The Lady from Shanghai

Lēdija no Šanhajas ne tuvu nav tik leģendām un slavas apvīta filma kā Orsona Velsa slavenākais darbs kino - "Pilsonis Keins", taču arī šī filma ir vēsturiski gana nozīmīga. Arī te pats Velss atveido galveno lomu, līdzās režisēšanai veicis producenta un scenārista pienākumus un labi, ka vismaz mūziku vēl nav pats rakstījis. Tikām viņa ekrāna partnere te ir Rita Heivorta, ar kuru filmas uzņemšanas laikā Velss vēl bija precējies (lai arī laulība straujiem soļiem bruka), bet uz tās iznākšanas laiku - vairs nē. Tiesa, viņu ekrāna saspēle laikam jau tam šeit ir gana atbilstoša - stāsts par jūrnieka un bagātā advokāta sievas dēku pat īsti šīs filmas sāls.

Maikls Ņujorkas Centrālparkā izglābj jaunu, skaistu sievieti no bandītiem. Pēcāk izrādās, ka šī jaunā, skaistā sieviete ir Elza Baninstere - slavenākā Amerikas noziedznieku advokāta Artūra Banistera sieva. Elzai jaunais vīrietis iepatīkas un viņa panāk, ka viņas gados vecākais vīrs noalgo Maiklu ekipāžā uz savas jahtas ceļojumā uz Dienvidameriku. Maikls pret to neiebilst, jo lai arī viņš mīl sievu, viņš ir noalgojis privātdetektīvu, lai pieķertu to neuzticībā un varētu pa lēto izšķirties. Maikls, kurš ir laikam jau vienīgais kaut cik pozitīvais šīs filmas tēls, nav sevišķā sajūsmā par drāmām, kurās viņš ir iepīts, taču viņš pats Elzas dēļ ir bez prāta, un tas var ņemt sliktu galu. Jo īpaši nelāgās sajūtas attīstās pēc tam, kad Banistera biznesa partneris - vēl kāds jurists - piedāvā Maiklam visai dīvainu darījumu - kaut ko līdzīgu paša pasūtītāja nogalināšanai. Maikls mēģina šo situāciju iespēju robežās izmantot sev par labu, bet nekas prātīgs no tā nesanāk, jo viņam pretī ir daudz rafinētāki spēlētāji.

"Lēdija no Šanhajas" man interesanta šķiet ar to, ka Velss diezgan uzkrītoši tajā nicina amerikāņu kultūras lielākās vērtības - ne jau nejauši Maikls apgalvo, ka viņam nerūp nauda, lai arī viņam tās nav - to es pat savā ziņā nosauktu par lielāku uzdrīkstēšanos tā laika kino nekā diezgan vaļīgās Elzas un Maikla attiecības, kurās turklāt Elza nav vis tikai rotaļlieta, bet spēj savu liktenīgās sievietes lomu nospēlēt līdz filmas galam. Laikam jau visvairāk kino vēsturē šī filma ir iegājusi pateicoties savai noslēguma ainai ar apšaudi atrakciju parka spoguļu istabā - šis paņēmiens vēlāk pārauga par klišeju un parodiju objektu, bet četrdesmitajos gados tā noteikti vēl nebija klišeja. Tāpat filma var lepoties ar tiešām labi sapītu intrigu, tā ka līdz pat tās atrisinājumam nav īsti skaidrs, kādu spēli spēlē katrs no tās dalībnkiekiem un vai patiešām haizivis viena otru noplosīs. Vispār gan jāatzīst, ka mani pārsteidz tas, cik labi tās visas četrdesmito gadu filmas, ko esam pēdējās nedēļās skatījušies, ir skatāmas mūsdienās - ar visu Heisa kodeksu un mazliet stingrākiem kā mūsdienās tikumības standartiem tā laikmeta spožākie režisori spēja izrauties no rāmjiem un radīt kino, kas ir baudāms joprojām, kad to radītāji jau sen miruši.
2016-11-01
8.0
comments powered by Disqus