The Black Rider
Rakstvedis Džordžs grib apprecēt mednieka meitu, taču tas laulībām nepiekrīt, kamēr puisis nebūs sevi apliecinājis kā spējīgu šāvēju, kurš spēs apgādāt meiteni ar tik nepieciešamo gaļu. Puisis izmēģina savu laimi, taču viņa šāvēja dotības izrādās neadekvātas. Izmisis, viņš vēršas pie Nelabā, kurš Džordžam piedāvā īpašas burvju lodes, kuras vienmēr savu mērķi sasniegs. Taču būtu naivi cerēt, ka Nelabais tev burvju lodes dos apmaiņā pret neko. Kā Veitss to formulē: "Someway he got into the magic bullets and that leads straight to Devil&39;s work, just like marijuana leads to heroin".
Sātans nosacījumi jau it kā nebija tik skarbi - tik vien kā kontrole pār pēdējo no Džordžam iedoto lodi. Un nepaņēma viņš arī tik daudz - ar šo lodi tika nogalināta Džordža līgava, kuras dēļ viņš vispār bija burvju lodes iegādājies. Un notika tas, protams, kāzu dienā. Jo kā gan citādi varētu notikt stāstā par Melno Jātnieku? Un kas cits atliek puisim, ka ne sajukt prātā un pievienoties Sātana karnevālam līdzās citiem Nelabā triku upuriem?
Tāds, lūk, ir stāstījums šajā Veitsa albumā, kas tapis kā pārpalikumi no teātra iestudējumu, ko Veitss radīja kopā ar Viljamo Berouzu un kas bija daļēji autobiogrāfisks pašam Berouzam, kurš bija pamanījies dzērumā, spēlējot "Vilhelma Tella ābola spēli" nošaut savu sievu.
Šis ir tipisks ieraksts, kas ir baudāms tikai viss vienā piegājienā, jo tā kompozīcijas pārāk labi dzīvo stāsta iekšpusē un tās ir grūti iedomāties kā daļu no, piemēram, Veitsa koncerta.
Vispār jau man gribētos redzēt arī teātra iestudējumu, bet to es noteikti būtu gatavs skatīties vienīgi dzīvajā, nevis šaubīgas kvalitātes TV Rip, kādi atrodami tīmeklī. Un teātra variantam ir viena nopietna problēma - tur nav īstais Sātans - jo Veitss tomēr ir neatkārtojams. Kas attiecas uz šo ierakstu - nav tas Veitsa karjeras interesantākais veikums, bet vienlaikus - neinteresantu veikumu viņa kontā nav. Jo tas tomēr ir Veitss.
Sātans nosacījumi jau it kā nebija tik skarbi - tik vien kā kontrole pār pēdējo no Džordžam iedoto lodi. Un nepaņēma viņš arī tik daudz - ar šo lodi tika nogalināta Džordža līgava, kuras dēļ viņš vispār bija burvju lodes iegādājies. Un notika tas, protams, kāzu dienā. Jo kā gan citādi varētu notikt stāstā par Melno Jātnieku? Un kas cits atliek puisim, ka ne sajukt prātā un pievienoties Sātana karnevālam līdzās citiem Nelabā triku upuriem?
Tāds, lūk, ir stāstījums šajā Veitsa albumā, kas tapis kā pārpalikumi no teātra iestudējumu, ko Veitss radīja kopā ar Viljamo Berouzu un kas bija daļēji autobiogrāfisks pašam Berouzam, kurš bija pamanījies dzērumā, spēlējot "Vilhelma Tella ābola spēli" nošaut savu sievu.
Šis ir tipisks ieraksts, kas ir baudāms tikai viss vienā piegājienā, jo tā kompozīcijas pārāk labi dzīvo stāsta iekšpusē un tās ir grūti iedomāties kā daļu no, piemēram, Veitsa koncerta.
Vispār jau man gribētos redzēt arī teātra iestudējumu, bet to es noteikti būtu gatavs skatīties vienīgi dzīvajā, nevis šaubīgas kvalitātes TV Rip, kādi atrodami tīmeklī. Un teātra variantam ir viena nopietna problēma - tur nav īstais Sātans - jo Veitss tomēr ir neatkārtojams. Kas attiecas uz šo ierakstu - nav tas Veitsa karjeras interesantākais veikums, bet vienlaikus - neinteresantu veikumu viņa kontā nav. Jo tas tomēr ir Veitss.
2013-03-18
comments powered by Disqus