Чемодан

Dovlatova grāmatu lasīšanai, ja ne gluži intensīvi, bet tomēr savulaik biju pievērsies - 2009.gadā izlasīju trīs viņa darbus: "Kompromisu", "Dabas liegumu" un "Zonu". Tagad, grāmatu klubiņa ietvaros tiku līdz "Čemodānam", kurai ir pa druskai no visiem trijiem. Tā jau ir čemodāna priekšrocība - tur var itin daudz visādu lietu sakrāmēt. Par to arī ir šis krājums - par apģērba gabaliem, kurus uz Ameriku paņēmis līdzi pats Dovlatovs un kā viņš pie tiem ir ticis.

Katru reizi, kad iepriekš (pirms septiņiem gadiem) rakstīju par kādu izlasītu Dovlatova grāmatu, uzsvēru, ka tajās ir teju neiespējami atrast robežu starp patiesu notikumu atstāstījumu un fikciju. Ja tā padomā, tad Dovlatovs noteikti būtu bijis liels eksperts "meļu" spēlē. Un arī šoreiz varu apstiprināt to pašu - tā kā visus savus stāstus viņš tipiski raksta it kā par sevi, tev tā vien gribās domāt, ka stāstu varonis patiešām ir viņš pats un ka viņš tiešām ir gan mēģinājis tirgot kontrabandas somu zeķes, gan piedalījies īsfilmā kā Pēteris I, gan nospēris pilsētas vadītāja zābakus, gan dabūjis pa pieri ar siksnu no čekista, gan izdiedelējis uzvalku. Un pēc idejas - vai tad tas ir tik būtiski, vai viss stāstos aprakstītais tiešām ir atgadījies pašam Dovlatovam un vai vispār kādam tas ir atgadījies - ne jau tas šos stāstus dara patiesus, ka tiem apakšā ir patiesi fakti.

Lai nu ko par Dovlatova grāmatām varētu teikt, ar lasāmību tām nav ne mazāko problēmu - arī "Čemodānam" es cauri izskrēju pāris stundās. Dovlatovs galīgi nav viens no tiem autoriem, kas cenšas tev kā lasītājam jebko sarežģīt - notikumu izklāsts ir vienkāršs un skaidrs, teikumi - saprotami, pretenziju uz augstās mākslas statusu - nekādu. Varbūt tieši tas arī ir iemesls, kāpēc Dovlatova darbi nekad nav tikuši izdoti latviešu valodā - tos lasot tev nav ne mazākās iespējas uzsist sev pašam pa plecu, uzsverot, cik augstvērtīgu literatūru tu lasi - tā ir vienkārši un izklaidējoša, gluži kā iedzeršana, kuru Dovlatovs tik labprāt apraksta - te tev nebūs ne alkohola radīto dēmonu, ne pilnīgas šīzes, kāda tā būtu, piemēram, "Maskavā - Gailīšos". Par Dovlatovu tiešām var teikt, ka viņš rakstīja "kā dzīvē" - viņa varoņi kopumā ir diezgan vienkārši un saprotami, īsti tu te neatradīsi to noslēpumaino un dziļo krievu dvēseli, par kuru jūsmo slavofīli.

Kopējais iespaids - lasīt patīkami, bet neko vairāk par pāris anekdotiskām epizodēm no šīs grāmatas es neatcerēšos. Anekdoti par Ļeņinu un divām cepurēm zināju arī pirms šīs grāmatas, lai gan, šķiet, tieši Dovlatovs šo stāstu padarīja populāru, bet var jau būt, ka to esmu dzirdējis vecāku atstāstījumā, kā nekā mājās Dovlatova grāmatas allaž bija plaši sastopamas, tomēr es, kā rādās, neesmu no mammas pārmantojis mīlestību pret šo autoru - kaut kā dvēseles stīgas neaizķer. Lai gan, ja tā padomā, dvēseles stīgu aizķeršana laikam jau arī nebija viņa mērķis.
2016-06-28
7.0
comments powered by Disqus