Raising Steam

Diskzemē ienāk tvaiks un vilcieni! Pēdējā Diskzemes sāgas grāmatā, kas izdota vēl Prečetam dzīvam esot, jauns inženieris vārdā Diks Simnels, sekojot sava nelaiķa pēdās, nonāk līdz izgudrojumam, kas.pārveidos Diskzemi daudz radikālāk, nekā to spēja Clacks semaforu telegrāfa torņi.

Tā galīgi nav, ka es būtu liels Discworld eksperts - lasījis iepriekš biju (šķiet) tikai "The colour of magic", plus redzējis filmas versiju "Going Postal". Droši varu arī apgalvot, ka manos plānos nav ar laiku iepazīt visus šīs sērijas darbus - to ir pārāk daudz, tie ir pārāk gari un savā ziņā arī pārāk sviestaini. Taču līdzīgi kā pasts, tā arī dzelzceļš man šķiet īpaši fascinējoša tēma, līdz ar to doma noskaidrot, kā vilcieni sadzīvos ar gobliniem, burvjiem un vampīriem, man šķita pietiekami intriģējoša.

Jāatzīst, ka liela daļa šīs grāmatas lasās kā ieskats dzelzceļa vēsturē - gan no tās tehnoloģiskā, gan sociālpolitiskā aspekta. Kā nekā Diskzeme nav tāda fantasy pasaule, kur primārais ir piedzīvojums, bet gan politika, kurā netrūkst arī itin reālistisku elementu. Latvijas kontekstā itin daudz šeit notiekošajā var saskatīt līdzīga ar Rail Baltica plāniem - te ir gan satraukušies vietējie iedzīvotāji, gan nopelnīt kāri zemes īpašnieki, gan tie, kuri ļoti vēlas dzelzceļu, tikai ne viņu dzīvesvietas tuvumā. Protams, ar tādu atšķirību, ka Diskzemē dzelzceļa būvē un apkalpošanā piedalās nevis, piemēram, francūži un vācieši, bet gan troļļi un golemi.

Centrālie personāži te ir divi - inženieris Diks un uzņēmīgais Moists fon Lipvigs, ko varētu nosaukt par plaša profila afēristu. Lipviga funkcija ir panākt, lai dzelzceļa izbūves ieceres arī realizētos un būtu komerciāli attaisnotas. Vienlaikus viņam ir jāspēj nodrošināt pozitīvu attieksmi no sava priekšnieka - vietējā tirāna lorda Vetinari puses. Līdz ar to šī grāmata ir tāds politiski ekonomisks vēstījums par dzelzceļa izbūvi, kuram dramatisko noti piedod jezga ar rūķiem, kurus dzelzceļš satrauc kā daļa tajos procesos, kas bojā viņu tradicionālo sabiedrību. Kā nekā lords Vetinari diezgan aktīvi atbalsta rasu vienlīdzību, kā rezultātā rūķu tradicionālie ienaidnieki troļļi tiek integrēti sabiedrībā un pat reizēm kļūst par juristiem. Grāmatas otrā puse galvenokārt šai tēmai arī pievēršas - cīņai starp tradicionālistiem un liberāļiem rūķu sabiedrībā.

Galu galā jāatzīst, ka manai gaumei grāmata bija par stieptu - tur visa ir pārāk daudz un sāk apnikt, sākotnēji bija interesanti (lai arī saprotu, ka stāsti par konservatīvām kundzītēm, kas satraucas par vilcienu ritmisko skaņu ietekmi uz jaunatnes tikumību, visticamāk ir nākuši no reālās Viktorijas laika Anglijas, bet tā daļa vismaz bija izklaidējoša), bet brīžiem šķita, ka Prečetam kaut kur bija līguma punkts par lappušu skaitu, kam šajā romānā bija jābūt. Noteikti šī nav piemērotākā dzelzceļa stacija, lai iekāptu Diskzemes fanu vilcienā.
2017-10-19
7.0
comments powered by Disqus