UK

Swings Both Ways

7.5
Robijs Viljamss ir diezgan īpatnējs popmūziķis, kuram nez kādēļ laiku pa laikam rodas nepieciešamība sevi apliecināt kā spējīgu un gatavu izpildīt tāda stila popmūziku, kāda bija populāra vēl pirms viņa dzimšanas, un konkrēti viņam īpaši simpatizē svings. Ja ņem vērā, ka man arī svings ļoti tīk, šādu izvēli varu tikai atbalstīt - dzīva skaņa, daudz pūšamu instrumentu, un aizgājušo dienu ballītēs atmosfēra - ko gan sliktu lai šādā situācijā saki?
2017-12-01 07:06:15
music, 2013

The African Queen

8
Eiropā ir sācies Pirmais Pasaules karš. Vācu kolonijā Austrumāfrikā gan šīs ziņas pienāk ar zināmu aizkavēšanos, taču tad vienā piegājienā britu kristiešu misijai pienāk gals, brālis - draudzes vadītājs - mirst, bet viņa māsa kopā ar drusku ekscentrisku džentlmeni - kuģa Āfrikas Karaliene kapteini - dodas bēgļu gaitās, vai uz to pusi.
2017-11-24 10:36:30
film, 1951

Raising Steam

7
Diskzemē ienāk tvaiks un vilcieni! Pēdējā Diskzemes sāgas grāmatā, kas izdota vēl Prečetam dzīvam esot, jauns inženieris vārdā Diks Simnels, sekojot sava nelaiķa pēdās, nonāk līdz izgudrojumam, kas.pārveidos Diskzemi daudz radikālāk, nekā to spēja Clacks semaforu telegrāfa torņi.
2017-10-24 14:20:54
book, 2013

Idle Thoughts of an Idle Fellow

6.5
Džeroms K. Džeroms, lai arī vismaz mūspusē skaitās absolūts angļu humora klasiķis, iespējams, savā dzimtenē gluži tik klasisks viņš arī neskaitās, turklāt patiesībā jau tikai viens viņa darbs - "Trīs vīri laivā" - bija izcili populārs kā Džeroma dzīves laikā, tā arī vēlāk. "Laiska vīra laiskās domas" ir pirmā viņa publicētā grāmata - ne īsti stāstu, ne īsti eseju krājums, kur autors stāsta savus novērojumus par dažādām dzīves parādībām. Šādas tādas šeit parādījušās idejas vēlāk veiksmīgākā veidā tika liktas lietā arī "Trīs vīros laivā" (kas iznāca trīs gadus vēlāk). Kopumā gan var teikt, ka šis krājums ir ļoti zaļš savā būtībā - autors nav īsti izlēmis, kādā stilā un manierē rakstīt un daudz par daudz aizraujas ar pārāk nopietnu un galīgi ne asprātīgu prātuļošanu (lai gan savā ziņā šāds grēks ir raksturīgs arī "Trīs vīros").
2017-09-11 04:34:36
book, 1886

Infinite

7.5
Kaut kas man šķiet visai mistiski - pirms aptuveni 15 gadiem, kad devos uz "Deep Purple" koncertu Rīgā, viņi jau sen bija pārvērtušies par rokmūzikas dinozauriem, kuri nevienam ārpus bijušās PSRS sevišķi interesanti nešķita, - tāds vecu perdeļu ansamblis, kuru koncertus apmeklē tikai nostaļģijas pārņemti pusmūža vīri, lai varētu noklausīties vēl vienu reizi "Smoke on the Water". Tolaik nesen no grupas bija aizgājis nu jau nelaiķis Džons Lords, relatīvi svaigākais grupas albums britu topā nebija pat spējis pietuvoties pirmajam piecdesmitniekam, un kopumā šķita, ka visā drīzumā Gilans un kompānija beidzot varētu kārt savu rokeru imidžu uz vadža un pievērsties mazbērnu auklēšanai. Un tagad - 2017. gadā - grupas svaigākais ieraksts britu čārtos iekļuvis desmitniekā (pēdējo reizi šāds sasniegums viņiem bija pirms 30 gadiem ar "The House of Blue Light"!), un nu jau atkal klausīties "Deep Purple" galīgi vairs nešķiet tik ļoti nepopulāri. Taču interesantākais visā šajā padarīšanā ir tas, ka grupa, kurā divi dalībnieki (ieskaitot solistu) jau pārkāpuši 70 gadu slieksnim, divi tam strauji tuvojas un pat relatīvi jaunākajam Stīvam Morsam ir jau 63, galīgi neizklausās pēc pagātnes relikta.
2017-08-24 06:20:04
music, 2017

Fanny Hill

6
Fanijas Hilas memuāri ir visnotaļ īpaša grāmata savas vēsturiskās nozīmes dēļ, lai arī tikai retais to nosauktu par kvalitatīvu literatūru. Bet vēsturiskā nozīme - uh! Kā nekā Džons Klīlands ar to pirms vairāk kā 250 gadiem aizsāka droši vien vismasveidīgāko literatūras žanru pasaulē, kas turklāt izplatījies arī visos modernajos medijos, un lielā mērā - sekojot tiem principiem, kurus 18. gadsimta vidū šajā žanrā ielika Klīlands.
2017-08-08 17:13:31
book, 1748

Blue is the Colour

7.5
Nezinu, kā ir realitātē, bet manās acīs "The Beautiful South" ir pieskaitāmi one hit wonder kategorijai - grupa, kura vēstures annālēs iegūlusi ar "Don't Marry Her" dziesmu, kura deviņdesmito gadu vidus poproka kontekstā ir kaut kas līdzīgs kā Deep Blue Something "Breakfast at Tiffany's" - pietiekami gudra popmūzika ar savu devu sentimenta un savu devu ironijas. Protams, "The Beautiful South" gadījumā patiesībā ironijas noteikti ir vairāk kā sentimenta, jo cik gan sentimentāla var būt dziesma, kuras piedziedājumā (albuma versijā) skan "Don't marry her, fuck me"?
2017-08-03 05:59:11
music, 1996

Is This the Life We Really Want

6
Rodžera Votersa jaunākais studijas ieraksts tapa vienkārši sasodīti ilgi - iepriekšējais viņa rokmūzikas albums (pa vidu vēl bija opera "Ça Ira") klajā nāca pirms 25 gadiem, un lielāko daļu šī starplaika Voterss (it kā) strādāja ar jaunā albuma materiālu. Vismaz es itin labi atceros, kā pašā tūkstošgades sākumā dažādās Interneta lapās lasīju jaunumus par to, ka jaunais Votersa albums ja ne šogad, tad nākamgad noteikti tiks izdots. Savā tūrē vēl 1999. gadā Voterss spēlēja dziesmas "Each Small Candle" un "Flickering Flame", kam bija paredzēts nonākt jaunajā albumā. Tad viņš pievērsās operai, bet 2008. gadā atkal paziņoja, ka strādā pie jauna rokmūzikas albuma. Un visubeidzot 2017. gada jūnijā "Is This the Life We Really Want?" ieraudzīja dienasgaismu. Īsi sakot, Voterss vienos vārtos pārspēja "Guns'n'Roses" neadekvātākajā laika daudzumā, kas nepieciešams viena albuma ierakstīšanai.
2017-06-12 05:53:10
music, 2017

Les Miserables

7
Līdz šim man ar "Nožēlojamajiem" nebija sanākusi saskarsme nekādā veidā - ne Viktora Igo romānu biju lasījis, ne skatījies mūziklu (vai iestudējumu teātrī), nedz redzējis kādu no pāri par 20 ekranizācijām. Taču kādā vēlā vakara stundā Budapeštā man kā reiz bija īstais noskaņojums šai filmai, precīzāk - no tām dažām filmām, kuras biju sagatavojis skatīšanai, šī šķita piemērotākā. Patiesībā es pat "Les Miserables" skatījos divos piegājienos - pirmajā pēc aptuveni 30 minūtēm mani uzvarēja miegs, otrajā gan izdevās tikt līdz finišam.
2017-05-30 18:01:14
film, 2012

50 Literature Ideas You Really Need to Know

7
Turpinot lasīt grāmatas, kas varētu būt kaut kādā mērā man noderīgas, ne tikai izklaidējošas, pieķēros Džona Sazerlenda "50 literatūras idejām, kuras tev noteikti vajadzētu zināt". Vispār jau šāda nosaukuma grāmata nevar neradīt aizdomas: kā nekā tās virsraksts tev liek sagaidīt Buzzfeed kvalitātes materiālu, pilnai laimei vēl vajadzētu apakšnosaukumu "Numur 34 tevi patiešām pārsteigs!" Taču praksē nav tik ļauni.
2017-04-10 04:45:48
book, 2011

Florence Foster Jenkins

7.5
Florences Fosteras Dženkinsas lielākā bēda noteikti nebija tajā, ka viņa sevi uzskatīja par dziedātāju, lai arī viņa nebija apveltīta nedz ar muzikālu dzirdi, nedz ar spēju kontrolēt savu balsi. Viņas lielākā bēda bija tajā, ka viņa dzīvoja laikmetā, kad vēl nepastāvēja Internets un līdz ar to viņai nebija iespējams kļūt par globālu sensāciju. Un vienlaikus - tolaik nebija izgudrots autotune un to, ka tu nemāki dziedāt, varēja identificēt daudz vieglāk.
2017-03-26 16:24:34
film, 2016

Shaun the Sheep Movie

7.5
Shaun the Sheep filma ir itin labs pierādījums tam, ka animācijā arī pilnmetrāžas formātā itin labi var iztikt bez personāžu runāšanas - kamēr "The Secret Life of Pets" runāt spēj visi dzīvnieki, neskaitot kanārijputniņu, tad šeit nerunā pat cilvēki, kur nu vēl aitas un cūkas. Atkal jau jāapzinās, ka es neesmu pamata mērķa auditorija, bet īsti jau tas man netraucē.
2017-03-17 20:12:05
film, 2015

Black Mirror Season 1

8.5
Par to, cik "Black Mirror" ir saistošs seriāls, man tik ļoti pieriebās klausīties pusdienās ar kolēģiem, ka neatlika nekas cits, kā vien sākt šo seriālu skatīties. Protams, sekojot šai pašai loģikai, nākamais solis būtu sākt spēlēt "Hearthstone", bet gribās cerēt, ka pret datorspēlēm man tomēr piemīt pietiekama imunitāte, lai šāds risks nebūtu sevišķi liels.
2017-02-20 05:12:04
TV series, 2011

Control

8
Beidzot pēc zināma pārtraukuma maģiskā "500 filmu" grāmata mums piedāvāja kādu patiešām saistošu filmu - tādu, kas šķita interesanta apraksta ziņā, bija kritikas labi novērtēta un arī nesagādāja vilšanos skatīšanās procesā. Nē, patiesībā jau arī "Lovelace" nebija gluži slikta filma, bet galīgi ne tāda kalibra kino, ko būtu vērts atcerēties.
2017-01-12 20:57:30
film, 2007

Lust

8
Roalda Dāla noveļu krājums "Iekāre" ar mani Rīgā ieradās no Berlīnes. Patiesībā gan daļu šo stāstu biju lasījis jau iepriekš dažādās citās Dāla darbu izlasēs, jo man ir itin daudz sanācis iepazīties ar šī bērnu un pieaugušo autora daiļradi, taču personīgajā krājumā (fiziskā formā) līdz šim manā rīcībā bija viena viņa grāmata - romāns My Uncle Oswald, kurš kopumā ir diezgan pavājš darbs, un visticamākais nākamajā grāmatu plaukta tīrīšanas reizē tiks atdots kādai bibliotēkai vai otrajām mājām. Taču Dāls kā tāds man patīk, līdz ar to uz savu pārstāvniecību viņš ir pelnījis saglabāt, tad nu manās rokās nonāca šī izlase.
2016-12-24 11:30:26
book, n/a

The 39 Steps

7.5
"39 pakāpieni" ir viena no nozīmīgākajām Alfrēda Hičkoka filmām, ko viņš uzņēma dzimtajā Anglijā pirms pārvēršanās par Holivudas kino ikonu. Lai arī tā tapusi pirms vairāk kā 80 gadiem, tā joprojām ir ļoti labi skatāma (lai arī tieši skatāmību mazliet ietekmē tas, ka attēla kvalitāte arī digitāli atjaunotajā versijā nav nekāda spožā - Skotijā filmētās ainas kalnos noteikti varētu izskatīties iespaidīgāk), aktieru tēlojums ir gana dabisks un teksti - pietiekami pikanti, vismaz ja salīdzina ar tā paša perioda Holivudas kino, kur jau bija stājies spēkā Heisa kodekss, kas noliedza filmās jebkādas vaļības. Un līdz ar to filma arī nešķiet tik veca, kāda tā pietiesībā ir - bez drūmās pašcenzūras šis kino šķiet ievērojami svaigāks nekā, piemēram, Frenka Kapras saharīnainās filmas.
2016-11-10 05:30:47
film, 1935

Koncerts Budapeštas Arēnā

8
Cik dīvaini gan mūsdienu pasaulē sanāk - tu kā cilvēks līdz ar laiku mainies, bet kaut kur Interneta dzīlēs turpina dzīvot tava pagātnes versija, kurai the Cure ierakstu klausīšanās šķita nomācoša un garlaicīga, turklāt vēls tas pagātnes tu pat vārdu albums rakstīja ar garo "ū". Ja tam pagātnes Raimondam kaut kad 2007.gadā tu būtu piedāvājis aiziet uz koncertu, lai tur trīs stundas paklausīties Roberta Smita gauduļošanā (turklāt vēl pašam samaksāt par biļeti!), pagātnes Raimonds būtu sarakstiski tev atbildējis: "Jā, protams! Un vēl komplektā vari man rīklē ieliet karstu svinu!" Bet 2016.gada Raimonds, uzzinājis, ka labvēlīgas apstākļu sakritības rezultātā viņa un The Cure ceļi pārklāsies Budapeštā, ilgi nedomāja un uz koncertu sarunāja līdzi aiziet arī trīs savus kolēģus.
2016-10-30 18:41:28
concert, 2016

On Beauty

8
Zeidija Smita skaitās viena no ievērojamākajām mūsdienu britu rakstniecēm, un "Par skaistumu" ir viņas ievērojamākais romāns (vismaz gana būtisks, lai būtu iekļauts sarakstā ar 1001 grāmatu, ko izlasīt dzīves laikā). Grāmatā noteikti ir šādas tādas autobiogrāfiskas notis - kaut vai tālab, ka pati Smita ir uzaugusi jauktā ģimenē - viņas tētis ir anglis, bet mamma - jamaikiete, pati Smita domājams ir uzaugusi galvenokārt baltā vidē, un iederēšanās tēma viņai gan jau, ka nav sveša, tāpat nav šaubu, ka mātes (Kiki) tēlā viņa šajā romānā ir ielikusi ne mazumu no pašas mammas.
2016-08-19 04:35:49
book, 2005

Koncerts Siguldas pilsdrupās

8
Otrais "Sunset Festival" vakars sarūpēja to, par ko pirmajā varēja tikai sapņot, - saulrietu. Vēl tas sarūpēja trīs grupu uzstāšanos, par ko arī sniegšu savu atskaiti.
2016-07-11 17:26:18
concert, 2016

Dry

8.5
Sākotnēji (no 1991. līdz 1993. gadam) PJ Harvey bija nevis solo mākslniece, bet gan trio, kurā līdzās pašai Polijai Džīnai ietilpa Robs Eliss un Ījans Olivers. Tiesa, līdz pirmā albuma tapšanas laikam Oliveru jau bija paspējis nomainīt Stīvs Vons. Lai arī pašai Hārvijai tā iznākšanas laikā bija tikai 22 gadi, ierakstā saklausāmaas teju visas iezīmes, kas viņu padarīja par vienu no retajām patiešām ļoti nozīmīgajām sievietēm rokmūzikas pasaulē.
2016-06-29 05:56:14
music, 1992

The Buried Giant

8
Kadzuo Išiguro nekādi nav saucams par ļoti produktīvu rakstnieku - kopš savas debijas 1982.gadā viņš ir uzrakstījis vien septiņus romānus, turklāt kamēr kādreiz viņš vidēji laida klajā vienu grāmatu reizi piecos gados, "The Buried Giant" publicēts tika veselus desmit gadus pēc "Never Let Me Go". Tad nu mēģināsim noskaidrot, kas tad šo desmit gadu laikā viņam ir uzrakstījies.
2016-06-16 03:39:34
book, 2015

Koncerts Primavera Sound festivālā

9
PJ Harvey uzstāšanās man Primavera Sound bija viens no gaidītākajiem notikumiem - un, atšķirībā no Braiena Vilsona koncerta, šeit nebija sevišķu bažu par to, vai koncerts būs gana labs. Protams, kopumā es vairāk būtu motivēts klātienē skatīt Hārvijas vīrišķo līdzinieku Nick Cave, taču Keivs pagaidām koncertus izziņot nesteidz (tiesa, rudenī būšot jauns albums, līdz ar to ir arī gana reālas cerības uz kādu vizīti Eiropā), līdz ar to Polija Džīna ir tuvākais Keivam, ko šovasar bija iespējams skatīt paša acīm. Turklāt ar Hārviju, kā zināms, tagad spēlē arī Miks Hārvijs, kurš vairāk kā 30 gadus bija uzticams Keiva partneris gan "The Birthday Party", gan "The Bad Seeds" sastāvā.
2016-06-15 03:45:13
concerts, 2016

Sweet Tooth

8.5
Hā! Lai arī "Kārais zobs" ne tuvu neskaitās viens no veiksmīgākajiem Makjuana darbiem, man tas ļoti patika - un pat īsti nevaru saprast, kālab tas tā ir.
2016-06-02 03:22:40
book, 2012

The Hope Six Demolition Project

8
Jaunākais PJ Harvey ieraksts manā maģītī nonāca tālab, ka pavisam drīz - pēc kādām divām nedēļām - man būs tā iespēja Polijas Džīnas jaunkundzi skatīt klātienē, līdz ar to vajag taču mazliet atsvaidzināt prātā, pēc kā tad viņa īsti izklausās. Kā nekā līdz šim visvairāk viņa man saistījusies ar "To Bring You My Love" un duetu ar Niku Keivu "Henry Lee". Un laikam jau tas nav pats prātīgākais veids, kā spriest par kādu mūziķi - pēc viņa divdesmit gadus veciem ierakstiem.
2016-05-23 16:19:52
music, 2016

The Who Sell Out

9
Diez vai es kādu ierakstu esmu klausījies tik regulāri un tik ilgstoši (vismaz pēdējos gados), kā tas man ir sanācis ar "The Who Sell Out". Daļēji tas ir tālab, ka to nekādi neņēmu ārā no pleilistes, jo nevarēju saņemties uzrakstīt šo te aprakstu. Daļēji - tālab, ka tas ir tik sasodīti labs!
2016-04-26 05:00:13
music, 1967

Solar

7
Mazliet pat pašam šokējoši, ka pēdējo reizi kādu Makjuena darbu esmu lasījis vien 2010.gadā - kā nekā laika posmā no 2007. līdz 2010.gadam iepazinu gandrīz visus viņa romānus (izņemot pie oskarotās ekranizācijas tikušo "Atonement"), bet tagad tik ilgstoši - pa nullēm. Tiesa, tikai trīs grāmatas pa šo laiku arī ir ienākušās, līdz ar to, ja man būs noskaņojums, varēšu pēc kāda laiciņa atkal sevi pasludināt par lielu Makjuena ekspertu. Ja vien ignorētu tādu apstākli, ka patiesībā jau neko daudz no viņa grāmatām es neatceros, līdz ar to mans eksperta statuss ir diezgan apšaubāms.
2016-04-19 19:53:56
book, 2010

Mr Holmes

7
Grāmatu un filmu varoņiem ir kāds izcils pluss pār reāliem cilvēkiem: viņi nenoveco. Protams, lasot vienu un to pašu grāmatu dažādos savas dzīves posmos, tu tās varoņus redzēsi citādāk, un tomēr viņi paliks nemainīgi jauni vai veci, kādus nu viņus autors ir radījis. Šī filma tikām mēģina tev kādu varoni attēlot galīgi ne tādā veidā, kā tu viņu esi pieradis redzēt. Slavenais izcilais detektīvs Šerloks Holmss te ir vīrs stipri gados, kuram ne tikai ir čupā teju visi iekšējie orgāni, bet arī prāts vaira nav tāds kā senās dienās. Līdz ar to galīgi nav brīnumaini, ka Holmsa "pēdējā lieta" šai filmā ir tikai mēģinājums pamodināt atmiņas par šo pašu "pēdējo lietu", saprast, ko tieši tajā izcilais detektīvs bija nolaidis greizi.
2016-04-13 05:23:57
film, 2015

The Danish Girl

8
Dienā, kad tiku uzlaikojis Marinas jaku un secinājām, ka man tā itin labi der, būtu beidzot pienācis laiks uzrakstīt savus iespaidus par "The Danish Girl", ko skatījāmies nu jau pirms laba laiciņa. Kāpēc pieminu jakas uzvilkšanu? Ui, varbūt nemaz nevajadzētu šo tēmu turpināt - var kļūt bīstami. Lai gan visticamākais, ka nē.
2016-03-27 09:19:15
film, 2015

Ex Machina

7.5
Mākslīgais intelekts un tā robežas ir jautājums, kas ilgstoši ir nodarbinājis ne vien rakstniekus un kino ļaudis, bet arī domātājus, filozofus, matemātiķus un datorzinātniekus, kā arī dažādus citus plānā galdiņa urbējus, no kuriem sabiedrībai nav tāda labuma kā no kārtīga darba rūķa ar sūdainām rokām. Nevaru apgalvot, ka britu zinātniskās fantastikas filma "Ex Machina" šajā jautājumā atklātu kādus jaunus apvāršņus, bet tas jau laikam arī nav īsti kino uzdevums.
2016-03-23 07:01:53
film, 2015

A Quick One

7
"The Who" otrā studijas plate savā ziņā ir ļoti nozīmīga - kā nekā tajā atrodamā kompozīcija "A Quick One, While He's Away" ir uzskatāma par teju vai pirmo mini rokoperu (vismaz - par pirmo ievērojamo) šāda stila kompozīciju. Vienlaikus kā albums "A Quick One" galīgi nav vērā ņemams - tas nobāl gan sava priekšgājēja ("My Generation"), gan sekotāja ("The Who Sell Out") priekšā. Toties tas var kalpot par apliecinājumu, ka arī sešdesmitajos gados tāda parādība kā "otrā albuma sindroms" pastāvēja - ka pirmā ieraksta panākumu rezultātā tevi studijā iedzen nesagatavotu un tad nu tu ieraksti to, kas nu sanāk.
2016-03-16 07:10:28
music, 1966

Live at the Rainbow '74

8.5
Mana skolas gadu mīļākā grupa Queen pēdējos gados itin aktīvi darbojusies arhīva koncertierakstu izdošanā. Līdz ar "Live at the Rainbow '74" beidzot klajā nācis arī kaut kas no tiem laikiem, kad Merkūrijs, Mejs, Dīkons un Teilors vēl nebija kļuvuši par planētas mēroga superzvaigznēm un ne vienmēr uzstājās milzīgos stadionos (pieņemot, ka par globālu fenomenu šie kļuva vai nu ar "Bohemian Rhapsody" vai arī "We Will Rock You" / "We Are The Champions").
2016-02-10 07:33:59
music, 2014

Blackstar

8.5
Nekad sevi neesmu uzskatījis par Deivida Bovija fanu. Vienlaikus ne mirkli neesmu apšaubījis, ka viņš ir uzskatāms par vienu no spilgtākajām personībām rokmūzikas vēsturē. Viens no tiem mūziķiem, kuri vienmēr bijuši muzikālo revolūciju priekšplānā, modi diktējuši, nevis tai sekojuši (ok, vismaz kopš septiņdesmito gadu sākuma, jo paši pirmie Bovija darbības gadi pagāja savas pozīcijas mūzikas pasaulē meklējumos), pat astoņdesmitos gadus Bovijs pārdzīvoja saglabājot relatīvi pieklājīgu seju, kas tajā laikā bija īpašs varoņdarbs.
2016-01-19 07:35:41
music, 2016

Thunderball

6
Jāatzīst, ka no visām Bonda filmām, kur 007 lomā ir Šons Konerijs, šī ir vienīgā, kuras nosaukums neraisa man nekādas asociācijas - proti, šķiet, par tādu vispār nebiju dzirdējis. Tas liek domāt, ka no agrīnajām Bonda filmām šī ir vismazāk ikoniskā. Tiesa, tas neliedz tai būt arī vienai no visu laiku komerciāli veiksmīgākajām filmām par izcilo mīlnieku (un no seksa brīvajā laikā - slepeno aģentu). Filmai bija tam laikam noteikti grandiozs budžets, kas atļāva uzņemt milzīgu daudzumu zemūdens ainu, un vēl noalgot Tomu Džonsu, lai šis iedziedātu filmas tituldziesmu. Un arī komerciāli tās panākumi bija ļoti labi, plus vēl par specefektiem filma saņēma Oskaru. Jautājums - cik aizraujoši šo filmu ir skatīties? Atbilde - itin nemaz.
2015-12-24 07:43:38
film, 1965

Goldfinger

8
Bonda sāgas trešā filma "Zelta pirksts" vēsturē iegāja ne vien ar to, ka tā ir (šķiet) pirmā no 007 lentēm, kurai ir sava īpaša tituldziesma, bet arī ar to, ka Bonda meitenei tajā ir īpaši apšaubāms vārds - Pussy Galore.
2015-12-15 20:32:17
film, 1964

Koncerts Palladium

8
Karla Barata un Šakāļu koncerts Palladium'ā varētu ieiet vēsturē. Cik bieži gan gadās, ka mūziķis, kas viena kalendārā gada laikā ir bijis britu albumu topa trijniekā un uzstājies kā viens no galvenajiem māksliniekiem tāda mēroga pasākumos, kā piemēram Opener festivālā, uzstājas Rīgā mazāk kā 200 skatītāju priekšā? Protams, skaidrs, ka lielākos panākumus Barats guvis kā The Libertines dalībnieks līdzās Pītam Dohertijam, tomēr arī viņa paša "Dirty Pretty Things" ir pietiekami nopelniem bagāti, un pat "Carl Barat and the Jackals" albums komerciāli bija itin veiksmīgs.
2015-12-07 05:04:26
concert, 2015

From Russia with Love

7.5
Kārta otrajam Bondam - no Krievijas ar mīlestību. Šajā filmā ienāk pāris jaunas vēsmas: Q un Bonda gadžeti, slepenās organizācijas SPECTRE noslēpumainais vadītājs, lielbudžeta pakaļdzīšanās ainas. Daudz kas, protams, paliek nemainīgs.
2015-12-06 06:12:41
film, 1963

Dr No

7
Viņu sauc Bonds. Džeimss Bonds. Viņam patīk dzīvot bīstami, vodka martini, skaistas sievietes (kuram gan tās nepatīk!) un glaunas mašīnas. Tik daudz par Bondu var uzzināt no pirmās filmas, kas aizsāka šo izcili veiksmīgo (vismaz tīri finansiālā ziņā) franšīzi. Mana līdzšinējā pieredze Bonda jautājumos ir tik ierobežota, ka to vispār labāk ignorēt, tā ka labi, ka tagad šai lietai pieiesim mērķtiecīgi un hronoloģiski.
2015-12-04 06:01:03
film, 1962

Rattle that Lock

6.5
Deivids Gilmors pārāk bieži savus līdzjutējus ar jauniem albumiem nelutina - ne reizes viņš nav izdevis vairāk par vienu (solo) studijas albumu desmitgadē, bet deviņdesmitajos gados pat tik aktīvs viņš nebija. Līdz ar to "Rattle that Lock" ir tikai ceturtais soloieraksts šī vīra nu jau drīz piecdesmit gadus ilgajā muzikālajā karjerā. Tiesa, vismaz kopš tā laika, kad šķīrās Rodžera Votersa un "Pink Floyd" ceļi, Gilmora solo karjera un Pink Floyd darbība ir bijušas itin saistītas, līdz ar to nesen klajā nākušais Pink Floyd "gandrīz albums" The Endless River ir pietiekami radniecīgs Gilmora jaunajam veikumam.
2015-10-06 06:09:48
music, 2015

Robinson

6.5
No visām agrīnajām Mjūrielas Spārkas grāmatām "Robinsons" ir vismazāk ievērojamā - pat pie sava ieraksta Wikipedia tā nav tikusi, un ne pilnīgi bez pamata, lai gan savas ievērības cienīgas lietas šai grāmatā ir.
2015-09-14 17:33:41
book, 1958

You Are Not Alone

7.5
Pirmo reizi cilvēces vēsturē pabiju uz kādu festivāla "Homo Novus" izrādi. Šķiet, ka mēs neizvēlējāmies šī gada piedāvājumā kādu no "karstākajiem" pasākumiem, taču atmiņā paliekoša tā pilnīgi noteikti bija. Ar piebildi, ka tā, protams, bija performance un nevis izrāde, bet tas varbūt nav nemaz tik svarīgi.
2015-09-10 16:55:53
theatre, 2015

20,000 Days on Earth

8
Kopš mājās parādījies projektors, diezgan izteikti filmas sanāk skatīties retāk, nekā iepriekš. Tiesa, neko citu gan nevar gaidīt, ja gads tik bagāts dažādiem izaicinājumiem. Līdz ar to labi, ja reizi divās nedēļās vispār kaut ko skatāmies. Un šo filmu patiesībā jau gribēju redzēt kādu laiciņu.
2015-07-22 20:08:47
film, 2014

The Bachelors

7
Atvaļinājuma laikā izlasīju trīs Mjūrielas Spārkas romānus (vienu gan, kā vēlāk noskaidroju, biju lasījis jau iepriekš), un "Vecpuiši" ir viens no tiem.
2015-06-30 19:25:45
book, 1960

Drones

7
Kā jau tas iegājies, reizi trīs gados "Muse" laiž klajā jaunu ripuli ar dziesmām. Un tāpat ir iegājies, ka viņu materiāls ir gaužām pompozs un ambiciozs. Dziesmiņas par pašu prieku vai par pupiem arī šoreiz no viņiem sagaidījuši neesam.
2015-06-11 13:54:14
music, 2015

The Prime of Miss Jean Brodie

8
"Mis Džīnas Broudijas labākie gadi" ir slavenākais skotu rakstnieces Mjūrieleas Spārkas slavenākais romāns, ticis arī pie veiksmīgas ekranizācijas. Bet jautājums - cik tad laba ir pati grāmata? Par to - speciālizlaidumā no Romas, komplektā ar fonā skanošu Eirovīziju un savu tiesu izdzerta baltvīna.
2015-05-23 20:13:47
book, 1961

A Room with a View

5
Katru gadu 14.februārī iekrīt diena, ko dēvē par godu Svētajam Valentīnam - katoļu baznīcas svētajam, par kuru trūkst drošu faktu, kaut vai tik drošu, no cik vēsturiskiem un mazāk vēsturiskiem personāžiem veidojusies viņa biogrāfija. Kas gan nav nekāds retums dažādās mitoloģijās, ieskaitot mūsdienu politiku.
2015-02-28 20:44:04
film, 1985

Napoleon Symphony

6
Iegādājos šo grāmatu es noteikti pirms vairāk kā pusgada, bet kaut kā sanāca, ka tā ilgi nenonāca līdz lasīšanai. Kā tā - pats nezinu, bet vienlaikus jāatzīst - nekā tik aizraujoša jau tur arī nebija, lai man būtu bijis nepieciešams to izlasīt ātrāk.
2015-02-23 05:22:19
book, 1974

The Double

8
Tajos laikos, kad seriāls "The IT Crowd" bija ja ne gluži stilīgs, bet vismaz salīdzinoši populārs seriāls, diez vai kāds (pie pilna prāta esošs) cilvēks gaidīja, ka Ričards Aijoeidijs arthouse filmas, kuras ar labiem panākumiem izrādīs prestižos festivālos. Kā teikt - nav gluži viena un tā pati lieta, ka tu savelc bikses līdz padusēm un ka tu saņemt balvu par labāko scenāriju neatkarīgajā britu kino. Bet te nu mēs esam - kādreizējais Moss ir režisējis filmu "The Double", kurai pamatā ir ne mazāk, ne vairāk kā Fjodora Dostojevska novele "Dubultnieks", un šī filma arī Latvijā gāja kino.
2015-01-23 17:45:48
film, 2013

The Hours

8
Trīs izcilas aktrises: Nikola Kidmena, Džuliana Mūra un Merila Strīpa piedalās šajā filmā, kura ir daļēji balstīta Virdžīnijas Vulfas romānā "Deloveja kundze", bet daļēji - pašā Virdžīnijas Vulfas dzīvē.
2015-01-14 05:29:17
film, 2002

One Day

8
Viņš un viņa vienu dienu daudzu gadu garumā. Reizēm viņi šajā dienā viens otru nemaz nesatiek, reizēm viņu attiecības piedzīvo grūtus periodus, bet reizēm viņi ir spiesti atzīt, ka viens otram ir tuvākie un dārgākie cilvēki pasaulē, lai arī tā ir sagadījies, ka visbiežāk viņi nav pāris.
2014-12-30 21:22:25
film, 2011

The Young Visiters

6.5
Šī filma ir paradokss, kas radies uz cita vēsturiska paradoksa pamatiem. Cik daudz tu zini filmas, kam pamatā ir deviņus gadus vecas meitenes rakstīts romāns? Es, protams, nenoliedzu brīnumbērnu pastāvēšanu, taču tur vienmēr ir jāsaglabā sava deva skepses. Ir plaši zināmi stāsti par to, kā brīnumbērns Mocarts jau piecu gadu vecumā bija klavierspēles virtuozs un savu pirmo simfoniju viņš sacerēja, būdams astoņgadīgs puņķutapa, taču jāņem vērā, ka viņa agrīno darbu reputācija nav tāda, ka tie mūsdienās piedzīvotu daudz atskaņojumu un savus izcilākos meistardarbus viņš radīja jau kā pieaudzis cilvēks. Un Deizija Ešforde pilnīgi noteikti nebija Mocarts brunčos.
2014-12-24 10:31:44
film, 2003

The Madcap Laughs

8
Noklausījies jaunāko Pink Floyd veikumu, izlēmu atgriezties tuvāk saknēm, prom no mārketinga trikiem, specefektiem un ārišķībām, un kas gan saistībā ar PF būtu tālāk no sabiedriskajām attiecībām kā Sida Bareta solo karjera? Tālab šodien man austiņās skan "The Madcap Laughs".
2014-11-13 16:59:56
music, 1970

The Endless River

7
Biju viens no miljoniem cilvēku visā pasaulē, kam ziņa par jaunu Pink Floyd albumu nāca pilnīgi negaidīti un neticami. Pēc 20 gadu klusēšanas? Sešus gadus pēc Rika Raita nāves (tiešām pagājuši jau seši gadi!)? Joprojām bez Rodžera Votersa? Un trīsdesmit piecus gadus kopš pēdējā klasiskā PF albuma? (Final Cut tomēr ir izteikts Votersa solo ieraksts, bet pēdējās divas plates par klasiskām nosaukt nekādi nevaru). Skaidrs, ka jautājumu un bažu pirms šī ieraksta klausīšanās bija vairāk kā nekontrolētas sajūsmas.
2014-11-11 14:17:00
music, 2014

The Hothouse by the East River

6
Njā, nez vai tā bija laba doma - lasīt vēl vienu Spārkas romānu tik ātri pēc iepriekšējā, kurš man patika. Šī grāmata tik pozitīvu iespaidu kā "Loitering with Intent" galīgi neradīja, un diez vai pie vainas bija lidmašīnā blakus man raudošais zīdainis.
2014-10-25 18:37:21
book, 1973

Loitering with Intent

7.5
Šo grāmatu lasīju lidmašīnā no Stokholmas uz Čikāgu. Šo faktu droši vien varētu arī nepieminēt, taču tas nodrošināja pēdējos gados netipisku situāciju - ka grāmatu izlasīju vienā piegājienā. Varbūt ne gluži bez pauzēm - pa vidu noskatījos vienu filmu, mazliet pagulēju, paklausījos mūziku, bet kopumā - vienā piegājienā. Vai vismaz uz to pusi, līdz ar to nebija tipiskās situācijas, ka kaut kādas epizodes no grāmatas sākuma tuvāk tās lasīšanas beigām jau bija aizmirsušās. Patiesībā arī šo aprakstu rakstu tajā pašā lidmašīnā, tādējādi vēl vairāk nodrošinot svaigas atmiņas klātbūtni. Cik nu svaiga tā var būt lidojuma astotajā stundā.
2014-10-15 07:14:02
book, 1981

Before She Met Me

8
Džūljēns Bārnss ir itin daudzveidīgs rakstnieks, kura grāmatas mēdz būt visai radošas gan formā, gan saturā, tomēr viņa pamata specializācija allaž bijusi salauztas attiecības starp cilvēkiem. "Pirms viņa sastapa mani" ir viens no viņa pirmajiem publicētajiem darbiem, un tajā var redzēt iedīgļus tam, kas radīja, piemēram, "Love etc." vai "The Sense of an Ending", tikai īpaši biedējošā veidā.
2014-10-02 08:44:46
book, 1982

Last Chance to See

8.5
Šo Duglasa Adamsa grāmatu man nācās iegādāties veselas divas reizes, jo pirmajā Latvijas Pasts mani itin neglīti apčakarēja (par to esmu jau žēlojies, tāpēc šoreiz detaļās neizplūdīšu). Labi, ka divkāršā maksāšana un ilgā gaidīšana izrādījās tā vērtas.
2014-09-15 10:01:34
book, 1990

The Zero Theorem

7
Pēdējā laikā tapušās Terija Giljema filmas sevišķas simpātijas no kritikas neizpelnās (varbūt ar izņēmumu Doktora Parnasa gadījumā, bet gan jau, ka tur galvenais iemesls bija Hīta Ledžera nāve). Man gan jāatzīst, ka patika ne tikai "Doktors", bet arī "Tideland" un "The Brothers Grimm". Tālab loģiski, ka "Nulles teorēmu es gaidīju ar lielu nepacietību" un, iespējams, gluži vienkārši pārdegu savās neadekvātajās cerībās.
2014-07-25 02:31:24
film, 2013

Philomena

9
Taisnība katram ir sava, un tas bieži noved ne tikai pie strīdiņiem un pirkstu mētāšanas twittersfērā, bet arī pie gluži reāliem kariem un citiem jaukumiem. "Philomena", manuprāt, nav filma par katoļu klostera Īrijā šaušalīgu praksi pagājušā gadsimta vidū, pazemojot un bieži arī pilnībā pazudinot jaunas meitenes, kurām gadījies palikt stāvoklī, esot neprecētām. Pretējā gadījumā šī filma nespētu pacelties augstāk par atmaskotājkino statusu, kamēr realitātē "Philomena" ir kārtīga mākslas filma.
2014-07-13 08:02:50
film, 2013

Frank

7
Ar šo filmu sanāca visai interesanti - viesojoties pie Normja redzēju tās treileri un tikai dažas dienas vēlāk izrādījās, ka filmu rādīs Opener festivāla kino teltī. Tā kā vienā no vakariem pēc lielo grupu koncertiem nekādu citu vēlmju man nebija - gāju vien skatīties, kā tad ir ar to Frenku.
2014-07-08 05:05:02
film, 2014

England, England

8.5
Vienai no manām mīļākajām grupām "The Kinks" ir tāds albums - "The Decline and Fall of the British Empire". Ja nu kas, tas ir viens no maniem mīļākajiem šīs grupas ierakstiem. Un mani it nemaz neuztrauc, ka grupas mīlēt var tikai meitenes, dēvētas par grūpijām, un teikumus ar "un" var sākt vien cilvēki, kam gramatika nav labākā draudzene. Jo mana smilšukaste un mani spēles noteikumi.
2014-06-20 11:13:31
book, 1998

Murder on the Orient Express

6.5
Šo filmu bija paredzēts skatīties kā iesildīšanos pirms Vilcieniņu līgas sezonas noslēguma ballītes, taču sanāca tā, ka oficiālā seansa laikā es vēl biju ceļā mājup no Maltas (tās, kas Vidusjūrā), līdz ar to piedalīties nevarēju. Taču tas neliedza filmu noskatīties kādu laiciņu vēlāk.
2014-06-12 08:48:28
film, 1974

The Boy with the Arab Strap

7.5
Ir dienas, kad esmu pozitīvs un viegls, lidoju kā pūciņa pa vējam. Tad man arī prasās viegla un dvēseli nenomācoša mūzika - kaut kas ar pavasara noskaņām, liegu romantiku un sārtu saulrietu. Un ir dienas, kad smagā metalurģija šķiet pārāk meitenīga nodarbe. Kā tev šķiet, par kādu noskaņojumu varētu liecināt "Belle and Sebastian"?
2014-05-30 01:40:56
music, 1998

The Grand Budapest Hotel

8.5
Viesnīca "Diženā Budapešta" ir viena no tām filmām, kuras es tiku gaidījis un ko noteikti gribēju redzēt uz lielā ekrāna. Diemžēl nesanāca to redzēt diženākajā no Rīgas kinoteātriem, bet reizēm gan lielākajām, taču tas nekļuva par traucēkli filmas baudījumam.
2014-04-15 03:01:58
film, 2014

Only Lovers Left Alive

8
Kas notiek, kad Džims Džārmušs izlemj uzņemt filmu par vampīriem? Kaut kas līdzīgs kā tad, kad viņš pievēršas vesternu žarnam - kino, kurš neatbilst nekādiem konkrētā stila kanoniem.
2014-04-13 03:22:06
film, 2013

Education, Education, Education and War

5.5
Ar savu piekto (ja pareizi māku skaitīt) studijas plati Līdsas kvartets "Kaiser Chiefs" ir atgriezušies britu albumu parādes virsotnē, bet vai viņiem ir izdevies savaldzināt mani? Lūk, pats būtiskākais šī rīta jautājums.
2014-04-09 02:06:47
music, 2014

One Hand Clapping

8.5
Entonijs Bērdžess pats sevi galvenokārt uzskatīja par komponistu, tomēr parasti, ja kādam viņa vārds ir zināms, tas saistās ar romānu "Mehāniskais apelsīns" (un, protams, ikonisko tāda pat nosaukuma Stenlija Kubrika filmu). Taču patiesībā viņš bija ļoti produktīvs autors ar milzīgu skaitu izdoto grāmatu, turklāt viņa literāta karjera sākās pēc tam, kad viņam kļūdaini tika diagnosticēts smadzeņu audzējs un atvēlēts viens gads, ko dzīvot.
2014-04-04 04:14:34
book, 1961

Erewhon

7
Semjuela Batlera "Erewhon" droši vien būtu pārspīlējums nosaukt par vienu no mūsdienu literatūras stūrakmeņiem, grāmatu, bez kuras nebūtu iedomājams ne Džoiss, ne Bekets, ne Gundega Repše. Taču tas nemaina apstākli, ka "Erewhon" ir visai savdabīgs romāns.
2014-03-25 04:19:15
book, 1872

Music from the Penguin Cafe

8
Pingvīnu kafejnīcas orķestris ir nenoliedzami slavenākā grupa, kuras nosaukumā parādās vārds pingvīns. Nē, tā nav gluži tiesa - bija vēl duets "The Penguins", kas izpildīja dziesmu "Earth Angel", taču ar visām manām simpātijām pret vecu mūziku doo wop nav gluži man tuvākais stils. Līdz ar to varu teikt, ka "Penguin Cafe Orchestra" ir populārākā labā grupa ar pingvīntēmu.
2014-03-19 09:20:31
music, 1976

He Knew He Was Right

5
Reizēm problēmas rodas, ja no mušas uzpūš ziloni. Citkārt, ja tu izvēlies ignorēt istabā esošu ziloni, tā vietā pētot mušas. Šis Trollopa romāns izvēlas pirmo ceļu.
2014-03-03 04:07:40
book, 1869

England&39;s Newest Hit Makers

8
Kopš laika gala sevi esmu uzskatījis vairāk par bītlu nekā ripojošo akmeņu cienītāju. Taču man ir jāatzīst - lietās, kas attiecās uz uzdrīkstēšanos Džegers, Ričards un viņu uzticamie ieroču nesēji bija ievērojami pārāki par Liverpūles četrinieku, un viņu debijas plate ir daudz, daudz drosmīgāka kā bītliem.
2014-02-28 08:11:06
music, 1964

Dear Catastrophe Waitress

8.5
Savulaik man "Belle and Sebastian" asociējās ar "Sin with Sebastian". Interesanti, ka šī skotu grupa patiešām radās jau pēc tam, kad vācu Sebastians bija aicinājis tevi gulēt ar viņu. Bet mūzikas ziņā nekādas dižās līdzības starp šiem izpildītājiem nav. Turklāt B&S nosaukums ir nācis no sešdesmito gadu franču bērnu grāmatas par puiku un viņa suni, grēkošana līdz ar to šeit galīgi nebūs tēmā.
2014-02-12 03:14:20
music, 2003

I Give It a Year

7
Romantiskām komēdijām manā skatāmo filmu sarakstā nav gluži augsta prioritāte, bet ar šo filmu sanāca īpatnēji, kas kļuva par iemeslu tam, ka to tagad esmu redzējis.
2014-02-09 10:14:36
film, 2013

All of Us

5.5
Patiesībā Nirvanas otrā albuma nosaukums ir "The Existence of Chance Is Everything and Nothing While the Greatest Achievement Is the Living of Life, and so Say All of Us", taču veselais saprāts liedz to bieži dēvēt pilnā vārdā. Pat saiīsinājums TEoCiEaNWtGAItLoLasSAoU ir ievērojami par garu, lai es to būtu gatavs izmantot kā paroli kādā interneta resursā.
2014-01-31 02:49:44
music, 1968

About Time

7.5
Katras filmas izbaudīšanai mēdz būt pareizi laiks, vieta un apstākļi, un mēdz būt nepareizi. Īstajā kompānijā trula komēdija būs laba, neīstajā - izcila drāma - miegu uzdzenoša. Ar jaunāko Ričarda Kērtisa veikumu man sanāca apstākļu nesakritība.
2014-01-17 07:20:05
film, 2013

London to Brighton

7
Angļiem ir smaga nosliece uzņemt filmas par īpaši zemām sabiedrības aprindām - narkotirgoņiem, sīkiem bandītiem, skinhediem, huligāniem, orgānu donoriem un citādiem ļaudīm, kuru dzīvi grūti nosaukt par skaistu un spozmes pilnu. Londona-Braitona stāsta par prostitūciju.
2013-12-29 02:00:10
film, 2006

Hex

7
Frānsesa Sokolova Sansoma bija gluži normāla sieviete vecumā ap četrdesmit - ne gluži slaida, ne gluži izcili skaista, divu bērnu māte Londonas iedzīvotāja, kura kādu dienu izdomāja kļūt par mūziķi. Kā teikt - kāpēc ne? Viņa pārdēvējās par Vi Subversa un kopā ar ģitāristu Richard Famous izveidoja "Poison Girls".
2013-12-20 02:48:06
music, 1979

A Man for All Seasons

7.5
Vēsturiskas drāmas nav tā kino kategorija, ko skatos visbiežāk, bet gadās dažādas situācijas. Vakar pienāca kārta filmai "Vīrs visiem gadalaikiem" (neveikls nosaukuma tulkojums, slinkums meklēt, kā to pareizi saukt latviešu mēlē), kura stāsta par Tomasu Moru. Dīvainā kārtā šo vēstures epizodi es atcerējos pārāk labi, līdz ar to filmas gaita man bija skaidra no sākta gala, bet arī par Titāniku vairums skatītāju nojauš, ka tas filmas gaitā noslīks. Mors gan nenoslīka.
2013-12-17 05:49:22
film, 1966

Arthur and George

7.5
Reiz dzīvoja kāds anglis vārdā Artūrs. Viņam sagadījās kļūt par vienu no sava laikmeta (un, iespējams, visu laiku) populārākajiem rakstniekiem, jo tā sanāca, ka viņš radīja tādu personāžu kā Šerloks Holmss.
2013-11-11 05:44:34
book, 2005

Kind Hearts and Coronets

8.5
Turpinu iepazīt pasaules kino klasiku. Un kā teikt - kāpēc nē? Vai modernā pasaule spēj piedāvāt kaut ko tādu, ko pagātnes pasaule nespētu? Vai Džonija Depa klātbūtne un 3D specefekti spētu padarīt "Kind Hearts and Coronets" par labāku filmu?
2013-10-25 07:52:31
film, 1949

OK Computer

9
Mazliet pat biedē, ka jau vairāk kā 15 gadi pagājuši, kopš "OK Computer" nāca klajā. Šo ierakstu itin daudz reizes tiku klausījies reizēs, kad man bija uzticēts pieskatīt māsas meitu. Tagad pašai māsas meitai ir meita, ja ne gluži tādā vecumā, kā Ieva tolaik, tad - vien dažu gadu attālumā. Bet es joprojām klausos "No Surprises".
2013-10-17 07:48:15
music, 1997

The World`s End

8
Zināms, ka es esmu britu humora fans. Zināms, ka biju sajūsmā par "Shaun of the Dead". Zināms, ka "Hot Fuzz" man sevišķi nepatika. Fakts, ka filma, kurā piedalās: Simon Pegg, Nick Frost (abi "Shaun of the Dead" galvenie varoņi), Eddie Marsan (auto instruktors no "Happy-Go-Lucky"), Martin Freeman (Artūrs Dents no "Hitchhiker&39;s Guide to the Galaxy", cita starpā zināms arī kā Bilbo Baginss), Paddy Considine (guru no "Submarine"), Pīrss Brosnans (varu laikam neskaidrot, kas tas tāds), Darens Boids (Darens Makdafs "Dirk Gently" seriālā), man varētu patikt, nav nekas pārsteidzošs. Pat, ja tā ir komēdija par dzeršanu un citplanētiešiem.
2013-10-08 06:05:18
film, 2013

Cut the Crap

4
Diemžēl praksē lēmumu "Cut the Crap" Džo Stramers pieņēma jau pēc šī albuma ierakstīšanas, lai gan ardievas grupai "The Clash" noteikti vajadzēja teikt līdz ar Mika Džonsa aiziešanu. Nebija jau gluži nejaušība, ka tieši viņš bija gandrīz visu grupas dziesmu autors, kamēr Stramers rakstīja vienīgi tekstus. Ievērojot to, ka prom bija arī Topers Hīdons (patriekts narkotiku atkarības dēļ), šajā ierakstā no sākotnējā The Clash līdzās Strameram bija atlicis vienīgi basists Pols Simonons, un droši vien tādēļ šajā ierakstā parādās dziesma ar nosaukumu "We are the Clash" - lai kliedētu baumas, ka viņi ir labākajā gadījumā puse no The Clash.
2013-10-07 01:39:49
music, 1985

The Diving Board

7
Vecais perdelis Eltons Džons joprojām laiku pa laikam nāk klajā ar kādu jaunu ierakstu. Vai kādam viņš joprojām šķiet interesants? Tā vien šķiet, ka jā - diez vai citādi šis ieraksts britu čārtos varētu debitēt trešajā vietā.
2013-10-04 01:32:39
music, 2013

Right Thoughts, Right Words, Right Action

7
Klausoties jaunāko "Franz Ferdinand" plati, mani pārņēma sajūta, ka šī grupa daudz mazāk līdzinās daudzajiem atdzimušā garāžroka pārstāvjiem - tādiem kā "The Strokes", "Kaiser Chiefs", "White Stripes" un tamlīdzīgajiem, bet ka savu iedvesmu viņi visvairāk ir smēlušies no "Sparks" astoņdesmito gadu ierakstiem.
2013-10-02 07:32:51
music, 2013

Rewind the Film

8.5
Velsas populārākais ansamblis ir atgriezies! Patiesībā viņi nekur arī nebija pazuduši, taču patiešām pirms divām nedēļām nācis klajā Manics 11.studijas ripulis. Un tas ir gards!
2013-09-30 02:55:29
music, 2013

AM

8
Pagaidām vēl mūspusē klimats nav gluži arktisks, taču septembra beigās sniegs tomēr Latvijā nav gluži ikdienišķa parādība. Tālab droši vien ir īstais laiks, lai klausītos Arktiskos pērtiķus. Vai arī tas ir bezjēdzīgs pamatojums.
2013-09-26 07:26:29
music, 2013

Sequel to the Prequel

8.5
Babyshambles līderis Pīts Dohertijs ir pārsteidzošs mūziķis, galvenokārt pārsteidzošs ar to, ka viņš pievīla savus uzticamos fanus (tādus kā Uldis Rudaks) un pamanījās nepierakstīties "klubā 27", proti, ar visām savām jautrajām narkomāna izdarībām ir joprojām "alive and kicking" 34 gadu vecumā.
2013-09-18 09:48:13
music, 2013

Sandinista!

8
1980.gadā The Clash bija gandrīz pilnībā aizmirsuši, ka viņi savas pastāvēšanas pirmsākumos bija pankroka grupa. Vai vismaz viņi visai tālu bija aizgājuši no "I&39;m So Bored with the USA", un primāri uz šo laiku viņi jau bija pārvērtušies par regeja grupu. Ja šeit parādās pancīgas noskaņas, tad drīzāk agrīno "The Who" stilā (piem., "The Leader") un nevis Sex Pistols gaumē.
2013-09-10 01:12:47
music, 1980

Plastic Beach

8
Motivācija klausīties Deimona Albarna projekta "Gorillaz" uz šo brīdi priekšpēdējo studijas plati man bija vairāk nekā dīvaina. Proti, izlasīju, ka vienā tās dziesmā pēc vairāk kā divdesmit gadu pārtraukuma kopā ierakstījušies divi The Clash dalībnieki - Pols Simonons un Miks Džonss. Taču patiesībā mani interesē arī Gorillaz kā tādi, lai arī viņu spēlētā mūzika tikai daļēji atbilst manai mūzikas gaumei.
2013-09-04 07:18:13
music, 2010

The Increasingly Poor Decisions of Todd Margaret

5.5
Sen nebiju skatījies nevienu seriālu, un laikam jau mana izvēle nebija izcila. Uz papīra gan izskatījās salīdzinoši saistoši, ja ne gluži svaigi un aizraujoši - britu-amerikāņu kopprodukts, kas vēsta par kādu amerikāni, kas pēkšņi un pašam negaidīti tiek iecelts par uzņēmuma vadītāju Londonā, kur viņa mērķis būs pārdot milzīgus daudzumus Ziemeļkorejā ražota enerģijas dzēriena ar nosaukumu "Thundermuscle". Lai priekšniecība automātiski nenojaustu, ka viņš šim darbam galīgi nav piemērots, Tods izliekas, ka viņam ir priekšzināšanas par Lielbritāniju un turienes tradīcijām, apgalvojot, ka viņš skolas gados vasaras pavadījis Līdsā pie sava tēta. Tā gan nepavisam nav patiesība, taču no visiem Toda meliem šie ir vieni no mazākajiem, bet vienlaikus - ar debilākajām sekām.
2013-08-26 01:37:44
film, 2012

Sightseers

7
Pārītis dodas romantiskā ceļojumā automašīnā ar karavānas tipa piekabi. Viņi izbauda Lielbritānijas brīnumainos skatus, izbauda divvientulību un laiku pa laikam kādu nogalina. Tā varētu īsumā atstāstīt šo filmu.
2013-08-19 09:53:15
film, 2012

George Harrison: Living in the Material World

8
Turpinu rokmūzikas tēmu dokumentālā kino skatīšanos. Šoreiz rindas kārtībā - Skorsezes filma par Džordžu Harisonu. Šķiet, no bītliem Harisons ir man tuvākais personāžs, lai gan patiesībā par viņa dzīvi neko daudz nekad neesmu zinājis. Vien to, ka viņš pievērsās krišnaiītismam, stāstu par Patiju Boidu - viņa sievu, kurā iemīlējās Harisona labākais draugs Eriks Kleptons, kurš tad Patiju arī vēlāk apprecēja (un, protams, pēc kāda laika izšķīrās), un viņa radītās dziesmas, ā, un, protams, filmas "Life of Brian" atalstu.
2013-08-17 09:59:45
film, 2011

The Wrong Box

8
Sen nebija skatīta neviena sviestaina britu komēdija, jo īpaši - tāda, kas tapusi vēl pirms Monty Python laikiem. Šī konkrētā filma ir ievērojama ar to, ka tajā kopdebiju piedzīvoja lieliskie komiķi Pīters Kuks un Dadlijs Mūrs. Un tāpat šajā filmā redzams gados jauns Maikls Keins, kurš mūsdienās droši vien gandrīz visiem asociējas ar Betmena sulaini Alfrēdu. Un Pīters Selerss - daudzu prāt, izcilākais britu komiķis ever.
2013-08-13 03:09:41
film, 1966

The Alimony Tour

6
Bija laiki, kad es uzskatīju Džonu Klīzu par planētas smieklīgāko cilvēku. Bija laiki, kad viņš tāds patiešām bija. Taču tā ir sena pagātne, un no kādreizējā Komiskā Mesijas ir atlicis tik vien kā vārds.
2013-08-02 05:57:44
film, 2011

All the Little Lights

7.5
Dziesminieks "Passenger" droši vien neizbēgami raisa asociācijas ar Džeimsu Blantu. Vai varbūt arī nē - gan jau ka pēc Blanta ir bijusi vēl vesela čupa ar līdzīgiem tipāžiem, par kuriem vienkārši neesmu dzirdējis.
2013-07-23 07:46:59
music, 2013

A Bend in the River

7.5
Reizēm mani pārsteidz, ka cilvēka vārds tiek aizstāds ar iniciāļiem. V.S. Naipola gadījumā laikam nav jābrīnās - drīzāk būtu dīvaini, ja Nobela prēmijas laureātu Vidijadharu Suradžprasadu bieži dēvētu pilnā vārdā.
2013-07-22 05:58:43
book, 1979

13

6.5
Black Sabbath ir atgriezušies! Ozijs, Iommi un Gīzers Batlers beidzot saņēmās kopīgi doties studijā un radīt albumu, kura nosaukums neatbilst kārtas numuram, bet gan izdošanas gadam. Protams, pilnai laimei pietrūka, lai pie bungām šajā ierakstā sēstos Bill Ward un nevis čalis no "Rage Against the Machine", kas pat vēl nebija dzimis, kad šī grupa radās.
2013-07-18 10:38:37
music, 2013

The Man who Cycled the World

7
Šo dokumentālo filmu par to, kā skots Marks Bomonts ar velosipēdu devās braucienā apkārt pasaulei, mēģinot uzstādīt jaunu Ginesa rekordu, man ieteica noskatīties Normis. Manos tuvākajos plānos nav atrodami šādas intensitātes velo braucieni, bet filmas skatīšanās tāpat sanāca vērtīga.
2013-07-03 07:05:58
film, 2008

Let It Be

7
Bītli jau atradās uz izjukšanas robežas, bet viņiem tomēr šķita prātīga doma pieaicināt cilvēkus no televīzijas uz viņu jaunākā albuma ierakstīšanas procesu, pie reizes uzfilmējot īpašu šim pasākumam veltītu koncertu, kas notiktu kādā eksotiskā valstī. Kas no tā visa sanāca?
2013-07-01 05:57:07
film, 1970

Live at Arēna Rīga

8.5
Ēriks Kleptons ir no tiem mūziķiem, kuru koncertu es noteikti būtu gribējis apmeklēt pirms kādiem 45 gadiem. Taču realitātē man pieejams ir tikai 2013.gada Kleptons, nevis kā "Cream", "Yardbirds", "Derek and the Dominoes" vai "Blind Faith" dalībnieks. Līdz ar to - kāds bija, uz tādu gāju.
2013-06-05 10:15:24
concert, 2013

Captain Corelli`s Mandolin

8.5
Pirms nu jau ļoti daudziem gadiem N.R. reklamēja šo filmu. Īsti gan neatceros, vai viņš to arī skatījās vai tikai reklamēja, bet tas lietas būtību nemaina. Grāmatu gan lasīt sanāca visai ilgi - ne tāpēc, ka tā būtu garlaicīga (nebūt nē!), bet tālab, ka visu laiku atradās desmit citas nodarbes.
2013-05-26 08:28:37
book, 1994

Now What?!

7.5
Ja man vajadzētu nosaukt kādu rokgrupu, kura perfekti atbilst vecu perdeļu definīcijai - tādai, kura jau gadu desmitiem ilgi dzīvo uz vecu lauru rēķina un galvenokārt koncertē bijušās Padomju Savienības valstīs, "Deep Purple" būtu viens no pirmajiem vārdiem, kas man nāktu prātā. Kā tādā gadījumā tas nākas, ka šī ansambļa jaunākais studijas veikums ir kļuvis par gandrīz dižpārdokli teju itin visur Eiropā?
2013-05-23 04:32:01
music, 2013

Didn`t It Rain

8
Hjū Lorijs katram ir primāri savs. Vienam viņš ir viszinošais doktors Hauss (neesmu redzējis nevienu šī seriāla sēriju). Otrs viņu primāri zina, pateicoties viņa sadarbībai ar Stīvenu Fraju (kopīgais TV šovs, dalība "Melnajā čūskā", "Džīvss un Vūsters). Trešajam viņš ir bestellera "Ieroču tirgonis" autors. Un dažs viņu pazīst kā blūza mūziķi. Varbūt atradīsies arī kāds īpatnis, kuram Lorijs visvairāk šķiet ievērojams ar to, ka viņš jaunības dienās bija ļoti spējīgs airētājs ar perspektīvām kļūt par olimpisko spēļu dalībnieku.
2013-05-20 08:26:53
music, 2013

Insignificance

6.5
Vai tu spētu iedomāties dēku starp Merilinu Monro un Albertu Einšteinu? Pirms šīs filmas noskatīšanās es par šādu scenāriju pilnīgi noteikti nebūtu iedomājies, un jāatzīst - arī tagad es to nespēju iedomāties. Un ne tikai tāpēc, ka galvenos varoņus realitātē šķīra gandrīz pusgadsimta vecuma starpība.
2013-05-19 08:52:03
film, 1985

Nazareth

8.5
Bija laiki, kad man šķita, ka "Nazareth" kā grupas pastāvēšanas augstākais punkts bija balāde "Love Hurts". Par laimi vai nelaimi šie laiki ir grimuši tālā pagātnē un aizmirstībā, un audiokasete, kurā līdzās šai dziesmai bija atrodamas tādas "pērles" kā "Dust in the Wind" (Kansas) un "Boat on the River" (Styx).
2013-05-09 09:23:04
music, 1971

Spooky Two

7.5
Kad pirms kāda laiciņa rakstīju par Spooky Tooth pirmo plati, tur apgalvoju, ka ar nepacietību gaidu otrā albuma klausīšanās laiku, jo tam vajadzētu būt vēl labākam. Vai tā patiešām izrādījās? Par to - sekojošajās rindkopās.
2013-04-25 07:01:52
music, 1969

The Wasp Factory

6.5
Ījana Benksa romāns "Lapseņu fabrika" diezgan droši ir ierindojams vispretīgāko manis lasīto grāmatu sarakstā. Ne tādā ziņā, ka grāmata būtu tieši slikta, bet tā ir teju neaprakstāmi riebīga.
2013-04-25 05:57:03
book, 1984

Anna Karenina

8
Nezinu, vai tu būsi pārsteigts, ja atklāšu tev, ka Ļeva Tolstoja klasisko romānu "Anna Kareņina" neesmu lasījis. Droši vien, nebūsi vis. Ar klasisko literatūru vispār manas attiecības nav sevišķi tuvas, bet Ļevam Tolstojam, manuprāt, bija pat pēc viņa laikmeta standartiem pārmērīga nosliece izplūst milzīgā liekvārdībā. Un grāmatas ar apjomu tuvu 1000 lappusēm es lasu gaužām reti. Mūsdienu steidzīgajā interneta laikmetā, kad cilvēkiem parasti nepietiek laika (tā viņi apgalvo) izlasīt pilna garuma rakstu ziņu portālā, tā vietā tikai apskatoties uz bildēm no Bostonas maratona, neko vairāk gribēt arī nevar. Eh, man tomēr liekvārdība arī ir raksturīga.
2013-04-25 05:00:43
film, 2012

It`s All About

8
"Spooky Tooth" ir viena no tām grupām, kuras parasti iekļauj kategorijā "и другие" (piem., kad krieviskos filmu tulkojumos ierunātājam apnīk saukt vārdā filmā piedalošos aktierus), taču patiesībā bieži šie "citi" nav mazāk interesanti par galvenajām zvaigznēm, un "Spooky Tooth" noteikti ir viena no savas ēras interesantajām grupām.
2013-04-11 10:27:11
music, 1968

A Room for Romeo Brass

7
Turpinu skatīties filmas no tiem krājumiem, kuri gadu laikā ir izveidojušies un kuri pamazām būtu jāiztīra. Nav gan sevišķas loģikas, kāpēc tā būtu jādara, bet ar loģiku šajā pasaulē vispār ir tā pašķidrāk. Vismaz šāds iespaids man ir radies. Protams, varbūt man vienkārši būtu pienācis laiks samazināt kaprona patēriņa apmērus, bet par to - citreiz. Vai nekad.
2013-04-06 07:35:24
film, 1999

Delta Machine

7
Kāds klasiķis pirms šī albuma iznākšanas tam veltīja spēcīgus vārdus: "Jauno Depeche Mode albumu gaidu, bet no tā neko negaidu." Domājams, daudzi varētu parakstīties zem šī Klonatāna, saukta arī par Šmidzi Vāvertu, citāta.
2013-04-04 04:24:37
music, 2013

The Next Day

7
Atšķirībā no N.R., es neesmu sevišķs Deivida Bovija cienītājs - vairumu viņa pazīstamāko albumu, protams, esmu noklausījies, bet nav tā, ka ar kaut vienu no tiem man būtu izveidojušās īpašas attiecības. Līdz ar to Bovija atgriešanās ar jaunu albumu pēc desmit gadu klusēšanas manī sevišķas emocijas neizraisīja.
2013-04-03 12:06:53
music, 2013

Umbrella

6
Jāatzīst - šī grāmata man nebija īsti pa zobam. Izlasīju, bet neko daudz nesapratu. Droši vien vajadzēja jau kaut kad neilgi pēc sākuma mest mieru, bet kaut kāda iekšējā apņēmība man parasti neļauj nolikt grāmatu malā arī tajās reizēs, kad nespēju uztvert tekstu.
2013-03-25 05:27:17
book, 2012

A Handful of Dust

8
Nezinu, kā tas ir sanācis, ka neesmu lasījis Ivlina Vo romānu, kam pamatā ir šī filma. No otras puses - varbūt tā arī ir pareizi. Visā var saskatīt likumsakarības. Un man ļoti patīk izteikties mīklaini.
2013-03-23 05:22:58
film, 1988

Brighton Rock

7
Šai filmai pamatā esošā grāmata nekādi nav viens no maniem iecienītākajiem Grema Grīna darbiem, bet vienlaikus tā ir viena no nedaudzajām viņa grāmatām, kas ekranizēta pēdējo gadu laikā. Vispār vajadzētu kaut kad saņemties un noskatīties "The Quiet American", bet tas jau ir cits stāsts.
2013-03-17 03:57:26
film, 2010

Black Pond

6
Šī noteikti ir viena no mazbudžetīgākajām filmām, ko man nācies redzēt - šī BAFTA par labāko debiju režijā saņēmusi lente tika uzņemta par 25 tūkstošiem mārciņu, ko kino jomā ir grūti nosaukt par lielu summu. Tādējādi jau pēc definīcijas man par šo filmu būtu jābūt sajūsmā - jo mazāk naudas ieguldīts, jo man parasti vairāk patīk. Alternatīvums un tā...
2013-03-13 05:22:10
film, 2011

Getting to Know the General

7
Nule gan ir pienācis gals manai Grema Grīna lasīšanas epopejai - šī bija atlikusi pēdējā nelasītā, un tagad arī tā ir pievārēta! Protams, grūtības radīja ne jau tik ļoti grāmatas pievārēšana, kā tās sagādāšana. Šī laikam būs vienīgā no visām Grīna grāmatām, ko iegādājos pilnīgi godīgi par reālu naudu, nevis izmantojot kaut kādus blatus, nejaušu veiksmi vai freelance darbības rezultātā iegūtu dāvanu karti.
2013-03-12 04:42:03
book, 1984

America`s Most Hated Family in Crisis

8
Stāsta par Amerikas nīstāko ģimeni turpinājums. Četrus gadus vēlāk Luijs Terū atgriežas Topekā, Kanzasā, lai noskaidrotu, kā ir mainījusies Westboro baptistu draudzes dzīve.
2013-02-28 05:47:44
film, 2011

The Most Hated Family in America

8
Atkal jau guvu kārtējo apliecinājumu tam, ka neviens fantasts nespēj radošumā pārspēt realitāti. Tādi cilvēki kā šīs filmas varoņi mākslas filmā šķistu pārāk neticami un samāksloti, bet dokumentālajā kino tu redzi - viss ir iespējams.
2013-02-28 05:37:46
film, 2007

Switch Bitch

7
Roalds Dāls man joprojām ir daļēji neizprotams rakstnieks. Kā viens cilvēks varēja vienlaikus būt teju populārākais sava laikmeta bērnu grāmatu autors, un rakstīt TĀDU prozu pieaugušajiem? Nē, es nedomāju tikai viņa melnās noveles, kurās parādās kanibālisms, joki par taksidermiju un citi skaistumi, bet arī tos viņa stāstus, kuri tika publicēti Playboy un līdzīgos žurnālos. Kā, piemēram, četri šī konkrētā krājuma stāsti.
2013-02-22 09:48:18
book, 1974

Talking It Over

8.5
Pirms vairākiem gadiem izlasīju šīs grāmatas turpinājumu "Love, etc.". Tagad izlasīju arī pirmo daļu. Šis tas šajos gados ir mainījies gan pasaulē man apkārt, gan manī pašā. Vismaz pilnīgi noteikti es daudz labāk varu saprast to, par ko Bārnss raksta.
2013-02-20 09:56:52
book, 1991

The Last Word and Other Stories

7
Pēdējā Grema Grīna stāstu krājumā apkopoti dažādi viņa īsprozas darbi, kas tapa daudzu gadu desmitu laikā, daļa no tiem - vēl laikos, kad viņš nebija pasaulslavens literāts. Arī stāstu kvalitātē tas parādās - to vidū ir gan labāki, gan ne tik ļoti labi.
2013-02-17 07:51:03
book, 1990

The Lawless Roads

7.5
1938.gadā Greims Grīns devās ceļojumā uz Meksiku, šķiet, kāda preses izdevuma vajadzībām. Tā ietvaros viņš galvenokārt iepazina tolaik valdošo katolicisma aizliegumu šajā valstī, apmeklēja reģionus, kur mācītāji bija nošauti, baznīcas pārvērstas par noliktavām, bet vietējo iedzīvotāju liela daļa tāpat bija reliģijas un misticisma pārņemti. Šī ceļojuma rezultātā tapa divas grāmatas - šī un "The Power and the Glory", kura tiek uzskatīta par vienu no Grīna izcilākajiem romāniem (un kura īpaši nav manā gaumē, bet es jau neesmu eksperts, tik vien kā grāmatu lasīšanas maniaks).
2013-02-17 07:33:08
book, 1939

A Sort of Life

7.5
Pats Grīns grāmatas ievadā raksta, ka autobiogrāfija ir tikai kaut kas līdzīgs dzīvei, nedaudz precīzāks vēstījums par parastu biogrāfiju, bet ne vairāk. Būdams patiesībā visai noslēgts cilvēks, Grīns savā vienīgajā īstajā autobiogrāfijā raksta tikai par savām jaunības dienām, grāmatai noslēdzoties trīsdesmito gadu sākumā, vēl pirms viņš kā rakstnieks kļuva atzīts un mīlēts. Precīzāk - viņa pirmā grāmata "The Man Within" bija relatīvi veiksmīgai, tad tai sekoja divas absolūtas izgāšanās (kuras vēlāk pats Grīns par tādām atzina, aizliedzot tās izdot atkārtoti un apgalvojot, ka šajās grāmatās nav pilnīgi nekā laba), un tikai ar "Stamboul Train", kas noslēdz šo grāmatu, viņam izdevās izlīst no dziļās bedres, kurā viņš pats sevi bija ievilcis.
2013-02-15 05:21:45
book, 1971

Full House

7
1970.gadā "Fairport Convention" piedzīvoja nopietnas pārmaiņas, kuru dēļ es diez vai centīšos turpināt iepazīšanos ar šīs grupas turpmākajiem ierakstiem. Vēl pirms "Full House" ierakstīšanas no grupas aizgāja grupas balss - Sendija Denija. Lai arī atlikušie grupas dalībnieki visi bija apveltīti ar itin labām dziedamajām balsīm, tāda balss un uzrunas spēka kā Denijai nevienam no viņiem nebija. Tāpat no grupas aizgāja tās sākotnējā sastāva basists Ešlijs Hačingss. Savukārt, jau pēc "Full House" izdošanas grupu atstāja arī ģitārists Ričards Tompsons, rezultātā "Convention" vismaz dalībnieku ziņā kļuva par gandrīz pilnīgi citu grupu.
2013-02-13 01:16:08
music, 1970

A World of My Own: A Dream Diary

8
Vispirms pastāstīšu par to, kā šī (un vēl 3 citas) grāmata nonāca manās rokās. Manā uzdevumu sarakstā atrodams punkts, kas paredz "izlasīt visus Grema Grīna romānus" (kam nez kādēļ esmu piekabinājis arī stāstu krājumus un autobiogrāfijas). Pirms šīs grāmatas izlasīšanas neizlasīto grāmatu sarakstā bija vēl pieci ieraksti. Nevienu no šīm atlikušajām grāmatām nav iespējams dabūt Rīgas bibliotēkās un tās, šķiet, nav pilnā apjomā izdotas arī krieviski (jo šajā valodā izdoto literatūru parasti var sazvejot tīmeklī). Rezultātā izlēmu šīs grāmatas pasūtīt no tāda resursa kā AbeBooks.
2013-02-12 10:26:17
book, 1992

Liege and Lief

9
"Liege and Lief" ir daudzās ziņās īpašs Fairport Convention albums. Pirmkārt, ar šo ierakstu grupa beidzot pa īstam un neatgriezeniski pievērsās tīram folkrokam (ko gan paši Fairport Convention parasti dēvē par electric folk, lai netiktu sviesti vienā maisā ar amerikāņu folkrokeriem). Otrkārt, pēc šī ieraksta no grupas aizgāja Sendija Denija, pievēršoties pati savai grupai. Sendija gan vēlāk vēl uz kādu brīdi grupā atgriezās, taču "Liege and Lief" vienlaikus sanāk grupas ēras noslēdzošais un ievadošais ieraksts. Iespējams, pie lēmuma mainīt savu muzikālo virzienu, atsakoties no amerikāņu ietekmēm, grupa nāca pēc tam, kad autoavārijā dzīvību zaudēja tās bundzinieks Martins Lembls un cieta arī pārējie, kas gandrīz noveda pie Fairport Convention darbības pārtraukšanas. Taču viņi nepārtrauca un radīja šedevru!
2013-02-11 02:28:06
music, 1969

Unhalfbricking

7.5
Ar "Unhalfbrickling" Fairport Convention beidzot kļuva slaveni. Varbūt ne gluži tik slaveni kā Donijs Osmonds. Varbūt ne gluži tik slaveni kā Džastins Bībers. Bet pēc saviem standartiem - slaveni. Viņu albums iekļuva britu čārtos un veiksmīgs izrādījās arī šī ieraksta centrālais singls. Dīvaini, ka angļus tik ļoti spēja uzrunāt "Si tu dois partir" - dziesma franču valodā, kura, manuprāt, iztulkota tika galvenokārt tāpēc, lai klausītāji mazāk domātu par tās visai trulo tekstu. Lai gan no otras puses - varbūt tas nemaz nav tik ļoti truls. Ja gadījumā tu ar franču valodu draudzējies mazāk nekā es, tad dziesmas vadmotīvs ir: "Ja tu tomēr gribi iet projām - tad ej!" Hmm, tagad noklausījos arī šo dziesmu angliski - Boba Dilana oriģinālo versiju - un jāatzīst, ka Fairport Convention interpretācija man patīk labāk. Tiesa kas tiesa - viņiem ļoti labi padevās mazāk zināmo Dilana dziesmu aranžējumi.
2013-02-10 03:34:50
music, 1969

The Stranger`s Child

8.5
Ir 1913.gads. Jauns un perspektīvs dzejnieks, kas vienlaikus ir visai kārtīgs uzdzīvotājs un nesmādē jebkādus seksuāla rakstura sakarus vārdā Sesils Valenss apciemo savu studiju biedru Džordžu Solu viņa dzimtas mājās "Divi akri". Sesilam ir sakars gan ar pašu Džordžu, gan viņa māsu Dafni. Atrodoties Solu dzimtas mājās, Sesils uzraksta dzejoli "Divi akri", kuru veltī vai nu Dafnei vai Džordžam vai abiem. Nekļūst īsti skaidrs, vai pats dzejolis ir izcils vai arī to tādu padara Sesila nāve frontē 1.Pasaules karā un tam sekojošā viņa citēšana no Vinstona Čērčila puses. Taču viens ir skaidrs - Sesils (kurš līdzās šim dzejolim rakstījis lielākoties ļoti viduvējas kvalitātes dzeju) kļūst par skolu obligātās literatūras sastāvdaļu, bet viņa "piedzīvojums" "Divos akros" - par dažādu biogrāfiju sastāvdaļu, turklāt katrai iesaistītajai personai ir cits skatījums uz to, kas patiesībā tur notika.
2013-02-10 06:43:00
book, 2011

What We Did on Our Holidays

8.5
Pēc Džūlijas Diblas aiziešanas no grupas, "Fairport Convention" meklēja jaunu vokālisti un bez ilgas domāšanas grupā tika uzņemta Sendija Denija, kuru parasti uzskata par vienu no grupas panākumu atslēgām. Diemžēl jāatzīst, ka šai dziedātājai ar dievīgi skaisto balsi dzīve bija spilgta, bet gaužām īsa. Guvusi lielus panākumus ar Fairport Convention, pēc trim albumiem viņa no grupas aizgāja, pievērsās solokarjerai, kura sanāca gana veiksmīga, turklāt Sendija pamanījās kļūt par vienīgo viesvokālisti, kas piedalījusies kādā no Led Zeppelin albumiem - viņas bekvokāls dzirdams ceturtās plates skaņdarbā "The Battle of Evermore". Taču ar to prieki arī beidzās - septiņdesmito gadu otrajā pusē Sendija grima arvien dziļāk dažādās atkarībās un nomira, knapi pārkāpusi trīsdesmit gadu slieksnim.
2013-02-06 09:43:07
music, 1969

Fairport Convention

8.5
Es kļūstu par citu cilvēku. Ne obligāti skaistāku, gudrāku un bagātāku (t.i., Andri Šķēli), bet noteikti - citu. Un šis cits es mēdz klausīties tādas grupas kā Fairport Convention. Iespējams, arī vakardienas es tādas būtu varējis klausīties, bet šodienas es ne tikai varētu, bet patiešām klausās. Vai tā būtu tiekšanās pēc iekšējās harmonijas, apspiestas bērnības fobijas vai kas cits, par šo jautājumu lai spriež (vai labāk - nespriež) gudrāki, skaistāki un bagātāki vīri kā es.
2013-01-31 01:01:00
music, 1968

A Fantastic Fear of Everything

6
Vienmēr esmu sevi dēvējis par britu filmu cienītāju, un reizēm man ir sanācis skatīties tādas miglainajā Albionā uzņemtas filmas, kuras neviens pie pilna saprāta esošs cilvēks nesauktu par labām. Jā, man ir vājība, un es to atzīstu.
2013-01-23 07:56:15
film, 2012

My Early Life

7.5
Kas to būtu domājis, ka es tik tālu nodzīvošos, ka sākšu lasīt politiķu memuārus? Kas būs nākamais solis? Andra Kiviča dzejas krājums? Aināra Šlesera domugraudu apkopojums? Ja kas - daudz laimes dzimšanas dienā, Ainār!
2013-01-22 11:44:44
book, 1930

National Health

8
Neesmu īsti drošs, kālab National Health iekš Wikipedia tiek dēvēta par vienu no piecām "Canterbury Scene" vadošajām grupām līdzās "Soft Machine", "Caravan", "Gong" un "Hatfield and the North". Ne tādā ziņā, ka viņi būtu pārāk nenopietns ansamblis, bet ar ko tad "Egg", "Camel", "Matching Mole" un "Henry Cow" būtu mazāk ievērojami?
2013-01-21 02:01:13
music, 1977

Brazil with Michael Palin

8
Ieraugot, ka Peilina Brazīlija beidzot iepeldējusi Pirātu līcī, uzreiz acīs iekrita komentārs, ka šis dokumentālo raidījumu cikls esot slikti maskēta komunisma propaganda, taču no BBC pediņiem jau neko citu nevarētu gaidīt. Mani tas, protams, ieintriģēja.
2013-01-19 03:39:46
film, 2012

Lodger

7
Bovija Berlīnes triloģijas pēdējais albums sākotnēji kritiķiem nepatika, taču laika gaitā kolektīvā attieksme pret to ir mainījusies uz labo pusi un bieži to pat dēvē par labāku nekā “Heroes”. Tiesa, šajā ierakstā vienas lietas izteikti trūkst - kādas dziesmas, kas būtu iegūlusi Bovija zelta fondā tā kā jau minētais “Heroes”. Vienlaikus komerciāli šis ieraksts bija veiksmīgāks par savu priekšgājēju - tā vadošais singls “Boys Keep Swinging” britu čārtos tika desmitniekā, kas “Heroes” nebija pa spēkam. Tas gan, protams, ir apliecinājums tam, ka plašā publika neko daudz nesaprot.
2013-01-07 05:43:01
music, 1979

An Ideal Husband

8
Līdzās lugai par Ernestu šis parasti tiek atzīts par veiksmīgāko Oskara Vailda veikumu drāmas lauciņā. Lugas tematika ir Vaildam tipiska, tajā darbojas nagātie un ietekmīgie&39; kuriem gan katram ir pa kādam skeletam skapī, jo tukšus jau skapjus turēt cilvēki nemēdz.
2012-12-31 01:59:39
book, 1895

Salome

7.5
Lugā Salome Vailds pievēršas vienam no jaukajiem Vecās Derības stāstiem, proti, Salomei un Jāņa Kristītāja galvai. Vispār jāatzīst, ka Vecā Derība ir pilna ar šādiem ļoti jaukiem un patīkamiem stāstiem, ņem tik un izvēlies savai sirdij tuvāko.
2012-12-31 01:59:28
book, 1891

A Woman of No Importance

7
Nu jau sāk patiešām kļūt labāk, šajā Vailda lugā dendiju daudzums ir jau pietiekams, attiecības starp personažiem sāk līdzināties tam, kādas tās ir, piemēram, Bīstamajos sakaros, proti, cilvēki ir ironiski, shēmojoši, asu vārdu allaž atrast spējpši. Lugas galvenais varonis ir jauns čalis, kuram slavens meitu ģēģeris un blēdis piedāvā kļut par savu sekretāru, tādējādi izbegot no garlaicīgas dzīves provincē, taču jaunā puiša māte par šadu perspektīvu nav sevišķā sajūsmā, jo viņa lieliski zina, kas tas vecais lords ir par fruktu, ne velti viņš patiesībā ir viņas dēla tēvs. Te nu veidojas pretruna starp personāžiem, turklāt tad, kad jaunais čalis uzzina savas dzimtas vēsturi, viņš izlemj, ka visu var vēl vērst par labu, ja viņa vecāki ņemsun apprecēsies, lieki teikt, ka tā ir makten stulba doma. Vēl te iesaistās no Amerikas atbraukusi jauna puritāniete, kuruvecai s perdelis mēģina savaldzināt, taču viņai, protams, patīk labāk jaunais puisis, bet vispār man ir slinkums baigi iedziļināties sižeta detalās, jo pie durvīm jau klauvē 2013.gads, bet man vēl vajadzētu aizpildīt vairākus iztrūkstošos ierakstus faktoīdā, laigadu pabeigtu ar tīru bilanci.
2012-12-31 01:59:15
book, 1893

Lady Windermeres Fan

6.5
Cik saprotu, šī ir pirmā vailda luga, kura netika publiski izsmieta, un jāatzīst, ka salīdzinoši ar Padujas grāfieni šī ir puslīdz lasāma arī mūsdienās, lai arī manai gaumei tā joprojām nav pietiekami piparota, tomēr Vailda galvenais jājamzirdziņš allaž bija tikumu un netikumu izsmiešana, kuras šajā lugā vel nav pietiekami daudz. Faktiski lugas galvenā vērtība ir citāts: "We are all in the gutter, but some of us are looking at the stars."
2012-12-31 01:58:35
book, 1892

Merlin: Season 5

7.5
Lai arī pēc pirmās šī seriāla sezonas blogā ierakstīju, ka turpmākās neskatīšos, tā sanāca, ka noskatījos gan, tikai par sezonām nr.2-4 tā arī neuzrakstīju faktoīdā. Taču tagad, kad seriāls ir pilnībā noslēdzies, varu uzrakstīt vismaz kaut ko līdzīgu kopsavilkumam.
2012-12-31 01:59:04
film, 2012

Live @ Arena Riga

8
Esmu novērojis, ka man koncertos parasti iet viegli - tādā ziņā, ka reti kad apmeklēju tādus koncertus, kur uzstājas kāds mūziķis, par kuru patiešām fanoju, līdz ar to negaidu neko grandiozu un parasti sagaidu vairāk par cerēto. Ar "Muse" nebija nekāds izņēmums.
2012-12-21 06:12:36
concert, 2012

Communion Town

5.5
Man patīk šīs grāmatas ideja, bet ne tik ļoti tās izpildījums. Grāmata ir stāstu krājums, kas vēsta par norisēm vienā pilsētā. Nodaļas savā starpā it kā nav saistītas, bet ir kaut kāda kopīga tēma. Vienlaikus katra nodaļa ir citā noskaņā - te ir gan melodrāma, gan detektīvs, gan Murakami stila mistika, gan, gan. Domājams, ja es labāk orientētos mūsdienu literatūrā, es vairāk varētu uztvert šīs līdzības. Tāpat pie grāmatas interesantajiem risinājumiem var minēt nodaļu nobeigumus - šie visi stāsti ir noveles, taču es raksturotu, ka katrai novelei pietrūkst pēdējā teikuma, proti, atrisinājuma, noslēdzošā paradoksa, kā rezultātā tu kā lasītājs vari sev vaicāt: un kas notiek tālāk?
2012-12-19 04:56:10
book, 2012

Clockwise

6
Turpinot iepazīt Michael Frayn daiļradi, šoreiz izvēle krita par labu filmai Clockwise. Esmu šokēts, kā sanāca, ka šo filmu nebiju redzējis iepriekš - kā nekā tajā piedalās John Cleese un savulaik es skatījos vienu šī bijušā Monty Python dalībnieka filmu pēc otras un pat nokaitināju Normi ar to, ka pieminēju viņa vārdu vietā un nevietā.
2012-12-19 04:47:47
film, 1986

Prometheus

6
Vienmēr esmu ja ne gluži lepojies, tad vismaz izcēlis kaut kādu pamatzināšanu trūkumu manā kino skatītāja biogrāfijā. Līdzās "Titānikam" es joprojām neesmu noskatījies nevienu "Alien" sāgas filmu, tālab man nav pilnīgi nekādas attieksmes pret Sigurniju Vīveri un es pat nezinu, vai Plēsoņa (tas, kas Predator) nāk no šīs pašas sāgas vai arī viņš tikai sastop Svešo filmā Alien vs Predator (kuru es, protams, arī neesmu redzējis). Uz šo jautājumu rast atbildi, protams, nebūtu grūti, jo Google nav novietota tālākajā plauktā, bet šobrīd man nav nekādas vēlmes noskaidrot, kā tad īsti ir patiesībā.
2012-12-17 06:07:13
film, 2012

Skios: A Novel

7.5
Maikls Freins ir vecā kaluma angļu komēdijliteratūras autors, kura varoņi visai labi iederētos, piemēram, Vūstera un Džīvsa pasaulē, tāds kā P.Džei Vodhauza dēls. Neesmu gan nevienu citu viņa darbu līdz šim lasījis, bet tas jau man neliedz izlikties par gudru un zinošu.
2012-12-12 04:58:43
book, 2012

The Lighthouse

6.5
Elisonas Mūras romāns "Bāka" visai labi sasaucas ar nesen lasīto Harolda Fraja svētceļojumu ar to vien atšķirību, ka Mūras grāmata ne mazākajā mērā nav motivējoša un pacilājoša. Tā stāsta par Futu, visai skumjuun bezcerīgu tipāžu, kurš dodas nedēļu ilgā pārgājienā ar kājām pa Vāciju, kura laikā viņš neko neiemācās un neko nesaprot par to, kas viņa dzīvi ir darījis tik bezvērtīgu un tukšu, kāda tā viņam bijusi. Futu ir pametusi viņa sieva, kas nav brīnums, jo viņš ir garlaicīgs un pastulbs, vienmēr saka to, ko nevajag un vēl piedevām visai skaidri viņš sievā meklēja savas mammas aizstājēju, jo mamma viņu un Futa tēvu pameta, kad Futam bija 12 gadi.
2012-12-12 04:26:34
book, 2012

Swimming Home

6
Turpinu lasīt grāmatas, kas šogad tika izvirzītas super prestižajai Bukera prēmijai. Deboras Levijas "Swimming Home" pat tika fināla sarakstā, kur gan par uzvarētāju tā nekļuva. Jāatzīst, ka atšķirībā no divām iepriekšējām Bukera grāmatām: The Teleportation Accident un The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry">The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry šī grāmata mani īpaši neaizrāva. Tās darbība norisinās brīvdienu villā Nicā, kur atpūsties ieradies angļu dzejnieks Džo ar savu sievu un meitu un draugu pāri. Viņu atpūtā negaidīti iesaistās visai dīvaina sieviete vārdā Ketija, kura ir Džo fane un kura kā jau jebkura fane alkst pārgulēt ar savu elku. Džo sieva Izabella, kas ir kara korespondente, uzaicina Ketiju apmesties pie viņiem. Ketija uzstājīgi vēlas, lai Džo izlasa viņas uzrakstītu dzejoli, bet viņš to sākumā spītīgi nedara, bet izlasījis, izliekas, ka nav to izdarījis. Ketijai ir drusku aizbraucis jumts, un Džo meita Nina uztraucas par to, ka Ketija varētu sev padarīt galu, taču patiesībā galu sev padara Džo.
2012-11-30 07:03:53
book, 2012

The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry

8
Es neesmu liels motivējošās literatūras cienītājs, kaut vai tāpēc vien, ka ar motivāciju man tāpat viss ir kārtībā. Vai vismaz man tā gribētos cerēt. Un tomēr "Harolda Fraja neticamais svētceļojums" man kā motivējoša grāmata šķiet gana vērtīgs.
2012-11-29 05:45:29
book, 2012

The Teleportation Accident

9
Šīs grāmatas nosaukums neapšaubāmi liek gaidīt zinātnisko fantastiku. Tā arī ir fantastika, tikai ne zinātniska. Absurds humors ar lielu devu kritikas cilvēcei visās tās izpausmēs ir šī Neda Bomana romāna pamatos, un nav brīnums, ka vairums to izlasījušo pēc tam čurā karstu - grāmata ir patiešām teju vai fenomenāla.
2012-11-28 08:01:34
book, 2012

Baker Gurvitz Army

7
Kas ir Džindžers Beikers, to domājams, nevienam nevajag skaidrot. Ja tomēr vajag, tad te būtu viens vārds: Cream. Ja tas tev neko neizsaka, tad noklausies Toad. Ja joprojām tu neko nesaproti, tad žēl :) Īsā atbilde ir: Džindžers Beikers pamatoti tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem, ja ne pašu izcilāko rokmūzikas bundzinieku.
2012-11-26 11:39:39
music, 1974

The Duchess of Padua

5
Šī parasti tiek dēvēta par vājāko no Vailda lugām, ne velti tās panākumi teātros sākotnēji bija maigi izsakoties nožēlojami - pagāja veseli astoņi gadi kopš tās uzrakstīšanas līdz tā nonāca uz skatuves (turklāt Amerikā, nevis Lielbritānijā), pēc dažām nedēļām tās izrādīšanu pārtrauca, un ietekmīgi ļaudis Vaildam no sirds neieteica mēģināt panākt tās iestudējumu Anglijā. Pats Vailds gan šo esot uzskatījis par savu jaunības dienu labāko darbu.
2012-11-16 06:55:32
book, 1883

The History Man

7.5
Kas šajā pasaulē nav fikcija? Ikviena cilvēka garderobē ir vairākas maskas, katra no tām tiek uzvilkta atbilstošajā situācijā, lai sasniegtu noteiktus mērķus. Arī man šādas maskas ir, un vienu no tām izmantoju patlaban, rakstot šo aprakstu. Proti, atklājēja masku, turklāt vēl ar precizējumu, ka maskas norauju ne tikai citiem, bet arī sev, apzinoties, ka šādi Tev par mani radīsies noteikts viedoklis, kas (varbūt) atbilst manām interesēm.
2012-11-15 05:55:51
book, 1975

Vera or The Nihilists

7
Viesojoties Dublinā, uzskatīju par savu svēto pienākumu iegādāties kāda no izcilajiem šīs pilsētas rakstniekiem grāmatu. Cik man nāca prātā, Dublina pasaulei devusi trīs ģēnijus: Vaildu, Džoisu un Beketu. Tā kā grāmatu pirku ar domu, ka to varētu uzdāvināt mammai, izvēlējos viņai tuvāko no šīs trijotnes. Patiesībā arī man pašam pēc The Importance of Being Earnest izlasīšanas Vailds bijs kļuvis ievērojami interesantāks, nekā iepriekš.
2012-10-31 06:44:27
book, 1880

The Odd Job

3
Greims Čepmens bija galvenā zvaigzne Monty Python pilnmetrāžas filmās, taču ārpus tām jāatzīst, ka viņa karjerā pēc Lidojošā cirka izjukšanas bija visai skumja un varbūt pat traģiska.
2012-10-09 20:21:35
film, 1978

Come of Age

6
Atceļā no "Sparks" koncerta Ventspilī automašīnas salonu pieskandināja "The Vaccines" otrais studijas ripulis. Ar šo plati grupa, kura vēl tikai pirms gada debitēja ar taisnojošos ierakstu "What Did You Expect from the Vaccines?" apliecina, ka nule tā ir pieaugusi un kļuvusi nopietnāka. Vai vismaz pati tā domā.
2012-10-06 07:19:50
music, 2012

The 2nd Law

7.5
2012-10-04 12:54:49
music, 2012

The Testament of Jessie Lamb

7.5
Šajā grāmatā tiek aprakstīta kārtējā saulainā nākotne. Vispār tā vien šķiet, ka vairums rakstnieku no nākotnes neko labu negaida un paredz, ka mums priekšā ir labākajā gadījumā zombiju apokalipse, bet sliktākajā - apokalipse bez zombijiem.
2012-09-27 06:33:38
book, 2011

The Last Hundred Days

8
Neilgi pēc tam, kad pie mums bija kaučsērfinga ietvaros viesojusies Korīna no Rumānijas, izlasīju grāmatu par pēdējām 100 dienām pirms komunisma gāšanas šajā valstī. Jāatzīst, ka par Rumānijas vēsturi sevišķi interesējies nebiju, zināju vien to, ka ilgus gadus šajā valstī pie varas bijušo Čaučesku pāri būtībā nolinčoja. Taču es tā īsti nebiju piefiksējis to, cik psiha patiesībā bija konkrētā valsts.
2012-09-27 06:10:21
book, 2011

The Importance of Being Earnest

9
Ir grāmatas, kuras man sen jau vajadzēja izlasīt, bet nekādi nebija sanācis to izdarīt. Šī Oskara Vailda luga pilnīgi noteikti ir viena no tām. Ieraudzījis to mūsu Varšavas namatēva Kžištofa grāmatplauktā, ilgi nedomājot, ņēmu un izlasīju.
2012-09-21 22:26:21
book, 1895

Live at Narodowy Stadion in Warsaw

9
Nekad neesmu slēpis, ka grupa Coldplay man nepatīk. Ne tādā nozīmē, ka man tā riebtos un es to uzskatītu par pretīgu un atbaidošu, bet mani tās daiļrade neuzrunā un vienmēr esmu uzskatījis šo ansambli par garlaicīgu. Varbūt ne gluži tik garlaicīgu kā Keane, bet apmēram vienā plauktā liekamu ar U2 (vēl vienu no tām grupām, kas man visai labi uzdzen miegu). Līdz ar to skaidrs, ka uz šīs grupas koncertu Varšavā es biju galvenokārt tāpēc, ka Liene ir šī ansambļa cienītāja. Mana attieksme pirms koncerta būtu aptuveni raksturojama sekojoši: tā kā es neko no tā negaidu un grupa man nepatīk, koncerts droši vien būs ok. Proti - ja neko daudz negaidi, visticamākais - būs vismaz drusku labāk par cerēto.
2012-09-20 23:19:02
music, 2012

Life`s too Short: Season 1

5.5
Šo seriālu sāku skatīties ar lielām cerībām, ka tas varētu būt vairāk nekā vienkārši labs, un pirmā noskatītā sērija (kas hronoloģiski patiesībā bija otrā) manu sākotnējo interesi tikai uzkurināja. Kā gan citādi varētu būt - ne katrā seriālā tu redzi piedalāmies Džoniju Depu, kurš liek pundurim līst tualetes podā un mēģina atriebties Rikijam Džerveisam par tā visai nesaudzīgajiem vārdiem Golden Globes ceremonijā Depa filmai The Tourist. Deps šeit atveido pats sevi (protams, nedaudz kariķētā veidā), un ir lielisks.
2012-08-29 08:37:20
film, 2011

Pigeon English

7.5
Vilis still doesn`t pass to me but I don`t care. Where he comes from (Latvia) they burn black people into tar and make roads out of them.
2012-08-23 06:31:06
book, 2011

Iron Maiden

8
Skaidrojums - es neplānoju turpmāk vienmēr albumu recenzijas rakstīt tādā veidā, kā redzams zemāk. Šis ir tikai un vienīgi eksperiments.
2012-08-21 15:40:12
music, 1980

Salmon Fishing in the Yemen

6.5
Šīs filmas centrālā sižeta līnija ir visai tāla no globāli nozīmīgas. Doma ievest Jemenā lašus, lai tur būtu iespējams nodarboties ar to makšķerēšanu, nešķiet kaut kas tāds, par ko būtu vērts sevišķi aizdomāties. Tieši tāpēc, kad par šādu ieceri filmas sākumā uzzina lašu eksperts doktors Alfrēds Džonss (Evans Makgregors), savādāk kā par joku viņš to uztvert nespēj. Taču izrādās, ka laiki ir skarbi, Lielbritānijas attiecības ar Tuvo Austrumu valstīm - draņķīgas, galvenokārt kara Afganistānā dēļ, un valdība izrādās ieinteresēta atbalstīt nedaudz ķertā Jemenas šeiha ideju par lašu ieviešanu. Turklāt šajā projektā doktoram Džonsam būs lemts strādāt ar ļoti pievilcīgu sievieti no investīciju kompānijas (Emīlija Blanta), kas varētu vēl vairāk sašķobīt viņa jau tāpat brūkošo laulību. Harietai gan pašai arī ir draugs - seksīgais karavīrs Roberts, taču viņš tiek nosūtīts uz Tuvajiem Austrumiem un pazūd bez vēsts.
2012-08-16 06:21:03
film, 2011

The Holy Bible

8.5
Lai nu ko grupai "Manic Street Preachers" nevar pārmest, tad tas būtu ambīciju trūkums. Vai citādi grupa ņemtu un nosauktu savu studijas ierakstu par Bībeli? Turklāt šādam nosaukumam ir arī ilgtermiņa jēga - ja tu koncertā vari teikt, ka tūlīt spēlēsi dziesmu no "The Holy Bible", tas taču izklausās daudz nopietnāk, nekā ja šī dziesma ir no albuma ar nosaukumu "III"?
2012-08-01 10:24:45
music, 1994

The Best Exotic Marigold Hotel

8.5
Filma par Indiju, kurā filmējusies vesela plejāde spožāko vecās paaudzes britu aktieru - kā gan es varētu ko šādu palaist garām? Džūdija Denča, Megija Smita, Toms Vilkinsons, Bils Naitijs. Dažādu iemeslu dēļ vairāki ne gluži jauni briti nonāk viesnīcā Indijā, kurai būtu lemts viņiem kļūt par alternatīvu veco ļaužu pansijai pašu dzimtenē. Viņu motivācija ir ļoti atšķirīga. Pensionēts augstākās tiesas tiesnesis vēlas atrast savu jaunības dienu mīlestību. Pārliecinātai rasistei trūkst līdzekļu gurna transplantācijas operācijai Anglijā, tāpēc nākas braukt pie nīstajiem "tumšajiem". Laulāts pāris ieguldījis savus pensijas uzkrājumus meitas Interneta start-up uzņēmumā, kuram nekādīgi neizdodas start-up. Pēc vīra nāves, atklājusi, ka viņš ir bijis smagos parādos, atraitne ir spiesta pārdot kopīgo dzīvokli un izlemj, ka viņai ir nepieciešams beidzot pašai savā dzīvē uzņemties kaut ko darīt. Garlaikota, visu laiku pieskatot mazbērnus, sieviete dodas uz Indiju meklēt sev kārtējo vīru. Vientuļš vīrietis mēģina atrast sievieti kaut vai vienas nakts sakaram.
2012-07-25 06:43:18
film, 2012

22 Britannia Road

6.5
Mīlestība, karš, meli, salauztas dzīves un salauzti cilvēki, pagātnes nasta, cilvēku nespēja runāt vienam ar otru, bērns, kas savu tēvu uzskata par ienaidnieku, izpostītā Polija un karā cietusī Anglija, imigrantu stāvoklis, izvarošana, dzīve mežā, romantiski notikumi, pievilcīgs itālis. Šādi atslēgas vārdi būtu šim ierakstam, ja es būtu SEO dīvainis, kurš to vien domā, kā uzlabot savas mājaslapas apmeklējumu.
2012-07-24 06:44:23
book, 2011

What Did You Expect from the Vaccines?

