Sweet and Lowdown

Vudija Alena filmu plejādē "Sweet and Lowdown" visradnieciskākā laikam ir 1983.gada "Zelig" - arī šī ir pseidodokumentāla filma par kādu it kā ievērojamu cilvēku, kas dzīvojis pirms Otrā Pasaules kara. Arī šajā filmā par šo cilvēku izsakās dažādi nozares eksperti (šajā reizē arī pats Alens ir viens no ekspertiem), lai gan patiesībā tās varonis ir izdomāts no nulles. Šoreiz gan atšķirība ir tajā, ka filma, ja neskaita ekspertu komentārus, nemaz pēc dokumentālā kino neizskatās, bet ir uzņemta kā normāls retro gabals par trīsdesmito gadu Ameriku.

Emets Rejs, ja var ticēt filmai, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija pasaulē izcilākais ģitārists. Nu, varbūt, ja neskaita vienu čigānu Francijā, Džango Reinhardu, ko neskaitāmas reizes filmas gaitā atzīst arī pats Rejs (kuru, ja kas, atveido Šons Pens). Taču līdzās neapstrīdamai ģitārspēles virtuozitātei Emetu būtu grūti nosaukt par kolosālu cilvēku. Viņš ir gaužām cinisks attiecībās ar sievietēm, pilnīgi bezcerīgs naudas lietās, mazliet nodarbojas ar sutenerismu, pārmērīgi aizraujas ar sīvo un līdz ar to reti kad uz savām uzstāšanām ierodas laikā un skaidrā un viņa intereses ārpus mūzikas ir izcili šauras. Proti, viņam patīk ar pistoli šaudīties pa žurkām un skatīties uz vilcieniem. Kad kāda no viņa dzīves salīdzinoši nozīmīgākajām sievietēm Emetam jautā, par ko viņš domā šo abu nodarbju laikā un par kādām viņa bērnībā sakņotām problēmām tas varētu liecināt, atklājas, ka Emetam gluži vienkārši patīk šaut žurkas un skatīties uz vilcieniem. Viņa mūža nozīmīgākais mīlas stāsts arī ir itin savdabīgs - Hetija (Samanta Mortone) ir mēma veļas mazgātāja, jauka un kautrīga un ļoti atšķirīga no Emeta kliedzošās personības. Tiesa, savā kārtējā mačisma uzplūdā Emets Hetiju pamet un visai drīz apprec rakstnieci Blānšu (Uma Tūrmane), kurai gan viņš vairāk ir interesants nevis kā laulātais draugs, bet kā literāro pētījumu objekts, taču tad viņai uzrodas vēl kvalitatīvāks pētījumu materiāls - kluba, kurā Emets spēlē, īpašnieka rokaspuisis - algots slepkava, kura psiholoģiskais portrets viņai izrādās vēl saistošāks (lai gan patiesībā viņš, protams, ir tikpat sekls personāžs kā Emets un vienkārši dara to, kas viņam vislabāk sanāk).

Kā jau var nojaust, filmas ļoti liels trumpis ir mūzika - džeza ģitāras partijas, ko iespēlējuši Hovards Oldens un Bakijs Picareli (kurš esot pats savā ģitārspēlē ļoti ietekmējies no kāda franču čigāna), jā, un arī paša Džango dziesmas arī šai filmā skan. Jāsaka, šeit džezs ir ļoti atšķirīgs no tā, kāds tas ir "Whiplash" - daudz brīvāks, improvizējošāks un neatkarīgs no "not my tempo!" problēmas. Filma pat tika pie divām Oskara nominācijām - Penam un Mortonei (piekāpās attiecīgi Kevinam Speisijam un Andželīnai Džolijai). Pena atveidotais Emets kopumā ir ļoti tipisks Alena varonis - cilvēks, kurš sastāv teju vai tikai no sava ego, un ir vienlaikus ļoti iedomīgs un par sevi nepārliecināts - nervu kamols, kurš gan savas emocijas kautrējas izrādīt (ok, Alena gadījumā parasti emocijas tomēr tiek izrādītas gan). Ar to vien atšķirību, ka Pens dabiski ir pilnīgi cita kalibra aktieris nekā Alens - kā nekā savas karjeras laikā viņš ir atveidojis visdažādākos tēlus, atšķirībā no Vudija. Līdz ar to filma noteikti iegūst no Pena līdzdalības (ievērojot arī to, ka dabiski, ka Pens ir daudz izskatīgāks).

Es varbūt neesmu gluži drošs, ar ko tieši šī Alena filma ir izpelnījusies savu klātbūtni Rietumas un Naumaņa 500 filmu grāmatā (kā nekā Alenam ir ļoti daudz kvalitatīvu filmu), bet vīlies par tās noskatīšanos noteikti neesmu. Arī tāpēc, ka tā man radīja interesi mazliet paklausīties kāda franču čigāna mūziku.
2016-02-11
7.5
comments powered by Disqus