Walk the Line

Ar šo filmu patiesībā es jau iepriekš biju pazīstams - pirms itin daudz gadiem noskatījos "Walk Hard", kuras varonis Djūiks Kokss bija apvienojums no Džonija Keša un Reja Čārlza (filmu "Ray" ar jau gana sen esmu redzējis, līdz ar to tagad komplekts šķiet pilns) un tieši Keša stila epizožu tur bija būtiski vairāk. Taču 500 filmu grāmatā dīvainā kārtā nav vis iekļauta tā filma, kurā pirmā dzirdamā frāze ir: "I Need Cox!", bet gan šī Džeimsa Mangolda režisētā filma.

Par Džoniju Kešu es patiesībā zinu itin daudz, līdz ar to filmu vēsturiskajā kontekstā skatīties bija gana interesanti. Pirmajā brīdī gan šķita, ka Vākīns Fīnikss nav pats optimālākais aktieris šai lomai, jo ievaddaļā kā Kešs pirms armijas un armijā viņš izskatās absolūti neatbilstošs sava varoņa gadiem. Droši vien būtu bijis prātīgi pavisam puicisko filmas daļu atvēlēt citam aktierim, bet labi - šo risinājumu varu pieciest.

Tālākais jau ir tipisks stāsts par slavu, sievietēm un narkotikām, lai gan šajā konkrētajā filmā - galvenokārt par vienu sievieti, Džūnu Kārteri, kas bija Keša mūža nozīmīgākā sieviete un viņa otrā sieva (kamēr pirmās sievas liktenis ir tipisks slavenu mūziķu pirmajām sievām - pārāk agras laulības, kas ne ar ko labu nebeidzas). Normāls biogrāfiska stila kino, kā jau filmām piedienas, varbūt ne gluži 100% reālajiem notikumiem atbilstošs, bet muzikāli ļoti patīkams, feinas dziesmas un skaisti aktieri, kaut kā tā. Protams, lielā mērā filmas panākumu pamatā bija Keša tolaik nesenā aiziešana un pretējā gadījumā diez vai šāda filma vispār būtu tapusi.

Vispār jau ir pagājis itin daudz laika, kopš mēs šo skatījāmies (mēnesis? pusotrs?), līdz ar to šobrīd vairāk atceros, ka pēc skatīšanās emocijas bija itin pozitīvas, bet ar laiku tās pamatīgi izbālē, nekā diži īpaša jau šajā kinolentē nav, piecas Oskaru nominācijas šķiet drusku tā kā par daudz.
2017-02-26
7.0
comments powered by Disqus