Перемещённое лицо
Daudzus gadu desmitus pēc tam, kad brašais kareivis Ivans Čonkins pirmo reizi tika nogādāts ciematā Krasnoje, sāgas par Čonkinu radītājs Vladimirs Voinovičs atgriezās pie saviem seno dienu personāžiem, lai reizi par visām reizēm pieliktu punktu Čonkinam, Ņurai un Josifam V. Staļinam.
Pats autors šīs grāmatas ievadā apgalvo, ka jau sākotnēji tā esot bijusi paredzēta kā triloģija, bet nobeigums viņam nekādi nebija devies rokās, un mūža nogalē viņš beidzot radis iedvesmu grāmatas pabeigšanai. Kā nu tur bija - cik sena vai nesena bijusi katra iecere - to es, protams, nepateikšu, bet šaubu nav - pēdējā Čonkina triloģijas daļa būtiski atšķiras no savām priekštecēm. Un nav jau pārsteidzoši - kamēr iepriekšējās Voinovičs rakstīja, būdams, gados daudz jaunāks cilvēks, plus vēl dzīvodams padomju Krievijā, kur gan vajadzēja uzmanīties uz katra soļa, gan bija skaidrs, ka neviens oficiāli šīs grāmatas neizdos, pēdējais "Čonkins" tapis pēc emigrācijas, atgriežoties dzimtenē, plus pats autors vairs nekādi nebija jauns cilvēks ar jaunam cilvēkam raksturīgu vieglprātību. Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka šī grāmata būtu daudz pieklājīgāka un mazāk radikāla kā tās priekšgājējas. Tad jau drīzāk otrādi - mūsdienās tomēr sankcijas, kuras varētu piemeklēt autoru, ir daudz mazāk skarbas (pat Putina Krievijā diez vai Voinoviču varētu par viņa darbiem nosūtīt uz tālajiem Ziemeļiem).
Skandalozākā grāmatas daļa skar Staļina dzīvi, autoram pamatīgi aizraujoties ar dažādām sazvērestību teorijām un pašam tās vēl attīstot tālāk. Kā izrādās, atbilstoši vienai no teorijām Staļina īstais tēvs esot bijis Prževaļskis - tas vīrs, kas atklāja Prževaļska zirgu. Bet Voinovičs iet vēl tālāk, radot teoriju, ka Staļina īstā māte esot bijusi Prževaļska ķēve, un Staļins līdz ar to esot bijis kentaurs. Plus pilnīgā balagāna sižetā šeit notiek Prinča un Ubaga zēna stila rokāde, kur Staļina vietu Kremlī ieņem aktieris Gelovani, kas specializējas uz Staļina atveidošanu, bet Staļinam nākas ieņemt Gelovani lomu uz skatuves. Vispār visāda šāda sviesta šajā grāmatā ir vēl vairāk kā tās priekšgājējās, bet problēma ar "Pārvietoto personu" ir tajā, ka šoreiz es Voinovičam vairs neticu. Ne tādā ziņā, ka viņa aprakstītais nav patiesībā (skaidrs, ka nav), bet ticamības moments te pietrūkst pat kā fantāzijas pasaulei. Plus vēl visa daļa par Čonkinu Amerikā - nu, nav tas ne komiski, ne ticami. Var saprast autora vēlmi pielikt punktu mūža nozīmīgākajam darbam, bet nu baisi izplūdis tas punkts. Labākajā gadījumā šīs grāmatas raksturojumam varētu lietot vārdus, ko Voinovičs licis Staļina mutē: "Не очень понравилось. То есть, понравилось, но не очень понравилось."
Pats autors šīs grāmatas ievadā apgalvo, ka jau sākotnēji tā esot bijusi paredzēta kā triloģija, bet nobeigums viņam nekādi nebija devies rokās, un mūža nogalē viņš beidzot radis iedvesmu grāmatas pabeigšanai. Kā nu tur bija - cik sena vai nesena bijusi katra iecere - to es, protams, nepateikšu, bet šaubu nav - pēdējā Čonkina triloģijas daļa būtiski atšķiras no savām priekštecēm. Un nav jau pārsteidzoši - kamēr iepriekšējās Voinovičs rakstīja, būdams, gados daudz jaunāks cilvēks, plus vēl dzīvodams padomju Krievijā, kur gan vajadzēja uzmanīties uz katra soļa, gan bija skaidrs, ka neviens oficiāli šīs grāmatas neizdos, pēdējais "Čonkins" tapis pēc emigrācijas, atgriežoties dzimtenē, plus pats autors vairs nekādi nebija jauns cilvēks ar jaunam cilvēkam raksturīgu vieglprātību. Tiesa, tas nebūt nenozīmē, ka šī grāmata būtu daudz pieklājīgāka un mazāk radikāla kā tās priekšgājējas. Tad jau drīzāk otrādi - mūsdienās tomēr sankcijas, kuras varētu piemeklēt autoru, ir daudz mazāk skarbas (pat Putina Krievijā diez vai Voinoviču varētu par viņa darbiem nosūtīt uz tālajiem Ziemeļiem).
Skandalozākā grāmatas daļa skar Staļina dzīvi, autoram pamatīgi aizraujoties ar dažādām sazvērestību teorijām un pašam tās vēl attīstot tālāk. Kā izrādās, atbilstoši vienai no teorijām Staļina īstais tēvs esot bijis Prževaļskis - tas vīrs, kas atklāja Prževaļska zirgu. Bet Voinovičs iet vēl tālāk, radot teoriju, ka Staļina īstā māte esot bijusi Prževaļska ķēve, un Staļins līdz ar to esot bijis kentaurs. Plus pilnīgā balagāna sižetā šeit notiek Prinča un Ubaga zēna stila rokāde, kur Staļina vietu Kremlī ieņem aktieris Gelovani, kas specializējas uz Staļina atveidošanu, bet Staļinam nākas ieņemt Gelovani lomu uz skatuves. Vispār visāda šāda sviesta šajā grāmatā ir vēl vairāk kā tās priekšgājējās, bet problēma ar "Pārvietoto personu" ir tajā, ka šoreiz es Voinovičam vairs neticu. Ne tādā ziņā, ka viņa aprakstītais nav patiesībā (skaidrs, ka nav), bet ticamības moments te pietrūkst pat kā fantāzijas pasaulei. Plus vēl visa daļa par Čonkinu Amerikā - nu, nav tas ne komiski, ne ticami. Var saprast autora vēlmi pielikt punktu mūža nozīmīgākajam darbam, bet nu baisi izplūdis tas punkts. Labākajā gadījumā šīs grāmatas raksturojumam varētu lietot vārdus, ko Voinovičs licis Staļina mutē: "Не очень понравилось. То есть, понравилось, но не очень понравилось."
2015-09-11
comments powered by Disqus