Septītā numura stāsts
Katram cilvēkam no bērnības visspilgtāk atmiņā paliek kas cits. Vienam psiholoģiska trauma, otram - trīskāršā rokas lūzuma sekas, trešam - dārgas rotaļlietas, ceturtam - pirmā mīlestība. Rolanda gadījumā tās bija daudzās stundas, ko viņš kopā ar tēti bija pavadījis pie televizora, Sporta pilī un lasot avīzi "Sports" - viņi abi kopā burtiski aprija jebkādu informāciju par Rīgas Dinamo hokeja komandu.
Tā pa īstam ar hokeju Rolandu viņa tētis Gunvaldis aplipināja 1976./77. gada sezonā, kad Dinamo nokļuva soļa attālumā no PSRS čempionāta medaļām un Helmuta Baldera maiņa burtiski plosīja jebkuru pretinieku aizsardzību. Tomēr Rolandam konkrēti Balderis ne pārmērīgi patika - droši vien kādā zemapziņas līmenī viņam nepatika sportisti, kuriem no dabas bija daudz dots, primadonnu vietā viņš daudz vairāk juta līdzi darba zirgiem - tādiem vīriem kā Anatolijs Jemeļjaņenko, kurš savu pozīciju vārtu priekšā allaž izkaroja "ar gaļu". Plus Rolands pats no dabas bija diezgan tumīgs, un tie ātrie skrējēji viņam nekad nepatika. Rolands arī pats vairāk par visu pasaulē gribēja kļūt par hokejistu, taču pietika tētim viņu aizvest uz pieteikšanos hokeja treniņiem, lai treneris ar kritisku aci paskatījies uz Rolandu, izteiktu precīzu raksturojumu "толстый и неуклюжий", un ar to arī Rolandam viss bija cauri. Nekādas fiziskas aktivitātes svara jautājumā viņam nelīdzēja, svars tikai pieauga, un "Dinamo" tikai attālinājās.
Skolas gadi Rolandam "labajos" un "sliktajos" iedalījās atbilstoši "Dinamo" sasniegumiem, jo paša Rolanda sasniegumi bija nemainīgi viduvēji un neizteiksmīgi. Čalim ar iesauku "Pupsiks" sevišķi viegli skolā iet nevarēja - meitenēm viņš nepatika un zēni viņu necienīja. Rolanda ģimenei nebija radu ārzemēs, līdz ar to nebija nekādu iespēju tikt pie Rietumu precēm, kas spētu pacelt Rolanda sabiedrisko stāvokli. Gunvaldis strādāja gaterī, bet Rolanda mamma bija ģeogrāfijas skolotāja - līdz sabiedrības krējumam tur bija kā Amerikai līdz demokrātijai. Līdz ar to dabiski, ka "Dinamo" bija galvenais ģimenes prieku un bēdu avots, kamēr viss pārējais - pelēkā rutīna. Baldera aiziešana uz CSKA - traģēdija (lai ko Rolands domātu par Balderi, viņa gūtie vārti komandai bija vajadzīgi), atgriešanās - laime pilnīga. 1978./79.gada kausa pusfināls - laime pilnīga, 8.vieta nākamajā sezonā - traģēdija. Rolanda elki mainījās - Jemeļjaņenko vietu Rolanda sirdī vispirms ieņēma Šostaks, tad Oļegs Znaroks, bet lietas būtību tas nekādi neietekmēja - nevienā klasesbiedrenē Rolands nekad nebija tik ļoti iemīlējies kā viņam visvienaldzīgākajā "Dinamo" hokejistā.
Vidusskolu Rolands pabeidza "sudraba" gadā. Līdz ar to tikai dabiski, ka par iegūto atestātu Rolands daudz vairāk pārdzīvoja neizmantotās vārtu gūšanas iespējas "Dinamo" spēlēs pret varenajiem Maskavas armijniekiem, un spilgtākā diena šajā pavasarī bija Dinamo vienīgā uzvarētā finālspēle, kurā turklāt pirmos vārtus guva viņa mīlulis Znaroks.
