Romeo un Džuljeta

"Jo augstāk palec, jo skaistāks balets" - tā es atminos esam dzirdējis bērnībā, lai arī neesmu drošs, kurš dižgaris ir šo viedo vārdu autors. Tikmēr objektīvā realitāte ir tāda, ka "Romeo un Džuljeta" man kļuva par pirmo dzīves laikā noskatīto baletu. Pat "Gulbju ezeru" televīzijā neesmu skatījies, jo padomju vadoņu miršanas sezonā biju pārāk mazs, tikām Putins vēl ir dzīvs. Bet nu - balets tā kā būtu apmeklēts.

Pirms došanās uz LNO (un baletu) mūs mazliet nodarbināja jautājums, kādā veidā baletā tiek attēlots mākslas darba sižets - kā izrādījās, ja esi ar to pazīstams, saprast uz skatuves notiekošo sevišķu grūtību nav. Ja nu vienīgi baleta formā itin grūti izteikt to, ka Džuljeta patiesībā iedzer viltus indi un nemaz nav mirusi (sākotnēji), bet tas laikam nav sevišķi būtiski.

Nebūdams ar šo mākslas formu iepriekš pazīstams, biju itin pārsteigts, ka katrai lomai šajā iestudējumā ir vismaz divi potenciālie atveidotāji, līdz ar to kā skatītājs tu vari uztrāpīt uz itin dažādu mākslinieku komplektu. Tiesa, grūti teikt, vai priekšnesuma kvalitāti jebkādi šīs pārmaiņas ietekmē. Kā lai arī nebūtu, mēs bijām reizē, kad Džuljeta bija Jūlija Brauere, bet Romeo - Viktors Šeiko. Un kamēr par Romeo kvalitātēm man īsti viedoklis neradās, Džuljeta, manuprāt, bija ļoti piemērota - Brauere šķita ļoti atbilstoša tam, kādu es būtu iztēlojies Džuljetu - smalka, trausla (tiesa, skaidrs, ka šajā smalkajā trauslumā balerīnas gadījumā ir tāds mežonīgs daudzums spēka, ka vai bail).

Par baletu man ir rakstīt grūti tālab, ka galīgi trūkst izpratnes. Kā lai es saprotu, vai tas vienīgais balets, ko līdz šim esmu redzējis, ir labs vai slikts pēc baleta standartiem? Pirmajā cēlienā man pamatīgi nāca miegs (kā jau pieklājas stereotipiskam vīrietim), otrajā - vairs nenāca. Vai tas bija tādēļ, ka biju sācis mazliet vairāk uztvert šo mākslas formu un mēģināju vairāk iedziļināties tās izteiksmes līdzekļos, vai arī man vienkārši vairs nenāca miegs, patiešām nezinu. It kā gribētos drīzāk ticēt pirmajam variantam. Laikam jau arī sižeta otrajā cēlienā kopumā bija vairāk. Skaidrs, ka ne man spriest par tehnisko izpildījumu - un ne tālab, ka es pats nekad mūžā nevarētu izpildīt ne piecus procentus no uz skatuves redzētā (tas jau ir pašsaprotami), bet tālab, ka man trūkst atskaites punkta. Ja man šķita, ka tehniskais izpildījums bija ļoti labs, tas jau neko negarantē, vai ne?

Kopumā laikam varu secināt sekojošo: fobijas no baleta man vairs nav (kādreiz man tāda, dabiski, ir bijusi). Kā mākslas forma - gana interesanta un atšķirīga no tām, pie kā esmu pieradis. Patiesībā bija pat diezgan interesanti vērot uz skatuves notiekošo. Vienlaikus - iedomāties sevi ejam uz baletu biežāk kā reizi gadā laikam jau nevarēšu, par man tuvāko mākslas veidu balets diez vai kļūs, un vismaz mazliet sajūta, ka balets ir daļēji māksla un daļēji sports, man ir saglabājusies (pieņemot, ka tas ir mazāk sports nekā daiļslidošana, bet daudz vairāk sports nekā teātris).

Par lietām, kas nav dejošana - simfoniskais orķestris, kā jau varētu gaidīt, man patika (citādāk nemēdz būt), kamēr par skatuves iekārtojumu un tērpiem runājot - ļoti atturīgais skatuves noformējums, kuru veidoja pārbīdāmas kolonnas, man patika (lai gan nesaprotu, kur te atrodami anotācijā pieminētie "vizuālājā noformējumā izmantotie renesanses glezniecības un arhitektūras elementi "), kamēr tērpi - tur bija dažādi. Proti, otrā plāna varoņu tērpi man patika daudz vairāk nekā Romeo un Džuljetas tērpi. No vienas puses - Džuljetā tādā mazā baltā kleitiņā varbūt šķita autentiska, bet brīžiem sajūta par "naktskrekls + pidžama" tēlu abu galveno varoņu izpildījumā man radās.

Nobeigumā - paldies Edijam, kas Marinai dzimšanas dienā uzdāvināja biļetes uz šo iestudējumu, kas atļāva noskaidrot, ka viņai balets ir ļoti tuvs, kamēr man - mazāk.
2016-01-16
7.0
comments powered by Disqus