Učitelka

Slovākija. Astoņdesmitie gadi. Skolā sākas jauns mācību gads, un klasei ir jauna skolotāja. Kura klase? Precīzi nepateikšu, bet, pieņemsim, ka septītā, nav svarīgi. Skolotāja šķiet jauka un smaidīga, vēlas iepazīties ar saviem audzēkņiem. Katram no viņiem jāpieceļas, jāpasaka, kā viņu sauc un ar ko nodarbojas viņa vecāki. Viens pēc otra viņi stāda priekšā savus vecākus: mehāniķus, laborantus, pārdevējas, frizieres, tiesnešus, ārstus. Kādi nu kuram vecāki tādā normālā piepilsētas skolā.

Pagājuši vairāki mēneši vai varbūt gads. Tajā pašā skolā ierodas visu bērnu vecāki, kurus mēs iepazīstam tajā brīdī, kad viņus bērni stāda priekšā. Vairums no viņiem galīgi neizskatās priecīgi būt tur, gaisā jūtams stress un nepatika. Sanāksme, kuru vada skolas direktore un uz kuru nav uzaicināta skolotāja. Viņai spriedīs tiesu aiz muguras. Kā tik tālu ir noiets?

Tāda, lūk, ir premisa šai Slovākijas/Čehijas kopražojuma filmai, kura vēsta par laiku, ar kuru man skolas vecumā ir sanācis saskarties itin minimāli, proti, skolā, kur tevi vienmēr vēro Ļeņina tētiņa gādīgais skatiens un ja ne viņš - tad vismaz kāds partejiski aktīvs biedris. Kas šajā filmā man šķita interesanti, ka pretēji sākotnējai nojautai, tieši jaukā un laipnā skolotāja ir tas komunistiskās partijas īlens dibenā, kas visiem sagādā raizes un nevis, piemēram, skolas direktore. Kur vispār ir problēma? Kā izrādās, izmantojot savu neaizskaramo stāvokli, skolotāja savu klasi ir padarījusi par personīgo darba bataljonu, kurā ir iesaistīti ne vien skolēni, bet arī viņu vecāki. Sadarbošanās garantē atlaides mācībās (kā klases audzinātāja, viņa māca vairākus priekšmetus, tai skaitā kritiskāko - krievu valodu). Dumpinieki par savu izvēli ir spiesti maksāt, taču kādā brīdī tā visa ir kļuvis par daudz, tāpēc arī šī sapulce.

Visvairāk man filmā noteikti patika tas, cik autentiska tajā šķita visa darbības vide un tās varoņi - tā neizskatījās pēc kostīmfilmas, kur personāži ietērpti ne savās drēbēs un paši jūtas neērti (šī ir viena no sajūtām, kas mani pārņem pat labākajās latviešu filmās - ka ir pārāk daudz konkrētā laikmeta atribūtu, tādējādi padarot šo laikmetu par neticamu). Skolas vide un skolotāja - it kā tik jauka un laipna, un teju neko neprasoša, bet vienlaikus - absolūta despote un manipulatore, vienkārši perfekts šausmīgas skolotājas tēls. Izcilākā epizode filmā - stāsts par partizānu (neko lieki neatklāšu par tā saturu). Patika tas, ka pozitīvie filmas varoņi nebūt nav perfekti un izcili stipri savā pārliecībā, ka bieži viņu mugurkauls ir drīzāk apstākļu sakritības rezultāts, nekā spēcīga rakstura apliecinājums. Jā, vienu brīdi radās sajūta, ka varbūt te ir drusku par daudz pasakas elementu - tik labi viss noslēdzas. Bet nē - pēdējā aina perfekti raksturo to realitāti, kuru arī es pazīstu, šajā ziņā filma ir ļoti patiesa. Patiešām patika! Tā bija absolūta nejaušība, ka es to noskatījos, bet ļoti patīkama nejaušība. Iesaku!
2018-06-03
8.5
comments powered by Disqus