This Is Not a Film

Lai arī tās nosaukums var likt domāt citādi, šī tomēr ir filma. Un vienlaikus nav.
Džafārs Panahi ir viens no daudzajiem talantīgajiem Irānas režisoriem, kuriem ir nopietnas problēmas ar vietējām varas iestādēm. Tiesa viņa gadījumā tās izvērtās daudz nopietnākas kā vairumam citiem starptautiski atzītajiem irāņu kino ļaudīm - Panahi šobrīd izcieš sešu gadu cietumsodu un vēl turpmākos 14 gadus pēc tā beigām viņam būs aizliegts uzņemt filmas. Vienu no viņam filmām arī man bija sanācis noskatīties - futbola noskaņās veidoto Offside.
"This Is Not a Film" (oriģinālvalodā این فیلم نیست) tapa laikā, kad Panahi vēl nebija cietumā, bet atradās mājas arestā un gaidīja tiesas lēmumu viņa iesniegtajai apelācijai. Aiz gara laika viņš kādu dienu sāka filmēt pats sevi, bet nebūdams apmierināts ar rezultātiem, uzaicināja ciemos kādu draugu dokumentālistu un kopā viņi iemūžināja... es pat īsti nevaru pateikt, ko tieši, droši vien vislabāk to varētu raksturot kā vienu dienu Panahi ādā. Viņš mēģina atstāstīt savas pēdējās neuzņemtās filmas scenāriju (un dara to interesanti), taču tad viņam uznāk depresija, apzinoties, ka ne šo, ne citas filmas viņš varbūt nekad vairs neradīs). Viņš runā par dzīvi, par kino, par dažādiem paņēmieniem, kas tiek izmantoti filmās, izjautā jaunu čali, kas iznes viņa atkritumus.
Patiesībā briesmīgi, ka ir valstis, kurās jebkurš radošums tiek apspiests ar pātagu. No otras puses, iespējams, tieši šādā veidā šis radošums rūdās. Un visai droši - starptautiska "miera" misija būtu pēdējais, kas varētu situāciju Irānā izlabot, ja vien šīs "miera" misijas mērķis nebūtu radīt vēl vienu tikpat attīstītu valsti kā Afganistāna.
Bet filmu - noskaties gan, es ticu, ka tev tā varētu patikt!
2012-11-21
8.5
comments powered by Disqus