Zemlika 2016
Uz Zemliku es mēģināju aizbraukt jau kādu trešo vai ceturto reizi, bet iepriekš tas nekādi neizdevās. 2013.gadā biju pat iegādājies biļeti, bet toreiz sanāca neparedzēts brauciens uz Vāciju, un nekā. 2016.gadā beidzot uz šo festivālu Durbē tikām, turklāt šo braucienu motivēja veikt arī tas apstāklis, ka Marinai šī gada ceļojumu plānu izlozē tieši Durbe bija iekritusi (kamēr es savu ceļojumu uz Zolitūdi biju paveicis jau diezgan savlaicīgi). Braucām gan tikai uz vienu dienu - uz koncertiem sestdienas vakarā, bet ieskatu par to, kāds īsti ir šis izslavēti nekomerciālais mazpilsētas festivāls, gūt varējām.
Mazliet pārpratums sanāca turpceļā uz Durbi, jo iepriekš bijām uzzinājuši, ka šajā sestdienā Dobelē bija paredzēts sezonas noslēguma orientēšanās sprints, kurā es noteikti gribēju piedalīties, taču ieradušies Dobelē, atklājām, ka vietējais orientēšanās klubs bija mainījis plānus un sprints bija pārcelts uz svētdienu. Tad nu vienkārši izstaigājāmies pa pilsētu, iebraucām Saldus brīnišķīgajā restorānā "Stikla pērlīšu spēle" (kā nekā tā bija Marinas dzimšanas diena, vajadzēja kādas glītākas pusdienas), un diezgan precīzi iecerētajā laikā ieradāmies Durbē.
Sākām savu programmu mēs ar teātra izrādes Zudusī Atlantīda apmeklējumu Durbes vidusskolā, tad izstaigājām pāris izstādes (vienā no tām atgadījās incidents ar pazaudēto un atrasto gredzenu, bet par to te nē), atradām vienu slēpni un tad varējām pievērsties vakara muzikālajai programmai (tiesa, arī tā mums bija ieplānota itin saīsinātā veidā, jo gribējām puslīdz adekvātā laikā iebraukt Liepājā uz nakšņošanu).
Pirmais koncerts mazliet aizkavējās, bet tas kļuva par tik lielu pozitīvu pārsteigumu, ka salstot pavadītajam laikam vairs nebija nozīmes. Uzstājās pašmāju grupa "Dora" (nezinu gan, cik pareizi to ir saukt par grupu, paši viņi sevi laikam sauc par laboratoriju), par kuru iepriekš vispār neko nebiju dzirdējis, pat ne to, ka abi tās dalībnieki ir itin labi zināmi: Jānis Šipkevics un Gatis Zaķis galīgi nav jaunpienācēji mūzikas lauciņā (kā izrādās, Zaķis ir ne tikai "Instrumentu" dalībnieks, bet arī savulaik diezgan populārās "The Mundane" solists). Un, ko es jau nu pavisam nebūtu iedomājies, "Doras" pirmsākumi meklējami, rakstot mūziku JRT izrādei "Aspazija. Personīgi" un (atkal jau nebūtu pats par šo asociāciju iedomājies) Dora bija vārds gan Raiņa, gan Aspazijas māsām. Nezinu, kā būtu ar "Doras" mūziku citos apstākļos, bet Durbes baznīcā viņi bija vienkarši dievīgi - daudzveidīgi elektroniski eksperimenti ar epizodisku dažādu vairāk vai mazāk "dzīvu" instrumentu iesaistīšanu, looper risinājumiem, brīžiem no divu cilvēku sastāva pārvēršoties teju orķestrī (un vēl ar kolektīvi dziedošiem vairākiem Šipkeviciem). Es nekad neesmu bijis "Cosmos" fans, arī par "Instrumentiem" īpaši nejūsmoju, bet tā nu sanāca, ka "Doras" gadījumā es beidzot esmu gatavs noņemt cepuri Shipsea (vai kā nu viņa vārdu šobrīd ir pareizi pierakstīt) priekšā. Viens no top koncertiem, kas šogad skatīti.
