Ēzelītis Iā

Grupai "Zig Zag" dažādās formās pastāvot jau vairāk kā 30 gadus, "Ēzelītis Iā" ir tikai piektais izdotais studijas albums, un prognozējami ne visas tā dziesmas ir pirmā svaiguma (šajā ziņā noteikti jūtama radniecība ar "Inokentiju Mārplu", kam arī ir tik pamatīgs neierakstīto pagātnes skaņdarbu krājums, ka izdot pilnīgi jaunu ierakstu šķiet teju neiespējami). Tā skaitās, ka lielākā ietekme, kas šajā albumā jūtama, nāk no "The Cure" un attiecībā uz dziesmu noskaņām tā noteikti ir tiesa - kaut vai "Pavasaris nāk" itin labi iederētos kaut kur līdzās "Lullaby", taču būtiska "Zig Zag" iezīme ir tāda, ka Zig Zag it nemaz neapdzied iekšējos dēmonus, jo Uldis Timoško labāk māk rakstīt par ēzelīšiem, kas luncina asti (lai arī tas diez vai ir gramatiski korekti) vai par to, ka "zivis dejo". Un nav jau tas nekas negaidīts - ne velti viens no lielākajiem grāvējiem grupas vēsturēm ir dziesma ar izcilo filozofisko vēstījumu "My name is chicken 'cos I was born in kitchen". Patiesībā gan sliktāk izklausās nevis tās dziesmas, kuras jau virspusēji ir muļķīgas, bet gan tās, kurās Timoško cenšas izklausīties lirisks un poētisks.

Protams, es neesmu ne tuvu tik liels Zig Zag daiļrades pazinējs, lai man būtu pamats sūdzēties par to, ka jaunajā albumā ir arī vecas dziesmas - tajos dažos koncertos, kur esmu viņus redzējis uzstājamies, diez vai es būtu paspējis pilnībā apgūt Zig Zag trīsdesmit gadu repertuāru, lai gan atsevišķi skaņdarbi patiešām nākuši pilnīgi autentiski no astoņdesmitajiem gadiem - jo īpaši šajā ziņā izceļama "Bedre (histērija)", bet tas pat nav īsti slikti, jo tā jau patiešām ir desmitgade, no kuras ir izcēlusies "Zig Zag" mūzika. Vispār jau galvenais mīnuss, ko saskatu šajā albumā, ir tas, ka man personīgi nav nekādas skaidrības, kāpēc gan lai es kā neitrāls klausītājs, kuram Zig Zag ir tikai vēl viena latviešu grupa, varētu vēlēties to iegādāties un klausīties mājas apstākļos. Tā ir pietiekami normāla mūzika, kam palēkāt līdzi kādā festivālā (jo īpaši, kad Lasinskis tevi aicina "Dejo līdz!"), varbūt tas būtu puslīdz iederīgs kādā ballītē, bet privātām vajadzībām - nē, galīgi nē. Ir mūzika, kas ir paredzēta dzīvajam izpildījumam un ir mūzika, kas ir domāta, lai to baudītu mājās pie kamīna. "Ēzelītis Iā" man galīgi nešķiet viens no tiem ierakstiem, kam es saskatītu jebkādu vērtību mājas ierakstu kolekcijā - atšķirībā no jau pieminētajiem "The Cure", kuru krāšņās optimistiski depresīvās sintezatoru partijas spēj aizgrābt un tevi ieraut Roberta Smita pasaulē.
2017-01-31
7.0
comments powered by Disqus