Kazhes pierakstu burtnīca

Ungāru rakstnieks Šāndors Mārai ir viens no tiem literātiem, kuru daiļrade mani ļoti interesē, taču kopumā ir gaužām nepieejama. Latviešu valodā, cik man zināms, ir iznākušas divas viņa grāmatas: Sveces izdeg līdz galam (izcila!) un Esteres mantojums (neuzrunāja). Angliski iepazinu Conversations in Bolzano (burvīgi!), The Rebels (nekā īpaša) un Portraits of a Marriage (atkal jau lieliski!). Ar to beidzās angliskais un latviskais piedāvājums, līdz ar to pamēģināju iet soli tālāk un apgādājos ar vienu Mārai romānu franču valodā. Tiesa, prognozes liecināja, ka šī varētu nebūt izcilākā Mārai grāmata - kā nekā līdz šim man ar viņu ir darbojies princips, ka vienai izcilai grāmatai seko viena emocijas neraisoša. Un jāatzīst - tā atkal patiešām sanāca. Tas, savukārt, nozīmē, ka būtu vērts mēģināt tikt pie vēl kāda Mārai romāna (droši vien - vācu valodā), un tad gan likt šim autoram mieru.

"Suņa daba" jeb "Čučora" galīgi nav viens no Mārai ievērojamākajiem darbiem un droši vien man vajadzēja padomāt, pirms to pasūtināt kādā franču Internetveikalā, taču tā nu sanāca, ka lasīju tieši to. Grāmata patiešām vēsta par suni, kuru kāds buržuāzistisks džentlmenis iegādājas no zoodārza apsarga, kas nodarbojas ar suņu tirdzniecību un izrādās aptuveni tikpat godprātīgs suņu tirgotājs kā brašais kareivis Šveiks - proti, viņa pārdotais puli šķirnes suns (šie stipri spalvainie lopi, kā izrādās, ir ungāru tradicionālie suņi) ātri vien atklājas esam parasts krancis, turklāt vēl ar ne to labāko raksturu - plēsonīgs un agresīvs. Cik dīvaini tas lai arī nebūtu, bet šī grāmata ir patiešām stāsts par saimnieku un suni, turklāt nevis tādā morāli audzinošā stilā, kā tas šādai literatūrai raksturīgi (ar tendenci mērķēt uz pusaudžu auditoriju), bet gan nopietnas literatūras stilā, ar atkāpēm, skaidrojumu par to, kālab autors pievērsies mūsu mazo brāļu tikumiem, un vēl personāžiem, kuru dzīvē ienāk suncis vārdā Čučora.

Būtu pārspīlējums teikt, ka man kļuva skaidrs, kāpēc Mārai bija nepieciešams rakstīt šo konkrēto grāmatu - tā nešķiet diži saistoša ne literāri, ne saturiski un vienīgā tās nosacītā vērtība bija tajā, ka man ļoti bieži vajadzēja ieskatīties franču-angļu vārdnīcā, lai konstatētu, ka atkal autors izmantojis kādu citu sinonīmu vārdam suns (kurus gan visticamākais tāpat nebūšu iegaumējis). Gluži par vilšanos šo grāmatu es laikam nenosauktu, jo neko grandiozu jau arī nebiju gaidījis, tomēr kopumā mani ne pārāk apmierina mana stratēģija grāmatu iegādē - vajadzēs droši vien turpmāk vismaz Goodreads vērtējumus skatīties, pirms apgādāties ar kādu fizisku grāmatas eksemplāru.