Domestic Exile

Stīvs Pikolo nav no tiem mūziķiem, kuru vārdi gozējas Billboard topa augstākajās vietās (vai kaut vai zemākajās). Viņu velti meklēsi nākamā gada Glāstonberijas festivāla dalībnieku vidū. Ja viņš ar koncertu atbrauktu uz Latviju, diez vai tu viņu redzētu uzstājamies Arēnā Rīga, tad jau drīzāk KKC. Kolēģe gandrīz Agnese šo tipāžu raksturoja kā Tornim dvēseliski radniecīgu mūziķi ar brīnišķīgiem tekstiem. Tad nu paklausījos.
Pirmā asociācija - Lū Rīds. Taču tāds Lū Rīds, kura grupu "The Velvet Underground" Endijs Vorhols nepaņēma savā paspārnē, kā rezultātā tā nekļuva kaut nosacīti populāra. Līdzīgi Lū Rīdam arī Pikolo īsti nemēģina dziedāt, tā vietā iztiekot ar runāšanu. Varbūt, ja salīdzina ar Rīdu, Pikolo ir vairāk tendēts uz džezu un kaut kādā ziņā romantiskāks, lai gan ar Rīdu un romantiku ir pārāk sarežģīti, lai kaut ko varētu skaidri pateikt.
Patiesībā varētu pat teikt, ka šī mūzika ir lipīga un kaut kādā nedaudz slimā veidā popsīga, vismaz klausīties šo albumu var atkal un atkal. Uz šo brīdi iecienītāko dziesmu vidū minēšu "I don&39;t want to join a cult":

, "Stray Man":

un "Young and Ambitious":

Pēdējā no šīm arī bija tā dziesma, ar kuru sākās mana pazīšanās ar Pikolo kungu.
Atcerējos - otrs mūziķis, ko vajadzētu līdzās Lū Rīdam minēt vienā rindkopā ar Stīvu Pikolo, ir Roberts Vaiets (Robert Wyatt) - jo Vaieta daiļradē jau sākot ar Soft Machine laikiem vienmēr bija klāt džeziskas notis, un Vaiets pilnīgi noteikti ir ne mazāk traks kā Pikolo. Lai gan neviena smejošās rūķa šajā ierakstā gan nav, tā ka līdzība ar Vaietu nav simtprocentīga.
Īsumā - interesanti un dīvaini. Un, protams, esmu viens no tiem cilvēkiem, kam "Young and Ambitious" saturs ir aktuāls.
2013-10-14
7.5
comments powered by Disqus