "viņi spēlē sev pašiem par prieku, nevis auditorijas piesaistīšanai", bet Rock'n'Berries pilnīgi noteikti nav tas gadījums. Neesmu drošs, kā tieši šis vokāli instrumentālais ansamblis sevi pozicionē, bet iztēlojos, ka viņu promo apraksts varētu būt kaut kas līdzīgs šim: "Profesionālu mūziķu kolektīvs spēlēs jebkādu mūziku, kas izklaidēs publiku jūsu korporatīvajā pasākumā, vecmeitu ballītēs, vidusskolas izlaidumā, kāzās, bērēs, lauku zaļumballē vai jebkādā citā pasākumā, par uzstāšanos kurā būsiet gatavi maksāt. Mums nav nekādu muzikālo aizspriedumu - ja prasīsiet "Apvedceļu", būsim "Apvedceļš", ja gribēsiet Donu - būsim Dons."

Lai pasākumu padarītu drusku mīklaināku, "Smoothie Call" ir sadalīts divos kompaktdiskos, kas nav izcili loģiski ierakstam ar summāro garumu 36 minūtes, vienā no tiem vairāk apliecinot sevi kā rokmūzikai pietuvinātu kolektīvu, bet otrajā darbojoties deju mūzikas paradigmā. No otras puses, varbūt tas arī nav tik ļoti neloģiski - gan jau, ka katru no šiem ierakstiem atsevišķi var atrādīt potenciālajiem uzstāšanos apmaksātājiem, lai neaizvainotu kādu Aronas pagastveci ar pārāk modernu mūziku vai Rīgas līgavu ar pārāk dramatisku šlāgeri. Jāatzīst, nekādu citu potenciālu šim ierakstam kā reklāmas materiālu funkciju pildīšanai, man šim ierakstam saskatīt nav izdevies. Ja jau man par "Pussy Rock" albumu radās iespaids, ka tas ir pārāk rasolveidīgs, tad "Smoothie Call" jau nu ir teju vai radikāls piemērs albumam, kurš nevar nevienam cilvēkam patikt viss pilnībā. Varbūt, ja to tiešām uztver kā divus neatkarīgus ierakstus, viens minialbums pats par sevi vēl ir klausāms, bet iedomāties cilvēku, kam vienlaikus pie sirds iet Koijotu vai Just tipa publikai paredzētā "Daydream", sentimentāla saharīna un banalitāšu pārpildītā "Dvēselīt", pilnīgi generic lauku tipa blūzs "Ceturtdienas vakarā" un viduvējam Enrikem Inglesias atdarinātājam piederīgais "Down", man laikam nav pa spēkam.

Šaubu nav - spēlēt tie čaļi māk un gan jau ballītēm viņi patiešām ir itin piemēroti, bet arī tur, domājams, no viņiem reti kurš gaida oriģinālkompozīcijas, bet gan iespējami godprātīgākus slavenu dziesmu izpildījumus. Tikām kā studijas tipa grupa man Rock'n'Berries šķiet mazāk interesanta kā "Duets Sandra". Protams, ja vērtē to tīri kā promo materiālu, kas izdots konkrētiem mērķiem sevis prezentēšanai, "Smoothie Call" savas funkcijas pilda. Taču apstākļos, kad paši mūziķi (vai viņu pārstāvji - man kopumā vienalga) kaut ko šādu virza "Zelta Mikrofonam" kā gada albumu popmūzikā, gribas teikt - tas ne tikai nav gada albums, tas vispār nav albums.
2017-05-09
5.0
comments powered by Disqus