Vilcieniņu meistarības 3.kārta
Turpinām par Vilcieniņu meistarību ziņot gaužām nesteidzīgi – droši vien, šajā reizē mēs vainosim sesijas tuvošanos. Sevišķi pārliecinošs šis arguments gan nav, jo normāls students jau mēnesi pirms sesijas vēl nav īsti noskaidrojis, kādus priekšmetus šajā semestrī viņš mācās, nemaz nerunājot par tādiem smalkumiem kā pasniedzēja pazīšana sejā.
Patiesais arguments, protams, ir vienkāršs, un par to jūs, dārgie lasītāji, mūs gan jau attaisnosiet. Leonhards Skurbulītis, kuram bija uzticēts rakstīt par VM trešo kārtu, kopš novembra sākuma ir iesaistījies fakultātes jauno dzejnieku pulciņā, kā rezultātā viņš tagad pirmdienu un ceturtdienu vakarus pavada Vilhelmīnes Jāņtārpiņas jaunkundzes sabiedrībā, otrdienās un piektdienās viņš nakšņo Mežparkā pie Jekaterinas Bērziņas, trešdienās un sestdienās Leonhardu var mēģināt atrast Ullas Bērziņšteinas apskāvienos, un tikai svētdienās viņam ir mazliet laika, ko veltīt savam iecienītākajam hobijam – alkoholismam. Līdz ar to Leonhardam ir pilnīgi neiespējami veltīt kaut nedaudz laika Restorānvagonam. Un tā nu sanāca, ka rakstu nācās tapināt man, Vilmai Skurbulītei, jo kādam šajā ģimenē jau ir arī jāstrādā.
Tehniskas problēmas trešās kārtas sakarā radās ne tikai meistarības aprakstītājiem, bet arī spēlētājiem. Kad turnīra statistiķis izlēma ievadīt internetos trešās kārtas spēļu rezultātus, pēkšņi atklājās, ka iztrūka vienas spēles protokols. Tika izmeklēti gan stūri, gan kakti, gan pagrabi, gan pakši, bet protokola nekur nebija. Nelīdzēja ne ekstrasensa iesaistīšana, ne vēršanās pie rīkstnieka, līdzēt tur nevarēja ne patiesības teicējs Artuss Kaimiņš, ne eksperts šāda tipa sazvērestībās Lato Lapsa. Šķita jau, ka situācija ir bezcerīga – ka varētu nākties iztrūkušo spēli aizvadīt atkārtoti, taču tad atklājās, ka Ilze, sekojot labākajiem Čekas skolas paraugiem, ka jebkuru inkriminējošu informāciju ir vērts saglabāt, bija protokolu nobildējusi un līdz ar to rezultātus izdevās atgūt. Protams, pāris dienas vēlāk atradās arī protokola oriģināls, kuru, kā izrādījās, nebija nolaupījis MOSSAD un kā Herbertu Cukuru sadalījis gabalos.
Līdzās dramatiskajiem pavērsieniem ar pazudušo protokolu, otrais šīs kārtas nozīmīgākais pavērsiens bija atklājums, ka Mārai piemīt tas grēks, ko sauc par spēļu komentēšanu, un labākais līdzeklis pret šo grēku ir nevis kāds no tipiskajiem tautas medicīnas risinājumiem: asins nolaišana vai dēles, bet gan mandarīnu ēšana.
Meistarības trešajā kārtā spēlētāji nonāca Nīderlandes laukumos, kur viņiem radās iespēja paviesoties dažādās pilsētās ar slikti izrunājamiem nosaukumiem. Kas attiecas uz pašām spēlēm, par kārtas galvenajiem veiksminiekiem kļuva Raitis un Māra, kas izcīnīja attiecīgi 265 un 256 punktus. Raitim padevās izcili sekmīga spēle no misiju viedokļa, kā nekā viņš ar misijām vien savāca 184 punktus jeb par 175 punktiem vairāk nekā misijās bija iespējusi Irbe. Turklāt Raitis arī ceļa būvē bija viens no diviem labākajiem šajā kārtā, sasniedzot identisku rezultātu kā Guna (60 punkti). Kamēr pirmajās divās kārtās turnīra dalībnieki bija diezgan taupīgi rīkojušies ar kārtīm, spēles beigās paliekot ar nelielu daudzumu kāršu rokās, šajā reizē tik viegli vairs nebija – pat taupīgajam Raitim beigās bija atlikušas 4 neizlietotas kārtis, kamēr Irbei bija atlikušas veselas 14 kārtis.
Svarīgākais jautājums – un kādas pārmaiņas tas ieviesa turnīra kopvērtējumā? Tā kā līdzšinējam līderim Mārtiņam šī kārta nebija sevišķi spoža, bet Raitis uzrādīja labāko rezultātu, viņš arī kļuva par turnīra līderi, pirmo reizi meistarības daudzo gadu laikā tiekot pie līdera dzeltenā krekla. Uz otro vietu tikām pacēlās Māra – ja jau viņas brālis nejaudāja kārtīgi nospēlēt, kādam bija jācenšas dzimtas godu aizstāvēt, un ar šo uzdevumu Māra veica cienīgi. Trešajā vietā šajā brīdī atradās Raimonds K, bet ceturtajā – Gustavs. Un tad piektajā – Guna, sestajā – Mārtiņš. Rezultātā sanāca, ka labā krasta aktīvisti, lai arī atdeva Raitim pirmo vietu, ieņēma vairumu sekotāju pozīciju, kas radīja pamatīgu spriedzi kreisā krasta spēlētājiem.
Lai arī kopvērtējumā punktu izkliede jau pēc trim kārtām ir izveidojusies diezgan pamatīga – pirmo vietu no pēdējās šķir 238 punkti, neko daudz tas tāpat neliecina – arī nākamajā kārtā, kad cīņas risinās Āfrikā, kur arī iespējams izcīnīt diezgan lielu daudzumu punktu, un atkal jau iespējami dramatiski pavērsieni.
Vajadzētu uzrakstīt vēl kaut ko, bet tik ļoti censties brālīša labā man negribās. Ja jūs zinātu, cik reižu man ir nācies no viņa klausīties ņirgas par to, ka man patīk Nikolajs Puzikovs, diez vai jūs viņa labā pat tik daudz darītu – plus vēl zinot to, ka tie ir viņa pienākumi, par ko es pat pateicību nesaņemšu.