7.5
"Vakcīnas" šī gada Positivus festivālā pildīs "jaunās un aktuālās" rokgrupas funkcijas, jo visai droši var apgalvot, ka neviens cits šī festivāla dalībnieks vienlaikus neatbildīs abiem diviem šiem kritērijiem - galvenokārt tāpēc, ka vispār rokgrupu tur būs maz. Un kas gan labāk varētu pildīt šo lomu, ja ne grupa, kas patlaban patiešām ir aktuāla - tās debijas albums britu topā pagājušogad aizsniedzās līdz 4.vietai un arī vairāki šī albuma singli bija visnotaļ veiksmīgi.
2012-07-18 08:37:10
music, 2011

Hemingway Adventure

7.5
Šis bija pēdējais Maikla Peilina ceļojumu raidījumu cikls, ko nebijām noskatījušies. Kāpēc nebijām - tas ir labs jautājums, uz kuru man īsti nav atbildes. Iespējams, tādēļ, ka Ernests Hemingvejs manā absolūto elku topā nav atrodams.
2012-07-18 06:45:37
film, 1999

Loveblood

8
King Charles ir viens no tiem mūziķiem, kurus Positivus noteikti gribēšu redzēt, kaut vai tāpēc, ka pagājušogad mēs festivālā nebijām, tā vietā dodoties pārgājienā pa Naissar salu Igaunijā.
2012-07-18 06:14:47
music, 2012

Episodes: Season 2

8
Tomēr seriālam Episodes otrā sezona tika uzņemta, un tas ir ļoti forši. Tiesa, šajā mirklī gan ar teju vai absolūtu pārliecību varu apgalvot, ka trešās sezonas nebūs, jo otrā sezona ļoti smuki noslēdz apli un nekas vairāk tur sakāms nebūtu, turklāt šajā seriālā ir iesaistīts pārāk daudz angļu, kuriem galīgi nepatīk stiept lietas garumā. Ja runa, protams, nav par Doctor Who, kurš spēj turpināties teju līdz bezgalībai.
2012-07-17 16:50:11
film, 2012

Strangeland

5.5
Šī gada "Positivus" festivālam tuvojoties, arvien biežāk manās austiņās dzirdami tur gaidāmi izpildītāji, arī "Keane". Jau iepriekš esmu sevi pasludinājis par visai skeptiski noskaņotu pret šīs grupas daiļradi, un jāatzīst, ka tās ceturtais studijas ripulis nebūs tas, kas mani pārliecinās par to, ka šis Austrumsaseksas kvartets būtu radīts man.
2012-07-12 07:42:57
music, 2012

Not George Washington

4.5
Šķiet, man vajadzētu pārstāt lasīt Vodhauza grāmatas - tās ir grūti nosaukt par mākslinieciski augstvērtīgām, un pēdējā laikā tās ir grūti nosaukt arī par asprātīgām (ne tādā ziņā, ka Vodhauzs būtu pārstājis rakstīt smieklīgi, jo viņš pasen ir miris, bet tādā ziņā, ka man viņa humors ir apnicis). "Not George Washington" gan vismaz ir visai atšķirīga grāmata no vairuma viņa daiļdarbu - droši vien tāpēc, ka tā arī tapa agrāk, laikā, kad Vodhauzs bija jaunāks nekā es tagad. Daļēji šī grāmata ir autobiogrāfiska - tās galvenais varonis Džeimss Kloisters ir žurnālists/rakstnieks, kas mēģina iegūt vārdu Londonas presē un kuru kaut kur Anglijas dziļienē gaida viņa līgava, kurai būs jāgaida tik ilgi, kamēr viņš iegūs pietiekamus līdzekļus, lai varētu viņu precēt. Taču Londona un panākumi Džeimsam sagriež galvu un viņš izlemj, ka nekādu Mārgaretu (tā sauc viņa līgavu) viņam vairs nevajag un tālab viņš izlemj viņai neatklāt savus panākumus. Lai to labāk apslēptu, viņš sarunā trīs čaļus, ka viņš visu savu milzīgo publikāciju daudzumu izdos zem viņu vārdiem - katram no šiem atvēlot pa rakstniecības sfērai, šiem atvēlot pa 10% no ienākumiem. Taču vienā brīdī šie čaļi saprot, ka viņi var veiksmīgi izslēgt Džeimsu no pārtikas ķēdītes, jo tagad viņiem pašiem ir zināms vārds literārajās aprindās un viņi ir apguvuši Džeimsa rakstības manieri tik labi, ka viņi var rakstīt paši. Protams, beidzas viss laimīgi un Džeimss apprec Mārgaretu.
2012-06-18 07:15:51
book, 1907

The Iron Lady

8
Jāatzīst, ka man līdz šim nav bijis nekādas skaidri formulētas attieksmes pret vienu no pēdējo 50 gadu nozīmīgākajām politiskajām personībām - Anglijas premjerministri Mārgaretu Tečeri, sauktu par "dzelzs lēdiju", kas visus astoņdesmitos gadus turēja Lielbritāniju savas konservatīvās valdības grožos. Parasti Tečeri mūsdienās ir pieņemts atainot kā negatīvu personāžu (vismaz tajā pasaules daļā, ar kuru man ir lielāka saskarsme - iespējams, ka labēji konservatīvās aprindās Tečere ir pielūgsmes objekts), kas radīja Lielbritānijā bezdarbu, nodarbojās ar "konsolidāciju" un vēl iesaistījās Folklendu karā. Taču katram stāstam, protams, ir vairāk kā viena puse, un šajā filmā Mārgareta Tečere tiek parādīta ja ne gluži kā cilvēks - tad vismaz uz to pusi.
2012-05-29 08:55:57
film, 2011

Death At The Excelsior and Other Stories

5
Šo agrīno Vodhausa stāstu apkopojumu paķēru līdzi savā kārtējā jaunajā Kindle, braucot ar prāmi no Helsinkiem uz Tallinu. Šķiet, ka vairāki no šiem stāstiem ir tik neievērojami, ka pat Wikipedia lapā ar Vodhauza darbu apkopojumu, tie nav atrodami. Un nav jau brīnums - ja stāstu krājums sākas ar augstākajā mērā neveiksmīgu detektīvgabalu par mistisku slepkavību, tad diez vai tu no grāmatas vari sagaidīt kaut ko izcilu (pat pēc Vudhauza/Vodhauza ne pārāk augstajiem standartiem). Dažos stāstos parādās Džīvss un Bērtijs Vusters, vēl dažos - Vūstera kā tēla priekštecis Redžijs Peppers (kurš no Vūstera atšķiras vien ar to, ka viņa rīcībā nav izcilā Džīvsa), sižetiskās līnijas ir tipiskās - nepieciešamība kaut ko mazliet pārspēlēt, lai kāds ar kādu varētu apprecēties vai kāds varētu izspiest drusku naudas no sava bagātā tēvoča (protams, ne galvenie varoņi, jo Vūsters un Peppers ir pārtikuši dīkdieņi). Nebūtu es šo grāmatu lasījis, taču bija steiga, vajadzēja kaut ko ātri paķert no Gūtenberga bibliotēkas, un izvēle krita par labu šai grāmatai. Bezvērtīgi un ne pārāk aizraujoši.
2012-05-22 07:48:12
book, 1921

Tinker Taylor Soldier Spy

5.5
Par šo filmu vairāki cilvēki izteicās, ka tai piemērotāks nosaukums būtu "Tinker Taylor boring boring", kas droši vien ir asprātīgākā lieta attiecībā uz šo filmu. Tas bija viens no tiem gadījumiem, kad man gribējās, lai es varētu par filmu izteikties pozitīvi - man idejiski patīk piegājiens, ko praktizēja Džons le Karē - stāstus par specdienestiem pasniegt bez kaut kāda neadekvāta glamūra, pilnīgi atšķirīgi no Īana Fleminga pieejas. Vismaz Džordžs Smailijs pilnīgi noteikti nav Džeimas Bonda stila varonis, un arī šī filma par to, kurš no britu specdienesta vadošajiem darbiniekiem ir padomju spiegs, uzņemas tik lēnu tempu, kāds šādiem notikumiem varēja būt reālajā pasaulē. Ja gadījumā tu nezini, cik šī - spiegu - problēma tolaik britu zemē bija aktuāla, varu ieteikt iepazīties ar materiāliem par "Kembridžas piecīšiem".
2012-05-17 23:29:55
film, 2011

Hopes and Fears

6.5
Skaidrs, ka īsti veči "Keane" neklausās. Īsti veči dzer šņabi no graņonkām uz sliedēm "The Jesus Lizard" muzikālajā pavadījumā, un ļauj par pupsiku no Keane fanot savām vecenēm. Es pat neesmu drošs, cik lielā mērā es piekrītu pirmajos teikumos rakstītajam - man vienmēr "Keane" ir šķituši pārāk bezpersoniski saldi, lai es spētu ar šo grupu jebkādi identificēties. Līdzīgi kā tas ansamblis, kuru viņi atdarina - "Coldplay". Taču likteņi ironija ir sarūpējis to, ka šogad es klātienē redzēšu abas šīs grupas. Uz Coldplay koncertu Polijā brauksim rudenī (Liene ir fane, un es šoreiz piekāpšos, par spīti manai visai vēsajai attieksmei pret šo grupu. Varbūt kādreiz nākotnē to varēšu iemainīt pret došanos uz Tom Waits vai ko līdzīgu), savukārt "Keane" būs galvenās zvaigznes šī gada Positivus festivālā. Un būtu tikai loģiski, ja pirms festivāla es kādu drusku laika veltītu tajā pārstāvēto grupu daiļrades iepazīšanai, tajā vietā lai vienkārši paziņotu: "Viņi visi ir pidari!"
2012-05-17 14:53:36
music, 2004

The Ultimate Sin

6.5
1986.gadu bieži dēvē par sliktāko gadu rokmūzikas vēsturē attiecībā uz to, ko šajā gadā klajā laida dažādi vairāk vai mazāk respektabli rokmūzikas veterāni, kuriem visai grūti nācās pierādīt, ka viņi joprojām spēja būt aktuāli MTV ērā. Ozijs, kurš par īstu MTV darboni kļuva teju 15 gadus vēlāk, arī astoņdesmitajos gados noteikti bija popsīgāks kā savās jaunības dienās, bet viņš savā darbībā nekļuva sevišķi sliktāks, kā to no viņa varētu gaidīt. Protams, nav tā, ka šajā ierakstā būtu kaut viena dziesma, kura savā spēka varētu sacensties ar Black Sabbath spožākajiem veikumiem, taču Ozijs jau arī BS nebija nekāds īsts līderis, un tālab nav brīnums, ka šeit nav atrodami skaņdarbi, kurus viņš būtu sarakstījis vienatnē - čalis nekad neizcēlās ar izcilu radošumu. Un nezinu, kurš no grupas dalībniekiem bija atbildīgs par dziesmu tekstiem, bet - visu cieņu par banāluma pērlēm, kuras šajā ierakstā plūst aumaļām. Mana iecienītākā kompozīcija šajā aspektā ir "Killer of Giants", kur īstam pravietim atbilstoši Ozijs dzied:
2012-05-17 00:25:41
music, 1986

Another Year

8.5
"Another Year" ir ļoti īpaša filma, kaut vai tāpēc, ka tās galvenie varoņi ir vienkārši laimīgi cilvēki. Tas, manuprāt, ir visai liels retums, ka tu filmā redzi normālu laimīgu laulātu pāri, kuri ir kopā nodzīvojuši vairākus gadu desmitus, nav sākuši viens otru ienīst, neviens no viņiem "nešļūc pa kreisi" un visādi citādi viņi ir tiešām jauki un patīkami cilvēki. Viņš ir ģeologs, kas specializējas uz augsnes pārbaudēm ceļu būvniecībā, viņa - konsultante/psiholoģe. Trešais nozīmīgākais personāžs filmā gan nav tik mierīgs un laimīgs kā Toms un Džerija - viņas kolēģe no darba Mērija ir sieviete, kura par visām varītēm cenšas izskatīties jaunāka par saviem gadiem un radīt vieglas un meitenīgas būtnes iespaidu, taču fakti ir tādi, ka viņa nepavisam vairs nav tik jauna un rezultātā viņa izskatās tikai un vienīgi desperate. Iespējams, ka šī varone ir tas pats personāžs, kas iepriekšējā Mike Leigh filmā - vieglprātīgā un allaž nenopietnā Popija, tikai 20 gadus vēlāk. Mērija ir patiešām ļoti traģiska būtne savā nosacītajā komiskumā - un par spīti viņas brīžiem absolūti neadekvātajai uzvedībai Džerijai un Tomam viņas ir patiešām žēl. Protams, viņi nav sevišķā sajūsmā par Mērijas pilnīgi neadekvāto interesi par viņu dēlu Džo, kurš Mēriju uzskata labākajā gadījumā par tanti, bet galvenokārt viņiem sievietes ir žēl, jo ir skaidrs, ka viņu negaida laimīgas vecumdienas. Tāpat tādas nav gaidāmas Toma jaunības dienu draugam Kenam, kurš ir manāmi aptaukojies un kura dzīve ir īpaši vienmuļa un tukša.
2012-05-14 11:05:00
film, 2010

Attack the Block

7
Gados jaunā simpātiskā medmāsa Sema dodas mājās pēc darba vakara maiņā. Pa ceļam uz dzīvokli viņai uzbrūk pieci tīņi maskās un atņem visu, ko vien var atņemt (lieki teikt, ka nekā daudz viņai nav, jo viņa ir medmāsa). Taču aplaupīšanas gaitā notiek kaut kas negaidīts - no debesīm nokrīt kaut kas (velns viņu zina kas), kurā atrodas citplanētietis. Mežonīgie tīņi to ņem un nogalina, jo... ko citu gan viņi varētu darīt. Taču izrādās, ka šis ir tikai mazs šīs sugas pārstāvis, un nāks vēl. Rezultātā Sema un pieci jaunieši tiek ierauti notikumu virpulī.
2012-05-13 11:26:45
film, 2011

Sherlock Holmes: A Game of Shadows

6.5
Par Gaja Ričija "Šerloka Holmsa" otro daļu varu atkārtot visu to pašu, ko veltīju šīs filmas pirmajai daļai - lielisks action, taču šis pilnīgi noteikti nav tas pats Šerloks Holmss, kurš vairumu savu lietu risināja, nepieceļoties no krēsla savā Beikerstrītas miteklī. O, nē! Roberts Daunijs jaunākais kā Holmss dara teju visu to, ko Konana Doila varonis nekad nedarītu, un dara visai maz no tā, ko viņš darītu. Filmas centrā ir pretešķība starp Holmsu un profesoru Moriartiju, kas šķiet neizbēgami - tādā ziņā, ka šāda mēroga action filmā ir nepieciešams kāds grandiozs ļaunais antivaronis, tāds, kādi parasti ir sastopami komiksos, un Moriartijs šeit ir tieši šāds, vienlaikus tomēr esot gana niansēts un labi izstrādāts personāžs. Filmas sižets? Moriartijs grib uzsākt 1.Pasaules karu aptuveni 20 gadus pirms tā reālā sākuma, un šādā nolūkā viņš algo dažādas anarhistu organizācijas. Holmss grib apturēt Moriartiju. Agrāk vai vēlāk visam jābeidzas ar dūru cīņu kaut kur Šveices kalnos, jo jau pirmajā reizē, kad viņš tiek pieminēts, mēs uzzinām, ka Moriartijs ir ne tikai astronomijas profesors, bet arī boksa čempions. Un, kā pirms daudziem gadiem apgalvojis Čehovs - jā grāmatas sākumā parādās pistole, agrāk vai vēlāk tā izšaus. Ja kas - līdzās citām lietām, kas filmā neatbilst Konana Doila pasaulei, var pieminēt to, ka Holmss ir izlasījis Moriartija uzrakstītu grāmatu “Dynamics of an Asteroid”, lai gan grāmatās doktors Vatsons šausminājās par sava dzīvokļa biedra visai specifiskajām zināšanām, kuru komplektā neietilpa informācija par to, ka Zeme griežas ap Sauli un nevis otrādi. Bet lai nu paliek - šī nav tā būtiskākā detaļa, kas atšķir filmu no grāmatas.
2012-04-30 09:50:17
film, 2011

The Sense of an Ending

9
Saņēmis jaunu un svaigu (strādājošu) Kindle, uzreiz ķēros pie grāmatas, kuru biju plānojis sākt lasīt tad, kad iepriekšējais Kindle atdeva galus - 2011.gada Bukera prēmijas uzvarētāju - Džuljena Bārnsa "Beigu sajūta". Bārnss ir viens no tiem mūsdienu rakstniekiem, kuru darbi mani īpaši interesē, un interesēja vēl pirms viņš tieka pie Bukera, tādējādi no viņa pagaidām titulētākās grāmatas gaidīju daudz. Un sagaidīju.
2012-04-18 18:41:38
book, 2011

The Aerosol Grey Machine

8
Lai arī progresīvais roks ir viena no inteliģentākajām rokmūzikas formām, diez vai tam par labu reklāmu var kalpot apstāklis, ka vienas no šī stila nozīmīgākajām grupām nosaukumā divas pareizrakstības kļūdas - grupas nosaukumā minēto ģeneratoru radīja amerikāņu fiziķis Robert J. Van de Graaff, bet VdGG šādi sevi nosauca tālab, ka pareizi fiziķa vārdu pierakstīt vienkārši nemācēja.
2012-04-17 11:01:02
music, 1969

A Brief History of Time

7.5
Lai arī fizika mani patiesībā interesē visai ierobežotā mērā un nekas neliecina, ka tā varētu jebkad manā dzīvē spēlēt lielāku lomu kā tagad (ja neskaita tos riebīgos ierobežojumus, ko fizikas likumi uzliek manai dzīvei), Stīvena Hokinga "Īsi par laika vēsturi" vajadzēja izlasīt kaut tīri ķeksīša pēc. Ko lai saka - tagad šis ķeksītis ir, īsti gan nezinu, ko ar to tālāk iesākt. Neapgalvošu, ka man būtu pilnīgi skaidrs šīs grāmatas fenomens - kādā veidā tas notika, ka šī grāmata tika pārdota 10 miljonos eksemplāru (kā jaunāka izdevuma ievadā izcelts - vairāk nekā Madonnas "Sex"). Vai patiešām pasaulē būtu 10 miljoni cilvēku, kurus interesētu populārzinātniskā stilā izskaidrotas atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar Lielo sprādzienu? Ok, es saprotu tos viltīgos gājienus, kas veikti, lai "bring it down to the masses" - izmantot ilustrācijas, neizmantot formulas (vienīgā formula, kas grāmatā parādās, ir e=mc2, kas droši vien tīri vizuāli ir pazīstama pat vairumam Amerikas laukos dzīvojošo hillbillies), izskaidrot sarežģīto vienkārši. Ja kas - pats par sevi šāds piegājiens, manuprāt, ir ļoti sakarīgs, arī LU pasniedzējs profesors Freivalds mēdza studentiem uzsvērt, cik svarīgi ir spēt sarežģītu jēdzienu izskaidrot tantiņai pieturā.
2012-04-06 08:58:03
book, 1988

John Lennon/Plastic Ono Band

9
Ja neskaita vairākus ne sevišķi baudāmus (vairumam potenciālo klausītāju) eksperimentālos ierakstus, "Plastic Ono Band" ir uzskatāms par Džona Lenona solo karjeras debiju. Un šis būs tas gadījums, kad jāatzīst, ka tas rada iespaidu, ka varbūt "bītlu" izjukšana nebija nemaz tik traģisks notikums - ap septiņdesmito gadu visi šīs izcilās ex-grupas dalībnieki pamanījās ierakstīt kaut ko patiešām iespaidīgu. Protams, ignorējot Ringo, bet kurš gan varētu iedomāties viņu neignorēt? Harisonam bija "All Things Must Pass", Makartnija pirmie solo veikumu - "McCartney" un "Ram" arī nav peļami, bet Džons... "Plastic Ono Band" varētu būt viņa karjeras dusmīgākais ieraksts, kurā Džons pievēršas visiem tiem jautājumiem, kas viņam bija tolaik tik ļoti aktuāli: gan paša salauztajai ģimenes dzīvei (sākot ierakstu ar "Mother" un noslēdzot ar "My Mummy`s Dead", gan izpratnei par to, kas viņam šajā pasaulē bija svarīgs iekš "God", kur Lenons atzīst, ka viņš netic ne Jēzum, ne bītliem (pieliekot punktu diskusijai par to, kurš no šiem diviem fenomeniem bija lielāks), šī pati tēma izvērsta arī super agresīvajā "I Found Out". Protesta balāžu stilā ieturētajā "Working Class Hero" Džons sasniedz savas skaudrības virsotni, paziņojot:
2012-04-04 09:27:42
music, 1970

Hysteria

6
Romantiska komēdija par to, kā tika izgudrots vibrators. Izklausās nedaudz stulbi, ne? Taču patiesībā - pietiekoši vēsturei atbilstoši, tīri kā izglītojošs kino filma varētu būt ļoti pat ok. Proti, kā izrādās, vairāku gadsimtu garumā mediķi ārstēja sievietes, kas sirga ar "histēriju" (slimību, kura tā īsti neeksistē), veicot ārstnieciskas procedūras, kuras būtu grūti raksturot citādāk kā ar vārdu masturbācija. Un - tas jau izklausīsies vēl idiotiskāk - šajā darbā viņiem smagi nogura rokas, strādājot teju rūpnieciskos apmēros. Un kas šādā situācijā varētu līdzēt? Protams, ka kaut kas līdzīgs šim:
2012-04-03 06:59:20
film, 2011

Back to the Egg

6
Makartnija grupas "The Wings" pēdējais albums droši vien nav viens no tiem (nedaudzajiem) viņa pēcbītlu karjeras ierakstiem, kas varētu sevišķi kādu interesēt. Lai arī tā nosaukums liek domāt, ka Makka ar to atgriežas pie saviem pirmsākumiem, saturiski nekas par to neliecina. Šis ir tipisks septiņdesmito gadu beigu albums, kurā ir atrodami Makkas un kompānijas mēģinājumi pārbaudīt savus spēkus visos tolaik populārajos mūzikas stilos, cenšoties apliecināt, ka viņi joprojām ir jauni un hipsterīgi. Protams, ar piebildi, ka viss šeit dzirdamais ir caurausts ar tipisku Makartnijismu, te ir dzirdami mēģinājumi rast savu vietu līdzās pankiem, diskotājiem un jaunā viļņa pārstāvjiem, pa reizei izpildot arī kaut ko absolūti retro stilam piederīgu. Kaut kādā mērā šis ir saucams par konceptalbumu, taču koncepts ir tik neoriģināls, ka par to bonusa punkti nepienākas - albums ir veidots (vismaz daļēji) kā radio stacijas pārraide (kas varētu būt attaisnojums spēlētās mūzikas stilu daudzveidībai, ja vien nebūtu tā, ka teju jebkura šī ieraksta dziesma izklausās pēc tipiska Radio Skonto repertuārā ietilpstoša "labuma") - šādu piegājienu The Who īstenoja vēl 15 gadus pirms Wings, kas laikam nav īsti liels grupas vitalitātes apliecinājums.
2012-03-30 09:30:40
music, 1979

Selling England by the Pound

9
Pēdējā nedēļa man aizritējusi šī ieraksta zīmē, to noklausoties droši vien ne mazāk kā 20 reizes, un līdz ar to droši vien ir labi tas, ka man šis ieraksts patīk, pretējā gadījumā sevi varētu klasificēt kā mazohistu. Esmu viens no tiem tipāžiem, kas uzskata, ka grupas "Genesis" spožākie gadi beidzās līdz ar Pītera Geibriela aiziešanu un ka grupas astoņdesmito gadu lieliskie panākumi čārtos abpus tam lielajam slapjumam, ko mēdz dēvēt par Atlantijas okeānu, nav nekāds dižais kvalitātes rādītājs. Vienlaikus "Selling England by the Pound" ir droši vien Geibriela ēras veiksmīgākais veikums - vienlaikus pietiekami ambiciozs un episks, taču ne pārmudrīts kā "The Lamb Lies Down on Broadway", popsīgs un muzikāli baudāms reizē. Ja Gabriela laika "Genesis" kontekstā šādi termini ir lietojami, tad šis ieraksts sākas ar diviem no populārākajiem grupas agrīnā perioda skaņdarbiem - "Dancing with the Moonlit Knight" un "I Know What I Like (in Your Wardrobe)". Moonlit Knight sākas liegi un mierīgi, tipiskā viduslaiku manierē, bet tad pārtop par grandiozu progroka šovu, kurā galvenā zvaigzne ir grupas ģitārists Stīvs Hekets, kurš patiesībā pie spīdēšanas savā kopdarbības ar Genesis periodā tika relatīvi reti, bet šis ir viens no tiem ierakstiem, kur viņa klātbūtne ir vislielākā. Lai arī "I Know What I Like" nosaukums man nezkādēļ liek domāt par Braienu Adamsu un "The Only Thing That Looks Good on Me", nekāda pamatojuma tam nav, jo pat dziesmu tematikā nav īsti nekā kopīga, jo šis ir normāls progroks, nevis... kas tas lai arī nebūtu, ko spēlē Adamss.
2012-03-26 16:32:57
music, 1973

Fever Pitch

5
Šis man bija jauns piegājiens - dienā, kad esmu nupat izlasījis grāmatu, noskatīties arī pēc tās uzņemto filmu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka filmai scenāriju rakstījis grāmatas autors - Niks Hornbijs. Vienlaikus gan jāatzīst, ka šai komēdijai, kurā galveno lomu atveido Kolins Fērts, ir saturiski un idejiski visai maz saistības ar šāda paša nosaukuma grāmatu. Jā, Fērta varonis ir "Arsenal" fans ar lielu stāžu, bet tas patiesībā arī ir vienīgais, kas vieno filmu un grāmatu. Filmai visam ir pilnīgi cita doma, savādāki akcenti, varoņa attiecības ar futbolu ir atainotas daudz paviršāk un trulāk, varoņi ir visai plakani un idejiski tur nav gandrīz nekā no grāmatas. Fērts brīžiem ir smieklīgs, bet biežāk nav, un kopumā filma ir visai garlaicīga un nemotivējoša saprast lietas būtību. Lasi grāmatu!
2012-03-23 19:41:25
film, 1997

Fever Pitch

8
Izrādās, ka rakstnieks Niks Hornbijs, kas laikam vairāk ir zināms pēc savu grāmatu ekranizācijām (pamatā - "High Fidelity" un "About a Boy") ir visai apsēsts "Arsenal" fans. Ja gadījumā tu esi viens no tiem (ne)laimīgajiem, kas nezina, kas tas tāds - "Arsenal", tad varu tev iečukstēt, ka tā ir Londonas futbola komanda, vairākkārtēja Anglijas čempione, kuras rindās, ja kas, nemaz ne tik šausmīgi senā pagātnē spēlēja arī viens Latvijas futbolists - Igors Stepanovs. Varu pieņemt, ka gadījumā, ja Hornbijs šo grāmatu būtu uzrakstījis 15 gadus vēlāk, tajā atrastos vieta arī kādai epizodei, kurā viņš šausminātos par kādu īpaši neveiksmīgu epizodi Stepanova izpildījumā. Vienlaikus - neviens cits Latvijas futbolists šādas raudzes vienībā spēlējis nav.
2012-03-23 00:01:17
book, 1992

The Concert for George

7
Ilgu laiku gribēju saņemties noskatīties Džordža Harisona piemiņas koncertu, un nu tas ir izdarīts. Šajā koncertā Džordža draugi svinēja šī neapšaubāmi izcilā (vai arī tomēr apšaubāmi izcilā?) mūziķa dzīvi, izrādot viņam godu. Koncerta dalībnieku vidū atrodami tādi pašsaprotami vārdi kā Pols Makartnijs, Ringo Stārs, Eriks Kleptons (šķiet, ka viņu draudzību nespēja iznīdēt pat tas, ka Kleptons Džordžam atvīla sievu), Džefs Linne, Toms Petijs, Gerijs Brūkers, Džordža dēls Dhani, Bilijs Prestons un Ravi Shankar meita Anuška. Koncerta ievadā tiek izpildītas pāris Ravi Šankara sacerētas kompozīcijas (kā nekā arī paša Harisona organizētais koncerts Bangladešas atbalstam sākās tieši Šankara uzstāšanos). Tam seko dziesmas, kuras radījis pats Harisons. Jāatzīst, ka patiesībā man tieši ievada daļa šķita emocionāli visspēcīgākā, lai gan nekādi sevi nesauktu par indiešu mūzikas cienītāju, taču šī bija tā koncerta daļa, kas šķita vissirnīgākā un mazāk iestudēta. Tiesa, visvairāk iestudētā daļa arī ir ok - pārtraukums, kurā vispirms tiek izpildīts "Sit on my face" no Monty Python repertuāra, bet tad Maikls Peilins kārtējo reizi pauž savu vēlmi būt par malkascirtēju (jā, Monty Python dalībnieki šeit ir sastopami, tiesa - bez Džona Klīza, bet ar plikiem dibeniem). Turpmākā koncerta daļa manai gaumei ir bišķi pārāk moderni aranžēta, un tādā veidā šī uzstāšanās zaudē kaut kādu daļu no nepieciešamā personiskuma. Pie plusiem tikām varu pieskaitīt, ka šeit neparādās nekādas attiecīgā brīža superzvaigznes - tikai tādi mūziķi, kuru ceļi ar Harisona dzīves gājumu ir nopietni pārklājušies. Tāpat varu tikai paust savu atzinību tam, ka divās dziesmās koncertā tiek izmantots viens no Harisona mīļākajiem instrumentiem - ukulele, un konstatēt faktu, ka Dhani vizuāli ir vienkārši 100% sava tēva kopija. Vienlaikus - šis noteikti ir tāds koncerts, kura galvenā vērtība bija tiem, kas tur piedalījās - gan kā dalībnieki, gan kā skatītāji, bet televizora (vai jebkādā citā ekrānā) liela daļa šī pasākuma jēgas nav uztverama. Vienlaikus - dziesmas jau, protams, ir labas.
2012-03-14 00:30:10
concert DVD, 2002

The Inbetweeners Movie

7
Nezinu, vai tā ir korekta prakse, rakstīt savus iespaidus par filmu aptuveni 3 mēnešus pēc tās noskatīšanās, bet ar šo filmu man ir sanācis tieši šādi - "Inbetweeners" mēs skatījāmies decembrī, bet es nekādi nespēju saņemties par to uzrakstīt, un tikai tagad to beidzot daru. Turklāt šī filma pilnīgi noteikti nav tā vērta, lai par to domātu mēnešiem ilgi. Tā ir balstīta uz kaut kāda seriāla par četriem angļu tīņiem, un ir šo varoņu debija uz lielā ekrāna. Filma stāsta par to kā šie četri čaļi, kurus droši vien labākajā variantā varētu saukt par gīkiem, pēc vidusskolas beigšanas dodas uz Maljorku to party with the ladies. Viens no varoņiem nupat ir pašķīries ar savu draudzeni, un draugi uzskata, ka seksīgās dienvidu čiksas ir tieši tas, kas viņam (un vēl jo vairāk - viņiem) tagad ir nepieciešams. Protams, kā jau tas parasti dažādiem sekstūristiem gadās, nonākuši Maljokrā, viņi atklāj, ka viņi tur nav kļuvuši par gultasdieviem, bet joprojām ir tādi paši gīki, kā viņi bija iepriekš Anglijā.
2012-03-11 11:31:20
film, 2011

High Fidelity

7
Dabiski, ka esmu redzējis pēc šīs grāmatas motīviem uzņemto filmu ar Džonu Kjūzaku galvenajā lomā, bet tagad esmu izlasījis arī grāmatu. Cik atceros, filma man nekad nav šķitusi izcila, un laikam grāmata arī nē, taču atkal jau pēc dažu gadu paiešanas kopš pēdējo reizi skatījos filmu, lasot grāmatu (kura saturiski, ja kas, nav sevišķi atšķirīga), atkal jau es saskatīju citus akcentus un pārņēmu citas vērtības.
2012-03-11 09:30:28
book, 1995

My Week with Marilyn

6
Par šo filmu (latviskais nosaukums: «7 dienas un naktis ar Merilinu Monro») ilgi nevarēju saņemties uzrakstīt. Iespējams, tādēļ, ka to patiesībā nemaz neesmu redzējis, bet gan uzmodelēju to galvā, izlasot filmas subtitrus (variantu nedzirdīgajiem) un apskatot filmā redzamo aktieru bildes. Ceru, ka par šādu filmas "skatīšanos" kriminālatbildību ACTA neparedz :) Bet varbūt es par šo filmu uzreiz neuzrakstīju tādēļ, ka man par to neradās sevišķi izteiksmīgs viedoklis. Kaut vai tāpēc vien, ka pagājušā gadsimta vidus kulta aktrise, dziedātāja un sekssimbols Merilina Monro man ir salīdzinoši svešs putniņš, droši vien esmu redzējis tikai vienu viņas filmu - "Džezā tikai meitenes" jeb "Some like it hot", un viņas personīgā dzīve mani nekad nav diži aizrāvusi.
2012-03-04 08:10:25
film, 2011

Kisses on the Bottom

6.5
Ir skaisti, ka cilvēks, kas sasniedzis to vecumu, kurā tagad ir sers Pols Makartnijs, savā dzīvē ir nonācis pie harmonijas. Droši vien apskaidrība būtu pārāk spēcīgs vārds, taču nenoliedzami pēdējos gados Pols dara vien to, kas viņam pašam sagādā prieku - materiālajiem jautājumiem viņam nevajadzētu būt sevišķi svarīgiem, un viņš var spēlēt un dziedāt to, kas viņam pašam attiecīgajā brīdī ir uz sirds, nedomājot par ierakstu tirāžu un mārketingu.
2012-02-14 08:42:36
music, 2012

Gangs

7.5
Ziemeļīru kvarteta ASIWYFA uzstāšanās droši vien man radīja visspilgtākās emocijas no 2010.gada "Positivus" festivālā pieredzētā, un arī viņu debijas plate, kas saucās tāpat kā grupa, mūsu automašīnā tika dreijāta ilgi jo ilgi. Grupas otrais studijas veikums, protams, ir daudz sarežģītāks uzdevums, jo otrais albums parasti ir problēma teju jebkuram izpildītājam - no tevis gaida vairāk kā iepriekš, un tu nevienu nevarēsi pārsteigt ar to, ar ko esi jau iepriekš pārsteidzis.
2012-02-12 23:11:06
music, 2011

We Need to Talk About Kevin

8
Tā kā tagad visiem jābūt piesardzīgiem, lai, pasarg Dievs, nenocitētu kādu ne pārāk sen ķelli nolikušu klasiķi vai kādā citā veidā neizsauktu uz sevi lāstu lielu sodu apmērā, uzreiz tevi nomierināšu - šo filmu es noskatījos pilnīgi legālā veidā kinoteātrī. Vai arī DVD veidā, ko pilnīgi likumīgi paņēmu nomā. Iespējams - ārzemēs. Varbūt izmantoju kādu "pay per view" pakalpojumu. Bet varbūt es šo filmu nemaz neesmu redzējis un tagad tikai fantazēju par to, kāda tā varētu būt, reklāmas rullīša iespaidā. Reklāmas rullīšus taču skatīties ir atļauts? It īpaši - kinoteātrī pirms citas filmas seansa. Vai DVD sākumā.
2012-01-31 23:18:07
film, 2011

No Man`s Land

6.5
Patiesībā man nav sevišķas skaidrībās, kālab šī grāmata Wikipedia tiek klasificēta kā Grema Grīna pēdējais romāns, bet lai nu būtu - īsti stāstu krājums tas nav un biogrāfisks vēstījums ar ne, lai būtu romāns. Patiesībā gan to veido divas patstāvīgas daļas, katra no kurām varēja kļūt par pamatu kinofilmai, un otrā šķiet, ka arī kļuva. Abi vēstījumi tapa laikā, kad Grīns bija savā slavas zenītā - "The Third Man" un "The End of an Affair" ērā. Pirmais miniromāns/novele ir visai līdzīgs garā un saturā "The Third Man" - tas stāsta par kādu britu aģentu uzvārdā Brauns, kurš šķērso Austrumvācijas robežu, mēģinot ievākt informāciju par urāna raktuvēm padomju kontrolētajā Vācijas daļā (darbība norisinās aptuveni tajā pat laikā, kad The Third Man - proti, pirms divu Vāciju valstiskuma noformēšanas), tur viņš sastop sievieti, kuru moka pretrunīgs jūtas pret Braunu un pret krievu militāristu Starhovu.
2012-01-23 09:34:59
book, 2005

It`s a Battlefield

7
Šī ir viena no Grema Grīna grāmatām, ko iegādājos no amazon.co.uk lietotā veidā - tā kā izrādījās, ka e-grāmatas no Lielbritānijas veikala iegādāties nav iespējams, lietotu grāmatu variants man šķita ļoti pieņemams. Patiesībā šis vispār ir formāts, kurā man būtu ideāli pirkt grāmatas, jo īsti tālāku pielietojumu grāmatai pēc tās izlasīšanas es nesaskatu - turklāt arī jaunā veidā iepirkta grāmata pēc izlasīšanas jau būs saucama par lietotu.
2012-01-19 07:14:40
book, 1934

Johnny English Reborn

2
Iespējams, tā nepavisam nebija gudra doma - skatīties šo filmu. Rovans Atkinsons manā skatījumā ir komiķis, kurš savas karjeras laikā labi ja 10% ir piedalījies kaut cik baudāmos projektos. Faktiski vienīgais, par ko es Atkinsonu cienu un godāju, ir Blackadder, kamēr visi viņa "bīniskie" personāži mani diezgan pamatīgi tracina, un šī filma varētu būt viens no sliktākajiem Atkinsona humora piemēriem.
2012-01-18 09:45:51
film, 2011

Five Leaves Left

7
Kurš gan varētu būt šodienas rokmūzikā aktuālāks ieraksts par Nika Dreika debijas albumu? Kā nekā tas ir praktiski nupat parādījies ierakstu veikalu plauktos - vēl ne pilni 43 gadi nav pagājuši kopš tā izdošanas. Tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka 2012.gadu sāku šī priekšlaicīgi mūžībā aizgājušā britu dziesminieka pavadījumā.
2012-01-06 16:51:32
music, 1969

The Day of the Triffids

6.5
Šī varētu būt pirmā manis izlasītā grāmata, kura sižetiski gandrīz perfekti atbilst zombijfilmai. Nezinu, priecāties par to vai nē. Tātad doma ir aptuveni šāda - debesīs parādās kaut kāda zaļa figņa, brīnišķi skaista, visi uz to apskatās un nākamajā rītā kļūst akli. Tikai cilvēki, kuri piespiedu kārtā palaiduši garām šo brīnišķo skatu, saglabā redzi. Vienlaikus uz zemes ir parādījušies slepkavnieciski staigājoši augi, kuri ir apveltīti ar kaut ko līdzīgu saprātam un mēdz nogalināt un apēst cilvēkus. Akli cilvēki obviously viņiem ir daudz vieglāk noķerami. Galvenais varonis šo incidentu ir pārcietis, jo tajā liktenīgajā dienā atradās slimnīcā ar apsaitētām acīm.
2011-12-30 09:17:51
book, 1951

Noel Gallaher`s High Flying Birds

6.5
Kad 2009.gadā brāļi Galaheri pašķīrās un tādējādi pienāca gals vienam no populārākajiem britpopa kolektīviem, tā man bija teju personiska traģēdija. Jā, es zināju, ka Noela un Līama attiecības nebija gluži kā podiņam ar vāciņu, bet vienmēr kaut kā man bija pārliecība, ka viņu publiskās ķildas ir vairāk domātas popularitātes uzkurināšanai un mazāk - reālu nesaskaņu izpausme. Un te pēkšņi - Noels aiziet no "Oasis"! Droši vien līdzīgi jutās bītlu fani 1970.gadā, kad izrādījās, ka Makartnijs un Lenons viens otru tiešām nemīl.
2011-12-23 15:52:01
music, 2011

The Confidential Agent

7.5
Kādā vārdā nenosauktā (Spānija) Eiropas valstī plosās pilsoņu karš, jau vismaz pāris gadus. Uz Angliju no šīs valsts dodas vārdā nenosaukts aģents, grāmatā dēvēts par D. Viņam ir nepieciešams savas valdības vārdā noslēgt līgumu ar angļu ogļraktuvju īpašniekiem, lai viņa valstij tie piegādātu ogles, kas nepieciešamas karā. Vienlaikus ar D. uz Angliju brauc arī šīs pašas vārdā nenosauktās valsts (Spānijas) dumpinieku aģents L., kuram ir tāds pats mērķis - noslēgt līgumu par ogļu piegādi. Slepenajam aģentam D. ne pārmērīgi veicas viņa gaitās Anglijā - viņš tiek nevajadzīgi aizkavēts, piekauts, konkurenti ir labāk sagatavojušies par viņu un viņa valdību, un plus viņš jau arī nav vienmēr tik ļoti pārliecināts par to, ka tā puse, kuru viņš pārstāv, ir tā labā puse. Plus, viņš karu nes sevī arī mierīgajā Anglijā (jo 2.Pasaules karš vēl nav sācies). Visai neplānoti viņam izveidojas kas līdzīgs mīlestībai ar galvenā raktuvju īpašnieka meitu, tāpat viņš jūt lielas simpātijas (bez seksuālā elementa) pret meiteni, kas ir apkopēja viesnīcā, kurā viņš apmetas Anglijā.
2011-12-23 12:00:37
book, 1939

Stamboul Train

7.5
Austrumu ekspresis bija viena no stilīgākajām dzelzceļa līnijām, kas jebkad eksistējusi - ātrvilciens (pēc sava laika standartiem), ar kuru bija iespējams no Parīzes aizbraukt līdz pat Stambulai. Diemžēl 2009.gadā šī līnija tika slēgta (tagad gan eksistējot kaut kāds alternatīvs privāts un ekskluzīvs variants, kā tomēr Austrumu ekspreša maršrutu izbraukt, bet bullet train laikmetā Austrumu ekspresim vairs neatlika vietas, kas ir skumji. Faktiski Eirāzijā tas bija viens no diviem klasiskākajiem dzelzceļa maršrutiem - līdzās Transsibīrijas ekspresim.
2011-12-23 10:28:44
book, 1932

The Aerodrome

7
Reiz bija kāds mazs, jauks lauku ciemats kaut kur Anglijā. Visa zeme tajā piederēja kādam aristokrātam. Cilvēki smagi strādāja, pelnīja savu sūro maizi, kad viņiem bija tam laiks - mīlēja, kad gribēja atpūsties - gāja uz krogu iedzert. Viss bija jauki un mīļi, bet te kur gadies, kur ne, ciemata tuvumā tika izveidots militārais lidlauks. Karavīru attieksme pret cieminiekiem bija visai augstprātīga un nievājoša, bet cieminieki ar apbrīnu vēroja lidotājus, un katrs ciema puišelis sapņoja, ka kādu dienu viņš būs tas, kas pilotēs vareno iznīcinātāju cīņā pret Anglijas nedraugiem. Arī šīs grāmatas galvenais varonis - puisis, kura 21.dzimšanas dienā viņa tētis atklāja visiem, ka patiesībā viņa vecāki nemaz nav viņa vecāki. Vēlāk visai drīz kāds lidotājs nejauši šo tēvu/netēvu nošauj. Puisis tikām paslepus apprecas ar meiteni, kuru vienmēr ir mīlējis un kura apbrīno lidotājus. Meitene viņu pamudina arī pašu izvēlēties lidotāja karjeru, ko viņš arī izdara. Tikai ar laiku viņš sāk saprast, ka lidosta ar tās jauno kārtību patiesībā ir viens vienīgs ļaunums un ka to vadošie militāristi ir psihi. Kaut vai tāpēc, ka doma ir tāda, ka nevienam jaunās kārtības lidotājam nedrīkst būt (jebkad) bērni, kam vajadzētu principā nozīmēt to, ka šie fašistiski (ok, tas nav korektais termins, bet labāku nevaru mirklī iedomāties) tendētie tipāži ilgāk kā vienas paaudzes garumā nespētu pastāvēt.
2011-12-21 16:53:36
book, 1941

The Adventures of Sherlock Holmes

7.5
Kad gads iet uz beigām un diennakts gaišā laika ir tik maz, ka darbadienās tu gaismu vispār neredzi, bieži nav noskaņojuma veltīt savu laiku kam diži nopietnam un vērtīgam, un par labu lasāmvielu izrādās kas tāds, par ko citkārt tu šādā kontekstā pat neiedomātos. Tiesa, Konan-Doila daiļrade man allaž ir šķitusi it kā drusku pāri tradicionālajam detektīvstāstu līmenim, tālab arī pret šo autoru esmu drusku iecietīgāks.
2011-12-21 08:12:18
book, 1892

Misfits: Season 3

6
Šķiet, ka arī seriāla veidotāji pamazām nonāca pie atziņas, ka īsti jēgas turpināties "Misfits" vairs nav - sākotnēji interesantais koncepts nespēja noturēt seriālu virs ūdens diezko ilgi, tālab ir tikai loģiski, ka trešās sezonas noslēgumā gali tika savilkti kopā (un pat principā pietiekoši loģiski un sakarīgi) tā, lai ceturtā sezona vairs nebūtu nepieciešama (protams, nav teikts, ka tāda tomēr netiks uztaisīta, jo nav jau tā, ka seriālu nebūtu iespējams reanimēt, it īpaši, seriālu, kurā parādās personāži ar pārdabiskām spējām - vienmēr var ievilkt klāt kādu spējām apveltītu cilvēku, kas attin atpakaļ laiku un izglābj bojā gājušos varoņus). Tomēr vismaz pagaidām es labprātāk pieņemtu, ka nule Misfits ir galā.
2011-12-21 07:12:29
film, 2011

Ogden`s Nut Gone Flake

8
Šis ansamblis savulaik bija Lielbritānijas otrā nozīmīgāka modu kustības grupa aiz Pīta Taunsheda un kompānijas, taču ilgtermiņā sevišķu popularitāti grupai noturēt neizdevās un mūsdienās "klausītājam normālajam" zināmas ir vien pāris šīs grupas dziesmas, bet kopumā grupa ar lielu atpazīstamību lepoties nevar. Tas varētu būt saistīts gan ar to, ka grupas līderi - Ronijs Leins un Stīvs Meriots - jau kādu laiku muzicē labākās ārēs, un, piemēram, tāda lieta kā "Ogden`s Nut Gone Flake" 40 gadu jubilejas tūre nebija iespējama. Ja kas - šis albums tomēr ir gana respektēts un ir atrodams, piemēram, grāmatā ar "1001 albumu, ko noklausīties, pirms noliec ķelli".
2011-12-16 17:14:53
music, 1968

My Man Jeeves

6.5
Šajā stāstu krājumā tika apkopoti Vudhauza stāsti, daži no kuriem bija radīti vēl pirms 1.Pasaules kara sākuma, bet pārējie - jau kara laikā. Lieki teikt, ka karš kā tēma Vudhauza daiļradē parādīties nespēj - šis autors nekādi nebija politiski šausmīgi aktīvs cilvēks un man arvien vairāk rodas sajūta, ka viņš pats arī bija prototips savam varonim Bērtijam Vūsteram - bagātam un dīkdienīgam aristokrātiskas ģimenes pārstāvim, kas nevar lepoties ar šausmīgu intelektu. Šajā stāstu krājumā Vudhauzs vēl nav īsti nostabilizējies uz Vūstera personību, un vairākos stāstos parādās cits liriskais varonis - Redžijs Pepers - kurš raksturā no Vūstera nav nekādi atšķirams, taču kuram nav tāda lieliska sulaiņa kā Džīvss. Līdz ar to jāatzīst, ka Pepera stāsti uz Vūstera stāsta fona izskatās pavisam pelēki, jo tajos pietrūkst pārnopietnā otrā personāža, kas veidotu balansu ar pamuļķo galveno varoni.
2011-12-16 16:57:56
book, 1919

Killing Bono

6.5
Teju katrai slavenai rokgrupai var nosaukt kādu agrīnā sastāva dalībnieku, kuram "mazliet-mazliet" nepietrūka, lai arī viņš būtu ticis uzaicināts pie dzīru galda, bet kaut kādu apstākļu sakritības rezultātā viņš izrādījās svešs šais svētkos.
2011-11-30 14:12:10
film, 2011

The Girls of Slender Means

8
Nevaru saprast, kā tas sanāca, bet man bija radusies sajūta, ka līdz šim nevienu Mjurielas Spārkas grāmatu lasījis nebiju, lai gan patiesībā tādas jau bijušas veselas trīs. Tā laikam sanāk, ka lasot pārāk daudz, daudz kas aizmirstas. Visai nožēlojami, ja godīgi. Turklāt no iepriekš lasītajām trim grāmatām divas man patiesībā visai labi patika. Šajā ziņā labi, ka uzturu šādu piezīmju grāmatiņu, kurā allaž varu pārliecināties par dažādām savas personības detaļām. Protams, ja kāds uzhakotu manu blogu un sapildītu faktoīdu ar filmām, kuras patiesībā nemaz neesmu redzējis, varētu gadīties, ka es tā rezultātā pamazām pilnīgi sajuktu prātā. Kā lai arī nebūtu, tās trīs Spārkas grāmatas es patiešām tiku izlasījis, un arī šo - ceturto.
2011-11-21 16:51:04
book, 1963

The Looking Glass War

7.5
Es neesmu tipiskākais spiegu romānu fans, kādu vien var iedomāties - faktiski šis ir tāds literatūras veids, kas mani nekad nav sevišķi valdzinājis, taču sanāca tā, ka šī grāmata bija līdzi paņemtajā komplektā Ķīnas ceļojumā un... tu pats saproti, kas ir līdzi paķēries, to tu arī lasi, it īpaši ja esi tik maniakāls visa kā lasītājs kā es. Un patiesībā šī grāmata ir visai interesanta, kaut vai tāpēc, ka šī nav tāda stila grāmata kā varonīgi Džeimsa Bonda eposi, bet gan visai skumjš un bezcerīgs vēstījums par ne pārmērīgi kompetentiem slepeno dienestu darbiniekiem, ambīcijām un tās traģiskajām sekām. Tātad - kāds aģents ir iesūtījis ne pārāk ticamu informāciju par padomju atomieroču izvietošanu kaut kur netālu no Rostokas Austrumvācijā, un "Departaments" - organizācija, kas bija ietekmīga 2.Pasaules kara laikā cīņās ar vāciešiem, bet sekojošajās divās desmitgadēs ir pārvērtusies par visai normālu birokrātu kantori, saskata tajā iespēju atjaunot savu seno dienu spozmi un iesūtīt savu aģentu sociālistu kontrolētajā teritorijā, lai noskaidrotu kaut ko precīzāku. Diemžēl ar kompetenci pēc 20 gadu dīkstāves ir tā kā ir, un aģents, kurš divdesmit gadus neko nav darījis šajā virzienā, nav grandiozi labi sagatavots šāda stila operācijām, līdz ar to traģēdija visa noslēgumā ir neizbēgama, un cilvēciskais faktors arī te savu lomu spēlē - iesaistītie personāži kopumā nav ne muļķi, ne ļaundari, bet viņi pārvērtē savas spējas ar visām no tā izrietošajām sekām. Visai skumjš un, cik saprotu, reālistisks specdienestu darbības atainojums, bez kaut kādas baigās varonības, skaistām sievietēm un ļaundariem, kas vēlas paverdzināt visu pasauli. Patiesībā - noteikti saistošāka grāmata, nekā es no tās sākotnēji būtu gaidījis.
2011-11-21 12:20:51
book, 1965

Ape and Essence

7.5
Oldozs Hakslijs, kā šķiet, visai nopietni aizrāvās ar antiutopiju radīšanu - viņa slavenākais darbs "Jaunā, skaistā pasaule" ir šādā stilā, un arī "Ape and Essence" stāsta par mītisku nākotni, kuras civilizāciju par tādu labāk nesaukt. Grāmata gan patiesībā ir visai izteikta spēle - tās pirmajā daļā tiek stāstīts par diviem vīriešiem, kas Gandi nogalināšanas dienā atrod visai īpatnēju antiutopisku scenāriju un dodas meklēt tā autoru Tallis, kurš izrādās, ka ir miris, kamēr grāmatas otrajā daļā tiek prezentēts pats scenārijs. Doma tur ir aptuveni tāda - cilvēce ir praktiski iznīcināta atomkarā starp Rietumiem un Austrumiem, abām pusēm pārņemot sliktākās otras puses īpašības, un neskartas palikušas vienīgi stratēģiski nenozīmīgas teritorijas, piemēram, tādas kā Jaunzēlande. Atbilstoši šim scenārijam, zinātnieku grupiņa ierodas atomkara izpostītajās zemēs, atklājot, ka to mūsdienu iemītnieki ir kļuvuši maksimāli barbariski un dzīvnieciski, radījuši sātana pielūgšanas kultu, atbilstoši kuram viņiem reizi gadā notiek vairāku nedēļu pārošanās orģijas, kuras kulminē iepriekšējo orģiju rezultātā dzimušo bērnu-mutantu nogalināšanā. Jāpiezīmē, ka lai kvalificētos par mutantu, nepieciešams, lai uz rokas būtu vairāk kā septiņi pirksti un lai cilvēkam būtu vairāk kā seši krūtsgali. Šī jaunā pasaule pārtiek no vecās pasaules atliekām - meklē vecas drēbes, dedzina grāmatas kā kurināmo un neapstrīdami virzās uz savu strauju galu. Taču zinātnieks, kuru šie barbari sagūstījuši, iemīlas vienā "jaunās pasaules" sievietē, kas rada daudz neērtību, kaut vai tāpēc, ka viņam nepiemīt jaunajai sugai raksturīgā sezonālā pārošanās tieksme, bet gan cilvēkiem raksturīgā nemitīgā pārošanās tieksme, kas atbilstoši valdošajai sātanisma reliģijai ir pretlikumīga, un vispār vienīgie kaut cik saprātīgie cilvēki tajā pasaulē ir sātanisma kulta iniciētie.
2011-11-21 07:14:19
book, 1948

The Anti-Death League

7
Kingslija Eimisa "Pretnāves līga" ir visai līdzīga savā būtībā Džozefa Hellera "Catch-22" - tas ir komēdisks absurda romāns par karu. Nezinu, cik liela nozīme šajā visā ir sižetam, kura atstāstīšana varētu no manis prasīt diezgan daudz laika. Tātad, ir misija Apollo, kurā angļi testē kaut kādu nākotnes atomieroci, kurš būtu lietojams pret naidīgo Ķīnu (hei, mēs pēc stundas dosimies lidostas virzienā, lai dotos ceļojumā uz Ķīnu! uzmini, cik liela man šobrīd ir spēja koncentrēties pilnīgi jebko!), un karavīru nometnē ir iefiltrējies spiegs, kuru ir jāatrod īpašajam aģentam Leonardam, kurš visiem atklāj to, ka viņš ir slepenais aģents, kas meklē spiegu (tāda stratēģija, kā teikt). Vēl tur ir karavīrs Čērčils, kurš iemīlas Katrīnā, alkoholiķis Hanters, mācītājs Ayscue, kurš fano par astoņpadsmitā gadsimta angļu klasisko mūziku, Lūsija, kura guļ ar visiem, psihiatrs dakteris Bests, kurš visos savos pacientos saskata apspiestu homoseksuālismu, neatkarīgi no jebkādiem pret to liecinošiem faktiem, un vispār grāmatā notiek šausmīgi daudz visa kā, par ko man šobrīd nav īsti noskaņojums darīt. Hmm, vispār man šobrīd nav ne mazākajā mērā noskaņojuma jebko darīt.
2011-11-02 15:21:47
book, 1966

The Honorary Consul

8
Šo grāmatu es izlasīju visai netipiskos apstākļos - braucot ar vilcienu no Tallinas uz Rīgu. Ievērojot to, ka brauciena ilgums bija vairāk kā astoņas stundas, laika bija vairāk nekā pietiekami, tā ka varēju gan iesaistīties sarunās ar līdzbraucējiem, gan vairākas reizes nosnausties.
2011-11-01 07:59:28
book, 1973

SuperHeavy

5.5
Jaunais projekts ar Mika Džegera līdzdalību "SuperHeavy" ir visai īpatnējs muzikāls kolektīvs, kura daiļradē saplūst kopā dažādi muzikāli stili, ieskaitot tipiskas (ne pārāk veiksmīgas gan) Rolling Stones stila balādes, Bolivudas mūzikas elementus, ko kolektīvam pienes A.R.Rahman un regeja ritmus, par kuriem atbildīgs Boba Mārlija dēls Demiens. Nezinu, vai kolektīvā iesaistītajiem cilvēkiem (cik saprotu, apvienības garīgais tēvs ir Deivs Stjuarts no Eurythmics) bija doma, ka dažādu stilu izpildītāji apvienojoties un radot kopīgi mūziku, spēs pārkāpt kaut kādas kultūru robežas un radīt kaut ko īpašu no mākslinieciskā viedokļa, vai arī kāds saskatīja visā šajā pasākumā kādu grandiozu komerciālo potenciālu, bet tā vien izskatās, ka kopumā šis ieraksts ir bijis izgāšanās visās frontēs. Ok, komerciāli varbūt rādītāji nav tie sliktākie - 13.vieta Lielbritānijā, 26.ASV un pirmā vieta Nīderlandē, Grieķijā un Austrijā, taču pirmais singls nebija izcili veiksmīgs, kritiķi par šo ierakstu izsakās visai vīpsnājoši un man ir grūti iedomāties, ka šis projekts varētu ilgtermiņā sasniegt kaut ko diži grandiozāku.
2011-10-26 09:30:10
music, 2011

Live in Riga @ Palladium

9
Tādi laiki nekad nav bijuši, kad es būtu par "Kaiser Chiefs" radikāli fanojis - allaž esmu uzskatījis, ka šī grupa ir laba, bet ne sevišķi vairāk. Tālab kā jau uz koncertiem kūtram cilvēkam, man nācās sevi mazliet pārliecināt, pirms iegādāties biļetes uz gaidāmo grupas uzstāšanos Rīgā, biedējot sevi, ka uz "White Stripes" pirms vairākiem gadiem neaizgāju, un tagad droši vien nekad vairs neaiziešu.
2011-10-13 06:33:51
music, 2011

Submarine

8
Tikai filmas beigu titros ievēroju, ka tās režisors ir Richar Ayoade, labāk daudziem pazīstams kā Moriss Moss no "The IT Crowd".
2011-09-22 07:30:55
film, 2010

Yours Truly, Angry Mob

6.5
"Kaiser Chiefs" otrais studijas ieraksts bija tuvu tam, lai grupu padarītu populāru ne tikai Britu salās un Eiropā, bet arī otrpus lielajam slapjumam - iekš tām ASV. Ieraksta vadošais singls "Ruby" līdzās 1.vietai Lielbritānijā sasniedza 14.vietu ASV Billboard topā (jāpiemin, ka ASV singlu čārtos tik augstu, piemēram, "Muse" nekad nav bijuši). Tomēr kopumā, manuprāt, šis ieraksts nav sava priekšgājēja kvalitātē. Kaut vai tāpēc vien, ka "Ruby" par spīti saviem grandiozajiem panākumiem ir visai viduvēja dziesma, kuru kaut cik izvelk tikai tās lipīgais piedziedājums, un vispār jāatzīst, ka "Kaiser Chiefs" nav sevišķi daudzveidīga grupa, un tās repertuārs lielā mērā ir klišejisks un standartizēts. Tas gan, protams, nekādi neietekmē to apstākli, ka vēlos viņus klātienē redzēt Rīgā gaidāmajā koncertā. Un tomēr - "Yours Truly, Angry Mob" ir visai garlaicīgs ieraksts, kurā manā izpratnē kaut cik interesanta ir varbūt dziesma "Angry Mob" un kuru diezgan labi rakstuo tajā atrodamais skaņdarbs "Everything is average nowadays", jo šis ieraksts patiešām ir visai viduvējs - tāda nedaudz svaigāka variācija par "Supergrass" tematiku, bet nekā šausmīgi atmiņā paliekoša, nekā izcila, nekā unikāla. (šajā gadījumā man, šķiet, neizdosies sekot Zen principam, ka viss jāvērtē ar iesācēja acīm, jo es pie labākās gribas nespēju teikt, ka katra Kaiser Chiefs dziesma pati par sevi ir unikāla un īpaša).
2011-09-20 09:15:26
music, 2007

Jonathan Creek: Season 4

6
Vienīgā pilnā Jonathan Creek sezona bez Megijas Magelanas, manuprāt, ir visai izteikti sliktāka par iepriekšējām trim. Nē, pie vainas nav tikai Julia Sawalha, lai arī viņa seriālā diezko labi neiederas, drīzāk jāatzīst, ka scenāristi ir zaudējuši pēdējās iedvesmas atliekas, sižeti kļūst arvien neticamāki un neticamāki, un arvien vairāk šeit parādās action un ja tā turpinātos, piektajā sezonā Džonatans jau pāris reizes "izslēgtu" kādu sliktuci, izmantojot roundhousekick no Čaka Norisa krājumiem. Joprojām nav tā, ka seriāls būtu kļuvis garlaicīgs un pavisam neskatāms, un ik pa reizei tajā atgadās kaut kas pietiekami smieklīgs, taču - tas nav gluži tas, kas iepriekš, un, manuprāt, Džonatana stāšanās arvien biežākos sakaros ar sievietēm seriālam arī dara drīzāk sliktu nekā labu. Es pat nevaru iedomāties nevienu sēriju šajā sezonā, kas man būtu kādu drusku palikusi atmiņā, visai vienmuļš un neizteiksmīgs ir kļuvis viss saturs, tik neizteiksmīgs, ka man pat vairs nav sevišķas vēlēšanās kritizēt katrā sērijā atrodamos loģikas caurumus, varu vien pateikt, ka to ir kļuvis vēl vairāk, nekā bija iepriekš, bet noziegumi kļūst arvien briesmīgāki un nežēlīgāki, ja salīdzina ar pirmajām sezonām, kuras kopumā ar smagumu neizcēlās.
2011-09-07 07:21:57
film, 2004

Jonathan Creek: Season 3

6
Turpinu kritizēt katru sēriju atsevišķi, tāpat kā to darīju otrajā sezonā (varu arī piebilst, ka seriālā parādās vairāk action, zaudējot līdzību ar Šerloku Holmsu un pietuvojoties mūsdienu tradicionāliem detektīvgabaliem, kas manās acīs ar nav nekāds pluss).
2011-09-02 16:16:18
film, 2000

Jonathan Creek: Season 2

6.5
Sākot ar šo sezonu visai izteikti var saskatīt trūkumus seriāla autoru loģikā - kamēr pirmajā sezonā pēc katras sērijas noskatīšanās kopumā varēji atzīt, ka atrisinājums bija loģisks, tad otrajā sezonā tā vairs nav un atklājas daudz apšaubāmu detaļu, kas Džonatana piedāvāto notikumu izklāstu padara mazāk ticamu. Iesim cauri sērijai pēc sērijas.
2011-09-02 15:50:48
film, 1999

Jonathan Creek: Season 1

8
Nevaru sevi nosaukt par pārmērīgu detektīvseriālu cienītāju, taču pirmās "Jonathan Creek" sērijas mani ātri ievilka sevī. Šī seriāla galvenais varonis ir visai tipisks Šerloka Holmsa stila personāžs - noslēdzies sevī, ar dīvainu izpratni par sabiedrības normām, milzīgu daudzumu dažādu zināšanu un netriviālu domu gājienu. Ikdienā viņš strādā par triku izdomātāju burvju māksliniekam Adamam Klausam, bet brīvajā laikā (kāds, kā var spriest no šī seriāla, viņam ir gandrīz viss laiks) viņš palīdz pētnieciskajai žurnālistei Medijai Magelanai risināt mīklainus noziegumus, ar kuriem netiek galā policija. Un varu atzīt, ka seriāla pirmajā sezonā šie noziegumi lielākoties tiešām ir ļoti veikli pastrādāti un ar ticamības momentu viss ir kārtība. Ar ko šis atšķiras no citiem līdzīga stila seriāliem? Pirmkārt - ar to, ka tas lielā mērā ir komēdijseriāls (un zināms, ka esmu britu humora cienītājs), un ar to, ka šeit galvenais (vismaz pirmajās sērijās) ir - kā vispār šādu noziegumu varēja pastrādāt, nevis - kurš to izdarīja. Proti, jautājums nav "who dunnit?", bet gan "how did he pull this off?"
2011-08-29 11:04:54
film, 1997

Exit Through the Gift Shop

8.5
Mana attieksme pret grafiti māksliniekiem ir skaudra un nesaudzīga - uzskatu, ka viņi nav nekādi mākslinieki, bet tikai vandāļi, kas nejēdz neko labāku, kā apķēpāt pilsētu sienas, un viņiem klātos veikt sabiedriskos darbus savas antisociālās uzvedības dēļ.
2011-07-20 22:38:15
film, 2010

The Madness of King George

7
Šo filmu patiesībā nemaz nebijām domājuši vakar skatīties, taču nestrādājošs internets (patiesībā vajadzēja pārstartēt maršrutētāju, bet man nez kāpēc šķita, ka vaina ir Lattelecom - jau jau Tele2 var nestrādāt, vai šie būtu labāki?) lika izvēlēties kādu filmu, kurai nebūtu nepieciešams iegūt subtitrus, un šī gadījās pa rokai.
2011-07-15 14:59:38
film, 1994

Desperate Romantics

8.5
Dante Gabriels Roseti. Viljams Holmans Hants. Džons Everets Milē. Trijatā pazīstami kā prerafaelītu kustības aizsācēji angļu mākslā. Ievērojami gan katrs atsevišķi, gan kopā. Prerafaelītu mākslas viens no galvenajiem principiem bija iespējami augsta detalizācija, tiekšanās pēc gandrīz vai fotoreālisma, ļoti liela darba ieguldīšana katrā gleznā.
2011-07-11 07:37:03
film, 2009

The Man Who Knew Too Much

6.5
Šo grāmatu pamatā lasīju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, kuras šķērsošana ceturtdienas rītā mums prasīja ne vairāk, ne mazāk kā četras stundas. Līdz šim man Čestertons pamatā saistījās ar romānu "Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena", un arī no šīs grāmatas gaidīju kaut ko līdzīgu. Un ne gluži sagaidīju, jo šie stāsti ir Čestertonam raksturīgākajā manierē - detektīvgabali, kas vēsta par kādu vīru uzvārdā Fišers, kurš patiešām zina par daudz. Viņš nav īsti privātdetektīvs - bet gan kāds augstākajām aprindām piederīgs cilvēks, kurš ir visai mizantropiski noskaņots attiecībā pret pasauli un kuram gadās būt dažādu noziegumu tuvumā. Jāpiezīmē, ka šajos stāstos noziegumus izdarījušie cilvēki parasti "aiz restēm" nenonāk - jo Fišeram nav nekādu reālu pieradījumu, un viņš tikai konstate faktu nevis vēlas aizturēt noziedznieku. Proti, no morāles viedokļa šie stāsti ir gana interesanti. Vienlaikus - tie tomēr ir diezgan tipiski "whodunit?" tipa darbi, kuri jau dažas dienas pēc izlasišanas ir gandrīz pilnībā aizmirsušies. Protams, es neapšaubu Čestertonu kā izcilu rakstnieku, bet tas tāpat nenozīmē, ka manās acīs šī grāmata būtu kaut kas tik ļloti īpašs.
2011-06-26 16:23:54
book, 1922

The Colour of Magic

7.5
Es ilgi domāju, kāda būtu vislabāk piemērotā pirmā grāmata, ko man lasīt Kindlā. Mana izvēle varētu kalpot kā pierādījums, piemēram, tam, ka esmu hipsters. Tiesa, man nav ne mazākās sajēgas, ko hipsteram klātos lasīt. Denu Braunu? Nīči? Niku Hornbiju? Atbilstoši manai izpratnei par hipstera būtību - droši vien hipsterīgi ir lasīt Twitter, Tumblr un MacRumours, grāmatas - laikam jau nē. Tālab alternatīvais variants būtu vismaz sākt ar kaut ko tādu, kas ne gluži mani pielīdzinātu Grēviņam un Artūram Mednim, tad vismaz apliecinātu, ka esmu īpatnējs un oriģināls tipāžs. Šādiem mērķiem labi atbilstu "Karš un miers" (kuru, ja kas, kaut kad drīzumā domājams, ka patiešām sākšu lasīt).
2011-06-16 15:00:56
book, 1983

This is England

7.5
Šī filma jau pāris gadus bija manā "kaut kad jānoskatās" sarakstā, un droši vien tajā tā vēl ilgi paliktu, ja šodien Uldis nebūtu uzrīkojis filmu vakaru, kura ievada daļā viņš prezentēja vienu no saviem aktuālajiem projektiem (jo Uldim vienmēr, kā man radies iespaids, ir vesela virkne paralēlu projektu) - Spoku nami.
2011-06-10 23:21:03
film, 2006

Churchill: The Hollywood Years

4
Amerikāņiem (gluži tāpat kā krieviem) ir ļoti raksturīgs dažādas vēstures epizodes pārspīlēt savu spēlēto lomu. Šī filma mēģina šo paražu izsmiet, pasniedzot jaunu skatījumu uz 2.Pasaules karu - atklājot, ka patiesībā Vinstons Čērčils nebija vis Anglijas premjerministrs - pusmūža vīrs ar nedaudz matiem, bet gan fiziski spēcīgs amerikāņu ierindnieks, kurš gandrīz vienpersoniski (tikai ar sava melnādainā drauga Eizenhauera) palīdzību) uzvarēja Kaujā par Angliju. Filma atļaujas ne tikai bezkaunīgi mainīt vēstures faktus, bet arī Holivudas filmām raksturīgā manierē atklāti blēdās ar filmēšanas vietām - cita starpā norādot par sīku muiželi, ka tā esot Bekingemas pils, bet šķūni laukā nodēvējot par Hītrovas lidostu. Filmas centrālā sižeta līnija vēsta par to, kā Čērčils ieradies Anglijā ar Enigma mašīnu, kuru viņš pašrocīgi atņēmis vāciešiem (cik sapratu, vienā šāda stila Holivudas filmā patiešām tika rādīts, ka ar Enigmu galā tika amerikāņi), bet nav atradis dzirdīgas ausis nekompetento angļu karavadoņu vidū, paralēli šim attīstās love story ar princesi Elizabeti (tagadējo karalieni, kura, protams, atbilstoši filmas vajadzībām padarīta vecāka par viņas tā laika 14 gadiem), bet Hitlers ar Bormanu, Gēbelsu, Gēringu, Evu Braunu un savu sunīti Waffles ir ieradies Anglijā, kur viņam rodas plāns apprecēt Elizabeti un tādā veidā sasniegt kaut kādus absurdus mērķus.
2011-06-08 07:33:31
film, 2004

All Quiet on the Orient Express

8
"Austrumu ekspersī bez pārmaiņām" sākas kā ikdienišķs un varbūt drusku garlaicīgs stāsts par jaunu vīrieti, kas grasās doties ceļojumā uz Indiju un pavada pēdējās dienas kempingā Anglijas ziemeļrietumu ezeru apgabalā. Taču tikai pamazām galvenais varonis un arī lasītāji saprot, ka viss nav tik vienkārši, kā sākumā varētu šķist un ka Indijas plāniem, iespējams, nebūs lemts piepildīties. Sākas viss nevainīgi - kempinga īpašnieks pavaicā jaunajam vīrietim, vai viņš nevarētu pārkrāsot kempinga vārtus. Viņš piekrīt. Tad sākas citi darbi, un tā pamazām arī citi ciema iemītnieki sāk viņu nodarbināt. Plāni aizbraukt tiek nobīdīti arvien tālāk un tālāk, līdz beigu beigās kļūst skaidrs, ka varonis sen vairs nav brīvs un ka viņš ir ierauts nebeidzamā pienākumu spirālē, kura tikai pieaug un pieaug. Uz grāmatas aizmugurējā vāka reklāmas aprakstos bija piesaukts Kafka - ja sākotnēji es nesapratu, kur te līdzība, tad tuvojoties grāmatas beigām, viss arvien vairāk nonāca pareizajos plauktiņos - ar šīs grāmatas varoni notiekošais visai labi varētu norisināties arī Kafkas radītajā pasaulē, un ar katru nākamo nodaļu man kā lasītājam kļuva varoņa arvien vairāk žēl.
2011-06-06 07:24:50
book, 1999

One Step Beyond

6.5
Es pat neatceros, kopš kura laika šis ieraksts katru dienu pāris reizes noskan manās austiņās - nekādi nevarēju saņemties par to uzrakstīt, un tālab nevarēju sākt klausīties kaut ko citu. Sauc to par mazohismu, slinku pedantismu vai kā citādi, bet fakti ir likti galdā.
2011-05-31 09:08:43
music, 1979

The Tenth Man

7.5
Nezinu, cik daudz tajā ir patiesības un cik lielā mērā Grems Grīns spēlējās ar lasītājiem, apgalvojot, ka "Desmito cilvēku" viņš bija uzrakstījis jau trīsdesmito gadu otrajā pusē un tad par to piemirsis, līdz kāds viņam par tādu atgādināja teju piecdesmit gadus vēlāk. Un tad nu tas tika beidzot publicēts.
2011-05-14 23:43:36
book, 1985

The Illusionist

8
Kad pirms vairākiem gadiem (omg! veseliem septiņiem) skatījos iepriekšējo zināmo Silvēna Šomē filmu - The Triplets of Belleville, tās stils man nepavisam negāja pie sirds. Tagad, būdams vecāks, dzīves gudrāks un arī kino mākslā izglītotāks, es "Iluzionistu" skatījos jau ar pavisam citām acim kā toreiz Belevilu. Multfilma "Iluzionists" ir balstīta uz scenārija, kuru uzrakstīja izcilais franču režisors Žaks Tatī (zināms ar savu varoni Ilo kungu, esmu redzējis divas viņa filmas - Les Vacances de Monsieur Hulo un Mon Oncle kā veltījumu savai meitai. Tiesa, šajā jautājumā veidojas neliela pretruna, jo Šomē filmu radīja kā veltījumu vienai Tatī meitai, kamēr daudzi uzskata, ka patiesībā šis darbs ir tēva atvainošanās savai otrai - ārlaulībā dzimušajai - meitai. Taču ne jau tas šajā filmā ir būtiskākais, kam tā ir veltīta, un kāds ir tās vēsturiskais konteksts. Daudz svarīgāk ir tas, ka tā ir multfilma, kas veidota perfektā Tatī maniere - ar minimālu dialogu klātbūtni un daudz lielāku uzsvaru uz varoņu mīmiku un žestiem, ar savu devu humora, bet tomēr - dziļu traģismu. Filma stāsta par kādu pusmūža iluzionistu, kurš klejo pa Eiropu līdz kādas Skotijas nostūrī viņš izrāda labestību pret kādu jaunu meiteni, kas ar viņu nerunā vienā valodā, uzdāvinot viņai kurpes. Tālāk viņi dodas kopā, un vecais vīrs tērē savus līdzekļus līdz pēdējam, izdabājot katrai šīs meitenes vēlmei, līdz no viņa nekas pāri nepaliek. Jāpiezīmē arī, ka vecā vīra un jaunās meitenes attiecības nav seksuālas, drīzāk tās ir tēva un meitas attiecības, un nav brīnums, ka Tatī pavadīja daudzus gadus, strādājot ar šīs nekad neuzņemtās filmas scenāriju. Toties šādā animētā veidolā ir sanācis tas, kas citādi nebūtu iespējams - galveno varoni filmā atveido pats Tatī vai pareizāk - tā ir viņa animēta versija, kas ļoti precīzi atbilst lielā auguma vīram Ilo kungam, ar kuru droši vien vairumam arī asociējas pats Tatī.
2011-05-05 22:35:46
film, 2010

Loser Takes All

7.5
Grema Grīna grāmatu vidū nenoliedzami ir nopietnāki darbi un mazāk nopietni, un "Loser Takes All" bez variantiem ir viens no mazāk nopietnajiem, grāmata, kas diezgan labi varētu kļūt par pamatu kādai vieglai romantiskai komēdijai. Tās galvenais varonis ir kāda liela uzņēmuma jaunākais grāmatvedis (kurš gan patiesībā nav nemaz tik jauns), kas grasās precēties pavisam jaunu un vienkāršu (lai gan ne bez savām dīvainībām) meiteni. Viņiem viss jau ir saplānots (vienkāršas un lētas kāzas ar medusmēnesi turpat Anglijā), kad pēkšņi sagadās, ka viens no uzņēmuma īpašniekiem piedāvā šim grāmatvedim iespēju apprecēties Montekarlo un tad doties kopā ar priekšnieku ceļojumā pa Vidusjūru priekšnieka jahtā. Sapnis, ne kāzas, vai ne? Drīzāk, protams, ne, jo ieradušies Montekarlo topošie vīrs un sieva pamazām atklāj, ka priekšnieks par viņiem ir pilnībā aizmirsis un aizdevies, kur nu viņa sirds vēlējusies. Tā rezultātā šie ir bez līdzekļiem dārgā viesnīcā, un bez sevišķām perspektīvām. Bet tad grāmatvedis ņem rokā savus matemātikas dotumus un izstrādā shēmu, pēc kuras Montekarlo kazino viņu padarīs bagātu. Un shēma nostrādā, taču burtiski pāris dienu laikā viņš kļūst atkarīgs no sava jaunā "darba" un tā pārņemts, kā rezultātā viņš visai ātri pazaudē savas nupat apņemtās sievas mīlestību, un ir tikai viens veids, kā to atgūt - kļūt atkal plikam un nabagam. Tāpēc jau grāmata saucas "Loser Takes All". Naivs, sentimentāls un ļoti simpātisks romāns, bez jebkādām pretenzijām uz vērtīgas literatūras statusu, uzrakstīts tipiski griniskā manierē, ļoti asprātīgs un patīkams lasīšanā, tradicionāls komiskās literatūras piemērs, kas seko Džeroma K.Džeroma tradīcijām, tikai izvairoties no Džeromam pārmērīgi raksturīgās moralizēšanas.
2011-05-05 22:20:03
book, 1956

A Gun for Sale

5.5
"A Gun for Sale" pilnīgi noteikti ir viens no mazāk ievērojamajiem Greima Grīna romāniem - diezgan vienkāršs krimiķis par algotu slepkavu, kurš pats no mednieka kļūst par upuri pēc tam, kad viņš ir nošāvis kādu ministru un pasūtītāji izlēmuši no viņa atbrīvoties kā no nevajadzīga liecinieka. Krauklis (Raven) ir visai kompleksains tipāžs, kuru nomoka viņa nesimpātiskā zaķalūpa, kurš neuzticas nevienam cilvēkam uz pasaules un kuram tomēr ir kaut kāda personīga izpratne par to, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Šāda pat izpratne un ne mazāk šīzīga kā Krauklim ir Ennai - jaunai sievietei, kas nupat tikusi pie lomas kaut kādā mūziklā un kura sākumā pret savu gribu, bet vēlāk - ne tikai - tiek ievilkta Kraukļa un viņu pievīlušo pasūtītāju attiecībās. Plus vēl visu sarežģī tas, ka Enna ir saderinājusies ar kriminālpolicistu Māteru, kurš izmeklē Kraukļa lietu (tiesa - ne slepkavību, jo to ar viņu neviens nesaista, bet gan bankas aplaupīšanu, kurā viņš nav bijis iesaistīts, bet kura viņam tiek piešūta). Jāatzīst, ka man šī grāmata ne pārāk gāja pie sirds - kaut kā baigi klišejiska un viss tur notiekošais šķita jau citur redzēts, dzirdēts, lasīts (lai gan konkrēto romānu lasījis nebiju. Tāda diezgan tipiska "nothing special" stila grāmata, tā varētu teikt.
2011-05-04 07:53:23
book, 1936

Made in Dagenham

7
Šo filmu piedāvāju skatīties, apgalvojot, ka tā esot tipiska britu komēdija. No kā, savukārt, var mācīties, ka man nevajag ticēt. "Made in Dagenham" pilnīgi noteikti nav komēdija, taču tā vismaz ir tipiska britu filma. Tā stāsta par notikumiem nebūt ne tik dramatiski tālajā 1968.gadā pilsētā Dagenham Anglijā, kur norisinājās notikumi, kas daudz ko izmainīja vēstures gaitā. Dagenhemā atradās amerikāņu autogiganta Ford rūpnīca, kurā tika piekopta tolaik vēl pavisam pieņemama prakse - par līdzvērtīgu darbu maksāt sievietēm mazāku algu nekā vīriešiem. Uzņēmuma vadībai viss bija "ohvačeno" - arodbiedrība neiebilda, jo tās līderi bija vīrieši, kuriem ne pārāk rūpēja sieviešu atalgojums, valdība neiebilda, jo tās līderi bija vīrieši, kuriem vairāk rūpēja vīriešu atalgojums, un visai ilgi arī pašas sievietes neiebilda, jo tas taču bija pilnīgi normāli, ka vīrietis ģimenē bija galvenais maizes sagādnieks (un kas par to, ka darbā pavadītās stundas viņiem bija vienādas?). Taču tomēr notika tas, kam agrāk vai vēlāk bija lemts notikt - Dagenhemas Ford rūpnīcas sievietes - automašīnu sēdekļu šuvējas - uzsāka streiku.
2011-05-04 07:09:35
film, 2010

England Made Me

8
Pēc ilgāka pārtraukuma atkal manās rokās nonāca kāds Greima Grīna romāns - viens no viņa agrīnajiem darbiem - "England Made Me". Tas stāsta par dvīņubrāli un dvīņumāsu, kurus vieno ļoti spēcīgas mīlestības saites, kuras nespēj saraut arī visai grūti apstākļi, kuros viņi dzīvo. Tiesa, savas grūtības viņi lielā mērā ir radījuši paši, un it īpaši tas attiecas uz Entoniju, kurš savā būtībā ir izteikts sapņotājs un lielo plānu kalējs, kuriem allaž pietrūkst kāda radicionāla grauda, kas ļautu tiem arī izdoties. Kamēr Entonijs ir vairāku gadu garumā vandījies pa visu pasauli, Keita ir iekārtojusies labā darbā Zviedrijā - par sekretāri un mīļāko lieluzņēmājam Krogam, kurš gan patiesībā pats ir visai liels blēdis, faktiski - daudz lielāks nekā Entonijs, kurš allaž mēģina kaut ko piesavināties, lai varētu bīdīt savu "biznesu". Faktiski "England Made Me" ir diezgan skarbs sociālkritisks darbs, kas nesaudzīgi izsmej kapitālisma ēnas puses, visai nežēlīgā gaismā rādot Krogu un viņa labo roku Hollu, kurš nevairās iet pāri līķiem, lai sasniegtu savus materiālos mērķus. Un tam pretī ir tikai Entonijs, kurš no dabas ir visai minhauzenīgs tipāžs un kurš nekad nav spējis kaut cik ilgi noturēties vienā darbā, allaž tiekot padzīts par kaut kādiem pārkāpumiem. Tad vēl romānā iesaistās Lūčija - meitene no Koventrī, kuru Entonijs sākumā apbur ar saviem melu stāstiem, bet pēc tam izrādās, ka arī viņas pašas pasaules uztvere nav nemaz tik dumja un tik naiva kā Entonijs to bijis iedomājies, un izrādās, ka viņiem ir gana daudz kopīga. Taču viņiem nav lemts būt kopā, jo Entonijs pārāk daudz ir uzzinājis par Kroga melnajiem darījumiem un viņš nav cilvēks, uz kura klusēšanu varētu paļauties, līdz ar to koncerna vadībai atliek tikai viens risinājums.
2011-04-26 22:50:23
book, 1935

Gavin and Stacey: Season 3

7
Ar šo arī beidzās stāsts par Gevina un Steisijas mīlestību, tāpat līdz likumsakarīgajam finālam aiziet viņu draugu - Smitija un Vanesas attiecības. Sezona sākas ar to, ka Gevins ir iekārtojies darbā Kārdifā, lai viņš un Steisija varētu dzīvot Velsā, kur viņai ir komfortablāk un pieņemamāk. Tikām Smitijs pamazām atklāj, ka viņš nemaz nav mierā ar to, ka Vanesa plāno precēties ar savu jauno/veco draugu - autobusu šoferi Deivu. Pamata sižeta līnijā sarežģījumu rada Steisijas vēlme pēc bērna, kas izrādās visai ierobežota realizācijā bioloģisku iemeslu dēļ. Tā kā šī ir skaidri paredzēta kā seriāla pēdējā sezona, visi notikumi nepārrotami ved uz "happy ending" un jāatzīst, ka kopumā šī seriāla noslēgums būtu varējis padoties spēcīgāks - šī sezona diezgan izteikti man lika vilties, un varu vien priecāties, ka seriāla autori (kuri cita starpā arī ir Vanesa un Smitijis) neplāno taisīt tam turpinājumu - jo tas varētu tikai kaitēt šī kopumā ļoti asprātīgā un cilvēcisko dabu labi raksturojošā seriāla reputācijai. Jo - par spīti nedaudz sakāpinātajam cukura līmenim arī šī sezona bija skatāma un baudāma.
2011-04-26 07:41:08
film, 2009

East Is East

8
Septiņdesmito gadu sākumā Mančestras priekšpilsētā dzīvo kāda visai kolorīta ģimene. Tētis ir musulmanis no Pakistānas, mamma - angliete no... kaut kurienes. Ģimenē ir septiņi bērni, tai skaitā - seši dēli. Tētis grib, lai viņa ģimene dzīvotu atbilstoši visām Islāma tradīcijām, kamēr bērni sevi uzskata par angļiem un iespēju robežās no visa ar reliģiju saistītā izvairās (izņemot vienu ticīgo dēlu). Viss sāk iet greizi, kad tētis sarunā vienam no vecākajiem dēliem kāzas - puisis pēkšņi ņem un jau kāzu ceremonijas laikā sadumpojas un atstāj šokētos radus pie altāra (vai kā sauc attiecīgo vietu musulmaņu gadījumā?). Arī ar pārējiem neiet diži labāk, un pamazām tētis secina, ka vienīgais veids, kā viņš var noturēt savu autoritāti ģimenē, ir ar fiziska spēka pielietošanu.Tikām bērni, viņam neredzot, dara visu ko islāmam pavisam nepieņemamu, tai skaitā - ēd bekonu. Un kas notiks, kad divi nākamie gadu ziņā viņa dēli uzzinās, ka arī viņiem tētis sarunājis līgavas - turklāt vēl šausmīgi neglītas?
2011-04-13 07:34:55
film, 1999

Gavin and Stacey: Season 2

8.5
Nu jau esam noskatījušies arī otro Gevina un Steisijas sezonu. Kāzas ir garām, un kā savulaik dziedāja Šubrovskis:
2011-04-13 07:15:33
film, 2008

Gavin and Stacey: Season 1

7.5
Kad esi dienu un nakti pārpūlējies, cīnoties ar dažādiem programmēšanas pasākumiem, kas gan var būt labāka atslodze kā viegls un asprātīgs britu komēdijseriāls? Un viens no pēdējo gadu veiksmīgākajiem BBC sitkomiem "Gavin and Stacey" lieliski atbilst šiem kritērijiem.
2011-04-11 10:06:10
film, 2007

Jesus Christ Superstar

8.5
Šis sera Endrjū Loida Vēbera mūzikls/rokopera bija viens no pirmajiem muzikālajiem vienumiem, ko noklausījos pilnā garumā (kā var izlasīt visai pasenā ierakstā ar nosaukumu Mana rokupācija). Manam tētim šis ieraksts šķiet allaž ir bijis ļoti tuvs, un bija tikai loģiski, ka es ar to tiku iepazīstināts. Protams, sākotnēji man nebija sevišķas sajēgas nedz par tā muzikālo kvalitāti, nedz par to, ka ierakstā Jēzus balsī dzied neviens cits kā Deep Purple vokālists Ian Gillan, bet to, ka te ir tonnām dažādu lipīgu melodiju, to gan es varēju novērtēt.
2011-03-29 12:46:29
music, 1970

Burke and Hare

6
Komēdijas, kuru galvenie varoņi pastrādā slepkavības, lai gūtu peļņu no līķiem, nav retums. Pēdējos gados redzētas vismaz divas šādas filmas, kur upuri vēlāk tiek izmantoti pārtikas industrijā. Burke and Hare neiet tik tālu - tajā nogalinātie cilvēki gluži vienkārši kļūst par izmantojamo materiālu kādam ārstam Edinburgā pēc tam, kad viņa konkurents panācis to, ka visi bendes klienti nonāk šī konkurenta rokās. Bērks un Hērs ir divi dīkdieņi, kas līdz šim piepelnījušies ar dažādām sīkām blēdībām, bet līķu sagādāšanā viņi atrod savu īsto aicinājumu. Tiesa, viens no viņiem (Saimona Pega atveidotais Bērks) nav īsti sajūsmā par izvēlēto karjeras ceļu, taču viņš ir iepazinies ar jaunu skaistu ambiciozu aktrisi, kura vēlas iestudēt pirmo reizi vēsturē Makbetu, kurā visas lomas atveido sievietes, un šim pasākumam ir nepieciešama nauda. Un kur var dabūt naudu? Tirgojot līķus, ko paši sagādā (sākumā vīrieši mēģina kļūt par kapu laupītājiem, bet šis pasākums izvēršas par smagu fiasko un sagādāt svaigus līķus izrādās vieglāk).
2011-03-18 08:05:36
film, 2010

Terry Pratchett`s Going Postal

7.5
Terija Pretčeta "Diskzeme" nez kāpēc nav Holivudas bosu iecienīta. Līdz ar to pagaidām viņa darbu ekranizācijas notikušas tikai TV pasaulē, un svaigākā no tām ir SKY radītā "Going Postal". Kā jau TV produktam pieklājas, pirmā kalibra zvaigznes šajā trīs stundas garajā divu daļu filmā meklēt ir velti. Galvenajā lomā šeit ir Richard Coyle, kurš līdz lielākās (relatīvi) filmās allaž ir mitinājies kaut kur otrajā plānā ("Libertine", A Good Year, "Prince of Persia"). Tikām filmas antagonists jeb ļaundaris ir David Suchet, kas gan ir ļoti atpazīstams - bet arī tikai kā TV pasaules pārstāvjis, jo viņš jau vairāk kā 20 gadu garumā atveido Erkilu Puaro seriālā, kura dažas sērijas ir redzējis teju vai ikviens.
2011-03-17 09:59:06
film, 2010

The Ballad of Peckham Rye

6
Visnotaļ dīvaini - pēc divu vēlīno Mjurielas Sparkas romānu izlasīšanas manās rokās nonāca viens no tiem viņas darbiem, kas uzrakstīti autores ziedu laikos (kā iepriekšējais pirms viņas slavenākā darba "The Prime of Miss Jean Brodie" - un atšķirībā no viņas nebūtiskajiem darbiem, šī grāmata man nemaz nepatika. Ko no tā var secināt? Droši vien - neko sevišķu, bet kaut kādā mērā tas noteikti ir īpatnēji. Ja kas - esmu ievērojis, ka iekš Linux visai bieži nenostrādā garumzīmes latviešu valodā, ja izmantoju apostrofa taustiņu, tikām ar Alt vienmēr viss ir ok (tam gan nav ne mazākās saistības ar šo grāmatu, vienkārši vēlējos atzīmēt šo īpatnību).
2011-03-08 07:24:24
book, 1960

Aiding and Abetting

7.5
Savā priekšpēdējā romānā Mjuriela Spārka izspēlē variāciju par kādu patiesu stāstu - par visai skandalozi slavenu kriminālu atgadījumu, kas norisinājās Anglijā septiņdesmito gadu vidū un tā iespējamo turpinājumu. Bija reiz tāds lords Lūkans, kurš sadomāja nogalināt savu sievu, taču sagadījās tā, ka viņš pagrabā kļūdas pēc nogalināja savu bērnu aukli - sajauca viņu ar sievu. Atklājis kļūdu un sastapis tuvojošos sievu, viņš mēģināja arī viņu nogalināt, taču tas viņam neizdevās, un tad lords Lūkans metās bēgt un pazuda bez vēsts. Ļaudis runāja, ka Lūkanu esot atbalstījuši citi augstāko aprindu ļaudis - viņa draugi, kas nevēlējās, lai viens no viņiem tiktu vazāts pa tiesām, graujot lordu reputāciju (atkārtošos - tas notika nemaz ne tik sen, septiņdesmitajos gados), un tā arī neviens vairs oficiāli lordu Lūkanu nav redzējis. Tiesa, Austrālijā policijai gandrīz izdevās šo lordu aizturēt - vai pareizāk policija domāja, ka tai tas ir izdevies, taču izrādījās, ka tā bija notvērusi citu slapstošos angļu lordu - tādu, kas bija bijis padomju spiegs un inscinējis savu pašnāvību.
2011-02-22 09:19:49
book, 2000

Episodes

8
Visai populārs gājiens, ko mēdz pielietot gan amerikāņu TV, gan filmu studijas, ir ņemt un pārfilmēt ar saviem aktieriem kādu citā zemē tapušu seriālu vai filmu un pasniegt to vietējai publikai tādā mērcē, pie kādas tā ir pieradusi. Vērts piezīmēt, ka pretējais virziens ir novērojams salīdzinoši reti (vismaz man ir grūti iedomāties, ka angļi sadomātu lokalizēt, piemēram, "Lost"). Bet amerikāņi, protams, ka nespēj uztvert angļu jokus, un tāpēc viņi pat IT Crowd gribēja uztaisīt savā variantā (protams, ir tādas "otšķirīgas" valstis, kur kopēšana arī 1/1 šķiet pilnīgi ok - piem, Vācijā vai Krievijā lokalizācijas arī ir neizbēgama televīzijas sastāvdaļa). Laikam vislabāk zināmais pēdējā laika "amerikanizētais" seriāls ir "The Office".
2011-02-21 23:02:38
film, 2011

Tamara Drewe

7
Idilliskā ciematā Anglijas laukos kāds pāris ir iekārtojis atpūtas namiņu rakstniekiem, kur viņi var nost no pilsētas kņadas veltīties savām mūzām. Katru gadu pie viņiem uzturas dažādi vairāk vai mazāk neveiksmīgi autori, kuriem ir iespēja klātienē redzēt darbību savu daudz veiksmīgāko kolēģi - atpūtas mājas īpašnieku Nikolasu, kas ir panākumiem bagāts krimiķu autors, kam netrūkst fanu un kuram pilnīgi noteikti netrūkst mīļāko. Tiesa, viņam ir arī sieva, kura vada viņu pansiju un kurai Nikolass parasti attaisnojas, apgalvodams, ka viņi taču ir vienojušies par to, ka viņu attiecības ir brīvas formas (tiesa, šķiet, ka vienošanās sākotnēji jau ir bijusi vienpusēja un sieva nevienā mirklī nav to akceptējusi, bet tas ir cits jautājums). Līdz šim tomēr Nikolasam ir izdevies salīdzinoši mierīgi tikt galā ar savām sievietēm, taču tam lemts mainīties, kad ciematā atgriežas kāda sieviete, kas tur uzaugusi (tā arī ir Tamara Drewe - kura gan patiesībā nav filmas galvenā varone), bet tagad Londonā kļuvusi par populāru žurnālisti un veikusi deguna plastisko operāciju, jo iepriekš bijusi apveltīta ar diezgan iespaidīgu šnobeli. Tamārā ieķeras gan Nikolass, gan viņas tīņu dienu draugs Endijs, gan miestā koncertējušais grupas dalībnieks Bens. Visu šo lietu pamatīgi sarežģī divas miesta (iespējams - vienīgās) pusaudzes, kuras ir ieķērušās Benā un nespēj pieņemt to, ka viņu (pamatā - vienas no viņām, everģēlību līderes) sapņu vīrietis ņem un tusē ar kaut kādu sievieti, kurai pat deguns nav īsts.
2011-02-20 09:24:35
film, 2010

Earth vs. The Pipettes

5
Tajos četros gados, kas šķir šo ierakstu no The Pipettes debijas albuma, ne tikai nomainījās Lielbritānijas premjers (divreiz), ASV prezidents (vienreiz) un notika pasaules ekonomiskā krīze, bet arī pašas Pipetes vairs ne tuvu nav tās pašas, kas saulainajā 2006.gadā. Daudzas reizes šajā laikā nomainījās meiteņu grupas sastāvs, taču būtiskākais ir tas, ka "Earth vs The Pipettes" izklausās pēc pavisam citas grupas produkta nekā tā priekšgājējs. Kamēr agrāk Pipettes stilistiski līdzinājās piecdesmit-sešdesmito gadu popmūzikai, šoreiz ierakstā tiek prezentēti skaņdarbi, kas daudz vairāk iederētos septiņdesmito gadu otrās puses disko trakumā un astoņdesmito gadu eurotrash vilnī. Diemžēl ne viens, nedz otrs no šiem mūzikas virzieniem man nav sevišķi tuvs. Tas, ko Pipettes izpildīja iepriekš, bija foršs kičs, bet tagad tas vairs nav foršs. Manuprāt, šādas mūzikas gana daudz tika uzrakstīts laikā, kad tā bija populāra, un papildus draņķīgi popgabali, kas varētu papildināt Radio Skonto repertuāru mūsdienās vairs nav nepieciešami. Turklāt tas viss jau izklausās pēc tik atklāta plaģiāta, ka vienkārši bail un ja vien man būtu labākas spējas identificēt astoņdesmito gadu sviesta gabalus, es noteikti varētu šo ierakstu sadalīt pa tā kultūrcitātiem.
2011-02-17 09:24:00
music, 2010

Wild Target

8
Reiz dzīvoja kāds vīrs vārdā Viktors, kas strādāja savu senču arodā. Viņš visu savu dzīvi veltīja darbam un bija viens no labākajiem tā meistariem pasaulē. Viņa māte lepojās ar Viktora sasniegumiem un līmēja albumā avīžu izgriezumus, kas stāstīja par viņas dēla darbiem. Taču kādu dienu viņa ceļš krustojās ar bezkaunīgu sievieti vārdā Rouza, kas nupat bija visai apšaubāmā veidā ieguvusi prāvu naudas summu. Viņu tikšanās dēļ pasaule (vismaz uz laiku) zaudēja vienu no saviem profesionālākajiem algotajiem slepkavām.
2011-02-16 07:36:10
film, 2010

Think Tank

6
"Blur" septītais un līdz šai baltai dienai pēdējais studijas ieraksts mēģina rast atbildi uz jautājumu - vai iespējama šīs grupas pastāvēšana bez Greima Koksona līdzdalības. Un tā vien šķiet, ka atbilde ir - ne visai. Tas nenozīmē varbūt uzreiz, ka Koksons bija vienīgais radošais šīs grupas dalībnieks un ka bez viņa grupa pārvērtās par kaku. Bet vienlaikus nav noliedzami, ka "Think Tank" jau pavisam neizklausās pēc tādas mūzikas, kas normāli asociējas ar "Blur". Grupas mūzika šeit ir kļuvusi visnotaļ eksperimentāla un nepopsīga, gandrīz pilnībā atsakoties no jebkādiem hooks un man vismaz ir grūti saprast, kā šis albums britu čārtos aizsniedzās līdz pirmajai vietai - tas ir pārāk alternatīvs, lai varētu būt populārs. Cik tajā ir dziesmu, kas varētu pretendēt uz iekļūšanu Blur labāko skaņdarbu izlasē? Varbūt "Out of Time" (Albārna dziedājums ir ļoti patīkams, bet apakšā tam ir visai šķidra melodija). Bet citādi ieraksts tiešām nav slikts, bet manā izpratnē tas ir pārāk neemocionāls un dīvains dīvainuma pēc. Protams, forši ka Albarns negrib apstāties, bet allaž iet uz priekšu, eksperimentē un variē ar savu mūziku, bet ne vienmēr jaunais ir labāks par veco. Un šķiet, ka ar šo ierakstu bija arī tā, ka kritika par to bija lielā neizpratnē - atradās gan bariem slavinātāju, kas apgalvoja, ka tas esot teju labākais, ko "Blur" jebkad radījuši, gan skeptiķu, kas teica, ka karalis ir kails un ka šādu ceļu Albarns izvēlējies vien tāpēc, ka viņš ir pazaudējis savu lipīgas popmūzikas radīšanas mūzu. Bet fakts paliek fakts - lipīgu ģitāras melodiju šajā ierakstā nav, un tas ir draņķīgi.
2011-02-15 09:19:38
music, 2003

13

7
Savā sestajā studijas ierakstā, kuru Blur nosauca par "13" (iespējams - dziesmu skaita dēļ) šis Londonas kvartets kļūst īpaši ambiciozs un pretenciozs. Par to liecina gan dziesmu skumīgi apcerīgais saturs (ko ietekmēja Deimona Albarna izšķiršanās no savas ilglaicīgās draudzenes Justīnes Frišmanes), gan dziesmu (un arī visa albuma) ilgums - 66 minūtes, kas ir lielākais līdzšinējiem Blur ierakstiem.
2011-02-10 09:26:25
music, 1999

Four Lions

8
Komēdija par islāma teroristiem - tas izklausās diezgan nopietni, ne? Vai tiešām dabā ir cilvēki, kuriem nav šajā pasaulē nekā svēta un kuri ir gatavi smieties par to, kā reliģiski aptrakuši cilvēki aiznes nebūtībā nevainīgus garāmgājējus tāpēc vien, ka kaut kāds reliģiskais līderis viņiem ir licis šādi rīkoties? Šķiet, ka Krisam Morisam un pārējai "Four Lions" veidojušajai komandai šāda veida aizspriedumi nav raksturīgi, un labi ka tā.
2011-02-09 23:26:01
film, 2010

Blur

7
Noguruši no salīdzināšanas ar Oasis un citiem britpopa līderiem, savā piektajā studijas ierakstā "Blur" puiši publikai parādīja sevi no pilnīgi citas puses - izklausoties ne vairs pēc Reja Deivisa, bet drīzāk pēc Kurta Kobeina un kompānijas. Protams, nekur nav teikts, ka "Blur" bija apnicis tieši tas, ka viņiem sejā visu laiku baksta britpopu, varbūt iemesls skanējuma maiņai bija tajā, ka atšķirībā no iepriekšējiem grupas albumiem, kuros pārliecinoši dominēja Damon Albarn, šī ieraksta neapstrīdams līderis ir Greims Koksons, kurš šoreiz sāk sevi iemēģināt arī kā dziedātājs un ne vairs tikai ģitārista arodā.
2011-02-03 09:25:12
music, 1997

The Chronicles of Narnia: The Voyage of the Dawn Treader

6
No visām Nārnijas hroniku grāmatām tieši "Rītausmas ceļinieka brauciens" ir mana visiecienītākā (vai pareizāk - tāda tā bija pirms gandrīz 20 gadiem, kad to lasīju. Līdz ar to arī no šīs filmas gaidīju kaut ko vairāk kā no iepriekšējām daļām. Filma gan, protams, kā jau to varēja gaidīt, daudzās vietās grāmatas saturam sevišķi rūpīgi nesekoja. Būtiskākā atšķirība (kā jau to varēja gaidīt) - filma vairāk rūpējās par action un piedzīvojumiem, kamēr grāmatā bija nopietnāk izstrādātas dramatiskās epizodes, kuru filmā nebija gandrīz nemaz. Par zvaigzni filmā bija ļoti maz, un nobeiguma daļa ar Aslan`s country nebija realizēta īsti autentiski, arī daļa ar vienkājiem bija ievērojami pārveidota, un grāmatā vispār nebija tā, ka visa ceļojuma garumā notika cīņa ar kaut kādu evil mist no evil island.
2011-02-03 07:13:24
film, 2009

Never Let Me Go

9
Lai arī no visām Kadzuo Išiguro grāmatām "Never Let Me Go" man ir vismazāk mīļā, tās ekranizāciju gaidīju ar diezgan lielu nepacietību, jo pat ne sevišķi mīļa Išiguro grāmata tomēr ir kaut kas ļoti īpašs. Un filma ir padevusies patiešām lieliska. Turklāt vēl filmas liela daļa uzņemta vietās, kur mēs pagājušovasar pabijām atvaļinājumā - Clevedon un Weston-Super-Mare. Pat filmas plakātā redzams skaistais Klevedonas mols:
2011-02-02 07:39:45
film, 2010

Grimus

6.5
"Grimus" ir pirmais Salmana Rušdī romāns, bet tajā var saskatīt ļoti daudz ko no tā, kas vēlāk padarīja šo autoru pasaulslavenu. Tā es droši vien būtu sācis šo aprakstu, ja man nebūtu īsti skaidrs, ko par šo grāmatu rakstīt. Un tā arī apmēram ir.
2011-01-28 06:30:45
book, 1975

The King`s Speech

8
"Karaļa runa" ir pirmā no Oskariem nominētajām filmām, ko noskatījāmies pēc tam, kad tika paziņotas šī gada nominācijas. Jāatzīst, mani pārsteidza, ka šī filma nomināciju ziņā apsteidza gan The Social Network, gan Inception. Ne tādā ziņā, ka tās abas būtu labākas filmas, bet tādā ziņā, ka tās abas bija tādas filmas, kuras radījuši pēdējā laika top režisori un tādas filmas, kuras sapelnījušas lielu kāpostu. Tiesa, "Karaļai runai" arī ir viens nopietns trumpis - ASV kinoakadēmijai kopumā ļoti tīk Anglijā tapušas vēsturiskas drāmas, un šī filma nav izņēmums.
2011-01-27 07:04:34
film, 2010

Symposium

8
Tā ir sagadījies, ka līdz šim nebiju lasījis nevienu pazīstamās angļu romānistes Mjūrielas Spārkas romānu. Kā jau to varēja gaidīt, pirmais viņas darbs, ko paņēmu bibliotēkā - romāns "Simpozijs" - nav ne tuvu viens no viņas zināmākajiem darbiem, taču škiet, ka tas man netraucēs ieinteresēties par šo rakstnieci, jo jau viņa spēja tik saistoš rakstīt vairāk kā 70 gadu vecumā, gan jau ka arī jaunāka būdama, viņa nebija gluži nebaudāma autore. Romāns ir savā ziņā tāds kā detektīvstāts, bet vienlaikus - tas nav īsti detektīvs. Proti, vienā no pirmajām grāmatas nodaļām mēs uzzinām, ka ir nogalināta viena no romāna varonēm, un turpmākajā vēstījumā tiek atšķetināti apstākļī, kas kļuvuši par iemeslu viņas nāvei. Taču vienlaikus tas nav gluži tā, ka būtu kāds privātdetektīvs, kas bāž savu degunu katrā skapī, meklējot tur paslēpušos skeletu, un tad pēdējā nodaļā viņš paziņo, ka vainīga ir Misis Pīkoka, kas slepkavību pastrādāja hallē, izmantojot roratslēgu. Vai arī ka vainīgs ir mācītājs Grīns ar dunci guļamistabā. Nē, romāna hronoloģija ir daudz komplicētāka, un arī notikusī slepkavība nav gluži tāda, kā to varētu iedomāties.
2011-01-24 07:48:15
book, 1990

Beyond the Pole

8
Parodijdokumentālā filma "Beyond the Pole" nebija viena no tām filmām, ar kurām es saistītu sevišķas cerības, ka tur varētu sagaidīt kādu pārsteidzošu šedevru. Mazbudžeta komēdija par diviem nesagatavotiem tirliņiem, kas izlēmuši ar kājām sasniegt Ziemeļpolu, kļūstot par pirmo veģetāro, oglekļa neitrālo ekspedīciju, kam tas izdevies, šķita esam ņirgāšanās par vides problēmām un cilvēkiem, kas mēģina kaut ko šajā pasaulē mainīt. Taču patiesībā, protams, šī filma neņirgājas par globālo sasilšanu, bet gan par liekuļiem, kas ar lielu pompu izdara kaut ko absurdu, vairāk domājot par savu publicitāti un mazāk - par reāli padarīto. Jau filmas sākumā viens no filmas varoņiem runā par to, kā Bono un Bobs Geldofs, redzot to, kā bērni Āfrikā cieš badu, nevarēja vienkārši turpināt "making hit records and do nothing about it", uz ko otrs piebilda - "Bobs Geldofs noteikti nevarēja".
2011-01-21 06:54:33
film, 2010

The Great Escape

8.5
Pirms aptuveni 15 gadiem ar vienu no šī ieraksta dziesmām sākās mana pazīšanās ar "Blur". Tajā tālajā gadā biju uzticīgs RBS TV skatītājs, un salīdzinoši skaidri atceros, kā tolaik tika pretstatīti Blur un Oasis, kad notika singlu cīņa starp "Country House" un brāļu Galaheru "Roll With It". Lai arī konkrētajā raundā Blur izrādījās veiksmīgāki, ilgtermiņā Oasis viņus salika (bet - ne ar savas mūzikas kvalitāti), bet man tolaik noteikti "Country House" patika labāk (lai gan tur pie vainas bija stilīgi popsīgais videoklips un nevis pati dziesma).
2011-01-18 08:54:23
music, 1995

Houses of the Holy

8
Šķiet, ka kādā brīdī Led Zeppelin dalībnieki izlēma, ka viņi tomēr nav klasiskās mūzikas pārstāvji, lai savus ierakstus dēvētu līdzīgi kā simfonijas numuru veidā, un "Houses of the Holy" viņi nenosauca par "Led Zeppelin V" (arī 4.albums faktiski nebija numurēts, bet tā gadījumā tomēr ir pieņemts atsaukties uz numuru). Līdzīgi kā grupa atļāvās eksperimentu ar albuma nosaukumu, arī tā saturs nemaz neatbilst tam, kas parasti asociējas ar Led Zeppelin. Nez no kurienes grupā radusies interese par tādiem līdz šim pavisam necepelīniskiem mūzikas virzieniem kā funk un regejs. Patiesībā tikai dažas no astoņām šī ieraksta dziesmām izklausās pēc tā, ko no grupas varēja gaidīt - ievadošā "The Song Remains the Same" (lielisks ievads, kas nez kāpēc liek domāt par "The Who", ļoti komplicētas dziesmas struktūra, neskaitāmas pārejas tikai piecarpus minūtes ilgā kompozīcijā, emocionāli gan kopumā tā neteikšu, ka mani grandiozi paceltu), "Over the Hills and Far Away" (forša akustiskās un elektriskās ģitāras saspēle) un nenoliedzami šī ieraksta episkākais skaņdarbs "No Quarter" - majestātisks un grandiozs eposs, kurā īpaši uzspīd tā pamatautors Džons Pols Džonss, spēlējam taustiņu instrumentus. Līdzās šai trijotnei pie ieraksta veiksmīgākajām dziesmām var pieskaitīt akustisko stīgu balādi "The Rain Song", kura ir teju dievīgi skaista un baudāma.
2011-01-14 09:04:07
music, 1973

Dark as the Grave wherein my Friend is Laid

5
Malkolma Laurija romānu "Zem vulkāna" Modern Library balsojumā atzina par 11.labāko divdesmitā gadsimta romānu, ierindojot to augstāk par "1984", "Lopkautuvi numur 5", "Uz kraujas rudzu laukā" un tā tālāk. Šis romāns stāsta par kādu izbijušu britu konsulu Meksikā, kas cīnās ar alkoholismu un mēģina rakstīt romānu. Šī grāmata ir daļēji autobiogrāfiska, jo Laurijs pats diezgan lielu sava mūža daļu nodzīvoja Meksikā un arī viņš bija alkoholiķis, kuram rakstīšana gāja ļoti grūti. Pēc šīs grāmatas uzņemta arī filma, kas saņēmusi vairākas Oskara nominācijas.
2011-01-13 07:44:23
book, 1968

Ram

8
Šis ir viens no vislabāk novērtētajiem Makkas solo ierakstiem, un ciktāl viegla un dzīvespriecīga popmūzika is concerned, tam nav ne vainas. Nekāds Makartnija solo veikumu cienītājs es noteikti neesmu, bet man būtu jābūt ļoti stūrgalvīgam, lai apgalvotu, ka cilvēks, kas līdz 1969.gadam bija viens no pasaulē sekmīgākajiem lipīgu meldiņu autoriem pēkšņi vienā dienā Lindas Īstmenas ietekmē būtu pārvērties par komerciālu sūdu. Jā, ar laiku Makka patiešām komerciālisma zaņķī iegrima, bet "Ram" noteikti ne tuvu vēl nav tas brīdis. Stilistiski to varētu pat saukt par Makkas mēģinājumu radīt līdzīgu mūziku The Kinks veikumiem - viegli angliski lauciniecisku un relaksētu.
2011-01-11 09:33:41
music, 1971

The Crazy World of Arthur Brown

8.5
"I am the god of hellfire and I bring you..."
2011-01-04 09:24:08
music, 1968

June 1, 1974

8.5
Šajā koncertierakstā patiesībā piedalās ievērojami vairāk mūziķu, nekā virsrakstā uzskaitītie. No neminētajiem noteikti ievērības vērti ir Robert Wyatt, Mike Oldfield, Ollie Halsall (viņš spēlēja The Rutles ierakstos, bet neparādījās filmā) un virkne mazāk zināmu britu alternatīvās estrādes darboņu. Ieraksta pirmajā pusē visvairāk uzdarbojas Braiens Īno, ar kura divām dziesmām sākas šis ieraksts. Domājams, ka tev vajadzētu būt pazīstamam gan ar "Driving Me Backwards", gan it īpaši ar "Baby`s on Fire" (ja vien tu neesi no tiem ļaudīm, kuriem īstais Īno sākas līdz ar viņa ieiešanu ambient lauciņā).
2011-01-03 09:24:44
music, 1974

Dirk Gently`s Holistic Detective Agency

8
Brīnumainais privātdetektīvs Dirks Džentlijs ļoti ilgi gaidīja, līdz par viņu tika uzņemta filma. Kaut kādu nenoskaidrojamu iemeslu dēļ Duglasa Adamsa darbu ekranizācija nekad (izņemot BBC teleseriālu) nav izvērsusies panākumiem bagāta, un arī šī TV filma neizskatās, ka varētu kļūt par ievadu veselam seriālam par Dirka Džentlija piedzīvojumiem.
2011-01-03 07:34:11
film, 2010

Misfits: Season 2

6
Par nožēlu jāatzīst, ka Misfits 2.sezona nekādā ziņā man nesagādāja tik daudz jautru brīžu kā šī seriāla sākums. Pirmkārt, sākās atkārtošanās. Otrkārt, pārāk daudz te bija tīnisku attiecību starp varoņiem, pārāk daudz seksa un pārāk daudz elementu no Heroes. Šķiet, ka seriāla scenāristiem aptrūkās materiāla un viņi sāka zagt gan no citiem, gan no sevis paša. Viss story line ar mistisko džeku maskā un tā atrisinājumu pamatīgi atsita man Hiro Nakamura no "Heroes" (ceru, ka tev pārmērīgi nespoilēju, bet ja tā - pats esi vainīgs). Kellijas jaunais čalis - Neitana iepriekšējo čiksu. Neitana jaunā čiksa (no Christmas special) - iepriekšējo gadījumu ar Neitanu un mazuli. And so on, and so on. Pamazām seriālā arī sāk iziet no ierindas iekšējā loģika, sērijas kļūst savā starpā pretrunīgas un viena otru izslēdzošas, īsi sakot - autori ir saputrojušies un pazaudējuši zemi zem kājām. Jā, jaunā čiksa Nikki neko vērtīgu seriālā nepienesa, un vienīgais patīkamais jauninājums bija pofigoniskais probation worker. Pat Neitana sarkasms un riebeklības šajā sezonā sāka iet mazumā un zaudēja vismaz daļu sava asuma, tāpat var piezīmēt, ka Curtis ir pārvērties par totālu otrā plāna personāžu bez īpašas klātbūtnes seriālā, bet Alisha kaut kādā brīdī ir pārstājusi būt viņa pati. Īsi sakot - diezgan pamatīga vilšanās. Protams, es zinu, ka katrs seriāls, ja to turpina slaukt atkal un atkal, agrāk vai vēlāk iegrimst stagnācijā un pazaudē savu svaigumu, bet ne jau otrajā sezonā....
2010-12-23 07:40:17
film, 2010

