Cerību ezers

To, kas tas tāds - Vlads Nastavševs - es uzzināju pa īstam tikai pirms šī gada Positivus. Tas nekas, ka iepriekš bija skatīta gan "Vecene", gan " Peldošie-Ceļojošie", jo par režisoru personībām lielākoties neinteresējos. Navstavševa gadījumā gan izrādījās, ka velti, jo saistošā tur ir daudz.

Tātad, "Cerību ezers". Izrāde ir Nastavševam dziļi personiska, jo tās galvenais varonis ir viņš pats. Tiesa, atveido Nastavševu Intars Rešetins, nevis pats režisors, bet varētu būt, ka tas ticamības momentu tikai palielina.

Izrāde, protams, nav tikai par Nastavševu, tās tematika ir plašāka un reti pieminēta dajebkur Latvijā. Un, nē, es te nedomāju homoseksuālismu. Un pat ne Kremļa smadzeņu skalošanu. Retā tēma te ir nevis latviešu-krievu savstarpējā spriedze, bet gan tā, kas valda starp vietējiem krieviem un vietējiem krieviem. Proti, nav jau gluži atbilstošs patiesībai tas sadalījums, atbilstoši kuram ikkatram krievam klājas jūsmot par Putina impēriju, 9.maiju un "mūsu Krimu". Vienlaikus, tev, dārgo lasītāj, varbūt nemaz nav tik viegli iedomāties, kā tas ir, ka tu savā vidē esi absolūts baltais zvirbulis, kura viedoklis neskarīt ar apkārtējo dzīves uzskatiem. Patiesībā, tas, ko domā latvieši, vispār ir ārpus “Cerību ezera”, jo latvieši tajā piedalās tikai kā aktieri.

Šis apstāklis, ja kas mani mazliet pirms izrādes satrauca - kā tas būs, redzēt Zariņu, Keišu, Daudziņu, Znotiņu runājam krieviski (par Rešetinu vienkārši nebija viedokļa)? Vai nebūs falša sajūta? Protams, ka nebija. Keišs vispār te ir tā nogrimmēts, ka man pat ne uzreiz bija skaidrs - kas tas par čali uz skatuves!? Jā, mati tomēr ir šausmīgi nozīmīga padarīšana. Bet ne jau par matiem ir šī izrāde. Un tu zini - es pat nezinu, vai tā ir par krieviem Latvijā. Daudz kā te rādītā jau nav īsti tikai no tautības atkarīgs (ieskaitot to, ka ir pulka latviešu, jo īpaši gados vecāku, kas dzīvo tajā pašā biedējošajā Kremļa mediju telpā). Atvadīšanās no pagātnes, dzīves, kas nodzīvotas, nevienu tā arī neiemīlot, sabrukuši sapņi, kurus mēģini projicēt caur bērnu - tas jau nav tikai par krieviem, tikai par latviešiem. Plus vēl izrāde, protams, ir par teātri - jo nav jau nejaušība, ka tās galvenais varonis ir režisors, un tā bieži pāriet metaizrādes telpā - šis “Cerību ezera” aspekts mani nenoliedzami īpaši uzrunāja, pārkāpjot bieži tam slieksnim, kas nodala iedomāto Imantas dzīvokli, kurā risinās izrādes darbība, un Lāčplēša ielas skatuvi, uz kuras tā risinās.

Personāži ir patiesi - tas man noteikti šķiet svarīgi, tā nav gluži vienkārša stereotipu parāde, bet gan tiešām var just, ka Nastavševs seko tiem principiem, kurus JRT ieviesa Hermanis ar Latviešu stāstu sērijas izrādēm - kur tu tiešām notici, ka tavā priekšā ir kādreizējais šlakbauma operators Miša, nevis nogrimmēts Daudziņš. Protams, jo īpaši izcila ir Guna Zariņa. Bet kad gan viņa nav tāda bijusi? Kā jau JRT tas izsenis ir pieņemts, izrādē ir brīži smiekliem un brīži asarām. Un, kā jau parasti - tuvāk beigām pamata smieties kļūst mazāk, jo nekā komiska jau tajā visā situācijā nav. Bet nu iespaidu ļoooooti spēcīgu izrāde atstāj, nenoliedzami labākais teātra darbs, ko man šogad nācies redzēt (un tas nav maz - kā nekā 2015.gads mums ir izteikti pagājis teātra zīmē)! Nav šaubu - rekomendēju arī tev to noskatīties!

P.S. Kas tiešām ir amizanti - kāpēc izrādei ir tāds nosaukums? Atbilde pašā izrādē mani pārsteidza.
2015-09-05
9.5
comments powered by Disqus