The Hateful Eight

Sen nebija skatīta neviena filma mājās - ceļojums un pēc tam visādas darīšanas liedza baudīt kvalitatīvu kino uz puslielā ekrāna. Kino zāles atklāšanai pēc pārtraukuma izvēlējāmies vienu no pagājušā gada aprunātākajām filmām - Kventina Tarantino "Pretīgo astotnieku". Kā nekā Tarantino filmas visas ir tādas, ka tās labāk skatīties uz pietiekami liela ekrāna, lai varētu skaidri saskatīt kārtējo stipri nereālistiskā veidā izšķaidīto galvu.

Šajā reizē Tarantino diezgan pamatīgi ietaupījis uz filmas norises vietām - lielākā tās daļa risinās vienā istabā, un vienīgi ievadošā daļa filmēta ārpus studijas. Filmas sižets, protams, nav no tiem reālistiskākajiem. Ja tā padomā - Tarantino tik ļoti raksturīgs atveidot stipri vien izdomātu vēsturi, ka viņam vismaz neviens nepārmet, ka filmās kādi fakti neatbilst vēstures grāmatās mācītajam. Tas tev nebūs "The Danish Girl" gadījums, kur vēsturnieki cels sašutumu - ja Tarantino filmā viens no varoņiem ir melnādains vīrs, kas ASV pilsoņu karā izpelnījies majora pakāpi un pamanījies nogalināt milzīgu daudzumu balto, tai skaitā tādu, kas medījuši konkrēti viņa galvu, mums nav iemesla ne ticēt, ne neticēt. Tiesa, minētā kara laikā patiešām Ziemeļu armijas pusē vienam melnādainajam izdevās izpelnīties majora statusu - tikai Martins Delanijs, domājams, vēlāk nenodarbojās ar to, ka medīja meklētus noziedzniekus, lai viņu līķus par taisnīgu samaksu nodotu varas istāžu rokās. Vienlaikus ar ASV prezidentu Ābrahamu Linkolnu viņš patiešām bija pazīstams (atšķirībā no mazliet melojošā Semjuela L. Džeksona atveidotā varoņa).

Par ko ir filma? Sniega vētras apstākļos kādā ceļmalas krogā Vaiomingā satiekas astoņi visnotaļ naidīgi un agresīvi noskaņoti cilvēki. Viņu vidū ir gan ziemeļnieki, gan dienvidnieki - kas ir diezgan nozīmīgi, ja ievēro, ka Pilsoņu karš beidzies relatīvi nesen, gan varas pārstāvji, gan noziedznieki, gan cilvēki, kas nav tie, par ko viņi uzdodas. Viss sākas ar to, ka dažus līķus ievākušais "mednieks" Vorens nostopē garām braucošu ekipāžu, kurā cits viņa aroda pārstāvis - Džons Ruts jeb "Bende" - ved savu kārtējo medījumu - diezgan rupju un ļoti bezkaunīgu sievieti, kuru gaida cilpa. Jā, atšķirībā no citiem medniekiem, Ruts seko principam, ka noziedznieki tiesas priekšā ir jānogādā dzīvi, jo viņam patīk ļaut bendem veikt amata pienākumus. Un Deizija Domergjū domājams savu cilpu ir godam pelnījusi.

Kā jau Tarantino filmām tas piederās, patiesībā nav tik ļoti svarīgi, kas uz ekrāna notiek, bet gan tas, kā tas viss ir pasniegts. Šajā reizē kas jauns ir Enio Morikones mūzika - šis vesternu (un ne tikai) skaņu celiņu klasiķis, kas zināms vismaz kopš "The Good, The Bad and The Ugly" laikiem, šoreiz ar savām spriedzes pilnajām melodijām aplaimojis Tarantino kungu, un sadarbība izrādījās abpusēji izdevīga, jo "The Hateful Eight" beidzot atnesis Oskaru. Pašam Kventinam pie balvas režijā gan tikt varētu būt grūtāk - laikam jau ne viņš pats, ne viņa filmas tā īsti neatbilst tai kino kategorijai, ko Akadēmija varētu vēlēties godāt kā gada lielāko sasniegumu kino jomā.

Dīvainā kārtā šī filma man liek domāt par Larsu fon Trīru un to, kā viņš savās filmās ataino Ameriku. Zināmā mērā šo režisoru nežēlība un skaudrums ir līdzīga, tāpat kā apsēstība ar perfekti uzņemtu kadru. Ja nu vienīgi Tarantino gadījumā laikam jau viņa pēdējo filmu aizraušanās ar rasisma un verdzības tēmu daudz mazāk ir skatāma caur mūsdienu politikas un paša režisora uzskatu prizmu, bet vairāk kā paņēmiens skatītāju polarizēšanai un reizēm - šokēšanai. Taču tas jau laikam nav nekas slikts - viņa filmas joprojām ir pilnas kolorītiem personāžiem, "The Hateful Eight" ir burvīgi uzņemts un ar visu savu ilgumu minūtēs paskrien nemanot. Lūk, kāds rādītājs par to, cik labi šī filma ievelk sevī - mēs bijām plānojuši to skatīties divos piegājienos - pa pusei divus vakarus pēc kārtas, jo filma ir gara, un vakaros pieejamais laiks ir ierobežots. Nesanāca, noskatījāmies vienā.

Vienlaikus - Basterdi un Džango, manuprāt, bija par pieciem gramiem labāki.
2016-05-01
8.0
comments powered by Disqus