Diamond Dogs

7.5
Pārmaiņas pēc esmu pieķēries kādam no tiem Deivida Bovija ierakstiem, kurus pieņemts uzskatīt par labiem. Šajā ierakstā skaidri jūtams, ka Bovijs ieiet kārtējā savas karjeras pārmaiņu posmā, pamazām atvadoties no Ziggy Stardust personas un glamrock un virzoties uz to Boviju, kurš sadarbībā ar Braienu Īno radīja Berlīnes triloģiju. Patiesībā pats Ziggy šajā albumā vēl ir klāt, bet prom ir viņa pavadošā grupa "The Spiders from Mars" un jo īpaši jūtams, ka prom ir Miks Ronsons. Bovijs šajā situācijā izlēma par labu diezgan negaidītam variantam - tā vietā, lai piesaistītu kādu citu top klases ģitāristu, šajā albumā ģitāru spēlē pats Bovijs un patiesībā ar šo pienākumu tiek galā ļoti labi. Protams, Bovijs nav Ronsons un pat īsti necenšas tāds būt, bet tam šajā gadījumā nav ne vainas. Sākotnēji Bovijs bija šo albumu iecerējis kā audio versiju Orvela "1984", bet kaut kur pa vidu visam šim procesam viņš no šīs ieceres atteicās, saglabājot vienīgi dažas šīs tēmas dziesmas plates otrajā pusē. Muzikāli tikām Bovijs ir izteikti krustcelēs - līdzās glemīgajām "Diamond Dogs" un "Rebel Rebel" šeit ir atrodamas pavisam neglemīgas "Sweet Thing", "Rock`n`Roll with me" un "Big Brother". Patiesībā man nav īsti skaidra Bovija variācija par Lielā Brāļa tēmu, bet skaidrs, ka viņš ar to saprata kaut ko nedaudz atšķirīgu no Orvela, un iespējams, ka atteikšanās no vienotā koncepta viņam nāca par labu. Man jau ne pārāk patīk tie ambiciozie projekti, kur rokmūziķi sadomājas esam pravieši un rada kaut kādu dziļu filosofiju (ok, ar izņēmumu uz progroku, kuram ir piedodams teju viss). Patiesībā mani no šī albuma dziesmā visvairāk pārsteidz "Sweet Thing", un ne tādā ziņā, ka tā būtu pārākais šedevrs, bet ar to, ka man rodas sajūta, ka to varētu būt radījis Rodžers Voterss astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados - tā totāli atgādina kaut ko no The Pros and Cons of Hitchhiking (varbūt - pat tieši tituldziesmu).
2010-12-21 09:26:15
music, 1974

Pin Ups

6.5
Savos iepriekšējos ierakstos pārliecinājis pasauli, ka viņš ir nopietns mākslinieks, kurš arī tādu principā visai idiotisku stilu kā glamrock var pasniegt kā kaut ko ambiciozu un nopietnu, Deivids Bovijs ar "Pin Ups" paveica kaut ko tādu, ko no viņa pilnīgi noteikti neviens nebija gaidījis. Proti, viņš ņēma un ierakstīja albumu, kurā nav nevienas oriģinālkompozīcijas, bet ir 14 viņa iecienītas sešdesmito gadu rokenrola dziesmas, kuras oriģinālā izpildījušas tādas grupas kā "The Kinks", "The Yardbirds", "The Who", "Them", "The Pretty Things" un pat "Pink Floyd". Būtiskākā atšķirība starp vairumu dziesmu to oriģinālajās versijās un Bovija variācijām ir tajā, ka Bovijs kaut kāda neizprotama iemesla dēļ teju visās dziesmās pamatīgi pārcenšas ar dziedāšanu - viņš dzied ne tikai šķībi, bet arī daudz par skaļu un teatrāli, kas bieži nepavisam nesaskan ar kompozīcijām, kuras viņš izpilda. Tikām, kamēr Bovijs blamējas atkal un atkal, viļus neviļus par ieraksta galveno zvaigzni kļūst Miks Ronsons, kurš lieliski spēj iejusties gan Deiva Deivisa, gan Pīta Taunshenda, gan Ērika Kleptona ādā. Un ja šis ieraksts būtu instrumentāls, tas droši vien varētu izpelnīties augstāku vērtēju Ronsona spēles vien. Bet kā kādam varētu patikt klausīties Bovija ķērkšanu tādā manierē, kā, piem., "I Wish You Would", es tiešām nesaprotu. Patiesībā šajā ierakstā ir tikai viena dziesma, kurā Bovijs izklausās labi, un tā ir vienīgā dziesma, kas nākusi no citiem apcirkņiem kā citas kompozīcijas - psihodēliskā "See Emily Play", kur Bovijs pat brīžiem izklausās pēc Bareta un nevis pēc tā āksta, kas izčakarē daudzas citas dziesmas šajā albumā. Iespējams, ka viņš zināja, kāpēc viņam vajadzēja šādi ākstīties, bet man patiešām šķiet, ka es visas šīs dziesmas labprātāk varētu klausīties to oriģinālajā variantā un nevis Bovija sviestainās variācijas. Nerunājot par pavisam lielajām grupām, bet tu tikai salīdzini "Friday on my mind" sākotnējā "The Easybeats" versijā:
2010-12-17 22:31:00
music, 1973

David Bowie

5.5
Kad Deivijs Džonss pārdēvējās par Boviju, viņam sākotnēji nebija ne miņas no vīzijas, kādu muzikālo ceļu viņam nākotnē vajadzētu izvēlēties. Jau kopš 1964.gada (ar dažādiem pseidonīmiem) viņš bija mēģinājis izkarot jebkādu popularitāti, izmēģinot virkni muzikālu piegājienu un reizi pēc reizes piedzīvojot fiasko. Arī savā debijas pilnā garuma albumā Bovijs vēl lēkā no dziesmas uz dziesmu starp stiliem un pieejām, mēģinot atrast, kur tad īsti ir viņa stiprā puse. Dīvainā kārtā var teikt, ka viņš jau uzreiz ir atradis šo savu knifu - proti, to, ka viņa galvenais trumpis ir viņa hameleoniskā daba, kas atļauj viņam mainīties līdzi laikam, vienmēr paliekot aktuālam. Taču šajā albumā viņš tomēr biežāk aizšauj garām, nekā trāpa mērķī. Ja jau ieraksts ir daudzveidīgs, būtu pareizi apskatīt katru dziesmu pašu par sevi.
2010-12-17 09:29:47
music, 1967

Plenty

6.5
Varu kārtējo nastu sev noņemt no kamiešiem, esam izlasījis Deivida Hēra lugu "Bagātīgi". Kālab noņemt nastu no kamiešiem? Aiz to, ka šī grāmata pie manīm atrodas jau ilgāku laiku, nekā grāmatu aizduotuve to parasti pieļauj. Taču patiesībā ir tā, ka šīs grāmatas izlasīšanai pietika ar vienu stundu laika, proti, nemaz ne tik daudz. Un tā jau parasti ir, ka lugas nav apjomos sevišķi lielas, ja vien tās nav viduslaiku vai atdzimšanas laika lugas. Un šī tāda nav, esama sarakstīta pagājušā gadusimteņa otrajā pusē.
2010-12-17 07:37:22
book, 1978

The Libertines

8.5
Pagājuši jau seši gadi kopš "The Libertines" otrās plates iznākšanas. Šogad grupa apvienojās un nospēlēja vairākus šovus, par ko visi bija sajūsmā, līdz ar to ir pamats cerēt, ka Dohertijs un Barāts varētu kādreiz vēl kopā doties studijā un radīt maģiju. Tādu kā grupas otrajā albumā.
2010-12-16 09:11:26
music, 2004

Harry Potter and the Deathly Hallows: Part I

8
Mani būtu grūti nosaukt par apsēstu Harija Potera fanu. Es nekad neesmu sev uz pieres krāsojis zibeni vai apmeklējis tematiskus Potera vakarus kā šis puisis:
2010-12-03 17:01:01
film, 2010

Misfits: Season 1

8.5
Pēdējās pāris dienas esam kārtīgi uzķērušies uz angļu supervaroņu komēdijseriāla "Misfits". Savā būtībā tas ir diezgan līdzīgs Heroes, vienīgi atšķirībā no amerikāņu ekvivalenta, šis šovs pamatā ir komisks un tikai tad - dramatisks. Arī tā varoņi nav nākuši no stilīguma augstākajiem plauktiņiem, bet gan ir pieci jaunieši, kuriem piespriesti sabiedriskie darbi par dažādiem vairāk vai mazāk smagiem pārkāpumiem. Sākotnēji nevienam no viņiem nekādu "powers" nav, taču tādi viņiem parādās pēc tam, kad pilsētai uzbrukusi visai dīvaina vētra. Mazliet par personāžiem:
2010-12-03 07:55:23
film, 2009

Great Railway Journeys

7.5
"Great Railway Journeys" ir vesels BBC raidījumu cikls, kurā līdz šim bijušas 27 epizodes, taču DVD formātā līdz šim izdotas tikai divas no tām - abas ar Maikla Peilina piedalīšanos, tās tad arī noskatījos.
2010-12-01 07:57:10
film, 1994

The Clash

7.5
"The Clash" debijas ieraksts ir tas pankroka albums, kuru inteliģentam cilvēkam vajadzētu uzskatīt par šī mūzikas stila visu laiku spožāko ierakstu. Un loģiski - kurš ansamblis gan, ja ne Clash, būtu saucams par pankroka izcilāko grupu? Ne jau blēža Malkolma Maklārena reklāmas produkts "Sex Pistols"? Ne jau politiski imbicīlie The Ramones? Ne jau politiski pārāk aktīvie Dead Kennedys? Un kurš gan būs The Clash kā panku labākais albums, ja ne debijas ieraksts? Vēlāk viņi pārāk aizrāvās ar new wave un regeju, bet savā pirmajā albumā viņi patiešām ir īsti un autentiski panki, kas neaizraujas ar eksperimentiem, bet spēlē godīgu un jautru pankroku.
2010-11-24 09:08:34
music, 1977

The Ice People

6.5
Šī grāmata apraksta distopisku nākotni visai atšķirīgu no tās, ko mūsdienās pieņemts uzskatīt par ticamu nākotnes variantu - globālā sasilšana kādā mirklī ir pārtapusi par globālo atdzišanu, cilvēku populācija ir gandrīz iznīkusi un zaudējusi visas savas tehnoloģijas, dažu gadu desmitu laikā atgriežoties akmens laikmeta līmenī. Kā izrādās, vēl pirms pāris desmitgadēm patiešām teorijas par globālo atdzišanu bija diezgan izplatītas (tas tā - info no Wikipedia), netrūka zinātnieku, kas apgalvoja, ka mūsu planētai ir 10-15 tūkstošus gadu aukstuma/karstuma cikli un tagad būtu pienācis laiks kārtējam aukstumam. Protams, pēdējie 10-20 gadi ir parādījuši, ka šīs teorijas ir zaķa mīzalu vērtas, bet tā jau ir cita lieta un neliedz autorei savu fantāziju izvērst šajā virzienā. Viņas romāna galvenais varonis ir viens no pēdējiem mūsdienu civilizāciju piedzīvojušajiem cilvēkiem, kas tagad mitinās mežonīgu jauniešu kompānijā, kuriem viņš vajadzīgs, jo viņš māk uzturēt pie dzīvības robotus - arī mūsdienu civilizācijas pārpalikumus.
2010-11-24 07:36:09
book, 1999

Sabotage

7
"Sabotage" bieži mēdz dēvēt par progresīvāko no visiem Black Sabbath ierakstiem - albumu, kurā grupa nevairās eksperimentu, izmēģina savus spēkus mūzikas stilos, kas parasti neasociējas ar Oziju, Iommi, Batleru un Vordu. Šī iemesla dēļ Interneta laikmetā tas ir kļuvis par vienu no atzītākajiem šīs grupas veikumiem (kā nekā, nav jau īpaši stilīgi teikt, ka tev patīk grupas pirmais albums vai "Paranoid" - jo tas būtu pārāk parasti). Es droši vien nebūšu viens no šī albuma slavinātājiem, jo gluži vienkārši man tas ne pārāk patīk. Man nav nekādu iebildumu pret tradicionālām smagām BS dziesmām kā "Hole in the Sky" vai "Simptom of the Universe", pēdējā esot kļuvusi par tādu kā šablonu, uz kuras pamata izveidojies trashmetal, lai gan man par to grūti spriest, jo trash`ā nemaz neorientējos un varu tikai atsaukties uz netā sagrābstītu informāciju (subjektīvi gan šķiet, ka trash`am būtu jābūt ievērojami ātrākam nekā šai BS dziesmai, taču Iommi spēle šajā skaņdarbā ir tiešām izcila, no viņa puses šī varētu būt teju vai labākā BS dziesma ever. Kas gan man kaut kā šajā albumā nepatīk, ir Ozija balss - jau no sākta gala viņš nebija nekāds izcilais dziedātājs, bet šajā albumā viņa tā sauktā hēlija balss izklausās kaut kāda nedzīva un aizsmakusi.
2010-11-23 09:18:53
music, 1976

Bitter Lemons of Cyprus

7
Vienreiz jau biju šīs grāmatas aprakstu uztriepis, bet tad pieļāvu man raksturīgo kļūdu - Safari nospiedu nepareizo pogu un čuš! viss pazuda. Tas, jāatzīst, mani diezgan pamatīgi kaitina, lai gan pats vien esmu vainīgs, ka neesmu salabojis faktoīda ievades formu un tādējādi pieļauju šāda gļuka pastāvēšanu.
2010-11-11 21:29:50
book, 1957

Listeners

5
Dženiferu ir pametis viņas vīrs Mārtins, kurš ir iemīlējies citā sievietē. Laulībā viņi nodzīvojuši astoņus gadus, bet Dženifera arvien vairāk iegrima savos darbos un vīru ievēroja arvien mazāk, līdz brīdim, kad tika pamesta. Tad gan izrādījās, ka viņa Mārtinu ļoti stipri mīl, tikai viss jau ir nokavēts. Cīnoties ar depresiju, Dženifera nonāk kādā sektantiskā baznīcā, kur viņa saņem atvieglojumu savām raizēm. Vienlaikus viņa iepazīstas ar Ričardu - atraitni, kurš par visām varītēm cenšas atturēt Dženiferu no ciešākas saistīšanās ar sektantiem, uzskatot, ka tas var novest tikai pie traģēdijas. Dženiferai ir draudzene Šeila, kurai jau kādu laiku ir mīļākais, bet tagad viņa saņēmusies atstāt savu vīru (kuru joprojām mīl), lai gan viņa nepavisam nav pārliecināta, ka viņas izvēlētais solis ir pareizais. Plus vēl Dženiferas mātei ir audzējs kuņģi, ko nepieciešams operēt.
2010-11-11 07:32:33
book, 1983

The Return of John MacNab

7
Iespējams, lai lasītu "The Return of John Macnab", vispirms vajadzētu būt izlasījušam oriģinālo "John MacNab" - 20.gadsimta sākumā uzrakstītu romānu, kurā trīs vīrieši, garlaicības mākti, izlemj pastrādāt vairākus malumedniecības darbus, piečakarējot vietējos privātīpašniekus. Endrjū Greigs savā mūsdienās tapušajā darbā vecajam stāstam iedveš jaunu dzīvību, kad trīs vīrieši izlemj, "John MacNab" grāmatas iespaidā pastrādāt ko līdzīgu kā tajā grāmatā, un tāpat visi kolektīvi saukties par John MacNab, kā to darīja sākotnējās grāmatas varoņi. Vēl pirms viņi ir pastrādājuši savu pirmo malumedniecības darbu, bet jau ir izziņojuši sabiedrībai, ka viņi to veiks (vienlaikus notiek cīņa par brīvas piekļuves tiesībām dažādos privātīpašumos, cik saprotu, Skotijā šī tēma pēdējās dažas desmitgades ir bijusi ļoti aktuāla), viņiem piebiedrojas žurnāliste Kristija, kurai ir izdevies atšifrēt, kādi cilvēki slēpjas zem John MacNab pseidonīma (ja kas, šie varoņi ir - kopīraiteris, kura sieva negaidīti mirusi lidojuma laikā; kādreizējais specdienestu darbinieks, kuram ir iestājusies krīze laulības dzīve; aktīvs sociālists), un Kristija arī izlemj būt daļa no šīs bandas. Tad notiek plānošana, apčakarēšana, tā saukto noziegumu pastrādāšana, un gluži tāpat kā oriģinālajā darbā, trešais pasākums beidzas ar varoņu noķeršanu, bet nekādus baisos sodus viņi par to nemaz dabūt nevar, jo notikušais ir drīzāk bijis izklaide, nevis reāls noziegums. Katrā ziņā grāmata ir uzrakstīta diezgan izteikti humoristiskā manierē, un vismaz man radās sajūta, ka Greigs ir iespaidojies no Duglasa Adamsa, veidojot varoņus un situācijas, lai gan, protams, Greiga grāmatā nav ne miņas no fantastikas, toties te ir jūtamas zināmas postmodernas tendences un ceturtās sienas nojaukšana. Es gan neteiktu, ka man šī gramata būtu super labi patikusi, bet kopumā tā noteikti nav slikta lasāmviela.
2010-11-09 07:21:01
book, 1996

Reef

5
Tā vien šķiet, ka Romešam Gunesekeram ir kaut kāds lobijs manā bibliotēkā - vai pat ka viņam ir lobijs manās smadzenēs, ja es no bibliotēkas paņēmu jau otro viņa grāmatu. Šis Šrilankas izcelsmes angļu rakstnieks savā romānā "Rifs" stāsta par kādu jaunu puisi, kas iekārtojas strādāt kāda bagātnieka mājās, kā viņš tur pamazām iedraudzējas ar savu saimnieku, naidojas ar tiešo priekšnieku un kā viņu valsts piedzīvo nopietnas politiskas pārmaiņas, Hmm, tā vien šķiet, ka jau dažas dienas pēc šīs grāmatas izlasīšanas es vairs tā īsti neatceros, kas tieši tajā notika, kas laikam gan nav nekāds labais rādītājs grāmatas kvalitātei. Vajadzētu man turpmāk censties izvairīties no šī autora darbu lasīšanas. Taču iespējams, ka te pie vainas ir tas apstāklis, ka man Gunesekera šķiet tik ļoti neizteiksmīgs autors, ka gandrīz uzreiz aizmirsu, ka kaut ko no viņa vispār esmu lasījis, kā rezultātā man ir nopietns risks vēl kādu reizi uzrauties uz kādu viņa darbu.
2010-11-07 21:55:30
book, 1994

Phobia

3
"The Kinks" izlēma grupas vēsturi pabeigt ar pamatīgu troksni - ierakstot sliktāko albumu grupas pastāvēšanas vēsturē. Esmu lasījis, ka "Phobia" ir ļoti draņķīgs ieraksts tāpēc, ka tas izklausoties pēc Kinks mēģinājumiem atdarināt Slayer. Taču es nesaprotu, kur varētu rasties šādi apgalvojumi. "Phobia" nepavisam nav metālam piederīgs ieraksts. Patiesībā tas ir piederīgs tikai vienam - atkritumu tvertnei. Jau pati doma grupai, kura desmit gadus nav radījusi nevienu puslīdz pārliecinošu ierakstu, ierakstīt 74 minūtes garu albumu šķiet pilnīgi garām. Reja Deivisa iedvesmas 80.-90.gados labākajā gadījumā pietika vienai dziesmai gadā, un ko gan var gaidīt no ieraksta, kurā ir veselas 17 dziesmas? Nezinu, ko gaidīja pats Rejs, bet sagaidīja viņš ļoti draņķīgu albumu, kurā nav gandrīz nekā baudāma. Rejs mēģina savus spēkus dažādos mūzikas stilos (lielākoties - 1993.gadā pagalam neaktuālos un novecojušos), un izgāžas teju visur. Viņš var ar "Somebody stole my car" radīt nekam nederīgu new wave, ar "The informer" - šausmīgi šmalcīgu adult contemporary, ar "Only a dream" - parodiju par Lū Rīdu, ar "Phobia" - sliktu hard rock dziesmu, un tā tālāk. Es pat nezinu, vai šajā albumā ir jebkas, kas kaut nedaudz varētu izpirkt tā grēkus. Rejs ir pazaudējis savu kādreiz tik dievīgo zēnišķo balsi, Deiva ģitārspēle ir tik neizteiksmīga, cik vien iespējams, un vispār neko citu, kā vien fobiju pret šīs grupas daiļradi "Phobia" manī izsaukt nespēj. Fui!
2010-11-03 09:46:42
music, 1993

UK Jive

4
"UK Jive" ir tieši tik bezcerīgs albums, kādu no The Kinks varēja gaidīt 1989.gadā. Man pat grūti saprast, kas bija tas dzinulis, kas lika grupai turpināt rakstīt vienu komerciāli un mākslinieciski neveiksmīgu albumu pēc otra. Rejs Deiviss taču ir gudrs vīrietis, viņam pēc idejas vajadzētu saprast, ka nebeidzama vecu melodiju vilkšana no atkritumiem, apdziedot vienas un tās pašas simts reizes nodreijātās tēmas, ne pie kā laba novest nevar. Varbūt kaut kādā brīdī Rejam Deivisam piemetās kāds brain slug no Futurama pasaules? Man pat cita izskaidrojuma nav. "UK Jive" vispār kā tāds izklausās pēc ieraksta, kuru radījusi nevis dzīva grupa, bet gan zombiju apvienība, kur nevienam nav sevišķas intereses nedz par mūzikas radīšanas procesu, nedz par tās gala produktu. Aranžējumi ir kokaini un vienveidīgi. Kā Rejs Deiviss varēja nolaisties tādā līmenī, lai piepildītu albumu ar bezcerīgi garlaicīgiem mēsliem kā "How do I get close", "Now and then" un "Bright Lights"? Reizēm viņš mēģina atdzīvināt divdesmit gadus senu pagātni, kā, piemēram, dziesmā "War is over", taču šīs ir tādas dziesmas, kas nevis tev saka: "Tas ir vecais labais Rejs Deiviss, kas sešdesmitajos gados bija viens no pasaules radošākajiem mūziķiem, un viņš ir atgriezies.", bet gan drīzāk liek tev nolikt malā šo ierakstu, lai paklausītos īstu jaunu Reju Deivisu, nevis kaut kādu 20 gadus vēlāk radītu atgremojumu. Lai gan, protams, šāda dziesma ir baudāmāka nekā 90% šī ieraksta satura.
2010-11-02 10:39:11
music, 1989

Bananas

8
Neticami, bet fakts - 2003.gadā "Deep Purple" izdevās ierakstīt albumu, kas par spīti jebkādas intereses trūkumam no kritiķu un ierakstu pircēju puses bija sasodīti labs. Jaunajā tūkstošgadē grupa iesoļoja bez viena no saviem nozīmīgākajiem dalībniekiem - Džons Lords no grupas aizgāja neilgi pirms tās koncerta Rīgā 2001.gadā (kas, protams, bija aplauziens tādiem šīs grupas cienītājiem kā man, kas bija uz šo koncertu), bet viņa vietu ieņēma Don Airey, kas savas muzikālās karjeras laikā bija izvandījies pa veselu kaudzi visdažādāko ansambļu - "Babe Ruth", "Colosseum II", Gary Moore grupā, "Black Sabbath", "Rainbow", "MSG", "Thin Lizzy", "Jethro Tull", "Whitesnake", "Judas Priest", UFO, Brian May grupā, u.t.t. Parasti, ja kāds mūziķis spēlē katru gadu citā ansamblī, tas neliek domāt, ka viņš būtu kaut kas super grandiozs, drīzāk - ka viņam labi patīk tusēt. Un pilnīgi iespējams, ka tā bija arī ar Don Airey.
2010-10-29 16:59:18
music, 2003

Abandon

6.5
Līdzīgs albums savam priekšgājējam, tikai mazāk interesants. Uz šo brīdi klausītājiem jau vajadzētu zināt, kā izklausās Deep Purple ar Morsu pie stūres, un pārsteigumiem vietas vairs nav. Kaut kāda iemesla pēc Purple šeit pēkšņi izmēģina jaunu piegājienu - demonstrē sevi kā analfabētu grupu, pāris dziesmām nosaukumus pierakstot fonētiski "Any fule kno that" un "Bludsucker" man dziesmu sarakstā vairāk atgādina tādu ansambli kā "Slade" un nevis Deep Purple. Turklāt jāņem vērā, ka "Bludsucker" nav nekas cits kā par jaunu ierakstīta kompozīcija no "In Rock", kura tolaik, protams, saucās "Bloodsucker". Un te man pat būtu jāpiekrīt, ka Morss ar klasiku tiek ļoti labi galā, un viņa un Lorda saspēle šajā dziesmā ir kolosāla. Jā, Gilans nedzied kā septiņdesmito gadu sākumā, bet arī viņš šajā gadījumā patiesībā nemaz tik traki nenobālē pats savas pagātnes priekšā.
2010-10-29 09:19:28
music, 1998

Purpendicular

7
Ričijs Blekmors ir prom un tagad jau šķiet, ka uz neatgriešanos. Viņa vietā stājas Stīvs Morss, amerikāņu ģitārvirtuozs no fusion grupas Dixie Dregs. Piecus gadus pēc kārtas Morsu žurnāls "The Guitar Player" bija atzinis par gada labāko ģitāristu, līdz ar to šaubu, ka viņš māk spēlēt, nevienam nebija. Jautājums bija tikai - cik labi viņš iederēsies Blekmora vietā? Līdz šim tomēr grupa bija ierakstījusi tikai vienu albumu bez Ričija, un tas nebija nekāds šedevrs, un neapstrīdami spožākie grupas mirkļi saistījās ar diviem cilvēkiem - Blekmoru un Lordu.
2010-10-28 09:35:19
music, 1996

The Battle Rages On

5
Jā, cīņa starp Blekmoru un Gilanu patiešām turpinās. Pēc iepriekšējā albuma izgāšanās kā komerciāli, tā mākslinieciski grupas biedri uzstāja Blekmoram, ka "Deep Purple" pastāvēšanai ir vitāli nepieciešama Gilana klātbūtne tajā. Blekmors nopūtās un pateica: "Labi, bet lai viņš nelien manās darīšanās!" Taču skaidrs, ka Gilans tajās līda, līdz ar to ātri vien pēc albuma ierakstīšanas no grupas aizgāja šoreiz jau Blekmors, vīlies savos ilggadīgajos cīņu biedros, kas nespēja saprast, ka Deep Purple ir Blekmora un nevis Gilana grupa. Labi, varbūt lietas apstākļi nebija gluži tādi, taču skaidrs ir tas, ka savā trešajā inkarnācijā Mark II sastāvā Deep Purple radīja vienu no savā vēsturē visvājākajiem ierakstiem, un vismaz daļēji pie vainas tur varētu būt ķīmijas trūkums grupas iekšienē. Ir gan, protams, piemēri, kad slikti savstarpēji sadzīvojuši mūziķi kopā rada šedevrus (piem., Bītlu "Abbey Road"), taču šis noteikti nav tas gadījums.
2010-10-27 09:31:35
music, 1993

The All Together

5.5
"The All Together" noteikti nav viena no pēdējās desmitgades labākajām angļu filmām, un es pat necentīšos pierādīt pretējo. Skatījos to primāri tāpēc, ka Martins Frīmens man šķiet esam ļoti labs komēdiju aktieris. Otrkārt, tāpēc ka nesen bijām noskatījušies šai visai līdzīgo "High Heels and Low Lifes", kurā bija arī viens no šīs filmas varoņiem - Danny Dyer.
2010-10-27 07:40:33
film, 2007

Slaves and Masters

5
Pēc "The House of Blue Light" Ričijam Blekmoram jau otro reizi izdevās panākt Gilana aiziešanu no Deep Purple. Gilana vietā grupā Blekmors paņēma savu čomu no "Rainbow" Joe Lynn Turner, ar kuru kopā tika radīts kārtējais ļoti viduvējais Deep Purple albums. Šajā ērā, protams, neviens arī neko īpaši citu no grupas negaidīja, un tā attaisnoja uz sevi neliktās cerības. Protams, Tērneram bija nedaudz vieglāka situācija nekā tā bija Kaverdeilam, kad viņš stājās pie mikrofona Deep Purple sastāvā - viņam nebija jāaizvieto viens no smagā roka izcilākajiem dziedātājiem Īans Gilans, bet gan 45 gadus vecs vīrietis, kurš kādreiz bija bijis izcilais dziedātājs Īans Gilans.
2010-10-26 09:33:52
music, 1990

Think Visual

5.5
Droši vien 1986.gada kontekstā "Think Visual" ir diezgan labs albums - vairums "Kinks" paaudzes mūziķu šajā gadā ierakstīja savas karjeras vissliktākos albumus, kurus sabeidza "modernās tehnoloģijas" - šausmīgi atbaidoši sintezatori, bungu mašīnas, peņu roka banalitāte, vēlēšanās savos 40-45 gados izklausīties jauniem un trakiem un tamlīdzīgas problēmas. No šīs bedres Rejam Deivisam izdevās izvairīties - "Think Visual" ir diezgan godīgs rokmūzikas albums, kurā dominējošais mūzikas instruments ir ģitāra, bungas ir dzīvas un nav nekādu pazīmju, ka Rejam Deivisam būtu radusies vēlme atdarināt Džonu Bon Džovi. Taču līdzās šiem vārdiem ir jāizsaka par albumu ļoti smaga kritika - tas ir vienkārši bezdievīgi garlaicīgs, bezemocionāls un neoriģināls. Tas ir viens no tiem albumiem, kuru tu vari klausīties atkal un atkal, tā arī tajā neatrodot neko tādu, ko pārmērīgi nolamāt vai vismaz drusku uzslavēt. Proti, patiesībā tas nav vis roks, bet gan izteikts adult contemporary - tāda mūzika, ko tu vari droši likt skanēt jebkurā sabiedrībā, to neviens neuzskatīs par sevi aizvainojošu, bet vienlaikus neviens to nemīlēs. Plus vēl Rejs Deiviss kārtējo reizi sevi mēģina apliecināt kā strādniecības varoni, aizsākot albumu ar "Working at the factory", kas izklausās pēc pamatīga "Born in the USA" plaģiāta un kuras vēstījums ir smagi bērnišķīgs, kaut ko tādu es būtu varējis Rejam piedot 1964.gadā, bet ne jau 1986.gadā. Citas dziesmas nav tik uzkrītoši stulbas, bet tām visām ir kopīgs trūkums - jebkādas paliekošās vērtības trūkums, ja daudzos vēlīnajos Kinks albumos ir vismaz 1-2 dziesmas, kas varētu pretendēt uz klasikas statusu, šeit tādu pilnīgi noteikti nav. Varbūt nedaudz saistošāka ir "The video shop", kurā gan ir tizlu sintezatoru klātbūtne, bet tas vismaz kaut kā atšķiras no tās pelēcības, kas valda šajā albumā. Šis nu ir viens no tiem albumiem, kuru klausīties ir mazāk interesanti nekā radio. Tas nav tieši slikts, bet tas nespēj raisīt emocijas, un līdz ar to - ir bezvērtīgs.
2010-10-22 17:01:55
music, 1986

Come Taste the Band

4.5
Kad no Deep Purple aizgāja arī Ričijs Blekmors, atbilstoši veselajam saprātam grupai vajadzēja izjukt pilnībā. Taču vai nu Lordam un Peisam nepietika naudas, vai arī Deivids Kaverdeils labi mācēja lūgties, bet grupa tika saglabāta. Blekmora vietu grupā ieņēma amerikānis Tomijs Bolins, kas iepriekš bija spēlējis tādās salīdzinoši zināmās grupās kā "Zephyr" un "James Gang", tādējādi izveidojās Deep Purple Mark IV, kurā no grupas zelta gadu kodola bija atlicis vienīgi Džons Lords (pieņemot, ka bunģierim Ianam Peisam nekādas dižās teikšanas nebija). Un līdz ar to būtu loģiski gaidīt, ka Lords kā neformālais grupas līderis arī sarakstītu vairumu jaunā grupas albuma dziesmu. Taču nē - viņš tāpat kā Peiss piedalījies tikai vienas šī albuma dziesmas rakstīšanā, Hjūza kontā - trīs kompozīcijas, Kaverdeilam - septiņas, Bolinam - arī septiņas. Vienas dziesmas - "Lady Luck" - rakstīšanā piedalījās arī James Cook - kaut kāds Tomija Bolina čoms vēl no "James Gang" laikiem.
2010-10-21 17:03:11
music, 1975

Word of Mouth

5
Šis diezgan pārliecinoši ir viens no sliktākajiem The Kinks karjeras veikumiem. Es personīgi tajā nesaskatu gandrīz neko no tā, kas šajā grupā man ir paticis, un daudz no tā, kas man nav paticis. Rejs Deiviss šeit atkal aizraujas ar sludinošiem un audzinošiem tekstiem, dziesmu melodijas ir vēl mazāk svaigas nekā citos šīs grupas vēlīnā perioda albumos, ieraksta noskaņa ir vēl bezpersoniskāka un raksturīgāka 20.gadsimta tumšajiem viduslaikiem - proti, astoņdesmitajiem gadiem. Ja kādreiz Rejs Deiviss bija viens no savas paaudzes gudrākajiem dziesminiekiem, tad šajā albumā viņš vairāk izklausās pēc kādas no hair metal viduvējībām. Vai tu uzskati, ka dziesma "Word of mouth" nebūtu laba, piemēram, Bon Jovi repertuārā? Deiva ģitārspēle, kas varbūt nekad nebija Taunshenda vai Kleptona līmenī, tagad ir primitīva un neinteresanta. Velti tu šajā ierakstā meklēsi majestātiskus rifus. Toties tu šeit atradīsi daudz cheesy sintezatoru līdzdalības - paklausies kaut vai "Massive reductions", kas ir droši vien tizlākais Reja karjeras mēģinājums iejusties rūpnīcas strādnieka ādā. Vispār jau, kur bija vienmēr The Kinks galvenais šarms - tā bija ierakstu noskaņa un Reja izjustais angliskums, bet 1984.gadā viņš nespēja piedāvāt klausītājiem neko labāku kā sliktu parodiju par "Van Halen" ierakstiem. Viņam nebija nedz muzikālu, nedz tekstuālu ideju un vienīgais, ko viņš reāli varēja piedāvāt, bija grupas vārds, kurš kādreiz (bet ļoti sen) bija bijis skanīgs.
2010-10-21 09:09:39
music, 1984

High Heels and Low Lifes

7
Darba dienas vakaros man parasti nav vēlmes skatīties Ingmara Bergmana drāmas, līdz ar to tāda viegla piedzīvojumu komēdija kā "Augstpapēžu kurpes un padibenes" nav tas sliktākais variants. Šajā angļu un amerikāņu kopproduktā galvenajās lomās ir Minija Draivere un Mērija Makkormaka, kas atveido labākās draudzenes. Minnijas varone Šenona ir medmāsa kādā Londonas slimnīcā, kura izšķiras ar savu draugu, kurš augu dienu pavada, nodarbojoties ar "mākslu" - ierakstot sarunu fragmentus, ko viņš ar speciālu aprīkojumu pārtver no mobilo telefonu sakariem, un veidojot no tiem skaņu kolāžas, ne zinis neliekoties par savu draudzeni. Tikām Frānsesa ir amerikāņu aktrise, kuras karjera ir iegājusi izteiktā strupceļā un kura pat nav spējīga tikt pie balss lomas multfilmā par tomātiem no kosmosa. Kādā vakarā pēc ballēšanās (un pirms Šenona ir izsviedusi no dzīvokļa savu bojfrendu ar visu viņa aprīkojumu) viņām sanāk noklausīties telefonsarunu starp kādu bankas aplaupīšanas dalībnieku un viņa draudzeni. Kad izrādās, ka viņas kļuvušas par netiešām lieciniecēm grandioza apjoma zādzībai, Frānsesa ierosina, ka abām sievietēm vajadzētu šantažēt zagļus (viņām taču ir telefona numurs) un saņemt daļu laupījuma. Šenona sākumā pretojas, bet tad, kad Frānsesa viņu pārliecina, ka lielāko daļu naudas viņas izmantos, lai nopirktu slimnīcai jaunu tehniku, arī Šenona tam piekrīt.
2010-10-21 07:24:46
film, 2001

Stormbringer

5
Otrais "Deep Purple" Mark III veikums ne tuvu nav tik labs kā "Burn". Atkal jau sākas albums gana veiksmīgi - "Stormbringer" ir neapstrīdami labākā šī ieraksta dziesma, kuru raksturo klasiska Blekmora ģitārspēle ar spožu sološanu un visnotaļ kompetenti vokāli Kaverdeila izpildījumā. Atkal jau gribas pagausties, ka Gilmors to spētu pārvērst par īstu klasiku, bet arī Kaverdeila variantā dziesmai nav ne vainas. Bet kas notiek tālāk?
2010-10-20 09:29:58
music, 1974

State of Confusion

6
Pēc daudzu ļaužu vārdiem "State of Confusion" ir tas pēdējais punkts, kurā vajadzētu atvadīties no grupas "The Kinks". Šis ir pēdējais grupas albums, kurš izpelnījies puslīdz atzinīgu kritikas attieksmi un tam arī izdevās sarūpēt grupai tās pēdējo hitu - "Come Dancing", kas Billboard karstāko dziesmu topā sasniedza augsto sesto vietu - šādā līmenī grupa nebija tikusi veselus 18 gadus. Dziesma gan ir ļoti optimistiska un lipīga, bet vienlaikus man tā šķiet piederīga citai ērai un tā izklausās pārmērīgi radīta, lai patiktu preteen vecuma jauniešiem, un tās kontekstā nevaru neiedomāties arī par pēdējo Beach Boys hitu - "Kokomo". Jauki jau tas viss ir, bet vienlaikus - stipri cheesy.
2010-10-18 16:51:17
music, 1983

Give the People What They Want

4.5
Joprojām nebūdams apmierināts ar to, cik daudz cilvēku nopirka "Low Budget", Rejs Deiviss izlēma iedot cilvēkiem to, ko viņi vēlas un ierakstīja šo albumu. Viņš aptaujāja vairākus simtus cilvēku, lai noskaidrotu, kādas tieši bija 1981.gadā tirgus tendences popmūzikā, ko cilvēki gaidītu no jauna "Kinks" albuma, kādām jābūt melodijām, kādiem tekstiem un kādai - ieraksta noskaņai. Tad viņš iedzina studijā savu nepaklausīgo brāli Deivu un radīja šo albumu.
2010-10-15 09:28:28
music, 1981

Low Budget

8
Iespējams, Rejam Deivisam patiešām bija "low budget", kas lika šo ierakstu radīt, izteikti tēmējot uz labākiem pārdošanas rādītājiem. Nav jau brīnums - septiņdesmito gadu pirmās puses konceptuālie ieraksti bija finansiāli katastrofāli, Anglijā pēdējais Kinks albums, kas bija spējis vispār iekļūt čārtos, bija "Something Else by the Kinks" 1967.gadā, un arī Amerikā grupas pārdošanas rādītāji nebija nekādi izcilie.
2010-10-14 09:13:17
music, 1979

Burn

7
Vari saukt mani par aptaurētu vai atpalikušu, bet pirmais "Deep Purple" albums bez Gilana un Glovera, bet ar Koverdeilu un Hjūzu nav ne tuvu tik slikts, kā varētu to domāt, zinot to, kāda reputācija ir Koverdeila ēras DP. Nē, es nebūšu tik radikāls, lai apgalvotu, ka Koverdeila plēšas būtu salīdzināmas ar Gilana motoru. Tas būtu līdzīgi kā apgalvot, ka VW Golf nav sliktāks par Porsche Cayenne. Taču tas automātiski nenozīmē, ka Golf būtu nekam nederīgs sūda auto. Turklāt Deep Purple Mark II skanējumu tomēr lielākā mērā veidoja Lords un Blekmors un nevis Gilans un Glovers, un vairākās šī albuma dziesmās viņi spīd ne sliktāk kā agrākajos savos veikumos. Vai tavuprāt "Burn" nav super klasiska DP kompozīcija? Jā, ar Gilanu tā droši vien būtu vēl spēcīgāka, bet ja mēs aizmirstu, ka Ians jebkad ir eksistējis, būtu jāatzīst, ka šī ir viena feina dziesma pati ar sevi. Lorda liriskās pasāžas, kuras man asociējas ar baznīcas ērģelnieku, kas sarijies speed, un Blekmora dievišķā sološana aiznes "Burn" teju vai debesīs, un visam apakšā, protams, ir neiztrūkstoši maniakālais Peiss, kuram, kā jau cilvēkam ar šādu uzvārdu nav problēmu uzturēt jebkādu tempu.
2010-10-13 09:11:39
book, 1974

Parklife

7
"Parklife" bija pirmais Blur albums, kurš Lielbritānijas ilgspēlējošo ierakstu sarakstā aizsniedza pašu virsotni. Visi sekojošie ieraksti spēja šo sasniegumu atkārtot, bet Amerikā par nopietna kalibra zvaigznēm šiem angļu puišiem tā arī neizdevās kļūt. Iespējams, tādēļ, ka viņi neizdevās savas dziesmas iedabūt kādā "Twilight" kalibra filmā.
2010-10-12 09:00:54
music, 1994

Love and Other Disasters

6
Angļu romantiskā komēdija "Love and Other Disasters" ir visai īpatnēja filma, kurā barg`ākās klišejas vienlaicīgi ir neizturami banālas un postmoderni pašironiskas, tā ka tu nevari īsti saprast, vai filma kopumā ir banāla un trula, vai arī trulākās tās epizodes ir tikai eleganta pasmiešanās par romantiskā kino ierobežojumiem. Atstāstīt filmas sižetu šajā vietā nebūtu korekti, jo tas ir pārāk sapiņķerēts un pilns ar visādiem idiotiskiem pārpratumiem, kaitinošām situācijām no kategorijas: "Pasaki taču beidzot to, tu stulbeni!" vai: "Nu, kā var kaut ko tik stulbu rādīt?" Bet vienlaikus - par to visu filmas veidotāji ik pa brīdim iespurdz, un tu īsti nevari saprast, vai tev vajag sašust par kārtējo sviesta momentu, vai nevajag.
2010-10-09 23:54:22
film, 2006

Who do you think we are?

6.5
Ar "Who do you think we are" beidzās slavenākā un plašās publikas acīs ievērojamākā "Deep Purple" ēra. Protams, būtu pārspīlēti teikt, ka nekad vairs šī grupa neradīja nevienu izcilu albumu, un tomēr visi tālākie Mark`i īsti nespēj līdzināties klasiskajam septiņdesmito gadu sākuma grupas sastāvam, un pat tās šīs grupas inkarnācijas, kurās bija visi Mark II dalībnieki, nebija vairs īsti tas. Tiesa, šis albums apliecina to, ka Mark II savu laiku bija jau izdīvojis un grupas sastāva pārmaiņas varbūt kaut kādā ziņā bija pat nepieciešamas. Tas gan nenozīmē, ka grupai bija nepieciešama ērma Koverdeila parādīšanās, bet tā jau ir cita lieta.
2010-10-08 16:47:10
music, 1973

Misfits

6
Ar "Misfits" Rejs Deiviss atgriežas ja ne gluži konceptrokoperu lauciņā, tad vismaz šis albums ir daudz saturiski vienotāks par savu priekšgājēju, pievēršoties dažādiem šīs pasaules nabagajiem. Taču vispār šķiet, ka uz šo laiku Rejs Deiviss vairs tika labi visādus misfitus nesaprata kā viņš pats viņus bija sapratis pirms desmit gadiem, un viņa skatījums uz lietām bieži ir ja ne gluži tāds kā "African Child" izpildītājam, bet arī ne satriecoši insightful. Un muzikāli šis albums ir manai gaumei pārāk mierīgs un miegains, un Kinks šeit izklausās pēc tādiem padzīvojušiem mūziķiem, kas īsti nav manā gaumē. Līdz ar to man labāk patīk šī ieraksta muļķīgākās un saturiski nenopietnākās dziesmas, tādas kā "Hay Fever" vai "Get Up". Tā formāli nav īsti par ko šim ierakstam piekasīties - tas nav tieši slikts, bet tāds pārāk parasts, pārāk neizteiksmīgs, un man nav īsti skaidrs, ar ko 1978.gada The Kinks atšķīrās no tūkstošiem citu grupu, ar ko viņiem bija jākonkurē, un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka The Kinks tā arī nespēja atgūt reiz zaudēto popularitāti - jo lielos vilcienos viņi šajā laikā vairs nebija tik labi, lai viņiem obligāti būtu jābūt slaveniem.
2010-10-08 09:12:11
music, 1978

Sleepwalker

8
Divu gadu laikā, kas šķir šo ierakstu no "Schoolboys in Disgrace", Kinks paspēja nomainīt ierakstu kompāniju (pārejot uz "Arista") un atteikties no ambiciozām rokoperām, kas vienlaikus nozīmēja atvadas no uzmācīgiem brodvejiskiem aranžējumiem, spēlēšanās ar džeza tēmām un atgriešanos izteiktā rokmūzikas lauciņā. Ne velti šis ieraksts sākas ar "Life on the road" - "The Kinks" of old are back and rocking again! Tas, protams, nenozīmē, ka viņi būtu pilnīgi atteikušies no "serious music" taisīšanas, bet tagad The Kinks vismaz atkal izklausās pēc kārtīgas rokgrupas un nevis pēc... musichall ākstiem. Iespējams, Reju Deivisu tomēr spēja ietekmēt aktuālās tendences mūzikā un pankroka uzvaras gājiena ietvarā viņš nevēlējās būt viens no tiem, pret ko tiek vērsta kritika kā pret vecu perdeli. Paklausies kaut vai "Mr. Big Man" un pasaki, kad pēdējo reizi The Kinks ierakstā varēja dzirdēt šādu ģitāras toni? Varbūt kādā no smagākajām "Arthur" dziesmām, bet noteikti ne pēc tam. Un labākais ir tas, ka šie jaunie "The Kinks" ir ļoti labi! Varbūt ne tik revolucionāri un superoriģināli kā savās jaunības dienās, bet arī šādā "pieaugušā" veidolā viņi ir ļoti pārliecinoši. Vai "Brother" neizklausās pēc kādas sen pazudušas Lenona dziesmas no "Imagine" sesijām? Vai "Stormy Sky" nevar lepoties ar dievīgu vokālo melodiju un vai vispār nav tā, ka Rejs Deiviss ir atguvis savu dievīgo balsi, kura pēdējos ierakstos bija paslēpta aiz milzīgā šova?
2010-10-07 08:51:59
music, 1977

Schoolboys in Disgrace

7
Ar "Schoolboys in disgrace" beidzas Reja Deivisa rokoperu periods, šis ir pēdējais no viņa konceptalbumu sērijas un ar nākamo ierakstu viņš atgriezīsies tradicionālākā teritorijā, atvadoties gan no savas līdzšinējās ierakstu kompānijas, gan no Brodvejas ritmiem un noskaņām. Taču uz atvadām viņš sarūpēja pietiekami labu popoperu, kura apliecina, ka šo pietiekami sviestaino mūzikas stilu Rejs bija apguvis gana labi. Protams, ka tu nenosauksi "Jack the Idiot Dunce" par sevišķu šedevru, taču Rejam sanākusi tajā pietiekami laba "The Trashmen" stilizācija. Reizēm Rejs gan nedaudz pārāk aizraujas - septiņas minūtes ilgajai "Education" beigu daļa ir diezgan nomācoša. Ir jau patiesībā smieklīgi klausīties, kā grupa, kas reiz radīja "You really got me" izpilda kaut ko tādu kā "The first time we fall in love" ar vokāliem, kas liek domāt par The Righteous Brothers un nevis par rokenrolu, un lielos daudzumos šāds retro shtick var kļūt apnicīgs. Bet pilnā nopietnībā - man brīžiem rodas sajūta, ka Rejs Deiviss bija slepens Frenka Zappas adepts un ka visi šie viņa ieraksti ir savā būtībā līdzīgi Zappas dekonstrukcijām un ka tie nebūtu jāuztver tiešā veidā. Proti, zināms, ka šī Kinks daiļrades daļa parasti kritiķiem visai slikti iet pie sirds, bet varbūt tā būtu pilnīgi citādu reputāciju izpelnījusies, ja Rejs Deiviss būtu spējis pārliecināt pasauli, ka viņš ir nopietns mūziķis, kura izpildījumā arī doo wop ir māksla? Cik zinu, laikam patiesībā tā tomēr nebija un viņš vienkārši bija nedaudz sajucis prātā un šīs lietas dēļ bija sanaidojies ar savu brāli Deivu, kuram Reja rokoperas nemaz nepatika (un jāatzīst, in the long run Deivam vismaz daļēji bija taisnība).
2010-10-06 09:07:21
music, 1975

The Spire

6
Līdz šim man Viljams Goldings bija zināms tikai un vienīgi kā "Mušu ķēniņa" autors. Un jāatzīst, ka "Smaile" nekādā ziņā nav līdzīga "Mušu ķēniņam". Šis ir psiholoģiski-filozofiskas dabas romāns, kas stāsta par vīru, kuram vīzijas liek celt super augsto Salisbury katedrāles torni, kurš šajā procesā maz pamazām jūk prātā. Un grāmata lielā mērā ir apziņas plūsmas vēstījums no Jocelyn skatījuma uz pasauli. Kas to nedara par sevišķi viegli lasāmu un (būsim godīgi) aizraujošu literatūru. Īsuma sižetu var aprakstīt tā - Jocelyn uzstāj uz to, ka tornim jābūt ļoti augstam, galvenais celtnieks Rodžers Meisons viņam apgalvo, ka šādas konstrukcijas baznīca neturēsies, Jocelyn viņam sāk draudēt, Meisons piekāpjas un izdomā, kā tomēr nodrošināt iespējami izturīgāku konstrukciju. Rodžers sāk nodzerties, bet Džoselins - jukt prātā. Un tā pamazām turpinās darbi, līdz Džoselīns ir pavisam slims un traks, un tiek no saistības ar katedrāli atstādināts, turklāt baznīctēviem viņa projekts arī ne pārāk patīk. Tomēr baznīca pabeigta tiek, neskatoties uz to, ka apmēram reizē ar tās nobeigumu beidzas arī Džoselīna dzīve. Un vēl joprojām Salisbury katedrālei ir augstākais baznīcas tornis Lielbritānijā. The end.
2010-10-06 07:38:05
book, 1964

Soap Opera

7
Rejam Deivisam nekad nebija gana - pabeidzis savu trīs plašu "Preservation" projektu, viņš uzreiz ķērās pie nākamā konceptuālā albuma, un atkal jau iekāpa visos iespējamos grāvjos. Viņa ideja tam laikam varbūt bija daudzmaz oriģināla - kāds vīrietis, kas ir "starmaker", paņem pašu ikdienišķāko cilvēku no ielas sauktu par Normanu un padara viņu par zvaigzni, tikām pats Starmaker ieņem Normana vietu un sāk dzīvot viņa pelēko un neaizraujošo dzīvi un konstatē, ka viņam tā ļoti pat labi tīk. Patiesībā arī septiņdesmitajos gados šādu "starmaker" netrūka, jo mārketēta popmūzika pastāv jau vismaz kopš sešdesmito gadu pirmās puses, bet ir pilnīgi iespējams, ka pirms Reja Deivisa neviens cits nebija aizdomājies par to uztaisīt popoperu. Dīvainā kārtā Rejs patiesībā neko nestāsta par Normanu un to, kā viņš kļūst par zvaigzni, bet tikai par savu varoni, kurš kļūst par Normanu.
2010-10-05 09:07:09
music, 1975

Mumbai Calling: Season 1

7
Kad pie N. un N. bijām noskatījušies pirmo sēriju jaunajam amerikāņu seriālam "Outsourced", nedaudz palasīju par attiecīgā seriāla vēsturi un uzzināju, ka neilgi pirms tā ir bijis līdzīga satura angļu seriāls "Mumbai Calling". Izlēmu noskatīties, kāds tad tieši ir šis oriģinālais seriāls. Viens trūkums ir acīmredzams - "Mumbai Calling" Internetā ir pieejams diezgan skumjā kvalitātē - kā TV rip un nevis HD veidā kā augstākminētais "Outsourced". No otras puses, ne jau datu formāts nosaka to, vai seriāls ir labs vai slikts, bet gan tas, kāds ir tā saturs.
2010-10-05 06:58:17
film, 2007

Preservation: Act 2

4.5
Arī pēc pirmās "Preservation" daļas izgāšanās Rejam Deivisam nebija gana, un nākamo ierakstu viņš izlēma taisīt kā dubultalbumu, kurā turpināt stāstīt politisko stāstu par cīniņu starp slikto kapitālistu misteru Flešu un slikto komunistu misteru Bleku. Kamēr pirmajā daļā pie varas valstī bija Flešs, kura valdīšanas apstākļos cilvēki grima nabadzībā un sociālajā netaisnībā, nākamajā ierakstā notiek cīņas starp abiem pretiniekiem, pie varas nāk mister Bleks un izrādās, ka viņš ir vēl sliktākts tirāns par savu priekšgājēju - tikai ar citiem saukļiem, vēl lielāku jebkādas viedokļu dažādības apspiešanu un visādi citādi briesmīgs tipāžs.
2010-10-01 16:54:52
music, 1974

Preservation: Act 1

5
Rejam Deivisam šķita, ka ar "Village Green Preservation Society" viņš nebija pateicis visu to, ko bija nepieciešams un tāpēc viņš izlēma šo tēmu turpināt vēl vairākos ierakstos, un "Preservation: Act 1" ir viens no šiem ierakstiem. Taču ir kāda būtiska atšķirība starp VGPS un šo albumu, proti - "Preservation: Act 1" nav labs albums. Šķiet, ka Rejs uz šo laiku bija izlēmis, ka ierakstu melodiskā puse nav tik būtiska un ka pietiek pastāstīt ar albumu stāstu, bet oriģinālas muzikālas idejas vairs nav nepieciešamas. Diez vai šis bija gudrākais no iespējamajiem risinājumiem. Un "Preservation" ir no tiem ierakstiem, kuros nekā īsti baudāma nav.
2010-10-01 09:10:39
music, 1973

Everybody`s in Showbiz

7
"Viss ir šovbizness" - tā Rejs Deiviss apgalvoja pirms 38 gadiem un gan jau, ka viņš zināja, ko viņš ar to domāja. Un, kā jau tas ir pilnīgi normāli - līdz ar arvien izteiktāku šovbiznesa kritizēšanu, "The Kinks" mūzika kļūst arvien šovbiznesīgāka. Lai gan vienlaikus 1972.gadā Rejs vēl bija labā formā un spēja sacerēt gan lipīgas melodijas, gan ne mazāk lipīgus tekstus. Ieraksta zināmākā dziesma ir "Celluloid heroes", kurā viņš dzied par kino pasaules nežēlīgo dabu. Muzikāli tikām tur ir kaut kas no Eltona Džona un diezgan maz no Kinks, taču tas nav iemesls šo uzskatīt par sliktu dziesmu. Vispār manai gaumei šis ieraksts varbūt ir jau bišķi pārāk popsīgs - ne tādā ziņā kā komerciāls, bet iepriekšējos savos veikumos Kinks izklausījās pēc kompaktākas un sistemātiskākas grupas, kamēr šeit viņi reizēm aizraujas ar tādiem trikiem, kuri ietu cauri Frenkam Zapam un neiet cauri Rejam Deivisam. It īpaši tas attiecas uz ieraksta otro disku - koncertierakstu, kurā tiek pamatā izpildītas iepriekšējā Kinks albuma "Muswell Hillbillies" dziesmas, kuras neko īsti neiegūst šādā versijā, bet neko arī nezaudē. Faktiski šis albums ir tas brīdis, kad ir sākt vērts apdomāt - turpināt sekot The Kinks daiļradei vai nē, jo ne velti par Reja veiksmīgāko tiek uzskatīts posms no 1966. līdz 1972.gadam, bet tālāko ierakstu reputācija ne vienmēr ir tik laba. Lai gan - katra pati par sevi šī ieraksta dziesma ir laba - vai tas būtu "Sitting in my hotel", "Supersonic rocket ship" vai "Here comes yet another day", bet kā albums man tas jau šķiet pārāk garlaicīgs veikums, lai sauktos par šedevru.
2010-09-29 16:52:38
music, 1972

Percy

7
"Percy" nav īsti normāls "The Kinks" studijas ieraksts, jo tas ir skaņu celiņš tāda pat nosaukuma filmai. Daudzas populāras grupas ir rakstījušas mūzikas filmām, bet Kinks droši vien izvēlējās visizcilāko filmu, ar kuru saistīties. Ar vārdu Percy angļu žargonā mēdz saprast peni, un šajā filmā tas tā ir domāts. Neesmu pats šo filmu redzējis, bet ja var ticēt internetā rakstītajam, tā stāsta par kādu vīrieti, kuram veikta peņa transplantācija un kurš ir izlēmis atrast cilvēku, kura peni viņš tagad izmanto. Diez vai šī ir laba filma, bet droši vien tās režisors bija Reja Deivisa labs draugs, vismaz citādi man grūti iedomāties, kā varēja šāds projekts rasties.
2010-09-29 09:27:06
music, 1971

Muswell Hillbillies

8
"Muswell Hillbillies" iezīmē kārtējās jaunas fāzes sākšanos Kinks karjerā. Septiņdesmitajos gados grupa pilnīgi zaudēja savu komerciālo potenciālu (ja kāds bija domājis, ka "Lola" būs palīdzējusi viņus reanimēt kā hitmakers, tad tas kāds kļūdījās), viņi nomainīja ierakstu kompāniju un izvēlējās sev nedaudz atšķirīgu no iepriekšējā muzikālo ceļu. Tā kā albuma nosaukumā ir vārds "hillbillies", nav sevišķs pārsteigums, ka angliskākā britu invāzijas grupa šajā ierakstā izklausās daudz amerikāniskāka, nekā tas tai līdz šim bijis raksturīgs (proti, nekā tas tai bijis raksturīgs, kopš Kinks ieguva savu izteikto identitāti). Sākas albums diezgan smagi - ar roķīgo "20th century man", bet šī dziesma ir maksimāli maldinoša - tālāk te nebūs roka un pārējās ieraksta dziesmas izklausās pilnīgi savādāk kaut vai tāpēc, ka grupa īpaši šim ierakstam izmantoja retro aprīkojumu, lai albums uzreiz izklausītos padzīvojis. Un muzikāli šeit nav tik daudz līdzības ar angļu music hall, bet parādās daudz blūzisku motīvu (kaut vai albuma otrajā dziesmā "Acute Schizophrenia Paranoia Blues", gan kantrī, gan bluegrass, gan vienkārša retro, ko varētu izpildīt, teiksim "The Inkspots".
2010-09-28 09:16:42
music, 1971

The Comfort of Strangers

7.5
Neilgā laikā šī bija jau otrā noskatītā filma pēc Makjūena romāna motīviem, kas šķiet diezgan loģisks solis, jo smalkais un nežēlīgais psihologs Makjūens šķiet kā radīts, lai viņa darbi piedzīvotu ekranizācijas. Un šajā filmā, lai scenārijs būtu vēl iespaidīgāks, romānu par filmu pārvērta neviens cits kā izcilais angļu dramaturgs, vēlākais Nobela prēmijas laureāts Harolds Pinters. Un filmas aktieru ansamblī atrodami tādi vārdi kā Ruperts Everets, Nataša Ričardsone, Kristofers Volkens, Helēna Mirrena. Pēdējie divi - Oskaru laureāti. Un filmas mūzikas autors ir Angelo Badalamenti. Un, lai tev būtu vēl kāds prieciņš - filmas darbība norisinās Venēcijā.
2010-09-25 09:26:48
film, 1990

Monkfish Moon

6.5
Šrilankiešu izcelsmes angļu rakstnieks Romešs Gunesekera par savu lielāko veikumu var uzskatīt 1994.gada romānu "Reef", kas tika iekļauts īsajā pretendentu sarakstā uz prestižo Bukera balvu. Stāstu krājums "Jūrasvelna mēness" ir šī autora pirmais izdotais darbs, un tajā apkopoti stāsti, kas pamatā stāsta par Anglijā dzīvojošiem šrilankiešiem un pārdzīvojumiem, kas ir nozīmīgi viņu dzīvēs.
2010-09-25 08:34:09
book, 1992

Something Else by The Kinks

7.5
Ja iepriekšējā albumā bija "Sunday Afternoon", tad šajā ir kaut kas vēl labāks - "Waterloo Sunset". Ja man būtu atļauts uz neapdzīvotu salu paņemt vienu vienīgu Kinks dziesmu, tā noteikti būtu šī. Ja man vajadzētu uz neapdzīvotu salu paņemt līdzi vienu kompaktdisku ar popmūzikas skaņdarbiem, tad "Waterloo Sunset" tajā noteikti atrastos vieta. No visām skaistajām Reja Deivisa dziesmām, šī droši vien ir visskaistākā. It kā - tik vienkārša, tik nepretencioza, bet... kāds dziļums ir šajos vienkāršajos vārdos, šajā vienkāršajā stāstā.
2010-09-24 17:00:34
music, 1967

Face to Face

8
Ar "Face to Face" sākas Kinks komerciālās neveiksmes un mākslinieciskās veiksmes. Nekad grupai vairs nebija lemts radīt īstus grāvējus, taču kādas viņi sāka rakstīt dziesmas! "Face to Face" sākotnēji bija domāts kā konceptuāls ieraksts, taču ierakstu kompānija lika grupai no šīs idejas atteikties, un tā rezultātā šis ir vienkārši lielisku dziesmu apkopojums, nevis kaut kas vairāk. Slavenākā albuma kompozīcija ir "Sunny Afternoon" - viena no Reja Deivisa raksturīgākajām dziesmām, skumjš stāsts par bezdarbnieka ikdienu, kurā atlicis tik vien kā saulaina pēcpusdiena, ar dievīgu melodiju un dievīgu paša Reja dziedājumu. Taču ne jau viena dziesma spēj radīt lielisku albumu, bet šajā albumā šādu dziesmu ir pa pilno - te ir gan "Rosey won`t you please come home", gan "Rainy day in june", gan "Little miss queen of darkness" (tipisks Reja Deivisa music hall skaņdarbs), gan viegls rokenrols "Party line", gan tādas jaukas dziesmas kā "Session man" vai "House in the country" (kuru dzied Deivs Deiviss, kura balss uz šo laiku jau ir kļuvusi diezgan baudāma, protams, ne jau nu izcila, bet pilnīgi kompetenta un netraucējoša baudīt mūziku). Un galvenais - "Face to face" ir praktiski brīvs no Kinks agrīnajām dienām raksturīgajām atsaucēm uz amerikāņu ritmu un blūzu, ap šo laiku viņi jau ir kļuvuši par to, kas viņi bija visu savu vēlāko pastāvēšanas laiku - izteiktu angļu grupu, visa angliskā apdziedātājiem, tādu ansambli, kurš nekur citur kā vien miglainajā Albionā nevarētu rasties. Un tas jau vien ir labi.
2010-09-24 09:05:36
music, 1966

The Grand Babylon Hotel

5
Šķiet, ka par spīti sākotnēji pozitīvajam iespaidam, kas man radās par Arnolda Beneta daiļradi, par šī rakstnieka fanu kļūt man nebūs lemts. Proti, izrādījās, ka Benets savā būtībā ir diezgan sēnalisks autors, ko lieliski apliecina "The Grand Babylon Hotel" - viens no viņa zināmākajiem romāniem.
2010-09-24 07:52:20
book, 1902

The Kink Kontroversy

7.5
Klausoties "The Kink Kontroversy" pirmo dziesmu un vienīgo šī albuma kaveru - "Milk Cow Blues" - neviļus jāsecina, ka ir dziesmas, kuras ir kā radītas Deiva Deivisa biedējošajai balsij, un šī ir viena no tām dziesmām. "Kinks" šajā kompozīcijā ārdās tā, ka tev nerodas ne mazākās šaubas, kālab gan šī grupa ar "You really got me" aizsāka smago roku. Nezinu, kā šī dziesma izklausās oriģinālā, bet Kinks to spēlē kā ātru un ļoti netīru blūzu, kaut ko tādu, ko viņi nebūtu varējuši "pavilkt" savās pirmajās divās platēs.
2010-09-22 16:32:39
music, 1965

Kinda Kinks

7
"Kinks" otrais albums ir kopumā daudz labāk nostrādāts par tās pirmo veikumu, taču kaut kur ir pazudusi grupas smagi roķīgā puse un bieži var dzirdēt, ka Rejs Deiviss cenšas līdzināties liverpūles četriniekam un vairāk veiksmīgās šīs plates dziesmas izklausās pēc mazāk veiksmīgām agrīnām bītlu dziesmām, kas, protams, ir progress salīdzinoši ar iepriekšējo ierakstu, kas neizklausās vispār pēc nekā. Arī oriģinālkompozīciju šoreiz ir vairāk - vien 2 no 12 albuma dziesmām nav Reja Deivisa sacerētas. Viena no tām ir visai ievērojamai sešdesmito gadu dziesmai - "Dancing in the Street", kuru pārdesmit gadus vēlāk pēdējo reizi spēja aktualizēt Miks Džegers duetā ar Deividu Boviju. "The Kinks" versija par šo kompozīciju gan nav nekāda super oriģināla. Dažās ieraksta dziesmās var jau nojaust to, ka reiz Deivisam būs lemts kļūt par Anglijas lauku dziesminieku, un, piemēram, "So Long" ir ļoti jauka liega dziesma, tāpat "Tired of Waiting", un arī "Something Better Beginning" ir ļoti skumji skaista, un viena no tam dziesmām, kuru dēļ ir vērts parakties arī pa pirmajiem Kinks albumiem, kad Deivisa ģēnijs vēl nebija pa īstam uzplaucis.
2010-09-21 16:57:36
music, 1965

Kinks

4.5
Bez Kinks debijas plates slavenākās dziesmas droši vien ir gandrīz neiedomājami iztēloties mūsdienu rokmūziku - to vadošais piecu nošu rifs, kuru Deivs Deiviss esot nejauši "izgudrojis", ķimerējoties ap ģitāru ar adatu, ir viens no pirmajiem "smagajiem" rifiem, no kura netiešā un tiešā veidā attīstījusies visā smagā mūzika, sākot ar "Black Sabbath" un beidzot ar "Sepultura" (nezinu gan kālab tieši ar Sepultura kaut kam būtu jābeidzas, bet lai nu paliek). Šī dziesma ir vienkārša, bet ģeniāla, tur nu manuprāt nav īsti variantu.
2010-09-20 16:51:52
music, 1964

Merlin: Season 1

7
Sākotnēji man ne prātā nebija nācis skatīties tik apjomīgu seriālu kā BBC veidojumu "Merlin". Nē, es biju domājis skatīties pavisam citu tāda paša nosaukuma miniseriālu ar kopējo garumu 3-4 stundu apmērā, kuru gribēju redzēt tālab, ka mani pēc Kornvolas ieinteresējušas leģendas par Karali Artūru, un tādēļ, ka šajā seriālā piedalās Helena Bonham-Carter. Un tad mēs noskatījāmies seriāla pirmo sēriju un nekādas Bonemas-Kārteres tur nebija. Un tad izrādījās, ka šis "Merlin" ir seriāls, kuram nu jau iet trešā sezona un katrā sērijā ir 13 sērijas, katra no tām 40 minūtes gara. Un kas ir šokējoši - Merlinam šajā seriālā nav bārdas! Tas gan nav nekāds brīnums, ja apzinies, ka Merlinu atveido Kolins Morgans - 1986.gadā dzimis aktieris. Proti, šis seriāls ir tāds kā "prequel" centrāajām leģendām par karali Artūru, viņa Apaļā galda bruņiniekiem un, protams, burvi Merlinu. Šeit Merlins ir jauns puisis, kas nupat ieradies Artūra tēva - karaļa Uther - galmā. Sāk viņš ar to, ka aizkaitina kādu bruņinieku, ka uzvedas kā augsptrātīgs perdelis, un tikai tad izrādās, ka šis perdelis nav neviens cits kā princis Artūrs. Kas Merlinam nedaudz traucē, ir tas, ka karalis ir ar likumu aizliedzis maģijas izmantošanu un par to noteicis nāvessodu. Taču Merlinam diezgan veiksmīgi izdodas apslēpt to, ka viņam ir burvja dotības un viņš pat tiek pie darba kā Artūra personīgais kalps. Un tad sākas piedzīvojumi no sērijas: ļaunais burvis X grib nogalināt:
2010-09-19 16:57:03
film, 2008

Sixty Six

7.5
Ir divas tēmas, kuru apspēlēšana filmās manās acīs tām parasti dod pluspunktus: rokmūzika un futbols. Jā, tieši futbols, nevis vispār sports. Patiesībā es pat nevaru iedomāties nevienu "sports related" filmu, kas nebūtu par futbolu, kas man būtu pa īstam patikusi. Bet ar futbola filmām viss ir kārtībā (ja nu kas - nav nepieciešams, lai futbols būtu šajā filmā ļoti centrāls, un vēlams, lai filmas varoņi nebūtu tieši futbolisti, jo mani neinteresē "sports drama" par "underdogs" komandām, kuras negaidīti uzvar pret "ļaunajiem"). Mēģināšu uzskaitīt dažas atmiņā palikušas "futbola" filmas:
2010-09-19 13:26:49
film, 2006

Leisure

6
Nezinu, kādu mūziku ir labāk klausīties, kad neesi īsti vesels. Sēdēt klusumā man kaut kā nepatīk, bet vienlaikus ir skaidrs, ka šādos apstākļos esmu vieglāk aizkaitināms un mazāk labdabīgi noskaņots, nekā citkārt. Varbūt tādēļ "Blur" debijas albums ir pat diezgan labs variants - ne pārāk smags ieraksts, no kura nevajadzētu gaidīt kaut ko super izcilu, bet vienlaikus tas nav arī nepieklājīgi slikts. Nezinu, vai man šobrīd ir paaugstināta temperatūra, bet tas, ka šī ieraksta skaņas reizēm sāk griezties ausīs, liek domāt - ka varētu būt gan. Jo nav jau "Blur" nekādi matainie metālisti, bet gan pavisam mierīgi un draudzīgi popsteri, kuri savā pirmajā platē vēl nav patentējuši sev tik raksturīgo britpopu daudz vairāk pievēršoties deju mūzikas ritmiem Madchester gaumē. Tā kā es neesmu attiecīgā stila mūzikas cienītājs, nav brīnums, ka man labāk tīk vēlāki Albarna, Koksona un pārējo puišu, kuru vārdus es nezinu, ieraksti.
2010-09-16 16:33:02
music, 1991

Tales of the Five Towns

7
Arnolda Beneta stāstu krājums "Piecu pilsētu stāsti" ir pirmais manis lasītais šī autora darbs, bet pagaidām šķiet - ne pēdējais. Krājuma darbība norisinās kaut kādās piecās Anglijas mazpilsētās (kam par prototipu kalpojušas 6 reālas mazpilsētas). Stāsti lielākoties ir drīzāk noveles nekā "short story" šī vārda tradicionālā izpratnē - ar negaidītu pavērsienu beigās, un diezgan skaidru "morāli". Vairāki stāsti ir izteikti komiski, bet ne gluži visi. Protams, vairums personāžu ir no upper-middleclass jeb tādām aprindām, no kurām pēc 1.pasaules kara atlika diezgan maz, jo to ļaužu, kas dzīvo no mantojuma un neko vērtīgu nedara. Varbūt vienīgi ir daļa personāžu, kuri iesaistīti keramikas rūpniecībā, bet lielākoties atbildīgos amatos. Lielā mērā var just, ka Benets ir līdzīga stila autors kā Džeroms K. Džeroms un (no jaunākiem laikiem) P.Dž.Vodhauzs. Viņš ir gatavs tevi kā lasītāju smīdināt, bet nav gatavs gluži uz jebkādiem izgājieniem, lai izraisītu tevī smieklus. Viņa personāži un situācijas ir diezgan slikti novecojuši - tādā ziņā, ka cilvēku savstarpējās attiecības un viņu lomas sabiedrībā šajā laikā ir dramatiski mainījušās, un tā rezultātā šī grāmata ir ne pārāk aktuāla.
2010-09-15 13:00:24
book, 1905

The Rolling Stones Now!

7
Atbilstoši vairuma ekspertu domām šis ir viens no labākajiem agrīnajiem "ripojošo akmeņu" ripuļiem. Kā jau tas stouniem ir raksturīgs, ir pamatīga putra attiecībā uz ierakstu nosaukumiem un saturiem, jo versijas, kas tika izdotas britu zemē un štatos ir principiāli atšķirīgas, un dīvainā kārtā vēlāk par kanoniskajām kļuva tieši Amerikā izdotie albumu varianti, un arī šis ieraksts nav izņēmums.
2010-09-14 17:05:01
music, 1965

The Witches

6
Turpinot ekskursiju ne pārmērīgi slavenās angļu filmās, nonācu pieturā ar nosaukumu "The Witches". Filma ir ekranizācija tāda pat nosaukuma Roalda Dāla bērnu grāmatai. Es kaut kā nebiju pacenties un apskatījies, un nez kādēļ pieņēmu, ka "The Witches" varētu būt kāds no Dāla darbiem pieaugušajiem, bet tā nav. Filma stāsta par kādu zēnu un viņa vecmāmiņu, kas ir vienīgi cilvēki, kas varētu glābt visus Anglijas bērnus no tā, ka ļaunās raganas viņus pārvērtis par pelēm. Tiesa, galveno varoni viņas par peli pārvērš gan.
2010-09-11 21:03:07
film, 1990

Undertaking Betty

6
"Undertaking Betty" jeb "Plots with a View" (filmas nosaukums Anglijā) ir melnā komēdija, kurā galvenajā lomā ir Brenda Blethyn, mums pazīstama arī kā tante Greisa no "Saving Grace". Tu varētu vaicāt: "Ja jau jums nepatika Saving Grace, kālab jums vajadzēja skatīties šo filmu?" Un es atbildēšu - no reason. Taču "Undertaking Betty" arī ir savi plusi, no kuriem galvenais ir daudz zināmāks aktieru ansamblis - līdzās Blythen`ai šeit redzami: Alfrēds Molina, Kristofers Volkens, Naomi Votsa un pat Džerijs Springers. Jā, tas pats Džerijs Springers, kurš bija aktuāls arī Latvijā laikos, kad es vēl gāju skolā. Ja kas - izrādās, ka Džerij Springera šovs vēl joprojām turpina pastāvēt. Nezinu gan, cik tas tagad ir populārs, un patiesībā pat nevēlos zināt, bet droši varu teikt, ka Springers ir atbildīgs ne tikai Weird Al Yankovic dziesmu "Jerry Springer" (Barenaked Ladies "One Week" parodija), bet arī par raidījumu "Okna". Man gan par šādām lietām uztraukties nevajadzētu - kā no TV diezgan brīvam cilvēkam, bet nevaru nepieminēt šādus faktus.
2010-09-10 22:08:25
film, 2002

Low

6
Atzīstot, ka man ne pārāk iet pie plaušām Deivida Bovija "Berlīnes" triloģija, es droši vien parakstu sev spriedumu kā īpaši nekompetents tipāžs. Kā nekā - sadarbojoties ar Braienu Īno, Bovijs uz dažiem gadiem no tipas, kas seko jaunākajām modes tendencēm, pārvērtās par tipu, kas šīs tendences veido, kļūdams par vienu no New Wave aizsācējiem un sev neraksturīgi daudz aizraujoties ar muzikāliem eksperimentiem. Kas tad man te nepatīk? Kaut vai tas vien, ka man ir dziļi vienaldzīga tā mūzikas plāksne, kurā lielāko izcilību sasniedzis Īno - ambients, un šī albuma otrā puse pamatā ir tieši ambients, un Bovija līdzdalība šajā pasākumā ir diezgan minimāla. Protams, iespējams, ka tas ir ļoti labs ambients, bet mani tas ne pārāk interesē. Kas attiecas uz "normālajām" dziesmām, kas atrodamas ieraksta pirmajā pusē - nu, nepatīk man tās sintezatoru peizāžas, kuras tik intensīvi glezno šajā ierakstā Īno, un paša Bovija dziedāšana, kas šeit vairāk atgādina tādu depresīvu Lū Rīdu, nekā jebko citu, mani arī īsti nesaista. Es varētu šo aprakstu izvērst garāku, bet neviena dziesma tā īsti man iesēdusies nav.
2010-09-10 16:42:42
music, 1977

In Search of a Character: Two African Journals

7
Šķiet, ka šī ir pēdējā Grema Grīna, ko varēju dabūt Svešvalodu bibliotēkā, līdz ar to atlikušās 14 manā sarakstā iekļautās šī autora grāmatas būs jāmeklē pa citiem kanāliem - citās bibliotēkās, Internetā, varbūt pat kaut kas būs jāiegādājas (ko gan ne pārāk gribas darīt, jo pēc loģikas vajadzētu būt tā, ka izcilākos viņa darbus esmu jau izlasījis). Šajā grāmatā Grīns publicēja savas dienasgrāmatas, ko viņš rakstīja divos ceļojumos pa Āfriku, kuros viņš devās, meklējot iedvesmu un materiālus savām grāmatām. Pārliecinoši lielākā grāmatas daļa attiecas uz Grīna gatavošanos romānam "A Burnt-Out Case" - stāstījumam par slavenu arhitektu, kas aizbēdzis uz leprozoriju Kongo, lai varētu tikt vaļā no savas publiskās personības, jo viņš sen vairs nav tas cilvēks, par kuru viņi citi uzskata. Šajā dienasgrāmatā Grīns raksta par paša pieredzēto, kādu laiku dzīvojot leprozorijā, un ik pa brīdim dienasgrāmatā parādās kādas idejas romāna sakarā, no kurām lielākā daļa vēlāk grāmatā realizētas pavisam citādi, nekā autors to sākotnēji bija iecerējis. Piemēram, sākotnējā versijā labais ārsts un kaitinošais trulais kolonists bija viens un tas pats cilvēks, arī galvenā varoņa personība laika gaitā mainījās, jo, cik var saprast, sākotnēji Grīns zināja tikai to, ka svešinieks ierodas leprozorijā. Neko citu viņu pats vēl nebija izdomājis.
2010-09-09 15:33:49
book, 1961

Tree and Leaf

7
Paretām izlasu kaut ko no fantasy tēva Tolkiena rakstītajiem darbiem, un šoreiz mana izvēle krita uz maza formāta grāmatiņu "Tree and Leaf". Grāmatu veido divas principiāli nozīmīgas daļas - eseja "Par pasakām" jeb "On Fairy-Stories" un stāsts "Nigla lapa" jeb "Leaf by Niggle". Grāmata pamatā ir interesanta ar to, ka esejā Tolkiens definē to, kas viņaprāt ir pasaka un kur ir tās vērtība, kamēr stāstā-pasakā šī viņa pieeja tiek parādīta praksē. Protams, sākotnējā autore iecere tāda nemaz nebija - eseja un stāsts tapa neatkarīgi viens no otra un grāmatā tika apvienoti ievērojami vēlāk (eseja uzrakstīta vēl trīsdesmitajos gados, stāsts - četrdesmitajos, abi divi - ilgi pirms tapa "Lord of the Rings"). Vēl grāmatā ietilpst divi dzejas fragmenti, kas abi man ne pārāk patika, kā jau cilvēkam, kam vispār nepatīk dzeja, stilizēta pasaku un leģendu dzeja man ir īpaši sveša. Taču eseja patiesībā ir ļoti pat interesanta - man patīk kaut tas vien, ka Tolkiens izsaka apgalvojumu, ka pasakas nemaz nav domātas bērniem - vismaz ne vairāk kā tās ir domātas pieaugušajiem. Tāpat viņš labi definē atšķirības starp:
2010-09-08 22:29:22
book, 1964

In Rock

8
Ar šo albumu Deep Purple faniem stājās priekšā pilnīgi jaunā veidolā - no grupas bija prom nepietiekami roķīgie Evanss un Sempers, kuru vietas ieņēma Ījans Gilans un Rodžers Glovers, tādējādi paveicot Deep Purple pārtapšanu grupas otrajā inkarnācijā jeb Mark II. Un šīs pārmaiņas ir ļoti jūtamas arī muzikāli - līdz ar jaunajiem dalībniekiem sākās tā grupas vēstures ēra, kuru pieņemts uzskatīt par "klasisko".
2010-09-08 15:43:54
music, 1970

The Resistance

6
Kā lai arī neapgalvotu reklāmas relīzes, ka katrs nākamais "Muse" albums ir labāks par savu priekšgājēju, tā ir vairāk vēlamā uzdošana par esošo nekā objektīva faktu konstatācija. Vienīgais, kur šis princips ir darbojas, ir ierakstu komerciālie panākumi, taču apgalvot, ka albums A ir labāks par albumu B, jo tas ir vairāk pirkts, ir stipri nekorekti.
2010-09-06 16:57:00
music, 2009

Black Holes and Revelations

8
"Muse" ceturtais studijas albums sākas ar tā dusmīgāko un manās acīs arī zināmāko dziesmu - "Take a bow", kurā Belamijs izsaka visu savu nepatiku pret kādu anonīmu valsts vadītāju (būtu loģiski pieņemt, ka viņa nepatikas objekts ir Buš-Blērs un nevis, piemēram, Fidels Kastro vai Valdis Zatlers). Lai gan, protams, dziesmas tekstu uz sevi varētu attiecināt teju vai katrs pie varas esošs politiķis tejā jebkurā pasaules valstī. Nē, precizēju - nevis uz sevi, bet uz saviem konkurentiem. Viens ir droši sākas albums ļoti spēcīgi - "Take a Bow" pāraug vēl vienā grupas hitā - "Starlight", kurā jaušami disko ritmi, un tad nāk līdz šim veiksmīgākais grupas singls "Supermassive black hole", kas slavens arī ar to, ka tas tika izmantots tīņu grāvējfilmā "Twilight". Neatkarīgi no tā, ka man šī nebūt nešķiet esam viena no labākajām "Muse" dziesmām - pārāk tradicionāli popsīga, pārāk vienkārša, šī parādība mani dara tramīgu. Ja mēs saucam "Muse" par mūsdienu rokmūzikas praviešiem, nav īsti skaidra viņu saistīšanās ar Stefānijas Maijeres (vai kā viņu pareizi sauc) tīņu slapjo fantāziju ekranizācijām. Es vismaz nevaru iedomāties, ka PF savos ziedu laikos ļautu izmantot "Money" vai "Time" kases grāvējos (jo "More", "Obscured by Clouds" un "Zabriskie point" diez vai būtu saucamas par plašām masām domātām filmām). Un arī citām "krutajām" grupām tas tomēr nav sevišķi raksturīgi - saistīties ar sūdīgām filmām (atvainojos "Twilight" faniem par savu noraidošo attieksmi). No otras puses - otrajā un trešajā Twilight skaņu celiņos parādās arī citi respektabli kolektīvi - "Dead Weather", "Vampire weekend", "Deathcab for cutie", "The Killers", u.c.
2010-09-03 17:04:48
music, 2006

Enduring Love

8
Pagājušas jau vairākas nedēļas kopš skatījāmies šo filmu, bet kaut kā nekādi nebiju saņēmies par to uzrakstīt. Tagad šī diena beidzot ir pienākusi.
2010-09-03 13:12:15
film, 2004

Absolution

7.5
Arvien vairāk klausoties Muse, man jāatzīst, ka man šī grupa ļoti patīk, lai arī tai ir pāris acīmredzami trūkumi. Sāksim ar slikto - šķiet, ka Belamijs un ieročnesēji sevi iedomājas esam par daudz viedākiem nekā viņi patiesībā ir. Līdz ar to viņu mūzika, viņu vēstījumi un viss saistībā ar šo grupu ir tik grandiozs un uzpūsts, ka reizēm gribas pat saskatīt līdzību starp viņiem un "The Darkness". Proti, bieži šķiet, ka viņi paši sevi neuzskata par rokmūziķiem, bet gan par 21.gadsimta praviešiem. To varētu nosaukt par Rodžera Votersa sindromu - tikai vēl vairāk hipertrofētu nekā pašam Votersam. Taču atšķirībā no ierakstiem, kuros Voterss atklāj savu pasaules mācītāja dabu, Muse vismaz neaizmirst par vienu lietu - ka ar gudrām runām nepietiek, vajag arī labu mūziku. Un tās trūkuma "Muse" albumos nav. Ja atmestu visu viņu pseidofilosofiju, sazvērestības teorijas un aicinājumus cilvēkiem pārņemt varu, bet pieņemtu, ka "Muse" dzied kā tas normālām grupām piedienas par pupiem un alu, tad viņu dziesmas tāpat varētu klausīties. Un patiesībā šī albuma slavenākā dziesma - "Time is running out" pilnīgi iespējams, ka tiešām ir par pupiem. Protams, te ir divi populārie viedokļi - pupi vai valdība, bet es laikam labprātāk izvēlēšos pirmo variantu. Man it kā patīk, ja rokmūzika ir inteliģenta, un Muse nebūtu tā grupa, kurai es pārmestu stulbumu, bet vienlaikus man patiešām šķiet, ka viņi ir pārāk... lieli... Proti, man patīk viņu dziesmas un man varbūt pat patīk tas, ko viņi ar savām dziesmām pasaka, bet vienlaikus man nepatīk viņu pārmērīgā nopietnība. Un līdz ar to reizēm man rodas sajūta, ka Muse ir tikai tādi sava laikmeta "Queen" - ansamblis, kuram patiesībā nav ne mazākās nojēgas par to, "what`s really happening", bet kas tāpat uzdodas par Delfu orākuliem. Un līdz ar to, piem., "Falling away with you" ievads man pārmērīgi atgādina kaut ko no banālaākajiem Queen gabaliem, kaut vai "Is this the world we created". Un patiesībā šis albums man arī patīk nedaudz mazāk kā tā priekšgājējs - es gan esmu daudz kur dzirdējis, ka katrs nākamais "Muse" albums esot labāks par iepriekšējo (tai skaitā pat "The Resistance"!), bet šajā jautājumā atļaušos nepiekrist - "Simetrija" man patīk labāk nekā šis ripulis, manai gaumei tas jau ir pārmērīgi nopietns.
2010-09-02 16:07:27
music, 2003

Deep Purple

8
No Evansa ēras albumiem "Deep Purple" diezgan izteikti ir grupas veiksmīgākais projekts, taču tieši tas kļuva par iemeslu uz "art-fart" tendēto Evansa un Simpera izraidīšanai no grupas rindām. Mākslinieciskā kvalitāte, protams, ir laba lieta, bet šis albums komerciāli bija pamatīgākā izgāšanās, Billboard topā tas netika simtniekā. Taču muzikāli tas neapšaubāmi ir lielisks albums - šoreiz grupa pamatā spēlē pati savas kompozīcijas un tās ir ievērojami labākas nekā pirmajos divos albumos, turklāt atšķirībā no pirmajiem albumiem šoreiz ļoti daudz "uzspīd" arī Blekmors. Jā, šeit vēl joprojām "Deep Purple" vairāk izklausās pēc "Cream" nekā pēc sevis pašiem, bet tas šajā gadījumā nav nekāds mīnuss - varbūt "Blind" ir tikai kārtējā imitiācija, bet - cik lieliska imitācija! Un cik forša ir albuma slavenākā dziesma - "The Bird Has Flown"! Tā gan nekļuva par grupas veiksmīgo singlu turpinātāju, bet tālab tā nav mazāk lieliska. Tomēr albuma izteikts "centerpiece" ir to noslēdzošā "April", kas kļuva par tādu kā ievadu grupas pirmajam koncertalbumam - "Concerto for Group and Orchestra", kurā gan Evansa un Simpera vietā jau piedalījās Gilans un Glovers. Bet tas nemaina to, ka "April" ir patiešām lielisks klasiskās mūzikas un rokmūzikas apvienojums. Faktiski kompozīcija sastāv no trim pamata daļām - ievaddaļas, ko spēlē grupa; vidusdaļas, ko spēlē orķestris, un noslēguma, kurā atkal plosās paši Deep Purple. Un te jāatzīst, ka Lords, kas ir klasiskās daļas autors, patiešām labi mācēja rīkoties ar klasiskās mūzikas tēmām.
2010-09-02 09:01:30
music, 1969

Saving Grace

5
Lielā mērā tieši šīs filmas dēļ mēs nokļuvām brīnišķīgajā ceļojumā Kornvolā. Ja Lienīte nebūtu tās cienītāja un ja viņa nevēlētos aizbraukt uz Port Isaac, kur uzņemta lielākā dala šīs filmas, būtu mēs devušies sākotnēji paredzētajā Polijas-Slovākijas braucienā un neredzētu mēs nedz medniekus ar suņiem, nedz melno aitu pili, nedz pa braslu šķērsojamo upi, nedz Glastonbrijas toru, nedz Tintagelas pili. Un cik gan man tagad nepatīkami un sāpīgi ir atzīt, ka šī filma man itin un nemaz negāja pie sirds...
2010-08-31 23:21:16
film, 2000

Origin of Symmetry

8.5
Grupas otrais studijas albums "Muse" Anglijā padarīja ja ne gluži par superzvaigznēm, tad vismaz ļoti tuvu tam. Kamēr "Showbiz" 29.vieta populārāko Lielbritānijas albumu parādē vēl ne par ko fenomenālu neliecināja (piemēram, grupas "Aqua" debijas ieraksts tika augstāk par to), "Origin of Symmetry" topu parādē tika līdz pat trešajai ailītei, apliecinot patiešām nopietna spēka ierašanos.
2010-08-31 17:15:02
music, 2001

Showbiz

8
Tālajā 1999.gadā neviens vēl nesauca "Muse" par pasaulē labāko koncertgrupu un vienu no labākajām rokgrupām vispār. Un kālab lai tā būtu? Nupat no tīņu gadu izkāpušie Belamijs, Volstenholms un Hovards vēl nebija sasnieguši savu spēju maksimumu, viņiem bija visai maz pieredzes studijā un viņu mūzika vēl nebija ne tuvu tik universāla un pasaules sāpi izjūtoša kā vēlāk.
2010-08-30 17:21:20
music, 1999

The Book of Taliesyn

6
More of the same. On their second album "Deep Purple" sound more confident than on "Shades" and the only thing this record really misses is a hit single. While "Shades of Deep Purple" had "Hush", this album`s main single - another cover, this time of "Kentucky Woman", is nowhere near as powerful as "Hush". Mainly its problem is that it (to me) doesn`t have the super powerful Deep Purple sound, it`s too much drained in the 1960s and doesn`t seem suited well enough for modern times. This way much more impressive is an original composition by the band - "Listen Learn Read On". The sound of the band here is typical DP of the early years - with a powerful interplay between Blackmore and Lord, only the vocals are very much different - Gillan would roar in a completely different manner, much more powerful. Once again Purple prove themselves as a "Beatles" cover band - this time they try themselves at "We can work it out". Even the original version is not among my favourite Beatles` songs, but the cover adds nothing to it, and unlike their rendition of "Help" there isn`t really any significant change between the original and their version - just the tempo once again is slower (but not radically), but the rest remains pretty true to the original. Plus one more cover - "River deep mountain high" drags on way too long - over ten minutes, which isn`t justified as the band doesn`t do much interesting stuff on here. And overall there is not enough of Blackmore`s presence on this record - this basically is a Lord + Evans record, while all Blackmore does is provide an occasional solo which are far from his best anyway.
2010-08-19 17:22:39
music, 1969

Sherlock: Season I

7.5
So jauno angļu miniseriālu mums noskatīties ieteica Ziņģis, paspējis pats noskatīties vien pirmo sēriju. Tā kā sevi uzskatu par Holmsa cienītāju, neredzēju iemeslu, kālab lai mēs to neiečolētu. Un tā mēs arī izdarījām.
2010-08-19 07:57:54
film, 2010

Brideshead Revisited

7
Īsti nesaprotu, kā tas ir sanācis, ka joprojām neesmu izlasījis Ivlina Vo romānu "Atkal Braidshedā" - vajadzētu paņemt to oriģinālvalodā no bibliotēkas un pievarēt, it īpaši ņemot vērā to, ka Vo kā autors man ļoti patīk. Bet tagad vismaz esam noskatijušies filmu. Atšķirībā no "Grēcīgās miesas" ekranizācijas Stīvena Fraja izpildījumā, Džuliana Džerolda veidotā filma ir tiešām kvalitatīva un skatāma.
2010-08-19 07:25:44
film, 2008

A Sense of Reality

8
Atbilstoši Wikipedia ierakstam šajā stāstu krājumā būtu jābūt septiņiem stāstiem, kamēr manā izdevumā ir tikai četri. Taču izrādījās, ka sākotnējā variantā patiešām grāmata tika izdota ar šiem četriem stāstiem, bet pārējie pievienoti atkārtotos izdevumos. Lai lieki nečakarētos, pieņemšu, ka ar šiem četriem stāstiem pietiek.
2010-08-19 07:01:08
book, 1963

Shades of Deep Purple

6.5
Es neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas "Mark I" uzskata par visu laiku labāko Deep Purple sastāvu vai vēl jo vairāk - "Shades of Deep Purple" par grupas labāko veikumu. Grupai šajā laikā vēl nebija īsti skaidrs tās tālākās darbības virziens, bija gaužām maz oriģinālkompozīciju un visi dalībnieki bija diezgan zaļi gurķi (buņģieris Ījans Peiss bija knapi 20 gadus vecs, vai pat vēl nebija) un neviens no viņiem vēl nebija tāds sava instrumenta guru, par kādiem viņiem bija lemts kļūt vēlāk. Kas attiecas uz grupas vokālistu Rodu Evansu - viņa balss bija labi piemērota tādai mūzikai, kādu DP spēlēja savos pirmsākumos, bet skaidri jūtams, ka "Mark II" kompozīcijām viņš īsti piemērots nebūtu.
2010-08-18 17:20:58
music, 1968

May we borrow your husband?

6.5
Šajā Greima Grīna stāstu krājumā dominē vēstījumi ar visai izteiktu seksuālo tēmu - par jaunlaulātu pāri, kura vīrišķā puse medusmēneša laikā atklāj sevī homoseksualitāti (May we borrow your husband); par pasniedzēju, kurš saviem audzēkņiem stāsta, ka izplatītākais vēža cēlonis ir seksuāli sakari ar argumentu "almost everyone who dies has had sex" ("The root of all evil"); par sievieti, kura atvaļinājumā Jamaikā meklē iespēju ar kādu pārgulēt ("Cheap in August"). Ir te arī stāsti, kuros dominē humors vai horror elementi - par vīrieti, kuram somā lidmašīnā ir miris zīdainis ("Over-night bag"); par vīrieti, kura tēvs gājis bojā, kad viņam Itālijā no balkona virsū uzkritusi cūka ("A shocking accident"), utt. Jāatzīst gan, ka, manuprāt, šis stāstu krājums ir drīzāk neveiksmīgs, nekā veiksmīgs. Salīdzinoš "Twenty-one stories" bija daudz spēcīgāks. Nē, Grīns arī šeit, protams, ir lasāms, arī īsajā formā viņš spēj uzburt kolorītus personāžus, taču viņa mēģinājumi iekļūt Roalda Dāla teritorijā mani līdz galam nepārliecina, un kaut kas šajā stāstu krājumā, manuprāt, nav tieši tā, kā tam būtu jābut.
2010-08-17 07:54:33
book, 1967

The Works

5
Pēc "Hot Space", kas grupai atnesa maz priecīgu mirkļu, savā nākamajā albumā "Queen" centās nodrošināt to, lai grupa joprojām izklausītos "aktuāla" un nepiederīga roka dinozauru kategorijai, bet vienlaikus atgādināt saviem vecajiem faniem, ka tie ir vecie labie "Queen", nevis kaut kāds jaunā viļņa jampampiņu ansamblis. Līdz ar to šajā ierakstā līdzās sadzīvo draņķīgi eksperimenti ar elektroniku un neizteiksmīgs "klasisks" roks, īsti nepārliecinot nedz vienu, nedz otru pusi.
2010-08-12 17:15:51
music, 1984

News of the World

5.5
Savulaik man šķita, ka šis "Queen" albums ir kaut cik jēdzīgs tikai tāpēc ka tajā atrodami divi skaļākie šīs grupas hiti - "We will rock you" un "We are the champions". Protams, arī tagad es nenoliedzu, ka abas šīs dziesmas ir vienkārši biedējoši populāras. Stadionu roka ietvaros šīs ir droši vien divas pasaulē populārākās dziesmas. Kamēr bez "Champions" joprojām grūti iedomāties jebkāda sporta pasākuma noslēgumu, "We will rock you" ir neizbēgama sastāvdaļa jebkādā sportiskā notikumā, kur skaļruņos skan uzmundrinoša mūzika. Un joprojām pirmstīņu vecuma bērni Latvijā bieži dzirdami skandējam "Vī vel - Vī vel fak jū!"
2010-08-11 17:13:30
music, 1977

Cemetery Junction

5
Es varēju saprast, kālab neveiksmīgas bija Rikija Džerveja Amerikā tapušās filmas - nepietiekama mākslinieciskā teikšana, amerikāņu humora izjūtas specifika, pāmērīga vēlme kļūt par zvaigzni Holivudā, Stīvena Maršāna pleca trūkums. Un tālab es biju gaidījis, ka "Cemetery Junction" vajadzētu būt labai filmai - Džervejs ir atgriezies Anglijā, filmu režisējis kopā ar savu partneri no "The Office" un "Extras", plus vēl filmas tematika - jaunatne pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, un liels daudzums rokmūzikas, lika domāt - šī būs lieliska komēdija.
2010-08-11 08:00:18
film, 2010

A Day at the Races

7
Nav šaubu, ka šī ieraksta pamata funkcija bija nokāst papildu naudu no faniem, kuri bija sajūsmā par "A Night at the Opera". Diez vai citādi nākamajam grupas albumam būtu tik līdzīgs iepriekšējam vizuālais noformējums, nosaukums un saturs? Patiesību sakot, saturs šim ierakstam ir pat vairāk vakaram operā raksturīgs, nekā dienai sacīkstēs. Vismaz es ļoti šaubos, ka tādas dziesmas kā "The Millionaire Waltz" vai "Good Old-Fashioned Lover Boy" kāds atskaņotu sporta pasākumos. Kamēr iepriekšējā albumā vismaz bija "I`m in love with my car".
2010-08-10 16:07:33
music, 1976

Queen II

8
Šķiet, ka zināmas ambīcijas līdzināties Led Zeppelin manai tīņu gadu iecienītākajai grupai tomēr bija. Ne velti arī viņi turpināja Led Zep tradīciju albumu nosaukumos aprobežoties ar numuriem. Tiesa, tālāk par 2 Queen tomēr neaizgāja, jo... laikam jau tas tomēr nebija pietiekami glamūrīgi - saukt albumus ar plikiem cipariem.
2010-08-09 17:15:33
music, 1974

Queen

8
Tajos laikos, kad sevi uzskatīju par "Queen" fanu, mana interese par grupu diezgan izteikti apgāja ar lielu līkumu tās pirmos ierakstus. Un var jau saprast, kālab tas tā bija. Kur šajos albumos būtu lielie hiti, dziesmas, kuras katrs cilvēks, kam rokmūzika ir pilnīgi sveša, tāpat zina no galvas? Kur šeit ir ekstravagantākās grupas iezīmes? Kur šeit ir tik ļoti tipiskie Meja solo gabali, kurus tu nesajauksi ne ar ko pasaulē? Sādu detalu te patiešām ir visai maz, bet vienlaikus šeit ir daudz kā tāda, ko ir grūti atrast vēlākos šīs grupas ierakstos. Ā, viena kopīga lieta ir gan - dziesmu teksti Queen ir bijuši banāli jau kopš laika gala, un Rodžers Teilors jau kopš pirmajiem grupas albumiem ir bijis atbildīgs par visapšaubāmākā satura dziesmām.
2010-08-08 23:15:05
music, 1973

Ways of Escape

7
Turpinot lasit Greima Grīna darbus, šoreiz mani sasniedza viņa autobiogrāfiskā grāmata "Ways of Escape". Kā jau autors to min grāmatas ievadā, daļu tās fragmentu lasītāji būs iepazinuši viņa "standarta" grāmatu atkārtotu izdevumu priekšvārdos, un arī es, kas sevi vēl neuzskata par pārmērīgi lielu Grīna daiļrades pazinēju, vairākas šīs grāmatas epizodes patiešām pazinu. Vienā teikumā "Ways of Escape" var raksturot kā grāmatu ar saturu "kā tapa manas grāmatas". Diezgan maz šeit tu vari uzzināt par Grīnu kā personību, par viņa politisko nostāju, par viņa privāto dzīvi, bet daudz par to - kālab grāmatas A varonis B ir tāds, un kas autoru ietekmēja rakstit par to un to. Patiesibā - ļoti saistoša lasāmviela, ja autora daiļrade tev ir labi pazīstama. Tā kā es tagad jau esmu izlasījis tiešām diezgan daudz Grīna grāmatu, man lasīt "Ways of Escape" bija interesanti. Saistošas ir gan viņa jaunības dienu ainas, un autora paša izteiktā kritika par daudziem viņa darbiem, ieskaitot divus romānus, kurus autors pats atzina kā pagalam neizdevušos un nodrošināja to, ka tie nekad vēlāk netika pārizdoti. Tas, savukārt, liek domāt, ka man vajadzētu šīs divas grāmatas izņemt no lasāmo Grīna darbu saraksta, jo ir vairāk nekā mazticami, ka es tām varētu tikt klāt, un droši vien - nav jau arī vērts, ja autors pats atzina, ka par abām šīm divām grāmatām bija viena laba epizode. Daudz grāmatā tiek veltīts tam, kā Grīns ieguva katoļu rakstnieka reputāciju ar romānu "The Heart of the Matter". Un es varu tikai nokaunēties, ka šo grāmatu pamatīgi "noliku" savā aprakstā, nesaskatot tajā neko jēdzīgu. Vienīgais, ar ko sevi varu attaisnot - lasīju to pirms vairāk nekā sešiem gadiem, biju jauns, stulbs un ar sliktākām angļu valodas zināšanām nekā tagad. Droši vien būtu pareizi, ja es šo grāmatu izlasītu vēlreiz, un ļoti ticams, ka mans spriedums par to būs mainījies - jo ir mainījušies mani dzīves uzskati, esmu kļuvis mazāk naivs (lai arī ir naivi to rakstīt) un galvenais - mazāk paštaisns. Līdz ar to var saprast, ka daudz nesenāk lasītā "A burnt-out case" ir (kaut kāda mērā) autora sāpju kliedziens pēc "The heart of the matter" radītā sava publiskā tēla, kas viņam pašam radīja daudz diskomforta. Pavisam nepiespiestā formā, un nekautrējoties no savas visai vētrainās pagātnes, Grīns atstāsta dažādas ainas, kas norisinājušās bordeļos un kas saistītas ar narkotiku patēriņu. Bez slavināšanas, bez kaunināšanas, vienkārši reizēm šādi tādi fakti pasprūk. Un man tas nekādas problēmas nerada. Katrā ziņā, manuprāt - grāmata, kuru noteikti vērts izlasīt, ja esi iepriekš labi iepazinis autora daiļliteratūras darbus. Uzrakstīta viegli, asprātīgi. Varbūt nedaudz iespaidu par to sabojā pārāk gara vēsturiski politiska atstāstījuma daļa grāmatas vidū.
2010-08-08 22:09:20
book, 1980

The Wee Free Men

6.5
Es tiešām gribētu saprast, kālab tas ir tā, ka Svešvalodu bibliotēkā no Terija Pretčeta grāmatām ir pieejamas tikai tās, kuras ir primāri paredzētas gados jaunākai auditorijai. Man nav, protams, nekādu iebildumu pret bērnu grāmatām, bet vienlaikus - kur tad paliek pieaugušie? Jā, es zinu, ka tas pats "The Wee Free Men" nav 100% bērnu grāmata, un tomēr - ja man kā vienkāršam lasītājam ir vēlme iepazīt Pretčeta daiļradi kaut cik daudzpusīgi, diez vai labs viņa divu grāmatu komplekts būtu šī un "The Amazing Maurice". Vai ne tā?
2010-08-08 21:47:26
book, 2003

Permission to Land

7
Kad "The Darkness" parādījās pie populārās mūzikas apvāršņiem 21.gadsimta sākumā, diez vai kāds paredzēja šai grupai ilgu mūžu un vietu rokmūzikas panteonā. Nenoliegsim, ka šī tomēr lielā mērā bija vairāk parodijgrupa un nevis īsts rokmūzikas ansamblis - Džastins Hokinss un viņa pavadošais ansamblis gan savu tēlu, gan mūziku veidoja kā septiņdesmito gadu arena rock parodiju un droši vien viņi savā laikā bija labākā alternatīva cilvēkiem, kas bija noilgojušies pēc laikiem, kad koncertos varēja aplūkot Frediju Merkūriju visā godībā. Un, manuprāt, Hokinss būtu bijis ideālais aizstājējs Merkūrijam, kad Queen apvienojās, jo viņam ir daudz labāk piemērota balss "Queen" klasisko eposu izpildīšanai nekā daudzu nemīlētajam Polam Rodžersam. Un, kā jau varēja gaidīt - The Darkness patiešām izjuka pēc divu albumu ierakstīšanas, jo joks ir labs tikai tik ilgi, kamēr tas ir svaigs.
2010-08-06 09:59:01
music, 2003

The IT Crowd: Season 4

7
Es nekad neesmu bijis radikāls šī seriāla cienītājs, tomēr man nākas atzīt, ka pa reizei tas spēj lieliski sasmīdināt. Jā, seriālam ir acīmredzami mīnusi - stipri novecojusī pieeja ar "laugh track", Dženas tēls, brīžiem nepietiekami asprātīgais scenārijs, un tomēr pārītis Rojs un Moss bieži spēj uz saviem pleciem šo veidojumu iznest saulītē.
2010-08-03 07:18:38
film, 2010

The Ghost Writer

8
Romāns Polanskis ir droši vien pasaulē slavenākais pedofils, kas kaut kādu nenoskaidrotu iemeslu dēļ nav izvēlējies mācītāja karjeru. Taču nenoliedzami pasaules kino mīļi būtu tikai zaudētāji, ja Polanski notiesātu. Līdz ar to savā ziņā es varu saprast, kālab viņu Amerikai tā arī nav izdevuši.
2010-07-30 07:03:15
film, 2010

Garth Marenghi`s Darkplace

4
Izrādās, ka pirms viņš kļuva par Morisu Mosu, Ričards Aioeids jau bija izmēģinājis savu roku komēdijseriāla režisēžanā. Diemžēl jāatzīst, ka "Garth Marenghi`s Darkplace" nav tieši tas šovs, kas man būtu licis smieties līkam.
2010-07-21 23:15:18
film, 2004

Bunny and the Bull

8.5
Viens no būtiskākajiem maniem novērojumiem, pēdējos gados daudz skatoties filmas, ir tāds, ka tu nekad nevarēsi pirms filmas skatīšanās droši pateikt, vai tev tā patiks vai nē. Daudzu izslavēti šedevri var likt tev tikai paraustīt plecus un pašausmināties par publikas gaumi, kamēr nekur nedzirdētas filmas ar sliktu IMDb vērtējumu tevi aizkustinās līdz asarām.
2010-07-08 08:09:34
film, 2009

Doctor Fischer of Geneva

7.5
Vienā no saviem pēdējiem romāniem Greims Grīns nu jau kārtējo reizi savas ļoti garās literārās karjeras laikā nesaudzīgi vēršas pret parādībām, kas viņam šajā pasaulē netīk. Konkrēti šajā gadījumā "Ženēvas doktorā Fišerā" Grīns izsmej bagāto cilvēku alkatību. Doktors Fišers ir ļoti nepatīkams tipāžs, kura meitu apprec romāna galvenais varonis. Tiesa, tas, ka varonim nav ne naudas, ne jaunības un viņš apprecējis sievieti, kas varētu būt viņa meita, Fišeru neuztrauc, jo tam ir liels atvieglojums, ka par savu meitu vairs nav jādomā. Tādējādi doktors Fišers var mierīgu prātu nodoties sava mūža galvenajam aicinājumam - rīkot balles. Un doktora Fišera balles ir kaut kas īpašs - tajās vienmēr piedalās vieni un tie paši (ja nemaldos, skaitā 5) cilvēki, kurus namatēvs ik reizes pazemo, cik tik spēj, un balles noslēgumā tie tās dalībnieki, kuri visus pazemojumus pārcietuši, saņem vērtīgas balvas. Piezīmēsim - vērtīgas naudas izteiksmē, bet ne tādā ziņā, ka viņiem tās vajadzētu. Turklāt jāņem vērā, ka visi viņi paši ir pietiekami bagāti, lai tādas lietas, ja viņi tās patiešām vēlētos, varētu nopirkt arī paši, taču viņu visu pataloģiskais skopums labāk ļauj viņiem pieciest doktora Fišera radoši izdomātos pazemojumus, nekā iztērēt jebkādu nieku no saviem krājumiem.
2010-07-08 06:19:11
book, 1980

Night and Day

6.5
Cik zinu, šī nav viena no Toma Stoparda ievērojamākajām lugām, bet izmantojot apstākli, ka Svešvalodu bibliotēkā ir labs šī dramaturga darbu klāsts, arī to esmu izlasījis. Personīgi man Stopards ir pazīstams pirmām kārtam kā "Arkādijas" autors - nezinu, vai par šo tēmu esmu jau blogā rakstījis, šķiet, ka nē. Tātad - pirms diezgan daudziem gadiem JRT biju kopā ar vecākiem uz izrādi "Arkādija", un tā tolaik, īsi sakot, blew my head off. Būtu ļoti interesanti noskatīties "Arkādiju" šodienas acīm, bet šķiet, ka tas man patlaban nemaz nav iespējams - to sen vairs neizrāda, un arī video formātā nav dzirdēts, ka to kaut kur varētu dabūt.
2010-06-18 21:06:52
book, 1978

The Human Factor

7
Šis ir viens no Greima Grīna ļoti ilgās literāta karjeras pēdējiem romāniem, bet jau iepriekš biju guvis pārliecību, ka arī savas rakstnieka karjeras norietā Grīns joprojām bija viens no 20.gadsimta Lielajiem. Grāmata savā ziņā ir daļēji autobiogrāfiska - tā stāsta par Lielbritānijas izlūkdienestu, kurā kādu laiku nokalpoja ari pats Grīns. Diezgan netradicionāls, vismaz man tā šķiet, ir grāmatas skatījums uz šo lietu un tās varoņa pozicionējums. Romāna galvenais varonis ir ne vairs tik jauns izlūkdienesta darbinieks Moriss Kāsls, kas iepriekš ilgstoši dzīvoja un strādāja Dienvidāfrikā, bet tagad ir atgriezies Londonā. Viņa sieva Sāra ir āfrikāniete, un tāds ir arī viņas dēls Sems, kuru Moriss visiem "pasniedz" kā savējo (viņam pašam bērnu nevar būt principā). Kā rakstīja Grins šīs grāmatas ievadā, viņš centās slepenā dienesta darbu parādīt ar tā rutīnu un bez iedomātās visur valdošās vardarbības un piedzīvojuma gara, ar ko slepeno dienestu slavenu padarīja Īans Flemings ar Džeimsu Bondu (jāpiezimē, ka viena atsauce uz Fleminga varoni ir arī šajā grāmatā). Taču tas nenozīmē, ka romāns būtu tipisks dīkdienības atstāstījums.
2010-06-17 21:53:19
book, 1978

