Kazhes pierakstu burtnīca

Ievads. Lai tu nepadomā par mani pareizi, šo eseju es nerakstu tāpēc, ka mani besī mana vecmāmiņa, kura caurām dienām man neliek mieru ar čīkstēšanu, ka es neko prātīgu nedaru, tikai caurām dienām spēlēju Dark Souls, kamēr viņas jaunības gados bērni visu laiku pavadījuši ārā un vasarās, ganos ejot sildījuši kājas svaigās govs pļekās. Nebūtu viņa mana vecmāmiņa, es viņai pateiktu, ka viņa tukši dirš. Esmu redzējis viņas tīņu gadu bildes ar krāsotiem matiem un saplēstu Depeche Mode t-kreklu. Ka tik ne tā - gani un govs pļekas! Bet, nē, es vecmāmiņu tiešām mīlu, un šī eseja nav par to, ka viņai un viņas līdzīgajiem būtu vieta mežā, ja vien tajā vēl būtu pietiekami daudz vilku un lāču. Nē, tā ir tīri teorētiska interese par vēsturiski nozīmīgu tradīciju, kas būtiski ietekmējusi latviešu tautas tapšanu un vispār es te teorētiski izsakos, nekādu konkrētu draudu.

Iztirzājums. Tātad, sāksim ar to, ka trūkst dokumentālu avotu par to, kurā gadsimtā senie latvieši pārstāja savus vecūksņus izbarot meža zvēriem. Līdz ar to nākas minēt, ka tas varētu būt noticis vēl pirms krustnešu ienākšanas šajā reģionā, jo tie jau nu būtu noteikti kaut kur savos papīros šādu lietu pieminējuši, kamēr senie latvieši, kā zināms, neprata ne tikai burtus, bet pat ne emoji. Nopietni - vai tu Lielvārdes jostā kaut vienu normālu emotikonu esi redzējis? Es arī nē 😱. Kāpēc šī tradīcija izbeidzās? Ir tā pasaka, kurā vecais sakārnis, kas paglābies no nāves, tomēr izrādās vērtīgs un atklāj jauniešiem, kur tikt pie paikas. Skaidrs, ka to pasaku izdomājis viens no gados vecajiem latviešiem, lai pierādītu, ka no tām liekajām mutēm, kas nestrādā, ir arī kaut kāds labums. Nezinu, kā viņš pārliecināja gados jaunākos un prātīgākos cilts biedrus, bet tie viņam laikam būs noticējuši. Vienīgais attaisnojums, ka tajos tumšajos laikos viņi jau visi bija aprobežoti, ne tikai vecie, bet arī jaunie. Un tā nu mēs esam saņēmuši tos pensionārus kā mantojumu.

Bet, ja atskatāmies uz to gaišo mūsu tautas vēstures periodu, kad likums "cik strādā - tik ēd" vēl bija spēkā, tad tur skaidrs, ka bija svarīgi pareizi novērtēt, kad ir tas īstais brīdis, kad konkrēto vecūksni likt ragavās un stumt uz mežu. Labi, ka latvieši parasti dzīvoja meža malā un vismaz tālu nebija jāstumj, bet ne par to šis stāsts. Skaidrs, ka šī padarīšana bija darāma ziemā, jo tad pārtika kļūst visvērtīgākā. Pa vasaru jau rijamais visur kur apkārt mētājas, kaut vai tajā pašā mežā var ogas lasīt, bet uz ziemu tāds viens ēdelīgs nestrādātājs kļūst par baigo nastu nodokļu maksātājiem. Plus vēl tikai ziemā tu vari normāli kaut ko aizstumt ragavās, jo ir sniegs. Nu, un vienlaikus humānāk un efektīvāk - ziemā tas vecītis tik ilgi nemocīsies, bet ātri vien atdos galus, turklāt mazāks risks, ka šis vēl ņems un atradīs ceļu uz mājām. Svarīgākais noteikti bija pareizi izvērtēt - kurš ir tas gads, kad konkrēto senioru sūtīt uz labākiem medību laukiem. Jā, šobrīd šis tāds savārdzis izskatās, bet kas zina - varbūt vēl atlabs un noderēs lauka darbos pavasarī. Skaidrs, ka tikai vecums tur nebūtu vienīgais kritērijs un kas zina, vai tie senie latvieši vispār kaut ko no skaitīšanas baigi saprata. Mūsdienās jau vienkārši noteikt, kurš ir sakārnis un kurš nav: pajautā, vai šis saprot, kā darbojas kripto, ja nē - uz mežu! Bet tad jau viņiem nekā līdzīga kripto nebija, kas gan šādos apstākļos lai atpazīst to, kuram smadzenes jau atmiekšķējušās!

Tas jau vispār ir stulbi - dot te tagad ieteikumus, kā pirms daudziem gadsimtiem rīkoties, bet ja jau esmu sācis šo pamācību dokumentētu, turpināšu vien. Tātad, es būtu piedāvājis kā drošo rīcības modeli kaut ko sekojošu. Pirmkārt, katras ziemas sākumā veikt fiziskās pārbaudes - tajās obligāti jāpiedalās tiem, kuriem jau ir mazbērni vai varētu būt mazbērni, ja vai nu paši vai bērni būtu drusku apķērīgāki. Tātad tajā laikā tas slieksnis varētu būt kaut kur starp 30 un 35 gadiem. Ja tu esi fiziski pārāk vājš - nevari pacelt pelavu maisu vai izkurt pirti, sēdies vien ragavās! Tad vēl, protams, mentālā pārbaude, jo no tāda seniora, kuram vēl miesa kaut cik strādā, bet katliņš jau tukšs, ar nekāda labuma nav. Tukšas zināšanas ir bezvērtīgas, tas jau skaidrs, galvenais saprast, vai smadzenes jau ir pārkaļķojušās. Ja tu cilvēkam pajautā, piemēram, vai viņa jaunības laikos dzīve bija labāka, un viņš tev saka: "Jā, tolaik pensionāriem bija cilvēka cienīga dzīve, visiem bija darbs un jaunieši nespēlēja Dark Souls", tad ir skaidrs - tas ir nelabojams vecūksnis un mežs viņam ir vienīgais ceļš. Ja tikām viņš tev atbild: "Tu, sīkais te daudz nedirsies, dabūsi pa muti!" ir skaidrs, ka pagaidām vēl šo eksponātu uz mežu sūtīt ir pāragri, jāgaida nākamais gads.

Secinājumi. Tradīcija vest vecmāmiņu uz mežu ir nozīmīga latviskās dzīvesziņas daļa un būtu noteikti atjaunojama arī mūsdienās.

------

Augstāk lasāmo eseju Kriminālpolicija atrada līdzās četrpadsmitgadīgā Veina Skaliņa mirstīgajām atliekām.