Koncerts Budapeštas Arēnā

Cik dīvaini gan mūsdienu pasaulē sanāk - tu kā cilvēks līdz ar laiku mainies, bet kaut kur Interneta dzīlēs turpina dzīvot tava pagātnes versija, kurai the Cure ierakstu klausīšanās šķita nomācoša un garlaicīga, turklāt vēls tas pagātnes tu pat vārdu albums rakstīja ar garo "ū". Ja tam pagātnes Raimondam kaut kad 2007.gadā tu būtu piedāvājis aiziet uz koncertu, lai tur trīs stundas paklausīties Roberta Smita gauduļošanā (turklāt vēl pašam samaksāt par biļeti!), pagātnes Raimonds būtu sarakstiski tev atbildējis: "Jā, protams! Un vēl komplektā vari man rīklē ieliet karstu svinu!" Bet 2016.gada Raimonds, uzzinājis, ka labvēlīgas apstākļu sakritības rezultātā viņa un The Cure ceļi pārklāsies Budapeštā, ilgi nedomāja un uz koncertu sarunāja līdzi aiziet arī trīs savus kolēģus.
IMG_20161027_204741

Joprojām tā nav noticis, ka es būtu sācis Smitu apbrīnot, bet cieņas pret viņu man noteikti tagad ir vairāk kā iepriekš, arī tālab, ka viņš savos 57 gados viņš joprojām spēj apburt ar savu nedaudz mažoro skumju pārņemto balsi. Un lai arī ikdienā es arī tagad The Cure klausos gaužām reti (šobrīd, kad rakstu šo rindkopu, gan manās austiņās skan "Kyoto Song"), šīs dziesmas man tagad noteikti ir labāk saprotamas - ne tādā ziņā, ka es būtu iemīlējis nāvi tai veidolā, kā to apdzied Smits, bet patiesībā laikam jau mani nemaz tik ļoti nesatrauc tas, par ko viņš dzied, bet gan tas - kā viņš to dara.

Vietas Budapeštas arēnā mums bija diezgan tālu no skatuves, līdz ar to lielāko koncerta daļu to sanāca vairāk klausīties kā skatīties (vai arī - skatīties uz kopējām norisēm uz skatuves, nevis grupas dalībniekiem) un tā kārtīgi pašus The Cure redzēju tikai to pusstundu, ko pavadīju, stāvēdams būtiski tuvāk skatuvei vienā no sānu ejām, bet tas patiesībā netraucēja. Protams, es būtu gribējis atrasties pietiekami tuvu skatuvei, lai varētu paša acīm redzēt līdzīgi kā šajā video, un jā - es gribētu būt skatuves tuvumā "Friday I'm In Love" laikā, bet ne vienmēr viss ir iespējams. Šajā tūrē The Cure ir devušies ar ļoti pamatīgu programmu, katru reizi spēlējot vairāk kā 30 skaņdarbus, turklāt nav tā, ka visu koncertu programma būtu pilnīgi identiska - kāda trešdaļa no materiāla katru reizi nebūt nav no obligāta, un to pašu "Kyoto Song" viņi spēlē diezgan reti. Tiesa, skaidrs, ka tādam ne tik ļoti nopietnam Cure pazinējam kā man lielākais prieks tāpat ir par grāvējiem - jau pieminēto piektdienas dziesmu, kura laikam jau bija mans galvenais iemesls iet uz šo koncertu, "Boys Don't Cry", "Pictures of You", "Lullaby", "Lovesong", "The Love Cats" u.t.t. Nekāda pārmērīga šova visā šajā pasākumā nebija (ja neskaita basista nemitīgo skraidīšanu pa skatuvi), bet neko tādu arī nevajadzēja - tas jau galīgi nav šādu koncertu mērķis. Vienu mērķi gan tas sasniedza - diezgan droši šķiet, ka mana 2016.gada novembrī iegādājamā plate būs kāds no The Cure ierakstiem. Un tomēr secinājums - droši vien man tomēr vajadzētu turpmāk (kad būs šāda iespēja) uz koncertiem pirkt biļetes stāvvietās, jo baisi jau nu grūti ir nosēdēt tad, kad vajadzētu lēkāt.
2016-10-27
8.0
comments powered by Disqus