Koncerts Vinilbārā

Pasākuma anotācijā bija teikts, ka projektā "Stīgas" Edgars Mākens spēlējot klavieres, bet Inga Gaile - uz nerviem. Protams, šāds joks nebūt nav kaut kas pilnīgi nedzirdēts - vēl sešdesmitajos gados Džons Lenons tika lietojis formulējumu: "I [also] play the guitar and sometimes I play the fool", taču tas nu ir fakts, ka Inga Gaile patiešām "Stīgās" nevienu instrumentu nespēlē. Un patiesībā jau elektriskajām klavierēm arī tā īsti stīgu nav, līdz ar to viņa arī ir vienīgā reālā stīgu spēlētāja šajā duetā (ja to vispār var saukt par duetu).

Ko es iepriekš zināju par abiem māksliniekiem? Par Edgaru Mākenu, protams, zināšanu man ir vairāk: "Gaujartu" un "Mantu" esmu daudzas reizes redzējis spēlējam, sanācis būt arī kādos pāris viņa solokoncertos, ir apmeklētas teātra izrādes ar Mākena mūziku un esmu pat kādu reizi ieskatījies viņa blogā. Ar Ingas Gailes daiļradi mana pārklāšanās bijusi daudz mazāka - būtu pārspīlējums mani saukt par lielu dzejas mīlētāju, līdz ar to vienīgā reālā saskarsme bija izrādē "Trauki", ko pirms vairākiem gadiem skatījāmies Dirty Deal Teatro. Taču var teikt, ka šo to būtisku jau toreiz uzzināju - primāri, ka Ingai Gailei ir aktuālas sievietes un vīrieša loma sabiedrībā un tas, kas sievietei tiek uzspiests no sabiedrības puses.

Vakara formāts bija tāds, ka lielākoties Inga lasīja savus dzejoļus, bet Edgars tiem deva muzikālu fonu uz klavierēm. Bija arī tīri muzikāli pārtraukumi, kad Edgars spēlēja dziesmas. Ja nekļūdos, tādas bija četras: "Vibrācijas", "Citas debesis", "Mīlulīt" un "Komēta nāk" (Gata Ziemas dziesma). Ingas dzejoļi brīžam bija asāki, brīžam - ne tik asi, bet pārsteidzoši uzrunājoši, tādā mērā, ka man pat radās vēlmē izlasīt kaut ko no tiem papīra formā, kas man parasti nebūt nav raksturīgi. Arī mijiedarbība starp abiem māksliniekiem šķita ļoti laba un savstarpēji papildinoša, nevis konkurējoša. Nekā īsti vairāk, ko teikt, man arī nav - ja nu vienīgi, ka bija daudz par īsu. Četrdesmit minūtes - to jau varētu mierīgi ietilpināt vienā skaņuplatē, bet prasījās vēl pēc otra tāda paša taima. Bet ja nu nav, tad nav. Kas bija nepierasti - pēc dziesmām neapplaudēja (pēc dzejoļiem arī ne), pat kaut kā neērti jutos, ka tā. Bet visādi citādi - brīnišķīgi, ka šāds pasākums notika Vinilbārā, jo uz šo tuvējo lokālu galīgi nav grūti saņemties aiziet trešdienas vakarā.
2018-03-14
8.5
comments powered by Disqus