Jaunatnes teātris

Jaunatnes teātri es pieredzējis neesmu, tik vien kā TV ierakstos redzējis pāris tā iestudējumus. Taču vienlaikus gana daudz no vecākiem esmu dzirdējis par šo neapšaubāmi interesanto Rīgas teātri, kura gals visai droši ir saistīts ar Vārnukroga mežā apbedīto Raimondiņu. Lai skaidrāk saprastu, kur tieši bija Jaunatnes teātra vērtība, izlasīju šo grāmatu. Un neko daudz tāpat nesapratu.
Ir cilvēki, kuriem rakstīšana padodas, un ir tādi, kuriem ne visai. Es nešaubos, ka Silvija Geikina ir augstas raudzes teātra speciāliste un ļoti zinoša sieviete, BET "Jaunatnes teātris" ir teju ideāls nelasāmas grāmatas piemērs. Pārāk bezmērķīgi strukturēta, lai to sauktu par enciklopēdisku literatūru, pārāk sausa, lai būtu interesanta cilvēkam no malas. Šausmīgi daudz tādu tekstu, kas šķiet tapuši dziļos padomju laikos un nepiedodami maz kaut kā personiska un lasītāja uzmanību piesaistoša. Faktoloģiskais materiāls grāmatas nobeigumā varētu noderēt kāda slēpņa veidošanai, bet grāmatas pamatteksts šķiet izvilkts no kādām valsts institūcijās iesniedzamām atskaitēm. Protams, es saprotu, ka ir ļoti grūti panākt, lai grāmata būtu vienlaikus aizraujoša lasāmviela un negrimtu dzeltenās preses mēslos, bet šis veikums ir tiešām nomācošs izklāsta monotonumā. Salīdzinoši grāmatas par Latvijas futbola vēsturi ir daudz aizraujošāk uzrakstītas, kamēr šajā grāmatā par teātra vēsturi absolūti iztrūkst jebkāds dramatisma elements. Faktu uzskaite, personāžu raksturojums, atsauksmes par lomu atveidotājiem, un pārejam pie nākamās izrādes.
Manuprāt, normālam cilvēkam ar kaut kādu interesi par teātri šī grāmata ir pilnīgi un galīgi nevajadzīga - tā var ieinteresēt vienīgi kādus dažus studentus, lai "pārspiestu" no tās kaut ko tikpat garlaicīgam kursa darbam (apmēram tāda sajūta man bija, lasot šo grāmatu, - ka tas ir kāda studenta darbs, rakstīts bez iedvesmas un uguntiņas).
2013-09-24
5.5
comments powered by Disqus