The Young Victoria

5
Karaliene Viktorija nav tā Anglijas vēstures personība, kura mani interesētu vairāk par visām pārējām. Viņas valdīšanas laikmets, lai arī Anglijai bija visnotaļ spožs un laika ziņā apjomīgs, nerada asociācijas ar sevišķu brīvdomāšanu un brīvdarīšanu. Ne velti man ļoti patīk The Kinks dziesma, kas dēvēta par godu šai karalienei un kura pirmais pants ir sekojošs:
2010-06-13 23:37:05
film, 2009

The Amazing Maurice and his Educated Rodents

8
Nezinu, kā tas sanāca, ka tik ilgi nodzīvoju, neizlasījis nevienu vienīgu Terija Pretčeta darbu. Šis angļu humorfantasts pēc idejas ir viens no tiem autoriem, par kuru darbiem man būtu jabūt stāvā sajūsmā, jo viņš ir tipisks Duglasa Adamsa skolnieks, bet Adamss, savukārt, ir viens no maniem elkiem.
2010-06-08 15:55:13
book, 2001

Son of Rambow

8
Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo filmu, man radās asociācijas ar "Son of the Mask". Un tie, kas bija klāt, kad noskatījāmies attiecīgās filmas pirmās desmit minūtes, zinās, ka "Son of the Mask" nav tā filma, ar kuru jebko gribētos asociēt. Tikai pēc ilgāka laika uzzināju, ka "Son of Rambow" nav Uves Bola ražojums, kur Stallones varonim (vi
2010-06-04 06:25:08
film, 2008

Keeping Mum

7
Kā cilvēkam, kam patīk melnās angļu komēdijas, man nemaz nevarēja nepatikt "Keeping Mum", lai arī vienā no galvenajām lomām tur ir manis ne sevišķi mīlētais Rovans Atkinsons. Taču šoreiz viņš ir pēc saviem standartiem pilnīgi normāls - viņš runā, netaisa debilas grimases un neizdod artikulētas skaņas.
2010-05-24 06:32:35
film, 2005

Twenty-One Stories

7.5
Šajā grāmatā apkopoti Grema Grīna stāsti, kas tapuši veselu 25 gadu laikā, un Grīns šeit lasītājam rāda gan savu nopietno, gan nenopietnu pusi, lieliski apliecinot to, cik plašs bija viņa talants.
2010-05-22 09:09:07
book, 1954

Nowhere Boy

6.5
"Nowhere Boy" varētu būt lielisks prequel filmai "Backbeat" - kamēr BB stāsta par Bītlu dienām, kad grupa spēlēja Hamburgā, "Nowhere Boy" aptver Džona Lenona dzīvi pirms Hamburgas - skolu, spēlēšanu grupā "The Quarrymen" un viņa attiecības ar māti. Jā, tas ir interesanti, ka kamēr "Backbeat" lielākais uzsvars bija uz Džona attiecībām ar Stjuartu Satklifu, šajā filmā tā vietā tiek piedāvātas viņa attiecības ar māti - Džūliju Lenonu un tanti Mimi, kura Džonu uzaudzināja. Tikām Satklifs filmā vispār neparādās un tikai vienu reizi Džons piemin, ka viņš dzīvo kopā ar Stjuartu.
2010-05-21 06:17:53
film, 2009

Emotionally Weird

7
Šo grāmatu Svešvalodu bibliotēkas plauktā patiesībā atrada Liene, kas ari bija paredzēta kā tās lasītāja. Taču visai ātri viņa secināja, ka "Emotionally Weird" nav viņai radita grāmata, un ka labāk būs, ja to izlasīšu es. Kopumā tas būs bijis pareizs lēmums, jo:
2010-05-01 11:36:37
book, 2000

Journey Without Maps

6.5
"Journey without maps" ir pirmais no manis lasītajiem Grema Grīna darbiem, kas savā saturā ir pilnīgi (vai gandrīz pilnīgi) dokumentāls - tas nav kārtējais šī autora romāns, bet gan atstāstījums viņa dzīves pirmajam ceļojumam ārpus Eiropas. Jāatzīst, ka Grīns šajā jautājumā izvēlējās diezgan radikālu pieeju - pirmo reizi izbraucot ārpus dzimtā kontinenta, viņš devās mēnesi ilgā pārgājienā cauri Libērijas džungļiem, apvidū, kurā tajā laikā kartes patiešām neeksistēja un kurš Amerikas valdības oficiāli izdotajā kartē bija atstāts balts ar lielu uzrakstu "kanibāli".
2010-04-17 08:24:30
book, 1936

Full Circle with Michael Palin

9
Šis manās acīs ir viens no vissaistošakājiem Peilina ceļojumu raidījumu cikliem. Peilins un viņa komanda (proti, Bazils Pao un pārējie aizkadra palīgi) dodas pa sauszemi apkārt AtlantijasKlusajam okeānam, veicot teju vai gadu ilgu ceļojumu, šajā laikā paviesojoties Aļaskā, Krievijā, Japānā, Korejā, Ķīnā, Vjetnamā, Filipīnās, Malaizijā, Indonēzijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Čīlē, Bolīvijā, Peru, Kolumbijā, atkal ASV, Kanādā un visubeidzot - atkal Aļaskā.
2010-04-11 08:17:53
film, 1997

Over to You: Ten Stories of Flyers and Flying

7.5
Izrādās, ka savu literāta karjeru Roalds Dāls nesāka vis kā bērnu autors, pasaulē mīleto "Čārlija un Šokolādes fabrikas", "Lieliskā Lapsas kunga" un citu manis nelasītu grāmatu autors. Un no pirmsākumiem viņš nebija arī tas radikālais noveles meistars, kura stāstos allaž sadzīvo komiskais ar biedējošo. Pašos pirmsākumos Dāls rakstīja par karu.
2010-04-01 20:00:26
book, 1946

Notting Hill

6.5
Grūti teikt, kā tas sanāca, ka šo superslaveno romantisko komēdiju noskatījos vairāk nekā desmit gadus pēc tās iznākšanas. Laikam jau skolas gados nebiju tieši tāda rakstura un noskaņojuma cilvēks, lai skatītos filmas ar Hjū Grānta līdzdalību - smukulītim Hjū tomēr bija nedaudz cita auditorija. Tagad varu godīgi atzīt, ka Grānts daudzās filmās patiešām ir labs - nekas, ka viņš allaž atveido vienu un to pašu personāžu, jo ar savu lomu viņš galā tiek vienkārši lieliski. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka Hjū Grānta līdzdalība būtu filmas kvalitātes rādītājs - gluži otrādi, šis ir viens no tiem angļu aktieriem, kuram vēlme kļūt par zvaigzni otrpus okeānam bieži ir likusi iesaistīties labākajā gadījumā neizteiksmīgās filmās, bet visai bieži arī pilnīgās kakās.
2010-04-01 18:35:07
film, 1999

The Power and the Glory

6.5
Ne pirmo reizi novēroju, ka man labāk patīk mazāk zināmie Grema Grīna darbi, bet mazāk - viņa starptautiski atzītie šedevri. "The power and the glory" ir iekļauta žurnāla TIME sastādītajā 100 labāko angļvalodīgo romānu sarakstā. Romāna darbība norisinās pag.gadsimta 30.gados Meksikā laikā, kad šajā valstī pie varas bija visai nejauks "revolucionārs" režīms, kas cita starpā aktīvi cīnījās pret katoļu baznīcu, un konkrētajā Meksikas daļā, kur risinās grāmatas notikumi, reliģiskās ceremonijas bija ar likumu aizliegtas un katoļu mācītājiem bija doti divi izvēles varianti - apprecēties un pārstāt būt par mācītāju, vai arī tikt nošautiem.
2010-03-27 09:08:19
book, 1940

The Story of 1

6
Šī ir kārtējā no Terija Džonsa (Terry Jones) dokumentālajām filmām par tēmu Vēsture. Atšķirība no citiem viņa BBC raidījumiem šajā gadījumā ir tajā, ka par savas filmas tēmu Džonss nav vis izvēlējies sev tik tuvos Viduslaikus vai Romas impērijas laikmetu, bet gan ciparu (skaitli?) 1.
2010-03-22 12:31:10
film, 2005

The Acid House

3.5
Filma "Skābes nams" uzņemta pēc trīs Ērvina Velša stāstu motīviem (no tāda pat nosaukuma krājuma), un filmas scenāriju veidojis pats Velšs. Sevi es par Velša cienītāju neuzskatu - esmu izlasījis divas viņa grāmatas, tai skaitā "Skābes namu", manai gaumei viņš šķiet nedaudz par pretīgu. Un tomēr - svešvalodu bibliotēkā paņēmu DVD ar šo filmu. Kādu laiku nekādi nesanāca to noskatīties, jo mans daiļais Ubuntu negribēja draudzēties ar DVD formātu, tad vēlāk es pats nejauši biju atvienojis DVD lasīkli, bet nule beidzot viss ir saregulēts un DVD uz mana datora tiek spēlēti normāli.
2010-03-16 07:17:11
film, 1998

On Chesil Beach

8.5
Tas ir vienlaikus absurdi un likumsakarīgi, ka dienā, kad pēc 8 gadu pārtraukuma pirmo reizi iegriezos Svešvalodu bibliotēkā, es tur paņēmu Makjuēna romānu. Absurdi - tādēļ, ka šis ne tuvu nav viens no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Likumsakarīgi - tādēļ, ka esmu vairumu viņa grāmatu izlasījis, un man patīk pilnīguma sajūta. Kas gan bija ļoti negaidīti - ka "`Česilas pludmalē" izrādījās par vienu no labākajām grāmatām, ko esmu izlasījis visai ilgā laika posmā.
2010-03-14 00:11:22
book, 2007

A Burnt-Out Case

7.5
"A Burnt-Out Case" ir Grema Grīna romāns, kas stāsta par to, kā cilvēki nespēj viens otru saprast, jo viņu galvās valdošie stereotipi ir spēcīgāki par faktiem. Romāna galvenais varonis Kverijs ir pasaulslavens arhitekts - donžuāns, kura dzīvē iestājies apnikums gan pret darbu, gan pret sievietēm, un kurš meklē patvērumu kādā Kongo leprozorijā, lai tiktu prom no cilvēkiem un no uzmanības un vienkārši nodzīvotu sev atlikušo mūža daļu, neko no dzīves vairs negaidot. Taču tik viegli tas viņam neizdodas - vispirms viņam sāk uzbāzties viens vietējais plantators uzvārdā Raikers - pašiedomāts kristietis, kura izpratne par to, kādam ir jābūt labam kristietim, ir vienkārši biedējoša, un kuram par visu svarīgāka ir "kristīga laulība" ar viņa gados pavisam jauno sievu, kuru viņš augu dienu spiež lasīt dažādus reliģiskus traktātus, bet nakti - pildīt kristīgo pienākumu. Zinot to, ka Kverijs savulaik projektējis vairākas baznīcas, Raikers ieņem galvā, ka arhitekts tāpat kā viņš pats ir kārtīgs kristietis un bāžas viņam virsū ar savām reliģiskajām pārdomām un neieklausās Kverija vārdos, ka viņš nemaz nav ticīgs. Vienīgais cilvēks, kurš Kveriju patiešām saprot, ir leprozorija ārsts Kolins, kurš saskata Kverijā līdzīgas pazīmes kā lepras slimniekiem, kam notikuši neatgriezeniski miesas bojājumi - proti, viņš ir pārvērties par "burnt-out case" jeb cilvēku, kurš savai dzīvei nesaskata nekādu jēgu un kuram nav īsti gribas dzīvot tālāk. Taču vienkāršais celtniecības darbs leprozorija jaunajai slimnīcas ēkai Kveriju pamazām atdzīvina un viņš atgūst dzīves garšu, lai arī tas, protams, nenozīmē, ka viņš vēlētos atgriezties "sabiedrībā". Un viss būtu labi, ja vien viņu cilvēki varētu likt mierā, un ja viņa reputācija - gan pozitīvā, gan negatīvā daudziem cilvēkiem nebūtu svarīgāka par pašu Kveriju un ja vismaz kāds viņā ieklausītos.
2010-03-12 07:38:55
book, 1960

Le Donk and Scor-Zay-Zee

5.5
Katls.be forumā izlasīju diezgan pozitīvu atsauksmi par šo filmu, tur tā tika nodēvēta par gana labu mockumentary kategorijas filmu „This is Spinal Tap” garā.
2010-03-10 13:53:44
film, 2009

Bright Young Things

6
Iespējams, vakardienas nogale nebija īstais laiks, lai skatītos vienalga kādu filmu. Kad nežēlīgi sāp galva un nepieciešamas vairākas minūtes, lai saņemtos piecelties no gultas un piespraust laptopu pie elektrības, skatīties filmu nav īpaši viegli. No otras puses - kaut ko taču darīt vajag, nevaru taču es 14 stundas vienkārši novalstīties pa gultu. Tāpēc no visām uz Slovākiju līdzi paņemtajām filmām man vislabāk piemērotā šķita "Bright Young Things". Pirmkārt, filma ir angļu valodā un ja es uz brīdi aizveru acis, tāpat varu saprast notiekošo. Otrkārt, esmu lasījis Ivlina Vo romānu "Grēcīgā miesa", pēc kura motīviem tapusi filma, līdz ar to gana labi esmu pazīstams ar saturu, kas atkal jau atļauj vieglāk uztvert šo filmu.
2010-03-10 07:18:24
film, 2003

Backbeat

7.5
Filma "Backbeat" izvēlas diezgan negaidītu skatpunktu, no kura raudzīties uz visu laiku un tautu populārākās popgrupas karjeru (ja nu kas - ar šo terminu es saprotu bītlus, nevis, piemēram, "Take That"). Kā tev šķiet, kas ir galvenais varonis šajā filmā? Džons? Pols? Džordžs Varbūt Ringo? Tad varbūt Džordžs Mārtins? Vai Braiens Epšteins?
2010-03-05 11:41:05
film, 1994

The End of the Affair

5
Nīla Džordana režisētā "The End of the Affair" ir kārtējais pierādījums tam, ka nav iespējams uz priekšu pateikt, vai kāda filma sanāks laba vai slikta. Džordans pilnīgi noteikti ir labs režisors - savas karjeras gaitā viņš ir radījis gan tādu blokbāsteru kā "Intervija ar vampīru", gan populāro indie filmu "Breakfast on Pluto". Filmas aktieru ansamblis - Ralfs Fīnss, Džulianna Mūra, Stīvens Rī - arī ir gana iespaidīgs. Filmas mūziku uzrakstījis Maikls Nīmans - ilggadigais Pītera Grīneveja partneris. Un visubeidzot filmas scenārija pamatā ir Greima Grīna romāns, par kuru biju stāvā sajūsmā. Un ko tas dod viss kopā? Filmu, kuru labākajā gadījumā var nosaukt par viduvēju.
2010-03-03 06:20:09
film, 1999

Little Ashes

7.5
Tie tik bija laiki Spānijā - kad tajā kopā tusēja Salvadors Dalī, Federiko Garsija Lorka un Luiss Bunjuels! Pola Morisona filma "Mazie pelni" pamatā fokusējas uz attiecībām starp Dalī un Lorku, bet, protams, filma redz arī nedaudz tālāk par savu degunu. Dalī lomā šajā filmā ir Roberts Patisons, kuru tu pazīsti kā Edvardu no "Twilight". Ak, smukulītis Edvards! Es gan, kā zināms, esmu pārāk šallains, lai skatītos kaut kādas romantiskas vampīrfilmas, līdz ar to Patisonu esmu redzējis vien "Harijā Poterā" (njā, tas laikam arī nav diez ko alternatīvi). Lorku šeit atveido Haviers Beltrans (nekur iepriekš nav manis redzēts), Bunjuelu - Metjū Maknoltijs, tikai dienu iepriekš redzēts kā Ēriks jaunībā filmā "Looking for Eric".
2010-02-28 12:31:10
film, 2009

Looking for Eric

7.5
Jē! Šajā filmā vienu no galvenajām lomām atveido pats Karalis Ēriks, viens no Mančestras United pēdējo desmitgažu izcilākajiem futbolistiem, gana skandalozs un pretrunīgs, izcilais centra uzbrucējs ar septīto numuru. Kā viņu sauc? Kan-to-nā!
2010-02-28 11:46:50
film, 2009

The End of the Affair

8.5
Pēc "Brighton Rock" izlasīšanas man nebija sevišķas vēlmes uzreiz ķerties pie nākamā Grīna romāna, tomēr beigu beigās tomēr saņēmos un to izlasīju. Un te nu jāatzīst, ka tas noteikti bija tā vērts - šis pagaidām ir ierindojams starp manis iecienītākajiem šī autora veikumiem.
2010-02-23 07:53:36
book, 1951

Brighton Rock

7
Nezinu, kā tev, bet man nosaukums "Brighton Rock" pirmām kārtām neliek domāt par šo Greima Grīna romānu, bet gan par:
2010-02-19 07:55:45
book, 1938

A Bit of Fry and Laurie: Season 4

5.5
Starp trešo un ceturto Fraja un Lorija šova sezonām bija pat veseli divi izlaisti gadi, bet tas nebija pietiekams laiks, lai šovam radītu jaunu dzīvību. Gluši otrādi - sliktās iezīmes, kas parādījās trešajā sezonā, šoreiz jūtamas vēl jo vairāk. Būtisks droši vien bija tas faktors, ka šovs bija pārcēlies uz citu televīzijas kanālu, kura vadītājiem radās lieliska doma, ka šovā nepieciešami viesi studijā. Rezultātā "A Bit of Fry and Laurie" no tīra skeču šova gandrīz pilnībā pārtapis par tīru studijas šovu, kas tam pilnīgi noteikti nav nācis par labu. Lai arī viesu vidū netrūkst gana labu angļu TV komiķu, viņu līdzdalība lielākoties nav nekāda asprātīgā un patiesībā vislabākais viesis ir redzams sestajā sezonas epizodē - Lorija vectēva bikses.
2010-02-16 22:42:53
film, 1995

A Bit of Fry and Laurie: Season 3

6.5
Starp seriāla otro un trešo sezonu bija gada pārtraukums (1991.gadā nekas radīts netika), bet tas tam par labu nenāca. Kaut kur pa šo laiku bija sācis pazust šo abu komiķu brīnišķīgais šarms un arvien vairāk viņu skečos jūtama rutīna un pārmērīga iestudējuma klātbūtnē. Jā, vietām joprojām ir ļoti smieklīgi un kodolīgi, bet arvien kaitinošāka kļūst Lorija muzikālo talantu demonstrēšana - lai arī viņš ir labs parodētājs, kas veikli spēj atdarināt dažādus izpildītājus un stilus, bet lielos daudzumos tas nav nekas izcils, un vēl viens mīnuss - pēdējās divas katras epizodes minūtes tagad tiek izmantotas pilnīgi bezjēdzīgajam "kokteiļu nobeigumam", kurš ir vienveidīgs un nesmieklīgs. Labākais sezonas skečs - darbinieka atlaišana, kas man lika gan atcerēties situāciju, kurā pats nokļuvu mazāk kā pirms gada, gan labi izsmieties. Žēl, ka šādu patiešām izcilu mirkļu šajā sezonā bija visai maz, plus varu nožēlot, ka nebūtībā aizgājuši pirmo divu sezonu atkārtotie varoņi, bet viņu aizstājēji nav tik asprātīgi uzrakstīti. Ā, vēl laba bija tiesa, kurā piedalījās bīskaps no "The Bishop and the Warlord" (viņu otrā dziesma gan bija diezgan pamatīgs FAIL, bet tā jau ir cita lieta). Skaidrs ir tas, ka pēc šīm epizodēm no pēdējās seriāla sezonas neko daudz vairs negaidīju.
2010-02-13 20:04:08
film, 1992

A Bit of Fry and Laurie: Season 2

7.5
Noskatījies pirmo "A Bit of Fry and Laurie" sezonu, aši vien ķēros pie otrās, un tā man nemaz nelika vilties. Abi talantīgie komiķi te joprojām dara to, kas viņiem sanāk vislabāk, proti - smīdina mani. Vienkārši fenomenāla ir visa otrā epizode, kuru it kā sponsorē Tideymans Carpets, tālab gandrīz katrā skečā tiek iepīti šie paklāji. Ļoti laba ir virkne epizožu ar Control un Tony, īstenībā pat biznesmeņiem Džonam un Pīteram nav ne vainas ("Damn, blast, triple damn, with an extra side order of damn"). It kā jau tas ir more of the same, bet no otras - ja jau joprojām ir smieklīgi, tad nav iemesla nekam šeit mainīties. Līdz ar to kopumā man patika. Nezinu, vai gluži tik labi kā pirmā sezona (tomēr svaiguma faktors bija jau zudis), bet citādi viss bija ļoti labi.
2010-02-13 19:49:10
film, 1990

The Full Cupboard of Life

5
Šis ir viens no Makkola Smita romāniem, kas ietilpst viņa "The No. 1 Ladies` Detective Agency" sērijā, taču man par zināmu pārsteigumu, izradījās, ka šī grāmata nemaz nav detektīvromāns. Nezinu, vai tas šajā gadījumā ir pluss vai nē, bet autoram, šķiet, detektīvtēma labākajā gadījumā ir otrā plāna līnija, kamēr centrā ir... grūti pateikt, kas tieši. Faktiski tas ir visai sadzīvisks un naivs romāns, kas stāsta par dzīvi Botsvanā (tāpat kā visi citi šīs sērijas romāni, no kuriem gan nevienu lasījis neesmu) un kura centrā ir sieviete, kas vada detektīvaģentūru un viņas saderinātais - pilsētas labākais automehāniķis. Kaut kas līdzīgs detektīvsižetam te ir - sievieti noalgo viena bagāta sieviete, lai grāmatas varone noskaidrotu, kuri no četriem šīs sievietes potenciālajiem preciniekiem dzenas pēc viņas naudas un kurus viņa interesē kā sieviete. Uzreiz varu pateikt, ka grāmatas gaitā varone līdz galam atbildi uz šo jautājumu neatradīs, bet tas arī nemaz nebūs vajadzīgs. Līdzās lādzīgajam un ļoti naivajam viņas līgavainim (kurš gan nespēj sadūšūties ieplānot konkrētu datumu abu kāzām) grāmatas varoņu vidū ir divi viņa palīgi - topošie mehāniķi, kuri neko no sava aroda nejēdz un kuri nespēj īsti iemīlēt automašīnas, kā to dara viņu priekšnieks, detektīvaģentūras sekretāre, kas pārvācas uz prestižāku pilsētas rajonu, kāda bāreņu nama vadītāja un vēl šādi tādi ļaudis. Neviens no viņiem man, šo grāmatu lasot, nešķita kaut drusciņ reāls un ticams, jo visa grāmata lasās kā tāda viena liela pasaka, ko es diez vai tai ieskaitīšu kā plusu. Nē, es neteiktu, ka tā būtu bijusi katastrofāli slikta, bet tiešām - padumja un ne pārāk saistoša, varbūt kaut ko tādu var lasīt, ja tev ir gadījusies nepieciešamība vairākas stundas dirnēt uz vietas un negribas īsti piepūlēt smadzenes, bet īsti jēgas no šādas lasīšanas nav, ja nu tikai lai bišķi uzturētu pie dzīvības savas angļu valodas zināšanas.
2010-02-04 19:39:52
book, 2003

A Bit of Fry and Laurie: Season 1

8
Ar Stīvenu Fraju un Hjū Loriju mani iepazīstināja seriāls "Blackadder", kurā viņi abi atveidoja otrā plāna personāžus. Pirms kāda laika noskatījos pirmo sezonu viņu kopdarbībai, atveidojot slavenos P.Dz.Vudhauza varoņus Džīvsu un Vusteru, bet jāatzīst, ka attiecīgais seriāls mani ne pārāk uzrunāja - nebija jau slikti, bet Vodhauza materiāls neizcēlās ar daudzveidību. Biju jau gandrīz piemirsis šādu komiķu eksistenci, kad noskatījos dokumentālu raidījumu "Blackadder rides again", kura iespaidā nolēmu vēlreiz pievērsties Frajam un Lorijam un konkrētāk - viņu kopīgajam komēdiju šovam "A Bit of Fry and Laurie".
2010-01-30 22:45:19
film, 1989

Sherlock Holmes

7.5
Kad skaties Gaja Ričija "Šerloku Holmsu", vērts aizmirst visu, ko tu par šo privātdetektīvu zini. Un pats svarīgākais ir aizmirst, ka tu jebkad esi redzējis Ļivanovu spēlējam Holmsu un Solominu - Vatsonu. Manā gadījumā šāda abstrakcija nebija viegla, bet es centos pieiet filmai kā patstāvīgam darbam, kuram nav tiešas saistības ar to Šerloku Holmsu, kas mīt manā galvā.
2010-01-30 22:14:35
film, 2009

About a Boy

7
Šo filmu piedāvāju skatīties otrajā vakarā, kad pie mums (manis) viesojās austrāliešu kaučsērferis Matthew. Iepriekšējā dienā biju atrādījis viņam meksikāņu "Hēroda likumu", bet tad man arī pašam sagribējās noskatīties kādu iepriekš neredzētu filmu, un izvēlēts tika šis angļu-amerikāņu kopprodukts ar Hjū Grāntu galvenajā lomā. Filmas režisori brāļi Vaici gan nav tādi kino guru, lai es no šīs filmas uzreiz gaidītu kaut ko izcilu. Kā nekā viņu darbu sarakstā ietilpst arī tādi kino šedevri kā "American Pie" sāga un otrā "Twilight" sērijas filma. Taču šai konkrētajai filmai ir arī kāds liels pluss - scenārijs, kas rakstīts pēc Nika Hornbija grāmatas. Bet Hornbijs ir cilvēks, kura grāmata ir pamatā arī filmai "High Fidelity".
2010-01-26 16:34:44
film, 2002

Blackadder Rides Again

7
Man kā cilvēkam, kas kopuma nekādi nebūtu nosaucams par lielu Rovana Atkinsona cienītāju, "Melnā čūska" ir vienīgais iemesls šo vīru uzskatīt par labas kvalitātes komiķi. Līdz ar to vismaz kaut kāda interese par dokumentālu filmu, kas radīta par godu šī klasiskā komēdijseriāla 25 gadu jubilejai, man bija. Un līdz ar to bija tikai dabiski, ka šo filmu noskatījos. Ir jau interesanti apskatīties, kā tagad izskatās Boldriks, Džordžs un citi "čūskas" varoņi. Protams, daļa no viņiem nekur īpaši nav nozuduši - gan Frajs, gan Lorijs, gan pats Atkinsons, gan Miranda Ričardsone aktieru darbam ar roku atmetuši nav un jau pēc pāris mēnešiem varēsim dzirdēt Fraju runājam Češīras kaķa balsī jaunākajā Tima Bērtona filmā.
2010-01-26 16:03:46
film, 2008

The Imaginarium of Doctor Parnassus

8
Terija Giljema projektu liktenis bieži nav no tiem veiksmīgākajiem, un "Doktora Paranasa iedomu pasaule" bija ļoti tuvu tam, lai ietu "The Man Who Killed Don Quixote", " A Tale of Two Cities", "Time Bandits 2" utt. Protams, diez vai Hīta Ledžera nāvē pats traģiskākais bija tas, ka tā apturēja Giljema filmas attīstību, taču skaidrs, ka Giljemam galvenās lomas atveidotāja nāve kļuva par triecienu arī šī iemesla dēļ.
2010-01-22 16:38:10
film, 2009

New Masters

4
Ouch! Es par "Matthew and Son" uzdrīkstējos izteikties kritiski, un tad sāku klausīties "New Masters". Un izrādījās, ka pirmais Stīvensa albums ir vienkārši ģeniāls. Vismaz salīdzinoši ar to, kas tam sekoja. Lai arī šajā albumā atrodama dziesma, kas vēlāk daudz naudas atnesusi virknei citu mūziķu - "The first cut is the deepest" (pat nezināju, ka tā ir Stīvensa kompozīcija), kopumā šis ieraksts ir vienkārši dramatiski slikts. Pirmkārt - orķestrālie aranžējumi šeit ir neizturami uzmācīgi un kaitinoši un Stīvenss te izklausās ne vairs pēc singer-songwriter, bet gan pēc tāda mūziķa, par ko būtu jāfano pusmūža sievietēm. Un dziesmas? Kas tās vispār ir par dziesmām? Vai Stīvensa mērķauditorija bija pirmsskolas vecuma bērni? Jā, iepriekšējā albumā viņš dziedāja par to, ka viņš mīl savu suni, bet šeit viņš ir vēl daudz nenopietnāks. Īsi sakot - totāls košmar. Lai arī ieraksts ir knapi 30 minūtes ilgs, to ir grūti izturēt - tas ir tiešām patētiski kaitinošs un naivs. Es jau nesaku, ka Stīvensam savos laikam vēl mazāk kā 20 gados būtu jāspēj radīt kaut kas pankrocīgs un super bravūrīgs, bet man šīs dziesmas liek domāt par Engelbertu Humperdinku, kura dziesmas es nemaz neesmu dzirdējis, bet kuru es iztēlojos līdzīgu šī albuma Stīvensam.
2010-01-15 06:37:02
music, 1967

Matthew and Son

7
Tajos laikos, kad Cat Stevens vēl nebija kļuvis par Jusufu Islāmu, viņš bija viens patiešām ļoti talantīgs dziesminieks. Es varbūt neietu tik tālu, lai pasludinātu, ka jau viņa pirmais studijas ieraksts klaji apliecina tā autora ģenialitāti - tas ir labs, bet ne tuvu ne izcils ieraksts. Kas, protams, nav gluži pārsteidzoši, jo ir maz piemēru, kad īstus šedevrus būtu radījuši mūziķi vecumā zem divdesmit gadiem. Atkāpšos no iepriekšējā teikuma - varbūt tādu piemēru tomēr ir daudz, bet zini to banālo frāzi, ka "some are born great, some achieve greatness, and some have greatness thrust upon them", kuru radījis Šekspīrs un kura neizturami daudz reižu tika atkārtota pagalm banālajā "The night at the museum". Un Kets Stīvenss nav no tiem mūziķiem, kas bijuši izcili kopš sākta gala - savu nišu viņš kādu laiku meklēja, un pirmajā viņa platē lieliski var redzēt gan tos virzienus, kuros ejot viņš varēja kļūt (un kļuva arī) par izcilnieku, un tādus žanrus, ar kuriem viņam saistīties nevajadzētu.
2010-01-12 23:21:27
music, 1967

A Question of Balance

7.5
Kur tie laiki, kad britu albumu čārtos pirmo vietu varēja sasniegt tādas grupas kā "The Moody Blues"? Ja vēlies zināt - tālā pagātnē tie laiki. "A question of balance" bija sestais šīs grupas studijas albums, un savā ziņā - viens no pieticīgākajiem, jo Hejvorts un banda šajā albumā ievērojami "apgrieza" savus aranžējumus, lai dziesmas vieglāk un dabiskāk būtu izpildāmas uz skatuves, kur iespējas rīkoties ar orķestriem, protams, bija ievērojamākas. Tas gan dabiskā kārtā nenozīmē, ka šis Moody Blues albums savā skanējumā līdzinās, teiksim, "Never mind the bollocks" - ja pēc Moody Blues standartiem tas ir "minimālistisks", tas nebūt nenozīmē, ka tāds tas ir arī salīdzinājumā ar citu grupu daiļradi. Grupas skaņa šeit joprojām ir bieza un dziļa, ieraksta "eko" tēma ir aktuāla arī 40 gadus vēlāk un visādi nākas atzīt, ka "A Question of Balance" ir diezgan labs albums.
2010-01-09 07:00:20
music, 1970

Primary Colours

6.5
The Horrors ir īpaši New Musical Express mīluļi, šim izdevumam allaž atrodot kādus labus vārdus, ko veltīt šai Sautendas grupai. Viņu otro studijas albumu "Primary Colours" NME pat nodēvēja par 2009.gada labāko albumu. Skaļi vārdi, ja ņem vērā apstākli, ka teju neviens cits izdevums pat savā labāko gada albumu topā šo albumu iekļaut par vajadzīgu neuzskata. Un arī komerciālie panākumi šai platei nav nekādi satriecošie - 25.vieta britu albumu topā un ne pārāk spoži singlu sasniegumi. Līdz ar to vismaz man rodas sajūta, ka:
2010-01-07 23:22:17
music, 2009

Appointment with Death

5.5
Kamēr Liene buras pa jaunāko Dena Brauna romānu, es arī izlēmu uz brīdi atkāpties no nopietnās literatūras un pievērsties tam, ko stingri ņemot varētu saukt par sēnalām. Protams, atradīsies daudz Agatas Kristijas aizstāvju - kā nekā Erkila Puaro un Miss Mārplas radītāja ir teju vai visu laiku lasītākā rakstniece, izpelnījusies augstu godu no karaļnama, tiekot iecelta par Dāmu un ka viņas radītie tēli ir nemirstīgi.
2010-01-06 16:23:59
book, 1938

You Can Do Anything

7
Savā trešajā studijas platē The Zutons uzdrīkstas kaut nedaudz atkāpties no iepriekšējo divu albumu formulas, plašāk variējot ar savā rīcībā esošajiem līdzekļiem. Diemžēl šajā gadījumā jāatzīst, ka pārmaiņas neko īpaši labu nenes - un praksē šī grupa tagad vairāk man šķiet piederīga vidusmēra kolektīvu statusam un ne vairs kaut kas īpašs. Jā - viņu mūzika joprojām ir viegla un enerģiska, bet ja iepriekš es varēju par teju katru viņu dziesmu teikt - tas ir potenciālais hits, tad šajā albumā tādu potenciālo hitu ir daudz mazāk. Un nav arī brīnums, ka reālo hitu tajā nebija vispār - labi, "Always Right Behind You" sasniedza 26.vietu britu čārtos, bet tik grandiozs sasniegums tas tomēr nav un grupas agrākie ieraksti bija veiksmīgāki. Vai klausītājiem The Zutons būtu apnikuši? Vai arī grupa ir apnikusi pašai sev? Šaubu nav - skaļais pieteikums, ar kuru grupa nāca klajā dažus gadus iepriekš, īsti turpinājumu nav guvis un ja es arī sekošu grupas turpmākajām aktivitātēm, tad bez sevišķa entuziasma. Ja kas - nav arī brīnums, ka 2008.gada ziemā grupu "uzmeta" Sony/BMG - patlaban tiešām šķiet, ka Makkeibam un viņa biedriem īstas skaidrības, kurp doties tālāk, nav. Viens variants ir agriezties pie sava sākotnējā "zutonroka", bet, iespējams, ka tā laiks ir pagājis, otrs - mēģināt alt-roka lauciņā sasniegt kaut ko lielāku, bet laiks rādīs, vai tas šai grupai būs pa spēkam.
2010-01-05 22:59:43
music, 2008

Tired of Hanging Around

7.5
Lai arī "Tired of Hanging Around" sagādāja angļu grupai "The Zutons" tās lielākos hitus, es šo albumu līdz šodienai nebiju saņēmis noklausīties - un tas par spīti tam, ka grupas pirmā plate man patika ļoti pat labi. Taču beidzot ir pienākusi tā diena, kad par "Tired of Hanging Around" zinu vairāk nekā vienu vienīgu "Valerie".
2010-01-04 20:58:49
music, 2006

Moon

8
Kā teikt - laimīgu tev šo jauno 2010.gadu, kas manā faktoīdā sākas ar britu zinātniskās fantastikas filmu "Moon". Par šo filmu labus vārdus biju lasījis katls.be forumā un kā cilvēks, kuru interesē nedaudz "citādākas" zinātniskās fantastikas filmas nekā, piemēram, "Star Wars", biju priecīgs ar to sākt jauno gadu.
2010-01-03 22:52:36
film, 2009

44 Scotland Street

6.5
Aleksandrs Makkols Smits ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas nepretendē uz augstās mākslas statusu un kuras vienlaikus nav arī tādas sēnalas, ka pēc to lasīšanas būtu nepieciešams pāri galvai vilkt papīra maisu. Protams, ja autors kopš 1998.gada ir izdevis 27 romānus, vienu stāstu krājumu, sešas grāmatas bērniem un četras akadēmiska satura grāmatas, ir skaidrs, ka nekāds super nopietns rakstnieks viņš nevar būt, un laikam gan viņš arī pats neapgalvo pretējo.
2009-12-31 09:07:36
book, 2005

Dorian Gray

5
Tik nedaudz trūka, lai es "Dorianu Greju" būtu norakstījis, nenoskatoties to līdz galam, novērtējis ar divnieku un pasludinājis par vienu no sliktākajām šogad skatītajām filmām. Taču sanāca tā, ka pāris dienas pēc filmas pirmās puses noskatīšanās man bija nedaudz brīva laika pirms došanās uz peldbaseinu un šis brīvais laiks sanāca, ka tika veltīts tieši "Dorianam Grejam". Nē, otrā puse nebija tik izcila, lai es šo filmu pasludinātu par absolūtu šedevru un būtu gatavs to skatīties atkal un atkal. Bet tā vismaz nebija tik neizturami un sāpīgi slikta kā filmas sākuma daļa.
2009-12-30 12:57:27
film, 2009

Wilbur Wants to Kill Himself

6.5
Gan IMDb, gan Wikipedia spītīgi šo filmu sauc par Dānijas kino produktu. Parasti es šiem avotiem sliecos ticēt un to informācijai sekot, bet nevaru taču es filmu klasificēt kā dānisku tikai tādēļ, ka tā uzņemta par dāņu naudu! Jā, režisore arī ir dāniete, bet filmas darbība norisinās britu zemē un arī tās varoņi ir briti, kas savā starpā runā angliski. Un man tas šķiet pietiekoši būtisks faktors, lai to uzskatītu par angļu un nevis dāņu filmu.
2009-12-21 16:34:34
film, 2002

Humbug

6.5
Pirms ne tik daudziem gadiem "Arktiskie pērtiķi" tika pasludināti par labāko, kas britu mūzikā noticis kopš tās liktenīgās dienas, kad Džons Lenons pamodās Pola Makartnija apskāvienos pēc pamatīgas pieliešanās sakarā ar Liverpūles uzvaru pār Derby County, un uz paģirām izlēma atteikties no savas ieceres kļūt par profesionālu restleri, tā vietā pievēršoties popmūzikai.
2009-12-15 21:48:18
music, 2009

Off with Their Heads

7
Kā visi "Kaiser Chiefs" ieraksti līdz šim, arī "Off with their heads" daudz labu vārdu izpelnījās gan fanu, gan kritiķu aprindās. Es, kā cilvēks, kam šī grupa nekad sevišķi tuva nav šķitusi, šo ierakstu uzņēmu pietiekoši atturīgi un bez sevišķas sajūsmas. Nav jau tā, ka man būtu kādi principiāli iebildumi pret to viegli eksplozīvo poproka paveidu, ko spēlē šī grupa, un tomēr - īstas skaidrības, ar ko tā būtu labāka par daudzām savām līdziniecēm (un šāda stila grupu mūsdienās patiešām ir ļoti daudz), man saprast ir grūti. Jā, grupas pirmajā ierakstā bija pāris tiešām super kompozīcijas - kaut vai grupas droši vien joprojām lielākais hits "Every day I love you less and less". Otrajā platē arī bija viens mega hits - "Ruby". Bet jauna albuma singli? Nedz "Never Miss a Beat", nedz "Good Days, Bad Days" nešķiet īsti pielīdzināmi grupas agrākajiem grāvējiem. Nav tā, ka tie būtu slikti, bet izcili - arī noteikti nē. Varētu jau teikt, ka grupa turpina attīstīties, nestagnē visu laiku uz vietas, piesaista dažādus viesmūziķus, lai daudzveidotu savu skanējumu un pat ietekmējas no Reja Deivisa un "The Kinks", bet mani tas nepārliecina. Sorry, bet Rejs Deiviss bija (ir?) ģēnijs, bet Rikijs Vilsons un kompānija tādi nav. Un es nezinu, kas mani varētu pārliecināt par pretējo. Varbūt es vienkārši esmu pārāk kritisks attiecībā pret "moderno" mūziku, tas nav nekas izslēgts, bet... es labāk tiešām joprojām palikšu veco grupu fans un par jaunajām tikai reizēm pasmīkņāšu.
2009-12-15 21:37:17
music, 2008

Is Anybody There?

8.5
Tas sanāca neapzināti un neplānoti, ka divu dienu laikā noskatījos jau otro Džona Kraulija filmu. Iespējams, ka pēc šīs filmas noskatīšanās, tu varētu uzreiz paziņot - skat, skat, rekur angļi plaģiatizē "The Curious Case of Benjamin Button". Un zināma taisnība tev būs - šī filma stāsta par puisēnu, kas uzaug veco ļaužu pansionātā, filmas viena no centrālajām tēmām ir nāve un pat vizuāli ir novērojama šāda tāda līdzība starp abām filmām. Taču vienlaikus tavs viedoklis būs pagalam nepamatots - jo lai arī plašākai publikai šī filma kļuva pieejama tikai 2009.gada vasarā, starptautiskajā Toronto kinofestivālā to izrādīja jau 2008.gada septembrī, kamēr "Batons" pirmizrādi piedzīvoja vien tā paša gada decembrī. Vienlaikus es, protams, neapgalvoju, ka plaģiāts būtu otrā no minētajām filmām, vienkārši vēlos atbrīvot "Is Anybody There?" no nepamatotiem pārmetumiem.
2009-12-02 20:59:01
film, 2009

A life less ordinary

4
Denijs Boils ir unikāls ar to, ka katra viņa filma ir ļoti ievērojami atšķirīga no pārējām. Uz doto brīdi esmu redzējis sešas no deviņām viņa režisētajām filmām:
2009-11-20 15:09:40
film, 1997

Sunshine

8
Šo filmu nekādi nevarēju saņemties skatīties jau kopš janvāra, un īsti nevaru saprast, kas tieši bija tas, kas man liedza to noskatīties. Līdz šim redzētās Denija Boila filmas man ir patikušas, galvenajā lomā šajā filmā ir Kilians Mērfijs - ļoti atpazīstams un atmiņā paliekošs aktieris, plus arī kritiķi par šo filmu izteikušies pietiekoši pozitiīvi. Bet manā skatāmo filmu sarakstā "Sunshine" visu laiku tika atbīdīta kaut kur tālāk. Visubeidzot aizvakar izrādījās, ka nevienas citas filmas, ko skatīties, man vienkārši nebija, līdz ar to beidzot pienāca laiks šai filmai.
2009-11-16 06:19:59
film, 2007

Fireball

7
"Fireball" kā albums noteikti ir sliktāks gan par savu priekšgājēju ("In Rock"), gan turpinātāju ("Machine Head"), taču pēc ieraksta pirmās dziesmas tev šāda sajūta diez vai varētu rasties - maniakāli ātrā "Fireball" varbūt ir pat labāka par tādām superklasiskām kompozīcijām kā "Highway Star" vai "Speed King", turklāt šī ir no tām dziesmām, kur tu pat nepateiksi, kurš grupas dalībnieks ir tās galvenā zvaigzne. Vai tas būtu Gilans, kurš šeit izklausās dusmīgāks un spēcīgāks nekā... praktiski jebkur citur. Vai varbūt tas būtu maniakāli plosošais Peiss, kura bungu spēle patiešām līdzinās tādai īstai uguns bumbai. Vai varbūt tomēr Blekmors ar Lordu, kuru saspēle dziesmas otrajā pusē ir teju ekstātitska?
2009-11-04 22:45:39
music, 1971

The House of Blue Light

6
Es pilnīgi noteikti neesmu viens no tiem cilvēkiem, kas ir lielā sajūsmā par Deep Purple astoņdesmito gadu veikumiem. Patiesību sakot, sevišķi man nepatīk gandrīz nekas, ko šī grupa radīja pēc pirmās Mark II izjukšanas, bet tas jau ir cits stāsts. Katrā gadījumā "The House of Blue Light" var lepoties ar to, ka grupas sastāvs ir iespējami autentisks - Gilmors, Blekmors, Peiss, Lords un Glovers (jeb - tas pats sastāvs, kas ierakstīja manis iecienītākos DP albumus). Pēc idejas šāds sastāvs varētu arī 1987.gadā radīt pietiekoši labu mūziku, taču diemžēl this is not the case. Galvenā problēma visai prognozējamā kārtā saistās ar to, ka astoņdesmito gadu otrajā pusē teju ikviens vecās paaudzes izpildītājs darīja visu, lai izklausītos moderns un progresīvs. Bet tas visbiežāk nozīmēja - melodiju trivializēšanu, sintezatoru izmantošanu vietā un nevietā un elektroniskās bungas. Un tas parasti neko labu nenozīmē, un šis gadījums nav izņēmums.
2009-11-03 20:22:51
music, 1987

Fish Tank

6.5
Savā ziņā "Fish Tank" ir ļoti īpatnēja filma, tur šaubu nav. Kurai vēl filmai galvenās lomas atveidotāja atrasta tādā veidā kā šai? Proti, Keitija Džārvisa bija pavisam vienkārša 16 (ja nemaldos) gadus veca meitene, kura nekur nemācījās, nekur nestrādāja un bija uz pareizā ceļa, lai kļūtu par diezgan labu wasted life piemēru. Un gadījās tāda situācija, ka viņa savas dzimtās Tilburijas (kaut kāds angļu miests) dzelzceļa stacijā lamājās ar savu bojfrendu, bet tuvumā patrāpījās kāds no šīs filmas kāstinga darboņiem, kam šķita, ka Keitija varētu kļūt par lielisku galvenās lomas atveidotāju šajā filmā (nekas, ka Keitija nekad nebija mācījusies aktierspēli - un laikam arī neko citu viņa nebija mācījusies). Un tā arī notika - Keitija dabūja Mias lomu un filma ar viņas līdzdalību saņēma žūrijas balvu Kannu kinofestivālā. Protams, tas nebūt nenozīmē, ka Keitija Džārvisa kļūs par nākamo Keitu Vinsletu (tas šķiet vairāk nekā neticami), un ir pilnīgi iespējams, ka pēc gada-diviem viņa būs turpat, kur šis viņas piedzīvojums sākās - Tilburijas stacijā, taču pats par sevi šis apstāklis ir pieminēšanas vērts.
2009-11-03 12:45:35
film, 2009

Roverandom

5
Lai arī sevi neuzskatu par sevišķu ekspertu Tolkiena daiļradē un nekad neesmu maniakāli centies izlasīt katru viņa izdoto rindiņu, zinot Rīgas Centrālās bibliotēkas diezgan skopo angliskās literatūras klāstu, nebija nekāds brīnums, ka šo grāmatu paņēmu un izlasīju. Grūti jau tas nebija - grāmata ar visu priekšvārdu un komentāriem ir knapi 100 lappuses gara un izlasāma stundas-divu laikā. Cita lieta, ka šīs divas stundas varētu veltīt arī kaut kam jēdzīgākam.
2009-11-03 07:31:22
book, 1937

The Power to Believe

7
Pagājuši jau seši gadi kopš pēdējā King Crimson albuma iznākšanas, un patlaban nekas neliecina, ka grupa varētu saviem klausītājiem pasniegt jaunus šedevrus. Labi, varbūt arī liecina - tās pastāvēšanas gados arī iepriekš ir bijušas ilgas pauzes un sastāva maiņas, bet allaž Robertam Fripam ir izdevies sapulcināt sev jaunus sekotājus un atdzīvināt grupu jaunās skaņās. Arī pēdējos gados šādas tādas aktivitātes no šīs apvienības puses ir manītas, taču diemžēl tās nav rezultējušās nedz kādas tūres, nedz jauna studijas albuma formā. Kā jau lirisks un naivs jaunietis, es, protams, sapņotu par jubilejas tūri, kurā Frips apvienotos ar grupas pirmā sastāva dalībniekiem, atzīmējot "In the court of the crimson king" 40 gadu jubileju, izpildot šo albumu tā pilnībā. Bet diemžēl vairāk par slapju sapni šādu vīziju nosaukt nevar - šāda tūre patlaban šķiet ne mazāk neticama kā trio "Giles, Giles and Fripp" negaidīta apvienošanās un filmas izveidšana par Rodniju Todiju (kurš, kā zināms, bija resns un nesmuks).
2009-11-01 17:30:41
music, 2003

Lola versus Powerman and the Moneygoround, Part One

7
Vispār jāatzīst, ka "Lola" kā albums ir diezgan pamatīga vilšanās. Vai vismaz tā ir pamatīga vilšanās, ja tu zini, ka tikai gadu iepriekš Rejs Deiviss un "The Kinks" radīja vienu no (manās acīs) izcilākajiem rokmūzikas veikumiem - rokoperu (ja to tā var nosaukt) "Arthur". Nav tā, ka "Lola vs Powerman" uz šī albuma fona būtu absolūta kaka, bet dievišķās dzirksts te ir gaužām maz.
2009-10-29 21:00:35
music, 1970

Shapeshifter

7
Tu neticēsi, bet tas patiešām notika! 1992.gadā, kad nevienam gar šo grupu īsti nekādas darīšanas nebija, "Gong" izdeva savu pirmo albumu ar jaunu materiālu pēc divdesmit gadu pārtraukuma. Protams, dažādos veidolos un dažādos sastāvos grupa bija pastāvējusi, bet šis ieraksts iezīmēja atgriešanos pie Lidojošās tējkannas triloģijas, planētas Gong mitoloģijas un citām tik tradicionālām šai grupai iezīmēm. Ierindā bija arī divas no centrālajām grupas personībām - Deivids Alens un Gilija Smita. Steve Hillage šajā grupas sastāvā gan nebija, bet pat pēc paviršas noklausīšanās tu visdrīzākais atzīsi - šis patiešām ir tas pats "Gong", kas savulaik bija viena no oriģinālākajām Eiropas grupām, kas spēlēja ne īsti definējama stila mūziku.
2009-10-26 22:53:46
music, 1992

Tarkus

8
No lielākajiem un slavenākajiem progroka ansambļiem trio "Emersons, Leiks un Palmers" manā personīgajā topā ir viens no mazāk aktīvajiem dalībniekiem, kaut kur līdzās grupai "Yes". Es, protams, apzinos, ka šī bija viena no pirmajām īstajām supergrupām (Leiks kopā ar "King Crimson" radīja patiesi šedevrālo "In the court of the Crimson King", Emersons savas iepriekšējās grupas "Nice" sastāvā lika pamatus ārpuslaulības sakaram starp rokmūziku un klasisko mūziku, bet Palmers nāca no Atomic Rooster - viens no labākajām britu smagā gala grupām). Viņus visus trīs bez pārspīlēšanas varētu saukt par super virtuoziem un ģēnijiem un vēl virknē citu skanīgu vārdu. Taču grupas mūzika manā izpratnē pārāk bieži ir pārmērīgi tendēta uz grandiozumu, pārmērīgi uzbāzīga ar savu izcilību un vienlaikus - nemaz ne tik izcila, kā tā pati par sevi domā. Ne velti viņus par galvenajiem vaininiekiem, ka septiņdesmito gadu otrajā pusē progroks kļuva par izsmiekla objektu no augšupejošās panku subkultūras puses.
2009-10-25 23:17:41
music, 1971

How to Lose Friends and Alienate People

5.5
Lai arī esmu Saimona Pega cienītājs, no šīs filmas neko dižu negaidīju (bija dzirdēts daudz negatīvu atsauksmju) un tā man nelika vilties. Filmas pamatā ir kāda angļu žurnālista memuāri par to, kā viņš neveiksmīgi mēģināja kļūt par ievērojamu spīdekli Amerikā, strādājot žurnālā "Vanity fair". Tu droši vien domā - ai, nē, atkal kārtējais "The Devil Wears Prada"! Patiesībā tā gluži nav - Tobijs Jangs (reālais žurnālists) pilnīgi noteikti nav tas tipāžs, kura dzīves stāsta lielākā morāle ir saprast, ka darbs nav svarīgāks par visu, viņš ir diezgan nejauks tips, kam patīk vulgāri joki un kam riebjas jebkādas autoritātes, ideālais darbinieks, ko neviens autoritāra stila izdevums negribētu redzēt savā štatā, un tomēr tas nliedza Jangam labu laiciņu pakrist uz nerviem gan savai priekšniecībai, gan kolēģiem. Diemžēl filma šo stāstu nepasniedz tā, lai man būtu interesanti tam sekot.
2009-10-16 23:21:30
film, 2008

Frequently Asked Questions About Time Travel

7.5
Nebrīnīšos, ja tev par šo filmu nebūs gadījies dzirdēt. Lai arī angļu kino Latvijā neapšaubāmi ir labāk zināms par ziemeļkorejas filmu industriju, gluži katru mazbudžeta komēdiju pie mums kinoteātros nerāda. Mani šī filma piesaistīja ar tradicionālo lietu - vienu zināmu un simpātisku aktieri. Runa šeit ir par Chris O`Dowd jeb Roju no "IT Crowd", kuram šajā filmā ir droši vien lielākā kino loma viņa karjerā. Protams, "The Boat that Rocked" ir lielāka mēroga filma, bet tur O`Dowd ir izteikts otrā plāna varonis, kamēr šeit - teju vai galvenā filmas zvaigzne.
2009-10-16 23:10:03
film, 2009

Down and Out in Paris and London

8
Eriks Artūrs Blērs, kas vairumam cilvēku (ieskaitot mani) labāk pazīstams ar savu literāro pseidonīmu Džordžs Orvels, ir viens no maniem iecienītākajiem divdesmitā gadsimta pirmās puses rakstniekiem. Tiesa, ar šo konkrēto grāmatu manas attiecības iepriekš nebija tās labākās - pirms daudziem gadiem paņēmu šo grāmatu lasīt no Svešvalodu bibliotēkas (tajos labajos laikos, kad vēl nebiju no tās izbanots), bet pēc kādām desmit lappusēm to pametu, kaut kas man tolaik šajā grāmatā nepatika, iespējams, man bija tolaik nepietiekamas angļu valodas zināšanas, tagad jau par vēlu par to spriest.
2009-10-07 14:52:09
book, 1933

Lord Malquist and Mr Moon

7.5
Pat ja tev Toma Stoparda vārds ir zināms, diez vai tev būs gadījies lasīt šo viņa grāmatu. Ne velti tās jaunākā izdevuma priekšvārdā autors apgalvo, ka viņš neesot pazīstams ar nevienu cilvēku, kas to būtu izlasījis. Un nav jau brīnums - Stopards tomēr ir pamatā zināms kā dramaturgs ("Arcadia", "The Invention of Love", "The Real Thing", "Rosencrantz and Guildenstern are dead"), kino scenārists ("Brazil", "Shakespeare in Love" un pat kā režisors (sava paša mirušajiem Rozenkrancam un Gildenšternam). Bet ko mēs zinām par Stopardu kā prozas autoru?
2009-09-19 10:05:04
book, 1966

The Napoleon of Notting Hill

7
"Notinghilas Napoleons" ir viena no īpatnējākajām antiutopijām, ko man ir nācies lasīt. Čestertons līdz šim man bija pazīstams kā (nebaidos teikt) izcilā "Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena" autors, tālab agrāk vai vēlāk man bija vienkārši fiziski nepieciešams izlasīt vēl kādu viņa grāmatu, un šī konkrētā, cik zinu, tiek uzskatīta par vienu no viņa labākajām.
2009-09-19 09:44:33
book, 1904

The Boat that Rocked

8
Nenoliegšu, man bija bažas, pirms izvēlējos skatīties šo filmu. It kā jau Ričards Kērtiss ir lielisks vecis, ne velti "Love Actually" ir viena no labākajām pēdējo 10-20 gadu romantiskajām komēdijām, un arī citas viņa filmas man tīk labi. Bet par šo konkrēto filmu dzirdēju, ka īsti laba tā neesot, īsti nesapratu gan, kas tajā kādam nešķita labs, bet tā nu bija.
2009-09-08 20:26:30
film, 2009

Genova

7
Ar filmu "Dženova" var teikt, ka sāku gatavoties festivālam "Baltijas pērle". Kā jau tas man kopumā ir raksturīgi, uz sevišķi daudzām festivāla filmām visticamākais es neiešu, toties festivāla filmu sarakstu izmantošu kā savu kino skatīšanās plānu tuvākajam laikam. Protams, nebūs tā, ka skatīšos tikai un vienīgi šajā festivālā pārstāvētās filmas, bet diezgan augstu to procentu gan.
2009-09-08 08:01:40
film, 2009

Three and Out

7
Lai arī es apzinos, ka "Three and out" nav diez ko laba filma, tā man tāpat patika. Šī ir viena no tām relatīvi vieglajām komēdijdrāmām, kurās scenārijā ir daudz vāju vietu un kuru vēstījums ir visai banāls un kuras tomēr paliek atmiņā ar pietiekami siltām sajūtām galvenokārt - pateicoties aktierspēlei un reizēm ļoti asprātīgiem dialogiem (kas gan neliedz tajā pat laikā citai dialogu daļai būt banālai līdz riebumam).
2009-09-02 16:12:24
film, 2008

My Uncle Oswald

6
Līdz šim es Roaldu Dālu pazinu divos veidos - kā vienu no spēcīgākajiem angļu horror-humor rakstniekiem, kas radījis virkni fenomenāli spēcīgu un biedējošu noveļu, un kā bērnu rakstnieku - "Čārlija un Šokolādes fabrikas" autoru. Taču izrādās, ka Dālam bija vēl vismaz trešā personība - izvirtuša humora rakstniecība.
2009-09-01 11:08:48
book, 1979

Perelandra

4.5
Līdz šim mana pazīšanās ar Klaivu Sinkleiru Luisu aprobežojās ar "Nārnijas hroniku" eposu, un īstenībā es pat nezināju, ka Luisam bija arī kādi citi darbi, izņemot šo diezgan izteikto Tolkiena plaģiātu. Taču izrādās, ka Luisam ir arī otrs nopietns literārs veikums - romānu triloģija par kosmosu, kura otrā daļa arī ir šis romāns "Perelandra".
2009-08-25 11:37:47
book, 1943

The Deeper Meaning of Liff

6.5
Patiesībā šai grāmatai ir divi autori - Duglass Adamss to uzrakstīja kopā ar savu ilggadējo sadarbības partneri Džonu Lordu, taču tā kā Lords man ir svešs putns, bet Adamss - labi zināms, virsrakstā minu tikai pirmo. Tāpat nepieciešama otra atruna - grāmata, par kuru šeit rakstu, nav vis sākotnējā "The Meaning of Liff", kas iznāca 1983.gadā un neapšaubāmi savu nosaukumu bija daļēji aizguvusi no Monty Python filmas "The Meaning of Life", bet gan 1990.gada papildinātais izdevums, kurā sniegti skaidrojumi apmēram divreiz vairāk vārdiem nekā oriģinālā.
2009-08-21 11:35:04
book, 1990

Flaubert`s Parrot

8
Ko es zinu par franču rakstnieku Gustavu Flobēru? Patiesību sakot - gaužām maz. Varbūt vienīgi to, ka viņš dzīvoja gana sen un to, ka viņa slavenākā grāmata ir "Bovarī kundze", kuru es, protams, neesmu lasījis. Pēc šī Džuljēna Bārnsa romāna man patiesībā pat radās vēlme iepazīt Flobēru tuvāk. Kā teiktu mūsu leģendārā literatūras skolotāja Aina Britāne: "Izlasītais Bārnsa romāns - manas vēlmes iepazīt Flobēra daiļradi rosinātājs."
2009-08-21 07:52:49
book, 1984

Harry Potter and the Half-Blood Prince

7
Stāsts par Hariju Poteru arī uz lielajiem kino ekrāniem pamazām virzās uz savu loģisko noslēgumu. Populārās sērijas sestās grāmatas ekranizāciju tāpat kā iepriekšējo daļu vada angļu režisors Deivids Jeitss, kurš interesantā kārtā pirms šī mega projekta neko sevišķi populāru radījis nebija (ja neskaita nesen noskatīto "The Girl in the Cafe", kas gan bija laba filma, bet ļoti tāla no Potera sāgas vērienīguma ziņā).
2009-07-27 08:36:53
film, 2009

Hippies

6
Nav noslēpums, ka es esmu Saimona Pega fanātiķis. Ok, varbūt arī ir noslēpums - ne tādā ziņā, ka es to slēptu, bet tādā ziņā, ka to varbūt ne katrs būs dzirdējis. Nav jau arī tā kā ar Džonu Klīzu, ka es Pega karjerai sekotu gadiem ilgi un ar nepacietību gaidītu katru jaunu viņa projektu. Bet tas tomēr bija pietiekoši loģiski, ka izlēmu skatīties seriālu "Hippies". Pirmkārt, man patīk Pegs, otrkārt man patīk hipiji, treškārt man patīk britu humors. Tiktāl viss kārtībā, vai ne?
2009-07-10 11:00:27
film, 1999

Lady Chatterley`s Lover

6.5
Pirms astoņdesmit gadiem, kad "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" nāca klajā, šis romāns kļuva par plašu diskusiju objektu, daudzie to pēla, daudzi to slavēja, bet tas pilnīgi noteikti bija Notikums. Grāmata, kura nekautrējās runāt par seksu, kura nekautrējās pārkāpt dažādus tabū. Es varu noticēt, ka vēl astoņdesmito gadu vidū Padomju Savienībā šī romāna seksa ainas tika uzskatītas par normālam cilvēkam nepieņemamām, un vēl joprojām varētu atrast cilvēkus, kurus šī grāmata varētu šokēt. Bet tādu pilnīgi noteikti nav vairākums.
2009-07-09 15:56:53
book, 1928

The Enchantress of Florence

7.5
Kad bijām Prešovā, jau diezgan savlaicīgi izlēmu, ka man būs nepieciešama kāda grāmata, ko lasīt atceļā uz Rīgu. Izvēle krita uz Salmana Rušdi vienu no jaunākajiem romāniem - "Florences apbūrēja". Aizrauties ar sižeta atstāstījumu es šoreiz neriskētu - pārāk daudz grāmatā ir notikumu, personāžu, darbības vietu un turklāt visticamākais savā stāstījumā es tāpat visu sajaukšu. Lai kaut nedaudz būtu skaidrs, par ko īsti ir šī grāmata, varu pieminēt, ka darbība tajā norisinās ap 1500.gadu vairākās vietās - gan austrumos, gan Florencē, skarot arī Jaunās pasaules tēmu. Vēsture un autora iztēle šajā romānā ir savīti visai cieši, bet tas, protams, nenozīmē, ka šis būtu tradicionāls "vēsturiskais romāns". Vislielāko līdzību tajā saskatīju ar Umberto Eko "Bodolino", kurā principā bija ļoti līdzīga nostādne, un patiesībā arī sižetos ir gana daudz kopīgu elementu.
2009-07-06 08:12:30
book, 2008

Henry and Cato

6
"Henrijs un Kato" ir viens no relatīvi vēlīnajiem Airisas Mērdokas darbiem, ļoti tipisks viņas darbs un vienlaikus - ne sevišķi veiksmīgs. No rakstniecēm-sievietēm Mērdoka droši vien manā gadījumā ir vislabāk iepazītā (ja nekļūdos, šī ir 11. viņas grāmata, ko izlasīju), taču īstas pārliecības par to, ka man viņas darbi patiešām patīk, man tā arī nav. Viņas grāmatu plusi ir acīmredzami - kolorīti personāži, labi savērpta intriga, lieliska valoda (šo grāmatu turklāt vēl arī lasīju angliski, tā ka "lost in translation" nebūs piemērojams) un pat pietiekoši saistoši vides apraksti (kurus joprojām neesmu iemīlējis, arvien būdams gandrīz vai skolnieka prātā). BET
2009-06-30 17:42:04
book, 1976

The Parole Officer

6
Ar šo filmu man sanāca pagalam dīvaini - to paņēmu kā vienu no skatāmajām lentēm braucienā uz Zandebeku, taču vēl pirms izbraukšanas mans tēvs man pavēstīja, ka es būtu tikpat labi varējis filmu nokopēt no viņa nevis vilkt no Interneta (nē, es neizmantoju sliktos torrentus! kā tu varēji kaut ko tamlīdzīgu iedomāties!), jo, kā izrādās, manā datorā tā bija jau bijusi pirms apmēram gada. Kālab to toreiz nenoskatījos un kā tas sanāca, ka tēvs gan noskatījās - tiešām nezinu. Bet īstenībā tas nav svarīgi. Tāpat nav būtisks apstāklis, ka šajā filmā piedalās Simon Pegg. Nav svarīgi tādēļ, ka viņa loma ir vienkārši fenomenāli nenozīmīga - aina, kurā viņš ir uz ekrāna, ilgst apmēram 13 sekundes un 3 no tām Pegs netiek rādīts, un arī viņa lomas apraksts IMDb "deflated husband" neliek gaidīt neko lielāku.
2009-06-30 15:12:41
film, 2001

Guest House Paradiso

2.5
Pilnīgi noteikti sevi uzskatu par angļu komēdiju cienītāju, bet tas tomēr automātiski nenozīmē, ka jebkura "uz salas" tapusi kumēdiņfilma man būtu jāatzīst par pārāko kino šedevru, un "Guest House Paradiso" pilnīgi noteikti būs tas gadījums, kad komplimentus izteikt man ne prātā nenāks. Vispār šo filmu noskatījos tikai tālab, ka tā kļuva par kino debiju Saimonam Pegam, turklāt vēl vienā no lomām šeit ir arī Bils Naitijs. Attiecībā uz šiem diviem aktieriem arī "Guest House Paradiso" sakarā neko sevišķi sliktu pateikt nevaru - Naitijs īstenībā ir droši vien jēdzīgākais personāžs šajā šausmu stāstā, kamēr Pegs ir varbūt ne sevišķi atmiņā paliekošs, bet arī ne katastrofāls. Bet kopumā šī filma ir vienkārši drausmīga.
2009-06-29 09:00:34
film, 1999

Tess

5.5
Romāns Polanskis bez šaubām ir ne tikai viens no ievērojamākajiem 20.gadsimta režisoriem, bet arī no pretrunīgākajiem. Paglābies no Holokausta; Mensona banda nogalināja viņa stāvoklī esošo sievu; vēlāk pats Polanskis aizbēga no tiesas, kurā bija apsūdzēts dzimumsakarā ar 13 gadīgu meiteni; un vēl citas detaļas dara viņu par ļoti, ļoti neviennozīmīgi vērtējamu personību. Tas gan diez vai sevišķi varētu ietekmēt manu viedokli par viņa desmito režisēto filmu - "Tesa", kas veidota pēc Tomasa Hārdija romāna "Tesa no d`Ērbervilu dzimtas".
2009-06-17 09:28:03
film, 1979

Hit the Highway

5
Par grupas „The Proclaimers” eksistenci uzzināju pirms gandrīz desmit gadiem vienā no tradicionālākajiem VH1 raidījumiem – „One hit wonders”. Šo divu ļoti dorkiskā paskata ar šausmīgu skotu akcentu dziedošo puišu dziesma „I will be 500 miles” savā nedaudz perversajā veidā bija perfekta, un man radās interese kaut ko vairāk uzzināt par šo grupu. Tā es tiku pie šīs grupas trešā studijas albuma – „Hit the Highway”. Droši vien labāk būtu bijis, ja es jaunas zināšanas par šo grupu ieguvis nebūtu.
2009-06-14 19:58:32
music, 1994

The Girl in the Cafe

7.5
Sāksim ar pamatjautājumu: kas ir Ričards Kērtiss - šīs filmas scenārists un droši vien - galvenā persona? Sāksim ar pozitīvo - astoņdesmitajos gados viņš kopā ar Rovanu Atkinsonu radīja seriālu "Blackadder". Deviņdesmitajos gados viņš iemantoja lielu popularitāti kā romantisku komēdiju scenārists - radot tādas filmas kā "Notting Hill" un "Four Weddings and a Funeral". Jau jaunajā tūkstošgadē Kērtiss uzņēmās režisora pienākumus un uzņēma patiešām kolosālo "Love Actually". Taču ir viņa karjerā arī tādi punkti, ko labprātāk pat nepieminētu - "Bridžitas Džonsas dienasgrāmata" (sorry, bet tās filmas ir sūds), vesela kaudze Mistera Bīna projektu - gluži iespējams, ka viņa vaina manā izpratnē viena no kaitinošākajiem komēdiju personāžiem pastāvēšanā ir ne mazāka nekā tā ir Atkinsonam.
2009-06-13 22:57:24
film, 2005

The Edge of Love

6
Vairākas reizes mēģināju piespiest tautu šo filmu skatīties plašākā skatītāju lokā, taču allaž neveiksmīgi. Tagad, kad filmas skatos vienatnē Slovākijā, mani vairs nekas nevarēja no tās atturēt. Varbūt tomēr vajadzēja.
2009-06-12 09:52:01
film, 2008

Spaced: Season 2

8.5
Noskatījāmies līdz galam seriālu Spaced. Šis jāatzīst bija tas gadījums, kad otrā sezonā man noteikti patika labāk par pirmo. Laikam gan tāpēc, ka personāži jau labāk iepazīti un kļuvuši saistošāki. It kā viss turpinās tajā pašā garā - tie paši personāži, līdzīgas situācijas, bet kaut kā viss nostrādā labāk. Droši vien tāpēc, ka bijām labāk piešāvušies tieši šim ļoti īpatnējam humora veidam - pilnam ar atsaucēm uz visdažādāko kino klasiku un citām lietām.
2009-06-09 11:45:57
film, 2001

The Acid House

7
"Skābes nams" ir Irvina Velša pirmais stāstu krājums, kas tika izdots pēc viņa neapšaubāmi slavenākā darba - kulta romāna "Trainspotting". Tajā sev visai raksturīgā stilā Velšs pievēršas trim centrālajām savas daiļrades tēmām:
2009-06-03 10:17:16
book, 1994

FM Season 1

8
Laikam tas nebūs sevišķs atklājums, ja pateikšu, ka kopumā sevi uzskatu par britu humora cienītāju. Un līdz ar to nav nekāds brīnums, ka laiku pa laikam iepazīstu kādu jaunu "salās" tapušu seriālu. Šoreiz stāstīšu par "FM", kura pirmo sezonu nesen pabeidzām skatīties.Labāk zināmā seja šajā seriālā ir Chris o`Dowd, kuru tu droši vien pazīsi kā Roju no "IT Crowd". Un arī šajā seriālā Kriss ir galvenā zvaigzne. Tikai viņa darbības sfēra šoreiz nav saistīta ar tīkliem un
2009-06-02 13:43:55
film, 2009

Spaced: Season 1

7.5
Kā gan labāk īsināt laiku, kad esi palicis bez darba, ja ne skatoties britu seriālu par pārīti, kas nīkst īrētā dzīvoklī, neko īsti nestrādājot? Nezinu, vai tu varētu piedāvāt ko labāku, bet mēs šajās nedēļās noskatījāmies pirmo seriāla "Spaced" sezonu. Grūti tas, protams, nebija, jo tradicionālajā angļu manierē šī sezona sastāvēja no nieka 7 sērijām, no kurām katra ir īsāka par 25 minūtēm. Līdz ar to kopumā "Spaced" 1.sezona ir tikai nedaudz garāka par standarta pilnmetrāžas filmu.
2009-05-29 23:45:28
film, 2000

Give `em enough rope

7
Nebūšu šajā jautājumā oriģināls un atzīšu, ka "The Clash" otrais albums ir ievērojami sliktāks gan par plati pirms tā, gan par to, kas tam sekoja. Savā ziņā tas gan iezīmē Clash pāreju no "tīra" pankroka uz daudzveidīgāku mūziku, tomēr visbiežāk tas sagādā arī to, ka šis ieraksts ir mazāk baudāms nekā abi tam apkārt esošie. Dziesmas ir garākas, lēnākas, taču joprojām tās balstās uz tām pašām struktūrām, kā pirmajā ierakstā, rezultātā tās vienkārši ir mazāk interesantas. Patiesībā gan ieraksta pirmā puse ir pietiekoši saistoša - tādas dziesmas kā "Julie`s in the drug squad", "Last gang in town", "Safe European home" un "Tommy Gun" ir gana klasiski Clash veikumi ar visiem tiem elementiem, kas raksturo šīs grupas agrīno karjeras fāzi, un dažas no tām labi iederētos arī debijas platē (vislabāk droši vien - "Tommy Gun"), taču ar otro ieraksta pusi ir virkne problēmu. Svarīgākā no šīm problēmām ir pavisam vienkārša - dziesmas nav diez ko interesantas un šķiet atrodamies šajā albumā tikai vietas aizpildīšanas nolūkā. Kaut kādi momenti arī tajās ir pietiekami labi, "Stay Free", piem., ir lieliska tolaik vēl nepavisam nedzimušā britpopa himna, kas varētu būt bijusi par ietekmi tādai grupai kā "Pulp", savi pozitīvi mirkļi ir arī iekš "Drug-Stabbing Time" un "All the young punks", taču kopumā šis ieraksts īsti mani nepārliecina. Es neietu tik tālu, lai to nosauktu par absolūtu izgāšanos un lielāko negodu grupas ierakstu katalogā, taču ir dzirdēti arī labāki veikumi par šo.
2009-05-12 09:09:41
music, 1978

From Genesis to Revelation

7
Cik, tavuprāt, gadu bija grupas dalībniekiem, kad viņi ierakstīja šo albumu, kuram atbilstoši nosaukumam vajadzētu sevī ietvert Bībeles stāstu no Radīšanas līdz Atklāsmei? Vecākajiem - tādiem kā Pīters Geibriels un Tonijs Benkss - bija 18, jaunākajiem - 16. Protams, varbūt tā ir tikai mana iekšējā skepse, bet šāds vecums šķiet nedaudz par mazu nopietniem konceptiem, un līdz ar to nav brīnums, ka liela daļa šī ieraksta izklausās nepietiekami adekvāta grupas iespējām tajā laikā. Tas tomēr ir jāatzīst, ka 1968.gada vasarā neviens no viņiem vēl nebija muzikāls virtuozs, viņiem nebija nedz pieredzes ierakstoties studijā, nedz arī īsti skaidras vīzijas par to, kādam tad vajadzētu būt grupas nākotnes skanējumam. Līdz ar to uzreiz ir jāpieņ, ka "From Genesis to Revelation" ierakstījušai grupai nav pārāk liela līdzība ar to grupu, kas dažus gadus vēlāk radīja "Selling England by the Pound" un "The Lamb Lies Down on Broadway".
2009-05-07 09:31:12
music, 1969

Sex, Age and Death

6.5
Ko manā ierakstu krājumā dara Boba Geldofa albums - tas ir labs jautājums. Protams, ļoti jauki, ka šis vīrs spēlēja galveno lomu filmā "The Wall", taču īsti ar to nepietiek, lai viņš man automātiski šķistu saistošs mūziķis. Un viņa organizētie "Live Aid" pasākumi tomēr lielā mērā bija populistiski izgājieni ar mērķi iedzīvināt popularitāti zaudējošu mūziķu karjeras (piem., manu kādreizējo elku "Queen"). Taču ja jau šāds ieraksts manā krājumā ir, tad varu vien to noklausīties un padalīties iespaidos.
2009-05-01 09:40:57
music, 2001

Layla And Other Assorted Love Songs

8.5
"Layla - you`ve got me on my knees" varētu būt visslavenākā frāze, kuru Kleptons radījis savā nu jau 45 gadus ilgajā mūziķa karjerā. Un nekas, ka patiesībā viņas vārds nebija Leila, bet gan Petija un ka viņa tolaik bija Džordža Harisona sieva (un saki vēl, ka Kleptons ir labs cilvēks, kas savam labākajam draugam noņēmis sievu). Bet mūziķis viņš tiešām bija sasodīti labs, un "Layla" ne bez pamata tiek dreijāta raidstacijās līdz šai pašai dienai. Visas šī albuma dziesmas, protams, nav gluži tik labas kā šī, bet "I Looked Away", "Key to the Highway", "Have you ever loved a woman" un vēl virkne citu ir pietiekami tuvas tam. Es varbūt to nesauktu par Kleptona karjeras labāko ierakstu, taču viņa saspēle ar Dveinu Almanu šajā albumā ir tiešām neatkārtojami skaista, un emocionāli šis ir viens no uzrunājošākajiem viņa muzikālajiem veikumiem, un arī ģitārspēles ziņā tas ir fenomenāls. Līdz ar "Cream" un "Blind Faith" izjukšanu Kleptons savā jaunajā draugu kompānijā ir atteicies no mūzikas šerpākajām pusēm, un šis albums, protams, ir tiešām viegls mīlas dziesmu apkopojums, taču... man īsti nav ko patlaban par to teikt, jo atlikušas vēl tikai dažas minūtes līdz brīdim, kad es iziešu no biroja un būs sācies mans atvaļinājums. Spānija, es jau nāku! Bet jauki, ka pēdējā dienā pirms atvaļinājuma esmu klausījies tik ļoti baudāmu mūziku.
2009-04-16 17:55:03
music, 1970

Blind Faith

8
"Blind Faith" neapšaubāmi bija unikāla grupa, kuru parasts dēvēt par pirmo rokmūzikas supergrupu. Tajā ietilpa veseli divi nupat izjukušās "Cream" dalībnieki - Ēriks Kleptons un Džindžers Beikers, tāpat Riks Greks no "Family" un Stīvs Vinvuds no "Traffic". Nav slikts sastāvs, vai ne? Taču šādai zvaigžņotai grupai acīmredzami nebija lemts ilgs mūžs - visiem šiem vīriem (ne bez pamata) bija diezgan smagi raksturi un augsts pašvērtējums, kas gadiem ilgi sadarbību īsti nepieļāva. Droši vien smagākais raksturs no šiem četriem bija (ir) Kleptonam, kura ceļošana no vienas grupas uz citu sešdesmito gadu garumā bija gandrīz nebeidzama (un arī vēlāk savu pavadošo ansambli viņš rediģējis vai katru mīļu dienu). Līdz ar to "Blind Faith" bija tikai viena vienīga iespēja bagātināt pasauli ar savu muzikālo vēstījumu, un šie vīri darīja visu no sevis atkarīgo, lai šis vēstījums būtu labs.
2009-04-15 09:15:57
music, 1969

Readymades

4
Šis, manuprāt, ir pārliecinoši sliktākais albums, ko Chumbawamba jebkad izdeva. Pārmērīga aizraušanās ar deju mūzikas ritmiem pilnīgi noteikti šai grupai par labu nenāca, kā rezultātā šis ieraksts tagad jau izklausās ne vien absolūti morāli novecojis, bet tas arī ir tāda veida ieraksts, kuru man patiesībā darbā ir kauns klausīties - ja nepievērš uzmanību dziesmu tekstiem un grupas vēstījumam var rasties iespaids, ka esmu sācis klausīties stipri zemas kvalitātes popsu, un tas nav tāds iespaids, ko vēlos par sevi radīt, it īpaši ievērojot to, ka šis ieraksts tiešām nav labs. Pagalam maz šajā ierakstā ir "īstu" instrumentu, gandrīz viss ir sintezēts, un es varu tikai brīnīties, kādā veidā pāris gadus vēlāk ar "Un" šī grupa spēja reabilitēties un atgūt manu uzticību. Patiesībā, cik atceros, koncerta izpildījumā dažas no šī ieraksta dziesmām nebija TIK sliktas, un tomēr tādas dziesmas kā "Home with me", "If it is to be, it is up to me" ir no tās kategorijas, par kurām grupai, manuprāt, vajadzētu kaunēties. Es jau nesaku, ka viņiem vajadzētu vienmēr būt bezkompromisu agresīviem vai arī allaž ierakstīties tikai acapella režīmos, taču šis patiešām ir stipri skumjš ieraksts, kurš īsti nevar lepoties ar neko. Un es vislabprātāk pieņemtu, ka šādu albumu "Chumbawamba" nekad neizdeva un ka patiesībā tie ir kaut kādi, nezinu, kaut vai "Rednex", kas atbildīgi par šo patiešām nožēlojamo dziesmu apkopojumu. Jau "Tubthumper" man negāja sevišķi labi pie pusdienām, bet šis ir tiešām ļoti, ļoti slikts albums, viens no tiem, kurus es nekad vairs negribētu klausīties. Un dīvaini, ka patiesībā diezgan daudz šī ieraksta elementu var atrast arī iekš "Un", kas man patīk, bet... šeit tas viss nestrādā un rada patiešām ļoti skumju iespaidu, vienīgā dziesma, kuru varu bez piespiešanās nosaukt par labu, ir "Don`t try this at home" (tāda kā mellow versija pāris gadus vēlākajai "e-Bay".
2009-04-10 17:07:27
music, 2002

Three of a Perfect Pair

7.5
Ar "Three of a Perfect Pair" beidzās kārtējā KC darbības fāze, Fripam ar Beljū pamatīgi sanīstoties un nespējot sadarboties līdz pat nākamās desmitgades sākumam. Tāpat ar šo ierakstu beidzas mana sistemātiskā iepazīšanās ar KC daiļradi (kaut kad tālākos diskos ir vēl pārītis viņu ripuļu, bet vismaz uz dažiem mēnešiem es par šo grupu varu aizmirst). "Three of a perfect pair" skaņdarbos diezgan izteikti var just, ka Beljū un Frips katrs sākuši vilkt segu uz savu pusi, vienam arvien vairāk aizraujoties ar new wave popsīgo pusi, bet otram atceroties, ka viņš nācis no progroka pasaules un darbinot savus maģiskos "Frippertronics". Un patiesībā gan vienam, gan otram viņa darbības virzienā jūtams zināms progress, līdz ar to vismaz par "Beat" šis ieraksts ir labāks. Pirmajā plates pusē vairāk ir jūtama Beljū līdzdalība, kamēr otrajā vairāk darbojas Frips. Interesanti, ka ieraksta pēdējā kompozīcija saucas "Larks Tongues in Aspic Part III", proti, Frips atgriežas pie apmēram desmit gadus vecas tēmas un attīsta to grupas astoņdesmito gadu manierē - melodiski it kā dziesma ir gana līdzīga savām priekšgājējām, bet skanējums ir tik dramatiski atšķirīgs, ka atkal jau saliekot to kopā ar pirmajām divām "cīruļu mēļu" daļām, tu vari tikai pabrīnīties, ka visus šos skaņdarbus ir ierakstījusi viena un tā pati grupa. Kopumā šī ieraksta skanējums tik radikāli no "Beat" neatšķiras, bet kaut kāda iemesla dēļ tas šķiet labāks par savu priekšgājēju. Droši vien tāpēc, ka Frips sekoja principam - katru KC ēru beigt uz augstas nots. Vispār gan interesanti, kā tas sanāca, ka pēc interešu konflikta rašanās viņš vienkārši neizsvieda Beljū ārā no grupas un uzreiz nepārveidoja KC līdz nepazīšanai. Varbūt viņš nemaz nav tik ciets rieksts, kā to varētu domāt. Lai gan - kas to lai tagad zina. Katrā gadījumā "Three of a Perfect Pair" man diez vai būs viens no grupas tuvākajiem ierakstiem (īsi sakot no viņu astoņdesmito gadu ēras man pilnīgi pietiek ar vienu albumu - "Discipline"), bet tas ir pietiekami saistošs, lai laiku pa laikam to atskaņotājā ielikt varētu.
2009-04-10 09:14:17
music, 1984

Beat

7
More of the same but slightly worse. Šādi varētu vienā teikumā raksturot King Crimson astoņdesmito gadu versijas otro studijas albumu. Tie paši dalībnieki, tie paši instrumenti, tā pati pieeja, bet mazāk paliekošo vērtību. Kas man šeit ne pārāk patīk, ir pārāk meinstrīmam piederošais skanējums. Cik atmiņā paliekoša lai arī nebūtu "Heartbeat" melodija, tā tomēr ir tikai pussoli no tā astoņdesmito gadu grāvja, kurā KC tomēr nebūtu vēlams iegāzties. Reizēm, kā piemēram ar "Sartori in Tangier" KC tomēr turpina eksperimentēt, bet... viss šis ieraksts man kaut kā šķiet stipri vien bezpersonisks un diezgan mēreni aizraujošs. Un man nav noskaņojuma ieslīgt detaļās.
2009-04-09 09:31:51
music, 1982

Discipline

8
Kas tā par blēdību? Šī grupa nav nekāds King Crimson. Kur palikuši grandiozie orķestrālie aranžējumi? Kur palikusi pompozitāte? Kā šie "new wave" blēži uzdrošinās saukties par King Crimson? Šādas ir pirmās sajūtas, kas mani (un droši vien - jebkuru cilvēku) pārņem, pirmo reizi klausoties "Discipline".
2009-04-08 09:35:59
music, 1981

Red

8.5
"Red" pielika punktu "King Crimson" otrajai (trešajai? ceturtajai?) inkarnācijai, un atšķirībā no iepriekšējām reizēm šoreiz tas patiešām tika domāts kā punkts - Frips nevis padzina visus grupas dalībniekus, nomainot tos pret citiem tikpat ātri nomaināmiem cilvēkiem, bet gan paziņoja, ka grupa ir savu nodzīvojusi un ka tās vēsturē būtu liekams punkts (protams, pēc vairāk kā pieciem gadiem viņš grupu atkal atjaunoja, bet tas jau ir cits stāsts). Un saki vai nesaki - "Red" ir droši vien labākais punkts, kad KC varēja pielikt punktu. Noteikti tas bija daudz grandiozāks solis nekā būtu bijis aiziet pēc "Starless and Bible Black" - jo šis ir patiešām viens sasodīti labs albums, tāds, kura dēļ šī grupas versija ir visvairāk atminēšanas vērta. Ja kas oficiāli KC uz šo albumu bija kļuvis par trio - kā pamatsastāva dalībnieki tajā bija atlikuši vien Frips, Brufords un Vetons, taču piedalījās ieraksta tapšanā arī Mels Kolinss, Deivids Kross un... Ījans Makdonalds. Jā, tas pats Ījans Makdonalds, kura saksofona spēle bija viena no būtiskajām "In the Court of the Crimson King" sastāvdaļām. Šoreiz viņš gan nav grupas dalībnieks, bet tikai kā "session musician", taču kāda starpība - Ījans ir atgriezies un viņš ir tikpat labs kā jebkad iepriekš.
2009-04-07 09:25:07
music, 1974

Larks Tongues in Aspic

8
"Larks Tongues in Aspic" oficiāli tiek uzskatīts par King Crimson trešās ēras ievadošo ierakstu, un tam pamatojums ir sekojošs: pirms šī albuma ierakstīšanas grupai nomainījās pilnīgi visi dalībnieki (izņemot, protams, Robertu Fripu). Un jāatzīst, ka šis sastāvs noteikti vismaz pēc vārdiem bija spēcīgāks nekā tas, kas ierakstīja "Islands". Galvenā jaunā zvaigzne dabiski bija bundzinieks Bils Brufords - iespējams, izcilākais progroka buņģieris, kuru Frips bija pārvilinājis no "Yes". Arī jaunais vokālists Džons Vetons (no "Family") nebija gluži zemē metams, tāpat multiinstrumentālists Deivids Kross. Rezultātā "Larks tongues in aspic" (to varētu latviskot kā "Cīruļu mēļu galerts" - pretīgi, ne?) ir visnotaļ iespaidīgs ilgas "jam"ošanas albums - saukt par dziesmām šī ieraksta kompozīcijas man kaut kā nesanāk (taustiņi pareizi nespiežas), galvenokārt tādēļ, ka tās nav dziesmas. Vienkārši vairāki superprofesionāli vīri iegāja studijā un ierakstīja to, kā viņi spēlē. Tā varētu raksturot šo ierakstu. Pazudušas ir visas klasiskās mūzikas notis, kuras tik ļoti kritikai nepatika iekš "Islands", tā vietā stājoties tipiskiem un ūberprofesionāliem progroka gabaliem (spēcīgākie "džemi" šeit droši vien ir abas "Larks Tongues" daļas, kuras iekļauj šo ierakstu un veido arī apmēram pusi tā garuma). "In the court" ēras King Crimson varbūt bija vairāk orientēti uz strukturētas mūzikas taisīšanu, taču arī savā 1973.gada veidolā šī grupa bija vienkārši fenomenāli iespaidīga. Frips neapšaubāmi pa šiem gadiem bija progresējis kā ģitārists, Brufords spēja darīt daudz tāda, kas Maiklam Gailsam nekad nebūtu pa spēkam. Jā, Vetons nav gluži Gregs Leiks, kas attiecas uz dziedāšanu, bet vokāliem šajā platē arī nav tik liela loma - tā vietā šeit ir superīgas saspēles starp Fripu un visiem tiem dažādajiem brīnumiem, ko spēlē Kross, un tam visam apakšā plosās Brufords. Iespaidīgi!
2009-04-03 18:01:16
music, 1973

Islands

7.5
Kad "King Crimson" devās studijā, lai ierakstītu savu ceturto albumu "Islands", šī grupa bija jau ieguvusi savu visraksturīgāko seju. Proti, ka šajā grupā kaut kāda nozīme ir tikai vienam tās dalībniekam - Robertam Fripam. Bet visi pārējie var iet ieskrieties. Kādas sastāva pārmaiņas bija piemeklējušas grupu?
2009-04-02 17:57:43
music, 1971

In the Wake of Poseidon

6.5
Vai "King Crimson" spēja turpināt "In the Court of the Crimson King" ar kaut ko līdzvērtīgi grandiozu, turklāt vēl aizejot no grupas Ījanam Makdonaldam un albuma ierakstīšanas procesā to atstājot arī Gregam Leikam un Maiklam Gailsam? Protams, ka nē, bet tas jau automātiski nenozīmē, ka "Poseidona pēdās" būtu slikts un nekam nederīgs ieraksts. Protams, no pirmās reizes šī ieraksta skaņdarbi tik labi atmiņā nepaliek kā veikumi no grupas debijas plates, taču pietiekami spēcīgu fragmentu arī šajā albumā netrūkst - kaut vai "Pictures of the City" ir vienkārši lielisks (kopumā šis ir veiksmīgākais plates skaņdarbs). Pietiekami interesants ir arī "The Devil`s Triangle". Protams, aizraušanās ar "koncepcijām" šajā ierakstā ir bišķi pārāk augstā līmenī un Pītera Sinfīlda dziesmu teksti kļūst arvien bezsakarīgāki, bet izpildījums - arvien sarežģītāks sarežģītuma pēc, taču lielākoties tas tomēr nostrādā gana veiksmīgi. Sevišķā sajūsmā par šo plati (kurā vēl turklāt notiek pamatīga plaģiatēšana no grupas pirmā ieraksta) es varbūt arī neesmu (un jāatzīst, ka tā īsti neviens KC albums izņemot pirmo mani nekad nav pārliecinājis), un klausīties to pilnīgi noteikti nav viegli, bet... nezinu, varbūt arī tas tomēr nav sevišķi labs albums, nezinu... katrā gadījumā, cik tehniski perfekti KC lai arī nebūtu, sirds viņu mūzikā tomēr ir stipri maz.
2009-03-30 17:57:23
music, 1970

New Europe

7.5
"New Europe" ir Maikla Peilina dienasgrāmatas veida piezīmes no viņa ceļojuma pa Centrāl- un Austrumeiropu, kuram sekot varēja arī BBC raidījumu ciklā "Michael Palin`s New Europe" (ko es arī darīju). Šo grāmatu patiesībā nav nepieciešams pirkt - to, gluži tāpat kā visu iepriekšējo Peilina ceļojumu aprakstus, pilnīgi bez maksas var lasīt Peilina oficiālajā mājaslapā palinstravels.co.uk. Turklāt interneta versijā ir pieejams (lai arī nelielā izmērā un izšķiršanā) daudz vairāk Bazila Pao fotogrāfiju, kas dokumentēja ceļojumu (grāmatā to ir kādas 20-30, bet internetā teju vai 500 - noteikti iesaku tām uzmest aci). Tad var jautāt? Kāpēc es tomēr nopirku grāmatu? Lai pastilotu? Patiesībā es to izdarīju tāda paša iemesla dēļ, kāda reizēm (ne jau regulāri, bet tomēr) iegādājos arī legālus audio ierakstus - lai izrādītu cieņu pret to autoriem. "Pirātisms" un "autortiesības" man ir drīzāk tukšas skaņas, un man nav arī svarīga "fiziskā priekšmeta" sajūta - bukletiņš, cietie vāki vai vēl kas tur. Bet atzīt, ka kaut ko es atzīstu par vērtīgu esam, tā jau ir pilnīgi cita lieta.
2009-03-30 16:19:23
book, 2007

Station to Station

7.5
Kā jau gandrīz visi Deivida Bovija septiņdesmito gadu ieraksti, "Station to Station" ir globāli atzīts kā ļoti labs muzikāls veikums un viens no visu laiku rokmūzikas labākajiem albumiem. Es, protams, kā allaž pret šo dziedātāju esmu diezgan skeptiski noskaņots, taču kopumā man nākas atzīt, ka "Station to Station" ir diezgan labs ieraksts. Katrā gadījumā man tas patīk labāk par citiem pēdējā laikā klausītajiem viņa veikumiem.
2009-03-27 18:40:53
music, 1976

Our Man in Havana

8.5
Lasot kārtējo Grema Grīna romānu, guvu papildu pārliecību tajā, par ko jau sen vairs nejutu nekādas šaubas - šis vīrs patiešām bija saistošās literatūras ģēnijs, fenomenāls relatīvi vieglo žanru meistars un vienkārši izcili veikls stāstnieks. "Mūsu cilvēks Havannā" faktiski ir ļoti tipisks Grīna romāns - ar darbību latiņamerikā, spiegiem un komiskuma pieskaņu. Tā galvenais varonis ir putekļusucēju tirgotājs Havannā (Kubā) Batistas režīma valdīšanas laikā (t.i., pirms Kubas revolūcijas). Vormolds pats par sevi nav nekas īpašs - viņu ir pametusi sieva, viņš dzīvo divatā ar savu 17 gadīgo meitu Milliju, pavada daudz laika ar savu draugu vācieti doktoru Haselbaheru un ne pārāk veiksmīgi tirgo putekļu sūcējus. Taču tad kāds vīrs uzvārdā Hotorns ņem un savervē Vormolds par angļu specdienesta aģentu - faktiski īsti neļaujot šim vīram izvēlēties, vai viņš vēlas kļūt par spiegu vai nē. Tā kā putekļu sūcēju tirdzniecība diži labi nevedas un Millijai ir diezgan augstas finansiālās prasības (un ļoti kolorīts raksturs), Vormolds sāk patiešām strādāt izlūkošanas labā, taču reāli viņš neko nedara, bet gan nedaudz pielabo avīžu izgriezumus un sūta ziņas uz Londonu par savu iegūto "slepeno informāciju". Tā kā no viņa vadība to prasa, viņš "savervē apakšaģentus" - vai vismaz ziņo par tādu savervēšanu, un iekasē naudu šo cilvēku apmaksāšanai, tā arvien vairāk pats iepinoties savā viltus slepenās darbības tīklā. Vislabākais gājiens, ko viņš realizē: viņš nosūta uz Londonu skices kaut kādiem "slepeniem objektiem, ko armijnieki būvē kalnos", kas gan patiesībā ir pārzīmētas viena putekļu sūcēja modeļa skices, tikai ar nepierastu mērogu. Un tā viņš pamazām kļūst par ļoti uzticamu aģentu priekšniecības acīs, tādā mērā, ka viņam pat tiek atsūtīti divi palīgi, kuri arī domājas esam reālas izspiegošanas daļa, nevis tikai butaforija. Taču problēmas Vormoldam sākas tajā brīdī, kad "pretējā puse" (kura tā īsti netiek romānā identificēta) arī sāk viņu uzskatīt par bīstamu aģentu, un spēle un realitāte sāk pamazām pārklāties - pat tādā mērā, ka iet bojā viens no Vormolda "aģentiem", par kura eksistenci pats Vormolds gan iepriekš nebija zinājis un šo cilvēku vienkārši izdomājis. Un šajā brīdī romāns no vieglas komēdijas pāraug izteikti traģikomiskā stāstā, padarot to vēl aizraujošāku. Kā jau tas ir ar visiem Grīna romāniem, "Mūsu cilvēks Havannā" lasās vienā elpas vilcienā, lieliska dinamika, lieliska spriedze, superīgi personāži, amizantas situācijas, un viss pārējais mani vienkārši sajūsmina.
2009-03-23 12:18:20
book, 1958

Heroes

7
Pajautā jebkuram - vai viņš uzskata "Heroes" par vienu no izcilākajiem Deivida Bovija ierakstiem. Un šis jebkurš tev teiks - jā, tā ir virsotne viņa "Berlīnes triloģijā", vislabākais, ko viņš radījis kopdarbā ar Īno un Fripu. Ieraksta tituldziesma ir izcilākā Bovija balāde, plates otrās puses vairāk vai mazāk ambientie skaņdarbi - līdzvērtīgi spožākajiem Īno veikumiem šajā žanrā, "Beauty and the Beast" - satriecoša kompozīcija, un tā tālāk.
2009-03-20 18:53:22
music, 1977

Paranoid

8.5
Savā otrajā studijas albumā "Paranoid" angļu vokāli instrumentālā apvienība "Melnā svētdiena" parūpējas par dažām no izcilākajām kompozīcijām, ko metāls jebkad ir spējis cilvēcei sniegt. Savā ziņā šis ieraksts ir ļoti loģisks turpinājums grupas debijas albumam, taču izaugsme ir acīmredzama - Iommi ir ievērojami progresējis kā rifu meistars, tā ka gandrīz katrai dziesmai šajā platē ir savs "treidmārks", pēc kā tu to spētu atpazīt pat mobilajā telefonā midi formātā. Ozijs ir progresējis kā vokālists - turklāt šajā ierakstā tiek izmantoti arī vairāki triki ar viņa balsi, to dažādojot (ievērojot to, ka sevišķi plašs spektrs šim vīram nekad nav bijis). Un, protams, arī Batlers un Vords kādus pāris jaunus trikus kopš pirmā albuma ierakstīšanas bija paspējuši apgūt.
2009-03-20 11:00:59
music, 1970

Scary Monsters

7
Ar "Scary Monsters" Deivids Bovijs iesoļoja mūzikai visdraņķīgākajā desmitgadē, tomēr viņa pirmais solis vēl nepavisam nebija slikts. Protams, jāņem vērā, ka es vispār neesmu kalsnā baltā grāfa cienītājs, līdz ar to pārmērīgā sajūsmā par šo ierakstu es būtu nevaru pēc definīcijas. Tomēr šajā konkrētajā albumā viņa ekskursi disko mūzikā un jaunajā vilnī dod gana labus rezultātus, lai par karjeras pagrimumu runāt būtu pāragri.
2009-03-19 10:11:14
music, 1980

J-Tull Dot Com

7.5
Ar šo ierakstu es beidzu savu ilgāko gājienu cauri Jethro Tull ierakstu krājumam. Atkal jau pagājuši 10 gadi kopš iepriekšējā klausītā ieraksta, un šajā gadījumā tas atkal ir pluss. Tā vispār bija diezgan izplatītā parādība ap 2000.gadu, ka "vecās" grupas ierakstīja šajā laikā gana labus albumus, varbūt ne gluži savu ziedu laiku līmenī, bet patiešām labus vecu vīru albumus. Arī JT šajā gadījumā nav izņēmumi.
2009-03-17 19:01:06
music, 1999

Rock Island

4
Sanāca neliels lēciens pāri 10 JT darbības gadiem, jo izrādījās, ka manā krājumā praktiski nav pārstāvēti grupas ieraksti no astoņdesmitajiem gadiem. Ja "Rock Island" ir tipisks šīs ēras ieraksts, tad varu teikt klasiķa vārdiem - "labi, ka tā". Ievērojot to, ka arī Andersons pats pēdējā laikā neko sevišķi pozitīvi nav izteicies par šī albuma kvalitāti, nav brīnums, ka tas ir stipri skumjš skanējuma ziņā. Un ievērojot arī to, ka šajā ērā JT pāris gadus iepriekš bija dabūjuši Grammy par gada labāko metāla albumu, ir skaidrs arī tas, ka vecie labie progrokeri ir pārvērtušies par kaut ko tādu, kam ar veco labo progroku diez ko daudz kopīga nav.
2009-03-17 10:19:25
music, 1989

Stormwatch

7
Ar "Stormwatch" Jethro Tull atgriežas pie pavisam nopietnas ierakstu tematikas - šis atkal ir viens nopietns konceptalbums, kas stāsta par pasaules galu un vīru, kas to novēro. Taču uz šādām koncepcijām kā allaž man ir vairāk vai mazāk nospļauties, pieņemsim, ka es ne vārda nezinu angliski, līdz ar to varu tikai dalīties iespaidos par ieraksta muzikālo pusi.
2009-03-13 16:57:55
music, 1980

Heavy Horses

8
Jethro Tull turpina savu ekskursiju folkmūzikā, iesaistot tajā arī disko elementus, un dīvainā kārtā šī formula izrādās garda kā pļurzaks (kas šeit tiek saprasts diskontiski-pozitīvajā nozīmē). Salīdzinoši ar iepriekšējo ierakstu, šajā ir jūtams Andersona nopietnāks darbs pie melodiju izstrādāšanas, un tas dod vēlamo rezultātu - "Heavy Horses" ir melodiskāks par savu priekšgājēju un baudāmāks. Atkal jau ieraksta centrālā kompozīcija ir tā titulskaņdarbs "Heavy Horses", kurš patiesībā nav sevišķi folcīgs un balstās uz ļoti izjustas taustiņu un ģitāras saspēles, kurā neiztūkst arī obligātā flauta no mistera Andersona. Klusie panti, bombastiskais piedziedājums, maigā un stiprā sadursme, atkal jau viena teju vai perfekta Jethro Tull dziesma. Tomēr atšķirībā no "Songs from the Wood" šoreiz arī citas ieraksta dziesmas ir gana labas - man personīgi īpaši pie sirds iet "Acres Wild", "Moths" un "Weathercock". Muzikāli šis ieraksts ir daudz saistošāks par savu priešteci un līdz ar to arī daudz vieglāk baudāms, jo tā dziesmas ir atmiņā labāk paliekošas, un tas man tīk. Kopumā tas ir diezgan viegls un optimistisks, jauks skaņu celiņš klusā pavasara dienā - taču allaž kā jau tu to vari gaidīt no JT aiz stūra tevi gaida kāds enerģiskāks fragments, kas caurauž liegās dziesmas - ļoti labs piemērs šai pieejai ir "Weathercock", kurā Andersons kārtējo reizi apstiprina to, ko neviens patiesībā nekad arī nav apšaubījis - kas ir rokmūzikas izcilākais flautists. Kopumā, protams, šis ieraksts nevelk gluži līdz pirmo JT plašu līmenim, bet no vēlīnās ēras tas noteikti ir viņu labākais veikums - spēcīgāks par "Too Old to Rock`n`Roll", kas arī patiesībā bija gana labs.
2009-03-13 08:23:27
music, 1978

Songs from the Wood

6.5
Ar "Songs from the wood" Jethro Tull sāka savu ekskursiju pa folkroku, kura ilga kādus pāris gadus. Sevi par lielu folkmūzikas fanu es nesauktu, tālab arī mana attieksme pret šo viņu periodu ir drīzāk negatīva nekā slavinoša, tomēr kā jau to var gaidīt no Andersona, Barres un kompānijas, arī šajā posmā viņi spēja radīt vairākas ļoti labas dziesmas. Kā tas ir raksturīgs šī perioda JT ierakstiem, labākais skaņdarbs albumā atkal ir tā tituldziesma - šoreiz tā ir ievadošā kompozīcija "Songs from the wood", kurā ap dziesmas vidu kārtējo reizi sākas lieliska saspēle starp Andersona flautu un Barres ģitāru. Diemžēl citās dziesmās tik daudz garšīgu sastāvdaļu nav, un tās man vismaz vairāk asociējas ar fona mūziku nekā ar pamatēdienu. Tīri no atmosfēras viedokļa viss ir jauki, emocionāli un sirsnīgi, es varu ar prieku klausīties tādas dziesmas kā "Cup of Wonder", "The Green", "The Whistler" un citas, bet tas nenozīmē, ka šis būtu izcils ieraksts. Un dažas dziesmas ir patiešām ar diezgan griezīgu skanējumu - piemēram, "Pibroch" - tāda ģitāras skaņa kā šajā kompozīcijā ir vienkārši ausīm sāpinoša, un tā nav nedz sevišķi aizraujoša, nedz atmiņā paliekoša - vienkārši sāpīga, nekā vairāk, pēc pirmās minūtes šī dziesma gan kļūst normālāka, bet par tādu ievadu es varu tikai lamāties. Un kāds pie joda tai sāpīgajai elektriskajai ģitārai ir sakars ar folkmūziku? Tās dēļ vien es varētu veselu punktu noņemt no šī ieraksta vērtējuma.
2009-03-12 11:09:28
music, 1977

Too Old to Rock`n`Roll: Too Young to Die

7
Šim ierakstam vajadzēja atkal jau kļūt par pavadošo materiālu kino filmai, taču atkal jau filma dabā nematerializējās un vienīgais, kas tā rezultātā radās, bija šis ieraksts. Cik saprotu, daudzi to uzskata par vismazāk veiksmīgo JT projektu visos septiņdesmitajos, taču tikpat labi tie daudzie var iet ieskrieties, jo vismaz par "minstreli" tas noteikti ir interesantāks. Ievērojamākais (un labākais skaņdarbs) šajā ierakstā neapšaubāmi ir tituldziesma - episks vēstījums par padzīvojušu rokeri, kas vienīgais no savas "bandas" nav mainījis dzīvesveidu:
2009-03-11 10:31:12
music, 1976

Minstrel in the Gallery

6.5
Astotais Jethro Tull studijas ieraksts diezgan labi atbilst savam nosaukumam - tajā patiešām gana labi var just Andersona aizraušanos ar viduslaikiem raksturīgiem mūzikas elementiem un arī gluži tradicionālu angļu folkmūziku. Diemžēl tas nedara šo albumu par sevišķi aizraujošu ierakstu. Sākas gan tas ļoti veiksmīgi - tituldziesma "Minstrel in the Gallery" no kādas trešās-ceturtās klausīšanās reizes mani pamatīgi pavilka un tajā ļoti veiksmīgi savienojas mierīgais un atslābinātais akustiskās ģitāras + flautas ievads ar mežonīgo Barres un Bārlova plosīšanos dziesmas turpinājumā. Taču tālāk nekur sevišķi šis ieraksts neved - sekojošās dziesmas balstās gandrīz tikai uz atmosfēras, nospļaujoties uz tādu elementu kā melodija. Kaut cik interesanta vēl ir "Cold Wind to Walhalla", bet tai sekojošās ""Black Satin Dancer", "Requiem" un "One white duck" ir jau pārmērīgi no dzīvīguma brīvas - atkal jau te nevar teikt, ka kaut kas būtu aizvainojoši slikts, bet ar saviem agrākajiem ierakstiem JT mani bija pieradinājuši gaidīt no sevis vairāk nekā šī minimālistiskā strinkšķināšana spēj sniegt. Ieraksta otrās puses lielāko daļu aizņem kārtējā episkā kompozīcija - "Baker St. Muse", kas nevar gluži stāties vienā līmenī ar "Thick as a brick", bet pati par sevi nav slikta, taču atkal jau melodiski ne pārmērīgi atmiņā paliekoša.
2009-03-10 10:33:01
music, 1975

War Child

7.5
Patiesībā jau "War Child" iesāk to Jethro Tull darbības fāzi, bez kuras ierakstu dzirdēšanas tu emocionāli nabagāks nekļūsi - lielie šedevri ir aiz muguras un arī ambiciozākie projekti ir pagātnē (pat ja "A Passion Play" nebija ļoti labs ieraksts, tas tomēr bija kaut kas ļoti LIELS), un no šī brīža Jethro Tull kļuva tāda kā vienkāršāka grupa. Sākotnēji "War Child" laikam bija paredzēts kā audio pavadījums kādai melnajai komēdijai, taču filma tā arī netapa un rezultātā šis ieraksts droši vien zaudēja daļu no savas koncepcijas un daļu no savas vitalitātes. Tajā tomēr atrodas vairākas ļoti labas dziesmas, kas bieži gan vairāk pieder standarta rokmūzikai un nevis progrokam - kaut vai lieliskā "Bungle in the Jungle", "Sealion" ar kārtējo lielisko flautas ievadu no Andersona puses un arī ierakstu ievadošā "War Child". Šis ieraksts nav revolucionārs, tas nav fenomenāls, tā kompozīcijas ir relatīvi vienkāršas un tradicionālas, taču vienlaikus - tas ir viegli uztverams un viegli pieņemams, un, protams, daudz labāks par veselu virkni vēlāku šīs grupas veikumu. Es neteiktu, ka tavā ierakstu kolekcijā šim albumam obligāti vajadzētu atrasties, bet tas nenozīmē arī ka ja tas tajā tomēr būtu nokļuvis, tam tur nebūtu vietas.
2009-03-06 17:54:05
music, 1974