Deviņdesmitie gadi Rolanda dzīvē ienāca ar nopietnām pārmaiņām, kuras vispirms, protams, izpaudās uz ledus un tikai tad - pārējā dzīvē. "Dinamo" vispirms pārtapa par "Pārdaugavu", bet pēc tam pilnībā izgaisa. Labākie Latvijas hokejisti izklīda pa pasauli. Toties kluba vietā nāca Latvijas izlase, kura, kā Rolands ticēja, kādu gadu ņems un tiks pie Pasaules čempionāta medaļām.
Paša Rolanda dzīve iegriezās daudz labāk kā viņa mīļotās komandas liktenis - savulaik neveiklais un mācībās viduvējais zēns kļuva par diezgan veiksmīgas autopārvadājumu kompānijas īpašnieku, ar laiku klāt nāca privātmāja Mārupē un Gunita - pievilcīga blondīne no Ogres. Skaidrs, ka gluži ar hokeja vietu viņa sirdī Gunita sacensties nevarēja, tomēr var teikt, ka arī privātajā dzīvē Rolands bija laimīgs. Un vēl laimīgāks viņš kļuva 1995.gada trešajā aprīlī, kad viņa un Gunitas ģimenē ienāca Oļģerts, nosaukts par godu nedaudz latviskotam Oļegam Znarokam.
Oļģerts miesasbūvi bija mantojis no slaidās Gunitas, nevis jau pirms kāda laika 110 kilogramu atzīmi sasniegušā Rolanda, līdz ar to tētim nebija šaubu par puikas ejamo ceļu. Oļģerts būs hokejists un spēlēs Nacionālajā hokeja līgā! To Rolands bija izlēmis, kad puikam vēl bija tikai divi gadi. Par laimi ar rocību ģimenē viss bija kārtībā un jau četru gadu vecumā Oļģerts nonāca Edmunda Vasiļjeva hokeja skolā. Labā ziņa - puikam bija talants. Sliktā ziņa - hokejs nebija viņa mūža mīlestība.
Tētim un dēlam bieži nācās konfliktēt. Oļģerts no dabas bija kluss un centīgs zēns, kam vairāk par visu patika lasīt detektīvromānus un risināt uzdevumus matemātikā. Oļģerts gribēja labi mācīties un dienās kļūt par Finanšu ministru. Rolands tikām bija iecerējis, ka jau divdesmit gadu vecumā Oļģerts spēlēs Detroitas "Red Wings" sastāvā (kā nekā šajā komandā allaž godāja krievus, un kas cits mēs latvieši esam, ja ne tāds krievu atzars?). Rolands nekad neizlaida nevienu puikas treniņu un spēli, pārrunāja ar citiem tētiem katru svarīgāku epizodi un pāris reizes pat pamatīgāk saķērās ar vienas pretinieku komandas tēti, kura puika bija pamatīgāk iesmērējis Oļģertu bortā. Tiesa, pašam Oļģeram Rolands nekādas atlaides nedeva, pastāvīgi atkārtojot, ka hokejisti ir īsti vīrieši, kuri nekad nevienam ceļu negriež, pie vajadzības arī Jaromirs Jagrs varot nomest cimdus un sadot kādam bietē, jo "pediņi hokeju nespēlē". Skaidrs, ka Rolandam pat ļaunākajos murgos nerādījās, ka Oļģerts jau pirmajā klasē bija sapratis, ka viņam patīk zēni un nevis meitenes. Puikas vienaldzība pret pretējo dzimumu Rolandu tieši priecēja - sportistam nav laika sievietēm, viņam viss savā dzīvē ir jāpakļauj treniņplānam.
