Stāsti no abām kabatām

Trešo reizi šogad bijām Ģertrūdes ielas teātrī. Tiesa, "Stāsti no abām kabatām" īsti nav daļa no teātra repertuāra, bet gan neatkarīga "bezpiederības" izrāde, taču tam laikam nav lielas nozīmes.

Ar Karela Čapeka stāstiem iz abām kabatām esmu pazīstams, līdz ar to aptuveni zināju, ar ko šajā izrādē rēķināties, lai arī šādi tādi pārsteigumi bija. Pirmkārt, attiecībā uz skatuves iekārtojumu. Šķiet, tā bija pirmā reize, kad biju teātrī, kur skatītāji bija novietoti trīs pusēs no skatuves, kura turklāt atradās vienā līmenī ar skatītājiem, bet daļu laika aktieri pavadīja krēslos, tai skaitā - blakus mums. Sūdzēties par nepietiekamu "iegremdēšanos izrādē" šādā situācijā jau nu noteikti nevarētu. Ja pēdējā laikā dažas reizes ir sanācis arī lielākos teātros sēdēt pašā priekšā, tad šoreiz bija tā, ka reizēm kāds aktieris bija nevis rokas stiepiena attālumā, bet gan tuvāk.

Teju visi izrādē dalību ņemošie aktieri iepriekš bija redzēti "Trīs stāstos", vienīgi Marija Linarte bija zināma no "Traukiem" (kā nupat man pavēstīja Google, "latvietim normālajam" viņam labāk zināma no seriāla "UgunsGrēks", bet par laimi tā grēka kaste mūsu mājās nav sastopama, un vispār ir lietas, ko par aktieriem nevēlos zināt, un visbiežāk tās saistās ar to, kādos seriālos katrs no viņiem ir piedalījies). Un jāatzīst, ka par spīti tam, ka "Trīs stāsti" man patika labāk par šodienas izrādi, jaunie aktieri par savu nākotnes potenciālu vairāk pārliecināja šoreiz. Lai gan arī - varbūt ne gluži līdz galam, tā bišķi jau pieredzes trūkumu jūt un pa reizei pārņem sajūta, vai tik neesam maģiski pārcēlušies uz kādu kultūras namu. Līdzās Marijai Linartei, no jaunās aktieru plejādes pārliecinošākie šķita Reinis Boters un Āris Matesovičs.

Par ko ir izrāde? Tie ir vairāki no Čapeka detektīvkomēdijstāstiem, kas savstarpēji sasaistīti kopā veiksmīgā varoņu daļējā transformācijā no viena uz otru, pa vidam varbūt iesaistot kādu mini skeču. Ne visai man patika risinājums ar izrādē iesaistītajām dziesmām - tas vispār ir grēks, kas pēdējā laikā teātros bieži manīts - dziesmas, kuras nekādi nepapildina izrādes saturisko pusi un tikai novelk mazliet laika (faktiski vienīgā izrāde, kur dziesmām un dejām manā skatījumā, bija īstena jēga, no šogad skatītajām bija "Trauki"). Man personīgi noteikti būtu jāuzslavē aina ar vārdu asociācijām, kurā aktieris iesaistīja arī kādu kungu sarkanās biksēs, kuram labpatīk šobrīd rakstīt par šo izrādi. Vispār mijiedarbība aktieri-publika manā skatījumā bija līmenī.

Vizuālie risinājumi - ieskaitot skatuves novietojumu, krīta kontūru zīmējumus, aktieru pozicionēšanās auditorijā - tas viss bija līmenī. Scenārijs, kas stāstus pārvērtis gandrīz saistītā skatuves materiālā, un pati pieeja kā tāda - arī sūdzības neizraisa. Kaut kur tomēr būtu prasījies pēc stingrākas režisora rokas - tas attiecas kā uz jaunskungu Kroņa un Meļļa brīžam neadekvāti uzspēlēto tēlojumu, tā arī uz faktiski aprautajām beigām - kaut kādas kulminācijas izrādei izteikti pietrūka.

Vispār jau vīlies es izrādē nebiju - tā bija itin atbilstoša tam, ko no tās biju gaidījis - mazliet līdzības ar "Trīs stāstiem", vienīgi ar mazāku uzsvaru uz humora absurdo un melno pusi un vairāk - uz tādu vienkāršu izklaidi. Patika atmosfēra, patika nianses, nepatika citas nianses. Skaidrs, ka no šogad skatītajām izrādēm nekur baisi topā es "Stāstus no abām kabatām" neliktu, bet pieredze kopumā pozitīva. Plus - iepazīstināju savus vecākus ar Ģertrūdes ielas teātri, arī pozitīvs aspekts.
2015-12-29
7.0
comments powered by Disqus