The Captain and the Enemy

7.5
Par Grema Grīna pēdējo romānu - "Kapteinis un naidnieks" - man ir ļoti grūti saprast vienu - vai tā ir vai nav domāta kā grāmata jauniešiem. No vienas puses, virkne elementu tajā ir diezgan tipiski šāda stila literatūrai, no otras - grāmatas morāle ir tradicionāli Grīnam netradicionāla - cilvēku tikumus viņš nevērtē gluži pēc vispārpieņemtajiem kanoniem, un līdz ar to nav brīnums, ka šīs grāmatas galvenais pozitīvais varonis ir diezgan izteikts blēdis. Lai gan viņš sevi sauc par kapteini (vismaz grāmatas sākumā), viņa patiesais rangs armijā ir bijis zemāks nekā paša sev piedēvētais, viņam ir desmitiem vārdu, visu mūžu viņš iespēju robežās izvairās no maksāšanas par vienalga ko un faktiski viņš ir ļoti tipisks avantūrists. Taču viņa dzīvē ir vieta ļoti īpatnējai mīlestībai - mīlestībai pret par sevi jaunāku sievieti, kura dzīvo pastāvīgās bailēs un kura vairāk par visu vēlas būt māte, taču pateicoties sava bijušā mīļākā "gādībai" par tādu nekad kļūt nevarēs. Viņas bijušais mīļākais ir personāžs, ko parasti šajā grāmatā sauc par "Sātanu" - grāmatas galvenā varoņa Viktora (Džima) tēvs. Jā, es līdz šim nepieminēju, ka galvenais varonis - tas, no kura skatpunkta grāmata ir veidota - nav vis Kapteinis, bet gan zēns, kuru viņš vinnē no tā tēva triktraka spēlē (vai šahā - abu iesaistīto personu viedokļi šajā jautājumā dalās). Rezultātā puisī ir gan sava tiesa no Kapteiņa, gan no tā principiālākā ienaidnieka - jau pieminētā Sātana, kas arī ir puikas tēvs. Man pat ir diezgan grūti šo grāmatu klasificēt - tā nav īsti piedzīvojumu romāns, tā nav īsti pamācoša, vispār grūti teikt, kas tā ir un kas tā nav, taču laba tā ir - te nu man jāsaka, ka Grīns laikam patiešām bija teju vai izcils rakstnieks, visu cieņu viņam. Šis nav labākais viņa romāns, ko līdz šim esmu lasījis, tomēr katrā viņa grāmatā var atrast daudz, ja tikai meklē.
2009-03-06 17:41:10
book, 1988

A Passion Play

7
Same same, but different. Tā varētu īsumā raksturot "A Passion Play" attiecībā pret iepriekšējo JT veikumu - "Thick as a Brick". Sekojot iepriekšējā ieraksta veiksmīgajai formulai, arī A Passion Play saturēja savu tiesu mistifikācijas - tikai šoreiz viltoto avīzi aizstāja viltota teātra programmiņa un ieraksta tēma bija veltīta vairāk vai mazāk teātrim, lai gan droši vien domu tur ir daudz vairāk, nekā es spēju uztvert. Atkal jau ieraksts sastāv no viena vienota skaņdarba, kuram pa vidu gan ir iestarpināts visai dīvains komisks stāsts par zaķi, kas pazaudējis savas brilles. Šis stāsts pats par sevi ir gana smieklīgs, taču īsti kādas ir tā funkcijas albumā - velns viņu zina, vismaz muzikāli tas nekādi iesaistīts nav. Kas attiecas uz paša ieraksta skaņas pusi, jāatzīst, ka lai arī tehniski tas droši vien ir sarežģītāks par "Thick as a brick", melodiskajā ziņā tas ir daudz mazāk baudāms - šoreiz Andersons un kompānija pārāk aizrāvušies ar eksperimentēšanu ar skaņu kaut kā piemirsa par to, kas darīja "Thick as a Brick" par tik fenomenālu ierakstu, kāds tas bija - milzīgais daudzums superīgu melodiju. Nav jau tā, ka "A Passion Play" tādu nemaz nebūtu, bet par pārāk aizraujošu šo ierakstu noteikti nenosauksi. Jā, kur gan ir problēma ar tādiem albumiem kā JT vienskaņdarba eposi - tajos ir grūti izcelt sev tuvākās daļas, jo tās visas ir daļa no viena lielā, un teikt, ka "riktīgi labas ir 13.-15.minūtes, nešķiet diži labi). Vispār šī ieraksta trūkums ir arī tajā, ka tas ir ne sevišķi roķīgs salīdzinoši ar saviem priekštečiem - brīžiem tas vairāk līdzinās mūziklam (lai arī progroka mūziklam, un tomēr). Kopumā - labs, bet ne perfekts veikums.
2009-03-06 09:24:49
music, 1973

Thick as a Brick

9
Man nepavisam nav grūti izvēlēties, kurš Jethro Tull man ir vistuvākais. "Aqualung" un "Stand Up", protams, ir ļoti labi, bet "Thick as a Brick" esamība tiem vienkārši neļauj saukties par šīs grupas labākajiem veikumiem. Viss tā sakarā ir īpašs, un nav brīnums, ka daudzi to uzskata par vienu no progroka izcilākajiem veikumiem.
2009-03-05 09:33:39
music, 1972

Benefit

7
"Benefit" ir tāds kā izlecējs Jethro Tull zelta ēras ierakstu vidū un var teikt, ka tas ir mazāk veiksmīgais posms grupas pārejā no blūzroka uz progroku (pieņemot, ka Stand Up un Aqualung bija teju vai labākie grupas veikumi attiecīgajos periodos). Tas nav gluži neveiksmīgs vai neklausāms, bet nav tas izcils. Melodijas nav tik interesantas, instrumentālās pasāžas nav tik elpu aizraujošas un ieraksta koncepcija ar nav nekas tāds, kas liktu matiem vai stāvus sacelties. Jā, daži skaņdarbi ir patiešām iespaidīgi - "With you there to help me", " Alive And Well And Living In", "Son" un "To Cry You a Song" ir lieliskas kompozīcijas (pēdējā izklausās varbūt pat vairāk pēc Cream nekā pēc JT, bet kuram gan būtu iebildumi pret dziesmām, kas skan kā Cream?), taču ierakstam kā vienotam veselumam kaut kā izteikti pietrūkst.
2009-03-03 17:34:14
music, 1970

This Was

8
Ar šo es sāku vismaz divas nedēļas ilgu "Jethro Tull" periodu. Labi, ka šī grupa man tagad patīk, pretējā gadījumā varētu iedzīvoties arī kādā depresijā. Tiesa grupas debijas ieraksts "This Was" nav īsti klasisks šīs grupas veikums (zināms gan, ka "Jethro Tull" nekad nav bijusi vienota grupa šī vārda stingrākajā izpratnē, bet vairāk "Ījana Andersona pavadošais ansamblis") - šeit JT ir nevis progroka grupa, bet gan vairāk blūza ansamblis. Pats Andersons arī vēl nav gluži tik ikonisku statusu ieguvis, taču ar dažiem lieliskiem flautas solo viņš atzīmējas arī šeit.
2009-03-03 09:21:52
music, 1968

No More Tears

6
Pat ja tu neesi sevišķs Ozija solo karjeras cienītājs (un tā visticamākais arī ir, jo pārmērīgi daudz šī vīra individuālās darbības atbalstītāju, kas to vērtētu augstāk par viņa sasniegumiem "Black Sabbath" dienās, domājams, ka nav), vienu dziesmu no šī ieraksta tu noteikti zini. Es neteikšu, ka tu par to obligāti fano un vēl jo vairāk, ka par to vajadzētu obligāti fanot, taču es neslēpšu, ka kopumā man "Mama I`m Comin` Home" patīk gana labi. Protams, tā ir diezgan tipiska power balāde un var just, ka Ozijs ir mēģinājis līdzināties jaunākās paaudzes baladētājiem - un konkrētāk "Guns`n`Roses", taču what the heck - šī dziesma ir pietiekami forša, lai es to varētu kādu reizi noklausīties un pārmērīgi nesarkt par savām simpātijām pret to.
2009-02-27 16:42:45
music, 1991

No Rest for the Wicked

5.5
Ozija piektais solo ripulis no saviem priekšgājējiem ar neko sevišķi labu neatšķiras, lai arī tajā Ozijs ieguvis savu nu jau divdesmit gadus uzticamo ieroču nesēju - ģitāristu Zeku Vaildu. Tomēr man jau gribētos teikt, ka atšķirība starp Vaildu, Džeku E. Lī un Rendiju Rodsu nav tik ievērojama - visi viņi spēlē apmēram vienu un to pašu apmēram vienā un tajā pašā veidā, un faktiski neviens no šīs trijotnes nav savā manierē sevišķi oriģināls.
2009-02-27 10:09:09
music, 1987

Monsignor Quixote

7.5
Turpinot Grema Grīna grāmatu lasīšanu, uzdūros "Monsinjoram Kihotam" - viena no šī rakstnieka pēdējiem darbiem, kurā ievērojamākā Spānijas literārā varoņa dona Kihota pēcnācējs - mācītājs Kihots atkārto sava slavenā senča piedzīvojumus bijuša sīkpilsētas mēra komunista, kurš romānā tiek dēvēts par Sančo, atbilstoši Sančo Pansam, pavadībā. Sagrabējušā auto, ko Kihots iedēvējis par savu Rosinantu, viņi braukā pa pēc-Franko Spāniju, kurā diktatora atbalsts joprojām ir augstā līmenī un kurā abiem romāna varoņiem sevišķi labi nesokas, jo viens no viņiem, kā jau minēts, ir komunists, bet otrs - ne pārāk baznīcas normām sekojošs mācītājs. Būtu nepareizi nosaukt "Monsinjoru Kihotu" par vienkāršu parodiju par "Donu Kihotu", kaut vai tāpēc vien, ka arī oriģinālā grāmata savā ziņā bija domāta kā parodija un kā komiskas literatūras paraugs, taču patiesībā nedz Servantesa, nedz Grīna grāmatas nav tīri komiskas, un Grīna grāmatas viena no centrālajām tēmām ir Dona Kihota tēla traģiskās dabas izskaidrošana. Faktiski notikumu romānā nav daudz - un tie paši vairāk vai mazāk sasaucas ar Servantesa grāmatu. Šeit atrodas vieta gan cīņai ar vietējām vējdzirnavām (kuru funkcijas pilda piekasīgie žandarmi), gan galvenā varoņa "bruņinieku romāniem" (proti - reliģiskajiem traktātiem), gan viņa atzīšanai par traku (no konservatīvā bīskapa puses), gan citām līdzīgām padarīšanām. Tomēr grāmatas centrā ir jautājumi, kas skar ticību - vai tā būtu partijas vai baznīcas doktrīna, un par to, ko tad ir svarīgāk saskatīt - labo vai slikto. Vai katoļu baznīca visvairāk ir ievērojama inkvizīcijas vai tās labo darbu dēļ. Tas pats - par komunismu. Skaisti tiek atrastas paralēles starp Marksa vārdiem un reliģiskajiem tekstiem. Labu atziņu šajā grāmatā netrūkst, un lasīt to bija interesanti. Es neietu tik tālu, lai nosauktu Grīnu par nopietnu filozofiskās domas pārstāvi, bet jāatzīst, ka viņš bija patiešām daudzveidīgs un ļoti talantīgs rakstnieks un ka ar "Monsinjoru Kihotu" viņš kārtējo reizi mani spēja pozitīvi pārsteigt.
2009-02-25 17:24:50
book, 1982

The End of an Ear

7.5
Roberta Vaieta pirmais solo ieraksts tapa vēl laikos, kad viņš bija arī "Soft Machine" dalībnieks, un jāatzīst, ka sava līdzība ar "mīkstās mašīnas" trešā-ceturtā albuma noskaņām šajā ierakstā ir saskatāma, kamēr ar paša Vaieta vēlākajiem darbiem šeit kopīga ir relatīvi maz. Sāksim jau ar to, ka gluži kā SM Vaiets šajā platē pilda bundzinieka pienākumus - ko vēlākos ierakstos viņš vairs nedarīja (kas gan, protams, ir visai loģiski, zinot viņa nelaimīgo negadījumu ar izkrišanu no loga un sekojošo paralīzi).
2009-02-25 09:58:13
music, 1970

The Unconsoled

8
Šķiet, ka nule esmu izlasījis visus Kadzuo Išiguro romānus. Nezinu, vai tas būtu kaut kas sevišķas atzinības un pieminēšanas vērts (nav jau viņam to darbu tik daudz), bet nav jau man arī iemeslu to tagad slēpt. Šim konkrētajam romānam man tagad radušās problēmas izdomāt, kā es to sauktu latviski. "Nenomierinātie"? "Līdzjūtību nesaņēmušie"? Labi, nav tas tik būtiski. Šis apjomos visnotaļ prāvais darbs stāsta par kāda pianista ierašanos koncertēt kādā mazpilsētā kaut kur kontinentālajā Eiropā. It kā viss būtu pavisam normāli, taču galvenajam varonim nav sevišķi laba atmiņa, un līdz ar to viņš tā īsti neatceras, ka šajā pilsētā viņam ir arī sieva un bērns un ka vispār šī pilsēta viņam nav sveša, līdz ar to tikai pa brīdim viņam uzpeld kādas atmiņas, hmm, nē, es neizsakos pietiekami precīzi. Katrā ziņā grāmata ir dīvaina, un dīvaina daudzējādā ziņā. Gan tādēļ, ka tās sižets atklājas kaut kā... nepareizi, ne tā kā pierasts šādās grāmatās, gan tajā ziņā, ka brīžiem galvenais varonis neapzinās gandrīz neko no apkārtnotiekošā, bet brīžiem - viņš spēj izsekot notikumiem, kuriem pats nav liecinieks, un saprast, vai viņš notikumu gaitu savā prombūtnē iztēlojas vai tā tāda patiešām ir, ir gandrīz neiespējami. Un arī citi šī romāna varoņi nav "normāli" šī vārda šaurākajā nozīmē - visas attiecības starp cilvēkiem un viss notiekošais šajā pilsētā ir tāda kā fikcija, tāda kā spēle, un ne velti vienas un tās pašas dekorācijas daudzas reizes tiek izmantotas dažādos kontekstos - tādā ziņā, ka dažādas ēkas vēlāk izrādās esam viena ēka, galvenais varonis bieži klīst pa riņķi un tā tālāk. Grāmata ir dīvaina, kā to jau vairākkārt uzsvēru, un tā pamatīgi atšķiras no citiem šī paša Išiguro darbiem, bet šajā gadījumā tas nav trūkums. Savā ziņā es to pielīdzinātu džezam - daudz improvizācijas, daudz eksperimentālu pasāžu, bet kopumā - labs baudījums, ko lai tas arī viss beigu beigās nenozīmētu.
2009-02-24 17:43:28
book, 1995

Alladin Sane

7
"Alladin Sane" savā ziņā bija tāds kā turpinājums Bovija karjerā Zigijam Stārdastam - tā īsti neatsakoties no iepriekšējā ieraksta stilistikas un imidža, un tomēr šajā ierakstā jau daudz vairāk jūtamas vieglā džeza noslieces, kas bija raksturīgas septiņdesmito gadu vidus Bovija ierakstiem. Divas dziesmas šajā ierakstā ir patiešām superīgas - pirmkārt, protams, ieraksta tituldziesma "Alladin Sane", kura gan laikam pareizāk būtu izrunājama kā "A lad insane". Varbūt ne pati izcilākā visu laiku vārdu spēle, bet dziesma gan ir pieskaitāma veiksmīgākajiem Bovija karjeras veikumiem - un ne tikai pateicoties lieliski lipīgajam piedziedājumam, arī klavieru pasāža dziesmā ir riktīgi laba. Galvenais ieraksta hits "The Jean Genie" arī ir saucams par "klasisku" Bovija skaņdarbu - un tajā man patīk viss, sākot ar runājošo Bovija vokālu - kas man rada neizbēgamas asociācijas ar Lū Rīdu - vēl vienu cilvēku ar tajos laikos stipri aizdomīgu seksualitāti, un arī pati dziesmas noskaņa ir izteikti androgīna un droši vien ļoti labi iederētos filmā "Velvet Underground". Ar citām šī ieraksta dziesmām situācija nav tik viennozīmīga kā ar divām iepriekš minētajām - sākot jau ar stipri neskaidru iemeslu dēļ tajā iekļauto koveru - Rolling Stones "Let`s Spend the Night Together", kuru, protams, Bovijs nespēj izpildīt tik labi kā oriģinālais piecinieks. Daļa citu gabalu arī ir diezgan izteikti retro skaņdarbi bez sevišķas "pievienotās vērtības" - vai tas būtu rokenroliskais "Watch that man" vai daudz mierīgākais "Drive in Saturday". Interesants ir "Time" - ne tādā ziņā kā sevišķi interesants kā dziesma (laba, bet diezgan izteikta mūzikla kompozīcija), bet gan ar to, ka vienā gadā ar Pink Floyd arī Bovijs pievērsies šai pašai tēmai un savā ziņā - pat nedaudz līdzīgā veidā (lai gan dabiski, ka PF tēmas interpretācija ir daudz saturīgāka). "Alladin Sane" ir kopumā patīkams ieraksts no klausīšanās viedokļa, nekā grandioza, pietiekami glamorozs, pietiekami elegants, bet nekas tāds, kā dēļ dzīvot vai mirt.
2009-02-24 11:44:16
music, 1973

Parachutes

7
Atceros tos senos laikus, kad VIVA rādīja pirmos dažus "Coldplay" videoklipus, arī to, kur Mārtins sēdēja piesiets pie krēsla. Tas laikam bija "Trouble". Protams, arī pārējo singlu videoklipus redzēju ne vienu un ne divas reizes. Nekas, ka mani sevišķi šī grupa neinteresēja. Patiesībā gan man šis ieraksts tīk labāk nekā grupas otrais albums - vismaz visi singli ir kādu bišķīti labāki, un labākais no tiem ir pirmais - "Don`t Panic". Arī pārējie nav gluži slikti, bet nekas tāds. Klausīties jau kopumā šo ierakstu var, bet man šodien sāp galva un izplūst detaļās nemaz arī nevēlos.
2009-02-20 17:13:11
music, 2000

A Rush Of Blood To The Head

6.5
Vispār jau man šodien vajadzēja klausīties "Coldplay" pirmo plati, bet sanāca tā, ka kā pirmajam pieķēros viņu otrajam ierakstam, un tad nu rakstīšu, kādas emocijas un pārdomas tas manī raisīja.
2009-02-16 17:22:51
music, 2002

Ancient Inventions

6
Terija Džonsa dokumentālu raidījumu cikls (no 3 raidījumiem) "Antīkie izgudrojumi" lielākoties patiešām stāsta par antīko laiku izgudrojumiem, par kuriem mūsdienu cilvēks varētu domāt, ka tie ir kaut kas patiešām nesens. Raidījuma sērijas katra veltīta atsevišķai tēmai - pilsētām, seksam un karam. Jāatzīst, ka es biju no šiem raidījumiem gaidījis kaut ko vairāk. Proti - citos Džonsa raidījumos man patiešām nācās uzzināt daudz jauna un pārsteidzoša, turklāt tur viņš reāli atspēkoja populārus mītus, kamēr šeit lielākoties visi viņa apgalvojumi vai nu ir pārspīlējumi vai arī, ja tie tādi nav, to saturs ir stipri triviāls. Nē, reizēm patiešām bija interesanti uzzināt, kā senie romieši darīja šo vai to (un tas par spīti tam, ka "Barbaros" Džonss romiešus kritizēja no panckām ārā, apgalvojot, ka visus savus "izgudrojumus" viņi nozaga citām tautām), bet interesanto faktu procents patiešām bija diezgan zems. No daļas par pilsētām man laikam vislabāk atmiņā palika romiešu "taksometrs" un apgalvojums, ka Romā jau bija pazīstams kaut kas stipri līdzīgs hamburgeram. Seksa daļā Džonss diezgan labi slavināja visādus iezemiešu kontracepcijas līdzekļus, bet tur gan šķiet, ka viņa slavas dziesmas lielākoties bija visai tukšam vējam adresētas - vienīgais, kas patiešām bija labs, bija antīkais grūtniecības tests, kurā tāpat kā mūsdienās izmantoja urīna sārmu līmeni (vai ko nu tur izmanto grūtniecības testos, nav jau gluži tā, ka es tādus veiktu katru dienu un līdz ar to būtu liels eksperts). Pēdējā daļā par karu man vislabāk patika arbaleta attīstības vēsture (lai gan tas laikam tomēr pieder Viduslaikiem un nevis "ancient" laikiem). Taču kopumā raidījumi nebija sevišķi labi - pārāk daudz tajos bija izteiktas gumijas stiepšanas, un vienīgais, kas mani kā vecu un rūdītu paitonistu reizēm iepriecināja, bija tradicionālais Džonsa humors. Par to viņam pāris plusiņu. Bet kopumā šis ne tuvu nav viņa labākais vēsturiskās tēmas cikls.
2009-02-11 17:11:02
film, 1998

The Quiet American

7.5
Izlasījis Grema Grīna "Rāmo amerikāni" es beidzot esmu realizējis veselas divas ieceres - pirmkārt, pēc ilgāka laika manis lasītais Grīna darbs ir viens no viņa zināmākajiem, nevis mazāk ievērojamajiem romāniem (tā sagadījās, ka pirms šī no bibliotēkas biju ņēmis virkni viņa grāmatu, kas ar sevišķu atpazīstamību neizcēlās). Otrkārt, līdz ar šo grāmatu Grīns kļuva par pirmo rakstnieku, kura darbus esmu lasījis visās četrās valodās, kurās vispār mēdzu lasīt. Līdz šim vairāki autori bija iepazīti trīs mēlēs (Umberto Eko, Milans Kundera, Kurts Vonnegūts), taču ceturtā allaž izpalika. Nezinu, vai tas ir gluži sasniegums, bet man patīk fiksēt šādus faktus.
2009-02-09 17:29:42
book, 1955

Rocknrolla

5.5
Lai arī "Snatch" un "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" bija patiešām lieliskas filmas, no Gaja Ričija jaunākā darba - "Rocknrolla" - es neko dižu negaidīju. Kā nekā laulība ar Madonnu, pāris neveiksmīgi pēdējie projekti un fakts, ka Ričijs atgriezies pie savu pirmo filmu tematikas - Londonas bandītiem - neko pārmērīgi satriecošu gaidīt neliek. Un rezultātā manis kā skatītāja priekšā stājās mūžīgais jautājums - vai jaunākais AC/DC albums ir labs? Tādā ziņā, ka tas ir tāds pats kā visi iepriekšējie, bet tagad brāļi Jangi ir vecāki. Gaja Ričija filmas arī visas balstās uz vieniem un tiem pašiem akordiem un tām pašām liriskajām tēmām, un līdz ar to "Rocknrolla" ir vesela virkne elementu, kas cieši sasaucas ar viņa iepriekšējiem darbiem.
2009-02-09 16:27:05
film, 2008

Man on Wire

8
Daudz kur man nācies dzirdēt ļoti labas atsauksmes par šo dokumentālo filmu, un te nu jāsaka - pamatoti.
2009-02-06 17:31:18
film, 2008

Travels with My Aunt

7
Turpinu lasīt Grīna romānus. "Ceļojumi ar manu tanti" nav viens no viņa zināmākajiem, bet kā izskatās, viens no pretrunīgākajiem darbiem. Patiesībā man iepriekš bija radies iespaids par Grīnu kā diezgan konservatīvu un nopietnu rakstnieku, bet šī grāmata šo iespaidu pamatīgi sagāza, atklājot Grīna diezgan spēcīgās humorista dotības.
2009-02-06 16:27:27
book, 1968

Physical Graffiti

8.5
Atbilstoši daudziem avotiem dubultalbums "Physical Graffiti" ir ne vien labākais no visiem Led Zeppelin ierakstiem, bet vispār visu laiku izcilākais rokmūzikas albums, kura 120 minūtēs Peidžs, Plāns, Bonams un Džonss kārtējo reizi apliecina, kāpēc Led Zeppelin tiek uzskatīta par smagā roka izcilāko grupu. Un patiešām šādiem apgalvojumiem ir daudz pamata.
2009-02-04 09:26:21
music, 1975

Black Sabbath

8
Droši vien daudziem cilvēkiem 1970.gadā, pirmo reizi izdzirdot "Black Sabbath" debijas ieraksta skaņas. Tas bija tik smags, tik netīrs un tik sātanu pielūdzošs, ka diez vai kurš katrs to uzreiz spēja atzīt par patiesi labu esam. Taču tāds tas neapšaubāmi ir.
2009-02-02 10:23:55
music, 1970

Led Zeppelin III

7.5
Savā trešajā studijas platē "Led Zeppelin" lielāku uzsvaru kā divās iepriekšējās lika uz folkmūzikas ietekmi, un līdz ar to kopumā tas droši vien ir vieglāks nekā pirmie albumi. Taču iesākas tas pietiekami skaļi, bravūrīgi un spēcīgi - ar "Immigrant Song", kuras atpazīstamākās daļas ir agresīvais ritms un "aaaaaaaaāāaaa" piedziedājumā. Vairums citu ieraksta dziesmu nav nedz tik smagas, nedz tik enerģiskas, nedz patiesībā arī tik lieliskas. Protams, te ir atrodama balāde "Since I`ve Been Lovin` You", kura gan neapšaubāmi ir viena no labākajām LZ dziesmām ever. Bet diska otrās puses dziesmas? Tās visas piecas pamatā balstās uz akustiskās ģitāras spēli, un manā izpratnē ne vienmēr ir sevišķi interesantas. Līdz ar to jāatzīst, ka pirmā puse, kurā vienīgā "vieglā" dziesma ir "Friends", kas arī ir gana laba, man patīk labāk par otro.
2009-01-29 17:29:37
music, 1970

The Comedians

6
Turpinot iepazīt Grema Grīna daiļradi (man nav konkrētu mērķu, kāpēc lasu šī rakstnieka romānus lielos daudzumos, bet man patīk iepazīt kādu rakstnieku lielākā mērā nekā pēc 1-2 darbiem, lai varētu novērtēt, vai man viņš kopumā šķiet saistošs vai nē) kā kārtējais lasāmais darbs nāca viņa romāns "Komedianti", kurš, kā jau visas šī rakstnieka grāmatas, ir arī pārtapis filmā (ar Ričardu Bērtonu, Elizabeti Teilori, Aleku Ginesu un Pīteru Ustinovu galvenajās lomās), un kā jau visi līdz šim lasītie šī rakstnieka darbi, tas ir nedaudz krimiķis, nedaudz mīlestības romāns un nedaudz politisks.
2009-01-29 17:22:09
book, 1966

Heathen Chemistry

7
Savā piektajā studijas ierakstā "Oasis" turpina to pašu, ar ko viņi sāka pirms desmit gadiem - proti, plaģiatē uz bītlu rēķina. Laikam gan nav vērts to nemaz pieminēt, jo vienādība "Oasis" = "pseudo-beatles" ir tik ļoti acīmredzama un nodreijāta, ka tā nevar nekrist uz nerviem.
2009-01-20 10:47:22
music, 2002

Escapology

5
Ar savu piekto solo ierakstu "Escapology" Robijs Viljamss bija izlēmis reiz un par visiem laikiem beidzot iekarot arī iepriekš tik neapkļāvīgo ASV mūzikas tirgu un kļūt par patiešām globālu fenomenu. Īpašas izvēles Robijam gan nemaz nebija - nupat noslēdzis ar EMI kontraktu par 80 miljoniem mārciņu, viņš vienkārši nedrīkstēja nepaplašināt savu slavas areālu. Vēl jo vairāk viņam bija vērts ar pasaules iekarošanu pasteigties, zinot, ka pēc šī ieraksta šķirsies viņa ceļi ar Gaju Čembersu, kas Robijam dziesmu sacerēšanā bija tikpat vitāls partneris kā Eltonam Džonam - Bernijs Topins. Līdz ar to "Escapology" nokļuva vairākas Ameriku atklāti slavinošas dziesmas un visa ieraksta noskaņa ir vairāk amerikāniska, nekā britiska. Un tagad jautājums - vai Amerika nokrita uz ceļiem Robija Viljamsa priekšā?
2009-01-15 17:26:23
music, 2002

The Ministry of Fear

8
Pagaidām man nav īsti izdevies saprast vienu - vai Grems Grīns ir uzskatāms par "nopietnu" autoru vai nē, proti, vai viņa grāmatām ir kaut kāda vērtība pašām par sevi vai pamatā viņš strādāja, domājot par iespējām savus darbus ekranizēt un pārdot tālāk? Vai viņš bija tāds rakstnieks, kura darbus ir vērts analizēt skolās (kā tas tika darīts ar viņa stāstu "Dedzinātāji" iekš "Donnie Darko"), vai arī tāds, ko lasīt vilcienā (kaut kas līdzīgs Džonam Grišamam)? Wikipedia par viņu raksta sekojoši: "Greene combined serious literary acclaim with wide popularity." - vispār izskatās, ka atbilde kā parasti meklējama kaut kur pa vidu. Proti, Grīns noteikti nebija viens no literārās revolūcijas pionieriem, viņš neradīja jaunu rakstniecības novirzienu, nelauza stereotipus un līdz ar to - neizpelnījās kritiku un neizpratni. Viņš bija drīzāk īstais cilvēks īstajā vietā, kam bija pietiekami labas literārās dotības un spējas labi pasniegt krimiķim radniecīgu sižetu, tomēr nenolaižoties līdz zemākajiem un lētākajiem detektīvromānu autoru paņēmieniem.
2009-01-15 16:59:20
book, 1943

The Nice and the Good

6.5
Rakstot par jebkuru Airisas Mērdokas grāmatu, var rakstīt gandrīz vārds vārdā, ko par jebkuru citu šīs autores darbu (vienīgais izņēmums, kas tikai apstiprina likumsakarību, ir "Melnais princis"). Un "Skaistais un labais" šajā situācijā nav nekāds izņēmums - tie paši paņēmieni, tas pats lielais skaits personāžu, kas netiek galā ar savām personiskajām attiecībām, jo viņiem atgadījies sapāroties nepareizā veidā, vai arī viņi nav sapratuši, ar ko tieši viņi vēlas pāroties, un rezultātā tas viss veido lielu putru. Es pat nezinu, vai te būtu vērts iedziļināties tādos sīkumos kā sižets, romāna darbības vide, stilistiskie paņēmieni, jo tas viss ir "copy/paste" no visiem viņas darbiem sākot ar "Zem tīkla". Un loģiski, ka atkārtojums parasti nav diži labāks par oriģinālu (lai neteiktu vairāk), līdz ar to nekādas dižas jēgas, kāpēc šo grāmatu vajadzētu lasīt, manuprāt, nav. Nē, es neloliedzu Mērdokas spējas rakstīt, bet viņa, šķiet, katastrofāli cieta no svaigu ideju trūkuma, proti, viņai nebija īsti par ko rakstīt, un līdz ar to, manuprāt, tikpat labi viņa varēja arī neko nerakstīt.
2009-01-13 17:46:24
book, 1968

Bridges to Babylon

7
Diemžēl "Rolling Stones" ne tuvu nav viena no manām visu laiku mīļākajām rokgrupām. Diemžēl tādēļ, ka sevi tomēr uzskatu drīzāk par "roķīgo", nekā "popsīgo" cilvēku. Un tomēr ja man būtu jāizdara izvēle starp stouniem un bītliem, es bez domāšanas par labāku atzītu Liverpūles kvartetu un nevis Londonas kvintetu.
2009-01-13 17:28:58
music, 1996

Saturday

7.5
Izlasīju kārtējo Makjuena romānu, tas jau sāk pārvērsties par tādu kā māniju. Šoreiz romāns iesākās tieši tādā veidā, kādā veidā sākas grāmatas, kas man nepatīk - ar stāstījumu par galvenā varoņa - veiksmīga neiroķirurga - darbu slimnīcā. Nezinu, kāpēc, bet grāmatas, kuru galvenie varoņi ir ārsti, diezgan bieži manā uztverē nav sevišķi labas. It īpaši, ja runa ir par grāmatām ar trillera/detektīva elementiem - tas velk uz Artūram Heilijam līdzīgu pseido-mākslas un pseido-komerciālo literatūru, kaut kas līdzvērtīgs otrās šķiras zinātniskajai fantastikai, kurai nav nekā vairāk par sižetu. Taču Makjuens par spīti tam, ka viņš ne tuvu nav mans elks, tomēr ir gana labs rakstnieks, lai vismaz par to pašu Heiliju būtu labāks. Vispār jau šādas tādas epizodes te tiešām ir diezgan "heilijiskas" - gan degošā lidmašīna, gan galvenā varoņa sadursme ar pustrako tipu pie BMW stūres (redz, arī Anglijā tādi mīt) ir no diezgan sviestainās literatūras kategorijas. Ā, kamēr neesmu piemirsis, gribēju pateikt, ka degošā lidmašīna lidoja no Rīgas - jā, arī mūsu galvaspilsēta tikusi pie pieminēšanas Makjuena romānā. Bet bija viena grāmatas daļa, kas manās acīs tai uzreiz iedeva vismaz vienu papildu punktu - proti, tā daļa, kad Makjuens pievēršas galvenā varoņa kaislei uz mūziku un iepin stāstījumā Džeku Brūsu no "Cream". Ir jau zināms, ka atsauces uz mūziku jebkādās filmās vai grāmatās mani parasti ietekmē ļoti pozitīvi, un arī šis nav izņēmums. Un vispār jau šī grāmata bija diezgan laba arī neskatoties uz šo detaļu. Varbūt nedaudz par Makjuenam tipisku (viņš vispār neizceļas ar sevišķu oriģinalitāti), bet bija te šis tas, kas man patika - ieskaitot referenci uz paša Makjuena romānu "Child in Time" - tā bija riktīgi glīta.
2009-01-09 17:28:53
book, 2005

Slumdog Millionaire

8.5
Nezinu, vai "Slumdog Millionaire" ir labākā 2008.gada filma, bet viena no labākajām - noteikti. Denijs Boils kārtējo reizi sevi ir apliecinājis kā meistaru jaunā žanrā. Kādas filmas es tagad zinu, ka viņš māk uzņemt? Melnās komēdijas - "Shallow Grave". Drāmas par narkotikām - "Trainspotting". Zombiju filmas - "28 Days Later". Un tagad - drāmas par dzīvi Indijā. Turklāt vēl viņam ir "The Beach" un "Sunshine", kuras pagaidām neesmu redzējis. Īsi sakot, Boils ir viens no nozīmīgākajiem režisoriem, kādi Anglijas ārēs patlaban mīt.
2009-01-08 17:30:45
film, 2008

Goddess in the Doorway

4
Kāds ir drošākais veids, lai noteiktu, ka kāds savulaik ļoti nozīmīgs mūziķis ir sevi izsmēlis un pārvērties par naudas iekasēšanas mašīnu? Patiesībā šādu veidu ir diezgan daudz, bet savā uz šo brīdi joprojām pēdējā solo ierakstā Miks Džegers izmanto vienu no drošākajām metodēm, kā to pierādīt - par dziesmu autoriem, producentiem un viesmāksliniekiem pieaicina tādus cilvēkus, kas ir izslavēti kā globāli hitu veidotāji un vienlaikus mākslinieciski ir visnotaļblāvi. Šajā ierakstā tādu cilvēku, sadarbība ar kuriem manā uztverē nevarētu liecināt neko labu, ir veseli trīs - Matchbox 20 dziedātājs Robs Tomass, Vaiklefs Žans un Lenijs Kravics. Ja kas, šī ieraksta vienīgajā veiksmīgajā singlā - "God Gave Me Everything" Kravics spēlē visus instrumentus un arī iedziedājis bekvokālu - un saki vēl, ka tā ir Džegera dziesma. Vienā skaņdarbā piedalās arī viens no visu laiku izcilākajiem ģitāristiem - Pīts Tausnhends, taču diemžēl no tā vien "Gun" nekļūst par labu dziesmu. Patiesībā laba dziesma te ir tikai viena - un tā ir jau pieminētā "God Gave Me", kuru es, protams, neliktu vienā plauktā ar veiksmīgākajiem Rolling Stones skaņdarbiem, bet kura ir vismaz daudzmaz kompetenta, ar daudz maz ticamu enerģiju, ar daudz maz normālu melodiju. Tikām lielākā daļa dziesmu ir bālas parodijas (pat nezinu - ko tieši tās parodē), kurās Džegers sasniedz teju vai savas karjeras zemākos punktus. Ja tu vari man paskaidrot, kāpēc kādam vajadzētu fanot par tādām dziesmām kā "Hideaway", "Everybody getting high" vai tituldziesmu "Goddess in the doorway", es tev būšu pateicīgs. Bet tāpat diez vai es tās klausīšos.
2009-01-06 10:35:23
music, 2001

Handcream for a Generation

5
Once there was a time when I considered "Cornershop" to be one of the nearly-greats, that is a band on the forefront of the garage rock revival movement. That was the case after I had first heard their single moderate hit from this record - "Lessons learned from Rocky I to Rocky III". That song has the basic ingredients for a garage/arena rock classic - a crunchy riff, addictive vocal melody, non particularly sense making lyrics, and a cool drive. Were all songs on this record like this, "Handcream for a generation" would have been a great record to start a new year with.
2009-01-05 10:46:09
music, 2002

The Man Within

7
Grems Grīns pats savu debijas romānu "The Man Within" vēlāk raksturoja kā neglābjami romantisku un tādu, ko varbūt nemaz nebūtu vērts bijis izdot (lai gan vienlaikus viņš, protams, atbalstīja romāna atkārtotu izdevumu). Kad es to ņēmu bibliotēkā, es, protams, nenojautu, ka tas ir viens no mazāk ievērojamajiem Grīna romāniem, man pietika ar apziņu, ka grāmata ir pieejama oriģinālvalodā un ka man noteikti nenāktu par ļaunu izlasīt kādu grāmatu angliski, un tās es arī izdarīju.
2009-01-02 12:18:44
book, 1929

The Innocent

7.7
Šķiet, ka "Nevainīgais" varētu būt labākais Makjuena romāns, ko līdz šim esmu lasījis. Un tā kā esmu nu jau iepazinies ar lielāko daļu viņa darbu, tas kaut ko pasaka. Faktiski gan neko diži jaunu salīdzinoši ar citiem saviem romāniem viņš šeit neatklāj, taču tā nu sanāk, ka šajā grāmatā viņš to pašu ko parasti pasaka nedaudz labāk kā citkārt.
2008-12-30 17:21:28
book, 1990

X

4.5
Jē, Def Lepard astotais studijas ieraksts. Vairums no iepriekšējiem nebija sevišķi labi, kālab lai šis būtu izņēmums? Tas nav. Pat savos labākajos gados šī grupa nespēlēja sevišķi nopietnu mūziku, bet "X" pat pēc viņu pašu standartiem ir diezgan sviestains popsīgs gabals, kurš tā vien kliedz "Pērc mani", taču pārliecināt par to, ka to tiešām būtu vērts pirkt, nevar.
2008-12-30 17:14:46
music, 2002

Pole to Pole

7
"No pola uz polu" ir Maikla Peilina otrais ceļojums kā BBC ceļotājam, un tajā viņš patiešām dodas no viena mūsu planētas pola uz otru. Gluži ar kājām viņš prognozējamā kārtā nepārvietojas, tā vietā izvēloties komfortablākus transporta veidus - visbiežāk tie ir vilcieni, bet gadās arī dažādi citi varianti. Sākotnējā iecere šim ceļojumam bija to veikt iespējami tuvāk 30. garuma grādam (uz tā ir visvairāk procentuāli zemes pretstatā ūdenim).
2008-12-30 16:55:40
film, 1991

28 Days Later

7
No vienas puses, Denijs Boils ir viens no angļu kinematogrāfa vizionārajiem večiem, kas jau deviņdesmito gadu vidū izkaroja pamatīgu reputāciju ar lieliskajām "Shallow Grave" un "Trainspotting". No otras puses, filmas žanrs zombijfilma ir viens no mazāk respektablajiem kino paveidiem. Ja tu savā CV ierakstītu, ka tev patīk zombijfilmas, diez vai tevi kāds uzreiz par to sāks vairāk cienīt. Gaļas gabalus raujošie ne īsti dzīvi, ne īsti miruši cilvēki - tas tev nav "Pilsonis Keins" vai filmas par Holokaustu. Oskarus par tādām nedod, un labākajā gadījumā šādu filmu veidotājs var kā Džordžs Romero kļūt par kulta personību, bet ne par izteikti respektablu režisoru.
2008-12-30 16:25:26
film, 2002

The IT Crowd Season 3

5
Noskatījāmies arī trešo IT Crowd sezonu. Šoreiz neko dižu no šī seriāla negaidīju - jau otrā sezona bija diezgan radikāls hit&miss stila veidojums, bet šogad perspektīvas šķita vēl skumjākas. Man kā cilvēkam, kam neapšaubāmi IT related joki ļoti labi iet pie sirds, IT Crowd vajadzētu būt iecienītākajam seriālam ever. Bet tā, protams, nav. Un iemeslu tam ir diezgan daudz. Pirmkārt, šajā seriālā tikai neliela daļa sēriju ir patiešām saistītas ar datorlietām - faktiski tas ir standarta darbavietas sitcom ar ļoti epizodiskām atsaucām uz gīkiem tuvām tēmām. Otrkārt, aktieru materiāls seriālā ir tāls no ideāla - kamēr abi centrālie puiši Rojs un Moss ir vairāk vai mazāk smieklīgi, viss supporting cast absolūti nerullē. Un Džena sēriju no sērijas kļūst mazāk smieklīga. Nemaz nerunājot par to, ka jaunais priekšnieks Daglass (kuru atveido Mets Berijs) ir viens no idiotiskākajiem un mazāk smieklīgajiem komiķiem, ko man ir nācies redzēt. Treškārt, skatītāju smiekli - kā tie mani tracina. Es saprotu, ka bija laiki, kad tie bija obligāta komēdijseriāla sastāvdaļa un līdz ar to man nākas tos pieciest arī vislabākajos Monty Python skečos, bet IT Crowd šajā ziņā patiešām nerullē. Un salīdzinot to ar patiešām smieklīgo "The Office", šis seriāls vēl vairāk nobāl.
2008-12-30 11:03:37
film, 2008

The Duchess

5.5
Kostīmdrāmas manā iecienītāko filmu žanru hierarhijā ieņem vienu no pēdējām vietām, un tas nav pat diskutabls fakts. Visas nebeidzamās Džeinas Ostinas romānu ekranizācijas mani sevišķi neaizgrābj un man ir dziļi nospļauties par kaut kādu tur lordu, grāfu, hercogu un viņu nebeidzamo mīļāko kaislībām. Šīs filmas visbiežāk ir skaisti iesaiņotas konfektes, kuras gan ne pēc kā īsti negaršo, un līdz ar to būtu naivi gaidīt, ka es par kaut ko tādu varētu sajūsmināties. Nē, es nesaku, ka visas tās ir mēsli un laika nosišana, bet ar nopietnu mākslu šādām filmām ir maz kopīga un galvenais šādu kino darbu mērķis (izņemot naudas kāšanu no sieviešu auditorijas) ir cīnīties par Oskaru labāko kostīmu nominācijā. Domājams, ka arī "Hercogiene" par šo titulu varētu cīnīties.
2008-12-30 10:24:07
film, 2008

Jackson`s Dilemma

4.5
Kad ņēmu šo grāmatu bibliotēkā, es pat nenojautu, ka tas ir Airisas Mērdokas pēdējais romāns. Vadījos vien no tā faktora, ka grāmata ir angļu valodā un ka pēdējā laikā šajā valodā neko daudz lasījis nebiju. Tu jautāsi - kas par to, ka tas ir rakstnieces pēdējais darbs? Daudziem rakstniekiem pēdējie darbi ir tie labākie. Taču Mērdokas gadījumā šī situācija varētu būt nedaudz savādāka - tieši 1995.gadā (apmēram vienlaicīgi ar šīs grāmatas pabeigšanu) viņai sāka izpausties pirmās Alcheimera slimības pazīmes, un tā nu nav viena no tām slimībām, kura ir savienojama ar rakstīšanu. Līdz ar to tas neko dižu no šīs grāmatas gaidīt nevar, un to tiešām nevar sagaidīt.
2008-12-18 14:31:40
book, 1995

The Missionary

6
Lai cik ļoti man gribētos apgalvot, ka jebkurš projekts, kuram kaut mazāko pirkstiņu pielicis kāds Monty Python dalībnieks, automātiski ir ģeniāls, tā diemžēl nav patiesība. Un pat tas apstāklis, ka šīs filmas scenārija autors, producents un galvenās lomas atveidotājs ir neviens cits kā Maikls Peilins, nevar padarīt "The Missionary" par lielisku filmu.
2008-12-18 13:59:27
film, 1982

Transmission

6
Hari Kunzru romāns "Mijiedarbība" tika britu presē ļoti atzinīgi novērtēts un pat nosaukts par vienu no labākajiem veikumiem angļu literatūrā 2004.gadā. Tikām es pirms pievērsties grāmatas analīzei, vēlos mazliet pakurnēt par tehniskajām lietām šajā romānā.
2008-12-11 12:02:36
book, 2004

Raining Stones

7
Angļu vecmeistars režisors Kens Loučs (Ken Loach) pēdējo reizi "izpeldēja" plašākai publikai redzamā līmenī 2006.gadā ar "The wind that shakes the barley", kuru tā arī neesmu saņēmies noskatīties. Patiesībā vienīgā viņa filma, ko biju redzējis iepriekš, bija "Sweet Sixteen", un arī par to gluži stāvā sajūsmā nebiju. Taču movielens.org man rekomendēja noskatīties "Raining Stones", un tad nu to arī darīju.
2008-12-02 17:26:08
film, 1993

It`s Hard

4
Pēdējam The Who albumam, kurā piedalījās arī John Entwistle, ir tikai viens liels pluss - vairāk šādus ierakstus grupa neierakstīja un veselu divdesmit piecu garumā jaunus studijas albumus neizlaida. Ievērojot to, ka jau "Faces Dances" bija diezgan bēdīgs ieraksts, bet "It`s Hard" bija par to ievērojami sliktāks, var tikai ar šausmām iedomāties, ko vēl Taunshends un kompānija būtu varējuši ierakstīt astoņdesmito gadu gaitā, ja viņi nebūtu likvidējuši grupu.
2008-12-02 17:17:16
music, 1982

Diary of a Madman

7
Ozija Osborna otrais ieraksts pēc viņa ceļu šķiršanās ar Black Sabbath pilnīgi noteikti nav viens no tiem rokmūzikas albumiem, kas būtu satricinājis pasauli. Man, protams, nav nekādu iebildumu pret Rendija Roudsa ģitārspēli un arī pie Ozija balss es esmu gluži pieradis, taču nav jābūt sevišķi kritiskam attiecībā pret šiem abiem vīriem, no kuriem viens jau sen vairs nav starp dzīvajiem, bet otrs - pie pilna prāta, lai atzītu, ka "Diary of a Madman" ne tuvu nav izcils albums. Viena no galvenajām iezīmēm, kas raksturo tā izcilības neeksistenci, ir tajā, ka "Diary" dziesmu vidū tu neatradīsi nevienu patiešām izcilu un atmiņā satriecoši paliekošu kompozīciju. Ozija solo karjerā vispār augsto virsotņu nebija sevišķi daudz, taču tādas dziesmas kā "Mama I`m Coming Home" un "Crazy Train" ir patiešām ievērības cienīgas, bet kaut ko šādā kalibrā "Trakā vīra dienasgrāmata" piedāvāt nespēj.
2008-12-01 17:32:41
music, 1981

Machine Head

8.5
Es, protams, esmu truls un neoriģināls, un mana muzikālā gaume nav diez ko izkopta, līdz ar to es uzskatu "Machine Head" par vai nu labāko vai vismaz pilnīgi noteikti vienu no labākajiem Deep Purple ierakstiem. Protams, ka Mark II sastāva šī grupa bija mazāk "progresīva" un vairāk orientējās uz vienkāršu "fun", taču pie joda, cik labs viņiem tas fun padevās.
2008-11-27 16:56:08
music, 1972

The Bends

6.5
Domājams, ka nevienam cilvēkam, kas ir daudz maz pie veselas saprašanas, nevar rasties pat ne mazākās šaubas par to, kas ir pēdējo piecpadsmit gadu labākā grupa. Protams, ka tā ir "Radiohead". Jau sākot ar "The Bends" un līdz pat "In Rainbows" ikviens tās ieraksts ir bijis katra sevi cienoša mūzikas mīļa gada labāko ierakstu topā. Viņi nav pārdevušies komerciālajiem večiem. Viņi ir spējuši saglabāt savu māksliniecisko integritāti un viņi ir vienīgie nopietnie Pink Floyd sekotāji mūsdienu rokmūzikā. Ok, ja tā labāk padomā, tad ir vēl daži kandidāti uz mūsdienu labākās grupas statusu - U2, "Red Hot Chili Peppers", varbūt vēl kādi. Bet pirmajā trijniekā "Radiohead" noteikti atrodas. Cik žēl, ka viņu mūzika mani bezdievīgi garlaiko.
2008-11-26 17:25:38
music, 1995

Heart of Darkness

5
Otrais Džozefa Konrāda romāns, ko es izlasīju, mani pārliecināja par šī autora ģenialitāti tādā pat mērā kā "Lords Džims". Proti - pilnīgi nekādā. Faktiski es ar milzīgām pūlēm sevi piespiedu izlasīt šo 120 lappuses plāno grāmatu līdz galam, nesapratu, kāda ir tās doma un visu tālāko aprakstu droši vien ņemšu un nekaunīgi pārspiedīšu no Wikipedia. Un vēl trakāk - sižeta atstāstījumu vienkārši iegrūdīšu google translate un ļaušu tam palikt tik kroplam, kāds nu tas sanāks.
2008-11-25 17:18:06
book, 1899

Joe Strummer: The Future Is Unwritten

7.5
Šo filmu noskatīties man ieteica Movielens lapa, kas atbilstoši iepriekš redzēto filmu vērtējumiem nosaka, kādas vēl filmas cilvēkam varētu patikt. Pagaidām pēc vienas filmas spriest, protams, ir pāragri, taču savs pārsteiguma elements te patiešām bija. Proti, kādā nez veidā sistēmai bija iespējams noteikt, ka man patīk "The Clash", jo citādi diez vai filma par šīs grupas līderi varētu man šķist interesanta? Nekādas iespējas norādīt savu muzikālo gaumi man nekur iepriekš nebija, bet sanāk laikam, ka tur ir kaut kāda mistiska sakarība, kas nosaka, ka, piemēram, "The Hills Have Eyes" un "Princess Bride" cienītājiem patīk ABBA, bet veči, kas ir sajūsmā par "This is Spinal Tap" un "What`s Eating Gilbert Grape" noteikti interesējas par grupu "Laskovij maj". Kā lai arī nebūtu, es tātad tiku atpazīts kā The Clash cienītājs (kāds es patiešām esmu), un tālab varēju skatīties "The Future is Unwritten".
2008-11-25 15:04:25
film, 2007

Faces Dances

5.5
Vai "The Who" vajadzēja turpināt savu darbību pēc Kīta Mūna nāves? Un Led Zeppelin pēc Bonama nāves? Faktiski uz šo jautājumu atbildēt viennozīmīgi nav iespējams. No vienas puses - Mūns bija ļoti būtiska The Who sastāvdaļa, grupas trakākais dalībnieks, un bez viņa The Who nebūtu īsti iedomājami. No otras - The Who kodols visos laikos tomēr bija un palika Pīts Taunshends, kas radīja 90% no grupas muzikālā materiāla, bet par pārējiem 10% atbildēja Envistls, kas arī joprojām bija grupā, tā ka tās radošais kodols bija saglabājies arī pēc Mūna nāves. Taču problēma bija citur - The Who 1981.gadā lielā mērā vajadzēja pārstāt darboties neatkarīgi no tā, vai tajā bungas dauzītu Kīts Mūns, bijušais The Faces bunģieris vai kaut vai Fils Kolinss. Proti, problēma bija tajā, ka Taunshends uz šo laiku bija izsmēlis sevi kā mūziķis un viņam bija nopietnas problēmas radīt kaut ko paliekošu. Līdz ar to ne tāpēc šis ieraksts ir slikts, ka Kenijs Džonss nepareizi sit bungas, bet gan tāpēc, ka tajā nav pietiekami daudz labu dziesmu.
2008-11-24 17:10:41
music, 1981

The Boy with the X-Ray Eyes

6
"Babylon Zoo" ir vieni no tipiskākajiem viena hita mūziķiem, ko es varu iedomāties. Dziesma "Spaceman" pilnīgi noteikti ir pārdzīvojusi šo angļu ansambli, kurš gan teorētiski vēl joprojām turpina pastāvēt, taču ir pārstājis būt kaut cik ievērojams. Kā tas sanāca, ka šis plašākām masām nezināmais kolektīvs ierakstīja dziesmu, kas abpus Atlantijai aizcīnījās līdz pašai čārtu virsotnei, manuprāt, nav skaidrs nevienam. No vienas puses, protams, "Space Man" ir tipiska Babylon Zoo dziesma, bet no otras puses - par diez ko atmiņā paliekošu, uzrunājošu vai citādi neatkārtojamu es to nesauktu. Tīri ok deviņdesmito gadu gabals, kas neizskaidrotos apstākļos piesaistīja milzīgu publikas uzmanību (lielā mērā laikam, pateicoties, tā izmantošanai kādā "Levi`s" džinsu reklāmā). Dziesmas galvenais āķis varētu būt paaugstinātās frekvencēs ierakstītajā ievadā, kas lielā mērā līdzinās Chipmunks dziedāšanas manierei un tikai tad pārvēršas par to gabalu, kuru tu zini tik labi. Pārējie ieraksta singli ir vēl mazāk īpaši - "Animal Army" un "The boy with the x-ray eyes" (ja kas - tajā jūtams vēlīno bītlu klajs plaģiāts - vai pat vēl trakāk, nevis bītlus bet Oasis) neko sevišķi neatšķiras no citiem tikpat pelēkiem skaņdarbiem šajā ierakstā. It kā grupas skanējums ir pietiekami individuāls un ar citām grupām tu "Babylon Zoo" tiešām nesajauksi, taču vismaz šis ieraksts nepavisam neizceļas ar oriģinālām un atmiņā paliekošām melodijām vai faktiski - ar jebko. Tas gluži vienkārši nav sevišķi interesants.
2008-11-13 16:12:57
music, 1995

An Unofficial Rose

5.5
Lasot tādus romānus kā "Savvaļas roze", man rodas jautājums - vai tā gadījumā nav kļūda uzskatīt Airisu Mērdoku par "augstās" un nevis "zemās" literatūras pārstāvi. Ir kaut kas viņas romānos tāds nedaudz lēti bulvārisks un triviāls, un tas mani viņā atbiedē. Protams, sava vaina varētu būt arī latviskajam tulkojumam, kas šoreiz ne tuvu nav ideāls. Sāksim jau ar nosaukumu - "An unofficial rose" skan pietiekoši stilīgi. "Savvaļas roze" tikām būtu ļoti labs nosaukums pašai triviālākajai lubenei. Un tas jau ir nīkulīgāk. Vēl pieviksēju kādu situāciju, kur personāžs "Colonel Mitchell" tika iztulkots kā Kolonels Mitčels. Kaut kas man saka priekšā, ka "colonel" ir pulkvedis un nevis personvārds. Taču no otras puses lielākā daļa šī romāna trūkumu nav saistīta ar tulkojumu.
2008-11-11 17:24:24
book, 1962

Combat Rock

5.5
Es kaut ko nesaprotu - proti, kāpēc man šis ieraksts tik ļoti nepatīk? Iepriekš man šķita, ka tas ir tīri ok, bet - nav. Es cenšos un cenšos sevi pārliecināt, ka "Combat Rock" ir The Clash tālākas izaugsmes un attīstības auglis, bet muzikāli tas mani nepavisam neuzrunā. Pat ievadošā "Know your rights", kas izklausās diezgan līdzīgi kā daži "Dead Kennedys" gabali, nekur neaiziet, tai nav īstas melodijas un tā ir varbūt ļoti pancīga, bet tā nav baudāma.
2008-11-07 17:27:19
music, 1982

Snatch

8.5
"Snatch" es iepriekšējo reizi skatījos kaut kad aptuveni tajā pat laikā, kad iepriekšējo reizi skatījos "Lock, Stock etc." - proti, stipri sen. Un kā jau tas parasti ir ar filmām, kuras sen neesi redzējis, atkārtoti to skatoties bija jāatbild uz principiālo jautājumu - vai maģija ir joprojām turpat, kur tā bija iepriekš. Un atbilde šoreiz ir pozitīva - jā, "Snatch" joprojām bija tikpat vardarbīgi smieklīgs, kāds tas bija pirms sešiem vai septiņiem gadiem. Un tas mani ļoti iepriecināja.
2008-11-07 17:11:47
film, 2000

London Calling

9
Ievērojot to, ka šis ir viens no maniem mīļākajiem ierakstiem ever, tev varētu nebūt interesanti lasīt. Par "The Clash" pastāv viens populārs mīts, ka viņi bija viena no labākajām pankroka grupām. Faktiski, protams, viņi ierakstīja tikai vienu pankroka albumu un pēc tam pievērsās visdažādākajiem mūzikas stiliem, kuru vidū ietilpa gandrīz viss, ko tu vien varētu iedomāties. "London Calling" ir šīs viņu daudzveidības augstākais punkts. Ieraksts ir dubultnieks ar 19 gabaliem, no kuriem liela daļa ir vienkārši sasodīti lieliski. Pieminēšu tik daudz no tiem, cik man pietiks pacietības.
2008-11-06 17:30:17
music, 1979

The Child in Time

7.5
"Child in Time", manuprāt, ir viena no labākajām "Deep Purple" dziesmām. Taču tas automātiski nenozīmē, ka "The Child in Time" ir viens no labākajiem Makjuena romāniem. Taču patiesībā - nozīmē gan. Dīvaini? Nebūt nē.
2008-11-04 16:53:39
book, 1987

The Third Man

8
Greima Grīna "Trešais cilvēks" ir filmas novelizācija. Vai izdzirdot šādu frāzi tev negribas vemt? Zināms, ka grāmatas, kas atstāsta filmu sižetu, ir viens no viszemākajiem literatūras žanriem. Nedaudz zemāk par komiksiem un nedaudz augstāk par stāstiem žurnālā "Žirafe". Un tomēr šī novelizācija pat iekļauta "1001 grāmatā, ko tev jāizlasa, kamēr neesi nolicis karoti". Kā tā?
2008-11-04 15:05:33
book, 1950

To the Lighthouse

5
Es esmu vienkāršs proletārietis. Dod man zivi, smirdīgu lētu kino un vecu alu! Tas ir viss, kas man nepieciešams apmierinājumam! Jā, un, protams, maukas! Tik prastas un trulas, cik vien iespējams! Nospļauties man uz to Vulfa kundzi un viņas eksistenciālajām pārdomām! Es esmu primitīvs.
2008-11-04 13:42:28
book, 1927

Radio K.A.O.S.

5
Interesanti, cik izteikti Voterss savu solo karjeru saskaņoja ar "Pink Floyd" pēc-Votersa perioda darbību. Gluži kā "Amused to Death" bija Votersa atbilde uz "The Division Bell", tā arī "Radio K.A.O.S." bija atbilde uz "Momentary Lapse of Reason". Ok, patiesībā te es nedaudz meloju, jo KAOS iznāca ātrāk kā PF albums, bet fakts ir tāds, ka Votersa divi albumi, kas iznāca "jaunā" PF pastāvēšanas laikā, tapa aizdomīgi tuvu pašu PF albumiem.
2008-10-31 17:30:51
music, 1987

Amused to Death

6.5
Šodien es beidzu savu visai garo gājienu cauri "Pink Floyd"-related ierakstiem no sava diska ar numuru 62. No vienas puses, varu par to priecāties, jo esmu ticis cauri vēl vienam diskam. No otras, esmu visai pārliecināts, ka tuvākajos diskos sevišķi daudz man īpaši simpātiskas mūzikas nebūs. Un tā īsti nezinu, vai "Amused to Death" ir labākais ieraksts, ar kuru pielikt punktu savai Pink Floyd klausīšanās ērai.
2008-10-29 18:24:19
music, 1995

Lock, Stock and Two Smoking Barrels

7.5
Projekta "Novērtē, kā tev patīk tagad tas, par ko tu savulaik biji starā, tagad piedzīvojot vilšanos par savu pagātnes gaumi un pagātnes mīlestībām" ietvaros veicām klasiskās Gaja Ričija "Lock Stock un tā tālāk" atkārtotu skatījumu. Pamata jautājums bija tradicionālais - kā būs šoreiz?
2008-10-28 18:30:14
film, 1998

The Pros and Cons of Hitchhiking

6
Leģenda vēsta, ka Rodžers Voterss reiz ņēma un ierakstīja demo versijas diviem ierakstiem un piedāvāja grupas biedriem izvēlēties labāko no tiem, lai tas kļūtu par grupas nākamo albumu. Viens no šiem ierakstiem kļuva par "The Wall", bet otrs - par "The Pros and Cons of Hitchhiking". Līdzīgi viens otram šie ieraksti nav (lai arī otrais diezgan izteikti izmanto pirmā melodijas) un līdzīgs nav arī to liktenis. "The Wall" kļuva par vienu no komerciāli veiksmīgākajiem PF albumiem, bija gan fanu, gan kritiķu mīlēts. "The Pros and Cons" tikām ir plašām masām nezināms un diezgan margināls ieraksts. Un to Voterss ierakstīja bez Pink Floyd.
2008-10-28 18:01:08
music, 1984

The Division Bell

6.8
Bija laiks, kad "The Division Bell" man bija teju vai mīļākais PF ieraksts. Tāpat bija laiks, kad es nemācēju sasiet kurpju šņores un kad es dievināju "Take That". Līdz ar to nevajag par šo ierakstu spriest tālab, ka kaut kad devītajā-desmitajā klasē es par to biju starā un pusgadu neatdevu māsasvīram no viņa aizlienēto disku.
2008-10-28 10:40:03
music, 1994

The Final Cut

7.5
"The Final Cut" lielākais mīnuss droši vien ir tajā, ka tas vispār nav mūzikas ieraksts, bet gan Rodžera Votersa pārdomas par kara tēmu. Ja tev šķita, ka "The Wall" ir pārāk tendēts uz Votersa paša bērnības traumu saistībā ar viņa tēva nāvi Otrajā pasaules karā, tad "The Final Cut" šo tēmu attīsta līdz pilnīgi jaunam līmenim. Līdz tādam līmenim, ka mūzikas instrumentu dalība šajā ierakstā ir minimāla. Un vēl minimālāka ir citu Pink Floyd dalībnieku dalība. Riks Raits, kā zināms, no grupas bija jau izsviests laukā, Gilmors un Voterss bija tādā konflikta stadijā, ka bail, bet Niks Meisons vispār nekad nebija grupas galvenais ideju ģenerētājs, bet šajā ierakstā, kur sitamo instrumentu loma nav sevišķi liela, viņš ir vēl mazāk jūtams nekā citkārt.
2008-10-24 17:19:51
music, 1983

The Wall

9
Kad es pirms kāda laiciņa pa ceļam uz darbu klausījos "The Wall" mani uz kādu brīdi pārņēma šoks - šis ieraksts mani vairs neuzrunāja. Vēlīnajos tīņu gados tas bija vienīgais PF albums, ko es klausījos regulāri, bet tagad pēkšņi tas man bija pārstājis patikt. Tas bija patiešām negaidīti. Es jau domāju, vai tik man nevajadzētu pierakstīties Britnijas fanu klubā un uzlikt sev kādu kadru no "Womanizer" klipa par desktop attēlu (nekas, ka attiecīgā dziesma tolaik vēl nebija iznākusi), bet tad pamēģināju vēl nedaudz darbā paklausīties Wall un secināju - nē, ar mani viss tomēr ir kārtībā, un es joprojām mīlu "The Wall". Varbūt ne tik ļoti kā agrāk, un tomēr. Nezinu gan, kā būtu, ja es mēģinātu vēlreiz noskatīties "The Wall" filmu.
2008-10-24 10:08:24
music, 1979

Animals

9.5
Paldies, manu dārgo internet! Es biju uzrakstījis absolūti nekādas kvalitātes aprakstu par jauno Pink Floyd albumu "Animals" (ja vien mēs dzīvotu 1977.gadā, tas tiešām būtu jauns), bet kaut kas nobruka tam postējoties, es to savlaicīgi nepiefiksēju un tikai vēlāk atklāju, ka no apraksta nav atlicis ne nieka. Un tā kā apraksts bija patiešām neveiksmīgs un izspiests ar lielu piepūli, man ir vēl lielākas skumjas, ka tas šādi gāja zudumā.
2008-10-23 10:46:55
music, 1977

Wish You Were Here

8.5
Jebkurš apraksts par "Wish You Were Here" kā likums sākas ar retorisku jautājumu: kā tu vari turpināt pēc tam, kad esi ierakstījis labāko albumu pasaulē (vai vismaz - vienu no labākajiem)? Un patiesi, šeit jautājums ir vietā. "Dark Side of the Moon" bija tik grandiozs, ka nākošā albuma ierakstīšana Votersam, Gilmoram, Raitam un mazākā mērā arī Meisonam droši vien radīja diezgan nopietnas galvassāpes. Un, cik dīvaini tas lai arī nebūtu, viņiem izdevās tīri labi.
2008-10-22 09:50:46
music, 1975

Enduring Love

6.5
Ja tā turpināsies, vēl pāris mēneši un es būšu viens sasodīti liels Makjuena pazinējs. Es nemaz netiecos tāds būt, bet izrādās, ka no viņa daudzajiem "1001 Books You must read before you are killed in a traffic accident in Vietnam" sarakstā iekļautajām grāmatām gandrīz visas ir vai nu izdotas latviešu valodā vai arī pieejamas Rīgas bibliotēkās citās valodās. Nezinu, ar ko Makjuens izpelnījies šādas latviešu tautas simpātijas (atšķirībā no sava amerikāņu prototipa Philip Roth), bet tā nu ir, un tālab šis man ir jau ceturtais izlasītais viņa romāns. Nopietni, vai ne?
2008-10-17 17:22:07
book, 1997

Orlando

5
Virdžīnijas Vulfas "Orlando" ir viena no tām grāmatām, kuras es gribētu, lai man tās būtu patikušas, bet kuras man patiesībā tomēr nav patikušas. Vulfa bija tik ievērojama rakstniece, kurai tik daudzās ziņās bija taisnība, viņa labi cīnījās par sievietes tiesībām (man nav ar to nekādu problēmu), un tā tālāk. "Orlando" sižeta apraksts mani ieintriģēja - par kādu cilvēku vārdā Orlando, kas līdzīgi Dorianam Grejam nenoveco, turklāt vēl kādā savas dzīves brīdī ņem un pārvēršas par sievieti, un tad dzīvo gadsimtiem ilgi. Mani saista tāds maģiskais reālisms, un mani interesēja, ko tad Vulfa būs ar šo materiālu izdarījusi. Izrādījās - ne pārāk daudz.
2008-10-17 16:34:18
book, 1928

The Story of Simon Simopath

8
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka "Nirvana" bija viena no izcilākajām deviņdesmito gadu grupām, kas pasaulei deva tādus grāvējus kā "Mr. Moustache", "Big Cheese" un "Frances Farmer Will Have Her Revenge on Seattle". Viņi tev piesauks Krisu Novoseliku un to, ka Kobeins nemaz neizdarīja pašnāvību, bet gan viņu nogalināja VDK (atšifrējas kā "Valters da Kaža"). Protams, ka šiem cilvēkiem nav taisnība.
2008-10-16 17:35:56
music, 1967

A Maggot

8.5
Ar Džonu Faulzu manas attiecības sākās ar "Kolekcionāru", kas man lika šo rakstnieku sākt cienīt ļoti lielā mērā. Vēl bija "Franču leitnanta draudzene", kas arī bija laba, bet tālāk viņš man vairākkārt lika vilties, un es biju guvis pārliecību, ka Faulzam veiksmīgi darbi mijās ar neveiksmīgākiem, turklāt tieši otrās kategorijas bija vairāk. "Tārps" nevarēja visu apgriezt otrādi - tas nepadarīja "Mantisu" labāku, bet tas man atgrieza ticību, ka manis nelasīto šī rakstnieka darbu vidū varētu atrasties vēl kāds šedevrs.
2008-10-14 17:17:18
book, 1985

Roger the Engineer

7.5
"Inženieris Rodžers" ir vienīgais īstais "The Yardbirds" studijas ieraksts, kurš nav singlu apkopojums un kurš nav svešu dziesmu kaveru krājums. Diemžēl tas savā oriģinālajā versijā pat ne minimāli neiegrāmatoja to īso posmu grupas vēsturē, kad tajā vienlaikus ģitāras spēlēja Džefs Beks un Džimijs Peidžs. Taču, lai tu pārāk neskumtu, astoņdesmitajos gados pārizdotajā Rodžera versijā vismaz divas šāds kompozīcijas ir nokļuvušas - "Happenings Ten Years Time Ago" un "Psycho Daisies". Vispār jau Rodžers nav nekāds satriecoši revolucionārs ieraksts - tajā Yardbirds sevi atklāj kā diezgan godprātīgu blūza / boogie ansambli, kura divi izcilie ģitāristi reizēm uzspīd ar savu ģeniālismu, bet pārmērīgi liels uzsvars uz viņu darbību likts tomēr netiek. No abām bonus dziesmām, manuprāt, labākā ir "Happenings Ten Years Time Ago", kas grupu rāda smagākā skatījumā.
2008-10-09 17:27:43
music, 1966

A Room of One`s Own

7.5
"Sava istaba" patiesībā neietilpa manā lasīšanas "A" plānā. Proti, tas nav viens no Virdžīnijas Vulfas darbiem, kas iekļauti 1001 izlasāmās grāmatas sarakstā, jo tas nemaz nav romāns, bet gan ir eseja. Taču no otras puses reizēm ir vērts lasīt arī kaut ko izglītojošu. Es sevi, protams, nenosauktu par lielāko izglītošanās cienītāju visā apvienotajā Latvijvalstī, taču uzzināt kaut ko jaunu, lai ar to pēcāk varētu kaut kur "pazīmēties", tas man var arī patikt. Var arī nepatikt, bet tas ir cits jautājums.
2008-10-07 16:51:37
book, 1929

Happy-Go-Lucky

6.7
Šo filmu gājām kolektīvi skatīties kinoteātrī "Rīga". Nevar taču vienmēr uz kino iet uz plaša patēriņa kaku filmām, reizēm vajag izbaudīt arī patiesu kino mākslu, varbūt ne gluži "gruzonīgu", taču patiesu un sirsnīgu. Un kas gan var būt patiesāks un sirsnīgāks par angļu komēdiju? Vismaz šādi risinājās pārdomas manā galvā pirms izvēles iet uz šo filmu.
2008-10-07 16:37:46
film, 2007

Burmese Days

6.5
Ar "Burmese Days" es beidzu savu iepazīšanos ar Džordža Orvela ievērojamākajiem darbiem, un jāatzīst, ka šis laikam nav pats labākais nobeiguma punkts. Hronoloģiski tas bija (ja pareizi saprotu) viņa otrais romāns (pēc "Down and Out in Paris and London") un, kā es nojaušu, nebūt ne labākais. Tas centrā ir kāds vīrs vārdā Florijs, kas ir Birmā dienošs angļu tirdzniecības kompānijas pārstāvis. Vēl šeit ir iesaistīta no Eiropas atbraukusi jauna sieviete Elizabete, ar kuru Florijam veidojas gandrīz romāns, bet ne gluži. Nozīmīgi ir divi indieši - labais ārsts doktors Verasvami un sliktais U Po Kyin (nezinu, kā šo vārdu labāk pierakstīt latviski, saukšu viņu turpmāk par sliktuli). Tātad sliktulis vēlas sakompromitēt kukuļus neņemošo doktoru un iekarot sev vēl augstāku pozīciju koloniālās Birmas aprindās. Tikām labakajam doktoram vienīgais glābiņš var nākt no vienīgā puslīdz pieklājīgā pilsētas angļa - Florija, taču Florijam ir viens trūkums - proti, viņš ir stipri vien gļēvs. Romāna gaitā Florijs gan pamazām kļūst drosmīgāks, bet faktiski tas jau ir par vēlu.
2008-10-03 17:21:14
book, 1934

Killing Me Softly

6
Šīs grāmatas latviskajā tulkojumā ir viena nopietna kļūda, proti, nepareizi ir iztulkots autora vārds. Tā nav Nikija Frenča, kas ir šo grāmatu uzrakstījusi, bet gan Nikija Frenčs. Proti, patiesībā tie ir divi autori, no kuriem vienai vārds ir Nikija, bet otram uzvārds - Frenčs (līdzīgi kā latviešiem bija autors Gregrī, kas veidojās no Grēviņa un Grīna, ja nemaldos). Tiesa, sevišķi būtiska šāda detaļa nav, jo patiesībā man ir diezgan nospļauties par to, kas uzrakstīja šo grāmatu.
2008-10-03 08:01:22
book, 1999

Bitter Moon

7.5
"Bitter Moon" ir filma, kas lieliski iederas Hjū Grānta agrīno darbu sarakstā līdzās "Sirēnām". Hjū Grānts, protams, ir viens tipisks pretty boy, bet savulaik viņš labprāt piedalījās filmās, kurās pipariņa netrūka, un "Rūgtais mēness" ir viena no piparotākajām filmām, ko man vispār nācies kādreiz redzēt. Protams, apzinoties to, ka filmas režisors Romāns Polanskis ir zināms ne tikai ar to, ka viņš uzņēmis "Rozmarijas mazuli", "Chinatown" un "Pianistu", bet arī ar neglīto pedofīlijas stāstu. Man patiesībā ir gluži vienalga, vai viņš toreiz bija vai nebija vainīgs, bet viens ir skaidrs - pārmērīgā puritānismā šo režisoru apsūdzēt noteikti nevar.
2008-09-26 16:37:15
film, 1992

News from Nowhere

6.5
"Ziņas no nekurienes" ir viens no ievērojamākajiem deviņpadsmitā gadsimta utopiskajiem romāniem par nākotnes sabiedrību, šajā gadījumā - par tādu kā anarho-sindikālistu komūnu pasauli (kurā lieliski varētu dzīvot Deniss no "Monty Python and the Holy Grail" - atcerējos, ka šausmīgi sen neesmu nevienā rakstā pieminējis Džonu Klīzu). Patiesībā interesanti - deviņpadsmitajā gadsimtā pamatā tika vēl rakstīts utopijas, bet divdesmitajā - gandrīz tikai distopijas. Tādā lūk veidā virzās pasaules progress.
2008-09-22 12:00:57
book, 1890

V For Vendetta

7
"V ir vendeta" ir viena no tām filmām, kuras skatīšanās ne īpaši augstā vietā un tomēr - manā kino plānu sarakstā - ietilpa jau vismaz divus gadus. Atsauksmes par to bija dzirdētas dažādas. Lielākais slavinātājs tai, cik atceros, ir mans gandrīz uzvārda brālis Juris Kaža, kas "Vendetā" saskatījis klaju atbilstību litertāriešu idejām. Citi tikām, kā esmu dzirdējuši, šo filmu uzskata par nedaudz primitivizētu un atsulotu skatījumu uz problēmām, kuras tā it kā mēģina risināt, proti, ir dzirdēts, ka šī filmas izliekas esam gudrāka nekā tā patiesībā ir. Katrā ziņā labākais variants, kā noformulēt savu viedokli, ir to noskatīties.
2008-09-19 17:12:36
film, 2006

In Bruges

9
Reti kura filma mūsu "kompānijā" (tas ir - draugu lokā, nevis darbavietā) ir sacēlusi tādas pretrunīgas diskusijas kā "In Bruges". Viss sākās ar to, ka filma tika izreklamēta kā jauna kriminālkomēdija Gaja Ričija "Lock, Stock and Two Smoking Barrels" stilā. Tad Ziņģis to noskatījās un nodēvēja par vienu no garlaicīgākajām filmām, ko viņam jebkad nācies redzēt, un ko nekādā ziņā neesot vērts skatīties. Kad pagājušo svētdien to skatījāmies pie Rustānovičiem, izrādījās, ka daļai tā patika, daļai nepatika, bet vēl principiāls jautājums bija par to, vai šī filma ir vai nav uzskatāma par komēdiju. Lai arī man ļoti gribētos par to mazliet tagad padiskutēt, to nedarīšu.
2008-09-16 11:56:00
film, 2008

The Cosmos Rocks

4.5
Lai arī atbilstoši principiem man par šo ierakstu rakstīt tagad nevajadzētu (tas neatrodas manā diskā ar kārtas numuru 56), es nevaru atturēties no savu divu santīmu izlikšanas par jaunāko manas bērnības mīļākās grupas ierakstu.
2008-09-15 17:36:34
music, 2008

Diary of a Nobody

6.5
Īsti pat nezinu, kā šī romāna nosaukumu iztulkot latviešu valodā. "Neviena dienasgrāmata" kaut kā neskan. "Kādas niecības dienasgrāmata" - pārāk nicinoši. Droši vien tieši tāpēc (cik man zināms) latviešu izdevums šai grāmatai nav pieejams. Ja jau pat nosaukumu nevar iztulkot, kur nu vēl visu grāmatu. Lai gan patiesībā tīri kā vieglā lasāmviela, teiksim, vilcienā šis romāns būtu ļoti pat labs.
2008-09-12 17:25:47
book, 1888

Shadow of the Moon

6.5
Iespējams, ka no visiem Ričija Blekmora karjeras laikā izdotajiem ierakstiem, "Shadow of the moon" ir visrevolucionārākais, kā nekā tieši ar to viņš pateica ardievas sirdi sildošajam smagajam rokam un pievērsās renesanses stila mūzikai duetā ar savu jauno draudzeni Kendisu Naitu (uz vārdu "jaunā" šajā gadījumā liekams liels uzsvars, jo Naita ir ļoti ievērojami jaunāka par veco labo Ričiju). Tiesa, manuprāt, šis nav labākais "Blekmora Naitas" ieraksts - nepavisam ne visi šī ieraksta skaņdarbi ir sevišķi uzrunājoši. Atmosfēras ziņā viss ir labi un Blekmors apliecina, ka akustiskā ģitāra viņa rokās ir ļoti spēcīgs instruments, taču kā jau tas renesanses stila mūzikai vispār ir raksturīgs šeit stipri bieži dziesmās pietrūkst āķu - kaut kādu elementu, kas īsti klausītāju paķertu un ievilktu Blekmora spēlēs. Šādi elementi pietiekamā daudzumā ir ieraksta ievadošajā titulkompozīcijā "Shadow of the moon", kurā vietām ieskanas arī elektriskā ģitāra, bet man no albuma dziesmām vislabāk tīk "Play Minstrel Play", kuras lielākais pluss ir Jethro Tull līdera Ījena Andersona flautas spēle.
2008-09-12 10:43:06
music, 1997

The Island of Doctor Moreau

6.5
Lasot "Doktora Moro salu" (dīvaini, ka nebija sanācis to izlasīt iepriekš), guvu kārtējo apliecinājumu, ka Mihails Bulgakovs sižetus patiešām zaga no Velsa. Un vienlaikus tam nāca līdzi apliecinājums, ka Bulgakovs tāpat bija par vairākām kārtām lielāks rakstnieks kā Velss. Proti, tēmu, ko viens pasniedz kā triviālu piedzīvojumu stāstu, otrs pārvērš par kaut ko daudz lielāku, daudz dziļāku, daudz paliekošāku. Velsa "Pasauļu karš" nav nekāds pasauļu karš - tas ir piedzīvojumu romāns, ko var izdot mīkstajos vākos, bet "Liktenīgās olas" sevī iemieso daudz vairāk. Tāpat ir ar "Doktora Moro Salu" un "Suņa sirdi".
2008-09-11 17:18:18
book, 1896

Third

7.5
Ar "Third" Soft Machine diezgan droši no rokmūzikas lauciņa veic pāreju uz džezu, un vismaz sākotnēji šai pārejai nebija ne vainas (lai arī pirmie divi viņu ieraksti man tāpat patīk labāk par šo). Turklāt grupa, kamēr tajā turpināja darboties Vaiets, nevarēja pilnīgi atteikties no savām dīvainībām.
2008-09-10 10:11:47
music, 1970

Nothing Like the Sun

7
Ja nemaldos, "Nothing Like the Sun" tiek uzskatīts par vienu no labākajiem Stinga veikumiem kopš viņš pārstāja būt "Police" dalībnieks. Un, protams, civilizētajā pasaulē droši vien ikviens kaut dažas reizes ir dzirdējis "Englishman in New York", kas man vismaz pilnīgi noteikti ir viena no tuvākajām Stinga dziesmām un par kuru es brīnos, ka tās panākumi čārtos nebija sevišķi satriecoši. Pārējie divi ieraksta singli - "Be Still my beating heart" un "We`ll be together" nav gluži tik spektakulāri, bet arī pietiekami labi.
2008-09-05 10:53:52
music, 1987

Wonderwall Music

5
Džordžs Harisons bija viens foršs vecis, kas savulaik radīja ne vienu vien brīnišķīgu kompozīciju - kā bītlu sastāvā, tā pats par sevi. Bet tāpat viņš radīja ne vienu vien nekam nevajadzīgu kompozīciju (to gan laikam tikai pats par sev, jo bītlos viņam Makartnijs būtu par to sadevis pa ģīmi un arī Džordžs būtu ticis pie tikpat liela deguna kā Ringo). Iespējams, ka pirms viņš ierakstīja šo skaņu celiņu kaut kādai absolūti nezināmai filmai, šāds sitiens pa degunu Džordžam būtu nācis par labu. Lai arī nē - sliktākais nebija šādu mūziku filmā iekļaut, bet gan izdot to kā patstāvīgu ierakstu. Nē, protams, tas bija ļoti jauki, ka Džordžs sarakstīja veselu albumu ar indiešu mūziku (kuru viņš gan pats šajā ierakstā nespēlē), bet to klausīties īpaši jautri nav. Es vispār neesmu sevišķi liels indiešu mūzikas cienītājs, bet esmu pārliecināts, ka paši indieši to spēj radīt saistošāku nekā kaut kāds narkotikas pārlietojies džeks no Liverpūles. Viena lieta ir izmantot indiešu tradicionālos instrumentos popmūzikas kompozīcijās, tās tādējādi bagātināt, bet cita - sacerēt tīri godīgi indisku mūziku. Nē, varbūt klausīties kaut ko šādu atbilstošos apstākļos var tīri labi, bet noteikti ne labāk kā autentisku Indijas mūziku, bet speciāli pirkt šo kā Harisona solo ierakstu ir viena no absurdākajām domām, kas cilvēkam varētu rasties. Harisonam nebija solo ierakstu pirms "All things must pass" - lūk, manuprāt, pareizākā pieeja šim jautājumam.
2008-09-04 10:42:14
music, 1968

Murphy

7
Semjuels Bekets ir viens no tiem autoriem, kurus es ļoti cienu, bet kurus iemīlēt man droši vien nav lemts. Un "Mērfijs" ir viens no tipiskākajiem šāda stila romāniem - mani savā ziņā valdzina veids, kā Bekets pasniedz šo stāstu par vīrieti, kas sāk strādāt par kopēju trako namā, taču no otras puses es šo stāstu īsti nespēju lasīt. Bekets ir vienlaikus ļoti asprātīgs un trāpīgs un - pārāk traks manai gaumei. Veids, kā viņš šo sižetu pasniedz, brīžiem ir pagalam grūti uztverams un stipri absurds, turklāt liela romāna daļa nekur neved, iesaistoties citiem personāžiem, kas mēģina atrast Mērfiju (līdzīgi kā sagaidīt Godo) - bez sevišķas jēgas un mērķa, protams. Vēl te piedalās Sīlija - Mērfija mīļākā, kura grib, lai Mērfijs atrod darbu un tad, kad viņš šo darbu ir atradis, viņš Sīliju pamet un pārvācas pilnībā dzīvot trako namā. Bet Sīlija pati pēc profesijas ir prostitūta, kas šādā romānā ļoti labi iederas. Personāži patiesībā jau šeit ir kolorīti un trāpīgām frāzēm Bekets bārstās vai ik uz stūra, bet ir tā, ka tas, kas ir labi desmit lappušu garumā, ne vienmēr ir labi divsimts lappušu garumā, un līdz ar to Mērfijs, trakais pacients Endons, Nīrijs, Vallijs, Kūnihenas jaunkundze un pārējie šie romāna varoņi diezgan ātri man sāk pārvērsties par tādu kā murgu - es jūtos sapinies Beketa tekstā un man nav īsti skaidrs, ko un kāpēc ar to iesākt. Protams, es saprotu, ka viņš bija ļoti labs Džoisa tradīcijas sekotājs (ne velti Bekets savulaik bija piestrādājis par Džoisa privātsekretāru), bet viens nu ir droši - Bekets ir viens no tiem autoriem, uz kuriem labāk ir atsaukties, nekā tos patiešām lasīt, jo pretējā gadījumā tava psihe var piedzīvot neatgriezeniskas pārmaiņas. Patiesībā, ja tava psihe tādas piedzīvos, mani tas sevišķi nesāpinās, bet ja tā izdarīs manējā - tad gan būs pilnīgi cita lieta.
2008-09-04 08:23:39
book, 1938

The Chronicles of Narnia: Prince Caspian

4
"Nārnijas hroniku" droši vien vislabāk var raksturot kā trūcīgā cilvēka Gredzenu pavēlnieku. Ne velti tās autors Klaivs Sinkleirs Luiss bija arī Tolkiena draugs un kolēģis, kuram nedeva mieru T. bērnu grāmatu (ok - fantasy) panākumi un tad nu viņš radīja pats savu Vidusszemi, kuru viņš nosauca par Nārniju. Un līdzīgā veidā arī Nārnijas filmas ir trūcīgāka variācija par Gredzenu pavēlnieku. Tās tika filmētas vēlāk, tās (pirmās divas daļas vismaz) režisējis Jaunzēlandes režisors - tiesa, ne Pīters Džeksons, bet tāpat jaunzēlandietis, un tās arī saturiski ir labākajā gadījumā Gredzenu pavēlnieka atdarinājums.
2008-09-03 08:31:52
film, 2008

Keep the Aspidistra Flying

8.5
"Lai plīvo aspidistra" ir otrais Orvela romāns, ko pēdējā laikā esmu izlasījis, un tas man patika pat labāk kā "Coming Up for Air", kam gan arī nebija ne vainas. Tas vēsta par Gordonu Komstoku, kas izcēlies no lielas, bet mirstošas vidusšķiras dzimtas pārstāvis. Viņš ir atteicies no "laba" darba reklāmas aģentūrā un strādā nepopulārā grāmatu bodē, bet pa naktīm mēģina rakstīt dzeju (lielākoties neveiksmīgi). Visu savu dzīvi Gordons ir mēģinājis cīnīties pret naudu un tās varu, bet lielākoties - neveiksmīgi. Proti, viņš nevēlas "labu" darbu, nevēlas, lai viņam uz palodzes būtu aspidistra (tā ir tāda puķe, kas pirmskara Londonā, cik var saprast, bija mājās katrai vistipiskākajai lejējās buržuāzijas ģimenei). Taču, protams, ka līdz ar savu naudas Dieva noliegšanu viņš atrodas lielākā atkarībā no tā nekā jebkurš cits cilvēks un visur saskata naudas vainu. Piemēram, viņam ir mīļotā sieviete Rozmarija, ar kuru viņam nav bijis sekss, jo mēbelētajās istabās, kur viņš mitinās, sievietes ievest nav atļauts, kā rezultātā viņš uzskata, ka pie tā, ka Rozmarija viņam nedod seksu, vainīgs ir naudas trūkums un ka ja viņam būtu vairāk naudas, tā viņu arī vairāk mīlētu. Patiesībā Rozmarija kā personāžs ir diezgan plakans (lai arī Orvels to diezgan labi paskaidro un viņas rīcība, lai arī brīžiem muļķīga, nav nemotivēta). Vēl viens kolorīts romāna personāžs ir Gordona bagātais draugs Ravelstons, kurš būdams sociālists pēc pārliecības visu laiku sevi piespiež uzturēties zemākās aprindās par savējām, dzert draņķīgu alu un runāt par sociālismu kā vienīgo glābiņu, lai arī patiesībā viņam, protams, nav nekādas sajēgas par to, kas pasaulē patiesībā notiek.
2008-08-29 13:01:23
book, 1936

Rock Bottom

8.5
Roberts Vaiets pats "Rock Bottom" uzskata pirmo īsto savu solo ierakstu, jo "End of an ear" tikai jaunības dienu eksperiments, bet ar "Rock Bottom" sākas īstais solo Vaiets. Pamata jautājums, protams, ir - cik labs tad ir solo Vaiets? Un atbilde ir prognozējamā - ļoti labs.
2008-08-29 10:00:09
music, 1974

Fifth

6.5
Grupas "Soft Machine" piektais studijas ieraksts pabeidza tās pāreju no rokgrupas uz džeza grupu, proti, tā gadījumā pat par "fusion" runāt nav iespējams - tas ir tīrākais brīvās formas džezs. Un nebūtu jau par ko brīnīties - tā kā pirms šī ieraksta tapšanas no Soft Machine bija aizgājis tās vienīgais dalībnieks, kas pretendēja uz vokālista statusu, proti, Roberts Vaiets, jo viņam ne pārāk tuvas bija grupas džeziskās tendences, tad Fifth tapšanā Maiku Retledžu un kompāniju nekas vairs neatturēja pārvērsties par pilntiesīgu džeza grupu.
2008-08-28 09:29:47
music, 1972

For Your Love

7.5
"The Yardbirds" ir droši vien ievērojamākā no grupām, kuras nav izdevušas nevienu pa īsti jēdzīgu studijas albumu (vismaz savos ziedu laikos). Tajā karjeras uzsāka trīs no izcilākajiem ģitāras meistariem - Ēriks Kleptons, Džefs Beks un Džimijs Peidžs (ok, Kleptons patiesībā bija laikam zināms jau pirms šīs grupas, bet tā nostiprināja viņa reputāciju), bet vienlaikus Yardbirds nespēja radīt neko daudz paliekošas mūzikas - viņi bija izteikta singlu grupa, kuras stiprā puse bija arī koncerti, bet nekādi ne studijas albumi - it īpaši vērts ievērot, ka grupas dalībnieki arī īpaši neizcēlās kā savu dziesmu autori, bet pamatā kaverēja citu radītus gabalus.
2008-08-26 11:05:17
music, 1965

Journeyman

6.5
Turpinu (pēc neliela pārtraukuma) iešanu cauri Ērika Kleptona astoņdesmito gadu ierakstiem. Par laimi "Journeyman" radās jau gandrīz pašās šīs desmitgades beigās un šeit, pārmaiņas pēc, Kleptons vairāk uzsvaru licis uz savu paša ģitārspēli un mazāk - uz dažādiem pretīgiem astoņdesmito gadu "gadžetiem". Melodiski ieraksts gan ir stipri plakans un neaktuāls, bet ar to, manuprāt, šāda ieraksta kontekstā varētu rēķināties jau tāpat. Ieraksta veiksmīgākais singls "Bad Love" ne tuvu nav viena no labākajām dziesmām, un patiesībā šeit vispār ir ļoti akūts labāko dziesmu trūkums - viss ir pārmērīgi bombastic, pārmērīgi nesirsnīgs, pārmērīgi skaļš un bezsaturīgs, savulaik Kleptons noteikti bija emocionāli labāk uzrunāt spējīgs klausītājus nekā šī ieraksta laikā. Nē, ir dziesmas, kuras man patīk tīri labi - kaut vai "Before you accuse me", bet ne vairāk kā "tīri labi" - runāt par kaut ko satriecošu, atmiņā ļoti paliekošu vai fenomenālu šī ieraksta kontekstā nav iespējams. Tas nav tāda kalibra ieraksts un ja tu neesi maniakāls Kleptona fans, tev nav nekādas vajadzības to jebkad klausīties.
2008-08-25 09:58:35
music, 1989

Miss Pettigrew Lives for a Day

6.5
"Petigrjū jaunkundze dzīvo vienu dienu" ir viena no tām filmām, kuras ir paredzamas no pirmā soļa, par to šaubu nav. Pietiek parādīties tajā kādam personāžam, lai kļūtu uzreiz skaidrs, ar kuru citu šīs filmas personāžu tas būs palicis kopā filmas beigās. Šie paši personāži visi ir iepriekš redzēti un iepriekš iepazīti. Un vienlaikus tā ir gan jauka romantiska komēdija, lai pārāk par to kurnēt nenāktos. Lai arī tā ir diezgan naiva un muļķīga.
2008-08-25 07:53:41
film, 2008

Extra Texture

6.5
Septiņdesmito gadu vidus Harisons, protams, nav nekas satriecoši spektakulārs, bet es nevaru pret viņu būt sevišķi kritisks, jo vispār jau viņš bija jauks tipāžs ar labu melodijas izjūtu un emocionālu balsi. Man, piemēram, ļoti labi pie sirds iet "This Guitar Can`t Keep from Crying" (kas tekstuāli gan ir "While My Guitar Gently Weeps", bet muzikāli tā ir baudāma arī pati par sevi). Kas ir šī ieraksta galvenais trūkums, ir tas, ka tajā gandrīz visas labākās dziesmas ir sapulcētas tā sākumā - tādas kā "You", "The Answer`s at the end" un jau pieminētā "This Guitar", bet tālāk tas īpaši labi nepavelk un liela daļa dziesmu ir izteikts filleris. Un tā sanāk, ka pēc pirmajām trim dziesmām es varētu šo ierakstu tālāk neklausīties, jo tas gluži vienkārši pārstāj būt interesants. Turklāt, atšķirībā no daudziem citiem Harisona ierakstiem, šeit vaina nav tajā, ka viņš pārmērīgi aizrāvies ar savu pielūgto hinduisma dievību slavēšanu, bet gan vienkārši tāpēc, ka dziesmas nav sevišķi saistošas.
2008-08-22 12:38:25
music, 1975

Thirst

7.5
"Citizen Fish" ir viena no tām otrās šķiras ska pankroka grupām, par kurām gluži iespējams, ka tu neesi dzirdējis. Un no vienas puses tev īpaši nav nepieciešamības viņus iepazīt - nav jau viņi tik izcili, ka vajadzētu viņu vārdus ieskrāpēt ar sarūsējušu naglu sev uz muguras, bet no otras puses viņi ir gana labi, lai reizi pa reizei viņos ieklausītos. Citizen Fish ska panks ir kaut kas pa vidu starp agrīno pankveidīgo Chumbawamba, pretīgo Oi! panku un pavisam tradicionālu ska. Lielākoties visas dziesmas ir vienādas un adresētas klasiskām politiskā pankroka tēmām, bet tīri no tekstu viedokļa viņi ir gana veiksmīgi sava amata pratēji, un vislabākais tā aplieicinājums ir "How to write ultimate protest songs" - dziesma, kurā skaidrā un vienkāršā valodā izskaidrots, kā vislabāk rakstīt protesta dziesmas. Vēl viens spēcīgs skaņdarbs ir "Catholic Sex Confession", kas beidzas ar diezgan spēcīgiem vārdiem:
2008-08-21 12:29:35
music, 1997

Led Zeppelin

9
Tāds ieraksts kā Led Zeppelin debijas albums pasaulē ir tikai viens, par to nav šaubu, un manā izpratnē arī paši Led Zeppelin to nekad tā arī nespēja atkārtot - tas ir svaigs, drosmīgs un skaļš, visi grupas dalībnieki ir droši vien labākajā savas karjeras formā, un vispār - tas ir ieraksts, kas gandrīz vienpersoniski radīja ceļu tālakajai smagā roka attīstībai.
2008-08-19 13:28:07
music, 1969

Lord Jim

5.5
Džozefa Konrāda romāns "Lords Džims" atbilstoši oficiālajam formulējumam ir tas literārais mākslas darbs, kas oficiāli aizsācis divdesmito gadsimtu, proti, to parasti uzskata par tādu kā priekšteci visiem mūsu gadsimta lielo rakstnieku veikumiem (mūsu gadsimta, protams, ir nosacīts jēdziens, bet es kaut kā vairāk identificējos kā 20. un nevis 21.gadsimta sastāvdaļa) - vai tas būtu Hemingvejs vai Džoiss, viņi visi ir izkāpuši no "Lorda Džima" (pārfrāzējot citātu par Gogoļa "Šineli").
2008-08-18 17:46:51
book, 1900

The Soul Cages

7
Savulaik (atbilstoši manam Ekseļa failam ar disku sarakstu) šis ieraksts man šķita ļoti skaists un saistošs un es to uzskatīju, ja ne gluži par izcilu, tad par teicamu noteikti. Taču pēdējo gadu laikā mana attieksme pret Stinga daiļradi noteikti nav kļuvusi pozitīvāka un 2008.gada augustā es "The Soul Cages" vairs par tik izcilu nenosauktu.
2008-08-18 10:11:54
music, 1991

Mondo Bongo

6
Boomtown Rats kā grupa ir zināma pamatā divu iemeslu dēļ. Pirmais no tiem ir dziesma "I Don`t Like Mondays", otrais ir Bobs Geldofs. Jā, šīs grupas dziedātājs ir tas pats Bobs Geldofs, kas organizē visus nebeidzamos "Live Aid" stila pasākumus, pret kuriem mana attieksme joprojām nav strikti formulēta, un tas ir arī tas pats Bobs Geldofs, kas atveido galveno varoni filmā "Pink Floyd: The Wall", par ko es viņu neapšaubāmi cienu, taču tas man neuzliek nekādus pienākumus sajūsmināties par šo viņa grupas ierakstu.
2008-08-15 09:46:16
music, 1980

Coming Up for Air

8
Lai arī Džordžu Orvelu mēdz dēvēt par vienu no divdesmitā gadsimta pirmās puses ievērojamākajiem rakstniekiem un gan "1984", gan "Dzīvnieku fermas" spēcīgākie apzīmējumi un frāzes ir iegājušies cilvēku kultūrā un sadzīvē, viņa daiļrade ārpus šiem diviem darbiem atrodas diezgan izteiktā ēnā un tai tiek pievērsta stipri minimāla uzmanība. Ne velti arī šis viņa romāns - "Coming up for air" - latviešu valodā nav līdz šim ticis iztulkots un izdots un patiesībā es pat līdz nesenam laikam nezināju par tāda eksistenci.
2008-08-11 10:14:14
book, 1938

Gasoline Alley

7.5
Rods Stjuarts ir viens no tiem mūziķiem, kuri astoņdesmitajos gados savu reputāciju sabeidza sliktāk nekā to izdarītu Romas pāvests, ja viņš paziņotu, ka jaunības dienās ir reizēm vēlējies kļūt par transvestītu. Taču savulaik viņš bija pavisam pieklājīgas kvalitātes mūziķis. Protams, galvenokārt šis periods atbilda viņa jaunības dienām - dziedot grupā "The Faces" un vēlāk - Džefa Beka grupā. Taču arī daži viņa pirmie solo ieraksti nepavisam nebija slikti, un šis, iespējams, ir labākais no tiem visiem.
2008-08-08 17:25:20
music, 1970

Reptile

5.5
Sešdesmitajos gados, protams, Kleptons bija pilnīgi citas raudzes mūziķis nekā mūsdienās. Lai gan, iespējams, viņš bija tieši tāds pats, tikai apkārtējā vide bija savādāka un līdz ar to viņš arī radīja cita līmeņa mūziku (turklāt viņš pats nedz Yardbirds, nedz Cream, nedz Derek and the Dominoes laikā nebija galvenais dziesmu autors grupās) un tika mīlēts un godāts pilnīgi citā līmenī. Kleptons vienmēr ir bijis diezgan izteikti atkarīgs no vides, kurā viņš darbojās, un līdz ar to gan astoņdesmitajos, gan deviņdesmitajos viņa ieraksti ļoti bieži cieta no tā, ka vide bija nekam nederīga, un arī "Reptile" ir viens no šādiem ierakstiem.
2008-08-05 10:39:02
music, 2001

So Red the Rose

6
Savā ziņā es pats īsti nesaprotu, ko manā ierakstu kolekcijā dara šis "Duran Duran" dalībnieku sānsolis, ja ievēro, ka neviena Duran Duran albuma manā krājumā nemaz nav. Iespējams, ka te pie vainas ir Deivida Gilmora no "Pink Floyd" dalība divās ieraksta dziesmās - "The Promise" un "Missing" (viņa dalība aprobežojas ar absolūti neizteiksmīgiem un vienlaikus tipiskiem Gilmora ģitārsolo), bet bija laiks, kad es kolekcionēju ikkartu pirdienu no jebkura PF dalībnieka.
2008-07-31 17:26:57
music, 1985

Use Your Immagination

4
"Mud" ir tādi trūcīgā cilvēka "Slade" - mazāk lipīgi, vēl nedaudz stulbāki un mazāk aktuāli mūsdienās. Pat glemroka aprindās viņi netiek sevišķi augstu cienīti (lai arī Lielbritānijā viņi savulaik bija itin veiksmīgi), un tur nav ko brīnīties. Savā trešajā studijas ierakstā grupas dalībnieki izlēma, ka viņi arī paši ir spējīgi sacerēt kādas dziesmas (ne visas, protams) un atteicās no saviem līdzšinējiem mūzikas autoriem, mēģinot pierādīt, ka arī viņi paši var radīt tikpat blāvu un neizteiksmīgu glemroka un retro mūzikas sintezējumu, kā tas bija viņu pirmajās divās platēs. Un to viņi visai veiksmīgi arī paveica.
2008-07-30 17:31:31
music, 1975

Tin Planet

7
Interesanti, ka par šo grupu "Space" es savulaik biju pilnīgi pārliecināts, ka tā ir tā pati franču elektroniķu grupa, kas slavena ar... elektronisko mūziku. Protams, ka šāds viedoklis bija maldīgs, bet ar to jau varētu rēķināties. Šī ieraksta "velkošais" gabals ir dziesma "The Ballad of Tom Jones", kurā Space piebiedrojusies grupas "Catatonia" dziedātāja, un kas attiecas uz popsīgu indīroku, tā droši vien ir perfektākais šāda žanra pārstāvis un Tomija Skota un Serīs vokālu "strīds" ir vienkārši izcils, satriecoši laba dziesma. Citas dziesmas šeit dabiski paliek galvenā grāvēja ēnā, lai gan pietiekams hita potenciāls ir gandrīz katram šī ieraksta skaņdarbam. Vai tavuprāt "Piggies" nevarētu būt veiksmīgs hits? Vai "Disco Dolly"? Vai "Begin Again"? Vai "Avenging Angels"? Patiesībā Skots ir tiešām ļoti simpātisks vokālists, un vispār šajā ierakstā ir tikai viens skaņdarbs, kura funkcijas man nav skaidras - tas ir noslēdzošais "Fran in Japan". Tas ir tāds, ka varētu padomāt, ka šis "Space" un tas "Space", tomēr būtu viena un tā pati grupa (tikai sliktākā realizācijā). Un līdz ar to ieraksta beigas ir kaut kādas nejēdzīgas, lai arī citādi tas ir patiešām labs popindīroka piemērs.
2008-07-14 17:13:57
music, 1998

The Long Dark Tea-Time of the Soul

7
Šis romāns ir turpinājums (nosacīti) "Dirka Džentlija holistiskajai detektīvaģentūrai". Nosacīti tāpēc, ka sižetiski turpinājums te ir diezgan minimāls - kopīgi ir tikai trīs personāži, divi no kuriem ir labākajā gadījumā trešā plāna varoņi, un tāpat arī grāmatas pasaule diezgan lielā mērā atšķiras no tās, kas bija pirmajā, lai arī vienojošā doma "if it can`t be possible done, it must be done impossibly", kas, starp citu, parādās arī Hitchhiker`s Guide sērijā.
2008-07-14 14:19:50
book, 1988

Led Zeppelin IV

8.5
Patiesībā šī ieraksta nosaukums, protams, nav "Led Zeppelin IV", bet gan "Untitled", jo uz diska vāciņa nav nekāda uzraksta, kas liecinātu kaut to, ka šis vispār ir Led Zeppelin ieraksts, bet tradicionāli to lielākoties tomēr sauc tieši par IV, gluži tāpat kā "The Beatles" parasti sauc par "White Album" vai Spinal Tap "Shark Sandwich" - par "Shit Sandwich".
2008-07-14 09:29:47
music, 1971

The Man of Property

6.5
"Īpašnieks" ir pirmā daļa Golsvertija triloģijas "Forsaitu teika", kura autoram pēc kāda laika atnesa arī Nobela prēmiju literatūrā. Es īpaši nekaunos, ka līdz savam divdesmit četru gadu vecumam nebiju to pat iesācis lasīt un vēl jo vairāk es nekaunos, ka droši vien pārējās divas daļas vispār nelasīšu (vismaz tuvāko gadu laikā ne). Un kāpēc man vajadzētu par to kaunēties? Šie episkie vēstījumi par kādas ģimenes dzīvi vairāku paaudžu garumā varbūt iepriekšējā gadsimta sākumā bija kaut kas īpašs, bet man kā 21.gadsimta šizoīdajam cilvēkam nav nekādas īpašas intereses uzzināt kaut ko pārlieku informatīvu par Forsaitu dzimtu. Nē, man nav nekādu iebildumu pret Forsaitiem un kaut kas īpatnējs Golsvertija manierē patiešām ir, bet lielos daudzumos, manuprāt, šāds saturs var kļūt par kaut ko līdzvērtīgi garlaicīgu kā "Zaļā zeme" vai Deglava "Rīga". Un man nepatīk kaut kas, kas kļūst līdzīgs "Zaļai zemei" (lai arī jāatzīst, ka ar bezjēdzīgiem un tukšiem dabas aprakstiem kā Upīša gaumē Golsvertijs neaizraujas, bet no otras puses mani, lasot šo romānu, neatstāja sajūta, ka Golsvertijs nav īsti pirmās šķiras rakstnieks un ka faktiski tā ir tikai tāda "elevated" bulvāru literatūra, kura kaut kāda man neskaidra iemesla dēļ pacelta uz podesta, uz kura tai nevajadzētu atrasties). Šis romāns, ko esmu izlasījis (proti - pirmā triloģijas daļa) vēsta par tipu vārdā Soumss Forsaits un viņa sievu Irēnu, kura Soumsu nemīl un vīru tikai piecieš un kura iemīlas Soumsa brālēna meitas Džūnas līgavainī arhitektā Bozinijā, ar kuru tai sākas romāns. Romāna personāži patiesībā ir veidoti diezgan sulīgi un dzīvi (un - atzīšos - labāk nekā tas būtu iespējams lubenē), bet mani viņi neuzrunā. Es nejūtu līdzi Irēnai, man nav vispār nekādas attieksmes pret Džūnu, pret Soumsu un gandrīz visiem Forsaitu klana personāžiem, varbūt vienīgi vecais Džulions ir kaut cik saistošs varonis, bet arī viņš nav gluži īpašs. Golsvortija maniere, aprakstot visus Forsaitu saimes dzīves notikumus, ir ciniska un vispārinoša, skaidrojot, ka lielākā daļa Anglijas vidusšķiras un augstāko aprindu ir visi tādi Forsaiti - kam nauda ir svarīgāka par pārējo, kam ļoti rūp reputācija un kam īpašnieka instinkts ir spēcīgākais no instinktiem jau kopš dzimšanas. Bet problēma ir tajā, ka man tas šķiet diezgan garlaicīgi, un vienīgā daļa romānā, ko lasīju ar patiesu interesi, nemaz nebija daļa romāna, bet interlūde starp šo romānu un otro daļu (ko neplānoju lasīt) - "Kāda Forsaita atvasara", kas stāsta par pēdējiem vecā Džuliona dzīves mēnešiem (starp citu - viņa dēls jaunais Džulions, kas gan it kā ir "oriģinālākais" no Forsaitiem un pat nodarbojas ar glezniecību, ir vēl viens unikāli nesaistoša tēla piemērs). "Atvasara" ir laba un spēcīga, lai arī - varbūt mazliet par traku sentimentāla. Bet kopumā romāns mani nepārliecināja par to, ka tas būtu ievērojams ar kaut ko citu kā vien savu "statusu".
2008-07-11 09:42:19
book, 1906

Wild Life

7
"Wild Life" ir pirmais Makartnija ieraksts, kas iznāca zem Wings zīmes, un droši vien tas ir arī vismazāk ievērojamais no šī viņa perioda albumiem. Nē, septiņdesmito gadu Maka nebija spējīgs radīt patiešām sliktu mūziku - radošās enerģijas viņam bija tolaik vēl stipri par daudz un astoņdesmito gadu šausmīgā mūzikas pasniegšanas maniere arī vēl nebija dzimusi. Un vienlaikus šis ieraksts nerada gluži profesionālas grupas studijas albuma sajūtu - ne velti faktiski tas ir ne mazāk solo ieraksts kā iepriekšējie divi Makkas albumi un ne velti pirmās divas šī ieraksta dziesmas nemaz nav īstas dziesmas, bet gan tīri "grūvi", kas nekur īpaši neved (turklāt ievadošais "Mumbo" ir pat diezgan kaitinošs grūvs). Taču vienlaikus citām dziesmām nav ne vainas - par piemēru var minēt kaut vai balādi "Some People Never Know" vai Badija Holija "Love is Strange" kaveru, vai arī ieraksta tituldziesmu "Wild Life" (kas ir stipri līdzīga Džeimsa Brauna kompozīcijām, lai gan, protams, mierīgāka). Skaists ir arī Pola un Lindas Makārtnijas duets "I Am Your Singer". Jā, tas nu ir jāatzīst, ka Linda Makārtnija kā mūziķe varbūt nekad nebija gluži izcila, bet salīdzinoši ar Joko Ono viņas ieguldījums viņas vīra daiļradē bija daudz labdabīgāks un mazāk kaitinošs. Ar vienu piezīmi - lai cik ļoti man nesimpatizētu visas dabas aizsardzības idejas un pretmīnu pasākumi, atsauces uz to Pola mūzikā lielākoties ir bijušas tādas... panaivas. Jo ko nu nevar noliegt - vienlaikus būdams droši vien lielākais pop melodijas meistars visā mūzikas branžā, Pols nekad nav bijis sevišķi inteliģents un gudrs cilvēks (arī par Lenonu par to varētu šaubīties un patiesībā - arī par Harisonu, vienīgi par Ringo pat šaubīties nevajag), kas, protams, nav nekāds trūkums un dziesmu tekstus (it īpaši Bītlu laikos) viņš rakstīja patiešām lieliskus, bet vienlaikus tas nenozīmē, ka viņš īpaši daudz saprastu no tā, kas pasaulē notiek. Un nekas, ka viņš ir pelnošākais mūziķis visā biznesā, lords un tā tālāk - savā būtībā Pols ir un paliek ne pārāk izglītots Liverpūles puika, kam no politikas un ekonomikas ir ne vairāk sajēgas kā jebkuram vienkāršam ostas strādniekam. Un vienlaikus - ģeniāls mūziķis. Ok, es varbūt neteikšu, ka mani šausmīgi sajūsminātu šajā ierakstā atrodamā Lenonam veltītā "Dear Friend", bet vispār jau kā dziesmu autors Pols gandrīz vienmēr ir bijis ļoti labā līmenī.
2008-07-11 09:21:54
music, 1971

English Rebel Songs 1381-1914

5.5
"English Rebel Songs" bija pirmais ieraksts, kurā Chumbawamba vispār atteicās no jebkādiem instrumentiem un paļāvās uz tikai dziedāšanu. Ievērojot to, ka neviens no grupas dalībniekiem (vīriešiem - sievietes ir ok) nav nekāds superdziedonis, ir skaidrs, ka zināmi ierobežojumi šī ieraksta kvalitātei ir. Bet no otras puses, zinot to, ka "English Rebel Songs" ir dažādu laikmetu angļu protesta dziesmas, nebūtu nemaz kaut kāda baigā kvalitāte no šī ieraksta jāgaida - tās ir dziesmas, ko tu ar saviem čomiem dziedi mītiņos, mājās, krogū vai darbavietā, lai paustu savu attieksmi pret notiekošo vai nenotiekošo, un neviens negaida, ka ostas strādnieks būs jaunais Karūzo. Ja to tomēr novērtē kā muzikālu ierakstu, tad tas nepavisam nav sevišķi labs - kā jau minēju nekādas smalkas vokālu harmonijas no šī ansambļa (vismaz šajā ierakstā - mūsdienu akustiskā Chumbawamba ar a capella dziesmām tiek galā ļoti pat labi) gaidīti būtu muļķīgi, līdz ar to tikai dažas dziesmas, kuras mini albumā ir labāk nostrādātas, ir kaut cik baudāmas tradicionālajā šī vārda izpratnē.
2008-07-10 10:03:40
music, 1988

Led Zeppelin II

8
Lai arī tekstuāli Led Zeppelin ir absolūta "peņu roka" grupa, tas neliedz viņiem vienlaikus būt vieniem no izcilākajiem, ja ne pašiem izcilākajiem ansambļiem, kas smago/pussmago rokmūziku vispār jebkad ir spēlējuši. Un ja tevi nespēj pārliecināt "Whole Lotta Love", "What is and what should never be", "Heartbraker" un citi gabali par to, tad es pat nezinu, ko lai tev saka :)
2008-07-09 13:17:30
music, 1969

Fresh Cream

7.5
Kad Ēriks Kleptons aizgāja no "Yardbirds" un izveidoja "Cream" kopā ar bijušajiem "Graham Bond Organisation" dalībniekiem Džindžeru Beikeru un Džeku Brūsu, radās pirmā rokgrupa, kuru patiešām varēja saukt par "supergrupu" - tādu, kurā ne tikai katrs dalībnieks bija viens no izcilākajiem sava instrumenta meistariem visā rokmūzikas pasaulē, bet vienlaikus katrs no viņiem jau iepriekš bija populāri savu iepriekšējo grupu sastāvos (lai arī Kleptons, kā es nojaušu, leģendārs ģitārists bija jau gandrīz kopš dzimšanas).
2008-07-08 11:52:08
music, 1966

Dark Horse

7
No visiem ierakstiem, ko vecais (tolaik gan vēl ne vecais, bet tagad jau labu laiku - nelaiķis) zēns Džordžs izdeva septiņdesmitajos gados, šim droši vien ir vissliktākā reputācija. Un savs pamats šādai attieksmei pret šo ierakstu patiešām ir - proti, ir pamats šaubīties, vai no Harisona puses visgudrākais risinājums bija ierakstīt albumu, esot slimam ar laringītu. Proti, viņa balss šeit nepavisam nav skanīga un klausīties šo ierakstu tikai viņa dzidrā vokāla dēļ būtu pagrūti. Tāpēc vien, ka viņa vokāls nepavisam šeit nav dzidrs. Paklausies ieraksta tituldziesmu "Dark Horse" un saki vēl, ka viņš ir lieliskā vokālā formā. Protams, ir arī mūziķi, kuri visu mūžu dzied tieši šādā veidā (piemēram, Bobs Dilans arī nav nekāds operdziedātājs), taču no Harisona tomēr ir pierasts dzirdēt bišķi savādāku output.
2008-07-04 09:17:07
music, 1974

Sonic Origami

5.5
Patiesībā es nebeidzu brīnīties, kur tādām grupām kā Uriah Heep rodas motivācija turpināt koncertēt un ierakstīt jaunus albumus? Es vēl saprotu tādus "Deep Purple" - viņiem vismaz ir garantēts, ka vienmēr atradīsies pietiekami tūkstoši cilvēku, kas gribēs simto reizi dzirdēt koncertā "Smoke on the Water", "Highway Star", "My Woman from Tokyo", "Speed King" un vēl virkni citu tās lielāko hitu. Bet "Uriah Heep"? Cik lieli gan varētu būt tie tūkstoši, kurus varētu interesēt viņi? Manuprāt, atbilde ir - pavisam nelieli. Bet droši vien naudas pietiekami daudz nav iekrāts, tāpēc arī Miks Bokss un kompānija turpina muzicēt. Patiesībā "modernie" UH diezgan lielā mērā izklausās pēc modernajiem Deep Purple (lai gan, protams, Stīvs Morss ir labāks ģitārists par Boksu), vienīgi kā jau tas ir vienmēr bijis raksturīgāks Hīpiem - viņiem ir arī diezgan izteikta liriskā puse.
2008-07-02 13:14:01
music, 1998

Driving Rain

7
Ar "Driving Rain" sers Pols Makartnijs iesoļoja jaunajā 3. gadu tūkstotī, un faktiski neko spektakulāra šī iesoļošana viņam nepadevās. Tomēr nevienam nav noslēpums, ka šī vīra labākie gadi ir ļoti, ļoti tālā pagātnē un ka gaidīt no viņa kaut ko sešdesmito (vai septiņdesmito pirmās puses) līmenī radīto dziesmu līmenī ir līdzīgi kā gaidīt, ka Mišels Platinī atgriezīsies futbola laukumā un kļūs vēlreiz par Eiropas čempionu. Mūsdienu Makartnijs nav ģēnijs, viņš ir pietiekami labs dziesminieks, kas spēj uzrunāt savus klausītājus, bet ne vairāk.
2008-06-30 11:42:14
music, 2001

The Boybands have Won

7.5
Jaunākais akustiskā "Chumbawamba" sastāva ieraksts patiesībā pārkāpj manus principus - man to šobrīd nevajadzētu klausīties, jo tas neietilpst manā 51 mp3 diskā, taču kā Čumbas cienītājs es nevaru par to neuzrakstīt.
2008-06-27 17:13:29
music, 2008

Stormbringer

6
"Stormbringer" ir viens no tiem Deep Purple ierakstiem, bez kuriem pasaule neko dižu nezaudētu. Nezinu, kā ir ar "Burn", bet šis ieraksts mani nu nekādi nepārliecina, ka Deivs Koverdeils būtu šai grupai pats piemērotākais dalībnieks. It īpaši tāpēc ka nesaskaņu ar viņu dēļ pēc šī albuma no grupas aizgāja Ričijs Blekmors, kuram nebūt negāja pie sirds Koverdeila mēģinājumi padarīt Deep Purple par soulmūzikas grupu.
2008-06-27 16:45:08
music, 1974

Slap!

