Koncerts Palladium

Par Skota Bredlija postmoderno mūzikas aparātu (nezinu, kā pareizāk latviskot jukebox) es nezināju ne nieka. Biļetes nopirku tālab, ka man simpatizēja doma par retro stilā izpildītām mūsdienu popdziesmām, piešķirot tām stilu un klasi, kas no dabas tām galīgi nepiemīt. Līdz ar to, kad otrdienas vakarā devāmies uz Palladium, biju itin pārliecināts, ka apmeklētības ziņā šis varētu līdzināties Karla Barāta koncertam tai pat vietā - proti, ka auditorija būs tik maza, ka mūziķu vietā nāksies justies mazliet neērti. Bet nē - jau tuvojoties koncertzālei sapratu, ka biju maldījies. Tautas bija daudz - gluži stāvgrūdām pārbāzta Palladium zāle nebija, bet pilna gan.

PMJ ir tāds stipri dīvains kolektīvs - arī tālab, ka pats Skots Bredlijs nemaz tā sastāvā nekoncertē (vismaz Rīgas koncertā viņš manāms nebija) un faktiski viņš ir izteikts "mākslinieciskais vadītājs" padomju vokāli instrumentālo ansambļu izpratnē. Līdz ar to saprast, kas un kā šajā grupā īsti spēlē, saprast ir grūti, tāpēc varu spriest vien par to sastāvu, ko redzējām Rīgā. Muzikālais kolektīvs: bungas, klavieres, bass (ne gluži kontrabass, bet kaut kas stipri līdzīgs), saksofons, trompete. Vokālisti: divi čaļi (viens no viņiem vienlaikus arī konferensjē) un divas dāmas. Un
stepa dejotāja.

Būtu pārspīlējums teikt, ka es būtu sajūsmā par visām koncertā spēlētajām dziesmām to oriģinālversijās. Būtu arī pārspīlējums apgalvot, ka es par visām šīm dziesmām zinātu, kas tieši tās oriģinālā izpilda un pat, kā tās oriģinālā izklausās. Kā nekā iedvesmu PMJ smeļas bieži ne no tā kvalitatīvākā populārās mūzikas gala, cita starpā koncertā izpildot Selīnas Dionas "My Heart Will Go On", dziesmas no Mailijas Sairusas, Dreika un Džastina Bībera repertuāra. Bet tas šajā gadījumā nemaz nav mīnuss, jo tas, kā šīs dziesmas PMJ izpildījumā izklausās, visai maz līdzinās tam, kā tās pieradušas dzirdēt spiedzošas tīnes. Un ne tikai tāpēc, ka instrumentu komplekts te nav gluži mūsdienu popmūzikai raksturīgs, bet vairāk gan tādēļ, ka PMJ bieži vien pilnībā atkāpjas gan no sākotnējās versijas melodijas, gan noskaņas. Šādi, piemēram, izklausās dziesma no "Titānika":


Un, vai tu zināji, ka Lady Gaga "Bad Romance" ļoti labi iederās stepa solo? Un, uh, ku kvalitatīvi Postmodern Jukebox izpilda "Sweet Child O' Mine" no Guns'N'Roses repertuāra! Šis koncerts, protams, lielākā mērā ir šovs, nevis koncerts šī vārda tipiskā izpildījumā. Bet tas ir ļoti kvalitatīvs šovs ar ļoti kvalitatīviem māksliniekiem. Katram mūziķim ir daudz iespēju spīdēt, apliecinot to, ka Postmodern Jukebox spēlē čaļi, kuri no saviem instrumentiem var izspiest ļoti daudz. Arī gadījumā, ja viņu instrumenti ir plaušas - tas, kā "plosās" vokālisti, arī ir ļoti iespaidīgi. Faktiski tīri no tehniskā izpildījuma kvalitātes viedokļa kaut ko tik kvalitatīvu (ne klasiskās mūzikas lauciņā) es pēdējo reizi varētu būt baudījis 2003.gada nogalē Stanley Jordan koncertā. Proti, gadās jau koncerti, kur kāds viens mūziķis tev šķiet kā no citas planētas, bet vesela grupa, kur katrs spīd tik spoži, patiešām ir retums. Jā, protams, tā nav oriģinālmūzika, ko viņi spēlē (lai gan no otras puses - vai patiešām nav?), bet izpildījums ir kaut kas fantastisks. Tiesa, ir aizdomas, ka klausīties PMJ ierakstus varētu nebūt tik spožs piedzīvojums, jo viņi šķiet no tiem izpildītājiem, kurus jābauda kopā ar vizuālo materiālu. Ideālā gadījumā - klātienē.
2016-05-17
9.0
comments powered by Disqus