The Limits of Control

Pirms daudziem gadiem, kas sākās mana pirmā pazīšanās ar Džārmuša filmām, ar kurām tolaik bija drusku tā kā aizrāvies Sīcis, mans sākotnējais iespaids bija tāds, ka tas ir pretenciozs un garlaicīgs sviests, ar kuru es nevēlos nekā kopīga. Tad, protams, pienāca laiks, kad es viņa filmas iemīlēju. Un tad es noksatījos "The Limits of Control", kas man atgādināja par sākotnējo mulsumu un garlaicību.

Filmu īsumā varētu raksturot kā Džārmuša interpretāciju par filmām par Džeimsu Bondu - tiesa, ignorējot visu dinamiku, ainas ar pakaļdzīšanos, gadžetus, seksu un martini. Ā, un skaidrojumus skatītājam par to, kas īsti šajā filmā notiek. Nevainojamā uzvalkā tērpies galvenais varonis filmas sākumā saņem uzdevumu, par kuru mums neviens neko daudz nesaka. Turpmākajā tās gaitā viņš satiek personāžus, kuri viņam dos tālākus norādījumus, taču mums no tā nekas skaidrāks nekļūs, jo visas viņu sarunas būs vienveidīgas un neko par pamata sižetu neatklājošas, bet norādes šis pseidobonds saņems šifrētā veidā uz lapiņām sērkociņu kastītēs, kuras viņš iemainīs saviem kontaktiem pret tādām pašām sērkociņu kastītēm, tikai ar briljantiem iekšā. Misijas izpildei viņš ceļos pa Spāniju, bet mums kā skatītājiem nebūs sevišķi būtiski sekot tam, kur viņš tagad atrodas. Un vispār - sevišķu koncentrēšanos šī filma no tevis kā skatītāja neprasa, jo Džārmušs nesteidz tev atklāt kādu noderīgu informāciju par uz ekrāna notiekošo (vai nenotiekošo).

Filmas personāži ir kolorīti, taču viņu kolorītums ir bez jebkāda saprotama mērķa un viņu liktenis līdz ar to nav nozīmīgs. Galvenais varonis, kurš laikam jau ir algots slepkava, galvenokārt ir raksturojams ar to, ka viņš kamēr strādā atturās no seksa un katrā kafejnīcā viņš pasūta divas tasītes espreso - bet nekādā ziņā ne dubulto espreso vienā krūzītē. Viņa kontaktu vidū ir Blondīne (Tilda Svintone), Ģitāra (Džons Hērts), Meksikānis (Gaels Garsija Bernals) un vēl citi itin slaveni aktieri - turklāt būtiski, ka aktieru ansamblis ir ļoti daudzveidīgs, ar aktieriem no visdažādākajām zemēm. Katrs no viņiem, satiekot Vientuļnieku (tā tiek dēvēts Izāka de Bankolē atveidotais personāžs), vispirms viņam pavaicā, vai viņš nerunā spāniski, tad seko frāze "Are you by any chance interested in ...?" (kāda mākslas vai zinātnes nozare) un seko garāks monologs par šo konkrēto tēmu. Vienīgais kaut cik atšķirīgais personāžs ir Kailā sieviete, kura vispirms parādās Vientuļnieka dzīvoklī Madridē, bet pēc tam laiku pa laikam uzpeld arī citur. Tiesa, arī viņas tēls neko vairāk par sevi neatklāj kā vien to, ka viņa ir kaila (kas gan zināmā mērā atklāj diezgan daudz). Vēl, esot Madridē, katru dienu Vientuļnieks dodas uz mākslas muzeju apskatīt vienu gleznu (katru dienu citu). Kāpēc un vai tam ir kāda nozīme, uz šādiem jautājumiem atbildēt nav vērts pat mēģināt.

Vispār jau man reizēm (tagad) patīk mazliet sarežģītākas un mākslinieciskākas filmas, bet nezinu - kaut kā galvenais iespaids par "Kontroles robežām" bija tāds, ka Džārmušs mani kā skatītāju vienkārši čakarē - neko īsti nemēģina ar šo filmu pateikt, tikai atkal un atkal izspēlē būtībā vienu un to pašu melodiju ar nelielām variācijām un gaida, ka es, neko nesapratis, kliegšu sajūsmā: "Ģeniāli!", jo man būs kauns atzīt, ka neko neesmu sapratis, un nekas, ka tur patiesībā jau arī nav nekā tāda, ko vajadzētu saprast. Īsi sakot - vilšanās. Nē, es tagad nesāku zaudēt savas simpātijas pret citām viņa filmām, bet šī noteikti varētu būt manā mazāk iecienīto viņu darbu top 3. Un atkal jau nesaprotu - ko tā dara "500 filmu" grāmatā (ja nu kas - nedz kritiķi, nedz skatītāji pret to nav bijuši labvēlīgi).
2016-12-21
6.0
comments powered by Disqus