The Beauty Inside

Jaunzēlandes ceļojuma pēdējā garajā lidojumā man beidzot sanāca noskatīties kādu filmu, kura man patika. Korejiešu filma "Iekšējais skaistums" (droši vien to varētu saukt arī par "Skaistums nāk no iekšām") uzrunāja ar savu anotāciju: tās galvenais varonis katru rītu pamostas citā ķermenī un līdz ar to viņam ir itin grūti uzturēt ilgtermiņa attiecības, tāpēc viņš dzīvo noslēgtu vientuļnieka dzīvi, laiku pa laikam iesaistoties kādā vienas nakts sakarā, bet tad viņš iepazīst liktenīgo meiteni.

Vispār jau ar Āzijas filmām tā ir, ka pirmajā brīdī to varoņus tāpat ir diezgan grūti atpazīt, jo netrennētai eiropieša acij viņi sākotnēji izskatās gaužām līdzīgi, bet šajā filmā varoni atpazīt vizuāli vispār nav iespējams, jo viņa āriene mainās pārāk radikāli - viņš var būt gan vīrieša, gan sievietes ķermenī, gan skaists, gan neglīts, gan vecs, gan jauns. Faktiski gan ir tā, ka pie jauna ķermeņa viņš tiek nevis katru rītu, bet katru reizi, kad pamostās, proti, arī pēc diendusas viņš pārtop par citu cilvēku, vienlaikus iekšienā palikdams viņš pats (līdz ar to arī sievietes ķermenī viņš nesāk meklēt vīriešu uzmanību). Vū-Džins (tā viņu sauc) ir galdnieks, kas izgatavo specdizaina kvalitatīvas mēbeles, jo īpaši krēslus, un tikai divi cilvēki zina par viņa īpatnējo transformēšanās kaiti - viņa mamma un skolas dienu draugs, kas tagad kļuvis par partneri galdniecības uzņēmumā (un kurš, atšķirībā no Vū-Džina, var normāli kārtot darījumus ar ārpasauli). Jā, un tad viņš iemīlas skaistā meitenē, bet viņam ne tikai nav viegli viņai tuvoties, bet pēc tam nepavisam nav viegli viņu noturēt. Nezinu, cik viegli tu varētu sadzīvot ar to, ka tavs mīļotais cilvēks šodien pēkšņi ir vecmāmiņa, lai gan no otras puses - visā šajā pasākumā vilinājuma un uzbudinošās komponentes noteikti netrūkst - katrā ziņā dažādu privātās dzīves variāciju var sanākt itin daudz, lai gan nav pārsteigums, ka meitenes darbā par viņu sāk runāt kā par ļoti izlaidīgu būtni.

Protams, ciktāl tas attiecas uz Korejas kino, "Iekšējais skaistums" ir ļoti vienkārša romantiska komēdija, kur ir lieki meklēt patiešām dziļas domas, lai gan pati ideja ir pietiekami saistoša, lai tur arī nebūtu vajadzības pēc kaut kā daudz nopietnāka un smalkāka. Filmas autori ļoti veiksmīgi tiek galā ar uzdevumu man kā skatītājam pielipināt mūžam mainīgo varoni un kopumā filma gana labi spēj palikt uzticīga pašas sākumā uzstādītajiem spēles noteikumiem. Iespējams, šo filmu gan labāk ir skatīties nevis uz maza ekrāniņa šaurā lidmašīnā, bet gan kopā ar mīļoto cilvēku uz dīvāna blakus kamīnam ar pudeli vīna, bet ne vienmēr šādas iespējas ir. Man patika.

Interesanti, ka šis ir tas gadījums, kad ne-amerikāņu filma ir tapusi, balstoties uz Amerikas kino produktu (un vienlaikus - ka tas nav kāds stulbs turku pakaļdarinājums), proti, šai filmai pamatā ir tāda pat nosaukuma Intel un Toshiba kopprojekts, kur gan galveno varoni atveido no auditorijas atlasīti cilvēki, nevis profesionāli aktieri, un pēc idejas sižets laikam ir itin līdzīgs. Iespējams, būtu vērts iepazīties arī ar sākotnējo materiālu, lai gan varbūt arī nevajag, jo stāstu jau es tagad zinu un vienu reizi pozitīvas emocijas tas man ir sniedzis.
2016-04-13
8.0
comments powered by Disqus