The Mollusk

Reizēm man nākas atzīt, ka mūzikas (un vispār mākslas) pasaulē komercializācija ir aizgājusi mazliet par tālu. Kā citādi būtu iespējams, ka tāda grupa kā "Ween" vairuma kritiķu acīs ir uzskatāma par 20.gadsimta beigu - 21. sākuma bītlu ekvivalentu, bet vienlaikus vismaz ārpus ASV tā atpazīstamībā nevar sacensties pat ar daudziem otrās šķiras indīrokeriem, nemaz nerunājot par dažādiem talantu šovu atgremojumiem?
"The Mollusk" pamatoti uzskata par "Ween" izcilāko ierakstu. Pēc negaidītās ekskursijas kantrīmūzikas pasaulē savā nākamajā albumā Džīns un Dīns Vīni (tā viņi paši sevi dēvē) pievērsās progrokam. Vai vismaz tā varētu teikt, jo grupai nav raksturīgi sevi ierobežot konkrēta mūzikas virziena ietvaros, paņemot pa drusciņai no visai, pievienojot tam neizbēgamo devu sirreāla humora (un pa reizei - vulgāri piparota humora), izlaižot to cauri fenomenālām melodiju radīšanas spējām, un tā mēs tiekam pie "Moluska".
Ja mēs šo uzskatītu par progroka ierakstu, tad varētu apgalvot, ka albuma vienojošā tēma ir jūra (vai okeāns), ko var nojaust jau no albuma nosaukuma, no ģitāru un sintezatoru skanējuma ierakstā un reizēm no dziesmu tekstiem. Taču diez vai normālā progroka albumā tu izdzirdēsi ko līdzīgu "I&39;m Waving My Dick in the Wind", kas arī muzikāli vairāk pieder kantrī, taču tāpēc jau "Ween" ir (bija) "Ween", lai nospļautos uz visādiem kanoniem.

Atkārtošos un atkal atkārtošos, bet "Ween" nav parodijgrupa. Viņi nav vēl viens Weird Al Yankovic, Bob Rivers, Spinal Tap vai The Rutles. Pareizāk viņus ir raksturot kā postmodernu rokgrupu.
Faktiski teju katra dziesma šajā ierakstā ir lipīga, atmiņā paliekoša, mazliet dīvaina un visādi citādi baudāma. Mazliet "sajātā" pirmskara stila "I&39;m Dancing in the Show Tonight", dievišķīgi saldā "The Mollusk", okeāna polka "Polka Dot Tail", elektroniskais vājprāts "I&39;ll Be Your Johnny on the Spot", indīroka/psihodēlijas "Mutilated Lips", piedzērušu īru imitācija "The Blarney Stone", saldā attiecību saraušanas balāde "It&39;s Gonna Be (Alright)", nedaudz industriālā "The Golden Eel", absolūti tradicionālā tautas dziesma "Cold Blows the Wind" ar nepārprotamām "House of the Rising Sun" noskaņām, dīvainā "Pink Eye (On My Leg)", kur perkursijas daļēji aizstāj suņa rejas, jau reiz vārdā sauktā "Waving My Dick in the Wind", King Crimson garā ieturētā "Buckingham Green", regejiski sērfrocīgā "Ocean Man" un visbeidzot skotus imitējošā "She Wanted to Leave". Vienas vienīgas veiksmes, viena pēc otras. Vairāk nekā vienkārši feins ieraksts!

Šis ir viens no tiem ierakstiem, kurus TEV ir jādzird! Jā, tieši tev!
2013-08-27
9.0
comments powered by Disqus