On Beauty
Zeidija Smita skaitās viena no ievērojamākajām mūsdienu britu rakstniecēm, un "Par skaistumu" ir viņas ievērojamākais romāns (vismaz gana būtisks, lai būtu iekļauts sarakstā ar 1001 grāmatu, ko izlasīt dzīves laikā). Grāmatā noteikti ir šādas tādas autobiogrāfiskas notis - kaut vai tālab, ka pati Smita ir uzaugusi jauktā ģimenē - viņas tētis ir anglis, bet mamma - jamaikiete, pati Smita domājams ir uzaugusi galvenokārt baltā vidē, un iederēšanās tēma viņai gan jau, ka nav sveša, tāpat nav šaubu, ka mātes (Kiki) tēlā viņa šajā romānā ir ielikusi ne mazumu no pašas mammas.
Par ko ir šī grāmata? Bostonas priekšpilsētā dzīvo augstskolas profesora Hovarda Belsija ģimene - sieva Kiki, dēls Džeroms (viņš gan jau patiesībā studē prom no mājām), meita Zora un jaunākais puika Levi (pats Hovards ir pēc izcelsmes anglis, bet viņa sieva - afroamerikāniete). Belsiji galīgi nav līdzīgi viens otram - no zemākajām aprindām cēlies Hovards ir snobisks intelektuālis, kurš priekšmets universitātē ir veltīts nihilistiskam skatījumam uz mākslu; Kiki ir nepiepildītas dzīves un mīlestības tēls romānā, visai pārliecinoši tieši viņas pusē ir autores simpātijas; Džeroms, audzis ateistu ģimenē, ir sevi atradis kristietībā; Zora ir augstskolas aktīviste, kurai par visu svarīgāk ir parādīt sevi kā izcilu būtni (kāda viņa nenoliedzami nav), kamēr Levi cenšas sevi apliecināt kā puiku no geto, kas tusē ar bandītiem, klausās repu un runā Bronksas žargonā, slēpdams to, ka viņa tētis ir balts anglis, kas turklāt vēl strādā augstskolā. Pretī šim jautrajam kolorītam tiek stādīta Kipsu ģimene - tā gan ir pilnīgi melnādaina, tikai ģimenes galva Montijs Kipss ir īpatnējs tipāžs - galēji konservatīvs akadēmiķis, skarbā naidā ar Hovardu Belsiju (tiesa, Belsijam vispār draugu nav daudz), kategorisks pretinieks jebkādam "affirmative action" un cīnītājs pret minoritāšu privilēģijām.
Vērts piebilst, ka abi naidīgie vīrieši galīgi nav tādi tēli, starp kuriem varētu izvēlēties simpātiskāko. Hovarda laulība ir lupatās, jo viņš pamanījies iesaistīties bezjēdzīgā dēkā ar ilggadīgu kolēģi un ģimenes draudzeni, kamēr Kipsa ģimenes modelis vispār seko principam "ja skazal!"
Līdz ar to pozitīvie tēli ir Hovarda un Kipsa sievas, no kurām vienai rūp sieviešu un melnādaino tiesības, kamēr otrasprāt galvenais sievietes dzīvē ir mājas pavards un mīlestība, un tā kopumā pat nevar teikt, ka autore nostājas vienas vai otras pusē. Vēl viens pozitīvs personāžs ir Karls - vienkāršs melnādains čalis, kas repo un daudz zina par šo mūziku, taču atšķirībā no Levi viņš nedzīvo repa tekstu klišeju pasaulē, bet cenšas kaut ko jēdzīgu arī pats darīt, nevis būt "street" un "hustling", kas likumsakarīgi noved pie tā, ka Levi par Karlu zaudē interesi, jo viņaprāt šādas vērtības nav "true" un "gangsta".
Šī nav gluži man tuvākā literatūras tēma, bet kopumā "On Beauty" ir ļoti saistoša grāmata (ja nu kas - par skaistumu vai tā trūkumu māca Hovards) ar ticamiem un kolorītiem tēliem, spēcīgu psiholoģisko aspektu un ne pārmērīgu liberālo-konservatīvo dogmu lobēšanu. Nav tā, ka es tagad centīšos izlasīt visus Smitas darbus, bet šis konkrētais man patika.
Par ko ir šī grāmata? Bostonas priekšpilsētā dzīvo augstskolas profesora Hovarda Belsija ģimene - sieva Kiki, dēls Džeroms (viņš gan jau patiesībā studē prom no mājām), meita Zora un jaunākais puika Levi (pats Hovards ir pēc izcelsmes anglis, bet viņa sieva - afroamerikāniete). Belsiji galīgi nav līdzīgi viens otram - no zemākajām aprindām cēlies Hovards ir snobisks intelektuālis, kurš priekšmets universitātē ir veltīts nihilistiskam skatījumam uz mākslu; Kiki ir nepiepildītas dzīves un mīlestības tēls romānā, visai pārliecinoši tieši viņas pusē ir autores simpātijas; Džeroms, audzis ateistu ģimenē, ir sevi atradis kristietībā; Zora ir augstskolas aktīviste, kurai par visu svarīgāk ir parādīt sevi kā izcilu būtni (kāda viņa nenoliedzami nav), kamēr Levi cenšas sevi apliecināt kā puiku no geto, kas tusē ar bandītiem, klausās repu un runā Bronksas žargonā, slēpdams to, ka viņa tētis ir balts anglis, kas turklāt vēl strādā augstskolā. Pretī šim jautrajam kolorītam tiek stādīta Kipsu ģimene - tā gan ir pilnīgi melnādaina, tikai ģimenes galva Montijs Kipss ir īpatnējs tipāžs - galēji konservatīvs akadēmiķis, skarbā naidā ar Hovardu Belsiju (tiesa, Belsijam vispār draugu nav daudz), kategorisks pretinieks jebkādam "affirmative action" un cīnītājs pret minoritāšu privilēģijām.
Vērts piebilst, ka abi naidīgie vīrieši galīgi nav tādi tēli, starp kuriem varētu izvēlēties simpātiskāko. Hovarda laulība ir lupatās, jo viņš pamanījies iesaistīties bezjēdzīgā dēkā ar ilggadīgu kolēģi un ģimenes draudzeni, kamēr Kipsa ģimenes modelis vispār seko principam "ja skazal!"
Līdz ar to pozitīvie tēli ir Hovarda un Kipsa sievas, no kurām vienai rūp sieviešu un melnādaino tiesības, kamēr otrasprāt galvenais sievietes dzīvē ir mājas pavards un mīlestība, un tā kopumā pat nevar teikt, ka autore nostājas vienas vai otras pusē. Vēl viens pozitīvs personāžs ir Karls - vienkāršs melnādains čalis, kas repo un daudz zina par šo mūziku, taču atšķirībā no Levi viņš nedzīvo repa tekstu klišeju pasaulē, bet cenšas kaut ko jēdzīgu arī pats darīt, nevis būt "street" un "hustling", kas likumsakarīgi noved pie tā, ka Levi par Karlu zaudē interesi, jo viņaprāt šādas vērtības nav "true" un "gangsta".
Šī nav gluži man tuvākā literatūras tēma, bet kopumā "On Beauty" ir ļoti saistoša grāmata (ja nu kas - par skaistumu vai tā trūkumu māca Hovards) ar ticamiem un kolorītiem tēliem, spēcīgu psiholoģisko aspektu un ne pārmērīgu liberālo-konservatīvo dogmu lobēšanu. Nav tā, ka es tagad centīšos izlasīt visus Smitas darbus, bet šis konkrētais man patika.
2016-08-17
comments powered by Disqus