Sandinista!

1980.gadā The Clash bija gandrīz pilnībā aizmirsuši, ka viņi savas pastāvēšanas pirmsākumos bija pankroka grupa. Vai vismaz viņi visai tālu bija aizgājuši no "I&39;m So Bored with the USA", un primāri uz šo laiku viņi jau bija pārvērtušies par regeja grupu. Ja šeit parādās pancīgas noskaņas, tad drīzāk agrīno "The Who" stilā (piem., "The Leader") un nevis Sex Pistols gaumē.

Lai nu kā, bet ambīciju čaļiem netrūka - ierakstīt albumu trijās platēs ar veselām 36 dziesmām - tā nekādi nav joka padarīšana! Un netrūka viņiem arī uzdrīkstēšanās - varu iedomāties, ka ne viens vien kārtīgas grebenes īpašnieks bija gatavs Strammeru un kompāniju noslānīt, pirmo reizi izdzirdējis, piemēram, saldo popdziesmu "Hitsville UK", kurā vokālus kopā ar Miku Džonsu izpilda viņa tā laika draudzene Elēna Follija (iepriekš zināma kā Meat Loaf vokālā partnere iekš "Paradise By the Dashboard Light". Lai arī regejs ir pārliecinoši dominējošais mūzikas stils ierakstā, tam līdzās te parādās visdažādākie populārās mūzikas novirzieni, ieskaitot fanku, repu, baroka popu, jaunā viļņa elementus un ne tikai. Dziesmu tematika gan ir tipiski "Clash"-iska, politsociāliekonomiska. Kas no manis, protams, šim ierakstam dod vienu pluspunktu - tā kā Clash ideoloģiski visai labi atbilst manai pārliecībai - sociālistiski pseidoanarhistiskam radikālliberālismam ar dadaisma elementiem, tad par viņu mūzikas klausīšanos man nebūtu pamata kaunēties.
Un vesela plejāde dziesmu šeit ir patiešām lieliskas, lai neteiktu vairāk: "The Magnificent Seven", "Somebody Got Murdered", "Up in Heaven (Not Only Here)", "Police on My Back", "Lose This Skin", "Charlie Don&39;t Surf", "Carreer Oportunities". Manai gaumei gan ieraksts ir drusku par garu un tur tomēr ir ievērojami par daudz vienveidīgu regeja skaņdarbu (laikam gan daudzveidīgi regeja skaņdarbi nemaz nav iespējami) - proti, es labprātāk tomēr izvēlēšos "London Calling" un nevis šo ierakstu, lai gan mana cieņa pret The Clash ir neapšaubāma.
2013-09-10
8.0
comments powered by Disqus