Pēc tam turpat baznīcā pie klavierēm sēdās itāļu pianists Federico Albanese - viņa priekšnesums bija daudz tipiskāka mūzika baznīcas videi un droši vien pret to nekā iebilstama nebūtu arī vairākām kundzēm gados, par kuru attiecībām ar Doras priekšnesumu, kurā līdzās klasiskā mūzikā un džezā balstītiem elementiem bija jūtami arī triphopa pieskārieni. Arī šis kungs gan mazliet "blēdījās" - kaut kāda loop'ošana bija arī viņa arsenālā, bet kopumā varu teikt, ka viņš šķita ļoti labi piemērots šim pasākumam un tā vismaz izskatījās, ka viņš pats šo savu uzstāšanos arī itin labi izbaudīja par spīti tam, ka baznīcā oktobra beigās, protams, nebija sevišķi silts un kā viņš pats atzina, muguru viņam bija pārkarsējis elektriskais sildītājs, kamēr priekšpuse bija totāli pārsalusi.
Īsi paviesojāmies dziesminieka Dināra Gulbja priekšnesumā, kas bija pārmērīgi apmeklēts un vienlaikus pārāk dīvains - mākslinieks ļoti daudz runāja starp dziesmām, bārstoties ar ne tām pašām dziļākajām atklāsmēm, un man bija drusku kauns to visu klausīties, kamēr dziesmas viņam bija tādas, ko no tipiska dziesminieka var gaidīt, un ar dziesmniekiem ir tā, ka ja mani neuzrunā teksti, tad viņiem nav sevišķu iespēju mani savaldzināt, un Gulbis galīgi nešķita valdzinošs.
Vēl bijām uz grupu "Northern C", kas skaitās piederīga elektroniskajai mūzikai, bet tas, protams, ir pārāk šaurs raksturojums. Šī uzstāšanās bija diezgan laba un interesanta, vienīgi grupas spēlētā mūzika un tās dalībnieku skatuves tēli ne īsti labi gāja kopā. "Dora" man noteikti patika labāk, bet patiesībā arī šis kolektīvs izrādījās itin kvalitatīvs, un jāatzīst, ka Latvijas mūzikā ir itin daudz interesantu projektu arī ārpus tā lauciņa, kura aktualitātēm sekoju rūpīgāk.
Ar to arī mums "Zemlika" bija cauri - trīs koncerti, viena teātra izrāde, bet kaut ko par šo festivālu tagad vismaz secināt varu. Tas ir patīkami intīms pasākums, kur droši vien liels procents apmeklētāju atkārtojas no gada uz gadu, muzikālais materiāls ir ļoti kvalitatīvs (tas gan vispār ir zināms, ka "Zemlikā" uzstājas gan reputācijas ziņā, gan saturiski ļoti cienījami mūziķi), un vienīgi "iezemieši" ir tādi, kādus varētu tos iztēloties Latvijas laukos.
Nakti pavadījām Fonteina mazajā viesnīcā Liepājā, tad svētdien vēl piestājām Dobelē, kur spītējot lietum izskrēju orientēšanās distanci. Tur gan atkal sanāca kāds fušieris - organizētāji nebija uzskatījuši par vajadzīgu kartē norādīt pareizu distances finiša vietu, līdz ar to kādu laiku pazaudēju, neizpratnē grozoties ap vietu, kur teorētiski finišam būtu bijis jābūt, bet praksē tā tur nebija. Mazliet skepsi pret TSK Sprīdītis organizētāju prasmēm man radās, bet nekas - pirmdien došu viņiem vēl vienu iespēju Ziemassvētku rogainingā, tad jau varēs izdarīt tālejošākus secinājumus.