6
"Slap!" ir ieraksts, kurā Chumbawamba pirmo reizi saistījās ar deju mūzikas ritmiem, vienlaikus (dabiski) saglabājot savu uzticību saviem anarhistu ideāliem. Sevišķi zināmu (pat pēc šīs grupas standartiem) gabalu šeit nav daudz, un patiesību sakot es to arī nenosauktu par sevišķi labu ierakstu (atkal jau spriežot relatīvi, salīdzinoši ar citiem šīs grupas veikumiem).
2008-06-20 17:30:14
music, 1990

Perfect Strangers

6.5
"Perfect Strangers" ir ieraksts, kas iezīmēja "oriģinālā" (t.i. - MKII) sastāva "Deep Purple" apvienošanos astoņdesmito gadu vidū. Šādas grupu apvienošanās, protams, ir prognozējamas un ne velti Deep Purple ir viena no grupām ar vislielāko kadru mainību - vienmēr pienāk situācija, kad kādam tās dalībniekam šķiet, ka nu viņam naudas beidzot ir pietiekami un viņš var DP atmest ar roku, bet tad piķis izbeidzas un nākas vien atkal apvienoties. Droši vien tagad vienīgi Blekmora atgriešanās grupā ir praktiski nereāla, jo (vismaz manuprāt) "Blackmore`s Night" viņam ienes ne sliktāku naudiņu kā varētu dot koncertēšana ar vecajiem čomakiem.
2008-06-20 09:55:12
music, 1984

Dirk Gently`s Holistic Detective Agency

8.8
Duglasu Adamsu es bez mazākajām šaubām sirdī varu nosaukt par vienu no izcilākajiem 20.gadsimta rakstniekiem. Viņa galvenais un būtiskākais pluss ir Adamsa patiešām fenomenālā fantāzija. Vienlaikus viņa darbi nav tikai humoristiska literatūra - te mums nav darīšana ar P.G.Vudhauzu, bet gan ar rakstnieku, kura darbos humors savijas ar zinātnisko fantastiku (turklāt ar saistošu un vienlaikus pietiekami komplicētu zinātnisko aspektu) un kurus lasot vismaz man nākas smieties gandrīz nepārtraukti. Turklāt Adamsa darbi nav vienkārši skeču krājumi - tie ir vienoti vēstījumi ar kopīgām idejām, reizēm - sarežģītu struktūru un īpatnējo Adamsa stāstītāja manieri.
2008-06-19 16:51:27
book, 1987

Every Good Boy Deserves Favour

7
Atzīšos, ka tā kā man šis ieraksts ir "sapresēts" vienā kopīgā datnē, man ir stipri grūti noteikt, kurā brīdī tajā skan katra atsevišķa dziesma, līdz ar to tām pievērsīšos vēl mazāk nekā to daru citkārt.
2008-06-19 10:33:58
music, 1971

Electric Warrior

8
"Electric Warrior" neapšaubāmi ir pazīstamākais Marka Bolana veikums, kas vienlaikus pabeidza viņa un viņa grupas pārvērtību no pasaku hipijiem par glemroka zvaigznēm. Savas nodevas vecajām "Tyranosaurus Rex" dienām šajā ierakstā vēl ir jaušamas, bet par dominējošām kļuvušas skanīgās glema kompozīcijas - tādas kā "Mambo Sun", "Bang a gong (get it on)", "Jeepster" un "Rip Off". Glemrokam, kā jau ikvienam mūzikas stilam (izņemot repu, kas ir sātana pabiras, bet tas ir cits stāsts) ir gan savi pozitīvie varoņi, gan negatīvie tēli. Kamēr Gary Glitter, Sweet un tiem līdzīgie izpildītāji diezgan izteikti ir negatīvie tēli, kas šo mūziku padarīja par lēta seksa kultu, Bolans līdzās Deividam Bovijam ir viens no galvenajiem apliecinātājiem, ka glam rock var būt arī baudāma un pietiekami augstvērtīga mūzika. Turklāt Bovijs, kā zināms, šādai mūzikai pievērsās tieši Bolana ietekmē, tādējādi Marks ir uzskatāms par tādu kā glamroka krusttēvu.
2008-06-17 10:24:03
music, 1971

The Comfort of Strangers

7.5
Es nebūtu es, ja nepievērstos kārtējam apjomīgam (un droši vien - nepabeidzamam) projektam. Šoreiz tas attiecas uz grāmatām. Ir tāda grāmatiņa "1001 Books You Must Read Before You Die", kurā uzskaitīta 1001 grāmata, ko tev dzīves laikā vajadzētu izlasīt. Pagājušo piektdien veicu šī saraksta caurskatīšanu, lai uzzinātu, cik no šīm grāmatām esmu jau izlasījis. Izrādījās - 108, proti, nedaudz vairāk par desmit procentiem. Un tagad mans mērķis būs šo rezultātu iespēju robežās uzlabot. Nekādus konkrētus mērķus iz kategorijas - trīs gadu laikā tikt galā ar atlikušajām 900 grāmatām (pilnīgi nereāli), 50 jaunas saraksta grāmatas gadā, vai tamlīdzīgi, pagaidām neizvirzīšu. Vienkārši vairāk lasīšu grāmatas, kas ietilpst šajā sarakstā. Bet tas nenozīmē, ka lasīšu TIKAI tās. Neesmu taču gluži aptracis. Iana Makjuana "Svešinieku mierinājums" ir pirmā grāmata, kas izlasīta jaunās nostādnes ietvaros.
2008-06-16 17:06:04
book, 1981

Electronic Sound

5
Ja tev atbilstoši profesora Freivalda nostādnei būtu nepieciešams tantiņai pieturā paskaidrot, kas ir Džordžs Harisons, ko tu viņai stāstītu? Es teiktu, ka tas bija vīrs, kas vokāli instrumentālajā ansamblī "The Beatles" spēlēja ģitāru un kura pazīstamākās sacerētās dziesmas ir "While My Guitar Gently Weeps" un "Something", bet vēlāk šis pats vīrs apliecināja savu spēju radīt mūziku patstāvīgi ar trīs disku himnu garīgajai dzīvei "All things must pass", bet vēl vēlākos laikos (pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados), sekojot tā laika populārās mūzikas tendencēm, kļuva ne pārāk saistošs. Visubeidzot divdesmit pirmā gadsimta sākumā Harisons aizgāja mūžībā, paspējot ierakstīt pēdējo un pietiekami veiksmīgo ierakstu "Brainwashed". Jā, un vēl pa vidu viņš paspēja grupā "Traveling Wilburys" sadarboties ar citiem pop/rokmūzikas klasiķiem - Bobu Dilanu, Roju Orbisonu, Džefu Linnu un Tomu Petiju. Es varbūt pieminētu Harisona aizraušanos ar austrumu reliģijām (pamatā - hinduismu) un mākslām, varbūt pat pieminētu viņa "Concert for Bangladesh". Bet gandrīz noteikti es ne vārda šai tantiņai pieturā neteiktu par 1969.gadā, vēl bītliem pie dzīvības esot, "Zapple" apgādā iznākušo Harisona eksperimentālo ierakstu "Electronic Sound", kurā viņš pievērsās Moog sintezatora iespēju pārbaudei un demonstrēšanai.
2008-06-16 09:15:59
music, 1969

How I Long to Feel That Summer in My Heart

7.5
Šo grupu es iepazinu tikai viena iemesla dēļ - mani piesaistīja tās nosaukums. Kā tev šķiet, ko šis nosaukums nozīmē? Mana sākotnējā, ilglaicīgā un nekādi nepamatotā versija ir "Gorkija zigotiskie minči". Protams, patiesībā "zygotic mynci" ir vesliešu valodā un ne par kādiem zigotiskiem kaķiem tur runas nav, lai arī īstais nosaukuma atšifrējums nav sevišķi jēdzīgāks par manējo - "Gorkija stulbais pērtiķis". Nezinu, vai Maksimam Gorkijam bija pērtiķis, bet tāds nu ir šīs grupas nosaukums.
2008-05-30 10:51:45
music, 2001

Stiff Upper Lip, Jeeves

6.5
Patiesībā es nemaz nezināju, ka Vudhauzs 1963.gadā vēl ne tikai bija dzīvs, bet arī rakstīja. Lai nu ko Vudhauzam nevarētu pārmest, tad tā būtu pārmērīga ātra atvadīšanās no lasītājiem iemīļotiem varoņiem. Ne velti Džīvss, Bērtijs (tiesa - tolaik ne Vūsters) un pat tante Agata pirmo reizi kādā stāstā parādījās jau 1915.gadā, bet pēdējo - 1974.gadā, kopumā var teikt, ka šie varoņi nodzīvoja pāri par 55 gadiem, kas literāriem personāžiem noteikti nav tas sliktākais sasniegums.
2008-05-26 18:23:58
book, 1963

Amsterdam

7
Ījena Makjūena romāns "Amsterdama" ir stāsts par mākslu, morāli, rīcības brīvību un tā sekām. Par šo romānu Makjūens saņēma Bukera prēmiju un izpelnījās vispārīgu mīlestību un atzinību.
2008-05-26 08:04:29
book, 1998

The Game

7
Šis bija tas ieraksts, kurā Queen atteicās no sava desmit gadus ilgā principa neizmantot sintezatorus, līdz ar to iezīmējot (ilgtermiņā) nopietnu grupas panīkumu. Un vienlaikus "The Game" ir droši vien pēdējais Queen ieraksts, kuru sintezatori vēl nav pārņēmuši un faktiski tie parādās vien dažās šī albuma dziesmās, nemaz neliecinot par to, kādi saturiski brīnumi bija "Flash Gordon" un "Hot Space".
2008-05-23 17:34:00
music, 1980

Deceptive Bends

7
"Deceptive Bends" ir pirmais ieraksts, kuru 10cc veidoja kā duets, nevis kā kvartets, un līdz ar Goldija un Krīma aiziešanu, grupa sāka pamazām atteikties no savas mūzikas ekscentriskākajām pusēm un pievērsās vienkāršākai un mazāk dīvainai popmūzikai, kura gan vienlaikus bija gan skaista un klausāma.
2008-05-23 09:40:59
music, 1977

Young Americans

6
"Jauni amerikāņi" Deivida Bovija karjerā bija relatīvi negaidīts pavērsiens - pēc tam, kad viņš pāris gadus bija uzdevies par Zigiju Zvaigžņuputekli, viņš ņēma un pievērsās Filadelfijas soul mūzikai un uz kādu laiku pārstāja būt rokmūziķis šī vārda tradicionālajā izpratnē. Vienīgais, jāatzīst, ka par gluži izcilu šo viņa pāreju nosaukt nevar. Kaut tāpēc ka Bovijs nav Džeims Brauns un viņa plēšu spēks ir ievērojami mazāks. Un kaut tāpēc vien, ka soul mūzika vispār lielākoties nav nekas fenomenāls.
2008-05-22 10:37:16
music, 1975

The First Day (with Robert Fripp)

7
Deivids Silveins ir no "Japan". Roberts Frips ir no "King Crimson". Viņiem kopā šis ir pirmais ieraksts. Sekoja vēl divi. Tos neesmu dzirdējis. Šis neizklausās pēc King Crimson. Kā izklausās "Japan" - nezinu. Man ir viens viņa solo ieraksts. "Secrets of the Beehive". Nekas īpašs tas gan nav. Šis ieraksts skaitās labāks. Vai ir? Jāpadomā.
2008-05-20 09:57:29
music, 1993

Wrong Way Up

8.5
Braiens Īno ir tas vīrs, kuru Scs mēdz dēvēt par ambient mūzikas vectētiņu un apbrīnot kā satriecoši garlaicīgu skaņu radītāju. Ok, patiesībā Scs par šo Īno mūziku ir sajūsmā, bet mani šāda veida Īno garlaiko. Es esmu no tiem ļaudīm, kam Īno vistuvākais ir "Here Come the Warm Jets" vai "Before and After Science" spēlēs ar glamrock elementiem. Tikām Džons Keils vislabāk ir zināms kā uz eksperimentiem naskais Velvet Underground vijolnieks, kas arī vēlāk radījis virkni stipri dīvainu ierakstu solo lauciņā. Un kā tev šķiet, kad šie divi "vizionāri" satikušies, kāda veida mūziku viņi varēja radīt?
2008-05-15 17:27:27
music, 1990

Yes

7
Grupas "Yes" debijas albūms, kā tas bija diezgan daudzām vēlāk "milzīgām" progresīvā roka grupām, faktiski nemaz nebija nekāds progroka ieraksts. Pretējā gadījumā diez vai tajā vietā atrastos vienam The Byrds un vienam The Beatles kaveram. Turklāt abi šie kaveri ir pietiekoši klasiski rokenroliski, lai nevarētu teikt, ka Džons Andersons un kompānija vienkārši paņēmuši par pamatu popmūziku un no tās radījuši kaut ko pilnīgi savādāku. Turklāt interesanti, ka viņu izvēlētā bītlu dziesma neapšaubāmi ir viena no grupas mazāk zināmajām kompozīcijām - tā ir "Every Little Thing" no "Beatles for Sale" - zini tā, kur "Every little thing she does - she does for me". Vispār nē - dziesmas ievads "Yes" izpildījumā nemaz nelīdzinās bītlu veikumam, tur jaušamas pat "Led Zeppelin" ietekmes devas un vien trešajā dziesmas minūtē parādās bītliskās notis. Interesanti, kā "Yes" izpildījumā šī dziesma kļūst par tādu kā himnu, lai gan saturiski, protams, tā nav nekāda himna, bet diezgan primitīvs lovesong.
2008-05-13 17:27:39
music, 1969

The Ball is Round: A global history of football

8
Šo Deivida Goldblata dāvanu saņēmu kā dāvanu vārdadienā no Zin&Jenny (nez, kurš no viņiem varētu būt ierosinājis pirkt grāmatu par futbolu), un pēc "Rokupācijas" pieveikšanas pienāca šīs grāmatas izburšanas kārta.
2008-05-12 11:40:27
book, 2006

Ummagumma

8
"Ummagumma" ir viens ļoti īpatnējs "Pink Floyd" ieraksts. Kaut vai tāpēc, ka tas ir pirmais grupas krājumā, kas ietilpst divās un nevis vienā platē, bet galvenokārt tāpēc, ka tā otrā puse ir kaut kas grupai absolūti netipisks.
2008-05-12 10:07:10
music, 1969

Flying Teapot

8.5
Devida Alena vadītā muzikālā apvienība "Gong" ir viena no interesantākajām tā sauktā Kenterberijas roka pārstāvēm, kas ievērojama ar sava pietiekami specifiska speisroka attīstīšanu, kas mitinās kaut kur pa vidu starp "Soft Machine" humoristiskajiem eksperimentiem, "Gentle Giant" pasakaino jokainību un "Magmas" episko Kobaijas kultu. Nekas, ka pēdējās divas grupas ar Canterbury scene nav nekādi saistītas.
2008-05-09 09:39:17
music, 1973

Iommi

7
Pirmajā savas (ļoti garās) karjeras ierakstā, kas izdots zem viņa paša "brenda" nevis ar "Black Sabbath" zīmolu (lai arī vairāki grupas albūmi faktiski tomēr bija tieši Iommi solo veikumi) leģendārais smagā metāla pamatlicējs ir pieaicinājis veselu plejādi ievērojamāko smago mūzikas stilu vokālistu, tā lai katrā dziesmā būtu savs dziedātājs un vienlaikus savs mūzikas stils. Jo tas nu ir jāatzīst, ka Iommi + jebkuras grupas dziedātājs šajā ierakstā izklausās tieši pēc attiecīgā vokālista grupas.
2008-05-08 09:38:08
music, 2000

High and Mighty

6
Ar "High and Mighty" es beidzu tūri pa "Uriah Heep" septiņdesmito gadu ierakstiem, un es nevaru vien beigt priecāties par šo faktu. Šis nav nedz labākais, nedz sliktākais viņu albūms tādā ziņā, ka tas arī pēc šīs grupas standartiem ir neizteiksmīgs (lai arī izteiksmīgi "Uriah Heep" albūmi uz citu, labāku grupu fona ir pietiekami blāvi). Bet kas ir īpašs šajā ierakstā? Pietiekami vienkāršas un pat ne sevišķi pretenciozas dziesmas, kas kā jau tas ir neizbēgami jebkurā "Uriah Heep" albūmā mēģina imitēt "Easy Livin`" atmosfēru. Klausoties "Weep in Silence" ievadu, man nez kāpēc ienāca prātā Gilmora ēras Pink Floyd - droši vien tā ir slikta zīme arī PF gadījumā, protams, tikko Bairons sāk dziedāt, tā pārvēršas par vistipiskāko Uriah Heep. "Can`t Keep a good band down" dabiski piemērotāks nosaukums būtu "Can`t keep an average band down", jo tieši par labu grupu UH diez vai sevišķi daudz cilvēku būtu gatavi nodēvēt. "Footprints in the snow" visvairāk rada asociācijas ar nemirstīgo "Writing letters in the snow", lai gan, protams, tas ir tikai nosaukuma dēļ. Enerģijas šajā ierakstā ir apmēram tikpat maz, cik varētu no šīs grupas gaidīt, un brīžiem Heep iegrimst savā neizbēgamajā absolūtajā banālismā - it īpaši tas attiecas uz ierakstu noslēdzošo "Confession", kas ir vienkārši klasisks cheesy mūzikas piemērs.
2008-05-07 09:37:00
music, 1976

Shhh

6.5
"Shhh" nav mans iecienītākais no Chumbawamba albūmiem un patiesībā tā vērtība ir galvenokārt tajā, ka tam vajadzētu saukties "Jesus H. Christ" un balstīties uz sampļiem no pazīstamām dziesmām, taču Chumbawamba nesaņēma atļauju šos sampļus izmantot, kā rezultātā ieraksta tematika un dziesmas tika mainītas, kas radīja "Shhh" kā ierakstu par/pret cenzūru.
2008-05-05 17:32:08
music, 1992

Starless and Bible Black

7
No trim ierakstiem, kurus King Crimson radīja laikā, kad par grupas vokālistu bija Džons Vetons, "Starless and Bible Black" ir vismazāk ievērojamais un vismazāk populārais. Ja gan par "Larks` Tongues in Aspic", gan par "Red" ir nācies dzirdēt ļoti daudz labu vārdu, tad šis ieraksts sevišķi bieži pārmērīgi slavēts netiek. Un nākas atzīt, ka pārmērīgi satriecošs tas patiešām nav, lai arī tas piedāvā pietiekoši daudz interesantu mirkļu.
2008-04-29 09:42:09
music, 1974

Volume Two

8.5
Ja kādam varētu ienākt prātā, ka savā otrajā ierakstā "Soft Machine" varētu būt atkāpušies no ideāliem un aizgājuši "popsas" virzienā, tad tas kāds būtu smagi kļūdīies. Protams, diez vai kādam varētu šāda doma rasties, it īpaši ņemot vērā, ka no grupas pēc pirmā albuma aizgāja tās "popsīgākais" dalībnieks - Kevins Ajerss. Līdz ar to "Volume Two" ir daudz vairāk vērsts uz eksperimentiem, brīvo džezu un vienlaikus tas joprojām ir tikpat dīvaini humoristisks kā grupas debijas ieraksts. Jau ieraksta ievadkompozīcija, kurā tiek anonsēts, ka tūliņ pilnā garumā tiks pasniegts "the British alphabet", liek tev saprast, ka šis būs viens no tiem ierakstiem, ar kuriem ir kā ar bitēm. Vēlāk alfabēts tiek pasniegts arī apgrieztā secībā, un vispār jāsecina, ka par šo ierakstu kaut ko sakarīgi pateikt es nemaz nevaru.
2008-04-25 12:51:24
music, 1969

Lizard

5.5
Lai arī King Crimson reizēm dēvē par izcilāko progresīvā roka grupu, tomēr patiesībā galvenokārt šo titulu grupa izpelnījusies tikai viena sava ieraksta dēļ - pateicoties "In the Court of the Crimson King" epohālajām kompozīcijām, kuras patiešām spēj aizraut elpu ar savu grandiozo diženumu (spēcīgi vārdi, vai ne?).No grupas sastāva, kas ierakstīja debijas albūmu (apmēram 14 mēnešus pirms "Lizard" tapšanas") sastāvā atlicis tikai mūžīgais KC dalībnieks Roberts Frips un dziesmu tekstu autors Pīters Sinfīlds, kurš gan pats nedz dzied, nedz spēlē, līdz ar to tikai pavisam naivs cilvēks varētu rēķināties, ka šis ieraksts būt kaut nedaudz līdzīgs "In the court". Ne tev šeit ir spēcīgais Grega Leika vokāls, ne ekselentā Ijena Makdonalda saksofona spēle.Dzied šajā ierakstā Gordons Haskels, kuram šis arī bija vienīgais albūms ar KC, vēlākos gados neko sevišķi ievērojamu viņš nav radījis. Tāpat Endijs Makuloks (nezinu, vai viņa uzvārdu latviski vajadzētu pierakstīt tieši šādi) citos KC albūmos nav piedalījies. Viens saksofonists Mels Kolinss grupā uzkavējās ilgāk un kļuva par grupas otrās inkarnācijas pastāvīgu dalībnieku.
2008-04-18 09:26:59
music, 1970

Matching Mole`s Little Red Record

5.5
Cik ļoti lai es arī nepriecātos par Matching Mole pirmo albūmu, šīs grupas otrais ieraksts mani nekad nav spējis pārliecināt par savu dzīvotspēju un ievērojamību. Tiesa, tas arī neskaitās sevišķi ievērojams, līdz ar to varbūt pat nevajadzētu brīnīties. Salīdzinoši ar grupas debijas albūmu, šis ir stipri grūtāk uztverams un pavisam atkāpies no popmūzikas kanoniem, diezgan dziļi iesoļojot avangardiskas džeza ietekmētas mūzikas lauciņā. Ko tas nozīmē konkrētajā kontekstā? Tipisks piemērs ir albūma pirmā dziesma, kurā Vaiets fenomenāli lēnā un stieptā manierē dzied frāzi: "We can... drink our... politics... away... Starting in the middle of the day". Man personīgi šī dziesma rada ko līdzīgu galvas sāpēm.
2008-04-16 17:25:24
music, 1972

Relics

7
"Relics" patiesībā nav īsts Pink Floyd albūms, bet gan agrīno dziesmu izlase, līdz ar to man nemaz par to šeit rakstīt nevajadzētu. Taču tā kā ievērojama daļa šo dziesmu netika iekļautas grupas studijas albūmos, tad savs pamats par to rakstīt man, protams, ir.
2008-04-14 16:53:47
music, 1971

Meddle

8
"Meddle" klasiski tiek uzskatīts par pirmo Pink Floyd albūmu bez Sida Bareta, kas ir patiešām liels, tāds, kuru ikvienam vajadzētu klausīties un apbrīnot.
2008-04-11 17:16:49
music, 1971

All Things Must Pass

8.5
"All Things Must Pass" ir tieši tāds ieraksts, kādam tam vajadzētu būt, tas precīzi atspoguļo Dšordša Harisona emocionālo stāvokli laikā ap bītlu kā grupas izjukšanu un viņa dvēseliskos meklējumus. Bet vienlaikus tas ir ieraksts, kas pārsteidza pasauli. Kas to būtu domājis, ka klusākais no bītliem, kas katrā grupas albūmā deva vien pāris savas dziesmas, pēkšņi varētu izdot ierakstu uz veselām trīs platēm ar veselu kaudzi emocionālu un ļoti spēcīgu kompozīciju? Katrā ziņā viņš to izdeva un tādējādi vismaz solo karjeras sākumā pierādīja, ka viņš ne par mata tiesu nebija mazāk talantīgs par pārējiem bītliem. Ok, izņemot Ringo Stāru. Neviens nav talantīgāks par Ringo, jo viņam ir liels deguns un viņš "sometimes plays the fool". Nu jā, un Lenons arī bija talantīgāks par Harisonu, viņš tomēr tika traģiski nošauts, un viņš bija grupas galvenais vīzijas nesējs. Bet par Makārtniju Harisons noteikti nebija mazāk talantīgs. Vai arī ja bija, tad nav tik būtiski, kurš bija talantīgāks un kurš nē.
2008-04-10 17:30:53
music, 1970

Broken China

6.8
Lai arī Riks Raits man šķiet vismazāk interesantais no visiem Pink Floyd dalībniekiem, nākas atzīt, ka "Broken China" ir ļoti labs albūms par depresiju, varbūt ne gluži "Dark side of the moon" līmenī, bet cik gan vispār ir albūmu, kas varētu līdzināties DSotM? Kādi divi-trīs maksimums, līdz ar to diez vai vajadzētu Raitam pārmest, ka viņš nespēj atkārtot 1973.gada veikumu.
2008-04-08 10:48:42
music, 1996

Stoned

5.5
Vai tavuprāt Braiens Džonss mira dabīgā nāvē (t.i., no narkotikām un alkohola) vai arī tika nogalināts? Ja tava atbilde ir "nezinu", tad tā sakrīt ar manējo pirms šīs filmas noskatīšanās (lai arī patiesībā es nebiju nekur dzirdējis, ka viņš būtu nogalināts, bet ka viņš ir miris, to gan zināju). Ja tu nezini, kas Braiens Džonss tāds ir, tad varu mazliet pastāstīt. Viņš bija viens no grupas Rolling Stones dibinātājiem, cilvēks, kas šai grupai iedeva tās nosaukumu. Teikt gan, ka viņš bija grupas centrālais dalībnieks, diez vai varētu, jo savos gados kopā ar Akmeņiem Džonss neuzrakstīja nevienu grupas dziesmu un pēdējos gados arī ģitāru spēlēja arvien retāk, jo viņam narkotiku problēmas bija vēl smagākas kā pārējiem grupas biedriem.
2008-04-07 17:08:56
film, 2005

Egg

7.5
"Egg" ir viena no tām progresīvā roka grupām, kuras it kā gan parādījās pietiekami agri, lai netiktu uzskatītas par aklām modes sekotājām, gan spēlēja pietiekami interesantu mūziku, lai izpelnītos lielāku ievērību, bet vairāk par tādu kulta grupas statusu tām sasniegt nekad nav izdevies. Ir šo grupu vidū gan tādas, kuras tiešām nekādus lielos panākumus pelnījušas nebija, bet šī, manuprāt, nav viena no viņām.
2008-04-04 17:31:11
music, 1970

Return to Fantasy

6
Ar "Return to Fantasy" progroka milži Uriah Heep atgriežas fantāzijā. Pag, kur tad viņi bija iepriekš, kad rakstīja "Demons & Wizards"? Turpat, taču pa vidu starp šo albūmu ierakstīšanu vismaz kādu laiku viņi atradās kaut kur ārpus fantāzijas. Iespējams, ka dažādās gultās. Iespējams, dažādās alkoholisma stadijās. Bet viens ir droši - tagad viņi atkal ir atgriezušies fantāzijā. Patiesībā man nospļauties, kur viņi atradās, es tikai priecājos, ka pēc "Return to Fantasy" man atlikuši vairs tikai divi šīs grupas ieraksti, kurus nāksies noklausīties, turklāt vismaz pāris tuvākajās nedēļās man ar viņiem vispār nebūs jāsaskaras. Un tas ir labi.
2008-03-26 18:23:48
music, 1975

Mud Rock Vol.2

5
"Mud", kas manā diskā numur 37 atrodas tieši blakus grupas "Magma" debijas albūmam, ir gandzīz viss tas, kas Magma nav un otrādi. Faktiski "Mud" ir tik ļoti meinstrīms, ka vairāk pat nevar būt - salds un draudzīgs pops no septiņdesmitajiem gadiem ar milzīgu retro piesitienu un mēģinājumiem atdarīt Elvisa salkanāko pusi, ka brīžiem kļūst pretīgi. Vispār "Mud" skaitās piederīga glam rock kustībai, gluži kā Sweet un daļēji Queen, bet viņu izpratne par "Glam" laikam gan ir savādāka nekā manējā, manā izpratnē, tas nav vispār roks, ko viņi spēlē, labākajā gadījumā to var nosaukt par miermīlīgāku variāciju par 50to gadu rokenrolu. Šajā ierakstā ir pat vienas Elvisa dziesmas kavers - "One Night". Jau oriģinālā šī dziesma nav nekas dižs, bet Mud izpildījumā tā kļūst vēl mazliet banālāka, vēl mazliet bezjēdžīgākā un vēl mazliet patosaināka. Un arī vairums citu šī ieraksta dziesmu ir tikpat "edgeless" un draudzīgas pašam zemākājām klausītāju vecumam un līmenim. Ja nu kaut kāda mūzika ir pilnīgi bezvērtīgs schlock, tad Mud daiļrade šim raksturojumam ļoti labi pakļaujas. Kas par večiem ieraksta tādas dziesmas "I Love how you love me"? Pat Rojs Orbisons bija dusmīgāks un mežonīgāks par šiem večiem, kas turklāt vēl izskatās pēc karikatūras dalībniekiem un kas mēģina vienalicīgi līdzināties "Sweet" un Everly brothers, veiksmīgi neizdarot nedz vienu, nedz otru. Es tikai brīnos, kāda velna pēc angļi par viņiem savulaik bija sajūsmā.
2008-03-25 18:38:14
music, 1975

Scenes of a Sexual Nature

7.5
"Scenes of a sexual nature" nav viena no tām filmām, kas iegūst lielu daudzumu balvu prestižos festivālos vai nopelna simtiem miljonu dolāru. Vienlaikus tā nav viena no tām filmām, kurām veidojas spēcīgas fanu grupas vai par kurām sajūsmā būtu kritiķi. Bet tā kalpo par kārtējo pierādījumu tam, ka ne jau visur visu izšķir nauda.
2008-03-24 17:32:04
film, 2006

Look at yourself

7.3
Beidzot es esmu sasniedzis ar "Look at yourself" ierakstu, kurā atrodama droši vien izcilākā Uriah Heep dziesma. Par to man pat ir atsevišķs stāsts. Proti, reiz senos laikos man bija kāda Centrāltirgū iegādāta kasete ar nosaukumu "Platinum Ballads", kurā līdzās tādiem eposiem kā Rolling Stones "Angie" un Styx "Boat on the River" bija arī šī Uriah Heep dziesma. Dīvaini, ka tikai šīs trīs dziesmas no tās kasetes spēju atcerēties. Ā, laikam vēl bija Nazareth ar "Love Hurts".
2008-03-21 18:19:35
music, 1971

Very `Eavy... Very `Umble

6.5
Klausoties nu jau vienpadsmito "Uriah Heep" albūmu šīs lapas ietvaros, es beidzot esmu sasniedzis grupas debijas albūmu - "Very `Eavy... Very `Umble".
2008-03-19 18:22:51
music, 1970

Made in Heaven

4.5
Rakstot par gandrīz katru "Queen" albūmu, mani nepamet doma - jā, par šo albūmu manas domas ir kritiskas, bet kopumā es esmu tās fans. Protams, ka tā nav patiesība - nevaru es būt Queen fans tikai tāpēc ka kādi 3-4 viņu albūmi man patiešām ļoti patīk. Es esmu bijušais Queen fans, tas būtu teikts daudz precīzāk.
2008-03-17 18:08:00
music, 1995

Sticky Fingers

8
Grupas "Ripojošie akmeņi" ieraksts "Lipīgie pirksti" droši vien ir viens no pirmajiem izteikti neķītrajiem rokmūzikas ierakstiem. Tas jau nevienam arī iepriekš nebija noslēpums, ka rokmūzika savā būtībā ir pamatīgākā peņa kratīšana vējā (kā to vēlāk izcilā veidā pasniedza "Ween" savā satriecošajā dziesmā "Waving my dick in the wind"), bet tikai Rolling Stones iedomājās, ka to vajag pasniegt tādā veidā, kā to viņi izdarīja. Proti, šī ieraksta iepakojums iemiesoja visas rokmūzikas pamatdomas - uz tā redzama ļoti pieguļošās biksēs tērpušās vīrieša bikšupriekša, kurai pa vidu atradās pilnīgi īsts rāvējs - tāds, kuru grupas fanes varēja atvērt vaļā un ieraudzīt laukā izšaujamies erektu gumijotu Mika Džegera peņa imitāciju.
2008-03-13 18:58:46
music, 1971

The Soft Machine

8.5
Šis ir pirmais ieraksts, kurā pasaule iepazina vienu no manā skatījumā oriģinālākajām rokmūzikas personībām - leģendāro Robertu Vaietu. Protams, 1968.gadā viņš nebija vēl leģendārs un diez vai pats domāja, ka par tādu kļūs, bet jau tolaik viņš bija pilnīgi noteikti mazliet traks un jau tad viņam bija tāds balss tembrs un dziedāšanas maniere, kas viņu darīja neatkārtojamu.
2008-03-10 18:37:49
music, 1968

Brain Salad Surgery

7
Jāatzīst, ka no visām lielajām progresīvā roka grupām, kuras man nācies tā vairāk klausīties, tieši ELP man pagaidām ir vismazāk mīļā (lai gan Yes sava vokālista ne gluži viegli baudāmā tembra dēļ viņiem sastāda nopietnu konkurenci). It kā visas sastāvdaļas, lai ELP būtu izcila grupa, viņiem bija. Proti, Gregs Leiks kā bijušais King Crimson dziedātājs bija jau sevi apliecinājis kā vienu no spēcīgākajām progresīvā roka balsīm. Kīts Emersons kopā ar "The Nice" faktiski bija progroka pamatlicējs, bet Karls Palmers, sitot bungas smagā roka grupā "Atomic Rooster" arī bija iemantojis sava instrumenta virtoza slavu (lai arī neesmu pārliecināts, ka "sitējus" mēdz saukt par virtuoziem).
2008-03-10 10:58:16
music, 1973

Salisbury

7
Kas to būtu domājis? Es šodien jau atkal klausos "Uriah Heep". Nē, tas ir praktiski neiedomājami. Interesanti, vai kādā brīdī es pēkšņi kļūšu par sektantisku viņu pielūdzēju?
2008-03-06 17:36:40
music, 1971

Wonderworld

6
Atstāstīšu tev kādu atgadījumu, kas man šodien bija.
2008-03-05 17:34:23
music, 1974

Band on the Run

8
Faktiski jau šo ierakstu vajadzētu klasificēt kā Pola Makartnija un "Wings" albūmu, bet ērtības labad šeit to atzīmēju kā vienkārši Pola muzikālo veikumu.
2008-03-05 10:16:50
music, 1973

Sweet Freedom

6
Ar 1973. gadā iznākušo albūmu "Sweet Freedom" britu otrā viļņa progrokeriem "Uriah Heep" beidzot bija izdevies iekustināt milzīgo kalnu. Mūzikas kritiķi, kas iepriekš par grupu bija izteikušies vīpsnājoši un Kenu Hensliju uzskatījuši tikai par piektās šķiras Roberta Fripa imitatoru, bet Deividu Baironu - par neizteiksmīgu kviecēju. "Sweet Freedom" beidzot pierādīja, ka tajā lauciņā, kur tādas grupas kā "Yes", "Genesis" un "Gentle Giant" bija spērušas pirmos nevarīgos soļus, "Uriah Heep" sasniedza iepriekš neredzētas virsotnes. Ar tādām klasiskām episkām kompozīcijām kā "If I Had the Time", "Pilgrim" un "Dreamer" kādreizējie progresīvā roka neglītie pīlēni bija pārvērtušies par visbaltākajiem gulbjiem un radījuši vienu no izcilākajām sava mūzikas žanra pērlēm, par kurām cilvēce runās vēl gadu simtiem un gluži iespējams, ka tāpat kā mūsdienās tiek slavēti un godināti Mozarts un Bēthovens, kādreiz tiks augstākajā godā celti Deivids Bairons un Kens Henslijs, tikai ar tādu piebildi, ka atšķirībā no Mocarta un Bēthovena, kas darbojās šķirti, divdesmitā gadsimta divi ģeniālākie mūziķi savu lielo meistardarbu - fenomenāli izcilo un grandiozo plati "Sweet Freedom" radīja kopdarbā, turklāt viņiem šajā darbā palīdzēja trīs gandrīz tikpat spožas personības - Miks Bokss, Gerijs Teins un, protams, bundzinieks Lī Kersleiks. Tā kā sešdesmitie gadi mūsdienās ir uzskatāmi par bītlu un Vjetnamas kara ēru, tā septiņdesmitie ir iezīmējušies "Sweet Freedom" pārsteidzoši laikmetīgo skaņu dekāde.
2008-03-03 21:46:30
music, 1973

Shove It

4
"Shove it" ir pirmais albūms, kuru Rodžers Medouss Teilors (Queen bundzinieks, ja nezināji) izdeva zem zīmola "The Cross". Faktiski gan šis ir viņa solo albūms un vēlākie grupas "The Cross" dalībnieki tā ierakstā nemaz nepiedalījās, toties šeit vismaz nedaudz piedalījās citi "Queen" dalībnieki - Fredijs Merkūrijs dzied "Heaven for Everyone", bet Braiens Mejs plosa ģitāru roķīgajā "Love Lies Bleeding".
2008-02-29 16:39:24
music, 1988

La musique de Furia

7
Interesanti, ka ar Braiena Meja ierakstiem ir viena populāra neskaidrība - līdzās Queen ģitāristam Brian May savulaik darbojās arī austrāliešu filmu mūzikas autors Brian May, kas bieži ir novedis pie tā, ka viens vai otrs tā otrā Meja ieraksts tiek uzskatīts par pirmā garadarbu (protams, ne jau īstās profesionāļu aprindās, bet arī Allmusic Guide ar šo lietu grēko). Taču tieši šis ir tas ieraksts, kurā skaņu celiņu stipri nezināmai filmai patiešām ir veidojis tas Braiens Mejs, kas čirkainais Red Special ģitāras īpašnieks. Nav gan tā, ka to klausoties tu varētu nojaust, ka tas ir tieši šis Mejs, jo šis skaņu celiņš nav rokmūzikas stilā ieturēts, un Red Special šeit tu diez vai saklausīsi. Tāpat kā tu pārāk bieži nedzirdēsi Meju dziedam, jo gandrīz visas šī ieraksta kompozīcijas ir instrumentālas (kopā to ir vesela 21).
2008-02-28 17:28:32
music, 2000

Flash Gordon

4.5
Parasti es kādu ierakstu klausos visas dienas garumā, pirms izsaku par to savu spriedumu. Izņēmumi iespējami tikai ierakstiem, kuri ir īpaši neklausāmi vai ierakstiem, kurus zinu no galvas (piemēram, tas varētu attiekties uz populārākajiem bītlu, Pink Floyd un arī Queen albūmiem). "Flash Gordon" nav nedz fenomenāli neklausāms, nedz simtiem reižu klausīts (protams, ka man tas mājās bija arī Centrāltirgū iegādātā kasetē, bet tas nenozīmē, ka esmu to jebkad regulāri klausījies).
2008-02-27 11:16:47
music, 1980

Blue Rock

6.5
Pēdējais "The Cross" albūms ir zīmīgs ar to, ka Teilors un kompānija bija uz to brīdi jau tik ļoti pārliecinājušies par nespēju pārdot savu produktu klausītājiem, ka tas pat netika izdots Lielbritānijā, bet tikai Vācijā (pirmais albūms iznāca arī ASV, otrais - tikai Eiropā). Vai vācieši Teilora veikumu novērtēja, neņemos teikt, bet droši vien nekādi fenomenālie arī pie ādas šortu cienītājiem šī ieraksta panākumi nebija.
2008-02-26 16:27:43
music, 1991

Wet Dream

6.6
Esmu ticis līdz brīdim, kad klausos Rika Raita debijas albūmu un redzu, ka tas ir labs. Varbūt ne gluži lielisks. Noteikti ne izcils. Nekādā ziņā ne fenomenāls, bet kopumā labs. Salīdzinoši ar stipri baismīgās kvalitātes "Zee" ierakstu, kas tam sekoja, varētu pat teikt - ļoti kvalitatīvs.
2008-02-25 17:17:05
music, 1978

Firefly

5
Labāk man droši vien nedomāt par to, cik daudz vēl "Uriah Heep" albūmu klausīšanās man stāv priekšā - šodienas ieraksts nav pat vēl ne puse no to saraksta, ko dažu mēnešu laikā sakrāju (droši vien prāta aptumsuma bija iestājies).
2008-02-22 17:27:11
music, 1977

Obscured by Clouds

7
"Obscured by clouds" neapšaubāmi ir viens no vismazāko atzinību un popularitāti guvušajiem Pink Floyd ierakstiem. Pat no trim filmu skaņu celiņiem, kuriem grupa rakstīja mūziku, tas ir visnezināmākais. "Zabriskie Point" vismaz bija kulta filma. "More" skaņu celiņā bija "Cymbaline". Neviena šī ieraksta dziesma nav nokļuvusi izlasē "Echoes" (tiesa - ar to pašu var lepoties arī Ummagumma un Atom Heart Mother). Neviena šī ieraksta dziesma nav sevišķi zināma un kaut kur dzirdama ārpus filmas/albūma konteksta. Pat fanu vidū šis ieraksts nav diži populārs. Un kāds tur brīnums? Pirms tā nāca "Meddle". Pēc tā - "Dark side of the moon". Kas gan ir pa vidu izdots skaņu celiņš nepopulārai franču filmai, kas vēl turklāt ierakstīts nieka divu nedēļu laikā?
2008-02-21 17:26:49
music, 1972

Mad, Bad and Dangerous to Know

6
The Cross bija grupa, kurā Rodžers Teilors izklaidējās papildu savam pamatdarbam ar Queen astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā. Šeit viņš atteicās no savas bundzinieka lomas un pārņēma ritma ģitāru un vokālista funkcijas. Grupas pirmais albūms, kuram pievērsīšos kaut kad tuvākajās nedēļās, faktiski bija Teilora solo karjeras turpinājums - viņš to ierakstīja praktiski vienatnē un ieraksts bija ieturēts izteiktās deju mūzikas noskaņās.
2008-02-19 17:20:04
music, 1990

The Drowned World

7
"Nogrimusī pasaule" ir pirmais romāns Belarda triloģijā par to, kāda varētu būt postapokalipses pasaule. Ja vēlies iegūt īsu atsauksmi par šo romānu, apskaties komentārus izdevniecības lapā. Informatīvi, ne?
2008-02-19 14:31:16
book, 1962

Identity

3
Uzreiz skaidroju: manā uztverē šis albūms ir Richard Wright no Pink Floyd solo ieraksts, tāpēc tas vispār nokļuvis manā krājumā. Tas ka formāli tas tapis kā duets ar Deivu Harisu no aizdomīgas popularitātes New Wave grupas "Fashion" un ka skaitās, ka albūmu izpilda grupa "Zee", mani nekādi neietekmē.
2008-02-13 17:06:59
music, 1984

Happiness?

6
Bija laiks, kad man šķita, ka "Happiness?" varētu būt Teilora labākais solo albūms, jo tajā viņš tik daudz dzied par svarīgām politiskām un sociālām tēmām. Tagad man šķiet, ka šī paša iemesla dēļ tas nekādi nevarētu būt viņa labākais albūms. Es, protams, saprotu, ka pasaulē ir daudz problēmu un ka tāds mūziķis kā Rodžers Teilors nevar neizteikt savu viedokli, taču diemžēl viņa izpratne par problēmām un tas, kā viņš to pasniedz, varbūt spēj kaut kādā veidā piesaistīt tīņa uzmanību, bet citādi tas viss ir pārāk vienkāršots, pārāk banalizēts un pārāk klišejiskots.
2008-02-12 17:26:20
music, 1994

The Moon and Sixpence

7
Lasot šo romānu, kādā brīdī secināju, ka patiesībā to kaut kad iepriekš jau biju lasījis, bet acīmredzami pietiekami sen, lai ļoti vāji atcerētos tā saturu, tā ka priekšzināšanas mani šajā romānā īpaši netraucēja.
2008-02-12 17:08:36
book, 1919

They and I

4
Romāna "Trīs bērni un es" grāmatas aizmugurējā vāka tekstā pieminēts, ka tas ir sava veida turpinājums "Trīs vīriem laivā". Un es uz tā uzķēros, par spīti tam, ka pat "Trīs vīri uz vellapēda" nav ne desmito daļu tik labi kā leģendārais romāns par trīs vīriem un suni. Un "Trīs bērni" labākajā gadījumā ir uz pusi tik labi kā vellapēdu romāns, kas kopumā nozīmē tikai vienu - šis romāns ir absolūti nožēlojams.
2008-02-11 12:59:29
book, 1909

Profiles

5.5
Sava otrā un pēdējā solo albūma ierakstīšanā skaitās, ka Niks Meisons ir piedalījies vairāk nekā tas bija viņa pirmā albūma gadījumā - atšķirībā no Fictitious Sports šoreiz viņš papildu bungu spēlei (kura uz skaņu gan šķiet, ka diezgan bieži faktiski ir drum machines programmēšana) ir piedalījies arī dziesmu sacerēšanā, un vispār šis nav īsts viņa solo projekts, bet kopdarbs ar Rick Fenn no 10CC, bet tas mani šajā gadījumā neuztrauc.
2008-02-08 16:51:51
music, 1985

Strange Frontier

7
Es nevaru izskaidrot, kas tur ir pie vainas, bet Rodžera Teilora otrais solo albūms man nez kāpēc patīk ievērojami labāk nekā pirmais. Visa loģika liecina par to, ka astoņdesmito gadu vidū tapis ieraksts, kurā Teilors pats pat reti kad bungo, tā vietā uzticoties bungu mašīnām un kurā viņš vēl vairāk pievērsies sociālajām tēmām, nevarētu būt labs. Neviens taču neapgalvos, ka kāds Queen dalībnieks varētu kaut ko sajēgt no politikas. Tieši otrādi - viņš būtu perfektākais cilvēks, kas no tā neko nevarētu sajēgt, bet kaut kāda iemesla dēļ man pret šo ierakstu alerģija neveidojas. Varbūt tāpēc ka es uzreiz pieņemu, ka ieklausīties Teilora vārdos nevajag, daudz labāk ir ieklausīties viņa dziesmu formā, nekā to saturā.
2008-02-07 17:25:22
music, 1984

Star Fleet Project

7
Parasti es šeit nemēdzu rakstīt par īs-ierakstiem (EPs), bet Braiena Meja dēļ taču varu uztaisīt nelielu izņēmumu, ne? Turklāt runa taču šoreiz nav par viņa kārtējo sadarbību ar Britniju vai grupu FIVE, bet gan par ierakstu, kurā viņš sev par palīgu pieaicināja pašu Ediju van Heilenu.
2008-02-05 16:30:01
music, 1983

Elizabeth: The Golden Age

6
Jaunā "Elizabete" bija viena no retajām Oskaru sezonas filmām, no kuras vienlaicīgi neko grandiozu negaidīju un nebaidījos, ka filma būs pārāk drūma un pārāk asiņaina. Izrādījās, ka mana pirmā prognoze apstiprinājās, bet asinis filmā tomēr bija un pilnīgi pietiekamos daudzumos. Tomēr Inkvizīcijas laikmetu atveidojošā filmā gluži bez tā izvairīties nevar.
2008-02-05 11:31:48
film, 2007

The Magician`s Birthday

6
Ja tā pavisam godīgi, tad Uriah Heep man ir jau tā noriebušies, ka par viņiem rakstīt sen vairs negribās, bet... solījums klausīties visu pēc kārtas liek neizlaist nevienu ierakstu, pat ne kārtējo vienveidīgo Uriah Heep albūmu. Šajā albūmā ir divas patiesi ļoti populāras dziesmas - "Sweet Lorraine" un titulkompozīcija "The Magician`s Birthday". Pirmā no tām patiešībā ir pietiekami laba himniska U.H. dziesma ar varbūt mazliet amerikāņu rednecks stila patosainu piedziedājumu un stipri nervus kaitinošu sintezatora partiju (tās skaņas stabili ir domātas, lai mocītu tādu vienkāršu latviešu puišu kā manis ausis), bet tituldziesma ir kaut kas vienkārši fenomenāls. Ne pozitīvā ziņā gan. Uriah Heep diemžēl nav nekāda progroka grupa, lai arī viņi paši tā, protams iedomājas. Viņu poētiskā puse nav spējīga radīt neko komplicētu un viņu teksti ir kaut kas līdzīgs "Spinal Tap" brīnumiem. Šī dziesma nebūtu tik slikta, ja tā neilgtu desmit minūtes. Ja Uriah Heep dalībnieki būtu patiešām īsti progrokeri, virtuozi un tā tālāk, viņi, protams, varētu desmit minūtes garu kompozīciju pavilkt bez problēmām, bet Bairons un kompānija nav nekādi King Crimson, labākajā gadījumā viņi ir angļu Styx un šāda stila grupām pāmērīgi garas kompozīcijas nekad nav īpaši labas. Ja salīdzina, kādu sviestu viņi desmit minūtes dara iekš "Magician`s Birthday" un primitīvu hārdroka "Spider Woman", jāsaka, ka ar otro viņi tiek galā daudz labāk. Protams, šī dziesma ir diezgan izteikts Deep Purple "My Woman From Tokyo" atdarinājums tikai mazāk kvalitatīvas grupas izpildījumā, bet tas vismaz ir vienkāršs un godīgs rokenrols, bez mēģinājumiem savaldzināt "intelektuālāko" publikas daļu. Vispār UH roķīgās dziesmas ir vēl kaut cik normālas - tai pašai "Echoes in the Dark" nav ne vainas, bet tad kad viņi mēģina radīt atmosfēru, noskaņu un tevi aizvest burvestību pasaulē, viņi, protams, izgāžas kā veca sēta. Kas gan nav nekāds dižs brīnums.
2008-02-01 12:46:26
music, 1972

Fictitious Sports

8
Protams, savādāk kā par nežēlīgu klausītāju apkrāpšanu šo ierakstu nevar nodēvēt. Kā savādāk lai nosauc gadījumu, kad ierakstā, kas nosaukts par Pink Floyd bundzinieka Nika Meisona debijas soloalbūmu, šis pats Niks Meisons ir labākajā gadījumā otrā plāna personāžs, bet faktiski tas ir džeza mūziķes Kārlas Blejas albūms, kurā vokālus izpilda leģendārais Roberts Vaiets, bet Meisons tajā tikai sit bungas.
2008-01-30 17:23:15
music, 1981

Music from the Body

7
Šo skaņu celiņu dokumentālajai filmai "The Body" Rodžers Voterss ierakstīja tālajā 1970.gadā, sadarbojoties ar Ron Geesin, tādējādi tas nav pat īsti viņa solo albūms, bet man ir vieglāk to par tādu uzskatīt. Un tas, protams, nav īpaši populārs Votersa ieraksts - pat viņa diskogrāfijā tas nevienmēr parādās, jo te pat dziesmu ir diezgan maz, vairāk ir tādas kā skaņu kolāžas, kā jau filmā arī būtu loģiski.
2008-01-28 17:31:47
music, 1970

Sheer Heart Attack

7.3
Interesanti, ka jo vairāk mani pēdējos gados sākuši garlaikot tie Queen albūmi, par kuriem iepriekš sajūsminājos, jo labāki sākuši šķist sākotnēji mazāk ovācijas izraisošie ieraksti. Kā piemēram šis.
2008-01-25 16:27:40
music, 1974

Fun In Space

5
Queen bundzinieka Rodžera Teilora solo karjera neapšaubāmi nav tā vērta, lai par to pārāk daudz spriestu, bet tā kā manā kolekcijā ir visi viņa solo albūmi (un arī ar "Cross" tapušie ieraksti), nekas cits kā par tiem rakstīt man neatliek, un šodien to arī sāku.
2008-01-24 17:13:34
music, 1981

Technical Ecstasy

6
1975.gada Black Sabbath patiesību sakot ir gaužām maz kopīga ar, teiksim, 1970.gada Black Sabbath. It kā dalībnieki ir visi tie paši, bet mūzika ir kļuvusi daudz gaišāka (ja tā varētu teikt) - nosaukt šādu grupu par Sātana iemiesojumiem varētu vairs tikai ļoti konservatīvs katoļu mācītājs. Tikām mazāk konservatīvs katoļu mācītājs varbūt pat varētu mēģināt šo ierakstu noklausīties. Un kāpēc ne? Domā, viņam rastos iebildumi pret Bila Vorda (bundzinieka) iedziedāto "It`s Alright", kura ir tikai kādus 10% smagāka par tādu mūziku, kādu varētu spēlēt The Monkees? Domā viņš nevarētu klausīties tipisko 70to gadu roku dziesmā "All Moving Parts (Stand Still)? Un par stīgu pavadījumā izpildīto "She`s Gone" viņš arī nevarētu neko sliktu pateikt.
2008-01-24 10:04:13
music, 1975

Across the Universe

7.5
Konstatēju, ka esmu aizmirsis par šo filmu uzrakstīt (pareizāk - ieraksts nav saglabājies datubāzē), tāpēc daru tagad. Tātad: mūzikls ar bītlu mūziku par tēmu - Vjetnamas kara laiks. Aktieri īsti labi nedzied (vismaz galvenās lomas atveidotājs stabili), bet bītlu dziesmas pašas par sevi ir pietiekami skaistas, lai varētu pavilkt jebkuru filmu. Turklāt daļa no dziesmām tiek izpildītas gana labi un sešdesmito gadu atmosfēra arī realizēta lieliski. Pluss ir Džo Kokera piedalīšanās - galvenokārt tāpēc, ka viņš joprojām ir lielisks bītlu dziesmu izpildītājs. Mazāk varu paslavēt Bono - viņš atveido doktoru Robertu un nav nekas īpašs. Īpašs ir toties tas, ka filmā tiek izpildīts "Why don`t we do it in the road" - tas neapšaubāmi ir īpaši, kā tas varētu nebūt? Man jau kā bītlu fanam patika. No vienas puses, varbūt esmu pārāk nekritisks, no otras - nospļauties man šajā gadījumā par kritiku. Ja tev 90 minūtēs iedod 30 bītlu dziesmas, pamēģini vēl par kaut ko žēloties.
2008-01-23 15:28:56
film, 2007

David Gilmour

7
Mēs varam atgriezties pie nu jau par klasiku kļuvušā jautājuma - kurš tad īsti ir labāks: Deivids Gilmors vai Rodžers Voterss. Bet vispirms - par albūmu, pēc tam par spriedumiem.
2008-01-23 09:31:55
music, 1978

Innuendo

8
Bija laiks, kad es "Innuendo" uzskatīju ja ne par labāko "Queen" albūmu, tad par otro labāko - pēc "A night at the opera" gan. No vienas puses, jauki ir ar šādu nostaļģiju atcerēties laikus, kad man istabā uz sienas dažādās vietās bija lieliem burtiem rakstīts šīs grupas nosaukums, pie sienas vairāki Merkūrija plakāti, bet audiokasetniekā regulāri skanēja gan legālas, gan pirātiskas, gan pašrakstītas Queen kasetes. Protams, ne vārda neieminēšos par to, ka šajos skolas gados es biju diezgan nožēlojams pusaudzis ar personības problēmām, raudulīgs ņuņņa utt. Vai pie tā Merkūrijs un ko varētu būt vainīgi - nezinu.
2008-01-21 17:30:02
music, 1991

Prophets, Seers and Sages

6.5
Lai arī it kā "Praviešus, viedos un sāgas" formāli ierakstīja grupa, kas vēlāk kļuva slavena ar glemroka himnu "Bang a gong (get it on)", nosaukt to par to pašu grupu droši vien īsti nevar. Marks Bolans gan, protams, ar savu "blējošo" vokālu, kas droši vien kalpoja par "iedvesmu" Deividam Bovijam, taču Stīvs "Pegerīns" Tuks ir tikai "Tyrannosaurus Tex" un ne vairs "T.Rex" dalībnieks, bet tā kā agrīnā grupa bija Tuka un Bolana duets, diez vai tālākais Bolana projekts būtu saucams par sākotnējās grupas turpinājumu. Lai gan no otras puses - kāda starpība.
2008-01-21 09:31:35
music, 1968

PULSE

7.5
Piektdien notika beidzot tas, par ko bija ilgi runāts un kas bija ilgi plānots - Pink Floyd P-U-L-S-E koncerta skatīšanās uz lielā (projektora) ekrāna. Fragmentus no šī koncerta, protams, biju redzējis iepriekš, arī tā audio versiju esmu gana klausījies, bet tā - uz liela ekrāna un pilnā garumā šo koncertu redzējis vēl nebiju. Un vispār - PULSE klausījies pēdējo reizi arī biju pietiekami sen, tā ka bija interesanti paskatīties, kādu iespaidu tas uz mani atstās tagad, 2008.gadā.
2008-01-20 20:33:25
other, 1995

Undead

7
Cik es atceros, manos sākotnējos plānos, kad ķēros pie savas ierakstu kolekcijas pakāpeniskas apskatīšanas, neietilpa pievēršanās "dzīvajiem" ierakstiem, taču šis Ten Years After albūms man jāapskata būtu, jo tajā netiek izpildītas iepriekšējo grupas ierakstu dziesmas (patiesību sakot, uz to laiku viņiem bija tikai viens iznācis albūms), bet gan iepriekš ierakstos nepieejamas kompozīcijas, un tā jau ir pilnīgi cita lieta.
2008-01-17 17:19:02
music, 1968

Demons And Wizards

6
Droši vien es esmu mazohists - kā savādāk lai izskaidro, ka manā ierakstu kolekcijā ir gandrīzi visas Uriah Heep plates, kuru periodiska klausīšanās man tuvāko pāris mēnešu garumā būs bēdīgi periodiska. Žēl, ka UH ierakstu kvalitāte nav īsti atbilstoša to daudzumam.
2008-01-16 17:28:54
music, 1972

Procol Harum

8
Vispār šis ieraksts, ko klausījos, nav "īstais" Procol Harum debijas albūms, tāds, kāds tas bija 1967.gadā, jo manā versijā ir iekļautas abas albūma ievadošās dziesmas - gan tā, ko saņēma tikai amerikāņi ("A Whiter Shade of Pale"), gan tā, kas tika dāvāta angļiem - "Conquistador". Taču tās abas ir pietiekami labas, lai es tikai priecātos par šādu "netaisnību".
2008-01-15 17:28:47
music, 1967

Galapagos

7.5
BBC Galapagu salu raidījumu ciklu (3 raidījumi x 45 minūtes) var uzskatīt par tādu kā "Planet Earth" turpinājumu, jo Galapagu salas patiešām nav gluži pārējās pasaules sastāvdaļa, bet gan drīzāk vēl viena pasaule pasaulē. Protams, mūsdienu globalizācija, tūrisms un citas kaites arī šīm salām ir liegušas saglabāt savu vēsturisko statusu (es kā naivulis biju domājis, ka salās tūristus tik brīvi nelaiž, bet nauda paliek nauda...), taču Galapagu salām joprojām nav ekvivalenta uz Zemeslodes un ļoti cerams, ka cilvēka idiotiskā darbība, globālā sasilšana un citi mēsli tās pārskatāmā nākotnē neiznīcinās.
2008-01-14 14:51:25
film, 2007

The Great Rock`n`Roll Swindle

7.5
"Lielā rokenrola krāpšana" ir filma par/ar Sex Pistols un dubultalbūms. Šoreiz - par albūmu. Tas nav īsts Sex Pistols albūms, jo Džonijs Rotens tajā atteicās piedalīties (vēlāk būs skaidrs - kāpēc), bet tas nekas - pārējie dalībnieki neatteicās piedalīties.
2008-01-11 16:16:39
music, 1979

Whatever happened to Slade

6.5
Interesanti, ka ir cilvēki, kas apgalvo, ka ar "Whatever happened" Slade sniedza savu atbildi pankrokam - parādīja savas spējas radīt smagu un dusmīgu un aktuālu roku, pārstāja būt vienkārši bezsaturīgi glamrock pārstāvji un tā tālāk. Es varbūt neesmu milzīgs Slade mūzikas eksperts, bet manā izpratnē "Whatever happened to Slade" ir ļoti tipisks šīs grupas albūms - vienlaikus skaļš un ne pārāk drosmīgs, ar tādu mazliet uzspēlētu bravūru apveltīts ieraksts, kura muzikālā puse reti kad spēj klausītāju pārsteigt - tāda viegla enerģijas uzņemšanas mūzika, ko neviens neuzdrošinātos saukt par mākslu. Kad atskan pirmie "Be" akordi, uzreiz var saprast, kāds būs šis albūms - vienkāršs, mazliet muļķīgs, neizglītots un vienlaikus pietiekami klausāms. Un visas tālākās dziesmas tikai apstiprina to, ka šis ir gluži parasts Slade albūms - tajā nav vietas kaut kādiem nedzirdētiem oriģināliem paņēmieniem, dziesmu struktūra, tematika, noskaņa - tās visas ir tādas, kā to no šī ieraksta varētu gaidīt, ne vairāk, ne mazāk. Protams, salīdzinoši ar tiem pašiem Uriah Heep, ko klausījos vakar, Slade vismaz ir enerģiskāki un dzīvelīgāki un sevi nemēģina pasniegt kā kaut kādus rokenrola Mesijas, bet tas, ka viņi apzinās paši savu "vērtību", nenozīmē, ka šī vērtība pati par sevi kļūtu augstāka.
2007-12-19 17:02:23
music, 1977

Fallen Angel

6.5
Vispār jau es negribu par šo ierakstu pārāk daudz domāt - un ne tāpēc ka tas nav izcils, bet gan tāpēc, ka nākamā gada sākumā es varēšu klausīties Uriah Heep caurām nedēļām - kaut kad ap 30.-35. mp3 disku man uznāca mānija savākt kopā visus viņu albūmus - un tas par spīti tam, ka īpaši neviens no tiem man paticis nekad nav. Un "Fallen Angel" noteikti nebūs tas viņu albūms, par kuru man vajadzētu īpaši priecāties - septiņdesmito gadu beigās viņi jau oficiāli neskaitījās diez ko stilīgi, viņi bija sākuši nodarboties ar disko un pat no pseidoprogroka viņu mūzikā bija atlicis gaužām maz.
2007-12-18 17:28:27
music, 1978

Another World

5.5
Kur tie laiki, kad es Braienu Meju uzskatīju ne vien par vienu no visu laiku izcilākajiem ģitāristiem, bet arī par fenomenālu dziesmu autoru, lielisku dziedātāju un vispār apbrīnojamu personību. Attiecībā uz Meju kā personību mans viedoklis šobrīd ir ļoti neskaidrs - no vienas puses viņš man joprojām šķiet simpātisks - nav alkoholiķis, pretsmēķēšanas aktīvists, izglītots astrofiziķis, salīdzinoši kārtīgs ģimenes cilvēks (viņa tagadējā sieva ir viņa vienaudze, nevis mazmeitas vecumā). Bet no otras puses ar Meja svētību "Queen" kā grupas vārds ir izvazāts pa visdziļākajām mēslainēm, kādām vien iespējams - savādāk sadarbību ar tādiem "mūziķiem" kā Robijs Viljamss, Kristina Agilera, Five utt. es nenosauktu, nemaz nerunājot par aizdomīgo "Queen" atjaunošanu ar Polu Rodžersu vokālista vietā. Tomēr ne jau tas, cik jauks vai nejauks cilvēks ir Braiens Mejs, atbild par "Another World" muzikālo kvalitāti.
2007-12-14 13:58:40
music, 1998

Black Dogs

7
Makjuana "Melnie suņi" ir romāns, kas vēsta par pēckara Eiropu un sociālisma pirmssabrukšanas perioda Eiropu. Tā stāsītājs ir kāds vīrietis, kurš pats būdams bārenis visu mūžu ir kalpojis par tādu kā surogātbērnu cilvēkiem, kurus viņu pašu bērni īpaši nenovērtē. Tomēr faktiski viņš nav romāna galvenais varonis, jo tā centrā atrodas viņa sievasmāte Džūna un (daļēji) viņas vīrs Bernards. Iepazinās viņi kara laikā, tolaik abi bija komunisma piekritēji, vēlāk abi ticību komunismam zaudēja, bet zaudēja arī ticību viens otram. Džūnasprāt, visam tam par vainu bija kāda sastapšanās ar diviem melniem suņiem, par kuru nav īsti skaidrs, vai tā ir notikusi vai nav, jo nedz Džūna, nedz Bernards par to īpaši labprāt nerunā un vispār viņu versijas par visiem notikumiem parasti ir diezgan atšķirīgas.
2007-12-11 16:45:54
book, 1992

Never for ever

8
Es kaut ko nevaru saprast. Absolūti nevaru saprast. Keita Buša man vienmēr ir likusies pretīga viņas galvenā grāvēja no šī albūma - dziesmas "Babooshka" dēļ. Šī dziesma man šķita kaut kāda pretīga lēta un stulba disko ēras kompozīcija. Tagad es nekādi nevaru saprast, vai es šo dziesmu vispār jebkad esmu klausījies. Iespējams, ka mani atbidēja Keitas Bušas paskats (par skaistu šo sievieti es diez vai nosauktu) + diezgan glemīgais viņas ietērps šī video piedziedājumā, taču patiesībā "Never for ever" ar disko mūziku ir ne vairāk kopīga kā vardei ar Latvijas karogu. Turklāt "Babooshka" patiesībā ir vienkārši superīga dziesma, turklāt tā nemaz nav tik triviāla popmūzikas kompozīcija kā es iepriekš biju uzskatījis.
2007-12-10 17:25:39
music, 1980

Erik The Viking

8
You know what, this is another one of the films directed by a former Monty Python - although it isn`t Terry Gilliam but his namesake Terry Jones who directed this piece of cinema here. And what else - John Cleese can be seen here as well as in the Gilliam flick. What I don`t understand about the film is why is "Time bandits" rated higher than this film here? To be honest, I liked it. And why not? Erik is a viking who doesn`t like raping, nor does he really enjoy pillaging and killing, and he decides to go along with his mates to Valhalla and ask the gods to stop all this nonsense. There`s a coward, a sly blacksmith, a man who must be berserk, father of the pseudo-berserk man, a christian priest and I guess some other members of the crew going on this quest. At some points the film gets quite funny while unlike `Time bandits` it does have it`s idea and isn`t entirely a comedy as one could think. I liked John Cleese once again, so was Terry Jones` character worth a good laugh. And the gods...
film, 1989

Secrets of the Beehive

6.6
Deivids Silviāns vislielāko popularitāti ir guvis kā grupas "Japan" vokālists, taču savā ziņā viņa solo karjera ir pat interesantāka par Japan radīto mūziku, jo tajā Silviāns izvēlējās pagalam nekomerciālu un izteikti alternatīvu stilu. Tā šajā, savā trešajā solo albūmā, Silviāns spēlē mazliet avangardisku, mazliet džezisku, mazliet ambientisku un pavisam ne komerciālu mūziku. Atsevišķās epizodēs šajā albūmā var pat saskatīt savu līdzību ar Roberta Vaieta daiļradi (it īpaši ievadošajā "September"), protams, ar piebildi, ka Silviānam ir daudz "tradicionālāka" balss nekā Vaietam. Meklēt šeit filigrānu gitārspēli vai žilbinošas melodijas būtu naivi, šis ir tipisks noskaņu albūms, kura saturiskā puse ir diezgan drūma un mierīga.
2007-11-30 17:21:40
music, 1987

Kim

5
Uzreiz atzīšos, ka lai izlasītu šo grāmatu līdz galam, man nācās pamatīgi piespiesties. Uzreiz atzīšos, ka Kiplinga angļu valoda man ir bišķi par sarežģītu. Uzreiz atzīšos, ka šis romāns mani diezgan brutāli garlaikoja. Uzreiz atzīšos, ka mani ne pārāk interesē "jaunatnes literatūra. Uzreiz atzīšos, ka mani ne īpaši interesē literatūra par ceļojumiem ar "skolotāju". Uzreiz atzīšos, ka es neesmu gejs.
2007-11-30 17:09:24
book, 1901

Octopus

7.6
Klausoties šo "Gentle Giant" albūmu man nākas nonākt pie apbēdinoša secinājuma, ka pēdējā laikā esmu atradis no kvalitatīva progresīvā roka klausīšanās, kam pie vainas droši vien ir mans lieliskais mēģinājums iepazīt visus ierakstus kolekcijā, kas man dāvāja iespēju izbaudīt dažādas draņķīgas ziemeļu metāla grupas, aizdomīgus amerikāņu deviņdesmito gadu pankus, visus sliktākos Ērika Kleptona albūmus un tuvākajā nākotnē droši vien piedāvās vēl kaut ko pārsteidzoši nekvalitatīvu.
2007-11-27 17:27:29
music, 1972

Peter Cook and Co

7.4
Šī nav īsti filma, bet gan dažādu Pītera Kūka skeču kopums, kas droši vien tapis ilgākā laika periodā. Tā kā pēdējā laikā esmu sevī atklājis slēptu Pītera Kūka cienītāju, nav brīnums, ka man šis raidījums patika. Taču pāris lietas nepieciešams iepriekš precizēt. Pirmkārt, ieraksta kvalitāte. Šausmīgs astoņdesmito gadu TV rips noteikti nebūtu labākais formāts, kurā skatīties jebko, bet ne vienmēr pastāv izvēles iespēja. Un šis bija viens no tiem ne vienmēr gadījumiem.
2007-11-26 17:25:31
film, 1980

Backless

7.6
Hurrah! Once again I`m listening to a record from the vaults of Eric Clapton. And it isn`t even from the mid-eighties! Of course, I can`t say that I have missed him in my earphones a couple of last weeks. No, not really - I`ve listened to Eric Clapton more than enough this autumn already.
2007-11-22 17:26:24
music, 1978

Death at a Funeral

7.5
Angļu melnā komēdija, kuru režisējis amerikānis Frenks Ozs. Tu zini, kas ir Frenks Ozs? Viņš ir Miss Pigija un viņš ir Yoda. Kādreiz - balsu ierunātājs, tad aktieris, tad režisors. Pēdējais darbs - "Stepfordas sievu" rīmeiks. Neesmu redzējis. Bet noteikti viņš nav nosaucams par angļu kino metru (jo nav anglis, lai arī viņš varētu būt tikai nedaudz vairāk kā metru garš).
2007-11-14 11:26:46
film, 2007

When the Punks Go Marchin In

5
"Abrasive Wheels" ir tikai kārtējā pankroka grupa. Tā pat viņi paši vienā no šī albūma dziesmām atzīst. Un kurš gan labāk ja ne viņi paši varētu par to spriest (lai arī viņi visticamākais īstenībā domāja savādāk)? Turklāt viņi nav sevišķi ievērojama pankroka grupa, kas vēl arīdzan pārstāv vienu no vismazāk respektētajiem pankroka apakšžanriem - tā saukto Oi!
2007-11-12 17:05:59
music, 1982

Hobson`s Choice

7
Es pat atminēties nevaru, kad pēdējo reizi skatījos kādu filmu no piecdesmitajiem gadiem - tik sen tas bija. Apskatījos: 2006.gada 11.septembrī skatījos 1953.gada "Ilo kunga brīvdienas". Tagad - vairāk kā gadu vēlāk skatījos Deivida Līna "Hobsona izvēli".Es absolūti nezinu, kāpēc es šo filmu "iegādājos". Kaut kāds iemesls man tam droši vien būs bijis, bet es nezinu sen vairs kāds (pagāja vismaz pusgads kopš es to dabūju līdz noskatīšanās brīdim). Bet droši es zinu, ka tas nav tādēļ, ka šajā filmā piedalās Prunella Scales, kas vislabāk zināma kā Foltija kundze no "Fawlty Towers". Pat es neesmu tik ļoti apsēsts, lai skatītos katru filmu, kurā piedalījies kāds aktieris, kas filmējies kopā ar kādu no MPFC dalībniekiem. Nopietni, es neesmu TIK traks! Un šo faktu arī es uzzināju tikai šorīt, skatoties infu par šo filmu IMDb, tā ka aizdomu par manām slimīgajām nosliecēm pat būt nevar.Nedaudz informācijas skaidrojumam - kas ir Hobsona izvēle? Hobsona izvēle ir situācija, kurā tev ir brīva izvēle ar tikai vienu variantu (no kura var atteikties). Oriģinālais Hobsona izvēles piemērs cēlies no staļļu īpašnieka Tomasa Hobsona, kas ļāva ceļiniekiem no staļļa nomā ņemt vai nu pirmo zirgu (kas tuvāk staļļa durvīm) vai nevienu. Manā izpratnē - diezgan stulbs termins.Tātad šajā filmā Hobsons ir kāds ne pārāk jauks kurpju veikala īpašnieks, kura iestādē bez atalgojuma strādā trīs viņa meitas (darbība norit Viktorijas laika Anglijā), kuras vairāk par visu grib tikt pie vīra, lai tiktu prom no lieliskā darba tētiņa vadībā. Taču tēvs atsakās šīm dot pūru, jo ir pārāk skops. Tad nu vecākā no meitām ķeras pie lietas un piespiež sevi apprecēt ļoti talantīgo, taču ne pārāk gudro Villiju Mosopu - tēva labāko kurpjumeistaru. Un tad nu viņa to Villiju izmāca par cilvēku, attaisa savu kurpju bodi un izkonkurē galīgi nodzērušos tēvu.Es pagaidām neesmu pieminējis, ka šī ir komēdija (pēc sižeta to loģiski, ka pateikt nevar), turklāt tā ir diezgan izteikta slapstick komēdija (lai arī ne maksimāli primitīvā - pīrāgs sejā stilā, bet tomēr). Aktierspēle mazliet tāda teatrāla - kā jau tolaik ierasts. Vispār man sāk rasties aizdomas, ka man latviešu kino teatrālisms nepatīk nevis tieši teatrālisma dēļ, bet kaut kādu perosnīgo aizspriedumu dēļ - šeit man tas absolūti netraucēja. Ja nu kaut kas traucēja, tad tā ir dzēruma tēlošana (kas vispār filmās lielākoties ir tizla) un propogandisms par tēmu, cik alkohols ir slikts (it kā kāds šaubītos). Ja tā būtu mūsdienu komēdija, es pret to droši vien būtu mazliet neiecietīgāks, bet attiecībā pret 1954.gadu varu būt pielaidīgāks.
2007-11-07 13:13:55
film, 1954

The Mystery of Hammeshoi

7
The Mystery of Hammershoi is most certainly the least popular from the whole bunch of TV documentaries that Michael Palin has done for BBC. And it`s so for a good reason. After all you couldn`t expect millions of people to go stark raving mad for a one hour program about some semi-obscure Danish painter who died almost a hundred years ago.
2007-11-05 11:40:44
film, 2005

Another Ticket

7
Jāsecina, ka manā krājumā ir diezgan daudz Erika Kleptona albūmu. Tik daudz, ka es varētu teikt, ka man ir gandrīz visi viņa albūmi. Vai tuvu tam, precīzi šobrīd noskaidrot grūti.
2007-11-02 17:04:29
music, 1981

An Accidental Man

4
Neatceros, kad pēdējo reizi es jutos tik garlaikots kā lasot Airisas Mērdokas "Nejaušību cilvēku". Airisa Mērdoka taču skaitās viena no top pagājušā gadsimta rakstniecēm, kāpēc tad tik daudzi viņas darbi ir citu viņas darbu atgremojums un kāpēc tikai paretām viņai izdodas mani pārliecināt par viņas patiešām ievērojamajiem talantiem?
2007-11-02 11:22:36
book, 1971

Comicopera

8.5
Nule kā es pārkāpju savus principus - rakstīt šeit par ierakstiem, kas atrodami manā MP3 disku kolekcijā. Bet kam gan ir domāti principi, ja ne lai tos pārkāptu? It īpaši, ja vienu albūmu šodien no kolekcijas esmu jau klausījies un aprakstījis, bet ir kaut kas cits, kas manu sirsniņu iekustinājis daudz vairāk par plānveidā klausīto mūziku.
2007-11-01 17:26:10
music, 2007

The Rutles 2: Can`t Buy Me Lunch

4
Bieži tev cilvēki saka - izvairies no draņķīgu turpinājumu skatīšanās! Cik labs lai arī nebūtu oriģināls, turpinājums būs tikai naudas kāšanas mēģinājums, kas tev sagādās šķidru vēderu un liks vilties dzīvē kopumā.
2007-10-29 15:05:39
film, 2002

Bedazzled

8
"Bedazzled" daudziem (vai vismaz dažiem) mūsdienās varētu būt zināma kā 2000.gada amerikāņu komēdija ar Brendanu Freizeru galvenajā lomā, kur kāds pagalam neveiksmīgs vīrietis pārdod sievietei-Sātanam savu dvēseli, apmaiņā saņemot septiņu vēlēšanos piepildīšanos. Šī filma faktiski bija diezgan muļķīga sex-comedy, lai arī ne gluži katastrofāli slikta. Taču pirms dažām dienām uzzināju, ka ir vēl viena šāda nosaukuma filma - oriģinālā Bedazzled, kas tapusi Anglijā, kuru režisējis Stenlijs Donens, kas vislabāk zināms kā "Singin` in the Rain" režisors, un kurā piedalās lieliskais angļu komiķu duets - Pīters Kuks un Dadlijs Mūrs.
2007-10-29 11:27:27
film, 1967

There`s One in Every Crowd

7
Lucikly this isn`t one of Eric`s 1980s synthesizer infested records but a sincere blues album from the mid seventies when he was still relying on his guitar and not of Phil Collins` money scenting abilities.
2007-10-26 15:27:45
music, 1975

Yellowbeard

6
No visiem sešiem Monty Python dalībniekiem vienīgi Greims Čepmens, kurš viņu kopīgajās filmās atveidoja centrālās lomas - karali Artūru un Braienu, pēc trupas izjukšanas neko īpašu nesasniedza - ne viņš iekaroja Holivudu, ne sāka pats uzņemt filmas, ne kļuva par dokumentālu raidījumu vadītāju, tā vietā veltot savas dzīves atlikušos gadus alkoholam un tabakai. "Yellowbeard" ir droši vien ievērojamākā no viņa pēc-paitonu filmām, lai arī stingri ņemot īpaši ievērojama tā nav.
2007-10-26 10:26:33
film, 1983

Pleasure at Her Majesty`s

6.5
"Pleasure at Her Majesty`s" ir nosaukums, kas tika dots pirmajam lielajam angļu komiķu labdarības pasākumam Amnesty International organizēto pasākumu ietvaros. Šajā pasākumā piedalījās pieci no sešiem Monty Python dalībniekiem (bez Erika Aidla), visi trīs The Goodies, Pīters Kuks, Neil Innes no "Bonzo Dog Doo-Dah Band" (un The Rutles), Alans Benets un citi. Šis pasākums kļuva par ievadu daudziem citiem un lielā mērā tas kalpoja par ciltstēvu arī analoģiska stila rokmūzikas koncertiem, kurus tik ļoti iemīļoja Bobs Geldofs un Bono.
2007-10-25 18:29:29
film, 1976

Crusades

7
Savā debijā TV vēsturnieka statusā Terijs Džonss, kādreizējais Džona Klīza cīņubiedrs, ķeras pie vienas no savām tuvākajām tēmām - Viduslaikiem un krustnešiem. Četros raidījumos, katrs 45 minūšu garumā, viņš rekonstruē vēsturiskus notikumus par to, kā Dieva vārdā ticīgie no neticīgajiem barbariem mēģināja atkarot svēto zemi - Jeruzalemi.
2007-10-25 14:08:10
film, 1995

Michael Palin`s New Europe

7
Maikla Peilina ceļojuma pa Austrum- (un centrāl-) Eiropu dokumentālos pierakstus gaidīju labu laiku. Kā nekā interesanti, ko šis ievērojamais un neapšaubāmi kolorītais kādreizējais Džona Klīza kolēģis varētu būt saskatījis tādās valstīs, par kurām arī man ir kaut neliela sajēga.
2007-10-25 13:44:19
film, 2007

Money and Cigarettes

7
As we`re taking one more step back in Eric Clapton`s discography, we`ve finally reached a point where you could put a sticker on Eric`s albums cover "No Phil Collins involved". That`s certainly a relief, for "Money and Cigarettes" is an album where Clapton`s guitar and not some unknown guy`s synthesizer is the main star. Not that there`s too much spotlight on Clapton`s guitar work, but at least this is a record of living music and not some computed nonsense.
2007-10-18 16:41:49
music, 1983

The Strange Case of the End of Civilization as We Know It

4.5
Šī ir komēdija, kas vēsta par to, kā vienīgais profesora Moriartija pēcnācējs izlēmis pieteikt karu pasaulei un vienīgais cilvēks, kas viņu var apturēt ir Artūrs Šerloks Holmss (Džons Klīzs). Izklausās stulbi? Diemžēl, tu nebūsi tālu no patiesības.
2007-10-18 13:23:51
film, 1977

At Last the 1948 Show

7
Pirmā piezīme: noskatījies esmu nevis visu šovu, bet tikai 3 tā epizodes, kuras man izdevās dabūt (kopumā epizožu bija 13). DVD formātā ir pieejamas vēl divas, bet tās man nekur netā atrast neizdevās. Vēl dažas epizodes ir saglabājušās BBC arhīvos, bet skaidrāks par skaidru ir tas, ka pilnā apjomā šis šovs nekad pārizdots netiks - gluži vienkārši pārāk liela materiālu daļa ir neatgriezeniski gājusi zudumā.
2007-10-18 12:45:52
film, 1967

Behind the Sun

5
Nezinu, kāpēc man vienā diskā iegadījušies trīs bezmaz vai sliktākie Kleptona karjeras albūmi, kas visi tapuši astoņdesmito gadu vidū un kuri visi nav īsti pieskaitāmi rokmūzikai. Bet tā nu tas ir sagadījies.
2007-10-17 17:56:27
music, 1985

August

3.5
Ja tu iedotu šo albūmu kādam cilvēkam, kas nekad dzīvē nav neko dzirdējis par Ēriku Kleptonu, tad viņam diez vai rastos priekšstats, ka Kleptons tiek uzskatīts par vienu no divdesmitā gadsimta labākajiem blūza/roka ģitāristiem, kurš par savu sešdesmito gadu veikumu vien pelnījis mūžīgu godu un slavu. Tā vietā šis cilvēks padomātu, ka "August" radījušais mūziķis ir tipisks astoņdesmito gadu easy listening sintezatoru popmūzikas pārstāvis, kas nespēj izcelties ar atmiņā paliekošām melodijām, kompozicionālām vai liriskām idejām un kas noteikti līdz ar astoņdesmito gadu iziešanas no modes zaudēja jebkādu popularitāti.
2007-10-17 11:18:34
music, 1986

Confetti

7
Kā esmu novērojis, pēdējā laikā modē ir nākušas pseidodokumentālā stila filmas - tādas, kuras tev tiek pasniegtas kā dokumentāls kino, kurās personāži apzinās kameras klātbūtni un kuras faktiski ir drīzāk mockumentary nekā documentary žanram pieskaitāmas. "Confetti" ir viena no šādām filmām.
2007-10-15 17:15:55
film, 2006

Tricks from the Bible

7
Barijs un Stjuarts ir divi angļu burvju mākslinieki/komiķi, kas slavu ieguva ar saviem raidījumiem "Magick" BBC4 kanālā un kas vienmēr savos priekšnesumos rūpējas par zināma skandalozuma klātbūtni. Šajā filmā viņi pasniedz kā trikus dažādus brīnumus no "Vecās derības" - pārvērš nūjas par čūskām, pārvērš viens otru par sālsstabu, izdzen ļaunos garus, utt.
2007-10-15 12:54:42
film, 2006

Dark Side of the Moon

9.5
Reti gadās kāds mūzikas ieraksts, par kuru varētu pateikt vienlaikus tik daudz un tik maz. Tik daudz - tāpēc ka emociju, asociāciju, atmiņu un informācijas par šo ierakstu manī ir gūzmas. Tik maz - tāpēc ka nekādas vajadzības kaut ko par to vēl teikt vai vēl jo vairāk kaut ko mēģināt atklāt nav.
2007-10-12 17:25:13
music, 1973

Quadrophenia

7
Reti kad kāds rokmūzikas albūms dod iespēju atstāstīt tā sižetu, bet šis ir tieši tas gadījums. Un tomēr es to neatstāstīšu, jo nekāds dižais šis sižets nav. Tas stāsta par kādu puisi vārdā Džimijs, kuram ne īpaši labi sokas dzīve, un kurā sadzīvo četras dažādas personības, bet neko vairāk es neteikšu.
2007-10-11 17:17:30
music, 1973

Barbarians

8
Vārds "barbars" - ar ko tas tev asociējas? Vai tev prātā ienāk augsti civilizēts un humāns cilvēks, kas ir ne tikai prasmīgs arodnieks, bet arī šo to jēdz no dabas un zinātnes? Vai arī tu iztēlojies zvērādā tērpušos mežoni, kas grauž kaulu?
2007-10-11 11:58:43
film, 2006

Bark at the Moon

6.5
"Rej uz mēnesi" bija pirmais ieraksts, ko Ozijs ierakstīja bez sava diženā ieroču (ģitāru) nesēja Randy Rhoads, kā rezultātā šis ieraksts netiek uzskatīts ne tuvu tik labs kā līdzšinējie Ozzmana solo veikumi, lai gan patiesībā tas, protams, īpaši neatšķiras no citiem viņa veikumiem.
2007-10-08 17:19:38
music, 1983

When we were orphans

8.5
Kadzuo Išiguro es bez mazākajām šaubām varu atzīt par vienu no mūsdienu literatūras pīlāriem, kura daiļradē perfekti savijies japāņa miers un angļa miers. Katrs viņa romāns ir notikums. Katrs viņa romāns ir unikāls. Tāpat kā Umberto Eko (un tikai kā Umberto Eko) viņš spēj rakstīt visdažādākajos žanros un vienlaikus nezaudēt ne kripatiņu savas identitātes. Turklāt atšķirībā no Eko viņš ir tāds rakstnieks, kura darbi ir paredzēti daudziem un nevis tikai "fanātiķiem".
2007-10-04 15:19:23
book, 2000

Magicians

7
Angļu komēdija "Burvji", kā to apmēram varētu prognozēt, stāsta par diviem burvju māksliniekiem un viņu savstarpējo attiecību problēmām. Divi burvju mākslinieki strādā kopā līdz viens no viņiem salaiž ar otrā sievu, un tad neveiksmīga trika rezultātā vīrs sievu giljotinē. Pēc vairākiem gadiem viņi izlemj atkal apvienoties kā burvju duets, lai varētu izcīnīt divdesmit tūkstošu dolāru balvu.
2007-10-04 10:11:16
film, 2007

The IT Crowd Season 2

5.5
Pirmā lieta, ko izdarījām pēc atgriešanās no sava Eirotripa, bija atlikušo trīs IT Crowd otrās sezonas sēriju iegūšana un noskatīšanās (ok, varbūt ne gluži pirmā lieta, bet ķērāmies pie tā patiešām savlaicīgi).
2007-10-01 11:13:20
film, 2007

Sings My Generation

8
Sešdesmito vidus patiešām bija izcils laikmets britu mūzikā - Bītli, Stouni, Kinks, The Who - visas šīs grupas radīja unikālu un gribētos pat teikt - mūžīgu mūziku. "The Who" pirmais albūms visvairāk, protams, zināms tā tituldziesmas dēļ, kas ar pamatīgi distorted ģitārām, Kīta Mūna traku bungošanu un stostošos Daltrija vokālu neapšaubāmi bija pelnījis kļūt par savas paaudzes himnu. Bet nedrīkst aizmirst arī šīs dziesmas partnerdziesmu - daudz ausij draudzīgāko "Kids are alright", kura vēlreiz pievēršas jauniešu paaudzes problemātikai, bet šoreiz - ar drīzāk bītlisku skanējumu (es pat spēju iztēloties Makartniju dziedam šīs dziesmas piedziedājumu). Bet bītli 1965.gadā nemūžām neizpildītu neko tik mežonīgu kā dziesmu "Ox". Arī stouni tā nedarītu - tā ir tik smaga un avantgardiska, ka neviens izņemot Taunshendu un kompāniju 65.gadā kaut ko tādu nespēlēja.
2007-09-14 17:07:03
music, 1965

Vile Bodies

8
Ivlina Vo "Grēcīgā miesa" ir viens no tiem romāniem, kas ir vienlaikus bezdievīgi nebēdnīgi un pamatīgi smagi, tā galvenais spēks nav varoņu dziļumā vai simpātiskumā lasītājam, viņa mērķis ir tev likt pasmieties un vienlaikus likt tev saprast, ka patiesībā īpaši par ko smieties nav, un ko nu viņš māk (vismaz šajā romānā) - pašās beigās apgāzt visu kājām gaisā un radīt gluži citādu noskaņu kā visā romāna garumā.
2007-09-11 14:10:53
book, 1930

Cashback

7
Patiesībā šo filmu mums nemaz nevajadzēja skatīties. Patiesībā mums vajadzēja skatīties "Knocked Up", taču izrādījās, ka Nora to bija dabūjusi kaut kādā diezgan aizdomīgā relīzē ar stipri riebīgu skaņu un tāpēc no šīs filmas skatīšanās ātri vien atteicāmies (filma skaitās baisi laba, bet pirmās minūtes lika domāt pretējo) un sākām skatīties Cashback, kas IMDb novērtēta gana labi, bet Rottentomatoes to par īpaši labu nedēvē gan. Tad nu varējām izspriest, kas ir tuvāk patiesībai.
2007-09-10 16:54:04
film, 2006

The Head On The Door

7
Tā diena ir beidzot pienākusi - šodien es pēdējo reizi (vismaz tuvāko trīs gadu laikā) klausos kādu The Cure albūmu ar mērķi pateikt par to kaut ko daudz maz informatīvu. Tie man ir patiesi svētki, jo reti man ir nācies kādam izpildītājam sekot tik ilgstoši, kā tas ir gadījies šoreiz (iepriekš bija The Beatles un Chumbawamba, par kuriem es fanoju, un Bobs Dilans, par kuru iefanojos ilgstoši klausoties). Bet "The Cure" man nelika mainīt skeptisko viedokli, kas par šo grupu man bija radies jau pirms laba laika. Turklāt dīvainākais ir tas, ka "The Head On The Door" patiesībā nav slikts izejas punkts - tas joprojām mani nepiesaista vairāk par grupas debijas albūmu, bet tas ir pietiekami dejojams un popsīgs, lai neliktu man domāt par šīs dzīves neglābjami skumjo raksturu. Protams, gluži dzīvespriecīgs the Cure ieraksts pēc definīcijas būt nevar, bet es labprātāk izvēlos "In Between Days" drūmi dejojošo noskaņojumu vai lipīgo "Kyoto Song" (patiešām labs!) un nevis jebko no "Pornography" albūma. Protams, The Cure vienmēr izklausās pēc sevis, lai ko viņi arī nedarītu un pat tāds astoņdesmito gadu pops kā "Six Different Ways" vai "Push" ir tāpat ļoti viegli atšifrējami kā šīs konkrētās grupas kompozīcijas, taču šajā ierakstā viņi nemēģina izklausīties pārmērīgi Kjūriski (cik nu tas ir iespējams) un pirmo reizi ilgākā laikā ir salīdzinoši uztverami.
2007-09-06 16:28:43
music, 1985

The Top

6.6
Piekto dienu (darba) pēc kārtas klausos The Cure. Sāk jau mazliet piegriezties (pēc pirmās dienas). Dīvaini, ka pat nebūdami īpaši depresīvi noskaņoti, viņi tomēr mani nespēj īpaši ieinteresēt. It īpaši jau nu ar albūmu, kas pat grupas fanu vidū par īpaši labu uzskatīts nevar un kuram Allmusic Guide (sen uz to neesmu atsaucies, ne?) ielicis tikai divas zvaigznītes. Dažas dziesmas gan patiesībā ir tīri klausāmas - piemēram, "Birdmad girl" (starp citu, diezgan traka dziesma), tajā Smits dzied sekojošo:
2007-09-05 16:53:19
music, 1984

Japanese Whispers

6.5
"Japāņu čuksti" patiesībā nav albūms šī vārda tradicionālajā izpratnē, bet gan singlu un to B-pušu apkopojums, kas turklāt ir aizdomīgi īss - 28,5 minūtes. Taču tas iezīmē savā ziņā negaidītu pavērsienu The Cure mūzikā - viņi pēkšņi ir kļuvuši daudz mazāk gotiski, nekā bija savā iepriekšējos ierakstos. Dažas ieraksta dziesmas vispār nemaz nav gotiskas, bet tādas uz piano pop velkošas - it īpaši tas attiecas uz lieliski trako The Lovecats ar tās retro-isko ritmu veidojošo basa ritmu. Protams, Roberts Smits nav kļuvis gluži par britpopa pārstāvi - to viņam varētu liegt viņa savdabīgi depresīvā dziedāšanas maniere, kas pat pašu saulaināko dziesmu padara mazliet drūmu. Tas gan droši vien nozīmē, ka šajā ierakstā The Cure nav ne tuvu tik oriģināli, kā viņi bija savos agrākajos gados un ka viņi droši vien tajā brīdī mēģināja līdzināties kādiem Depeche Mode vai vēl kam tādam (sintezatoru šajā albūmā ir nesalīdzināmi vairāk nekā ģitāru). Es gan joprojām nevaru teikt, ka šīs dziesmas ir fenomenāli labi atmiņā iespiedošās (lai arī 30 minūšu albūmu it kā iegaumēt vajadzētu varēt gana ātri), bet salīdzinoši ar citiem šīs grupas ierakstiem, tas vismaz man nešķiet šobrīd tik neadekvāts un traucējošs, un zinot manas "siltās" jūtas pret The Cure, arī tas ir savs sasniegums.
2007-09-04 15:07:41
music, 1983

Pornography

6
"Pornography" ir ieraksts, kurš daudzviet tiek dēvēts par vislabāko depresīvās mūzikas ierakstu, par vienīgo plati, kas tev nepieciešama, lai pareizi varētu griezt vēnas un raudāt mēnesgaismā kapsētā. Vai ir daudz albūmu, kuru pirmā rindiņa ir "Doesn`t matter if we all die"? Un ieraksta atmosfēra patiešām atbilst tā reputācijai, iedomāties kaut ko drūmāku, bezcerīgāku un vienlaikus spēcīgāku gotu roka žanrā droši vien nemaz nav iespējams. Tikai žēl, ka nekas šajā albūmā nespēj tuvoties ievadošajā "One Hundred Years" noteiktajam līmenim. Visas ieraksta dziesmas ir ne īpaši melodiskas un ir īpaši vienveidīgas. Es saprotu, ka tev kā pokemonam šī mūzika var būt tuva un ka tu to vari uzskatīt par savu mīļāko ierakstu. Es saprotu, ka tas ir kaut kas tāds, ko Tokio Hotel ne mūžam nespētu radīt, cik seksīgs lai arī nebūtu grupas dziedātājs Bils. Un tomēr es tik ļoti neesmu šī ieraksta mērķauditorija, ka es vienkārši nespēju pret to izturēties objektīvi. Es kaut kā nespēju nedz ar to identificētie, nedz to iemīlēt. Cure, protams, ir epohāla grupa. Cure, protams, ir lieliska grupa. Tās dalībnieki ir ne vien inteliģenti un komptenti, bet arī ar zināmu dievišķo dzirksti apveltīti. Tomēr grupas spēlētais materiāls ir apbrīnojami vienveidīgs un apbrīnojami nepiemērots dažādām dzīves situācijām. Es vismaz nezinu, kāpēc lai kāds gribētu šādu mūziku klausīties darbavietā, izbraucienā ar draugiem mašīnā, vienkārši vakarā atpūšoties pēc grūtas dienas vai skatoties bildes no pagājušās nedēļas izbrauciena ar draugiem mašīnā. Ja tu neesi pietiekami drūmā noskaņojumā un nejūti Roberta sāpes kā savas sāpes, tev labāk varētu ieteikt paklausīties kādu Eiropas hitu radio vai ierakstīt gūglē "televīzijas programma" vai "dziesmu vārdi" (ko nozīmē pēdējais teikums, zinātāji sapratīs).
2007-09-03 17:09:13
music, 1982

Seventeen Seconds

7
Nu, ko - ieejam otrajā "The Cure" maratona dienā. "Seventeen Seconds" salīdzinoši ar savu priekšgājēju - "Three invisible boys" - netiek uzskatīts par gluži tik labu albūmu. Līdz ar gada paiešanu no grupas mūzikas ir pazudušas "spurainās" ģitāru skaņas, sintezatori iekarojuši apmēram tādu lomu, kāda tiem būs arī vēlākajā The Cure mūzikā, Roberts Smits ir izlēmis nebūt par panka varoni, bet par new wave depresīvo romantiķi. Dīvainākais ir tas, ka man pret šo albūmu nav īpašu iebildumu. Tas ir tik kluss un mierīgs, ka es kaut kāda iemesla dēļ to klausoties nejūtos aizskarts. Protams, mani ne pārāk interesē Roberta Smita skumju iemesli, un es apzinos, ka šis ieraksts ir vienveidīgāks par, piemēram, grupas pirmo albūmu, bet tas nenozīmē, ka man gribētos to iespējami ātrāk izdabūt laukā no savām ausīm.
2007-08-31 17:20:31
music, 1980

Three Imaginary Boys

7
Ja man jāizvēlas starp agrīnajiem un vēlīnajiem the Cure, es noteikti izvēlēšos pirmo variantu. Tur nav divu domu. Tāpat kā divu domu nav tur, ka šis ieraksts patiesībā ir tas pats "Boys Don`t Cry" tikai ar dažām nomainītām dziesmām (lai arī patiesībā ir otrādāk). Līdz ar to arī ieraksta kvalitāte ir apmēram tāda pati. Šeit gan nav divu pazīstamāko agrīno Cure singlu - "Killing an Arab" un "Boys Don`t Cry", toties citas lieliskas dziesmas šeit ir atrodamas, kas šo ierakstu pat padara par diezgan pancīgi un nevis pokemoniski skanošu. Piemēram, "It`s Not You" ir tipisks pankroks. Tāpat "Grinding Halt".
2007-08-30 17:03:49
music, 1979

The Eternal Idol

7.5
Patiesībā šo ierakstu es gaidīju ar pamatīgām bažām - pat no labākajiem Sabatu gadiem ne visi ieraksti manī izraisa sajūsmu, ko tad varētu gaidīt no ieraksta, kas tapis astoņdesmito vidū un kurā no oriģinālajiem sestdieņiem ir atlicis viens pats Iommi (lai arī, protams, viņš visos laikos bija vismaz piecdesmit procenti no šīs grupas)?
2007-08-28 17:17:01
music, 1987

Crocodile Shoes

5
Džimijs Neils nudien nebeidz mani pārsteigt! Protams, strikti ņemot, būtu jāsaka: Džimijam Neilam ir izdevies mani pārsteigt, jo iepriekš viņš mani pārsteidzis nebija, bet šādā formulējumā, manuprāt, skan iespaidīgāk.
2007-08-24 17:01:17
music, 1994

A Pale View of Hills

8
Kadzuo Išiguro daiļradi es iepazīstu kaut kādā diezgan kreisā kārtībā - bez jelkādas hronoloģijas, taču laikam šajā gadījumā tas nebūtu tik traģiski. Lai arī no otras puses, hronoloģiski lasot, autoru var iepazīt labāk, tā vismaz uzskatu.
2007-08-23 14:26:16
book, 1982

Faith

5
Pie joda tos gotus, pokemonus un emo! Patiešām pie joda! Kā man ir noriebies klausīties tādu mūziku kā "The Cure"! Un vēl priekšā (ja nemaldos) ir septiņi viņu albūmi! Tā patiešām ir piespiešanās.
2007-08-22 16:13:41
music, 1981

Never Let Me Go

7
Kādas ir tavas domas par cilvēku - orgānu donoru - audzēšanu? Vai tāda būtu vēlama vai nē? Vai klonēt cilvēkus, kas jau kopš bērnības tiek sagatavoti donora karjerai, ir humāni vai nē?
book, 2005

Close Enough for Rock`N`Roll

6.5
Šajā ierakstā Nazareth apliecina, ka viņi ir kaut kas vairāk par vienkāršu smagā roka grupu, ka viņiem patīk arī eksperimentēt un ka tas reizēm viņiem arī padodas. Tipiskākais tā apliecinājums ir šī albūma ievadošā kompozīcija "Telegram", kas stāsta par problēmām rokmūziķa dzīvē un kas ne tikai ilgst gandrīz astoņas minūtes, bet kurā šim garumam ir arī savs attaisnojums - vairākas melodijas, saistīts saturs un pietiekama klausītāja intereses piesaistīšana. Man personīgi gan dziesmas ievadošā daļa ne visai patīk, taču uz beigām dziesma paliek patiešām ekselenta.
music, 1976

Protection

7
Patiesībā lidz nesenam laikam man šķita, ka tas, kas ir manā krājuma, nemaz nav īsts "Massive Attack" albūms, bet gan kaut kāds aizdomīgs singla disks. Patiesībā izrādījās, ka tas ir albūms "Protection" + singls "Karmacoma" no šī albūma ar neskaitāmām tā versijām.
music, 1994

Maps for Lost Lovers

5
Tā kā pēdējā laikā lielākā daļa ierakstu šajā faktoīdā ir bijuši izteikti negatīvi (vai vismaz salīdzinoši negatīvi), es varētu pārmaiņas pēc kaut ko paslavēt. Diemžēl šis nebūs tas gadījums - Nadīma Aslāma gramata "Zudušo mīlnieku kartes" nebūt neizrādījās tik burvīga, kā es biju cerējis.
book, 2004

Wish

7
Nu tas ir sāvies. Tuvākajās nedēļās tu bieži dzirdesi mani žēlojamies, ka man ne visai patīk "The Cure" un ka manā kolekcijā ir pārāk daudz viņu ierakstu. Droši vien, tas nebija gudrs lēmums, balstoties uz divām man zināmajām dziesmām - "Boys Don`t Cry" un "Friday, I`m in Love", iegādāties kādus desmit šīs grupas albūmus.
music, 1992

The Last Testament of Oscar Wilde

4
Jāatzīst, ka grāmatu ņemšana uz dullo bibliotēkā tomēr ir ļoti riskanta stratēģija. Un te nelīdz pat tādas piesardzīgas metodes kā grāmatas vāciņa novērtēšana, nosaukuma apskatīšana un acs uzmešana uzrakstiem uz aizmugurējā vāka. It īpaši tas attiecas uz pēdējiem, kas vienmēr ir no konteksta izgrābtas suminošas frāzes.
book, 1983

