The Great Dictator

Mēmā kino, iespējamais, leģendārākā persona Čārlijs Čaplins uz skaņu kino pārgāja ar visai lielām grūtībām. No viņa skaņu filmām šī noteikti ir zināmākā un arī kopumā "Lielais diktators" ir izpelnījies leģendāras un izcilas filmas reputāciju. Cik daudz no tā ir nodeva pagātnei un cik - filmas kvalitātes rādītājs, par to turpmākajā tekstā.
Protams, kaut kādā mērā ir vērts zināt apstākļus, kad šī filma tapa. To sāka filmēt, kad 2.Pasaules karš bija jau sācies, bet patiešām - tikai nupat sācies. Kad tā nāca klajā, Hitlers jau bija iekarojis Franciju, taču Austrumu frontē karš vēl nebija sācies. ASV saglabāja neitralitāti. "The final solution" vēl nebija izsludināts. Daudzi amerikāņi simpatizēja Hitleram. Līdz ar to šī filma no Čaplina puses neapšaubāmi bija uzdrīkstēšanās. Gan tāpēc, ka viņš tajā atveidoja Hitleru, gan tāpēc, ka atveidoja ebreju. Ja kas - man par lielu pārsteigumu (kaut kā to nebiju pamanījis) - pats Čaplins laikam gan nebija "attiecīgās tautības cilvēks", lai arī viņam šāda izcelšanās plaši tika piedēvēta.
Filma stāsta par diviem personāžiem - kādas Vācijai līdzīgas valsts ūsainu diktatoru, kas runā kliedzošās frāzēs, kurās parādās arī vārds "Schnitzel", un ebreju bārdzini, kurš Pirmajā Pasaules karā gūtas galvas traumas dēļ palaidis garām visu viņa dzimtenē notikušo līdz pat 2.Pasaules karam.
Skatoties šo filmu, nepamet sajūta, ka tās vērtība, gadu desmitiem ritot, ir tikai samazinājusies. Savulaik tā varēja būt visai spēcīgs propagandas kino, bet mūsdienās - principā ne īpaši vairāk kā viduvēji uzņemtas filmas piemērs. Dīvainā kārtā pats Čaplins diktatora lomā ir visai labs, bet tas arī ir gandrīz vienīgais, ko varu labu par filmu teikt. Dialogi tajā lielākoties ir tādas sarežģītības pakāpes, ka visai labi tos varētu rādīt plāksnītēs ar vinjeti kā mēmajā kino. Humors ir Čaplinam tipiski fizisks un mēmajam kino raksturīgs (domājams, ka daudzi skatītāji par šo filmu īpaši priecājās, jo tajā tikai nedaudz pārveidotā veidā parādās ikoniskākais mēmā kino varonis - Čaplina atveidotais Mazais klaidonis). Es vēl varu saskatīt kaut ko smieklīgu tajā, ka Gērings šajā filmā kļūst par Herring, bet Gēbelss kā Garbage - tas nav elegantas kvalitātes joks.
Pats Čaplins vēlāk atzina, ka viņš nebūtu varējis šo filmu uzņemt, ja viņš patiešām būtu zinājis, kas reāli tolaik notika nacistiskajā Vācijā. Un to var saprast.
Noskatīties filmu bija vērts, pat ja tā ne tuvu nav izcila filma - tīri zināšanai.
2013-10-18
6.5
comments powered by Disqus