Tā gāja gadi. Par spīti ne sevišķi augstajai interesei par sportu, Oļģerts allaž bija viens no labākajiem sava vecuma hokejistiem, regulāri tika iesaukts sava vecuma Latvijas izlasēs, bet vienlaicīgi hokejs viņam arvien vairāk riebās un tikai tēta stingrā griba un vara viņu turēja sporta režīmā. Sports prasīja arvien vairāk laika, un iespēju risināt uzdevumus atlika arvien mazāk. Skola bija jaunajam sportistam (vai pareizāk - viņa tētim) pretimnākoša, un Oļģerta arvien pasliktinošās sekmes nevienu sevišķi neuztrauca, mazāk par visu - Rolandu. Katrs Oļģerta veiksmīgi izpildītais spēka paņēmiens, katra rezultatīvā piespēle Rolandam bija kā medusmaize - viņš jutā tā, it kā pats atrastos uz ledus, un par Oļģerta gūtajiem vārtiem viņš allaž līksmoja daudz vairāk nekā dēls.
Rolands lieliski saprata, ka Latvijā par NHL meistaru Oļģertam kļūt būs grūti, tāpēc viņš netaupīja līdzekļus tam, lai puika varētu savas hokejista gaitas turpināt kādā no Kanādas junioru līgām. Neuzticoties Oļģerta hokeja mīlestībai, arī Rolandam un Gunitai nācās pārcelties uz Kanādu, bet ja jau viņiem bija šāda iespēja, kālab lai to neizmantotu? Kanādā Oļģertam nemaz nebija draugu, bet Rolands par to nepārdzīvoja - draugi tikai aizvestu dēlu neceļos un traucētu hokejista izaugsmei, tāpēc vientuļa ceļš bija tieši vislabākais.
Un tad pienāca drafta gads - liktenīgais brīdis (tā vismaz Rolands uzskatīja) Oļģerta dzīvē. Oļģerts bija nenoliedzami ļoti talantīgs hokejists, ja ne nākamā NHL zvaigzne, tad spēlētājs ar grandiozu potenciālu, bet bez kaislības. Vai NHL komandu viltīgie skauti būs saskatījuši šo puiša rakstura trūkumu, vai arī pievērs uz to acis? Rolands par šo jautājumu domāja bez mitas. Viņš tik daudz bija atdevis, lai Oļģerts nokļūtu NHL, un vai tagad tam būs lemts piepildīties? Jā, vienmēr jau atlika rezerves variants - tepat Latvijā bija atjaunots Rīgas "Dinamo", kura spēles Rolands regulāri apmeklēja, komanda spēlēja turnīrā, kas varbūt tikai par pāris kapeikām bija vājāks par kādreizējo PSRS čempionātu, bet Rolanda ambīcijām "Dinamo" bija jau par zemu. "Mājās vienmēr paspēsi atgriezties," viņš teica Oļģertam, "bet iespēja nokļūt NHL tev būs tikai viena!"
Oļģertu NHL drafta piektajā kārtā izvēlējās Detroitas "Red Wings". Tētis līksmoja. Vēl tikai daži soļi un viņš izies uz Džo Ljuisa vārdā sauktās arēnas ledus. Rolands jutās tā, it kā viņš pats būtu draftēts NHL, it kā viņš pats visā drīzumā krustos nūjas ar Sidniju Krosbiju un Aleksandru Ovečkinu.
Un te nu mēs šodien stāvam krustcelēs. Kurp tālāk vedīs Oļģerta ceļš? Vai viņš iekļūs NHL un spēlēs pirmās vijoles komandās, kas cīnīsies par Stenlija kausu? Vai viņu samals ASV zemāko līgu gaļasmašīna un kā salauzts cilvēks viņš pēc septiņiem gadiem agriezīsies Latvijā un spēlēs vietējā čempionātā? Vai arī kādu jauku dienu neizturēs jaunā puiša, kas gadiem bijis iesprostots skapī starp slotām un tēta sapņiem, un viņš spers liktenīgo soli zem Ņujorkas metro vilciena? To pagaidām nezinām ne tu, ne es, ne vēl jo vairāk pats Oļģerts. Bet kādu dienu debesis noskaidrosies, un viss kļūs redzams.