Slowhand

7.5
No Erika Kleptona ierakstiem šis diez vai ir tas labākais, bet viens no populārākajiem noteikti, kā nekā te ir divas dziesmas, kuras ikviens mūzikas cienītājs pasaulē vismaz kādreiz ir dzirdējis, bet visticamākais, ka ne tikai kādreiz vien.
music, 1977

Desolation Angels

4.5
Vakar divas reizes man izdevās šo aprakstu izdzēst - vienu tāpēc, ka izrādās, ja man "rating" šūna ir tukša, ieraksts netiek saglabāts. Otru - nejauši aizvēru brouseri. Stilīgi, vai ne?
music, 1979

Heaven and Hell

6
Jē! Ronijs Džeimss Dio! Jē! Black Sabbath! Jē! Ragainā pielūgšana! Jē!
music, 1980

Vol.4

7
Nupat man nāksies atzīties, ka manā disku kolekcijā atsevišķi izpildītāji ir pārstāvēti ar pārāk lielu disku skaitu. Piemēram, Black Sabath nav slikta grupa, bet vai man patiešām ir nepieciešami veseli deviņi viņu ieraksti? Un šī grupa nav vēl trakākais gadījums - man vismaz nav īpaši daudz viņu vēlīno un patiešām bezjēdzīgo ierakstu.
music, 1972

Harry Potter and the Order of the Phoenix

8
Iesākumā atzīšos, ka nezinu, vai pareizi šo filmu būtu saukt par angļu vai amerikāņu produktu - it kā Holivuda, bet it kā - aktieri visi angļi, režisors anglis, autore - angliete. Tātad - saukšu par angļu filmu.
film, 2007

Three Men in a Boat

8.5
Kādreiz es domāju, ka šis Džeroma stāsts/romāns, nezinu, kā to pareizi definēt, ir oficiāli atzīts par visu laiku smieklīgāko literāro darbu. Patiešām - kāpēc lai tas nebūtu?
book, 1889

Life, the Universe and Everything

8
Autostopotāja eposa trešā daļa pastāsta daudz par dzīvi uz Zemes divu miljonu gadu pagātnē, kura stājas priekšā Artūram Dentam un Fordam Prefektam. Pateicoties kļūdai vietas un laika vienotībā viņiem palaimējos nokļūt zemes mūsdienās - divas dienas pirms Vogonu veiktās pasaules likvidācijas, turklāt Česterfīlda dīvāna sabiedrībā un kriketa laukumā.
book, 1982

How Dare You

8
Nekad tā īsti nebiju 10CC ieklausījies un īstenībā izņemot viņu lielāko hītu - "I`m not in love" - neko par šo grupu īsti nezināju.
music, 1976

The Full Monty

7.5
Jāatzīst, ka veids, kā es pavadīju vakaru, kamēr Liene un viņas kolēģi no MT ballējās pa kaut kādu viesu namu, varētu radīt neizpratni. Proti, es skatījos filmu par striptīzu. Tas vēl nebūtu nekas brīnumains - kāpēc gan vīrs nevarētu, kamēr sieva ir prom, noskatīties kādu labu filmu par striptīzu? Tomēr mazliet dīvaini ir tas, ka "The full monty" ir filma par vīriešu striptīzu. Te jau varētu aizdomāties par skatītāja seksuālo orientāciju, vai ne?
film, 1997

Back in the USSR

6.5
Neviens nopietns Makkas fans šo ierakstu neuzskatīs par vienu no viņa labākajiem veikumiem. Es neesmu nopietns Makkas fans, bet tāpat to par tādu neuzskatu.
music, 1988

The Restaurant at the End of the Universe

8.5
Pentaloģijas par autostopu Visumā otrā daļa atbild uz vienu no dzīves pamatjautājumiem - kur mēs varētu ieēst pusdienas? Viens no atbilžu variantiem ir Milliways - Restorāns Visuma galā. Tā ir vieta, pēc kuras apmeklējuma nav jāuztraucas par paģirām nākamajā rītā, jo nākamā rīta nebūs. Tā ir vieta, kur vari satikt dīvaiņus no dažādākajiem Visuma nostūriem. Tā ir vieta, kur tu vari apēst dzīvnieku, kas speciāli tiek audzēts tāds, ka tas vēlas tikt apēsts.
book, 1980

Born Again

5
Šis Black Sabbath albūms neapšaubāmi ir unikāls vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, albūma vāciņš. Ja tu spēj iedomāties kaut ko tizlāku/kroplāku par šo ierakstu, tad tev neapšaubāmi ir iespējas nākotnē sadarboties ar BS, ja šie izdos vēl kādu šādu albūmu. Otrkārt, albūmā vokālus izpilda Ījans Gilans - tas, kas Deep Purple dziedātājs. Kaut kāda iemesla dēļ pēc Ronija Džeimsa Dio aiziešanas no grupas Tonijs Aijomi padomāja, ka Gilans varētu būt viņam labākais aizstājējs. Un tas par spīti tam, ka Gilans jau nu noteikti nav slavens kā baigākais eksperts sātana pielūgšanas jautājumos.
music, 1983

Extras Season 2

7
Beidzot noskatījos līdz galam otro `Extras` sezonu. Šķiet, ka seriāla veidotāji pareizi izlēmuši to neturpināt - otrais gads acīmredzami padevies blāvāks par pirmo. Patiesībā pirmās sērijas bija pat ļoti labas, bet pēdējās - izteikti viduvējas.
film, 2006

Cake

6.5
Interesanti - pirms pirmo reizi šo ierakstu klausījos, es no tā negaidīju neko. Pēc tam, kad noklausījos pirmo dziesmu, gaidīju no atlikušā albūma ļoti daudz. Beigās paliku kaut kur pa vidu.
music, 1990

The Hitchhiker`s Guide to the Galaxy

8.5
Stāsts par to, kā es atguvu savu "Autostopa Visumā rokasgrāmatu", pats būtu spējīgs pārvērsties par romānu. Notikumu tur gan nebija daudz, bet laika gan. Īsā versija bija šāda - es grāmatu aizdevu kādai kolēģei, pēc pusgada nomainīju darbavietu, palūdzu, lai šī bijusī kolēģe šo grāmatu atdod Sīcim, vēl trīs mēnešus vēlāk pajautāju Sīcim, vai viņš var no šīs kolēģes to grāmatu dabūt, uzzināju, ka tā jau vairākus mēnešus atrodas Sīča plauktā, kur es to būtu varējis pat ieraudzīt. Dabūju grāmatu. Aizmirsu to pie N&N. Visubeidzot tā atgriezās pie manis.
book, 1979

Seventh Son Of A Seventh Son

8
Oficiāli šis skaitās pēdējais Iron Maiden zelta ēras ieraksts, kas iezīmēja atvadas no šīs lieliskās smagā roka blices slavas gadiem (ko pastiprināja grupas ģitārista Džonsona aiziešana pēc "Septītā dēla septītā dēla" ierakstīšanas). Taču šajā ierakstā Dzelzs Jaunava vēl rāda sevi labākajā gaismā. Pazīstamākā šī ieraksta kompozīcija ir visnotaļ astoņdesmitajiem raksturīgā un tomēr ļoti spēcīgā kompozīcija par prāta zaudēšanas tēmu - Can I play with Madness (video zemāk).
music, 1988

Sabbath Bloody Sabbath

7
"Sestdiena, asiņainā sestdiena" reiz bija man mīļākais BS albūms. Droši vien es tolaik biju maigāka dvēsele nekā šodien. Lai gan varbūt arī nebiju, kas to lai zina. Šobrīd manā skatījumā šis ieraksts ir mazliet par vieglu. Jā, patiešām man gribētos no BS dzirdēt vairāk tādu dziesmu kā titulkompozīcija šajā albūmā (kas gan, protams, ne tuvu nav tik smaga kā, piemēram, "Sweet Leaf", bet citādi ir viens no veiksmīgākajiem Tonija Aijomi radījumiem). Arī tai sekojošā "A National Acrobat", kas ir diezgan līdzīga pirmajai dziesmai, ir gana spēcīga. Patiesībā patīkamākais šī ieraksta pārsteigums ir instrumentālā "Fluff", kurā Aijomi sevi parāda kā akustiskās ģitāras atmosfēru meistaru (par pirkstu veiklību Stīva Hova stilā te gan runāt nevajadzētu). Vispār no visiem agrīnajiem Sabatu ierakstiem šis ir vispopsīgākais - ne velti tā ierakstīšanā piedalījās arī Riks Veikmens no Yes - jā, pavisam nopietni, Riks Veikmens un Ozijs Osborns vienā grupā! Arī Metallica`s kaverētā "Sabbra Cadabra" man patīk gluži labi, lai gan īpaši metāliska tā nemaz nav.
music, 1973

Boys Don`t Cry

7
Patiesībā šis nav īsts "The Cure" albūms. Īstais Cure debijas ieraksts saucās "Three Imaginary Boys" un vairākas dziesmas tajā bija atšķirīgas no tā, kas ir šeit. Taču šī ir attiecīgā albūma amerikāņu versija, kurā iekļautas vairākas citas dziesmas - tai skaitā jau nosaukumā ieliktā "Boys Don`t Cry". Patiesībā "Boys Don`t Cry" ir viena no manām mīļākajām Cure dziesmām - tā ir pietiekami viegla un tik "optimistiska", cik vien šī grupa jebkad ir spējusi būt. To varētu nosaukt par viegla popa krustojumu ar septiņdesmito gadu pankmūziku.
music, 1980

Sings

3
Ierakstu, kas būtu līdzīgi vienīgajam Sida Višesa solo albūmam, noteikti pasaulē ir daudz. Tikai parasti tādi ir ļoti zemas kvalitātes underground grupām un netiek oficiāli izdoti. Pat, ja tavas grupas nosaukums ir, teiksim "Pankiem desu", tu oficiāli parasti izdod albūmu, kura dziesmas ierakstītas vai nu studijā vai koncertā ar kaut cik normālu aprīkojumu, tu arī padomā par to, lai šis ieraksts neizklausītos pēc zemākās kvalitātes pirātu ieraksta.
music, 1979

Everything Must Go

8
Uzskatījis par MSP cienītāju sevi nekad neesmu, kādreiz par šo grupu fanoja Ziņģis, bet vai viņš ir tās cienītājs vēl joprojām, es absolūti nezinu.
music, 1996

Extras Season 1

8.5
Pēc ilgāka laika, kad neko tādu teicis neesmu, teikšu sekojošo - uztrāpījos uz vienu riktīgu pērli. Jā, es zinu, ka tas ir tikai vēl viens angļu seriāls, kuru atkal jau veidojuši Rikijs Džervejs un Stīvens Mērčants, kuri abi šeit arī ievērojamu laiku redzami uz ekrāniem (it īpaši Džerveiss, protams). Taču - atšķirībā no the Office - šis seriāls ir tik smieklīgs šī vārda tradicionālajā izpratnē, ka nenosmieties.
film, 2005

Medieval Lives

7.5
Es apzinos, ka Terija Džonsa dokumentālu raidījumu par vēsturi skatīšanās ir slima. Šis vīrs IR zināms kā kādreizējs Džona Klīza (komiskā Mesijas) kolēģis, kas neizbēgami nozīmē, ka viss, ko viņš savā dzīvē var izdarīt, ir tikai parodija par beigtā papagaiļa skeču (kurā Džonss gan nepiedalījās).
film, 2004

Jeeves and Wooster Season 1

7
Turpinot pēdējā laika tradīcijas, ķērāmies pie kārtējā angļu seriāla. Šoreiz vārds "angļu", iespējams, jāraksta ar visiem lielajiem burtiem, jo Džīvsa un Vūstera piedzīvojumi, manuprāt, ir gandrīz angliskuma esence.
film, 1990

Douglas Adams` Starship Titanic

6
Šo veidojumu savā kompī es ielādēju pirms dažiem gadiem, bet nekādi nevarēju saņemties to izlasīt. Vispār es jau neesmu nekāds dižais e-grāmatu cienītājs, drīzāk otrādi.
book, 1998

The Office Season 2

7.5
"The Office" otrajā sezonā ieskaitu arī divas papildu epizodes, kas tiek sauktas par "Christmas Special". Kāpēc tā daru? Tāpēc ka, atšķirībā no vairumu angļu televīzijas raidījumu, attiecībā uz The Office šie specials patiešām ir būtiska loma kopējā sižeta izspēlē.
film, 2003

Hot Fuzz

7
"Hot Fuzz" savā ziņā var uzskatīt par filmas "Shaun of the Dead" turpināju - tas pats režisors, tie paši aktieri (Saimons Pegs un Niks Frosts), tas pats žanrs - parodija. Parodējamais žanrs gan ir mazliet cits - šoreiz varoņi nokļūst nevis zombiju šausmenē, bet policistu action filmā.
film, 2007

The Office Season 1

8
Sākot skatīties "The Office", es pieļāvu vienu būtisku kļūdu. Es biju pārliecināts, ka šis seriāls ir kaut kas līdzīgs kā "The IT Crowd" un gaidīju, ka joki man birs virsū kā čiekuri un man atliks tikai sargāt galvu no lielākajiem no tiem.
film, 2002

Big Nothing

8
"Big Nothing" nav no tām filmām, par kurām runā visur un visi - programmētāji-Unreal tournament cienītāji tavā darbavietā, sievietes ar pundursuņiem spa salonā, Tautas partijas deputāti Saeimā, Kristaps Kaupe kārtējā NSS sanāksmē par tēmu "ebrejpediņi ir kaitīgi mūsu sabiedrībai, likvidēsim tos", pat tantiņas tramvajā nekad viena otrai nejautā: "Vai tu redzēji to melno komēdiju ar Saimonu Pegu un Deividu Švimmeru?"
film, 2006

Solar Fire

7
Tāpat kā Nazareth, arī Manfrēds Manns manos agrīnajos diskos parādās relatīvi bieži, kamēr vēlāk par tāda eksistenci pavisam aizmirsīšu. Kāpēc tā?
music, 1973

No Mean City

6.5
Dīvaini, ka manā kolekcijā agrīnajos diskos diezgan daudz parādās šī grupa, kurai es zinu tikai dažas dziesmas un no kurām neviena nav iekļauta šajā albūmā. Iespējams, nekā interesanta tur arī nav.
music, 1979

Tango in the Night

4
"Tango in the night" ir tas pats leģendārais "Fleetwood Mac" albūms, kurš zīmīgs veselu divu faktu dēļ:
music, 1987

Breaking and Entering

8
Pirms "Breaking and Entering" skatīšanās mani bija pārņēmusi zināma skepse filmu jautājumos. Un nebūtu te par ko brīnīties - sestdienas vakarā iecerētais filmu skatīšanās pasākums pie Bū un Daces nebūtu nosaucams par manis kā filmu piedāvātāja virsotni. Vispirms sākām skatīties brāļu Koenu "The Man Who Wasn`t There", taču publikas (maigi izsakoties) zemās intereses dēļ tai atmetām ar roku, tāpat mēs neredzējām daudz no "Breakfast on Pluto", kur pie vainas bija īru ne īpaši skaidrā angļu valoda. Līdz ar to vakars tika pavadīts televīzijas atmosfērā.
film, 2006

In the Court of the Crimson King

9
Nu gan vienreiz es varu teikt - nē, es neklausos tikai sliktu mūziku! Lai nu kas, bet King Crimson debijas albūms ir godam pelnījis savu vietiņu laikmeta ievērojamāko mūzikas ierakstu panteonā. Patiesībā tas to būtu pelnījis pat tad,ja šajā albūmā būtu tikai tā pirmā dziesma - "21st Century Schizoid Man", kas savam žanram pietiekami nelielā laikā atklāj gandrīz visu, uz ko ir spējīgs progresīvais roks un varbūt pat vairāk. Roberta Fripa maniakālās izdarības ar ģitāru nāk no tās pašas kastes, no kuras nāca "Cream" un Džimijs Hendrikss, caur megafonu vai kaut ko tamlīdzīgu modificētā paranoju uzdzenošā Grega Leika balss uzbur visai nepatīkamu laikmeta vīziju, kamēr Īans Makdonalds ar savu fenomenālo saksofona soliņu paver gluži jaunus apvāršņus. Dziesmas gandrīz apokalptisko apmēru vēl tikai paplašina Pītera Sinfelda drausmīgo attēlu pārņemtā dzjea ar tādām rindām kā:
music, 1969

Riding with the King (with B.B.King)

8
Ēriks Kleptons un B.B.Kings vienā kopīgā albūmā - wow! Divi izcili blūzisti, katrs no savas "skolas", apvieno spēkus, lai radītu kaut ko nebijušu! Divi veci vīri izlēmuši sapurināt vecās spalvas un parādīt, ka pulveris viņu mucās vēl nav izbeidzies! Patiešām īsts brauciens kopā ar karali!
music, 2000

Expect no Mercy

7
Ja nemaldos, Nazareth vēl mūsdienās kaut kur pastāv un ir pat vismaz vienreiz uzstājušies Latvijā, taču patiesībā man tas ir gluži vienaldzīgi, jo es neticu, ka 2007. gada Nazareth varētu būt kaut uz pusi tik labi kā 1977. gada Nazareth, bet pat tolaik viņi nebūtu bijuši mana mīļākā grupa pasaulē.
music, 1977

The Magic Christian

7
"The Magic Christian" ir ļoti savdabīga sešdesmito gadu beigu angļu komēdija, kurā centrālie ievērības cienīgie momenti ir:
film, 1969

The Stranger in Us All

6.5
Ričija Blekmora grupa "Rainbow" savulaik bija uzskatāma par vienu no "Deep Purple" alternatīvajām versijām - kad pašķīrās Gilana un Blekmora ceļi, Blekmors parasti atveldzi meklēja iekš "Rainbow", bet gadījumos, kad no grupas tika izspiests Gilans, viņš vai nu uzstājās kā "Ian Gillan Band" vai (kad bija jēgu pārdzēris) pievienojās "Black Sabbath", lai ierakstītu vienu no šīs izcilās grupas nožēlojamākajiem albūmiem.
music, 1995

The Black Prince

8.5
Melno princi es patiesībā biju jau lasījis, taču bija tas salīdzinoši sen - vai nu 12. klasē vai 1.kursā, precīzi vairs nepateikšu. Ko gan es pateikšu, ka tas bez šaubām ir viens no ievērojamākajiem angļu rakstnieces Airisas Mērdokas romāniem, kas ne bez pamata atradis mitekli manā grāmatu plauktā.
book, 1973

Miss Potter

8
Reti, bet tomēr gadās, ka filma mani pārsteidz. Nē, nav tā, ka es būtu šausmīgi snobiski noskaņots tipāžs, kurš vienmēr "zina labāk", var paredzēt uz priekšu... un tomēr. Ir tādas filmas, kurās tu ar paredzešanu nenodarbojies - piemēram, "The Science of Sleep" vai "A Scanner Darkly" ir tieši tādas. Bet ir tādas filmas, kur tu jūti, ka notikumu virkne neizbēgami tevi aizvedīs līdz punktam A, bet vienā brīdī tu saproti, nē - tu esi maldījies.
film, 2006

Sahara with Michael Palin

7.5
Noskatījāmies trešo no Maikla Peilina ceļojumu piezīmju raidījumu cikliem - "80 dienās apkārt pasaulei" un "Himalajiem" šoreiz seko Peilina ceļojums pa Sahāru. Tāpat kā tas bija Himalaju filmas gadījumā, nav tā, ka Peilins visu raidījuma laiku to vien dara, kā vazājas pa peizāžām - toreiz kalniem, šoreiz tuksnesi. Liela raidījumu daļa aiziet, iepazīstot dažādās cilvēku grupas, kas dzīvo apkārt Sahārai. Līdz ar to arī Peilina apmeklēto valstu kopums ir diezgan bagātīgs - Gibraltāra, Maroka, Rietumsahāra, Mauritānija, Senegāla, Mali, Nigēra, Alžīrija, Lībija, Tunisija un Sūta (nezinu, kā pareizi latviešu valodā rakstāma Ceuta).
film, 2002

The Remains of the Day

8
Kad uzzināju, ka pēc Kadzuo Išiguro romāna "Dienas atlikusī daļa" eksistē tāda paša nosaukuma filma, kura turklāt vēl skaitās laba un pat tika nominēta vairākiem Oskariem (skaitā 8, lai gan beigās nedabūja nevienu), man nebija divu domu - filma ir jānoskatās. Turklāt papildu filmas skatīšanās iekāri veicināja vēl viens faktors - galvenajās lomās šeit spēlē Entonijs Hopkinss un Emma Tomsone - aktieri, kuru vārdi šaubas nerada.
film, 1993

As the Flower Withers

7
Un tagad ieklausies sensacionālajā apgalvojumā - "My Dying Bride" gotiskais doom metāls man šķiet visnotaļ simpātisks. Labi, varbūt ne gluži simpātisks, bet nebūt ne tik pretīgs, kā varētu gaidīt. Protams, tas nenozīmē, kas šis albūms kā tāds ir īsteni baudāms - ievadošais "Erotic Literature", piemēram, vismaz kompozīcijas sākumā ir manām ausīm ļoti pat derdzīgs, it īpaši ievērojot nepavisam ne cilvēcīgo grupas vokālista rūkšanu. Taču no tīri melodiskā viedokļa My Dying Bride ir lieliska metāla grupa un pat šajā pašā "Erotic Literature" atsevišķas pasāžas man patīk tīri labi, tikko tu esi pieradis pie grupas vokālu manieres. "Sear Me" izklausās pēc agrīno gadu (apmēram - "Master of the Puppets") laika Metallicas, kas bagātināta ar šādu tādu stīgu mūzikas instrumentu piesaistīšanu un tieši konkrēto kompozīciju - "Sear" - es uzskatu par tiešām skaistu sava žanra pārstāvi. Tāpat nevar neuzteikt klasiskās mūzikas un šausmu filmu noskaņās veidoto "Silent Dance", kurai ar metālu nav vispār nekā kopīga. Arī "The Bitterness and the Bereavement" ir stilistiski kaut kas pa vidu starp Metallica un Apocalyptica, un šajā kompozīcijā pat briesmīgie vokāli iederas tīri labi. Pa brīžam "My Dying Bride" pieliek pie mūzikas ātruma un jāsaka, ka ātrums nav viņu lielākais pluss - "The Forever People" ir diezgan bezjēdzīga kompozīcija, cik nu es varu spriest. Viņu pluss ir simfoniskās manieres metāls un tādas kompozīcijas kā "The Return of the Beautiful" (lai arī Ārona Steintorpa balss man ar skaistumu gluži neasociējas).
music, 1992

You Boyz Make Big Noize

7.5
Atzīšos - Ziņģim bija taisnība, kad viņš mani uzskatīja par So 80`s fanātiķi - vismaz citu attaisnojumu faktam, ka es kādreiz biju radikāls šī albūma (vai vismaz vairāku tā dziesmu) cienītājs, es atrast nevaru. Kas ir 80-to gadu Slade? Droši vien precīzākais raksturojums būtu: (Duran Duran + Def Leppard)/2.
music, 1987

Cuckoo

2
Atzīšos pavisam godīgi - šī britu grupa man ir tikpat pazīstama kā jebkura cita britu grupa, par kuru neko nezinu. Atzīšos vēl godīgāk - manos plānos neietilpst iegūt kādu detalizētaku informāciju par šo grupu.
music, 1993

Master of Reality

8
Šis ir tas Black Sabbath albūms, kas sākas ar Sweet Leaf ievadošo leģendāro lūpoto klepošanu. Šis ir, kā tiek apgalvots, vissmagākais Black Sabbath albūms. Šis ir albūms, kurā ir atrodamas vairākas patiesi epohālas BS dziesmas, bez kurām nebūtu bijusi Metallica, bez kurām nebūtu bijuši Slayer, nebūtu bijuši Pantera un pat ne Children of Bodom (nezinu gan, kāpēc pieminēju pēdējos).
music, 1971

Ripping Yarns Season 2

8
Otrajā Ripping Yarns sezonā bija tikai 3 sērijas, līdz ar to noskatīšanās process divkārši saīsinājās. (aprakstu, kas ir šis seriāls, skatīt pie pirmās sezonas apraksta, es takšu nesākšu te atkārtoties, es takšu nesākšu te atkārtoties, es takšu nesākšu te atkārtoties).
film, 1977

Ripping Yarns Season 1

8
"Ripping Yarns" ir viens no tiem kino vēstures elementiem, kuru loma manā dzīvē varētu būt lielāka, nekā tā ir vairumam cilvēku, un labi ka tā. Kamēr Džons Klīzs pēc Monty Python eksistences beigām savu solo karjeru pamatīgi iecementēja ar "Fawlty Towers" (ko es - atzīšos - joprojām neesmu noskatījies pilnībā, lai arī vairumu sēriju redzējis neesmu), Maikls Peilins pārī ar Teriju Džonsu izveidoja savu seriālu, kas gan neguva "Fawlty Towers" popularitāti, bet kas kino vēstures annāļos ir iegūlis ar ne mazāk skaistiem burtiem.
film, 1977

The History Boys

8
Reti, bet tomēr gadās uztrāpīties uz filmām, kuras spēj tevi patiešām pārsteigt un izrādīties nebūt ne tādas, kā tu būtu gaidījis.
film, 2006

V Empire (or Dark Faerytales in Phallustein)

2
Es zināju, ka tas brīdis pienāks un ka tas man nesagādās daudz prieka. Ir pienākusi diena, kad manās ausīs ir ieskanējies "Cradle of Filth", lai gan es vēl neplānoju pārvākties dzīvot uz servertelpu vai vēl jo vairāk Ieteikt kādam šo grupu klausīties. Bet man pašam to darīt nākas, jo MP3 disks ar numuru 6 satur šīs grupas mini albūmu "V Empire".
music, 1996

Another Perfect Day

7.5
Kad šo albūmu tikko biju ieguvis savā īpašumā, tas man nez kāpēc sagādāja pamatīgu vilšanos, lai arī es absolūti vairs nezinu, ko tolaik gaidīju no šīs grupas un pat no kurienes es zināju par tās eksistenci.
music, 1983

Fear of the Dark

7
Esmu ticis pie jaunām austiņām un piemērotāku brīdi tam izvēlēties laikam gan nebija pat iespējams. Kas gan var būt piemērotāks brīdis jaunām austiņām, ja ne metāls? Un kas man stāv priekšā tuvākajās dienās? "Metallica", "Ministry", "Motorhead" - trīs lielie M (vai Ministry gadījumā - ne tik lielie, tur laikam vajadzēja ievietot "Megadeth").
music, 1992

Peace

7
Kad "Eurythmics" atgriezās pirms nu jau 8 gadiem, man personīgi šķita, ka tas ir ļoti liels notikums - viena no visu laiku lielākajām grupām pēc ilgākas prombūtnes ieraksta jaunu albūmu, turklāt gan Ennija Lenoksa, gan Deivs Stjuarts izskatījās tādi stilīgi, nevis kā veci ļempaki.
music, 1999

Angel Station

7.5
Otrais Manfrēda Manna zemes bandas ieraksts, kas parādās šajā faktoīdā, ir mazāk pazīstams nekā tas, kas vēsta par lakstīgalām un bumbvedējiem, taču šeit atrodama grupas viena no pazīstamākajām dziesmām - "Angels at my Gate". Iespējams gan, ka tā dziesma nemaz nav tik pazīstama, bet tā bija iekļauta izlasē "Classic rock ballads", ko pirms ļoti daudziem gadiem iegādājos centrāltirgū un kur līdzās Manfrēdam Mannam mitinājās arī Deep Purple, Nazareth, Rolling Stones, Styx, Kansas, Guns`n`Roses un vēl vairākas grupas, kuras šobrīd atcerēties nevaru.
music, 1978

Conquest

5
Varu pavēstīt, ka tuvāko mēnešu laikā visticamākais neviens Uriah Heep albūms faktoīdam nepievienosies, tā kā ātrāk kā 27. numura diskā to parādīšanās nav gaidāma. Un, kā teiktu kāds Latvijas hokeja komentēšanas klasiķis - labi, ka tā!
music, 1980

Head First

4
Ja 70-to gadu "Uriah Heep" neskaitās īpaši augstas klases progroka grupa, tad ko varētu gaidīt no 80.-to gadu inkarnācijas šai pašai blicei? Kā zināms, astoņdesmitie bija desmitgade, kas ir atbildīga par pūdeļroku, sintīpopu, eiropopu, Boju Džordžu, Džordžu Maiklu, sliktākajiem visu lielo 60-to un 70-gadu roka dinozauru ierakstiem, nemaz nerunājot par to, ka 83. gadā arī es esmu dzimis.
music, 1983

Innocent Victim

6
Kā jau minēju, "Uriah Heep" ir viena no mana tēva mīļākajām grupām, kuras vairāki albūmi atrodami viņa lenšu kolekcijā. Šķiet, ka "Innocent Victim" nav viens no tur atrodamajiem ierakstiem, toties tas ir atrodams šaitan. To gan es nezinu, kāpēc es savā īstajā pirmajā mp3 diskā gribēju dabūt veselus 4 Uriah Heep albūmus (faktiski tur ir tikai 3 iekļauti, no viena ir tikai dažas dziesmas), bet fakts ir tāds, ka tā ir.
music, 1977

British Steel

7.5
Formāli ņemot, šis Judas Priest albūms atrodas pašā pirmajā Mp3 diskā, kas parādījās manā kolekcijā. Oficiāli tā numurs gan ir 4, bet tieši šis ir disks ar Ļeņinu un uzrakstu: "Mp3 - eto ješe odna pobeda kommunizma!" uz vāciņa.
music, 1980

Aqualung

8.5
Ja nu kaut ko es nevaru saprast, tas ir kāpēc man kādreiz Jethro Tull likās "mīksti" un smieklīgi. Šo ierakstu "iegādājos", domājot, ka šī grupa pieder kategorijai "hard rock" un to izdzirdis, padomāju, ka tā ir mazām meitenēm domāta flautu mūzika. Tikai ar laiku sapratu, ka "Aqualung" mūzika nebūt nav viegla un ka tikai es nebiju spējīgs to atbilstoši uztvert 16 gadu vecumā. Varbūt tur pie vainas ir flautas un akustiskās ģitāras izmantošana, jo tolaik man bija asociācija, ka smaga mūzika ir tāda, kas balstās uz dzelzs bungām un mežonīgām elektriskām ģitārām (par smagu mūziku uzskatot, piemēram, "Manowar", kas gan tā nopietni ņemot, ir daudz popsīgāki par šo Jethro Tull albūmu).
music, 1971

Nightingales and Bombers

6.5
Dīvaini paliek, padomojāt, ko šī grupa ir izaugusi no tās blices, kas saucās "Manfred Mann" un kuras lielākais grāvējais saucās "Doo wah diddy". Nē, "Manfreda Manna Zemes banda" nav 60-to gadu burbuļpopa grupa, bet gan septiņdesmito gadu džezroka-progroka apvienība, kurai šis laikam gan ir pazīstamākais albūms un tajā pilnīgi noteikti atrodas man vislabāk zināmā šīs apvienības kompozīcija - "Spirits in the Night" (kas gan patiesībā oriģināli bija Brūsa Springstīna dziesma, kuru nekad neesmu dzirdējis). "Spirits in the night" meldiņā ir jūtamas pavisam nelielas disko noskaņas, bet precīzāk to varētu nosaukt par kādu krustpunktu uz taisnes "King Crimson" - "Journey". Būtu vienkārši pieņemt, ka šāds ir viss albūms - balansējošs starp progroku un arēnas roku, katru reizi tuvojoties otrajam kļūstošs mazāk baudāms, pirmajam - vairāk. Tomēr te vairums kompozīciju ir instrumentāli gabali, kas nu nekādi nav atbilstošs elements arēnas rokam. Piemēram, "Countdown" ar īstenībā diezgan rokenrolīgo ģitāras melodiju, nekāds "Journey" neizpildītu. Problēma ir tāda, ka šie instrumentālie gabali lielākoties nav tik pārsteidzoši, lai liktu man (ievietot epitetu). Ja, piemēram, garas Pink Floyd vai King Crimson instrumentālas pasāžas mani piesaista, tad par Manfredu Mannu to tomēr teikt nevarēšu. Par vainu tam varētu būt šīs grupas sekundārums - mani kā klausītāju ne brīdi nepamet sajūta, ka "Nightingales&Bombers" ir B un nevis A līmeņa grupas albūms. Lai gan, piemēram, "Time is Right" man patīk pat ļoti labi, iespējams, ka labāk par "Spirit in the night", bet tas atkal nav nedz progroks, nedz džezroks, bet gan drīzāk blūzroks, kurā gan (tāpat kā visās šī albūma kompozīcijās) ir mazliet par daudz tehnisko triku salikts virsū - visādas dažādas futūristiskās skaņas man rada sajūtu, ka darīšana te ir nevis ar mūzikas albūmu, bet gan ar sešdesmito gadu zinātniskās fantastikas seriālu (līdz ar to "Crossfade", kur šādi stilīgie elementi ir gandrīz vai centrālā kompozīcijas daļa, mna patīk mazāk nekā "Countdown", kur tie ir tikai piedevas galvenajam ēdienam).
music, 1975

The IT Crowd Season 1

7.5
Kas var būt labāk kā divās dienās noskatīties veselu viena seriāla sezonu? Patiesībā es varētu nosaukt diezgan daudz ko, kas būtu labāk par to. Iestigšana ar mašīnu netālu no Āraišu vējdzirnavām mālaina ceļa malā gan laikam šajā labāko lietu sarakstā neietilpst, tāpēc šeit par to nestāstīšu.
film, 2006

Hysteria

6.5
Es apzinos, ka šobrīd esmu sācis albūmus apskatīt nepiedodami straujos tempos, bet kāds gan tur brīnums, tā kā darīšana patlaban man ir ar ierakstiem, kurus es esmu klausījies jau ļoti daudzas reizes pēdējo gadu laikā, līdz ar to tos ja ne gluži zinu no galvas, tad vismaz piedziedājumus zinu gandrīz visām to dziesmām. Un "Def Leppard" te ir pat ļoti tipisks piemērs. Šo nosacīti metāla grupu es iepazinu tieši ar šo ierakstu un momentā iemīlēju tās saldi popsīgo metāla manieri un tikai līdz ar dubultalbūma "X" iznākšanu un tā noklausīšanos sāku mazpamazām zaudēt savas siltās jūtas pret šo grupu. Daudziem Def Leppard būtu vērts zināt viena ļoti savdabīga fakta dēļ - tieši "Hysteria" ierakstīšanas laikā grupas bundzinieks zaudēja kreiso roku, kā rezultātā patiesība bija "Bloodhound Gang", kas kādā dziesmā vairākas reizes atkārtoja: "The drummer from Def Leppard`s only got one arm". Un tas grupai īstenībā pat nāca par labu.
music, 1987

A Momentary Lapse of Reason

6
Kādreiz tas bija viens no maniem mīļākajiem PF albūmiem un noteikti mīļākais no tiem, kas atrodami manā pirmā numura MP3 diskā - kas gan ir salīdzinājumā ar to "Piper at the gates of dawn" vai "Saucerful of secrets" - vienkārši apsūnojoši albūmi! Šobrīd gan tā vairs nedomāju un vienīgā dziesma, kuru joprojām atzīstu par labu esam ir "grāvējs" - "Learning to fly", kas līdzās Toma Petija gandrīz tāda paša nosaukuma dziesmai ir kļuvusi par easy listening radio staciju klasisku kompozīciju. Žēl tikai, ka pat šeit pa brīžam cauri smako astoņdesmito gadu cheesiness sintezatoru veidolā. Vispār no visiem Pink Floyd albūmiem šis ir laikam vismazāk baudāms, lai gan nav jau arī tā, ka to nevarētu klausīties, vienkārši trūkst iemeslu, kādēļ to VAJADZĒTU klausīties. Kāpēc man vajadzīgi "Dogs of war", ja man jau ir "Dogs"? Kāpēc nepieciešams "One slip" ar savu pulksteņu ievadu, ja man jau ir "Time"? Vēl viens albūma pamatelemenets līdzās "Learning to Fly" ir "On the turning away", kas ir pat diezgan rezonanta manī dziesma, tikai tā varētu būt kādas pāris minūtes īsāka. Vispār tas gan ir visu šī albūma kompozīciju trūkums - dziesmas struktūru ziņā ir diezgan basicālas, bet garums tām ir kā riktīgam progrokam - tikai "A new machine" ir īsa, bet tā savukārt ir pavisam nebaudāma. Vispār jau viss šis albūms ir klausāms, tikai nav baudāms, pārāk sintētisks, pārāk neemocionāls, pārāk kalkulēts. Protams, ka jūtams, ka tajā nepiedalās nedz Rodžers Voterss, nedz Rick Wright. Es bez šī albūma savā kolekcijā varētu arī iztikt.
music, 1987

More

7
"More" ir skaņu celiņš tāda paša nosaukuma filmai, kuru es esmu redzējis, bet tu neesi (par to esmu gandrīz pārliecināts). Kā jau skaņu celiņam, šim ierakstam ir savas īpatnības. Piemēram, tāda, ka vairākas tā kompozīcijas nav vis dziesmas, bet filmas "tēmas", tādas kā "Main Theme" ( un "Dramatic Theme". Protams, ka kā jau PF gadījumā, mūzikas kvalitāte ir gana augsta, bet tas nenozīmē, ka šo ierakstu var klausīties vienmēr un visur - tomēr saundtrekam ir saundtreka specifika un vairums šo gabalu filmas kontekstā iederējās daudz labāk. Ieraksta centrālā kompozīcija, kas ir arī tā virsotne ir absolūti narkotiskā "Cymbaline" ar klusiem depresīviem pantiem un skaļu, depresīvu piedziedājumu "And it`s high time - cymbaline", kas tekstuāli šķiet iznākusi no kāda Edgara Po dzejoļa (ja Po būtu dzīvojis in the swingin` sixties tas ir). Otra populārākā ieraksta kompozīcija ir "Green is the colour" - skaista akustiska balāde. Trešā pieminēšanas vērtā dziesma arīdzan ir akustiska balāde - "The Crying Song", kurā jaušamas Saimona un Garfunkela noskaņas un nav jaušamas ne mazākās Sida Bareta notis. Dīvainas ir divas roķīgās dziesma - "The Nile Song" un "Ibiza Bar", kuras gan nav diez ko foršas, it īpaši "pateicoties" ķērcošajam Gilmora vokālam, rifu ziņā vēl būtu ok, bet Gilmors šeit patiešām izklausās mazliet komisks, filmā tās abas iederējās pat ļoti labi, bet kā patstāvīgas kompozīcijas tās nav gluži baudāmas. Vispār šis ieraksts noteikti ir baudāms labāk kopā ar filmu, ko nosacīti varētu nosaukt par Pink Floyd videoklipu, tā kā tās sižetiskā puse patiesībā neko nopietna nav. Kā patstāvīgs ieraksts, neskaitot 2 skaļās dziesmas, tas ir vairāk izmantojams kā fona mūzika nevis kā galvenais ēdiens (izņemot, protams, Cymbaline, kas ir viena no konkrētā PF perioda epohālajām dziesmām).
music, 1969

A Saucerful of Secrets

8
"Noslēpumu pilns šķīvis" iezīmē pirmo dramatisko pāreju Pink Floyd daiļradē - Sids Barets kļuva arvien mazāk spējīgs piedalīties mūzikas radīšanas un atskaņošanas procesā, līdz ar to kompozīciju radīšanas nastu nācās uzņemties uz sevi citiem grupas dalībniekiem. Tā kā Rodžers Voterss tolaik vēl nebija aizdomājies veltīt savu dzīvi tēmas "mans tētis nomira karā un tāpēc es neesmu īsti normāls" aprakstīšanai, tad arī šī tēma šajā ierakstā īpaši neparādās. Toties jau pirmā sekunde no pirmās kompozīcijas - "Let there be more light" piedāvā vienkārši hipnotizējošu basa meldiņu, kas stilistiski kļuva par pamatu critically aclaimed Radiohead albūma "Kid A" instrumentālajai pusei. Jāatzīst, ka nekas šajā kompozīcijā nespēj pārspēt ievadošo basa skaņu, bet tālākais kompozīcijas skanējums lielā mērā tuvinās tai skaņai, ko grupa dažus gadus vēlāk sasniedza ar "Meddle". Tomēr mana iecienītākā kompozīcija šajā albūmā ir pilnīgi transā iedzenošā "Set the controls for the heart of the sun", par kuru fanoju jau gadiem ilgi un joprojām uzskatu par vienu no lielākajiem grupas sasniegumiem. Vēl viena albūma epohālā kompozīcija ir tituldziesma - "A Saucerful of secrets", kas ir patiešām visos virzienos ejoša un patiešām noslēpumaina, zināmā mērā gan to var nosaukt par "Interstellar Overdrive" turpinājumu un man vismaz gribas domāt, ka tās radīšanā ir iesaistījies arī trakais Sids. Pilnīgi noteikti viņš toties ir radījis "Jugband Blues", vienīgo šī ieraksta skaņdarbu, kas tika iekļauts pirms pāris gadiem iznākušajā izlasē "Echoes: The Best of Pink Floyd". Patiesībā šī kompozīcija ļoti maz izklausās pēc PF un ļoti daudz pēc diviem trakajiem nelaiķa Sida solo albūmiem - šizofrēnijas līmenis šeit jau ir visai augsts un šī ir tāda dziesma, kura vairāk ir jāciena kā saprātu zaudējoša ģēnija (vai gandrīz-ģēnija) viena no atvadu dziesmām, bet muzikālajā ziņā tā noteikti nav viena no albūma spēcīgākajām kompozīcijām. Loģiski, ka bērnišķīgā tematika no dziesmām lielā mērā ir pazudusi un pagaidām, šķiet, to nekas jauns tā arī nav aizstājis. Vēl Bareta stilā ir Votersa dziesma "Corporal Clegg", kas, starp citu, ir viņa pirmā kara tematikai veltītā dziesma, kas man patiesībā patīk tīri labi, vispār agrīnajam Votersam arī ir savs šarms, varbūt viņš nebija tik unikāls komponists kā Barets, bet tas nenozīmē, ka viņš nebija ievērojams pats par sevi (pūšamo instrumentu skaņas šajā dziesmā, btw., man izsauc ļoti spēcīgas karnevāliskas asociācijas ar Bītlu "For the benefit of Mr. Kite"). Vispār man šīs albūms allaž ir paticis ne sliktāk kā grupas debijas ieraksts un varbūt pat ne sliktāk kā vairāki PF "prime time" albūmi - jo te ir vēl jūtamas zināmas Barretisma notis un jau ir sācis parādīties kaut kas no vēlākā grandiozuma.
music, 1968

Piper at the Gates of Dawn

8.5
Turpinu savu mp3 disku caurskatīšanos projektu. "Stabulētājs pie rītausmas vārtiem" ir nodaļa Greima Grīna klasiskajā bērnu grāmatā "Vējš vītolos", kuras ekranizāciju skatījos pagājušonedēļ. Tomēr vienlaikus tas ir arī Pink Floyd debijas albūms un vienīgais ieraksts, kura ierakstīšanā Sids Barets ir piedalījies būdams salīdzinoši normālā garīgās veselības stāvoklī. Daudzi, starp citu, uzskata "Piper" par PF visu laiku labāko ierakstu, kam gan ir ļoti maz kā kopīga ar lielākajiem grupas albūmiem - tādiem kā "Dark Side of the Moon" vai "The Animals". Albūma atpazīstamākā dziesma laikam gan ir to ievadošā patiešām kosmiski skanošā "Astronomy Domine" - vienīgais skaņdarbs no šī albūma, kuru PF atskaņoja vēl savā pēdējā - 1994. gada tūrē. Tomēr "Astronomy" nav tipiskākais šī albūma garadarbs, jo savā kodolā Sids arī pirms sajukšanas prātā bija vairāk bērns un mazāk kosmiski noskaņots cilvēks. Tāpēc šeit parādās vairākas visnotaļ neambiciozas tekstuālajā ziņā kompozīcijas - tādas kā "Lucifer Sam" (dziesma par Sida kaķi), "Matilda Mother" (dziesma no bērna skatu punkta), "Flaming" (nezinu, par ko tā tieši ir, bet tās piedziedājums "Yipee! You can`t see me but I can you" neizklausās pārmērīgi nopietns), "The Gnome" (vienkārša akustiska dziesmiņa par rūķi), "The Scarecrow" (pastāsts par putnubiedēkli) un visubeidzot vēl viena šī albūma atpazīstamā dziesma "Bike". Nevaru gan teikt, ka es ar "Bike" varētu identificēties, jo īpaši daudz par velosipēdiem tā nemaz nevēsta, bet tas nav būtiski. Īstenībā tā ir dziesma par mīlestību, kas PF daiļradē īstenībā nav no populārākajiem žanriem. Taču ne jau Bareta bērnišķīgie teksti ir šī albūma galvenā vērtība, bet gan unikālais skanējums, kas ir pārsātināts ar neskaitāmām mistiskām skaņām (piemēram, tādām, kas ievada neizprotamo "Pow R Toc H" (kas laikam gan neatšifrējas kā "power touch"), frīkainais Rodžera Votersa "Take Up Thy Stethoscope and Rup" (ko varētu nosaukt par šizofrēniķa rokenrolu, ja es nezinātu, ka Voterss tieši šizisks nekad nav bijis), un, protams, te atrodas arī savā ziņā episkais "Interstellar Overdrive", kas nav īsti dziesma, bet drīzāk skaņu kolāža, kas balstās uz diezgan gara un diezgan "Cream"iska rifa (ko es gan varētu iztēloties arī kā Blur repertuāra sastāvdaļu). "Interstellar Overdrive" sava skanējuma ziņā vajadzētu atrasties nevis blakus "The Gnome", bet piemēram, "Zvaigžņu odisejas" skaņu celiņā (man gan nepatīk viens no šīs kompozīcijas skaņu trikiem - kad notiek strauja skaņas pāreja starp abiem kanāliem, radot dīvainas sajūtas manās ausīs, līdz ar to uz austiņām es to klausos ne īpaši labprāt). Kādreiz man šis ieraksts ļoti nepatika, jo tas uz citu PF albūmu fona ir salīdzinoši neambiciozs un vienkāršs, bet, iespējams, tieši tajā ir tā skaistums. Tāpat skaistums slēpjas Bareta balsī, kas ir pilnīgi savādāka nekā Votersam un Gilmoram, un tajā, ka 1967. gadā viss izklausījās savādāk nekā jebkad pirms un pēc tam. Neesmu drošs, ka iepazīšanos ar PF vērts sākt tieši ar šo ierakstu, bet to nekad nenoklausīties noteikti ir radikāla kļūda.
music, 1967

Withnail and I

7.5
Tā, lūk, paiet pasaules godība. Sāku es savu Ženēvā mitināšanos ar jaunākajām Oskariem nominētajām filmām - lieliem, episkiem kino gabaliem ar lieliem varoņiem vēl lielāku notikumu priekšā. Beidzu - ar astoņdesmito gadu angļu diezgan neliela budžeta filmu, kuras abi galvenie varoņi (Vitneils un Es) ir savu dzīvokli nolaiduši līdz tādam līmenim, ka viņiem ir bail ieiet virtuvē, tik ļoti tur ir smirdīgi un netīri, un vispār viņiem ir bail no diezgan daudz kā. Protams, otram varonim ir arī cits vārds, nekā Es, bet pat filmas beigu titros tiek rakstīts, ka Vitneila lomā ir tāds un tāds aktieris (vārdu neatceros), bet tāds un šitāds aktieris - "& I" lomā. Abi šie personāži ir apguvuši aktiermākslu, bet īpaši nekāda aktieru darba viņiem nav un viņi to vien dara kā dirn. Var arī pieminēt, ka darbība norisinās 60-to gadu beigās, hipiju laikos, līdz ar to šāds dzīves stils nemaz nav tik ekstravagants. Kad viņi abi divi ir secinājuši, ka viņi ir smagi slimi (apmēram tā kā 3 vīru laivā varoņi), &I piedāvā aizbraukt kādu laiciņu padzīvot laukos. Tā kā Vitneilam ir diezgan biezi radi, viņiem izdodas sarunāt, ka viņi varēs palikt Vitneila onkuļa Montija vasarnīcā kaut kur laukos. Pats tēvocis Montijs gan nav īsti normāls, ar izteiktu noslieci stāstīt, kā viņš jaunībā gandrīz kļuva par aktieri, bet vienā brīdī saprata, ka viņš nekad nespēlēs Dāni un ka tas esot smagākais mirklis dzīvē, plus viņš savā dzīvoklī audzē burkānus, jo uzskata, ka dārzeņus audzēt ir interesantāk nekā puķes, kuras viņš uzskata par palaistuvēm (ar burkāniem viņam laikam ir arī kaut kādas intīmas darīšanas). Kad Vitneils un Es apmetas tajā lauku mājā, viņiem izdodas sastrīdēties ar ciema mednieku, kā rezultātā viņi rēķinās, ka naktī tas atnāks un viņus nogalinās. Un pa nakti patiešām atskan mīklaini trokšņi - ieradies tēvocis Montijs, kurš vēlas padarīt un Es par savu mīļāko, būdams diezgan zili orientēts. Turklāt, kā izrādās Vitneils ir ieskaidrojis Montijam, ka arī un Es tāds ir, jo citādi tas viņam varētu neatļaut mitināties mājā. Beigu beigās un Es ieskaidro Montijam, ka viņam ir jau 6 gadus intīmas attiecības ar Vitneilu un ka viņš nevar viņam nebūt uzticīgs. Patiesību sakot, tā filma ir ļoti, ļoti sviestaina, bet laba un pat diezgan smieklīga (formāli tā arī ir komēdija, bet tāda frīkainā stila komēdija). Un spilgts nobeigums manam varonīgajam piedzīvojumam braucienā uz Ženēvu. Lai gan tas nenozīmē, ka tas būs pēdējais ieraksts faktoīdā, kas tapis Ženēvā, jo man vēl ir pāris caurumiņi aizpildāmi atlikuši.
film, 1987

Wind in the Willows

4.5
Ja nu kaut ko es esmu noskatiijies tikai kaartiibas labad, tad taa ir shii filma. Protams, es kaadreiz biju liels "Veeja viitolos" cieniitaajs un taa bija beerniibaa viena no manaam miiljaakajaam graamataam, tomeer tie laiki ir pagaajushi un tikai sentimentaalu atminju deelj es shaadu filmu neskatiitos. Kas gan mani vareetu piespiest to skatiities, tas ir lielais bijusho Monty Python daliibnieku skaits, kas iesaistiijushies shajaa projektaa. Taatad, kas te ir piedaliijushies? Terijs Dzhonss atveido krupi un rezhisee filmu, Eriks Aidls ir zhurks (jaa shis vaards graamataa tika lietots viirieshu dzimtee), Dzhons Kliizs ir krupja advokaats, Maikls Peilins ir Saule (absoluuti bezjeedziiga loma imho). Sizhets: kurmja maaja tiek sagrauta, kad teritoriju tai apkaart no krutaa krupja paarpeerk zebiekstes, kas plaano vispaar visu izniicinaat. Kurmis sadraudzeejas ar zhurku un aapsi un meegjina vest krupi pie praata, bet krupis kljuust par auto maniaku un par zaadziibu nonaak cietumaa. Beigaas krupja mansion tiek atguuts un kurmis maaju salabo, tas buutu iisais variants. Takshu shoreiz es vairaak gribeetu pieveersties tam, kaapeec man shii filma nepatika. Protams, ka es zinaaju, ka taa ir beernu filma, liidz ar to manas expectations nebija iisti augstas, tomeer beigaas taapat jutos viilies (it iipashi esmu viilies taadeelj, ka sho filmu gribeeju dabuut savaa iipashumaa peedeejo paaris gadu garumaa). Aidla zhurks varbuut nav gluzhi perfekts, bet vismaz ir pacieshams, taapat arii Dzhonss ka krupis ir diezgan tipiski savaa elementaa, mazliet liidziigi kaa karalis Eerikaa vikingaa, bet paareejo paitonieshu lomas ir vienkaarshi tizlas. Kliizs kaa krupja advokaats ir smiekliigs tikai teorijaa - proti, doma, ka advokaats ir tik ljoti viilies savaa aizstaavaamajaa, ka pret to ir nezheeliigaaks par prokuroru, pati par sevi ir ok, bet Kliiza runaa nav nevienas smiekliigas fraazes. Un Peilins kaa Saule - kaada vella peec kaut kas taads vispaar bija nepiecieshams? Es saprastu, ja vinsh atveidotu kurmi - shai lomai vinsh buutu pat ljoti piemeerots, atshkjiriibaa no Stiiva Kuugana, kas tur, manupraat, bija pilniigi garaam. Veel trauceeja tas, ka filmai, ka vareeja noprast, bija stipri neliels budzhets, kaa rezultaataa taa izskataas peec taadas zemaakaa liimenja BBC filmas, kurai izteikti aptruucies liidzeklju. Plus veel filmaa ir vairaakas dziesmas, no kuraam divas gan ir ok - zebiekshu dziesma bija tiiri laba un taapat krupja himna, tikai peedeejaas atkaartoshanaas bija lieka, bet citaadi - nezinu, kaa beerniem, bet man kaa Paitonu cieniitaajam nepatika, un es esmu taads cilveeks, kursh pat Harija Potera filmaam deva papildu punktus par Kliiza piedaliishanos.
film, 1996

Love etc.

7.5
Atšķīrība no "Pasaules vēstures 10 1/2 nodaļās", kuru lasot par Bārnsu nezināju neko un līdz ar to no viņa neko negaidīju, no "Mīlestības utt." es šo to gaidīju gan. Un šo to sagaidīju, lai gan varbūt ne gluži to, ko biju gaidījis.
book, 2000

Bruno`s Dream

6
Tagad es zinu droši, kāpēc par spīti neapšaubāmi gandrīz izcilajām viņas kā rakstnieces dotībām Airisa Mērdoka tā arī nav kļuvusi par vienu no maniem top 3 - top 5 literātiem. Vaina ir gluži prozaiska - viņas darbos ir pārāk daudz ziepenes elementu.
book, 1969

The Last King of Scotland

8
"Peedeejais Skotijas karalis" bija viena no oskariem nomineetajaam filmaam, kuru es nebuut nebiju iipashi entuziastisks noskatiities. Iespeejams, taadeelj, ka es zinaaju, ka taa nemaz nav filma par peedeejo Skotijas karali. Ja taa buutu shaada filma, tur noteikti nepiedaliitos Forest Vaitekers (neesmu rasists, bet peedeejais Skotijas karalis diez vai bija melnaadains). Toties Dzheimss Makavojs tur vareetu piedaliities, jo vinsh arii ir vieniigais iistais skots shajaa filmaa. Patiesiibaa lielaa meeraa shii filma ir pavisam savaadaaka filma par Aafriku, nekaa es biju gaidiijis (jaa - peedeejais Skotijas karalis bija Ugandas diktators Idi Amins, kas bija liels visa skotiskaa cieniitaajs). Nikolass Gerigans ir jauns skotu aarsts, kas griezhot globusu izlemj, ka vinja prakses vieta buus Uganda, kur vinjam sanaak diezgan negaidiiti, pateicoties savam skotiskumam, sadraudzeeties ar aareeji ljoti jauko un draudziigo diktatoru, par kura personiigo aarstu Nikolass aatri kljuust. Tikai ar laiku vinsh saprot, ka Aminaa sadziivo divi cilveeki - vinja jautrais, jokus miiloshais draugs, un brutaals, paranojas paarnjemts sadists, kas gatavs nogalinaat simtiem tuukstoshu savas valsts iedziivotaaju, lai tikai vareetu saglabaat savu varu, bet Nikolass ir tikai vinja mazais baltais meerkakjiitis, par kuru visi var pasmieties un kuru neviens taa iisti par pilnu nenjem. Klaat pie citaam likstaam no Nikolasa staavoklii paliek viena no prezidenta sievaam, kas nebuut nav laba situaacija, un vienaa briidii Nikolass ir tik izmisis, ka vinsh piekriit anglju piedaavaajumam noindeet prezidentu, bet tiek aatri vien atmaskots un gandriiz nogalinaats (shiis filmas vienaa no nedaudzajaam nezheeliigi asinjainajaam sceenaam - patiesiibaa filma ne tuvu nebija tik brutaala kaa daudzas citas aizvadiitaa gada filmas, bet shii konkreetaa aina ar Nikolasu, kas tika pakaarts aiz diem miesaa iedurtiem aakjiem, nebija iisti jauka. Beigaas vinjam tomeer izdodas no Ugandas aizbeegt un paveestiit pasaulei, cik jauks cilveeks ir Ibi Amins savaa patiesajaa izpausmee. Attieciibaa uz Vaitekeru jaatziist, ka vinsh patieshaam lieliski atveido sho daljeeji biograafisko un patieshaam ljoti neviendabiigo cilveeku taa, ka vienu briidi tu kaa skatiitaajs vinju uzskati par ljoti simpaatisku, bet citu briidi - par totaalu briesmoni. Filma laba, nav ko zheeloties. Un es droshi vien buutu par to arii ieprieksh bijis optimistiskaak noskanjots, ja buutu piefikseejis, ka taa nav tikusi kaldinaata Holivudaa.
film, 2006

Notes on a Scandal

9
Lai gan "Pieziimes par skandaalu" nevienu Oskaru nedabuuja, shai filmai es noteikti vismaz paariiti to buutu iedevis, lai arii esmu to noskatiijies tikai visai beediigaa kinoteaatrii tapusha kameras ieraksta kvalitaatee ar popkorna graushanu, skatiitaaju eenaam un smiekliem nevietaa.
film, 2006

Colour Me Kubrick: A True...ish Story

6.5
"Colour Me Kubrick" ir uz reaaliem notikumiem balstiita filma, cik neticami tas lai arii neshkjistu. Galveno lomu tajaa atveido Dzhons Malkovichs, paziistams, kaa zinaams, kaa tips no taas filmas, kuraa aplaupa banku, un no "Being John Malkovich". Malkovicha varonis ir kaads celjojoshs tirgotaajs vaardaa Alans Konvejs (reaala persona), kura pamatnodarbe bija uzdoties par slaveno kino rezhisoru Stenliju Kubriku un guut labumu no shaadas uzdoshanaas, protams, par labu vinjam shajaa situaacijaa naaca tas, ka Kubriks, lai gan bija ljoti respekteets rezhisors, nebija taada tipa slaveniiba, par kuru daudzi zinaaja, kaa vinsh izskataas. Taalab Konvejs speeja lieliski dazhaadiem cilveekiem apsoliit sho vai to vinju karjeras labad, pretii prasot, lai vinjam kaut ko izmaksaa (jo Kubrikam-Konvejam diivainaa kaartaa vienmeer bija aizmirusies liidz vinja platiina krediitkarte), kaa arii guut seksuaalus pakalpojumus (veel viens triks - ekscentriskais homoseksuaalis Konvejs absoluuti nospljaavas uz to, ka Kubriks nebija gejs, neintereseejoties par atbilstiibu teelam). Kas Konvejam gan reizeem radiija probleemas, bija fakts, ka vinsh iipashi daudz par Kubrika filmaam nezinaaja un orienteejaas tajaas ne labaak, kaa, teiksim, es. Toties vinsh lieliski maaceeja iepiit sarunaas to, ka vinsh nupat pusdienojis ar Tomu Kruuzu vai ka vinja naakamajaa filmaa piedaliisies Elizabete Teilore un vienmeer vinja kaarteejiem pazinjaam atradaas kaada vietinja jaunajaa filmaa atveeleeta. Protams, tas noveda arii pie taa, ka Konveju biezhi gribeeja sist, bet kas vinjam bija pluss - neviens iipashi negribeeja iet pie policijas, jo cilveeka reputaaciju vareetu nedaudz ietekmeet publiskaas zinjaas izplatiita informaacija par vinja uzkjershanos uz pseido Kubriku un paarguleeshanu ar vinju.
film, 2005

Venus

8
"Venēra", kā jau to var nojaust, ir kārtējā no Oskariem izvirzītajām filmām, šoreiz - lirisks stāsts par dīvainām attiecībām starp vecu veci un jaunu sievieti. Moriss un Ījans ir divi pensionēti angļi, kas mitinās kaut kur Londonā un kuru dzīves pamazām tuvojas finišam. Taču tajās notiek negaidīts pavērsiens, kad pie Ījana apmetas uz dzīvi viņa māsasmeita (laikam) Džesija. Ījanam, kurš patiesībā ir diezgan nīgrs tips, ar savu jauno radinieci attiecības veidojas izteikti negatīvas un viņš draugu palūdz šamo nedaudz pieskatīt. Tā pieskatīšana gan sanāk tāda diezgan savdabīga - noteikti ne tāda, kā tu domā, lasot šo frāzi, bet tāda, ka es pat īsti nevaru pateikt kāda - nu tāda dīvaina. Pati filma arī ir tāda pati - ļoti savdabīga. Es, protams, cietu no tā, ka to skatījos krieviskā (visnotaļ zemas kvalitātes) tulkojumā, kas angļu filmās man īpaši krīt uz nerviem, bet situācija bija tāda, ka citu variantu man vienkārši nebija un nācās samierināties ar izveidojušos situāciju. Žēl, bet Oskaru veterāns Pīters O`Tūls par šo filmu noteikti nedabūs - manās acīs viņa iespējas tikt pie šīs balvas nav lielākas kā Goslingam par "Half Nelson" (šādējādi dalot ceturto-piekto vietu). Bet filma laba, lai gan ne gluži Vislabākā.
film, 2006

The Queen

8
Tā pati filma par karalieni, kuru Normis vispirms visos pasākumos piedāvāja neskatīies, bet kuru noskatījies viņš to atzina par labu. Notikumi patiesībā diezgan publiski zināmi, lai arī lielā mērā piemirsušies. Filma ir par Anglijas karalieni Elizabeti II un tobrīd pavisam jauno premjerministru Toniju Blēru laikā tieši pēc princeses Diānas nāves. Helēna Mirrena kā karaliene ir patiešām lieliska, bet Blēra atveidotājs man personīgi šķiet simpātiskāks par reālo Toniju Blēru, lai gan kas vairs atceras, kā Blērs uzvedās pirms desmit gadiem. Jebkurā gadījumā no karalienes tiek prasīts, lai viņa Diānas nāvei izrāda tādu cieņu, kāda nav izrādīta nevienam karalim, un karaliene pati vairs īsti nesaprot, kāda rīcība no viņas puses vairāk kaitēs monarhijai, turklāt prese, protams, izmanto visu šo pasākumu savās interesēs, bet Anglijas sabiedrība uzvedas kā jau sabiedrība, turklāt karaliene kļūst par bezmaz vai galveno vaininieci šajā situācijā, bet visnotaļ gļēvais princis Čārlzs - par pozitīvo varoni. Cik atminos arī mūsu pusē tika pausts sašutums par karalienes ilgstošo atturēšanos no publiskas reakcijas uz Diānas nāvi, bet tagad varu labāk saprast, kā tas izskatījās no otras puses. Filma kā tāda, protams, ir lieliski uztaisīta, lai gan gluži "identificēties" ar karalieni es laikam nevaru. Iespējams, vēl spēcīgāku filmu varētu uztaisīt par otru filmas varoni - Toniju Blēru, parādot, kā jaunākais un savā ziņā revolucionārākais premjers Lielbritānijas vēsturē pārvēršas par - nebaidīšos teikt - lupatu visnīkulīgākā amerikāņu prezidenta rokās.
film, 2006

Tommy

8.5
Jau kādu nedēļu katru dienu klausos "The Who" klasisko rokoperu (ja to tā var dēvēt) "Tommy", to pašu, par kuru "Almost Famous" bija teikts, ka tā jāklausās ar iedegtu sveci. Sveces man darbā nav, bet iztieku tīri labi arī bez tās. Sižetiski, protams, Tommy ir absolūts sviests - kaut kāds džeks, kas pēc tam, kad redzējis, kā viņa tēvs (negaidīti pārnācis dzīvs no kara) nogalina mammas mīļāko (gluži kā vienā Fasbindera filmā), pēc vecāku apgalvojumiem "tu neko neredzēji, tu neko nedzirdēji, tu nevienam neko nestāstīsi" kļūst kurlsmēms un akls, taču ar laiku viņam atklājas "spējas" - viņš ir pinball spēles ģēnijs, kas ir diezgan īpatnēji viņa medicinīskās kondīcijas apstākļos. Un tad vēl viņam gadās tikt no savas "kaites" vaļā un viņš tiek atzīts par vispārīgu mesiju, kuru, protams, būtībā neviens nesaprot. Tomēr manā izpratnē tas mazāk ir interesants stāsts, bet lielākā - skaistu dziesmu krājums. Te ir gan, manuprāt, burvīgā balāde "1921" (kas filmā "Tommy" pārvērtās par 1951). "So you think 21 is gonna be a good year? Could be good for you and me, but you and him - no never." (starp citu, manuprāt, dziesmā īpaši neparādās, ka kāds kādu nogalinātu); "Christmas" (kurā Tomija vecāki satraucas, ka viņš nezina, kas ir Jēzus un tādēļ nekad nevarēs nonākt Paradīzē); te ir arī divas vairāk vai mazāk perversas Džona Envistla sacerētas dziesmas (it īpaši "Fiddle about" par slimu Tomija onkuli, kas viņu izmanto kaut kādās perversās rotaļās, zinot, ka puika nevienam neko nepastāstīs). Protams, pazīstamākais skaņdarbs šajā eposā ir "Pinball Wizard" un to pat komentēt nav vērts - tas taču ir "Pinball Wizard"! Man gan mīļākā dziesma šajā ieraksta nezināmu iemeslu dēļ ir ļoti viegliņā un nenopietnā "Sally Simpson". Un vēl te ir klasiskais "We`re not gonna take it" (nejaukt ar "Twisted Sister" kompozīciju) un daudzās reizes atkārtojošās "See Me Feel Me" tēma. Vispār - thumbs up!
music, 1969

Dirty Pretty Things

8.5
Šo filmu gribēju noskatīties jau ļoti sen, taču visu laiku centos tās skatīšanos atlikt uz vēlāku laiku. Šāds apgalvojums šķiet neloģisks? Bet tā ir patiesība - es zināju, ka "Dirty pretty things" ir laba filma, bet zināju arī to, par ko tā ir. Un par ko gan ir šī filma? Par nelegālajiem imigrantiem Londonā (līdzīgi kā "Children of Men"), kuri apmaiņā pret Eiropas Savienības pilsoņa pasi ir gatavi atdot savu nieri. Galvenais filmas varonis ir kāds vīrietis no Nigērijas, kas nelegāli strādā viesnīcā un par taksistu un kas savā viesnīcas darbā atklāj, ka kāda numura tualete ir aizdambējusies, jo tajā kāds ir mēginājis nolaist cilvēka sirdi (starp citu, šis elements man tā arī nekļuva skaidrs - es saprotu, ka gadās, ka izņemot nieri, cilvēks nomirst un tad no līķa vajag atbrīvoties, bet kā to var visu nolaist podā, es nevaru saprast - manuprāt, piemēram, kauli varētu radīt lielākas problēmas nekā sirds, bet variants, ka sirdi nolaiž podā, bet pārējo līķi aiznes projām neliekas praktisks - ja nu vienīgi, lai līķis būtu vieglāks). Anyway, šis cilvēks grib noskaidrot, kas tur par štellēm notiek. Un izrādās - tas, ko jau augstāk minēju. Turklāt pie policijas viņš iet nevar, būdams nelegālais imigrants. Vispār es personīgi negribētu būt nelegālais imigrants, jo, cik sapratu no šīs filmas, viņu dzīve vislielākajā mērā ir saistīta ar piespiedu stāšanos dzimumsakaros ar visdažādākajiem pretīgiem izmantotājiem. Jā, šim āfrikānim ir ļoti labas attiecības ar kādu turcieti (kuru atveido Odrija Totū), kura ir salīdzinoši legālāka nekā viņš - viņa vismaz ir pieteikusies, lai dabūtu patvērumu, vienīgi viņa pagaidām arī nedrīkst strādāt, bet loģiski, ka ir spiesta to darīt, lai izdzīvotu. Viņa arī saņem piedāvājumu apmainīt nieri pret pasi (no Huana, nigērieša Ogves - ja nemaldos tā viņu sauca - priekšnieka). Ogvem tas pats priekšnieks piedāvā kļūt par "ķirurgu" - jo viņa tagadējais nieru izņēmējs bieži ne tikai sabojā pacientu (letāli), bet arī nieri, ka to vairs nevienam nevar pārstādīt. Ogve sākumā, protams, nepiekrīt, bet kad uzzina, ka Šanaija (tā sauc Odriju T.) izlēmusi likties zem naža, viņš piekrīt viņas operāciju veikt pats (iepriekš Huans, apmaiņā pret Šanaijai sniegto iespēju kļūt par eiropieti, ir viņai arī laupījis nevainību). Tikai Ogve ir gudrāks un viltīgāks, nekā varētu domāt. Reāli notiek tā, ka viņš sazāļo Huanu un aiztinas ar pasēm un naudu, kas saņemta par Huana nieri (kā teikt, dots devējam atmaksājas). Beigas, protams, ir salīdzinoši laimīgas, bet filma kā tāda - nu ne visai, kaut gan, protams, ļoti kvalitatīvs un "liels" kino.
film, 2003

Himalaya with Michael Palin

9
Beidzot noskatījos otro no Maikla Peilina ceļojumu raidījumu cikliem - 6 sērijas jeb 360 minūtes ar Maiklu Peilinu Himalajos. Es nez kāpēc biju domājis, ka raidījumu ciklā galvenokārt varēs redzēt kalnus, bet praksē vairāk varēja redzēt cilvēkus, jo Peilins jau nav nekāds rūdīts kalnos kāpējs un pat Everestā tālāk par pamatnometni viņam tikt neizdevās. Toties viņš piedāvā ceļojumu gar Himalaju dienvidu robežu, sniedzot īsus un ļoti interesantus zibšņus par daudzām tur dzīvojošajām tautām. Maršruts ved cauri Pakistānai, Indijai, Tibetai, Ķīnai, Nepālai, Butānai, Mjanmai un Bangladešai un par katru no šo valstu civilizācijām šeit var uzzināt diezgan daudz. Piemēram, mēs redzam, šķiet Nepālā, sievietes, kas ar groziem ķer zivis un pēcāk tās uzglabā zem sava apģērba. Peilina vadībā mēs paviesojamies ciemā, kas kā pēdējais Āzijā atteicies no godpilnās galvu mednieku nodarbes un sastopam tur vairākus cilvēkus ar pieredzi šajā profesijā. Mēs viesojamies mājās pie jaku (govjveidīgu radījumu) audzētāja, kas ir pateicīgs Ķīnas komunistiskajai partijai par visu to, kas viņam ir. Mēs viesojamies pie Dalai Lamas viņa mītnē Indijā. Uzzinām, ka iepriekšējā dzīvē Maikls Peilins ir bijis zilonis. Peilina galvenais pluss ir tajā, ka viņš spēj lieliski un bez britiem raksturīgās arogances saprasties gan ar Indijas princi (ok, viņam droši vien bija cits statuss), gan ar ganiem, gan vienalga ko citu. Tāpat viņš savā stāstījumā nekad nepaceļas pārāk augstu, nenostāda tevi kā skatītāju muļķa lomā, bet vienmēr ir gatavs arī pasmieties par sevi pašu, pamuļķoties ar bērniem, kas mācās angļu valodu, uzspēlēt pret pakistāniešiem kriketu, apmeklēt Indijā aizdomīgas kvalitātes teātra izrādi vai... nevaru izdomāt, ko tieši vai. Un kas viņā ir labākais - Peilins izvairās no kritikas, pat par ķīniešiem Tibetā viņš iespēju robežās izsakās korekti. Šajā viņa ceļojumā skatītājs var uzzināt, ka patiesībā šajā nebūt ne milzīgajā reģionā mitinās tik dažādas tautas, cik vien iespējams. Jā, un te bija arī gana liela raidījuma daļa par noslēpumaino valsti - Butānu, kura visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšas apturēt tūristu ieplūšanu savā valstī, vadoties no moto, ka liela iedzīvotāju laime ir svarīgāka par lielu nacionālo kopproduktu, lūk, lieliska budistu filosofijas izpratne. Turklāt, salīdzinoši ar "80 days around the world", šim dokumentālo raidījumu ciklam, ir vēl viena priekšrocība - ļoti kvalitatīvs attēls, lielisks platekrāna lielbudžeta dokumentālais kino, kas atļauj izbaudīt Himalaju skaistumus (jā, kalni te, protams, arī parādās) visā to pilnībā. Vispār te ir viss, kas man patīk - skaista daba, interesanti cilvēki, un, protams, klāt tam nedaudz drāmas un humora.
film, 2004

Children of Men

6.5
Nezinu, kā citi, bet es par labāko Kuarona filmu joprojām uzskatu 2001. gada "Un tavu māti arī". Patiesībā gan šis apgalvojums ir smieklīgs, tā kā es esmu, ieskaitot "Cilvēku bērnus" redzējis tikai 3 viņa filmas. "Cilvēku bērni" ir vēl viena no filmām, kas šogad pretendē uz vairāku Oskaru saņemšanu un patiesībā tās perspektīvas man rādās nebūt ne sliktas (ņemot vērā, ka tā kandidē tikai ne īpaši prestižajās kategorijās). Tā stāsta par ne pārāk tālas nākotnes pasauli, kad cilvēci ir piemeklējusi vispārēja neauglība - jaunākajam cilvēkam uz pasaules ir 18 gadi. Īsti nepiefiksēju, kādēļ šī lieta bija sākusies - vides piesārņojums, kaut kāds bioloģisks ierocis vai vēl kaut kas. Jebkurā gadījumā 21. gadsimta trīsdesmito gadu Anglija nav īpaši jautra vieta, bet drīzāk līdzinās Orveliskajai pasaulei. Valstī ir kaudzēm nelegālo imigrantu (cik var saprast, citur ir vēl daudz sliktāk), kuri tiek mesti iekšā būros un itin bieži arī likvidēti. Var teikt, ka šī ir vēl viena no šī gada Oskaru ekstremāli vardarbīgajām filmām (lai gan rāda šeit to vardarbību salīdzinoši mazāk). Klaiva Ovena galvenais varonis ir normāls labu aprindu anglis (lai gan tā īsti nevar saprast, ar ko viņš īsti nodarbojas un kāds ir lietu stāvoklis tajā pasaulē), kuram viņa kādreizējā draudzene palūdz palīdzēt aiztransportēt kaut kur vienu jaunu melnādainu sievieti, kura kaut kādā mistiskā veidā ir palikusi stāvoklī un varētu kļūt par pirmo māti vairāk kā 18 gadu laikā. Tad nu to viņš arī dara. Pa ceļam, protams, visi, kas vien iespējams, tiek apšauti, it īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kas varoņiem palīdz un beigās nomirst arī Klaivs Ovens, bet jaunā sieviete ar bērnu, kura dzemdības pieņēmis Ovens (šī daļa, starp citu, tika realizēta diezgan debīlā stilā), spēj (vai arī nespēj - netiek parādīts) nokļūt pie Human Project dalībniekiem - kaut kādiem labajiem cilvēkiem, kurus neviens nekad nav redzējis un kuri grib palīdzēt cilvēcei pārdzīvot šo laikmetu (kas ir diezgan problemātiski, ievērojot vairošanās tendences). Es būtu gribējis, lai man šī filma patiktu: ideja ir ok, vizuāli interesanti uztaisīta, tikai vaina tāda, ka filma ir diezgan neinteresanta un bezmērķīga un ar ne pārāk spēcīgu loģiku.
film, 2006

The Bell

7
"Zvans", pēc dažiem sekundāriem avotiem spriežot, ir viens no vismazāk ievērojamajiem Airisas Mērdokas darbiem (piemēram, tas ir vienīgais viņas romāns, kuram Vikipēdijā ne tikai nav apraksta, bet nav pat tukšā lapas aizmetņa), tomēr tas nav traucējis kādam šo grāmatu izdot arī latviešu valodā. Un tas savukārt man atļāva šo grāmatu paņemt bibliotēkā un izlasīt. Šī grāmata stāsta par kādu sievieti vārdā Dora un kādu zvanu vārdā Gabriels. Gabrielam gadījies nezināmu iemeslu dēļ jau pirms vairākiem gadsimtiem tikt noslīcinātam ezerā, bet Dora iedegas domā izcelt viņu atpakaļ saulītē. Patiesībā tas notiek sekojoši: Dora ir atgriezusies pie sava vīra, kuru bija uz pus gadu pametusi, un pie vīra viņa atgriežas kaut kur Anglijas laukos, kur viņš mitinās patlaban kādā reliģiskā kopienā un studē kaut kādus viduslaiku materiālus (būdams vēsturnieks). Šī reliģiskā kopiena, kā tas ar kopienām mēdz būt, reāli nav vienota un tajā valda daudz pretrunu. Piemēram, viens no tās vadītājiem, vīrietis vārdā Maikls, ir homoseksuāls un viņam reiz ir bijis sakars ar kopienas sargu Niku (kamēr tas vēl mācījās skolā kaut kur citā Anglijas galā). Nika dvīņumāsa Ketrīna, kas grasās iestāties klosterī, iz neglābjami iemīlējusies Maiklā, kurš joprojām iekāro Niku, kurš savukārt ir nelaimīgs ar dzīvi un nodzēries. Vēl tur iesaistas Doras vīrs Pols, kuram patīk Ketrina un kurš mīl savu sievu, vienlaicīgi nevarot viņu ciest. Maikls tikām ieķeras pusaudzī vārdā Tobijs, kas ieradies pa vasaru pastrādāt kopienā. Īsi sakot - vismaz kādu ikviens tur iekāro un lielākoties neviens neiekāro, to ko viņš var dabūt. Tikām zvanu ezerā atrod Tobijs un laika ziņā tas gandrīz sakrīt ar jauna zvana iecelšanu baznīcas tornī. Vispār sižeta šīs grāmatas 300 lappusēs ir tonnām, personāžu arī, grāmatas kvalitāte - augstāka par beletristiku, bet ne diži. Diezgan velk uz ziepeni (ja tā nopietni padomā, Mērdokai vispār šausmīgi patīk aprakstīt dažādus mīlas sakarus, kuros iesaistās daudz cilvēku - te var minēt gan "Zem tīkla", gan "A fairly honorable defeat", gan "A Severed Head"). Protams, rakstnieces talanta viņai netrūka, bet, manuprāt, to varēja realizēt arī labākā veidā.
book, 1958

Martin Pippin in the Apple Orchard

7
(valoda: angļu). Te nu būtu pienācis laiks man pastāstīt, kālab šāds ieraksts manā faktoīdā vispār ir varējis tapt. Pamatā tam ir divi galvenie komponenti: 1) mana diezgan zemā noslogotība darbā pēdējā laikā un 2) ierakstu pa gadiem tabula manā faktoīdā. Proti, mans viens no mērķiem šajā faktoīdā ir panākt, lai pa vismaz vienam ierakstam būtu no katra 20. gadsimta gada. Laika posmā no 50. gada līdz gadsimta beigām viss ir kārtībā - neviena tukšuma (loģiski jau arī - man ir vairāk kā 1000 ierakstu faktoīdā, būtu dīvaini, ja tur nebūtu pārstāvēts, teiksim, 1987. gads, kas ir relatīvi nesena pagātne). Tikām gadsimta pirmajā pusē joprojām ir vairāk caurumu nekā pilnumu - un atkal nav brīnums, jo tur grāmatas ir praktiski vienīgais avotu veids - vecās filmas es īpaši iecienījis neesmu (un tās nav arī īpaši pieejamas), bet par tik antīku mūziku pat labāk nerunāt - vienkārši ierakstu ir maz, tie ir draņķīgas kvalitātes un mani nemaz neinteresē (LP laikam jau tolaik nebija vēl izgudrots formāts). Lai nu kā nebūtu, Eleanorai Ferjūnai (ja to uzvārdu šādi jāizrunā) es uzdūros Gūtenberga projektā - kā brīvi pieejamai angliskai rakstniecei. Tad nu ņēmu un lejuplādēju šo, viņas pazīstamāko (it kā) darbu. Tas ir bērnu literatūras žanrā ieturēts (more or less) un pasaku stilā vēsta par kādu ceļinieku, kas dodas atpestīt no ļaunajām slaucējām (nopietni) kādu ieslodzītu meiteni. Lai atmaidzinātu šo sirdis, viņš tām katru dienu stāsta pa mīlaststāstam, kamēr visas ir atmaidiznātas un beibe ir brīva un var doties pie sava iemīļotā. Tikai izrādās, ka viņas iemīļotais nemaz viņai nav mīļš, bet gan ir kaut kāds stulbs lohs, kas vienkārši viņā ieķēries, bet beibe paspējusi iemīlēties stāstiniekā Martinā Pipinā, ar ko šī tad arī beigās paliek laimīga. That`s all folks.
book, 1921

An Artist of the Floating World

7
(valoda: latviešu) "Gaistošās pasaules mākslinieku" es iegādājos Jāņa Rozes grāmatnīcā vienlaicīgi ar "Grāmatu par Blānšu un Mariju", turklāt vadījos no tāda paša principa grāmatas izvēlē, kā attiecībā uz to otru grāmatu - izvēlējos man pēc viena laba darba zināmu autoru. Kazuo Išiguro, kā droši vien jau atzīmēju "Dienas atlikušās daļas" aprakstā, nav vis japāņu, bet gan angļu rakstnieks, par spīti savam vārdam. Un arī šī grāmata, kas gan patiesībā ir ļoti japāniska, ir sarakstīta angļu valodā, līdz ar to man nav nekāda pamata pārmest latviešu tulkotājiem, ka viņi nav darbojušies ar oriģinālu. Romāna galvenais varonis ir mākslinieks Ono, kas bijis ar saviem patriotiskajiem darbiem ļoti slavens 30-to gadu Japānā, taču kas tagad (četrdesmito beigās) zināmā mērā par savu pagātni kaunās, jo izrādījies, ka tas, kam viņš kalpojis, tagad tiek atzīts par ļaunumu. Un tagad Ono darbi vairs netiek izstādīti nekur, lai arī savā dzimtajā Nagasaki, kura pēc kara tiek pamazām atjaunota, viņš joprojām bauda lielu cieņu. Zināmā mērā Ono personāžs ir diezgan līdzīgs "Dienas atlikušās daļas" centrālajam tēlam - butleram Stīvensam (ja tā viņu sauca), tāda ziņā, ka grāmatas gaitā pamazām atklājas, ka viņā "pozitīvais" imidžs ir zināmā mērā uzspēlēts, vienīgi Ono savā būtībā ir daudz gudrāks un īstenībā arī tīrāks, lai arī kā jau mākslinieks no reālās dzīves viņš pārāk daudz nesajēdz. Un, atšķirībā no Stīvensa, viņam ir arī liela taisnība, raugoties uz pēckara pasauli un saprotot, ka daudzi tagadējie amerikāņu draugi patiesībā ir vienkārši apmetuši kažoku uz otru pusi un nolieguši savu pagātni pilnībā, kamēr Ono būtībā atzīst, ka viņam ir nācis kļūdīties, bet nemēģina izlikties, ka viņš ir bijis kas tāds, kas viņš nav bijis (pēc analoģijas ar to, ka visās Eiropas valstīs pēc 2. pasaules kara izrādījās, ka gandrīz visi vietējie iedzīvotāji esot aktīvi vai pasīvi pretojušies nacistiem, lai gan reāli, protams, tādu procents bija diezgan niecīgs). Jāsaka, ka šajā romānā patiešām jūt Išiguro japānisko elementu, kas "Dienas atlikušajā daļā" bija pavisam paslēpts - vismaz man ir tāda sajūta, ka viņš pasauli zīmē ar šauriem melnas otas vilcieniem, veidojot diezgan japānisku tās interpretāciju, atšķirībā, no, piemēram, vācu manieres triept ar milzīgu resnu otu un ar to veidot stūrainas figūras vai francūžu aizraušanos ar abstrakcionismu vai puantilismu (nē, pilnīgi nopietni, šādas sajūtas no dažādu valstu literatūras man rodas). Tomēr šajā romānā, cik labi Išiguro lai arī nebūtu iezīmējis savus personāžus, manā izpratnē ir pārak daudz tā japāniskā, kas man nemaz tik labi pie sirds neiet.
book, 1986

Ziggy Stardust and the Spiders from Mars

8
Nez vai es izdarīšu atklājumu, paziņojot, ka "Zigijs Zvaigžņu putekļi" ir populārakais Deivida Bovija albūms un, iespējams, visievērojamākais steitments, kas izteikts glemroka ietvaros. Te katra dziesma ir vairāk vai mazāk klasika - vai tas būtu superpompozais "Moonage Daydream", liriski Elton-džoniskais "Lady Stardust", rokenrolīgais "Star", bugij-vugijīgi glemrocīgais "Hang on to yourself", pārdrillētais "Ziggy Stardust", Lū Rīdiskais "Suffragette City" vai filmā "Velvet Goldmine" par grāveju kļuvušais "Velvet Goldmine". Patiesībā tieši par šo filmu es pēdējā laikā bieži domāju - nevaru saprast, kas man toreiz tajā nepatika, jo īstenībā taču tā ir vienkārši ekselenta lente ar veltījumu Bovijam un Igijam Popam. Iespējams, mani atbiedēja cross dressing un biseksuālisma elementi, nezinu, varbūt kaut kas cits, bet īstenībā glemroks tak bija diezgan stilīgs, lai arī totāli smieklīgs. Un "Ziggy Stardust" ir no tiem albūmiem, kur nav pat nepieciešams paziņot, ka tā ir klasika, kura jāzina un jāciena ikvienam, jo ikviens to jau tāpat zina. Vienīgi jāatzīst, ka man patiešām šķiet, ka Bovijam ir diezgan tizla balss, ja salīdzina kaut vai ar to pašu briesmoni Veitsu viņš ir diezgan vārgs kviecējs, vismaz noteikti ne pārliecinošāks dziedonis par Bobu Dilanu. Lai gan patiesībā vēlākajos savos ierakstos viņš mazāk ķērc nekā agrākajos, bet Zigijs Stārdasts un Mēns hu sold ze vorld man patiešām atklāja, ka viņa balss nav gluži vienkārši akceptējama (līdz ar to reitings nav augstāks tieši manas nespējas pilnība baudīt Bovija dziedājumu dēļ, dziesmas visas ir super fine, ka albūms būtu dabojis 9, ja vien to būtu iedziedājis kāds man tīkamāks tipiņš).
music, 1972

The Man Who Sold The World

6.5
Šodien es aizstāvēju savu maģistra kursa darbu uz ne visai apaļu septītnieku, līdz ar to mans pašvērtējums un noskaņojums teikt labus vārdus par jaunāko Deivida Bovija ierakstu (vismaz pieņemot, ka šodien ir 1970. gada 4. novembris ASV un 1971. gada aprīlis Lielbritānijā) nav gluži "Pilsoņa Keina" līmenī (starp citu, vai es kādreiz esmu teicis, ka man šausmīgi patīk "Pilsonis Keins"? Tā nav taisnība). Tomēr varu mazliet pastāstīt par šo apaļo ripuli, kuram uz vāka Bovijs ir tērpies kleitā - transpersona! Hmm, laikam Bovijs par šādu uzbraucienu neapvainotos. Droši vien ne vienam vien cilvēkam šis albūms ir pazīstams tāpēc, ka tur ir tā viena Nirvanas dziesma - "The Man Who Sold The World" no Unplugged koncerta, tā pati, kas sākas ar to hipnotisko ģitāras ritmiņu, tikai man gribas teikt, ka Kobeinam laikam tomēr ir baudāmaka balss, ar visu cieņu misteram Bovijam, bet pabrīžam viņš izklausās tāds ne īpaši baudāms, tas gan nemaina apziņu, ka instrumentālais breiks šajā dziesmā ir visnotaļ klasisks (atšķirībā no kaut kādiem zemūdens vokāliem, kas man personīgi bišķi krīt uz nerviem). Par citām dziesmām runājot, "All the madmen" ir tīri laba, "Black country rock" patiesībā arī, bet patiesībā šis ieraksts diezgan minimāli atšķiras no "Space Oddity" - tas pats mazliet garlaicīgais stiliņš, bet viņa balss man patiešām šajā periodā nešķiet īpaši baudāma, Zigijā tā ir daudz, daudz, daudz tīkamāka, turklāt vairākas dziesmas albumā ir visnotaļ neizteiksmīgas, tādas kompozīcijas kā "Saviour Machine" (ar Fantadroma stila sintezatoru skaņu) vai "She Shook Me Cold" ir diezgan izteikti useless un vispār - Bovijs tomēr nav mans varonis.
music, 1970

Living in the Material World

8
Džordžs Harisons ir mans otrs mīļākais bītls aiz Lenona, tas ir fakts. Tomēr tas nenozīmē, ka es viņa mūziku klausos diez ko regulāri. Bet varbūt vajadzētu - jo patiesībā Džordžs bija viens ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks. Personīgi man (kā droši vien gandrīz visai pasaulei) tuvakais no viņa ierakstiem ir "All things must pass", bet jāatzīst, ka arī "Living in the material world" ir ļoti kvalitatīvs produkts (kaut gan tajā, protams, neparadās Madonnas "Material Girl" dziesma). Toties te parādās daudzas skasitas, diezgan reliģiskas, diezgan himniskas, diezgan vienkāršas un vienlaikus tomēr pretenciozas, vienojošas, reizēm pat sirdi plošas dziesmas. Piemēram, "Give me love, give me peace" vai "The Lord loves the one". Citā gaisotnē ir dziesma "Sue Me Sue You Blues", kas gan ir drīzāk indiska nekā blūziska kompozīcija, kas stāsta par leģendāro bītlu vēlmi visiem vienam otru iesūdzēt tiesā pēc grupas izjukšanas ("Dirk sued Stig, Nasty, and Barry; Barry sued Dirk, Nasty, and Stig; Nasty sued Barry, Dirk, and Stig; and Stig sued himselfaccidentally. " - citāts no filmas par "the Rutles"). Viena no albūma pazīstamakajām kompozīcijām ir tā tituldziesma. Protams, kā Krišnas pielūdzējs Harisons nemaz tāds materiālās pasaules cienītājs nav. Patiesībā tekstualajā ziņā es īpaši sajūsmā par šo albūmu neesmu, kaut vai tam pašam "The Lord loves the one that loves the Lord" nevaru piekrist no savām dogmām raugoties, taču mani vairāk saista dziesmu āķi, nekā tekstuālās peripētijas, tas tomēr nav "The final cut", par ko te ir runa. Vēl šeit mitinās skaistā Deivida Bovija kaverētā (ne jau Bovijs ir skaists, bet dziesma) "Try Some, Buy Some" - diezgan drūmi bezcerīga dziesma par narkotikām (iespējams). Par vienu lietu gan Harisonu uzslavēt nevar - tas ir par muzikālo daudzveidību, tomēr viņš laikam jutās tolaik vairāk pravietis un nevis mūzikas ģēnijs, līdz ar to es varu arī viņu saprast un atmosfēriski šim ierakstam nav ne vainas, lai gan dažreiz tas varētu šķist arī pārāk skumjš un nomācošs, par spīti savam it kā optimistiski cerīgajam saturam.
music, 1974

Flushed Away

8
Šo multfilmu mēs sākām skatīties pēc tam, kad atklājam, cik nebaudāma ir "Slither" un jāsaka, ka te man atkal bija pārsteigums - šoreiz izteikti pozitīvs. Viss, ko biju par šo multfilmu dzirdējis, man neko labu gaidīt nelika. Kaut kādas žurkas, kas neizskatās pēc žurkām, kas "tusē" kanalizācijā - izklausījās pēc kārtējā "Barnyard: the original party animals". Taču šajā situācijā es biju palaidis garām vienu ļoti būtisku detaļu - ka šo multeni nav vis veidojuši amerikāņi vieni paši, bet ka pamatā tai ir Aardman animācijas studija, kas radījusi arī Vollesu un Gromitu, and that makes a difference. Sižets pēc idejas, protams, ir vienkāršs - krutā Londonas bieziķu žurka, kas dzīvo zelta būrtīti, negadījuma pēc tiek noskalota podā un nonāk kanalizācijas žurku pasaulē, kas izrādās daudz raibāka, nekā to vareja paredzēt (līdzīgi košajai mirušo pasaulei iekš "Corpse Bride"). Un galvenais šīs žurkas mērķis ir atgriezties savā zelta būrī, taču, protams, izrādās, ka ir lietas, kas ir svarīgākas par zelta būri. Galvenā multfilmas fīča ir dziedošie (reizēm arī spiedzošie) gliemji - kā jau ikvienā multfilmā, te par galvenajiem varoņiem interesantāki ir sekundārie personāži. Tomēr lielisks aktieru ansamblis - ieskaitot Bilu Naitiju un Keitu Vinsletu, acij tīkama animācija, lieliska mūzika (nevis kaut kāds salkans pseudo classical crap Disneja gaumē) un brīžiem mazliet "netīrāks" humors - ko gan vairāk no vienas multfilmas var vēlēties? Un te pat vieta atrodas vienam rotaļu zaķi iz Vollesa, Gromita un Vilktruša. Thumbs Up!
film, 2006

Stand Up

8.5
"Piecelies" neapšaubāmi ir viens no smagākajiem un labākajiem Jethro Tull albūmiem, kas pasaulē nācis vēl pirms grupas pievēršanās progrokam un vairāk izklausās nevis, teiksim, pēc "Yes", bet pēc Black Sabbath (ok, varbūt ne Black Sabbath, drīzāk gan Deep Purple, nē arī ne tiem, tad jau drīzāk pēc Cream). Neviena dziesma šajā ierakstā nav garāka par četrarpus minūtēm (te var redzēt lielu atšķirību starp šo albūmu un "Thick as a brick", kas viss bija viena kompozīcija). Slavenākais albūma skaņdarbs dabiski ir episki klasiskais "Bouree" ar tā ievadošo flautas tēmu, kas varētu godam tikt uzskatīts par vienu no skaistākajām instrumentālās rokmūzikas kompozīcijām. Līdzās tam šajā albūmā mitinās arī spēcīgais "Back to the family", liriskais "Look into the sun", world music ietekmētais "Fat Man" un ļoti smagais "A New Day Yesterday". Tagad es pat vairs nebrīnos, ka šī grupa kaut kad 80to beigās nocēla Metallicai MTV balvu kā labākajai metāla blicei (tiesa, tolaik JT esot bijuši pilnīgi citas kvalitātes mūziķi, nekā sešdesmitajos). Un ir viena lieta, kas man šajā grupā ļoti patīk - jāsaka, ka Ījens Andersons ir ne tikai izcils flautists (un droši vien vienīgais ievērojamais šī instrumenta praktizētājs rokmūzikā), bet arī lielisks dziedātājs ar patīkamu balsi (atšķirībā no sava Yes uzvārda brāļa Džona Andersona, kura tembrs man vismaz šķiet totāli atbaidošs). Atceros, kā sākās mana pazīšanās ar šo grupu - kaut kad skolas laikos, kad mēs sākām pasūtīt MP3 diskus no Dmitrija aka Myohmy, es skatījos dažādus izpildītājus, kas viņam bija kategorijā hard rock un ņēmu pa albūmam no daudziem no tiem, un to vidū iekļuva arī JT albūms "Aqualung", kas man sagādāja daudz nepatīkamu emociju, jo nebija nekāds metāls, bet gan mazām meitenēm paredzēta flautu mūzika. Protams, vēlāk es sapratu, ka maza meitene biju bijis es pats.
music, 1969

Who`s Next

9
Kā zināms, "Who`s Next" ir viens no visu laiku lielākajiem rokmūzikas albūmiem, kas pasaulei devis vairākas neaizmirstamas un pat gribētos teikt - epohālas dziesmas. Pirmkārt, protams, albūmu ievadošo "Baba O`Riley" ar tā fenomenālo lūpojošos sintezatora patternu un šokējoši spēcīgo Daltrija dziedājumu. Tāpat pieminēšanas vērti ir enerģiski spēcīgais "Bargain", liriskais un pat limp bizkit izpildījumā daļu sava skaistuma saglabājušais "Behind Blue Eyes" un vispār nepārspējamais "Won`t Get Fooled Again", kas savā ziņā ir atbilde uz "Baba O`Riley", lai gan patiesībā ne jau par Orailiju Taunshends domāja, ka neatļaus sevi vēlreiz apmuļķot. Un nobeigumā vēl nāk optimistiskās pēdējās divas rindas - "Meet the new boss - same as the old boss". Atliek vēl piecas albūma kompozīcijas, kuras šādu reputāciju izpelnījušās nav un kuras tomēr tāpat ir vērts pieminēt. "Love Ain`t for Keeping" ir skaista akustiska kompozīcija , kurā Taunshends kārtējo reizi apliecina, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs vējdzirnavu trika izpildītājs. "My Wife" ir mazliet dīvaina kaut tāpēc vien, ka tajā vokālus pārņēmis baists Džons Envistls, kas arī ir šīs dziesmas autors un kurš patiesībā ir apveltīts ar tīri intersantu balsi. "The Song is Over" ir skaista balāde, kas gan pa brīžiem pārvēršas enerģiskā rokdziesmā un kura man neizskaidrojamu iemeslu dēļ dramatiski nepatīk Džordžam Starostinam. "Getting in Tune" ir albūma vismazāk piesaistošā dziesma, tā mani pat tiešām atstāj aukstu. Toties "Going Mobile" atkal ir viena jautra un nenopietna dziesmiņa ar foršu akustisko patternu. Patiesībā šis albūms ir gandrīz perfekts un tikai mans skopums punktu piešķiršanā liedz tam saņemt vēl augstāku vērtējumu, taču viens ir skaidrs - ikvienam ir nepieciešams vismaz pāris reizes šo albūmu noklausīties un punkts.
music, 1971

Around the World in 80 Days

9
(valoda: angļu). Patiesībā Maikls Peilins nav šī raidījuma režisors, bet gan tikai galvenais varonis, tomēr, manuprāt, te tomēr tieši viņš ir tas, ko man vajadzētu dēvēt par autoru un nevis tie divi tipi, kas veica režisoru pienākumus. Nenoliegšu, ka raidījumu ciklu tapšanas gads (astoņdesmito beigas) man radīja zināmas aizdomas par šī veidojuma kvalitāti, ne velti 80tie tiek bieži saukti par tizlāko desmitgadi, tomēr Peilins man nepavisam nelika vilties. Pati ideja ir gaužām vienkārša - Maikls Peilins BBC uzdevumā dodas apkārt pasaulei, neizmantojot lidmašīnas un mēģina šo ceļumu veikt iespējami līdzīgā maršrutā kā Filiass Fogs Žila Verna romānā. Tikai atšķirība ir tāda, ka Fogs saskārās ar autora izdomātām problēmām, kas lielākoties bija piedzīvojumiem bagātas, kamēr reālais Peilins saskaras ar gluži prozaiskiem šķēršļiem - streikiem, kuģu remontiem utt. Filma ir sadalīta 7 epizodēs, katra pa 45 minūtēm. Peilina maršruts ir vairāk vai mazāk sekojošs: no Londonas ar vilcienu uz kontinentālo Eiropu, pietura Venēcijā, no turienes ar kuģi uz Krētu, tālāk - Aleksandrija, Kaira, Sueca, pa Sarkano jūru līdz Džedai, pāri Sauda Arābijai ar mašīnu, no Dubajas uz Bombeju, tālāk cauri Indijai, no Madrasas cauri Singapūrai uz Honkongu, vilcienā cauri Ķīnai, no Šanhajas uz Japānu, no Tokijas uz Losandželosu, pāri Amerikai līdz Ņujorkai un atkal ar kuģi pāri okeānam uz Angliju. Patērētais laiks: 79 dienas un 7 stundas. Tomēr interesantas šajā filmā ir ne tikai vietas, bet, prognozējami, arī Peilina stāstījums, turklāt daudzviet viņš iesaistās interesantās lietās - savāc atkritumus Venēcijā, skatās futbolu Kairā, lido ar gaisa balonu štatos, brauc uz Indiju noplukušā buru kuģī. Droši vien jaukākais Peilinā ir tas, ka viņš ir interesants un vienlaicīgi jauks cilvēks - ar savu mazliet paitonisko un tomēr daudz mīkstāko kā agrāk humoru, ar nebeidzamu optimismu, atvērtību attiecībā pret cilvēkiem un spēju pasmieties par sevi pašu. Un, protams, pēc šīs filmas noskatīšanās vienkārši pārsteidzošā mērā gribas dirnēt augu dienu birojā un vienīgo ceļojumu ik dienas veikt ar tramvaju pāri Daugavai. Noteikti nākamgad plānoju noskatīties visus pārējos Peilina raidījumu ciklus.
film, 1989

A Good Man in Africa

6.5
(valoda: latviešu). Viljama Boida romānu "Labs cilvēks Āfrikā" es bibliotēkā paņēmu, vadoties tikai no viena principa - zināms autors. Izlasīju es to, vadoties no cita principa - līdz grāmatas nodošanai bibliotēkā to ir nepieciešams izlasīt. Pēdējās dienās gan saskāros ar laika limita ierobežojumu, tomēr šorīt tramvajā šo romānu piebeidzu un visā drīzumā varēšu to nodot biblenē (proti - šovakar pēc darba). Romāna galvenais varonis ir kāds vīrs vārdā Morgans, kas strādā britu konsulātā kādā Āfrikas valstī. No dabas Morgans nav neko jauks cilvēks, kaut gan varbūt viņam vienkārši dzīve ir attiecīgi iegrozījusies, ka viņš iesaistās dažādās seksa dēkās ar sievietēm, kuras viņam nemaz nešķiet pievilcības, nīkuļo priekšniecības priekšā, nevarēdams atklāt savu iekšējo aizkaitinājumu. Principā Morgans ir pats tipiskākais "mazais" cilvēks - tāds, kas savā būtībā varbūt nebūtu slikts, bet kuram pietrūkst iekšu pastāvēt par sevi. Rezultātā visi viņam kāpj uz galvas, bet viņš neuzdrīkstas nevienam atbildēt - Dikijs Delmērs viņam noceļ beibi (kur gan pats Morgans ir vainīgs, jo saķerot no melnādainas puspalaistuves gonoreju bija sabeidzis savas un tās beibes - Prisillas - attiecības). Priekšnieks Fenšeivs visu laiku uztic Morganam kaut kādus stulbus pienākumus, par kuriem pašam Fenšeivam nav nekādas sajēgas, kā tos risināt, un viens no šiem pienākumiem - sadraudzēties ar Adekunli, kādas politiskās partijas līderi, rada Morganam vēl vairāk problēmu, jo Morgans pārguļ ar Adekunles sievu, kā rezultātā Adekunle sāk viņu šantažēt. Vispār tur situācija ir tāda, ka viena problēma pāraug divās problēmās un Morganam ir diezgan maza sajēga, kā visas šīs problēmas risināt. Tomēr beigās izrādās, ka labais cilvēks Āfrikā ir tieši viņš un nevis kāds cits, kad Morgans izrāda varonību un pat izlemj nebēgt kā gļēvulis prom no valsts, bet cīnīties tajā pret korupciju.
book, 1981

Blizzard of Ozz

6
Bija tāds laiks salīdzinoši nesenā pagātnē, kad es diezgan aktīvi fanoju par šo vecu mērkaķi - galvu kodēju. Patiesībā gan lielākā mērā tas attiecās nevis uz Ozija solo karjeru, bet gan uz viņa darbību kopā ar Black Sabbath, bet kurš gan to vairs atceras, kas un kāpēc par ko ir fanojis. Tomēr tā sagadījās, ka manā krājumā ir arī vesela kaudze viņa solo ierakstu. Ok, kaudze varētu būt arī neliels pārspīlējums, bet to noteikti ir vairāk nekā viens. Nē, patiesībā man pat laikam ir gandrīz visi viņa ieraksti, bet tas jau ne par mani, ne vēl jo vairāk par Oziju neko neliecina. Šajā albūmā ir viena no viņa solo karjeras slavenākajām dziesmām - "Crazy Train", kurā viņa ģitārists Rendijs Roudss demonstrē savu pirkstu veiklību, bet Ozijs demonstrē, ka viņa balss, lai gan nav slikta, bet neko unikāli spēcīga tā arī nav, tomēr dziesma ir vienkārši lieliska. Žēl, ka vairums pārējo ieraksta dziesmu nav diez ko sirdi aizgrābjošas. It īpaši to var attiecināt uz romantisko "Goobye To Yesterday", kas patiesībā ir easy listening un nevis metāls, turklāt puse dziesmu albūmā izklausās gandrīz identiski - piemēram, kas lūdzu īpašs ir kompozīcijā "Suicide Solution"? Ai, vispār tas ir tik tipisks monotons metāla ieraksts, ka tipiskāku un monotonāku grūti iedomāties. Nemīlu es vairs Oziju, ne un ne.
music, 1980

Cats

5
Ja nemaldos, par Brodvejas mūzikliem šajā savā lapā vēl rakstījis neesmu. Varu arī pastāstīt, kāpēc. Tāpēc ka es uzskatu mūziklu par visnožēlojamāko mākslas žanru, kāds vien iedomājams, kaut ko līdzvērtīgu Britnijai Spīrsai, Tomam&Džerijam un Dāmu romāniem. No mūzikla lieki gaidīt komplicētas kompozīcijas, interesantus smagus aranžējumus utt. Tomēr biedrs Endrjū Loids Vēbers, kuru gan laikam jādēvē par Seru (tā kā manu saitu es šaubos, ka lasa kāds, kas mani Viņam nosūdzēs par šādu zaimošanu, tad tas man ir pie kājas), skaitās tāds guru, ka viņš "ir pāri" Brodvejas zemākajiem sviesta līmeņiem. Un pat man ir jāatzīst, ka "Jesus Christ Superstar" ietilpst dažas kolosālas kompozīcijas (tas gan skaitās "rokopera" un nevis mūzikls, bet whatever). Tomēr "Cats" ir 100% mūzikls, tur nekā cita nav, taču arī šeit daļa no gabaliem ir tīri forši. Piemēram, prologa "Jellicle Songs", kas gan ir mazliet "bērnu" mūzika, bet citādi tīri labs. Toties tam sekojošais "The naming of cats" nav īpaši saklausāms un tajā nav nekādas mūzikas, tikai muldēšana. Vispār te ir diezgan izteikta problēma, ka dažādu melodiju šī ieraksta 95 minūtēs ir pārāk maz, kā jau mūziklos tas ir tipiski, tēmas tiek neskaitāmas reizes atkārtotas un bieži trūkst hooku, lai piesaistītu manu ausi. Piemēram, "Invitation to the Jellicle Ball" vienīgā funkcija ir bīdīt uz priekšu sižetu, bet nekā klausāma tur nav. "The Rum Tum Tugger" ir normāla melodija, bet, manuprāt, tā ir tā pati standarta tēma tikai ar citu ātrumu. "Grizabella" ir boringuma kalngals, liriskā dziesma bez jebkāda pielietojuma. "Bustopher Jones" atkal ir tīri klausāms, bet vispār es nevaru saprast, kāpēc nekur neesmu dzirdējis, ka tas viss ir tipisks "children`s music" (līdz brīdim kad sāk dziedāt "operatiskais tips"). Es saprotu, ka mūzikli principā balstās uz klasiskās mūzikas vērtībām (vai pareizāk nevērtībām), bet ne jau viss retro izklausās pēc bērniem paredzēta muzāka, kā tas ir gadījumā ar šiem "kaķiem". Vispār liriskās kompozīcijas šajā ierakstā ir diezgan vemšanu izraisošas, es nežēlošos, ka dziedātājiem/ām būtu problēmas ar balsi, bet tas viss ir tik sierains, cik vien ir iespējams, pretīgi, manuprāt. To zināmā mērā varu teikt arī par klasisko "Memory", kurš šajā ierakstā parādās vairākas reizes, kaut gan tur vismaz ar melodiju viss ir kārtībā, vienīgi tur gan dziedātājas vokālās dotības nav ok un patiesībā - nē - arī no melodijas tur nekā diža nav, vokālā melodija, jā, bet pavadošā ir pārāk dziļi fonā. "Skimble Shanks" izklausās pēc bērnu Ziemassvētku dziesmas, kas gan atkal ir tīri forši lipīga, bet c`mon - tam nav nekādas vērtības. Kā dziesma man laikam vislabāk patīk vēl viens populārais šī ieraksta gabals "Mr. Mistoffelees", kas vismaz ir diezgan interesants, ne jau tekstuālajā ziņā, bet vismaz tur jūt kaut kādas emocijas, nevis kaut kādu lirisku bullšitu. Un vēl beigās "The Addressing of the cats" vēlreiz piedāvā pretīgo operatisko tipu, kas dzied kaut ko mega garlaicīgu un izklausās pēc operas dziedātāja imitācijas. Pēc manām domām, ja no šī ieraksta izlobītu 10 minūšu best of, tad sanāktu tīri laba singla plate, bet dubultais disks ar 9 reizes vairāk materiāla - ir sūdīgs.
music, 1982

