The Who Sell Out

Diez vai es kādu ierakstu esmu klausījies tik regulāri un tik ilgstoši (vismaz pēdējos gados), kā tas man ir sanācis ar "The Who Sell Out". Daļēji tas ir tālab, ka to nekādi neņēmu ārā no pleilistes, jo nevarēju saņemties uzrakstīt šo te aprakstu. Daļēji - tālab, ka tas ir tik sasodīti labs!

Kā viena no vadošajām Britu invāzijas grupām sešdesmitajos gados "The Who", protams, bija mīlēta un populāra. Tomēr tās ierakstu pārdošanas rezultāti nekad nebija gluži tajā līmenī kā bītliem vai ripojošajiem akmeņiem, līdz ar to viņu trešā studijas plate skaidrs, ka ir gana ironiska. Turklāt ar "Sell Out" ir iespējams saprast itin atšķirīgas lietas: var izpārdot visas biļetes uz "The Who" koncertu, var gadīties, ka grupa pārdodas korporatīvajām prasībām un kļūst par biezo naudas maku marionetēm, bet iespējams arī variants, ka The Who gluži vienkārši mēģina pārdot preces kā ielu tirgotāji. Un tas koncepts, ko praktizē Who šajā ierakstā, ir tieši pēdējais no šiem.

"The Who Sell Out" ir ieraksts, kurš, kā iecerēts, atspoguļo iedomātas pirātu radio stacijas repertuāru - dziesmas, džinglus, reklāmas. Turklāt brīžiem robežas starp šīm kategorijām tiek izplūdinātas - gan tālab, ka džingli un reklāmas nav izdalīti kā atsevišķi celiņi ierakstā, gan tādēļ, ka arī dziesmas patiesībā var izrādīties esam daļa no reklāmas. Šajā ziņā mani īpaši fascinē dziesma "Odorono" - skaista melodiska kompozīcija (ar savu devu neizbēgama "drum bashing" Mūna izpildījumā), kuras beigās atklājas, ka mīlas stāstam starp muzikālo meiteni un viņas apbrīnoto vīrieti nebūs, jo meiteni pievīlis viņas dezodorants - kaut tikai viņa būtu izmantojusi Odorono.

Vispār ierakstā ir daudz komisku kompozīciju, tomēr vislabāk zināmais skaņdarbs te ir drīzāk atgādina "Tommy" vai "Who's Next" episkākos skaņdarbus - "I Can See for Miles", kas ir pievilta vīrieša apgalvojums, ka viņš visu redzot un tā neatstāšot. Tas varētu arī būt viens no pirmajiem skaņdarbiem, kur Doltrijs sāk izklausīties pēc tā vokālā monstra (šī vārda labā nozīmē), kāda tēlā viņš pilnībā atklāsies sešdesmito gadu beigās. Un tā varētu būt uz to brīdi arī viena no smagākajām The Who kompozīcijām - Taunsenda ģitāras tonis te galīgi nav viegls un draudzīgs.

Kā jau tas pieklājas radio ierakstam, dziesmu noskaņas te ir ļoti atšķirīgas - ir gan roķīgi gabali, gan balādes. Brīnišķīga ir dziesma "Tattoo" par diviem brāļiem, kas izlemj, ka viņiem nepieciešami tetovējumi, lai viņi kļūtu par īstiem vīriem. Tāpat lipīga ir vokāli harmonizētā "Mary Anne With the Shaky Hand", kuras saturs ir mazliet divdomīgs un domājams, ka tāda dziesma tajos laikos varētu skanēt tikai un vienīgi pirātu radiostacijās (kuras, kā zināms, Anglijā savulaik bija gaužām populāras). Šajā skaņdarbā ļoti interesants ir Mūna darbs ar velns viņu zina, kādām perkusijām, šķiet, ka cita starpā varētu būt izmantotas arī kastaņetes.

Patiesībā jau labus vārdus te varētu veltīt katrai dziesmai - tās visas ir skaistas, atšķirīgas un vienlaikus lieliski vienojošas. Taunsends te ir jau pilnībā noformējies kā dziesmu autors. Mūns un Entvisls izbauda brīvību radošas ritma sekcijas darbībā, un Doltrijs arīdzan uzplaukst. Vēl interesanti ir tas, ka šajā albumā pie dziedāšanas tiek visi grupas dalībnieki, kas kopumā The Who nav tik ļoti raksturīgi. Envisls un Mūns gan vairāk atzīmējas reklāmas skaņdarbos, tomēr Etvislam ir arī "Silas Stingy", kamēr Taunsendam ir trīs solo dziesmas. Vispār jāatzīst, ka tehniski Who varētu būt visiespaidīgākā klasiskā rokgrupa - nav daudz ansambļu, kur katrs dalībnieks ir globāli atzīts kā viens no lielākajiem sava instrumenta virtuoziem. Protams, vienlaikus es apzinos, ka bītliem galīgi netraucēja tas, ka neviens no viņiem kā mūziķis nebija Who līmenī, bet tas nu ir fakts, ka The Who ierakstus (vismaz līdz septiņdesmito gadu vidum) ir bauda klausīties arī no tā viedokļa, kā ieklausīšanās katra dalībnieka darbībā. Un "Sell Out" ir viens no labākajiem veidiem, kā izbaudīt šo grupu - ar visu to, ka varbūt patiesībā šī ieraksta pamatmērķis bija noslēgt reklāmas līgumu ar "Heinz Baked Beans" (neizdevās).
Iespējams, šis pat ir mans mīļākais The Who ieraksts - pārspējot gan Tomiju, gan "Nākamo" albumu.
2016-04-25
9.0
comments powered by Disqus