Atom Heart Mother

7
Atom Heart Mother ir tas pats albūms ar govi, nu tas Pink Floyd ieraksts, kuram uz vāka ir govs. Patiesībā tas ir galvenais, ko par šo ierakstu var teikt. Satura ziņā tas ir viens visai kreizī ieraksts, kaut kas līdzīgs Echoes, tikai vaina tāda, ka tajā ir tikai viena baudāma kompozīcija, kura gan ir vairāk nekā 23 minūtes gara un aizņēma platē veselu pusi - tā ir pati tituldziesma, kura gan ir lielā mērā ar orķestri realizēta un ne pašu Pink Floidu izpildīta. Tiesa, viņi paši izpilda patīkami skaisto "If" un es nežēlotos arī par "Summer `68", par ko man arī nekādu iebildumu nav. Un īstenībā arī "Fat old sun" ir gana skaista, nē, vienīgā nekam nederīgā kompozīcija ir "Alans Psychedelic Breakfast", kurā nekas nenotiek un kas ilgst 9 minūtes, tas ir diezgan padaudz šādam totālam atonālam sviestam. Un vispār - šajā ierakstā diezgan maz ir lipīgu atmiņā paliekošo melodiju, lipīgs jau nu šis ieraksts token nav, bet citādi tam nav ne vainas, vismaz par "A momentary lapse of reason" stabili labāks.
music, 1970

Disraeli Gears

8.5
Grupas "Cream" otro albūmu daudzi ne bez pamata uzskata par Ērika Kleptona garās un mainīgi kvalitatīvās karjeras augstāko punktu. Un nav jau brīnums - pēc rokas piešaušanas ar "Fresh Cream" viena no pasaules pirmajām supergrupām, kurā līdzās Kleptonam piedalījās enigmātiskais basģitārists Džeks Brūss, kas uzņēmās vairumu vokālu Cream ierakstos, un neapšaubāmi izcilais bundzinieks Džindžers Beikers. Kopā viņi radīja tādu hārdroka stilu, kas daudziem lika teikt: "Wov! Tie džeki gan māk!" Un viņi patiešām mācēja. Vai kāds, kas nemāk, spētu radīt kaut ko tādu kā "Sunshine of Your Love"? vai "World of Pain"? vai vismaz "Dance the Night Away"? vai varbūt "Tales of Brave Ulysses"? Šajā ierakstā ir ne tikai izcils instrumentālais darbs, bet arī kolosālas atmiņā paliekošas kompozīcijas, dziesmas ar Melodijām ar lielo burtu. Džeka Brūsa balss varbūt nav neko spēcīga un unikāla, bet pilnīgi pietiekama, lai neradītu nepieciešamību piesaukt palīgā kādu Robertu Plāntu. Galvenais te ir ģitāru spēks, enerģija, kuras tam pašam Kleptonam mūsdienās izteikti pietrūkst. Viena šī albūma kompozīcija gan ir maigi izsakoties dīvaina - noslēdzošā akapella "Mother`s Lament" drīzāk būtu vietā kādā Monty Python ierakstā nekā hārdroka grupas albūmā, bet varbūt tas ir veids, kādā "Cream" pasaka: mēs nemaz neesam tādi krutie nopietnie veči, kā jūs par mums domājāt, mēs esam arī trīs muļķīgi tipi, kas ne īpaši labi māk dziedāt, bet kam patīk labi pavadīt laiku. Un kā var slikti pavadīt laiku ar "Disraeli Gears"?
music, 1967

Let it Bleed

8
Tikai nupat man ienāca prātā viena doma, līdz kurai noteikti daudzi jau ir aizdomājušies pirms manis, proti, ka "Let it Bleed" ir pāra albūms Bītlu diskam "Let it Be". Žēl tikai, ka Stouni savu ierakstu izlaida kā pirmie, jo tas būtu bijis lieliska atbilde uz "Let it Be". Pēc daudzu domām šis albūms ir viens no Stounu lielāko ierakstu plejādes - līdzās "Beggars Banquet", "Sticky Fingers" un "Exile on Main Street". Pēc manām domām - tiem daudziem varētu būt zināms pamats tā uzskatīt, lai arī Stounu fans es patiešām nekad neesmu bijis un droši vien nekad par tādu nekļūšu. Esmu popsīgais puika, kam patīk Bītli un The Kinks, bet Stounu tumšās puses mani bieži atstāj vienaldzīgu. Protams, par "Let it Bleed" tā teikt nevarētu. Tomēr viena problēma ir - Stounu balādes mani īpaši nepārliecina un īpaši nesaista, tā piemēram, "Love in Vain" man nešķiet nepieciešama. Vēl viens mīnuss - "Live with Me" ir itin līdzīgs vēl vienai šī albūma dziesmai - "Midnight Rambler", tikai otrais ir mazliet mierīgāks gabals. Toties man ļoti patīk šī ieraksta tituldziesma, kura gan varbūt nav nekas tik ļoti exceptional, ka man vajadzētu tās dēļ palikt trakam.Tomēr galvenā diska virsotne neapšaubāmi ir gospelīgais un mega skaistais, mega pārliecinošais un unikālais "You Can`t Always Get What You Want", kas man nez kāpēc asociējas ar "Mehānisko Apelsīnu". Vismaz ievadošā gospeļu kora dziedāšana atmiņā rada ainu ar Aleksu slimnīcā, kad viņš apjauš, ka atkal ir "back to his old self" un redz visādas ainas savā gaumē un saka: "I was cured alright!". Vēl te, dabiski, mitinās arī leģendārais "Gimme Shelter" - ļoti pārliecinoša kompozīcija, tomēr vispār man stouni nepatīk viņu ne īpaši lielās daudzveidības dēļ, manā izpratnē stouni vienmēr ir pārāk atpazīstami. Nē, "Let it Bleed" mani nepārliecina, ka Stouni un Bītli ir liekami vienā plauktā. Un ne tāpēc, ka tas būtu tāds ieraksts, ko pat Rods Stjuarts būtu varējis ierakstīt, bet tāpēc, ka Bītliem tas nebūtu karjeras augstākais punkts.
music, 1969

Broken Sword: The Smoking Mirror

7
Šo geimu es biju jau vienreiz izspēlējis pirms dažiem gadiem, bet gribējās apskatīties, kāds tas man šķitīs tagad. "Smoking Mirror" sižets ir sekojošs: Stopards un Niko dodas Parīzē pie kaut kāda profesora, lai aprunātos ar to par kaut kādu noslēpumainu akmeni (kurš gan viņiem nav līdzi). Izrādās, ka pats profesors mājās nav, bet kaut kādi milzīgi viņa algoti latīņamerikāņi nolaupa Niko un atstāj Džordžu sasietu degošā mājā, kur vēl papildus ir palaists indīgs zirneklis. Džordžam izdodas atbrīvoties un tad nu šis ķeras pie Niko meklēšanas. Pa ceļam viņš satiek savu konkurentu uz viņas sirdi Andrē Lobino, mazliet izdemolē vienu mākslas galeriju un noskaidro, ka viņa ceļš ved uz Marseļas ostas dokiem. Tur viņam izdodas pirmo reizi pievarēt vienu no latinosiem (vai arī latinoss ir tikai viens, nav patiesībā svarīgi) un atbrīvot Niko. Izrādās, ka bandīti un viņu vadītājs Karzāks kaut ko meklē Latiņamerikā, kur būs vislabāk redzams gaidāmais Saules aptumsums. Viņu plāns, kā atklājas, ir atdzīvināt (atbrīvot) vienu maksimāli pretīgu acteku dievību, ko sauc Teckatlipoka. Protams, kad beigās viņiem tas izdodas, izrādās, ka Teckatlipoka ir no tiem radījumiem, kas savus atbrīvotājus uzreiz nogalina. Tikām Džordžam un Niko ir jāatrod vēl divi akmeņi, kas nepieciešami, lai šo dievību uz mūžīgiem laikiem noslēgtu burvju spogulī. Vienu no tiem Džordžs atrod vienā salā, kur kādreiz mitinājies kāds leģendārs (ne pārāk) pirāts, bet otru Niko - Britu muzejā, no kurienes tas gan tiek nozagts, pirms to ir paspējusi izdarīt viņa. Vēl no ievērojamākajiem personāžiem pieminama Hendersonu ģimene, kuru Džordžs sastop latinosu zemē, ieslodzīts folkmūziķis, seksa apsēsts ģenerālis un viņa valdonīgā mamma La Presidenta. Runājot par grafiku, tā šoreiz man īpaši skaista nešķita, bet ar to jau varēja rēķināties 1997. gada spēles sakarā. Runājot par spēles sarežģītību, pirmās apmēram 2/3 visu varēja saprast (daļēji gan tālab, ka atcerējos, kas kur bija jādara), bet pēc tam spēle kļuva diezgan sarežģīta, it īpaši tas attiecas uz garo loģikas mīklu, kuru gandrīz pašās beigās risina Džordžs. Jā, arī šeit pāris vietās jāizmanto kastes. Man principā nepatīk, ka kustībai šeit nevar izmantot taustiņus (ir tikai point&click, kur varoņa pārvietošanās ir ļoti ierobežota. Spēle kvalitatīva, bet nekas izcils.
game, 1997

Let it Be

8
Šajā brīdī oficiāli beidzas mans pāris nedēļas ilgušais Bītlu projekts. Un ar ko citu tas varētu beigties, ja ne ar "Let it Be"? Šis ieraksts ir zīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka tas nav nekāds īsts albūms, jo atšķirībā no "Abbey Road" tā pabeigšanā paši Bītli, kā zināms, īpaši nepiedalījās, bet atļāva ar to darboties 60to leģendārākajam (bet diez vai - labākajam) producentam Filam Spektoram, kas no veselas čupas dažādas kvalitātes demo (un ne demo) ierakstu izveidoja to, ko mēs pazīstam kā albūmu "Let it Be". Daži no šiem ierakstiem ir tapuši leģendārajā koncertā uz ierakstu studijas jumta, daži nemaz nav tikuši pabeigti, bet tikai Spektors ir tiem piešķīris nobeigtuma raksturu (piemēram, divas reizes atkārtojot vienīgo "I Me Mine" pantu). Savā ziņā šī visa situācija ir paradoksāla - "Let it Be" ir neapšaubāmi vis nepieradinātākais Bītlu albūms, kuru ir producējis orķestrācijas un maigi izrūnītas skaņas krusttēvs Spektors. Vairākas dziesmas no šī ieraksta, dabiski, ir zināmas ikvienam - tādas kompozīcijas kā "Across the Universe", "The Long and Winding Road", "Get Back" un "Let it Be" ir pelnīti tikpat atpazīstamas kā to izpildītāji. Man gan jāatzīst, ka pirmās divas man kaut kā pēdējā laikā vairs īpaši pie sirds neiet, arī tāpēc, ka esmu tās dzirdējis pārāk daudz reižu. Par "Let it Be" popularitāti" vispār labāk nerunāt. "Get Back" es patlaban klausos daudz labprātāk, iespējams, tādēļ, ka iepriekš to klausījos ar mazāku prieku. No pārējām dziesmām vairākas šķiet ne pārāk nobeigtas, taču bieži tas ir tieši pluss. Piemēram, "Two of Us" skaistums noteikti daļēji ir saistīts ar dziesmas "netīro" skanējumu. Vēl viens izteikts highlight ir jau vienreiz pieminētais "I Me Mine" ar pilnīgi absurdo tekstu. Vēl viena savdabīga kompozīcija ir 48 sekundes īsais jam gabals "Dig It", kura acīmredzami ir izgriezums no kaut kā lielāka. Tāpat man patīk arī 38 sekunžu "Maggie Mae", it kā primitīvs kantrī, bet tā kā tie ir Bītli, viņi visu spēj pārvērst par kaut ko lielāku. "One after 909" izklausās pēc kaut kāda retro blūza gabala, kas tas, iespējams, arī ir, gluži tāpat kā "For You Blue". Vispār - lai arī šis ieraksts ir normāli baudāms un neviens cits kā Bītli to ierakstīt nevarētu, es tomēr brīnos - kā pēc katastrofas, par ko pārvērtās "Let it Be" ierakstīšana viņi spēja vēlreiz pārsteigt pasauli ar "Abbey Road".
music, 1970

Abbey Road

9.9
Patiesībā Abbey Road bija jākļūst par pēdējo Bītlu albūmu, taču vēsture izdarījās savādāk un hronoloģiskajā sarakstā kā pēdējais viņu albūms skaitās "Let it Be", kas gan tika ierakstīts vēl pirms "Abbey Road". Un savā ziņā žēl, ka tā, jo iedomāties labāku grupas karjeras nobeigumu par "Abbey Road" patiesībā nemaz nav iespējams. It īpaši ievērojams tas ir albūma rašanās kontekstā: to ierakstījuši četri cilvēki, kas viens otru nevarēja ciest un nebija spējīgi ilgstoši uzturēties vienā telpā, nesākoties konfliktam. Un tomēr, tā kā viņi laikam jau zināja, ka tā ir pēdējā reize, tad Džons, Pols, Džordžs un Ringo pacentās, lai šī reize paliktu atmiņā visiem. Zināmā mērā albūms sastāv no divām absolūti pretējām pusēm - pirmajā daļā ir apkopota virkne no Bītlu visu laiku skaistākajām dziesmām, kamēr otrā puse vairāk raksturojama ar vārdu "eksperiments". Sāksim ar pirmo pusi: Lenons sāk ar vienojošo "Come Together", Harisons turpina ar dievīgo "Something", Makartnijs pārņem stafeti ar komiski briesmīgo un perfekto "Maxwell`s Silver Hammer", tas pats Makartnijs turpina ar dejojamo un nepretenciozo "Oh! Darling", tad savu vienīgo diezgan skaļo vārdu kā dziesmu autors saka Ringo un viņa bērnišķīgi kolosālais "Octopus` Garden", tad atkal pie stūres sēžas Lenons un ar "I Want You (She`s So Heavy)" piedāvā perfektu smagā roka dziesmu. Otro pusi aizsāk Harisons un optimistiskā "Here Comes The Sun", Lenons piedāvā hipnotisko "Because" un tad sākas tā saucamais "medley" (popūrijs). "You Never Give Me Your Money" pirmo minūti ir liriska balāde, tad tajā parādās kantrijīgas noskaņas, otrajā dziesmas pusē pāraugot par pavisam citādu kompozīciju. Vispār tā ir vēlīno Bītlu galvenā rakstura iezīme - ka viņi spēja būt vienlaicīgi visādi un piedāvāt pilnu emociju spektru, kaut kas tāds laikam gan nevienai citai popmūzikas grupai nav bijis pa spēkam. Bītli vienlīdz komfortabli jutās visās teritorijās un līdz ar to viņi spēja pārbīdīt praktiski visas robežas, kādas vien pastāvēja. Viņi spēja vienlaicīgi izpildīt tādas dziesmas kā "Something" un "Polythene Pam". Viena no galvenajām "Abbey Road" iezīmēm tomēr ir tajā, ka tas nu gan ir tipiskākais nekonceptuālais ieraksts, kuru var klausīties tikai un vienīgi pareizajā secībā, tā lai katrs ķieģelītis atrastos tieši tam ierādītajā vietā, tā lai pēc "Golden Slumbers" vienmēr skanētu "Carry That Weight" un pēc "Carry That Weight" - "The End". Vispār "The End" vispār ir kolosāls gadījums. Dziesma "The End", kas noslēdz pēdējo Bītlu albūmu, kurā gan nav vis triviālā stilā pateikts, ka "This is It", bet kurā visi grupas dalībnieki paspēj parādīt, uz ko viņi ir spējīgi, ieskaitot pat ļoti īsu bungu solo un vadmotīvu: "The love you take is equal to the love you make". Taču patiesībā tās nav nekādas beigas un vēl pēc brīža atskan 23 sekundes īsā "Her Majesty".
music, 1969

White Album

9
Vēl viens kārtējais pretendents uz visu laiku labākā albūma statusu ir Bītlu "Baltais albūms", kas gan patiesībā saucas "The Beatles", bet neviens jau viņu tā nesauc, tāpat kā Metalikas melno albūmu sauc par melno un nevis par "Metallica". Šajā ierakstā Bītli izlēmuši izjārēties uz nebēdu, līdz ar to nespēdami iekļauties viena diska ietvaros, līdz ar to radot vienu no agrīnajiem dubultalbūmiem, kurā iekļauta vesela virkne unikālas kvalitātes dziesmu un līdzās tām - vairākas mazāk izteiksmīgas kompozīcijas. Iespējams, te precīzākais veids novērtēšanai būtu sakārtot dziesmas pēc to kvalitātes manā izpratnē.
music, 1968

History of the World in 10.5 chapters

9
(valoda: krievu) Džuliana Bārnsa vārds manā literatūras mīļa krājumā ir jauns, bet izskatās, ka drīzumā centīšos mūsu pazīšanos uzlabot. "Pasaules vēsture 10 ar pusi nodaļās" patiesībā gluži precīzi pasaules vēsturi neatspoguļo. Kā lasīju atsauksmēs, šo darbu pat ne visi kritiķi ir gatavi saukt par romānu, jo tas vienlaicīgi ir stāstu krājums, romāns, kā arī eseja. Atstāstīšu pa nodaļai. Pirmā nodaļa - "Bezbiļetnieks" - ir cilvēces lielākā piedzīvojuma - grēku plūdu atstāstījums no ķirmja skatu punkta. Brīžiem šausminošs, brīžiem šokējošs, brīžiem komisks tas ir stāstījums par to, kā Noass - ticīgs alkoholiķis - ar savu ne pārāk attīstīto primātu saimi tika Dieva izvēlēti, lai glābtu pasaules dzīvo radību no grēku plūdiem un ne pārāk veiksmīgi to izdarīja. Kā apgalvo ķirmis, kas uz kuģa nokļuvis nelegāli (jo Noass bija sastādījis vēlamo un nevēlamo izglābšanas ziņā dzīvnieku sugu sarakstus), gorilla būtu bijis daudz labāks pasākuma vadītājs par cilvēku. 2. stāsts jeb otrā nodaļa nosaukta "Viesi". Te mēs iepazīstam angļu vēsturnieku un gidu Frenklinu Hjūzu, kas vada ceļojumu ar kruīza kuģi pa Vidusjūru, kad kuģi pārņem musulmaņu teroristi, kas vēlas, lai apmaiņā pret ķīlnieku dzīvībām tiktu atbrīvoti viņu bieri cietumā, bet Franklins neviļus kļūst ja ne gluži par viņu sabiedroto, tad nedaudz uz to pusi - viņam tiek uzticēts paskaidrot pasažieriem, kādēļ tas ir tikai taisnīgi, ka viņi mirs (un kļūs par kārtējiem cionisma noziegumu upuriem). Labākais kas atgadās - šī stāstījuma beigās kuģi šturmē specvienība, bojā iet vairāki ķīlnieki un visi teroristi, kā rezultātā Franklins iegūst noziedznieku piekritēja imidžu, lai gan patiesībā viņš tikai centās izglābt savas draudzenes dzīvību. Trešā nodaļa - "Reliģijas kari" - ir absurda viduslaiku tiesas procesa pieraksts, kurā tiek apsūdzēti ķirmji, kuri sagrauzuši krēslu, kurā apsēdies bīskaps un pārsitis pieri, par ko ķirmjiem draud izslēgšana no baznīcas (kā apgalvo autors, par pamatu viņš izmantojis reālu procesu, kur par atbildētājiem bijušas žurkas). Patiesībā ļoti interesanti lasīt, kā tiek realizēts teoloģiski juridisks disputs šajā jautājumā. Numur 4 - "Izdzīvojusī" - ir stāsts par sievieti, kura bēg no sava vardarbīgā drauga un no tuvojošās kara, paglābjoties laivā ar diviem kaķiem (Noasa šķirsts numur 2), kur viņai sāk pamazām rādīties murgi, tā ka beigās nav vairs skaidrs - kurš ir traks - sieviete vai pasaule - un kur viņa atrodas - uz neapdzīvotas salas, kur kaķenei piedzimst kaķēni, vai slimnīcā. Nodaļa numur 5 - atkal vēsta par kuģošanu. Tas ir vairāk vai mazāk autentisks atgadījums par buru kuģi, kas cieta avārijā un kura pasažieru vairums nonāca uz milzīga plosta, uz kura tie pamazām viens otru cīņā par izdzīvošanu apslaktēja vai arī apēda. Otrajā šī stāsta daļā tiek stāstīts par to, kā kāds mākslinieks atainojis šo plosta traģēdiju. 6. nodaļa - "Kalns". Vēstījums par sievieti 19. gadsimtā, kas izlēmusi lūgt Dievam piedošanu par viņas tēva izteiktajiem zaimiem. Kopā ar savu ceļa biedreni viņa mēro ceļu līdz Araratam un kādā alā kalnā mirst. 7. nodaļa sastāv no 3 stāstiem. Pirmais - par kādu vīrieti, kas sievietes apģērbā izglābies no Titānika katastrofas (jo sievietēm bija augstāka prioritāte tikt izglābtām). Otrais - par to, vai Jonass būtu varējis izdzīvot vaļa iekšpusē un par to, kā gadījumi ar īslaicīgākām nokļūšanām vaļa vēderā un izdzīvošanām varētu uzlabot šī mīta ticamību. Pēdējā daļa - stāstījums par kuģi ar ebrejiem, kas glābās no fašistiskās Vācijas un kurus nekur negribēja pieņemt, kamēr beigās viņi atgriezās Eiropā un katra likteni izšķīra lielā mērā tas, kura Eiropas valsts viņu piekrita pieņemt - Francija, Beļģija, Nīderlande vai Anglija. 8. stāsts - "Augšup pa upi" - ir vēstījums par to, kā angļi uzņem filmu kaut kur Dienvidamerikā par diviem mācītājiem, kas strīdējušies par indiāņu kristīšanas nepieciešamību, un par indiāņu cilti, kas piedalās filmēšanā un beigās atļauj vienam no mācītāju atveidotājiem iet bojā. 9. daļa - projekts "Ararats" - stāsta par amerikāņu astronautu, kam uz Mēness balss pateikusi, ka viņam jāatgriežas uz Zemes un jāatrod Noasa šķirsts. Viņš tad saceļ lielu ažiotāžu, savāc līdzekļus un kopā ar vienu čomu šturmē Araratu, bet atrod nevis šķirstu, bet gan alu, kurā ir cilvēka kauli, par ko šis astronauts secina, ka tām jābūt Noasa mirstīgajām atliekām. Tikai izrādās, ka Noass miris 19. gadsimtā un bijis sieviete (skat. 6. stāstu). Visubeidzot 10., noslēdzošā daļa, vēsta par sapni, kurā cilvēkam rādījies, ka viņš ir pamodies. Un pamodies viņš ir - miris. Paradīzē. Paradīze šajā izpratnē ir vieta, kur piepildās visas tavas vēlmes. Tev ir tavas mīļākās drēbes, tāds ēdiens, par kādu esi tikai sapņojis, iespēja satikt slavenības un pat pārgulēt ar tām, neierobežoti finansiālie līdzekļi, turklāt tu vari skatīties televīzijā, kā uzvar tava mīļākā futbola komanda, kļūt par izcilu golfa spēlētāju un vispār - sasniegt visu. Bet ir tikai viens bet - tas turpinās bezgalīgi, un, kā izrādās, ikvienam cilvēkam šāda paradīze ar laiku piegriežas un viņš izvēlas nomirt vēlreiz (vai nu tālāk vai arī - pavisam, nav skaidrs). Kā tiek apgalvots, vislabāk mūžību pacieš zinātnieki un juristi. Pirmie - jo viņie ir iespēja atklāt to, ko nepaspēja atklāt iepriekš, otrie - tāpēc ka lietu, kuras atšķetināt, izpētīt utt. ir bezgala daudz. Bet beigās arī no Paradīzes jāaiziet. Starp citu, Paradīzē nokļūst visi - nekāda tiesāšana nenotiek un vienādas iespējas tur uzturēties ir Ādolfam Hitleram un Mātei Terēzai. Vispār - ļoti pārliecinoša un interesanta grāmata, kas ir vienlaicīgi dziļa un viegla. Noteikti gribu izlasīt vēl kaut ko no Bārnsa darbiem.
book, 1989

Stg. Pepper`s Lonely Hearts Club Band

9.5
Beidzot esmu sasniedzis šo brīdi - man ir radusies iespēja paziņot, ka Seržanta Pipara Vientuļo Siržu Grupa ir visu laiku sliktākais popmūzikas albūms, kura priekšā nobāl pat Kevins Federlains un "Las Ketchup". Žēl, bet es šo iespēju neizmantošu! Ir jābūt pilnīgi aptrakušam, lai nesaskatītu šī ieraksta fantastisko līmeni, kādu reti kam ir izdevies jebkad atkārtot, ja vispār ir izdevies. Kur tik tu nemēģini šajā ierakstā nospļauties, tu nospļausies uz satriecošo dziesmu ar interesantu melodiju, aranžējumu, tekstu, kolosālu dziedājumu un vispār - tā ir popmūzikas skaistuma esence, kas caurvij šo albūmu. Vispirms to ievada lieliskais trio - albūma tituldziesma, Ringo dziedātais narkotiku vēstījums "With a little help from my friends" (lai gan arī Džo Kokera versija ir ekselenta, man tomēr oriģināls patīk labāk) un pavisam izteiktā LSD dziesma "Lucy in the Sky With Diamonds", dievinu to. "Picture yourself in a boat on a river with tangerine treas and marmelade skies" - jau pirmās rindiņas liek saprast, ka tā nav reālā pasaule, ar ko mums ir šeit darīšana un Lenona narkotiskais dziedājums tikai vēl vairāk pastiprina šo sajūtu. Gluži tāpat kā agrīnie Pink Floyd albūmi šis varētu būt ieraksts, kura pavadījumā lieliski "lietojas". Starp citu, šonakt sapnī es uzņēmu heroīnu un domāju - nekas, no vienas reizes taču atkarīgs palikt nevar. Kad esi jau pavisam labā līmenī, ir īstais laiks pievērsties "Getting Better". Tā nu gan ir dziesma, kas man asociējas tikai ar vienu - ar Philips reklāmām iz deviņdesmitajiem, šīs reklāmas dēļ es arī domāju kādreiz, ka "Getting Better" ir bez maz vai Bītlu populārākā dziesma. "Fixing a Hole" visai labi varētu būt vēl viena narkotiku tēmas dziesma - vismaz tādas sajūtas man rodas, lai gan dziesma ir diezgan "straight" un no psihodēlijas tajā nav ne miņas. "She`s Leaving Home" ir stāsts par meiteni, kas aiziet no mājām, vai pareizāk, par viņas vecākiem, kas tur paliek. Starp citu, šajā dziesmā nepiedalās vairums grupas dalībnieku, jo vienīgie izmantotie instrumenti ir klasiski stīgu štrumenti, kurus noteikti spēlēja kādi citi ļaudis, nevis, teiksim Ringo Stārs. Albūma visoriģinālākā dziesma ir "For the Benefit of Mr. Kite", kura radusies no kāda 19. gadsimta cirkus plakāta, kuru Lenons bija iegādājies kādā antikvariātā un dziesmas skanējums ir diezgan tipiski karnevālisks un cirkisks ar tipisku karnevāla "break" dziesmas vidū. Harisona "Within You Without You" ir vēl viena viņa Indijas ietekmētā kompozīcija ar ļoti jūtamu sītaras klātbūtni, principā gan tā nav viena no manām mīļākajām dziesmām. Atšķirībā no patiesībā ļoti muļķīgās un optimistiskās Makartnija "When I`m Sixty-Four", kura ir daudz interesantāka. Visubeidzot noslēdzas albūms ar vienu no kritiķu izpratnē izcilākajām un savulaik skandālu sacēlušajām Liverpūles četrotnes dziesmām - "A Day in The Life", to pašu, kur "I`d love to turn you on" un to pašu, kur "4000 holes in Blackburn, Lancashire", ar kurām varētu piepildīt karalisko Albert hollu. Gribas tikai saukt - izcili! izcili! izcili!
music, 1968

Revolver

9
Ar Revolver turpinās Bītlu transformācija. Narkotikas, narkotikas, kas gan cits? Uzreiz bagātinās dziesmu saturs, skaņa kļūst pilnīgi savādāka. Šis ir pirmais viņu albūms, kuru ievada Harisona sacerēta kompozīcija - un turklāt kāda - "Taxman"! Pirmkārt, te nav mīlestības, otrkārt tā ir visai pasmaga, treškārt tai pat ir aktuāls saturs, ceturtkārt - lielisks ģitāru skanējums, kas nerada nekādas retro sajūtas. Otro kompozīciju piedāvā Makartnijs - "Eleanor Rigby" - grūti iedomāties perfektāku dziesmu par mazajiem un nenozīmīgajiem un nelaimīgajiem. Zināmā mērā - Nowehere Man turpinājums. Apliecinājums tam, ka Bītlu dziesmās parādās stāsti un pazūd smukas vārdu virtenes meitenīšu auditorijai. Trešā kompozīcija - Lenons. "I`m Only Sleeping". Salda dziesma, kurā varētu parādīties arī narkotiku noskaņas, pilnīgi iespējams.
music, 1966

Help!

7.5
Šo nedēļu darbā pabeidzu ar pēdējo "nenopietno" Bītlu albūmu, par kura saturu vēl ir atļauts izteikties bez nepārvaramas pietāties un kurā vēl joprojām parādās ne pašu grupas dalībnieku sacerētas kompozīcijas. Pirmā puse no albūma dziesmām ir atrodamas arī šāda paša nosaukuma filmā, kuru skatījos pirms pāris gadiem un kura ir Mēsls (ar lielo burtu). Taču dziesma "Help!" nekļūst aiz to sliktāka, ne uz to pusi. Tu taču zini to enerģisko sākumu: "Help! I Need Somebody! Help! Not just anybody! Help! You know I need someone! Heeeelp!" un panti, kuros Lenons apgalvo, ka tagad viņam palīdzība ir nepieciešama, ne tā kā agrāk, turklāt šī dziesma pat esot raksturojusi viņa tābrīža sajūtas dzīvē (turklāt tā nav dziesma par mīlestības tematiku, kas arī ir rādītājs). "You`ve Got to Hide Your Love Away" ir interesanta ne tikai ar savu savdabīgo (tam laikam) aranžējumu, bet galvenokārt ar to, ka arī love songi bītlu izpildījumā sāk palikt izsmalcinātāki un sarežģītāki, atsakoties no pārmērīga primitīvisma. Te jau patiešām var izjust Lenona vēlmi līdzināties tam mazajam ebreju puišelim, ko par Robertu Cimermanu dēvē. Dziesmu "Another girl" es gan nespēju saprast - kur džeks lielās beibei, ka viņam ir parādījusies klāt pie viņas vēl viena draudzene, šo dziesmu es mēdzu klausīties tālā pagātnē, kad man, protams, nebija ne tikai "Another girl", bet arī "One girl" (lai gan arī tagad, loģiski, man "another girl" nava). Viena no albūma iespaidīgākajām dziesmām, varbūt pat pati iespaidīgākā, ir "Ticket to ride" (par kuru es gan joprojām nesaprotu to frāzi - "she`s got a ticket to ride", kas par biļeti viņai ir?). Arī ar šo dziesmu man saistās atmiņas, tikai jau pavisam "senīlas". Tēvam lentē bija (un patiesībā joprojām ir) kaut kāda ļoti pamatīga bītlu izlase (laikam Blue album+Red album), kuru es savulaik ļoti regulāri klausījos (līdzās Elvisam) un tā bija viena no nedaudzajām dziesmām, kas mani jau tolaik "paķēra" (otra atmiņa no šīs izlases ir tāda, ka man allaž piegriezās koda "Hey Jude" beigās; trešā - "Back In The USSR"). Kopumā dziesmu daudzveidība "Help!" ir jau ievērojami lielāka nekā "primārajos" albūmos un tikai dažas dziesmas ir bālākas un pieminēšanas ne-vērtas ("The Night Before", "I Need You"). Protams, es zinu, ka neesmu vēl pieminējis vienu dziesmu, kas mitinās šajā platē. Varu pačukstēt, ka to izpilda Pols Makartnijs vienatnē un ka viņu tur pavada stīgu kvartets. Ļoti sērīga dziesmiņa. Joprojām nav ideju? "Yesterday". Tā noteikti ir viena no visu laiku spožākajām pop dziesmām un kas par to, ka es to īpaši nespēju klausīties, jo esmu to dzirdējis jau vismaz kādas 5000 reizes?
music, 1965

Beatles for Sale

6.5
Vairums ekspertu uzskata, ka "Beatles for Sale" bija ievērojams kritums salīdzinoši ar grupas iepriekšējo albūmu. Kāpēc viņi varētu tā domāt? Galvenokārt jau tādēļ, ka bītli šajā ierakstā atkal iekļāvuši veselas 6 kaveru kompozīcijas. No šīm 6 tikai viena ir izpelnījusies globālu slavu - Čaka Berija "Rock`n`roll music", kas bītlu izpildījumā ievērojami uzlabo paša Berija oriģinālu. No pašu bītlu dziesmām pazīstamākās albūma kompozīcijas ir "8 days a week" un "I`ll follow the sun", vieglas, nepretenciozas un ļoti skaistas. Man neskaidru iemeslu dēļ šausmīgi kruta dziesma skaitās "I`m a loser", kas esot pirmais ievērojamais Džona Lenona veikums dziesmas teksta ziņā, kad teksts nav vienkāršas muļķības, kā tas ir vairumā pop songu, bez maz vai sasniedzot Boba Dilana līmeni. Dziesma varbūt pati par sevi ir ok, bet to ģenialitāti es kaut kā tajā nesaskatu. Tad jau tikpat labi var teikt, ka "Baby`s in black" būtu kāds nopietns vēstījums. Agrīnajos bītlos vēstījuma ir vēl mazāk nekā manos stāstos! Un kāds vēstījums var būt albūmā, kurā iekļauts "Mr. Moonlight" kavers? Lai nu kas, bet šī dziesma ir pilnīgs un totāls sviests, kas lieliski iederas kaut kādu Every Brothers repertuārā un nevis bītlu albūmā. Vispār kā jau bītlu albūms arī "For Sale" nav slikts ieraksts, jo gluži šausmīgu drazu viņi neierakstīja gandrīz nekad, bet salīdzinoši ar gandrīz visiem citiem ierakstiem šis ir ļoti pat forgettable.
music, 1964

A Hard Day`s Night

7.5
Veiksmīgi esmu iesoļojis Bītlmānijas otrajā gadā, kas grupas muzikālajiem panākumiem pievienoja veiksmi arī kino lauciņā, kad šī paša albūma nosaukuma filma arī kļuva par grāvēju. Nenoliedzami progress starp "With the Beatles" un "A Hard Day`s Night" ir ievērojams. Kamēr bītlu otrajā albūmā bija tikai dažas interesantas dziesmas, šajā tikai dažas ir neinteresantas, turklāt visas 13 albūma kompozīcijas ir sacerējuši paši grupas dalībnieki. Līdz ar šo ierakstu bītli arvien vairāk atkāpjas no tipisku rokenroleru imidža, tikai ar "It`s Been A Hard Day`s Night" saglabājot savu savu pirmatnējo skanējumu, tomēr šī dziesma ir jau ievērojami "nopulētāka" par agrākajiem ierakstiem. Ā, protams, te vēl ir "Can`t Buy Me Love", kas arī ir normāls rokenrols, turklāt viena no manām iecienītākajām bītlu agrīnajām dziesmām. Muzikālā daļa šai kompozīcijai gan pamatā sastāv no Ringo traki dauzām šķīvjus, tā ka te pat ieskanās zināmas pankroka iezīmes un vēl dziesmai pa vidu ir kolosāls kliedziens. Vēl te netrūkst skaistu akustisku kompozīciju, tādu kā "I`ll be back", "If I fell", "And I love Her". Starp citu pirmā un pēdējā ir maksimāli līdzīgas it īpaši ievada ziņā, izņemot to, ka "I`ll be back" ir mazliet dzīvīgāka, bet "And I love Her" - skaistāka. Ja nemaldos, tas ir Makka, kas dzied "And I love Her" un par spīti maksimāli triviālajam dziesmas saturam, formai utt., man šī kompozīcija nemaz tik triviāla nešķiet. No citām dziesmām vēl viena klasiska kompozīcija ir "I Should Have Known Better", kurā parādās Boba Dilana trademark instruments - mutes ermoņikas, kas gan nepadara šo dziesmu par manu personal favorite, lai gan nenoliedzami tā ir ļoti lipīga un atmiņā paliekoša dziesma. Vispār šajā ierakstā gandrīz visas dziesmas ir tādas, kuras atcerēties nav grūti, varbūt izņemot "When I Get Home", kaut gan nē - visas dziesmas ir lieliskas, vienīgi tā, protams, nav vēl nekāda augstā māksla, tāds friendly pop music, būs nepieciešams vismaz vēl pusotrs gads, līdz bītli spēs pacelties augstāk visādos veidos - pagaidām nekādu eksperimentu, nekādu oriģinālu tekstu, vienkārši 60s music at it`s best.
music, 1964

With The Beatles

6
Starp citu, vēl viens iemesls, kādēļ šo ierakstu novērtēšana neievelkas - pirmie Bītlu albūmi ir bezdievīgi īsi un reti tajos atrodams ievērojami vairāk par 30 minūtēm mūzikas. Personīgi man "With The Beatles" nebūt nešķiet labāks albūms par grupas debijas plati, lai gan, iespējams, bītli uz šo brīdi ir vairāk piešāvušies darbam studijā, kļuvuši mazliet daudzveidīgāki un nobriedušāki. Tomēr salīdzinoši ar debijas albūma vismaz 3 īsteni klasiskajām bītlu kompozīcijām šajā platē tāda ir tikai viena - "All my loving", kas varbūt arī ir laba dziesma, bet man to klausīties ir totāli piegriezies. Laba ir ievadošā "It won`t be long", nav ne vainas noslēdzošajai "Money" ("Give me money - that`s what I want"), tomēr baigi var just formulu un vēlreiz formulu. "With the Beatles" ir izteikts "Please Please Me Vol.2" un tur neko nevar padarīt - sākot ar vienādo dziesmu skaitu, vienādo oriģionālkompozīciju un kaveru skaitu (8/6), turpinot ar formulu - iesākam ar jestru oriģināldziesmu ("I Saw her Standing there" -> "It won`t be long") un nobeidzot ar rēcošu kaveru ("Twist and Shout" -> "Money"). Vēl šeit atrodamas tādas kaveru kompozīcijas kā "Roll over Beethoven" un "I wanna be your man", pret kurām nejūtu nekādus iebildumus, bet apzinos, ka visādi Čaki Beriji tomēr ir 50-to gadu materiāls un ka bītli bija spējīgi nodemonstrēt ievērojami vairāk par to. Un vēl te ir tāda dziesma kā "Till there was you", ko lieliski varētu izpildīt kāds Frankie Avalon vai kāds cits zilacains pirmspusaudžu meiteņu elks, salkanais "Please Mister Postman" utt., ko vietā es labprātāk klausos bezdievīgi novecojušo "Little Child", kas vismaz ir kaut cik dzīva dziesma. Vilšanās.
music, 1963

Please Please Me

7
Sāku kārtējo "projektu". Šoreiz tas būs - iespēju robežās noformulēt savu attieksmi pret fabulozo četrinieku no Liverpūles, hronoloģiski izejot cauri viņu attīstībai no Hamburgas pagrabu grupas (gandrīz) līdz "Let it Be". Tā kā materiāls man jau ir vairāk nekā labi zināms, tad prognozēju, ka ierakstu skaits faktoīdā šeit augs straujāk, nekā, piemēram, Boba Dilana gadījumā, kad man albūmos iepriekš zināmas bija tikai nedaudzas pazīstamākās dziesmas.
music, 1963

The Village Green Preservation Society

8.5
"Ciematu zaļuma saglabāšanas sabiedrība" pēc vairuma kritiķu atzinuma ir viens no labākajiem šīs lieliskās britu invāzijas grupas albūmiem, un man nebūtu pamata šiem kritiķiem neticēt. Tomēr manā sirdī "Village Green" ieņem stipri mazāku vietu nekā grupas nākošais albūms - "Arthur of decline and fall of the British Empire". Pie vainas te varētu būt šī albūma plānākais un mazāk interesantais skanējums, kā arī tik mazāk viendabīga dziesmu kvalitāte. Ievadošais "Village Green Preservation Society" ir lieliska augšupaceļoša dziesma, kas liek cerēt uz kaut ko "Artūram" līdzināties spējīgu. Nē, es mainu savu nostādni - šis albūms vienkārši manā izpratnē ir bišķi pārāk optimistisks un tajā pietrūkst smagāku nošu (tādu kā "Yes Sir, No Sir"). Šeit vairāk parādās akustiskā ģitāra, mazāk elektriskā - dziesmas ir mazāk dusmīgas. Kas gan ir izteikts The Kinks tā perioda pluss - viņi allaž ir pieturējās principam neļaut vienai dziesmai pārāk ievilkties. Tikai divas no albūma dziesmām ir ilgākas par 3 minūtēm, līdz ar to arī mazāk interesantās kompozīcijas nerada problēmas ar sevis izturēšanu. "Animal Farm" ir burvīga dziesma, kurai nav nekādas saistības ar Orvela drūmo pasaku, bet tā ir patiešām dziesma par dzīvnieku fermu ar kolosālu piedziedājumu. Vēl viena satriecoša dziesma ir "Village Green", kurā Rejs Deivids apcer lauku dzīves skaistumu. Salīdzinoši ar "Artūru" šis albūms izklausās ievērojami "senāks", ierakstīts patiešām tālā pagātnē, tajā jūtams daudz vairāk sešdesmito gadu gara, un vispār es sāku saprast, kāpēc šis albūms ir relatīvi vienveidīgs - tas tomēr ir lirisks vēstījums par lauku burvību un būtu dīvaini, ja šajos laukos parādītos kaut kādas panciskas noskaņas. Pilnīgi kreizī ir dziesma "Phenomenal Cat", kas izklausās mazliet pēc Sida Bareta laikmeta Pink Floyd tikai ar mazāku šizofrēnijas pieskaņu. "All Of My Friends Were There" tikām izklausās tā, it kā no tā savu manieri būtu noskatījušies arī manā skatījumā ģeniālie "Sparks". Vienīgā īsti tumšā dziesma šajā albūmā ir "Wicked Annabella", stāsts par ciemata raganu. Disks noslēdzas ar "People Take Pictures of Each Other", kas patiesībā ļoti skaidri raksturo vienu no fotogrāfijas pamatprincipiem: "People take pictures of each other, Just to prove that they really existed", un turpinot to ar
music, 1968

Endless Wire

7
"The Who" turpina pēdējā laikā ļoti populāro tendenci sešdesmito un septiņdesmito gadu leģendām atgriezties jaunās skaņās un mēģināt atkal iekarot pasauli. Šo daudzu "atgriezēju" vidū The Who izceļas īpaši - pat Deivida Gilmora pēdējais solo albūms iznāca nesenāk nekā "Kas?" ir spējuši izdot ripuli ar jaunām kompozīcijām. Pagājuši 24 gadi kopš iznācis diezgan drausmīgās kvalitātes "It`s Hard" un būtu vietā pajautāt - kas tad tāds ir noticis, ka grupa pēkšņi izlēmusi atdzīvoties? Šai laikā jau sen mūžībā aizgājušajam Kītam Mūnam piebiedrojies arī, iespējams, visu laiku labākais basģitārists Džons Envistls, atstājot The Who bez ritma sekcijas. Protams, tāda kalibra grupai nav grūti atrast jaunus dalībniekus, līdz ar to pie bungām viņi piesēdinājuši paša Ringo Stāra atvasi Zaku Stārkiju, bet basu uzņēmies visnotaļ leģendārais Pino Paladino. Tomēr ne jau grupas dalībnieki nosaka to, vai albūms būs veiksmīgs, bet gan tas, vai Pīta Taunshenda spēja radīt atmiņā paliekošas majestātiskas melodijas līdz ar vecumu nav gājusi mazumā. Un te jāsecina tas, kas ir patiess attiecībā uz gandrīz jebkuru vecu mūziķu grupējumu. Mūsdienās, kad "dinozauri" ir sapratuši, ka pusaudžu sirdis viņiem vairs iekarot nebūs lemts, klasiskie rokeri reti izdod albūmus, kas būtu dramatiski slikti. 80. gadu mēģinājumi ar sintezatoriem un bungumašīnām piesaistīt sev jaunus fanus vairumam no viņiem izrādījās katastrofāli ("The Who" it īpaši), līdz ar to mūsdienās viņi vairāk uzticas pārbaudītām vērtībām - cenšas neizmantot nekādas "krutas" mūsdienu iespējas, bet spēlēt tādu rokenrolu, ar kādu viņus pasaule ir iemīlējusi. Līdz ar to parasti ļoti labi var paredzēt ieraksta kvalitāti - labs, bet nekas īpašs. Arī "Endless Wire" šajā ziņā neizceļas. Taunshends (kas tagadējos apstākļos palicis par vienīgo dziesmu autoru grupā) bieži atsaucas pats uz sevi, izmantojot fragmentus no klasiskajiem "Baba O`Riley" un "Won`t get fooled again" un zināmā mērā tās ir jautrākās skaņas ierakstā. Brīžiem parādās gan arī Who mazāk raksturīgas kompozīcijas, piemēram gandrīz Toma Veitsa balsīti dziedātā "In the Ether", taču grupai neapšaubāmi pietrūkst enerģijas, un diemžēl es saprotu, ka tur neko padarīt nevar - gadi prasa savu. Kā nekā no 60-to milžiem tieši the Who visvairāk bija atkarīgi no savas praktiski neierobežotās enerģijas, bet tagad no tās ir atlicis visai maz. Rodžera Daltrija balss varbūt joprojām ir spēcīga, tomēr tajā ļoti viegli var nojaust arī viņa vecumu, kas neizbēgami liek atcerēties to, kāds viņš bija pirms gadiem 35 un skumji nopūsties. Patiesībā tieši Daltrijs ir tas, kas man šajā ierakstā patīk vismazāk. Taunshenda pirksti varbūt nav vairs tādi, kā tie bija agrāk, bet viņš joprojām ir izcils ģitārists, tikām Paladino un Stārkijs ir salīdzinoši jaunāki nekā "īstie" the Who dalībnieki, līdz ar to viņiem arī ar vitalitāti viss ir kārtībā, bet Daltrijs, kas ar savu lauvas balsi kādreiz spēja "izvilkt" arī salīdzinoši neveiksmīgas kompozīcijas, tagad lielākoties ir tikai traucēklis. Albūmā ir dziesmas, kuras man noteikti būtu ļoti patikušas, piemēram, tā tituldziesma, ja tajās būtu jauneklīgāks un enerģiskāks vokāls. Tipisks piemērs Daltrija 2006. gada modelim ir dziesma "We got a hit", kas izklausās pēc kāda no vecajiem labajiem gabaliem, bet - pēc kā izklausās Daltrijs? Pēc veca nodzērušās pirāta. Loģiski, ka arī Taunshends neko lieliski tagad padziedāt nevar. Vispār - protams, šis albūms ir galvas tiesu pārāks par citiem "The Who" pēc-Mūna perioda produktiem, taču dabiski, ka tas ir arī galvastiesu vājāks par gandrīz visiem Mūna perioda albūmiem.
music, 2006

The Macbeth murder mystery

5.5
(valoda: krievu) Viljams Tērbers, ja var ticēt aprakstam uz grāmatas aizmugurējā vāka (kam, protams, ticēt nevar, tāpat kā nevar par elektroprecēm spriest pēc to ražotāju atsauksmēm), esot leģendārs amerikāņu satīriķis, karikatūrists un vispār unikāla humora tips. Ja var ticēt manam spriedumam (un tam, protams, ticēt nevar, jo zināms, ka mani ir noalgojuši tumšie spēki, lai es izsmietu jebkuru ASV radītu mākslas darbu, kā jau normālam interneta teroristam klājas), tad Viljama Tērbera humors ir visai otršķirīgs. Šajā grāmatā ir apkopoti viņa labākie darbi (nezinu pēc kādiem kritērijiem) no dažādiem stāstu krājumiem, kas tapuši vairāku gadu desmitu garumā. Pirmais, ko nevarēju neievērot, bija izteiktā līdzība ar Džeroma humoristiskajiem stāstiem - tā pati mazliet ironiskā un mazliet pamācošā noskaņa. Protams, varbūt pie vainas ir krieviskais tulkojums, taču Džeromu esmu krieviski lasījis ļoti antīkā tulkojumā, kamēr Tērbers krieviskots ticis salīdzinoši nesen, līdz ar to diez vai piestrādājis viens un tas pats tulks. Pirmais stāstu kopums nāk no stāstu krājuma "Mana dzīve grūtos laikos" (1933), kurā Tērbers pasniedz it kā smieklīgas epizodes iz savas (iespējams, izdomātas) bērnības. Ko smieklīgu iespējams saskatīt stāstos "Nakts, kad nokrita gulta" vai "Diena, kad pārrāva dambi", es patiešām nezinu, turklāt šie abi stāsti ir principā vienādi. Proti, ir kaut kāds notikums no kura visi baidās, bet kas reāli nenotiek, bet saceļas panika un notiek daudz visādu tizlumu, lai gan centrālais ļaunais notikums nemaz nav iestājies. "Suns, kurš koda" ir izteikti līdzīgs Džeroma stāstam par suni, kas ļoti mīlēja naudu un tiem abiem ir viena kopīga iezīme - tie nav smieklīgi. Nākamais stāstu kopums, kas nākuši no krājuma "Vīrietis vidējos gados uz lidojošas trapeces" (1935), šķiet labāks par pirmo. Stāsts "Misters Prebls atbrīvojas no savas sievas" par vīrieti, kas izlemj nogalināt savu sievu, aizvedot viņu uz pagrabu un klausās sievas lamāšanos par to, cik slikti viņš ir ieplānojis slepkavību, ir patiešām interesants, gandrīz vai Roalda Dāla kvalitātē. Stāsts par "Veiksminieku Džedu Pītersu", kuram allaž paticis stāstīt, kā viņam noveicies neiet bojā dažādās situācijās, bet kurš beigās pavisam stulbi nositās, arī ir ok. Daži stāsti gan atkal ir izteikti bāli, bet tādu vismaz nav vairums. "Mūsu laikmeta fabulas", kā es nojaušu, ir kalpojušas par iedvesmu mūsu pašu tautiešu pasakām par Jamuleju un Tupu, un līdzīgi kā SWH večiem, arī šeit kvalitāte ne vienmēr ir vienāda. "Princese un skārdene" ir klasiska fabula par princesi, kurai jāizvēlas labākais no preciniekiem ar paredzamu, bet perfekti nostrādātu iznākumu. "Vienradzis dārzā" labi izmanto skatu punkta maiņu. "Meitene un vilks" arī ir labs gabals. Tikām "Truši, kuru dēļ bija visas bēdas" ir tik bērnišķīgi realizēta situācija ar nacistiem un ebrejiem, ka pat 10 gadīgs bērns būtu spējīgs tādu uzrakstīt. Arī "Aitas vilku ādā" ir bezjēdzīgs audzinošs stāsts. Neapšaubāmi labākais stāsts atrodams krājumā "Mana pasaule. Laipni lūgti tajā!" un tam par godu nosaukta arī šī izlase. Tajā Šekspīra "Makbets" tiek interpretēts kā detektīvromāns un tajā tiek veiksmīgi (vairāk vai mazāk) atklāts īstais karaļa slepkava (kas, protams, nav Makbets, jo Šekspīrs tak nerakstītu tik stulbu detektīvu, ka slepkava ir acīmredzams). Krājumi "Tērbera valsts" (1953) un "Tērbera karnevāls" (1962) neko īpaši saistošu nesniedz. Papildu visam manā rīcībā nonākušajā krājumā iekļauta viena Tērbera pasaka bērniem "Baltā stirna". Patiesībā, vai tā ir īsti pasaka bērniem vai pieaugušajiem es nezinu. Sižets - mežā atkārtojas laiku pa laikam, ka balta stirna mednieku priekšā pārvēršas par princesi. Tā ir atkārtojošās burvestība, ka princese-stirna var palikt par cilvēku uz mūžu tikai tad, ja viņai nenākas vairāk kā 2 reizes vilties cilvēku mīlestībā. Parasti viņai tā sanāk. Slinkums ieslīgt nopietnākās detaļās. Pasaka patiesībā ir pat diezgan amizanta ar zināmu humoriņu, tomēr novelkot svītru un savelkot visus saskaitāmos rezultāts nav Tērberam labvēlīgs. No aptuveni 40 stāstiem šajā krājumā kādi 10 ir patiešām veiksmīgi, vismaz 10 - katastrofāli bezcerīgi un pārējie - aizmirstībā grimstoši. Secinājums - zināms talants Tērberam, protams, piemita, bet ja jau viņa labāko darbu izlasē dominē neizteiksmīgi darbi, es labprātāk pat neiztēlošos, kādi ir pārējie stāsti viņa krājumos. Bet varbūt tomēr būtu vērts pārbaudīt?
book, 0

Imagine

8.5
Es būtu mega monstrs, ja es spētu, komentējot "Imagine" pateikt kaut ko jaunu. Un mega monstrs es būtu, ja es spētu ne reizi nepieminēt šī albūma tituldziesmu. Droši vien tā ir kompozīcija, kuras dēļ Džonu Lenonu atcerēsies vēl pēc simts gadiem, tāpat kā mūsdienās visi atceras Bēthovenu un viņa foršās MIDI melodijas mobilajiem telefoniem. "Imagine" ir dziesma, par kuru neko teikt nav nepieciešams, tā ir fakts, tā ir vērtība, tā ir vēstījums, tā ir melodija un tas ir Džons Lenons. Taču kas, lūdzu, tas būtu par albūmu, kas balstās uz venas vienīgas dziesmas? "Crippled inside" ar tās retro ritmiņu un kantrījisko dziedāšanas manieri un vēstījumu "One thing you can`t hide is when you`re crippled inside" ir viena no manām feivorītajām šī albūma dziesmām, lai gan vispār par kantrī fanu sevi dēvēt nemēdzu. Vēl te ir "Jealous Guy", kas pati par sevi ir šokējoša - kā gan var būt greizsirdīgs cilvēks, ja viņa mīļotās vārds ir Joko Ono? Cik saprotu, arī septiņdesmitajos viņa neskaitījās skaistuma etalons, patīkama personība vai kas tāds - drīzāk tāda pustraka japāniete, ne vairāk? Taču vai dziesma tādēļ nebūtu skaista un nebūtu piemērojama cilvēkiem, kuru mīlestības objekts nav Joko? Pievēršoties politiskajām tēmām, Lenons piedāvā "I Don`t want to be a soldier" - hipnotisku antimilitāru dziesmu ar visai haotisku, bet forši haotisku skanējumu. Vēl te ietilpst sasodīti dusmīgā "Just Give Me Some Truth", par kuru es kaut kāda sev pašam nezināma iemesla dēļ esmu pārliecināts, ka esmu to dzirdējis kaut kādu hārdkor panku izpildījumā, taču Lenona sirsnīgās dusmas, manuprāt, spēj būt spēcīgākas pat par "Dead Kennedys" agresiju. Taču, atšķirībā no tiem pašiem Kenedijiem, Lenonam nerodas nekādas grūtības nākamajā minūtē pēc šīs dziesmas pāriet pie "Oh My Love", klusas mantriskas mīlas dziesmas, kurā nekādas patiesības ne no viena Lenons pieprasīt negrasās. Un tad viņš atkal kļūst dusmīgs, vēršoties pie sava kādreizējā drauga Makartnija ar "How Do You Sleep", kas varētu būt uzskatāma par vairāk nekā aizvainojošu un kā to Maka arī uztvēra. Taču tas netraucē tai būtu arī ļoti labai dziesmai ar izteikti psihodēlisku skanējumu. Vēl viens "hits", ja tā var izteikties, šajā diskā ir dziesma "How", kas gan man ne visai patīk, tad es labprātāk klausos kārtējo Joko veltīto dziesmu "Oh Yoko!", kas, protams, tekstuāli nav īpaši baudāma, bet kurai ir lieliska melodija. Nezinu, vai "Imagine" ir Lenona visu laiku labākais ieraksts, bet uzskatīt, ka tas ir albūms, kas sastāv no "Imagine" un vēl dažām citām dziesmām, noteikti nebūtu pareizi. Tas ir lielisks albūms, kurā ir arī "Imagine". Bet "Imagine" tāpat ir izcila kompozīcija.
music, 1971

Bad to the Bone

7
(valoda: krievu). Kas pat tipiņu ir tas Džeimss Vodingtons, es tā īsti neesmu sapratis. Skaidrs ir tikai tas, ka viņš ir mazāk populārs nekā Džons Grišams un Dens Brauns, mazāk populārs nekā Salmans Rušdi, Ginters Grass, Viktors Peļevins, Milans Kundera un Kīrans Kārsons. Patiesību sakot viņš varētu būt tikai nedaudz populārāks par Ingu Ābeli. Vismaz tik populārs, lai būtu izpelnījies savu ierakstu Vikipēdijā, Vodingtons nav, līdz ar to mana informācija par šo rakstnieku ir praktiski neeksistējoša. Pamatā viņš rakstot lugas un šaurās avangardistu aprindās esot populārs, bet "Slikts līdz kaulam" esot viņa pirmais romāns. Patiesībā šis romāns noteikti nav no tiem, kas būtu viegli aizmirstami, gluži pretēji. Un ne jau tikai tādēļ, ka tā būtu laba grāmata. Pirmkārt, tas ir līdz šim pirmais romāns par velosportu, ko man ir nācies lasīt. Ņemot strikti, to varētu nosaukt par detektīvu par to, kas nogalina Tour De France dalībniekus. Taču ņemot konkrētāk, tas nav nekāds detektīvs. Jā, laiku pa laikam tur kāds velosipēdists ņem nelabu galu, turklāt kaut kādā mistiskā veidā, iepriekš kļuvis mazliet dīvains. Tā viens Tour de France līderis iet bojā, nokrītot no kraujas, ieraudzījis ceļa vidū vardi, bet kāds cits tiek atrasts piesists krustā. Mitoloģiskajā saturā es īpaši neiedziļinājos, bet skaitās, ka tur esot kāda līdzība ar Homēra Iliādu. Neesmu lasījis, līdz ar to neko nevaru pateikt. Romāna centrā ir pieckārtējs Tour De France uzvarētājs vārdā Akils un viņa komandas biedrs un palīgs Patruls, kurš vienlaicīgi ir arī Akila sievas mīļākais. Abi divi šie sportisti ir neticami saprātīgi, ievērojot to, ka viņi ir sportisti, it īpaši tas attiecas uz Patrulu, kurš turklāt nav īpaši slavas kārs un bez problēmām samierinās ar to, ka viņam mūžīgi tiek Akila uzticamākā ieroču nesēja loma. Vēl romānā aktīvi piedalās kāds ārsts, kas ir izstrādājis savas metodes, kā nodrošnāt velobraucējiem pārsteidzoši labus rezultātus (nav gan īsti skaidrs, kur viņa stratēģija balstās, bet gluži parasts dopings tas noteikti nav). Romāns beidzas ar Akila nāvi, bet Patruls paliek dzīvs, tā varētu teikt. Vispār grāmata ir kaut kāda dīvaina, brīžiem nesaprotama, brīžiem "tizla" (seksa aina starp Patrulu un Akila sievu tiek aprakstīta maksimāli detalizēti un diezgan pretīgi, vēl ir epizode, kur tā pati sieva atceras savu kaut kādu agrāko draugu, kurš sevi un viņu apmierinājis, izmantojot kaut kādu puķi, par seksīgu rakstnieku es Vodingtonu noteikti nenosauktu katrā ziņā). Visubeidzot varu teikt, ka šādu grāmatu ir vērts izlasīt un ir vērts neizlasīt, vispār man gribētos tagad kaut kur braukt ar velosipēdu, varbūt ne gluži Tour De France piedalīties, bet kaut vai uz darbu pabraukāt ar velo, taču saprotu, ka laikapstākļi tam nav sevišķi piemēroti. Kā man nepatīk mūsu garās rudens/ziemas sezonas!
book, 1998

Rumours

7
Beidzot tas ir noticis - es esmu noklausījies 9. visu laiku pārdotāko mūzikas albūmu un ierakstu, kura dēļ daudzi cilvēki mūsdienās atceras grupu "Fleetwood Mac". Un noticis ir arī tas, ka es šajā ierakstā neko grandiozu saklausījis neesmu. Dziesmas, protams, ir labas, bet kāpēc tas būtu uzskatāms par mega šedevru, es nesaprotu. Apskatām dziesmas pa vienai.
music, 1977

Don`t Shoot Me I`m Only The Piano Player

6.5
Eltons Džons noteikti zina, kāpēc viņš savu klausītāju lūdz pa sevi nešaut, attaisnojoties, ka viņš nav nekas vairāk kā tikai vecis pie klavierēm. Patiesībā zināmi iemesli šaut daudziem varētu atrasties un vairums no tiem meklējami albūma skanējumā. Lai gan 1972. gadā Eltons vēl bija visai jauns un vēl ne tuvu nebija tā pārdevies sabiedrības gaumei, kā to viņš paspēja izdarīt astoņdesmitajos, par diez ko skaistu ierakstu "Don`t shoot me" es nosaukt neņemtos. Tā skanējumam pietrūkst kaut kāda dzidruma, samiksēts tas noteikti nav optimālā veidā, tā, piemēram, albūmu ievadošā "Daniel" (kas, starp citu, ļoti līdzinās "Tiny Dancer") ir ļoti skaista dziesmiņa, tikai skan tā kaut kā duļķaini, bet Eltons nav no tiem mūziķiem, kuriem duļķains skanējums piestāv, nav tak viņš nekāds netīrais rokeris, bet gan maigais gejiņš (nevarēju atturēties). "Teacher I Need You" izklausās pēc agrīnas "I`m still standing" versijas, varbūt labākas par oriģinālu, bet teksta ziņā mazliet pastulbas. Vispār man patīk labāk Eltons tajās dziesmās, kurās viņš mazāk uzticas savām jaukajām klavierītēm, bet iesaista citus mūziķus, tādējādi paaugstinot mūzikas enerģijas līmeni, kā piemēram, dziesmā "Elderberry wine". Tikām klausīties kaut ko tik neciešami garlaicīgu kā "Blues for my baby and me" ir patiešām grūti, it īpaši ievērojot, ka šis borfests ilgst 5:42. Vēl viena balāde "Have mercy on the criminal" ir labāka, tomēr arī par garu. Smieklīga, protams, ir dziesma "I`m gonna be a teenage idol", kas piedāvā iepazīt Eltonu Džonu kā pseido glam roka mūziķi. Tikām `Texas love song` viņu pasniedz kā miegu izraisošu kantrī mūziķi un tādi puiši nemaz nav manā gaumē, piedod Elton! Albūma galvenais hīts neapšaubāmi ir "Crocodile Rock" - klavieru rokenrols atkal ar glema piesitienu, forša un viegli baudāma kompozīcija, tomēr šī albūma būtiskākā vaina ir tāda, ka no tā 10 dziesmām labi ja piecas ir vairāk vai mazāk interesantas, kamēr vismaz puse diska pilda tikai otras puses pagarināšanas funkcijas un vismaz es to neuzskatu par izcila albūma pazīmi. Vismaz es savā ierakstu kolekcijā labprātāk iegūtu kādas 3 šī albūma dziesmas un nevis visu albūmu.
music, 1972

The Yes Album

5
Oficiāli varu atklāt vēl vienu savu muzikālās atpalicības elementu, kuru vismaz pagaidām neizskatās, ka spēšu tuvākajā laikā pārvarēt. Proti, man nepatīk grupa "Yes". Protams, es varu mēģināt Dilanam piemēroto pieeju un atrast tās daiļrades pērles, kas arī manām cūkām būtu skaidras, bet vismaz līdz šim es tādas uzgājis neesmu. Tā, piemēram, "The Yes album" skaitās pietiekoši labs veids, kā uzsākt pazīšanos ar šo klasisko progroka grupu, kas par sevi atstājusi ievērojami lielāku piemiņu rokmūzikas vēsturē, nekā tikai ar "Owner of a lonely heart" sacerēšanu. Tomēr mani šis albūms nepārliecina - tas pārmērīgi iegriež ausīs un apziņa, ka visi grupas dalībnieki ir izcili mūziķi, mani atstāj dziļi vienaldzīgu. Sintezatora skaņas albūmu atverošajā "Yours is no disgrace" man atgādina latviešu multfilmas mūziku "Fantodroms" un tas nav kompliments. Džona Andersona balss ir stipri vien kaitinoša ar noslieci kaitēt ausīm. Man nav iebildumu pret dziedātājiem ar specifiskām balsīm - piemēram, Tomu Veitsu es uzskatu par ģeniālu dziedātāju, arī Dilans ir klausāms, man patīk Leonards Koens, vispār es neuzskatu, ka ir jābūt Berijam Manilovam, lai varētu būt labs dziedātājs, bet Jons Andersons manā izpratnē ir pārāk griezīgs. Principā vienīgā kompozīcija, kas nemaz man netraucē ar savu eksistenci, ir instrumentālā "The Clap", kur Stīvs Hovs demonstrē savu māku rīkoties ar akustisko ģitāru. Sajūsmā par šo skaņdarbu es gan tāpat neesmu, jo nekā izņemot Hova izrādīšanās tajā nav, bet vismaz Andersons tās laikā tur ciet savu baiso muti. Tikām klasiskais "I`ve seen all good people" varbūt būtu normāla dziesma, ja ne Andersons. Vispār grūti iedomāties dziedātāju, kas man šķistu vairāk nepatīkams. Sorry, bet Šeins Makgovans man šķiet baudāmāks. Un Džonijs Rotens. Un Džastins Timberleiks.
music, 1971

Broken Sword: The Angel of Death

8
Vispirms mazliet jāpažēlojas. Mans dators, kā izrādās, ir patiešām nožēlojams - spēle uz tā dramatiski bremzēja un skaidri varēja izjust nepieciešamību pēc papildu operatīvās atmiņas. Lai arī pretēji NR apgalvojumiem, es uzskatu, ka ikdienas lietošanai Windows datoram ar 512Mb RAM pilnībā pietiek, modernās datorspēles patiešām prasa vairāk. Taču vismaz tuvākajā laikā neesmu noskaņots tērēties šajā virzienā, līdz ar to nekādus mega krutos geimus uz kompja likt nevarēšu. Tiesa, tā kā labi kvesti mūsdienās ir izteikt retums, nez vai šajā sakarā būtu vērts satraukties.
game, 2006

Mystery To Me

7.5
"Fleetwood Mac" ir grupa, kas ir ievērojama vismaz trīs lietu dēļ. Pirmkārt, tā 80tajos ierakstīja VH1 "himnu" - "Little Lies", kas droši vien jebkuram cilvēkam, kas šo televīziju ir skatījies puslīdz regulāri vai kurš vismaz diezgan daudz ir klausījies radio, nevar neuzdzīt šermuļus. "Tell me lies, tell me sweet little lies" - šausmas! Otrs aspekts - grupas albūms "Rumours" ir viens no visu laiku labāk pārdotajiem ierakstiem. Un trešais - īstais iemesls, kādēļ šodien šo grupu klausos, - Mac vairāku nedēļu garumā bija galvenie varoņi jaunizceptā (vai pareizāk - atkalizceptā) Saeimas darboņa Ivara Godmaņa Radio SWH raidījumā "Saknes". Patiesībā, nez vai šis raidījums tagad turpināsies, bet vismaz par Mick Fleetwood un John McVie radīto grupu viņš paspēja visai daudz ko pateikt. "Mystery to me" ir grupas otrās reinkarnācijas viens no labākajiem albūmiem (vismaz pēc kritiķu domām). Pirmā reinkarnācija bija blūza ģitārista Peter Green vadītie Maci, kas pārauga otrajā veidolā apmēram 1970. gadā, tikām 1975. gadā pēc pāra Lindsay Buckingham-Stevie Nicks (vienmēr gribas uzskatīt, ka L.B. ir sieviete un S.N. - vīrietis, bet patiesībā ir otrādi) ieplūšanas grupa ieguva savu klasiskāko poproka skanējumu. Tikām "Mystery to me" var uzskatīt par pārejas perioda ierakstu. Te parādās gan blūzroka elementi, tādi kā "The City" vai "Miles Away", gan dziesmas ar klavieru dominanci, kuras parasti sarakstījusi Christine McVie (Džona Makvī sieva, grupas tobrīd vienīgā sieviete, nē - pareizāk būtu teikt "vienīgā sieviete grupā", lai neizklausītos tik kreisi). Īstenībā man McVie dziesmas patīk labāk par Welch (nezinu, kas tas īsti ir par tipu, laikam grupas dziedātājs, moš - ģitārists, viņš drīz pēc tam grupu pameta) blūzrokīgie gabali, kuri lielākoties ir visai vienveidīgi. Varbūt vienīgi "Hypnotized" izceļas uz pārējo viņa dziesmu fona, tikām McVie "The Way I feel" izklausās pēc ļoti labas Joni Mitchell dziesmas. Vēl viens savdabīgs objekts albūmā ir dziesma "For Your Love", kas vislabāk zināma "The Yardbirds" izpildījumā. Man personīgi "Yardbirds" versija patīk labāk, jo tā tomēr bija smagāka un uz ģitārām vairāk orientēta grupa, kamēr Fleetwood Mac vienīgais patiešām lielais ģitārists jau sen uz šī albūma iznākšanas laiku bija pametis, tomēr kopumā šis FM albūms ir ļoti pat klausāms, lai arī ne pārāk atmiņā paliekošs.
music, 1973

Foreigner

6.5
"Foreigner" debijas albūms ir vistipiskākais piemērs sliktai mūzikai, kas uzkrājusies manā mūzikas kolekcijā. Lai gan viņi skaitās viena no sava laikmeta (70-to beigu, astoņdesmito sākuma) lielākajām arēnu roka grupām, tas patiešām nedara šo grupu sevišķi kvalitatīvu. Tā vietā tas dara šo grupu nevajadzīgi skaļu (brīžiem) un nevajadzīgi salkanu (visbiežāk). Protams, kā jau kārtīgā arena rokā, šajā ierakstā netrūkst enerģijas, bet lieliski var just, kā šādus ierakstus par paraugu savai daiļradei ņēmuši visi pretīgie matu metāla talanti. Protams, slikti sekotāji nedara grupu sliktu, taču nav te nekā tāda, kas attaisnotu vēlākos sekotājus. Piemēram, "Feels Like the First Time" ir tīri labs roķeris, līdz brīdim, kad tas pāriet salkanajā balādes gabalā ar kaitinošiem sintezatoriem. Klasiskākais diska gabals, protams, ir tā otrā kompozīcija - "Cold as Ice" ar savu atkārtojošos sintezatora ritmiņu, pret kuru man patiesībā nav nekādu iebildumu, ja neskaita mazliet "sieraino" visas mūzikas skanējumu. Diemžēl viss pārējais diska saturs vispār nav atstāstāms, proti, tas ir tik ļoti viduvējs, ka grūtāk iedomāties kaut ko viduvējāku. Ja nu ir mūzika, kurai iztiekti trūkst odziņas, tad tas ir arēnu roks, visi šitie "Foreineri", "Journey", "Asia", "Styx" utt., kas skaitās it kā šausmīgi kruti, bet patiesībā nekā viņos nav.
music, 1977

Nu-Clear Sounds

6.5
Ja pavisam godīgi, bet patiešām pavisam godīgi, es nezinu, ko šis ieraksts dara manā mūzikas kolekcijā. Laikam tas tur parādījās, jo tolaik bija kaut kāda viena "Ash" dziesma, kas man tīri labi patika, bet tā ne tikai nav atrodama šajā diskā, bet es pat nezinu, kas tā bija par dziesmu un pēc kā tā izklausījās. Par "Nu-Clear Sounds" varu teikt, ka tas ir divdaļīgs albūms - ieraksts, kurā sadzīvo melodiski vienkāršas dziesmas un dziesmas ar spēcīgu ģitāras zāģa elementu. Lai gan vispār es tipiski esmu smagākas un aktīvākas mūzikas cienītājs, "Ash" gadījumā man tuvākas šķiet klusās dziesmas. Tikām kamēr "Projects", "Death Trip 21" vai "Fortune Teller" ļoti nosacīti ir nosaucamas par foršām dziesmām, "Nukleārās skaņas" spēj piedāvāt arī kaut ko jaukāku. No enerģiskajām dziesmām vienīgā patiešām foršā ir "Jesus says". No tās teksta man gan neizdodas saprast, ko tieši Jēzus saka, bet par to es neuztraucos. Vispār jāatzīst, ka no satura viedokļa vairums "Ash" kompozīciju ir visai bezjēdzīgas un līdzīgus tekstus arī es visādiem poetry.com konkursiem esmu rakstījis. Par albūma labāko dziesmu uzskatu atmosfērisko "Folk Song", kas gan nav nekāda tautasdziesma, bet tikai draudzīgs folkroks. Vēl arī "Aphrodite" ir skaista, bet nezinu, kaut kā "Ash" laikam nav mana grupa. Es varu šādu mūziku klausīties, bet gluži tāpat kā kurmītis var nerakt, es varu "Ash" arī neklausīties un nejusties neko bēdīgs bez šīs grupas daiļrades.
music, 1998

Hold on it hurts

6
Patiesībā es šo albūmu iegādājos tikai vienas dziesmas dēļ. Turklāt tā konkrētā dziesma šajā diskā nemaz nav atrodama. Runa, protams, ir par "Brimful of Asha", kompozīciju, kas uz brīdi padarīja "Cornershop" par vismaz viena kalibra mūziķiem ar Vanilla Ice, Men Without Hats un Chumbawamba - proti, viena hīta varoņiem. Taču, kā izrādās, vēl pirms 1997. gada, ka Roberts Kuks alias Fatboy Slim sadomāja remiksēt vienu no "Stūra bodītes" dziesmām. Mazliet ieskatījos grupas biogrāfijā, atklājot, ka divi tās dalībnieki ir (bija) indieši, līdz ar to "Cornershop" simbolizē stereotipu, ka ikvienam Anglijas indietim pieder kāda stūra bodīte (aka "Kwikimart"). Pirmais, ko nevar neievērot, klausoties šīs grupas debijas plati, ir tās izteikti nenopulētais skanējums. Tā ierakstīšanas laikā "Cornershop" bija mūzikas amatieri un nekaunējās no šādas slavas, līdz ar to runāt par rūpīgi producētu ierakstu, kur katrs instruments zina savu vietu, šeit būtu lieki. Saklausīt, ko grupas frontmens dzied, man vismaz izdodas visai paretām un nojaust albūma saturisko pusi var tikai aptuveni. Piemēram, kādā sakarā pirmā dziesma ir nosaukta "Jason Donovan & Tessa Sanderson"? Vienīgais, ko no tās es saklausīju, ir "Smash your head in", varbūt grupa grib pretīgo salkano dziedātāju likvidēt, varbūt viņi ir viņa aizstāvji, kas to lai zina. Vispār skanējums ir tik netīrs, ka atšķirt kompozīcijas šajā diskā ir pagrūti. "Reader`s Wives", kas bija grupas pats pirmais singls, ir mazliet košāks par citām kompozīcijām un, ar atbilstošu ieraksta kvalitāti, varbūt būtu spējis iekarot lielākas tautas simpātijas. Es gan nezinu, kāpēc mūsu visas dzīves ir līdzīgas lasītāju sievām, bet kaut kāda doma tur varbūt ir atrodama. Ierakstā netrūkst arī indiešu mūzikas elementu (galvenokārt kompozīciju nosaukumos). "Inside Rani" varētu būt ņirgāšanās par kristiešiem, bet es atkal neko nespēju apgalvot droši vokālu neskaidruma dēļ. "England`s Dreaming" viens fragments izklausās totāli pēc vēlākas šīs grupas dziesmas "Lessons Learned From Rockie I to Rockie III". Principā mani šis ieraksts nesaista, kaut gan es varētu būt idejiski šai grupai puslīdz tuvs, taču viss šis ieraksts manā izpratnē ir pārāk haotisks. Piemēram, anarhisti Chumbawamba vienmēr domā par kārtību savā mūzikā, kamēr Cornershop mēģina iet visos virzienos vienlaicīgi un rezultātā nekur īpaši nenonāk.
music, 1994

Planet Earth: The Diaries

8
Dienasgrāmatas tam, kā tika veidota BBC un Discovery Channel kopējās "Planet Earth" raidījumu sērija par mūsu planētas dabas skaistākajām un baisākajām vietām. Desmit minūtēs par katru Planet Earth raidījumu mums parāda interesantākos (vai nepatīkamākos) filmētāju piedzīvojumus šajā patiešām kolosālajā darbā. Šeit tu kā skatītājs vari labāk novērtēt, cik milzīgs darbs ir jāiegulda, lai radītu kaut ko tādu kā šos raidījumus - cik dienas vai pat nedēļas operatoram nākas tupēt kā piesietam, lai tikai sagaidītu vienu fenomenālu kadru, kādu risku nākas uzņemties nirējam, lai varētu nofilmēt piraiju dzīves ikdienu, kā var nofilmēt alu ar tarakāniem un sikspārņu guano, un ko darīt, ja pie tavas būdas loga pieplacis leduslācis.
2008-01-04 17:14:02
film, 2007

Atonement

7
"Atonement" bija pirmā no nopietno Oskaru pretendentu filmām, kuru noskatījos, un ļoti jauki, ka ar šādu ievērojamu filmu man sākās 2008.gads, nevis ar kārtējo tīņu komēdiju vai animācijas katastrofu.
2008-01-04 16:49:23
film, 2007

Hot Space

5
Nu, ko - līdz ar Hot Space es pieskaros vēl vienam par mēslu izslavētam Queen albūmam no 80-tajiem, un ne jau bez pamata šis ieraksts izpelnījies daudzviet visnotaļ negatīvas atsauksmes. Kā nekā tajā ir vesela virkne pretīgu dejošanai paredzētu kompozīciju, kuras piedāvā tik maz pozitīvu emociju, ka mazāk piedāvāt ir grūti. Pirmās piecas dziesmas (jeb oriģinālā - plates pirmā puse) vispār pretendē uz Queen viszemāko punktu grupas pastāvēšanas vēsturē (neskaitot sadarību ar Robiju Viljamsu, Five un Britniju). "Staying Power", "Dancer", "Back Chat", "Body Language", "Action this Day" - jau nosaukumi paši par sevi liek apjaust, ar ko mums te ir darīšana. Visas šīs dziesmas caurstrāvo bungu mašīnas un tās patiešām ir tuvākas Maiklam Džeksonam, nekā klasiskajai Queen skaņai. Otrā diska puse ir ievērojami labāka - "Live is Real" (veltījums Lenonam) ir emocionāla balāde (kurai gan šķiet ir totāli bezjēdzīgs teksts), "Put out the Fire" ir kārtīgs rokeris, varbūt ne tik labs, kā man tas šķita pirms gadiem 5-6, bet tāpat vismaz galvastiesu pārāks par visādiem "Staying Power". "Calling All Girls" man ne visai patīk, it īpaši tajā iepītie sintiķi, bet atkal jau - tikai salīdzinājumā ar "Action this day" var novērtēt tā kvalitāti. "Las Palabras De Amor" ir skaista balāde, ko gan arī mazliet sabojā sintezatoru skaņas, taču tikai mazliet. "Cool Cat" ir vēl viens groove gabals, bez kura es labprātāk būtu izticis. Nu, un noslēgumā nāk "Under Pressure", kas varbūt ir tūkstošiem reižu atklausīta, tomēr ļoti kvalitatīva kompozīcija. Kopumā - dažas albūma dziesmas varētu ierakstīt kādā labāko Queen kompozīciju izlasē, bet visas pārējās drošāk būtu aprakt dziļi un nekad neuzmeklēt.
music, 1982

The Miracle

4
Jau otro dienu no vietas es klausos draņķīgu "Queen" mūziku. Nezinu, kāpēc tā, bet man ir sagribējies klausīties kaut ko nebaudāmu un nekvalitatīvu un "The Miracle" ir viens no tipiskākajiem šādas mūzikas paraugiem un salīdzinoši pat "A kind of magic" bija vairāk veiksmīgu dziesmu, nekā šajā ripulī. Jau pats sākums neliecina neko labu - disku ievadošais "Party" ir mēsls bez liekiem komentāriem un tas tikpat bezkomentariāli pāraug nākamajā miskastē - kompozīcijā "Khashoggi`s ship". Patiesībā es nesaprotu, kā tāda finansiālos jautājumos tik jūtīga grupa kā Queen uzdrīkstējās savam albūmam sākumā ielikt šādas vairāk nekā neizteiksmīgas dziesmas. Kad sākas "A miracle", gribas bezmaz vai līksmot. Lai gan tas, ko Merkūrijs un kompānija uzskata par brīnumu, protams, ir patētiski smieklīgs un nožēlojams, taču es nekad (vismaz pēdējā laikā) neesmu uzskatījis viņus par augstākās šķiras dzejniekiem, vismaz mūzikas ziņā šī dziesma ir salīdzinoši jauka, lai gan melodija tai ir tāda - nu mazliet no seriāla kaut kāda izvilkta. "I want it all" gan ir īsta manta - smagas ģitāras ievadā, foršs melodisks pants un himnisks piedziedājums, varbūt es labprātāk klausītos "Hammer to fall" un nevis šo gabalu, bet arī "I want it all" nav ne vainas, turklāt šajā dziesmā Fredijs izklausās pēc riktīga veča un nepīkst kā maza sieviete. Toties "The invisible man" ir kārtējais sūds - kaut kādas uz sintezatora ģenerētas bungas, un viss tik ļoti kliedz, ka tā ir 80. gadu dziesma, ka to ir grūti klausīties kā nopietnu mūziku. "Breakthru" man kādreiz bija viena no mīļākajām Queen dziesmām un arī tagad man patīk visai labi - ar savu čuga-čuga ritmiņu un vieglā ātruma izjūtu tā ir iepriecinošs brīdis šajā atonālajā albūmā. Toties viss, kas tai seko, ir kā teikt - absolute nadir of everything. "Rain must fall" ir 80-to sintezatora rifiņš, kaut kāda Culture club mūzikas noskaņa un vispār - piece of shit. Vēl viens albūma singls - "Scandal" - par to labāk neteikt neko. "My baby does me" - varbūt, ja to izpildītu kāds Džons Lenons, atsakoties no visas modernās skaņas, un ieliktu tur savu sirdi un dvēseli, tā būtu normāla dziesma pat par spīti tam, ka tai nav nekādas jēdzīgas melodijas, bet Queen izpildījumā tas ir tikai vēl viens apliecinājums albūma "The miracle" dzīvotnespējai. Tad vēl tur ir "Was it all worth it" - kaut kāda power balāde, kura varbūt nebūtu slikta, ja tā būtu vismaz nedaudz atmiņā paliekošāka. Vispār beigas diskam ir tikpat sliktas kā sākums - "Hang on in there" kā "Was it all worth it" pārinieks lieliski balansē ar tā dīvainā nosaukuma kuģa un "Party" savienību. Diska versija ir vēl papildināta ar diviem bonusiem - "Hijack my heart", kas manā versijā izklausās pēc tualetes mūzikas, kuru dzied Rodžers Teilors, un retro stila "Stealin`", kas ir vispār forša dziesma, bet pārāk retroīga.
music, 1989

A Kind of Magic

4.5
Nesaprotu, kā es kādreiz šito elektronisko mēslu varēju klausīties! Nu, labi, zināmā mērā saprotu, es tomēr biju riktīgs Queen fans, bet tagad gan es no šī albūma ļoti maz ko gribu klausīties atkal un atkal. Kaut gan nē - es atkal ņemu par stipru, tur ir arī savas pozitīvās puses, bet negatīvo arī netrūkst. Piemēram, pirmā dziesma - "One Vision" - foršs ģitāras rifiņš, muļķīgs teksts un iekačājošs ritms, ļoti popsīgs piedziedājums, vispār - var klausīties. Taču dziesmas, kas nebija hīti - vienkārši vāks. "Don`t lose your head" - nekādas sakarīgas struktūras, smirdīgi sintezatori, murgs totāls. "Gimme the prize" - varbūt filmā par Kalnieti tā dziesma vēl bija iederīga, bet patstāvīgi to klausīties to ir mocības un var just, ka tas ir tipisks albūma tukšās vietas aizpildījums. "One Year of Love" - es zinu, ka Džons Dīkons nav nekāds mega jestrais tips, kas varētu sacerēt interesantas un oriģinālas kompozīcijas, bet pat pēc viņa standartiem šī dziesma ir mazām meitenēm paredzēts sūds uz kociņa, turklāt tajā vispār neparādās ģitāra. "Pain is so close to pleasure" - pretīgas sintētiskas bungas, smieklīga dziedāšana un tas arī viss. Kādreiz man ļoti patika "Princes of the Universe", bet tā labi padomājot, ja nebūtu "Kalnieša" seriāla, arī šo dziesmu es diez vai īpaši bieži gribētu dzirdēt, kaut gan, nē, varbūt arī gribētu, tā tomēr ir tāda forša ģitāras kompozīcija. Vēl albūmā ir "Who wants to live forever" - atkal viena totāli "kalnietiska" dziesma, kuru kādreiz klausījos ar lielu prieku, bet vispār tā ir kompozīcija, kurā "nekas nenotiek". Kas vēl paliek - "A kind of magic" - atkal jau pārāk sintētiska skaņa, lai to varētu tagad klausīties ar lielu prieku, nu un, visbeidzot, "Friends will be friends". Šo dziesmu es tomēr joprojām uzskatu par skaistu, kaut kāda varbūt mazliet samākslota sirsnība tajā ir atrodama un to es patiešām varu klausīties atkal un atkal. Tomēr albūms, kurā ir viena laba dziesma, dažās normālas un vairākas draņķīgas, nekādi nav uzskatāms par kaut ko pozitīvu.
music, 1986

Chemistry is what we are

7
Pirmo reizi es Simian izdzirdēju apmēram vienlaikus ar viņu debijas plates iznākšanas laiku, kad vienu vai divas reizes televīzijā noskatījos dziesmas "One Dimension" videoklipu. Tolaik viņi mani pārsteidza ar savu psihodēlisko skanējumu un oriģinalitāti. Vēlāk es "iehavoju" vairākas viņu dziesmas, bet pēc kāda laika arī albūmu, tomēr neviena kompozīcija no šī diska tā arī nespēja izkonkurēt pirmās atstāto iespaidu. Nē, nav tā, ka Simian nespētu radīt skaistas dziesmas - piemēram, "Mr Crow" ir ļoti skaista britpopa dziesmiņa ar nelielu psihodēlijas piedevu, bet daudzas diska dziesmas izklausās vienkārši pēc zemāka kalibra "Radiohead", taču arī oriģinālo Radiohead klausīties lielos daudzumos ir pagrūti grupas ne pārāk lielās rezonances ar manām ausīm dēļ. Es tomēr labāk palikšu uzticīgs "I only seen in one dimension" cienītājs, lai gan, ja tā padomā, tā dziesmiņa ir viens foršs loop gabals, kas tiek daudzas reizes atkārtots, taču ne jau tikai "Simian" šādu triciņu izmanto, piemēram, Fatboy Slim uz šādas metodes balstījis veselus albūmus.
music, 2001

Mona Bone Jakon

8
Jaukais angļu dziesminieks Kaķis Stīvenss diemžēl, kā tikai šodien uzzināju (jo iepriekš nebiju painteresējies), jau gandrīz trīsdesmit gadus nav vairs dzīvajo vidū. Tiesa, tīri no juridiskā viedokļa viņš ir dzīvs un saucas Jusufs Islāms (nopietni!), bet līdz ar pievēršanos musulmanismam viņš bišķi ir sajucis un ne velti viņa pēdējais albūms iznācis pirms 28 gadiem. Šajā novembrī viņam gan esot gaidāma jauna plate, bet vismaz man ir nopietnas aizdomas, ka no tās neko labu gaidīt nevar. Tālab nekas cits neatliek, kā klausīties viņa jaunības dienu mūziku, ka Cat Stevens vēl bija Cat Stevens un nerunāja par to, ka Salmanam Rušdi vajadzētu izpildīt nāvessodu par Muhameda aizvainošanu.
music, 1970

The Cement Garden

7
Makjuens bija slims jau kopš laika gala, tur nu nav šaubu. Un tas droši vien bija tikai likumsakarīgi, ka viņa debijas romānu es lasīju perversākajā no man zināmajām valodām - vācu. Nē, es neapgalvoju, ka vācieši būtu kādi satriecoši erotikas un sensualitātes ģēniji, vismaz atbilstoši reputācijai francūži viņiem šajā ziņā pogas izgriež pamatīgi, bet kas attiecas uz seksa muzejiem, pornogrāfiju, (citējot nemirst.lv) "vakareiropas kušķiem" un, protams, kanibālismu, vāciešiem līdzinieku nav. Nemaz nerunājot par to, ka vācu valoda šķiet ideāli piemērota, lai aprakstītu riebīgas situācijas un riebīgas detaļas (jā, es apzinos, ka esmu attiecībā pret šo valodu nedaudz kritisks, bet - kāpēc lai es tāds nebūtu?). Tātad - "Cementa dārzu" es lasīju vāciski, un tas bija dīvaini. Neatceros, kad es pēdējo reizi būtu vācu valodā lasījis grāmatu, kura nebūtu uzrakstīta vācu valodā. Iespējams - vēl skolas laikos, vai vismaz - šausmīgi sen. Līdz ar to man visu laiku bija grūti paturēt atmiņā, ka romāna personāži nav vācieši un ka tā darbība nenorisinās friču zemē, līdz ar to pagāja zināms laiciņš, kamēr es tā pa īstam piešāvos. Ja kas - lasīt Makjuenu vāciski nav grūti un vispār man vajadzētu censties biežāk lasīt vāciski, ja es nevēlos kādu dienu secināt, ka šo valodu esmu pilnībā aizmirsis.
2008-10-21 10:06:23
book, 1978

Ruth is Stranger than Richar

7
Dīvaini, kā laiki mainās un kā mainās cilvēki. Bija reiz laiks, kad man šķita, ka šis ir viens pilnīgi traks albūms, bet tagad tas man šķiet gandrīz normāls. Roberts Vaiets vispirms ir zināms kā grupas Soft Machine bundzinieks, kuram gadījās tāda neveiksme kā izkrist pa logu un kļūt paralizētam zem jostasvietas. Dažiem gan patiešām neveicas. Lai kā arī nebūtu, Vaiets tālab pārāk nesaskuma un turpināja muzicēt uz vella paraušanu. Protams, tas nenozīmē, ka viņš kļuva normālāks pēc tā kritiena. Vismaz šajā albūmā viņš turpināja "Matching Mole" stilistiskās rotaļas ar gauduļojošajām klavieru dziesmām Vaieta dīvainajā spiedzīgajā vokālā un citiem netīriem trikiem, iejaucot klāt kādu foršu džezisku piešprici. Runāt par dziesmu nosaukumiem te nevaru, jo man tie kaut kā nav tam nekur atrodami, bet tā kā tā ir diska versija ar bonusiem, kaut ko saprast pēc neta informācijas ir grūti (it īpaši ievērojot, ka Vaiets sarakstīja kaut kādu sviestu dziesmu nosaukumu vietā). Man jau patīk, tāds foršs kreiss velns viņu zina kas.
music, 1975

Journey to the Centre of the Eye

7
VIenā teikumā šo albūmu var nosaukt par veltījumu agrīnā stila Pink Floyd, tiesa, "Astronomy Domine" un nevis "Gnome" agrīnā stila PF. Vēl precīzāk, grupa līdzinās PF praktizētajam space rock un virknē epizožu atsauc atmiņā "Atom Heart Mother" un "Saucerful of Secrets". Tajā atrodams vienlaikus grupas galvenais pluss un galvenais mīnuss - lai gan tehniski blice, protams, ir līmenī, brīžiem tās sniegums velk jau uz plaģiātu, turklāt vokāli nekā no viņiem diži nav. Protams, no otras puses, viņi savu stilu praktizēja jau apmēram vienlaikus ar Atom Heart Mother iznākšanu, un tomēr, lai gan viņiem nav ne vainas un kā konceptalbūms "Ceļojums uz acs centru" ir ļoti iespaidīgs, turklāt tajā baigi labi sasaistītas kopā dažādās daļas, tomēr es labprātāk klausītos PF, nevis viņus. Tiesa to es varētu teikt par gandrīz visām grupām attiecībā pret PF.
music, 1971

Broken Sword: The Sleeping Dragon

8.5
Nez kāpēc man šķita, ka šāds ieraksts man faktoīdā jau bija, bet vai nu nebija, vai arī izdisa toreiz, kad faktoīds pirms pāris gadiem nosprāga. Eh, cik tas bija sāpīgi toreiz.
game, 2003

The Animals

6
Animāļi bija reiz viena no britu invāzijas lielākajām bandām, žēl tikai, ka viņi bija nožēlojami dziesmu autori un līdz ar to ātri norietēja. Tas, ko šodien klausījos, ir viņu debijas albūma (laikam tas bija debijas) Lielbritānijas versija, kurā nav iekļauts leģendārais "House of the Rising Sun", tā vietā ieliekot vienīgo viņu sākotnējo oriģinālkompozīciju "The Story of Bo Diddley", kas ir visai prikolīgs britu mūzikas vēstures atstāstījums līdz 1964. gadam (ieskaitot). Viss pārējais - labāki vai sliktāki kaveri. "The Girl Can`t help it" (Little Richard) būtu tipiskākais neveiksmīgā kovera piemērs, citi piemēri - varbūt arī labāki - bet nu patiesi nekā īpaša. Foršs agrīns rokenrols, bet es nevarētu pamatot, kāpēc man būtu jāklausās "The Animals" un nevis piemēram "The Other Creatures" (ja tādi eksistētu) - tikai un vienīgi Erika Burdona vokāls viņus izvilkt nespēj, it īpaši, ja viņš sāk atdarīt melnos dziedātājus.
music, 1964

Goodbye Yellow Brick Road

7
Man Eltons Džons principā nepatīk. Tas tā - informācijai. Es neuzskatu viņu par pievilcīgu vīrieti, man nepatīk viņa muzikālā vīzija - klavieru pops. Es neraudu, ja pa radio atskan "Nikita", un es neesmu greizsirdīgs uz viņa jauno vīru. Tomēr nevaru noliegt, ka kaut kāds talants šim cilvēkam ar mākslīgi atjaunoto redzi un pielīmētajiem matiem ir. Tāpēc es varu kaut ko pateikt arī par šo, vienu no viņa kritiski atzītākajiem albūmiem. Sākas tas ar kaut kādam Eltonam Džonam nepazīstamam tipam veltītu rekviēmu. "Funeral for a friend (love lies bleeding)" ir vienlaikus traģisks gabals un popsīga dziesma. Patiesībā man otrā daļa, kas nav progresīva un sarežģīta, patīk labāk. Šai kompozīcijai seko blondīņu nāves dziesma - "Candle in the wind". Skaista kompozīcija, lai arī visai primitīva, un ļoti apnicīga. "Bennie and the Jets", kas esot glam-pop himna, man nepatīk neko lielā mērā, laikam tomēr es labprātāk klausos kādu smagāku glema mūziku. Man vienīgā patiešām mīļā dziesma šajā diskā ir "Goodbye Yellow Brick Road" - tituldziesma, kurā ir kaut kāda dievīga smeldze, kas atļauj dziesmu klausīties atkal un atkal, piemirstot, ka to izpilda visnotaļ nožēlojami patētiskais Eltons Džons. "This song has no title" ir foršs dziesmas nosaukums, tāpēc man šī dziesma arī patīk. Vēl šajā diskā ir "Jamaica Jerk-off", kas ir kaut kāda parodija par regeju, "All the girls love Alice", kas ņirgājas par lesbietēm (varētu padomāt, ka Eltonam kā gejam būtu liels pamats šeit izcelties!), "Your Sister can twist", kas ir kaut kāda 50. gadu rokenrola klasiska gabala kopija un vēl viens grāvējs - "Saturday night`s alright for fighting", kur Eltons Džons pierāda, ka viņš ir rokmūziķis un nevis veca zeķe, protams, viņa roks ir apmēram tikpat smags un traks, kāds tas varētu būt Bojam Džordžam, bet tas mani nepārsteidz. Vēl diskā ir kaudze citu dziesmu, kas nearko īpaši neizceļas, un kuru galvenā funkcija ir eksistēt. Patiesībā es labprātāk ierakstītu pilnu disku tikai ar šī albūma tituldziesmu un ne tāpēc, ka pārējās būtu tik sliktas, bet tāpēc ka tā ir tik laba.
music, 1973

Swingin` With Raymond

6
Šī albūma, iespējams, vislielākā vērtība slēpjas tā nosaukumā, gluži tāpat kā Lāčplēsim - ausīs. Maz, gaužām maz ir mūzikas ierakstu, kuru nosaukumos būtu pieminēts es. Nezinu, kāpēc tā ir sanācis, bet es neesmu laikam šajā ziņā pieprasīts. Esot kaut kāds latino izpildītājs Raymond, kuram ir arī albūms Raymond, plus grupai "Mental as anything" is disks "Cyclone Raymond", bet tas ir gandrīz viss. Turklāt - nevienu no šiem diviem izpildītājiem es patiesībā neesmu dzirdējis. Žēl gan, ka šis nav Chumbawamba labākais albūms, par spīti nosaukumam. Disks konceptuāli sastāv no divām pretējām daļām - pirmās 6 dziesmas tajā ir veltītas mīlestībai un pēdējās 7 - naidam. Ja visas mīlestības dziesmas būtu tik skaistas kā albūmu ievadošā "This Girl", es droši vien arī būtu svingojis ar Raimondu. Un tagad - the punchline. Zināmā mērā tās visas arī ir tādas kā "This Girl", bet taisni tādēļ es ar Raimondu nesvingošu. Vienveidīgi pārāk. Nevienai dziesmai nav izteiktu defektu, bet tās nav atmiņā paliekošas. Naida daļa ir daudzveidīgāka, tomēr arī nekāda izcilā tā nav. Tās galvenā īpatnība - pēc ilgāka laika Chumbawamba dziesmas ir patiešām dusmīgas un agresīvas, nevis deju ritmos ieturētas, vienīgi nekā interesanta tās nepiedāvā. Tad jau bezmaz "Ugh! Your ugly houses" kas nav pat īsta dziesma ir šī diska virsotne.
music, 1996

Wittgenstein

7
I`m too lazy to write about it so I`ll just quote from IMDb: "A dramatization, in modern theatrical style, of the life and thought of the Viennese-born, Cambridge-educated philosopher Ludwig Wittgenstein (1889-1951), whose principal interest was the nature and limits of language. A series of sketches depict the unfolding of his life from boyhood, through the era of the first World War, to his eventual Cambridge professorship and association with Bertrand Russell and John Maynard Keynes. The emphasis in these sketches is on the exposition of the ideas of Wittgenstein, a homosexual, and an intuitive, moody, proud, and perfectionistic thinker generally regarded as a genius." The film was ok, but I`m not that interested in philosophers that I`d find it exceptionally good. Stylistically it looked like it was a play and not a film - that was fresh. Everything else - not really.
film, 1993

Caravaggio

5
I just learned to know that when Derek Jarman died in the mid 1990s Chumbawamba recorded a tribute song for him. That`s just to show how everything`s connected in this world. This film didn`t seem too connected though. It was a series of episodes in the life of a Renaissance/barroque painter Michelangelo Caravaggio (not to be confused with the classic Michelangelo) and a love triangle involving him, his friend and a woman. Actually I wasn`t paying too much attention for the film made little sense and had too much description of cock touching for my humble taste. The film was alternative for sure, but even Wittgenstein by the same director was more interesting.
film, 1986

WYSIWYG

8
"What you see is what you get" bija Chumbawambas pirmais albūms pēc Tubthumper fenomenālajiem panākumiem un varēja gaidīt, ka tas grupas attīstībā būs kārtējais pavērsiena brīdis. Jau no pirmajām pirmās dziesmas sekundēm ir skaidrs, ka grupa nav radikāli nomainījusi savu darbības virzienu, atskanot "I`m with stupid" pirmajām taktīm. "Guess what? I`m with stupid. Guess what? `cos I`m with you." Koncertos tas ir viens no grupas galvenajiem publikas lecinātājiem un ne bez pamata - dziesma ir bombastiska un atmiņā paliekoša. Vēl šajā albūma pie ievērojamākajiem gabaliem pieskaitāmas kompozīcijas "Pass it along" (kurā izteikt aicinājums šo dziesmu nelegāli kopēt no viena datora uz otru), "Hey hey We`re the junkies" (kuras saturā nekā īpaša nav), Bee Gees kavers "New york mining disaster 1941" (tas nu gan ir smieklīgi - Chumbawamba kaverē Gibbsu brāļus), protams, vienīgais hītam līdzīgais gabals šajā diskā - "She`s got all the friends" (kas manā izpratnē ir galvastiesu pārāks par to "i get knocked down" gabalu), tas laikam arī viss. Tā kā diska garums ir zem 50 minūtēm un tajā ir 22 kompozīcijas, pašsaprotami, ka daļa no tām patiesībā tikai pārejas starp dziesmām funkcijas, taču arī starp tām ir tīri forši gabali - "www dot" vai "Moses with a gun" par piemēru. Lai gan šis albūms nekādi nav Chumbas labākais ieraksts - gan pirmie divi diski, gan "Anarchy" ir kopumā pārliecinošāki, pēc totāli garlaicīgā "Tubthumper" tas bija solis uz augšu, komerciāli gan, protams, uz leju.
music, 2000

Never Mind the Ballots

8
Desmit gadus pēc tam, kad Sex Pistols aicināja nelikties ne zinis par pautiem (bollocks), Chumbawamba paziņoja, ka nav vērts likties zinis par vēlēšanu biļeteniem (ballots). Patlaban varētu teikt, ka šī tēma arī mūsu novadā ir aktuāla, līdz ar to mazliet parunāšos par to. "Never Mind the Ballots" diezgan izteikti turpina gadu iepriekš izlaistā "Pictures of Starving Children" stilu - dziesmas, kurās parādās runāšanas gabali ar politiķu imitāciju. Atšķirībā no pirmā albūma, "Never Mind the Balots" ir izteikti vienots. Tas sākas ar radio raidījumu "Always tell the voter what the voter wants to hear", kurā piedalās liberāļu un konservatoru pārstāvji un kuri abi sola visu ko, noliekot līdz ar zemi savu konkurentu. Pēc tam "Let`s do the revolution" izņirgājas par pseido revolūcijām. "The Wasteland" stāsta par to, kā partijas piesaista par saviem atbalstītājiem dažādas minoritātes, lai tās pēc tam piekāstu. "Today`s sermon" ir mācītāja stāstījums par to, kā iekļūšana valdībā palīdzējusi viņam uzlabot savu dzīvi. "Ah-Men" ir atkal partiju politikas stāstījums. "Mr. Heseltine Meets His Public" ir uzbrauciens konkrētam britu politiķim un viņa uzskatiem. Līdz ar "The Candidates find common ground" notiek abu pretējo pušu vienošanās, ka viņu galvenais kopīgais mērķis ir ekspluatēt strādājošās klases. Noslēdzošais "Here`s the rest of your life" pieliek svītru visai vēlēšanu padarīšanai, atkārtojot pamatdomu, ka nekas nemainīsies, ka izvēles nav. Kopumā pieeja ļoti tradicionāli pankiska, pat "Toten Hosen" ar "Opium Fuer Das Volk" to izmantoja. Taču Chumbawamba galvenā īpatnība ir tas, ka tie ir vienīgie (man zināmie) anarho-panki, kuriem ir nospļauties par pankmūzikas formu. Pateicoties tam Chumbawamba albūmus var klausīties arī neatkarīgi no to izteiktā "message", bet vienkārši foršas mūzikas dēļ (turklāt šī mūzika nav truli vienveidīga un primitīva, kā tas ir visai daudzu līdzīgas tematikas grupu gadījumā). Lai gan iepriekš šim albūmam biju maz pievērsis uzmanību, jāatzīst, ka tas noteikti nav sliktāks par "Chumbas" debijas ierakstu, un tas jau ar nebija švaks.
music, 1987

Pictures of Starving Children Sell Records

8
Par spīti manai politikai rakstīt oriģinālvalodā, šeit par oriģinālvalodu uzskatīšu latviešu mēli, tā kā vispār mūzikā valoda ir salīdzinoši sekundāra. Tiesa, "Badā mirstošu bērnu attēli pārdod ierakstus" ir viens no tiem gadījumiem, kad teksti ir pat ļoti nozīmīgi. Ja nu kāds nezina, varu pastāstīt šo to iz šī albūma vēstures. Šis 86. gadā iznākušais ripulis bija pirmais Čumbas LP un tas lielā mērā bija veltīts neilgi pirms tā notikušajam pasākumam "Live Aid" - vienam no visu laiku ievērojamākajiem labdarības koncertiem. Čumba par šo pasākumu sajūsmā nebija un tālab arī veltīja tam šo albūmu. Varētu jautāt - kā tā? kam var būt iebildumi pret labdarību Āfrikas bērnu labā? Chumbawamba pārmetumi virknei mūziķu par šo pasākumu ir visai saprotami un tie izteikti albūma pirmajā dziesmā "How to get your band on television", kurā visādiem Poliem Makartnijiem, grupai Queen, Deividam Bovijam un Klifam Ričardam pārmet liekulību un piedalīšanos šajā pasākumā, lai spodrinātu savu pabalējušo vārdu. Vismaz gadījumā ar Queen (eh, mana bērnības mīļākā grupa) viņiem var pilnībā piekrist - pirms Live Aid šamiem sen nebija nekādu hītu un tikai ar šo koncertu viņi atjaunoja sabiedrības interesi par sevi, turklāt Queen jau nu patiešām nebija nekāda cilvēktiesību atbalstītāju banda (vismaz viņi uzstājās Dienvidāfrikā aparteīda laikā un nebūt nesatraucās par to, ka tur melnie tika "mazliet" diskriminēti, ka tik piķis nāk). Vispār šis albūms varētu būt vispolitiskākais ieraksts, ko es esmu jebkad dzirdējis, vienlaikus saglabājot pietiekami interesantu muzikālo saturu. Tādas kompozīcijas kā "Commercial Break", "Unilever", "Coca-Colanisation" un "And in a Nutshell" varētu izrotāt arī nepolitisku albūmu. Muzikāli ieraksts ir ļoti daudzveidīgs - "Invasion" ir normāls hard-core pankroks, "How to get your band on television" vispār nepakļaujas definīcijai, "British Colonialism & the BBC" ir mazliet etnisks pops, "Coca-Colanisation" - tipisks Čumbavambisms un tā tālāk. Ja man vēl tam ieraksta kvalitāte būtu labāka, vispār būtu superīgs albūms.
music, 1986

Tubthumper

5.5
Te nu gan man jāatzīst, ka "Tubthumper" nekādi nav mans iecienītākais Chumbawamba albūms. Tad jau pat "Readymades" ar pārāk deju mūzikaino vai "Pictures of starving children" ar totāli nepieradināto skaņu man patīk labāk. Protams, "Tuthumper" bija grupas lielais izrāviens - tā dziesma, kas saucas gandrīz tāpat kā albūms, patiešām ir visai lielisks gabals un tas abos Chumbas koncertos, kur esmu bijis klāt, spēja iekustināt publiku, kura neko citu par šo grupu nemaz nezināja. Arī otrs albūma singls - "Amnesia" - kopumā ir visai veiksmīgs, taču abās šajās dziesmās kaut kā tāda, kas parādās virknē labāko Chumbawambas kompozīciju, manuprāt, pietrūkst. Virkne gabalu diskā ir vispār nebaudāmi - piemēram, "Smalltown" ir vienkārši šausmīga dziesma. Un vispār - bīti te ir pārāk spēcīgi un savā ziņā trakāki nekā "Readymeidos". "Scapegoat" muzikāli ir gandrīz vai latviešu deju mūzikas līmenī, un tas ir ļoti bēdīgs līmenis. Praktiski no šī diska vērts klausīties tikai pirmās divas dziesmas - viena tā pati "i get no town" ("i get knocked down"), Amnēzija un vēl "Drip Drip Drip". Viss pārējais - miskastē.
music, 1997

We Are The Pipettes

8
"The Pipettes" ir visnotaļ jauka meiteņu grupa, kas izpilda visnotaļ jaukas 50-to, 60-to manierē ieturētas dziesmiņas. Savā ziņā tas, protams, ir stilīgi. Dziesmas ir foršas, lipīgas un es varu iztēloties, ka daudzas tā laika meiteņu grupas būtu tās ar lielāko prieku izpildījušas, turklāt pipetēm priekšrocība ir modernā aparatūrā, kas nodrošina augstu skaņas kvalitāti. Vienīgā vaina - pēc desmitās reizes dziesmas sāk apnikt. Nē, nopietni, es albūmu noklausījos neskaitāmas reizes un tagad vairs tā īsti nespēju orientēties tajā - pārāk daudz viss dzirdēts. "We are the Pipettes and we have no regrets" ir solījums, kas tiek izteikts pirmajā albūma dziesmā un tas tiek patiešām izpildīts. Par laimi man, šajā albūmā praktiski neparādās viena ļoti būtiska retro popa iezīme - pretīgas salkanas balādes, tā vietā tiek pasniegts vienkāršs un nepretenciozs optimistisks pops. Un tas, ka tas viss ir mārketēts sūds, par to man, protams, nospļauties. Tāpat kā par to, ka visticamākais šī grupa būs viena albūma fenomens, par kuru pēc pāris gadiem neviens neatcerēsies. Varbūt izņemot tos miljonus, kuri šo grupu neizdzirdēs arī tagad. Kaut gan patiesībā - ir taču forši!
music, 2006

Anarchy

8.5
Kas ir anarhija? Vikipēdija nāk man talkā ar šādu definīciju: "The word "anarchy", as most anarchists use it, does not imply chaos, nihilism, or anomie, but rather an anti-authoritarian society that is based on voluntary association of free individuals in autonomous communities operating on principles of mutual aid and self-governance." Turpat iespējams uzzināt, kādas formas anarhismam pastāv, un tās ir: Anarho-feminisms, Anarhistu komunisms, Anarho-primitīvisms, anarho-sindikālisms, kristiešu anarhisms, kolektīvistu anarhisms, eko-anarhisms, zaļais anarhisms, individuālistu anarhisms un anarhokapitālisms. Grūti tā precīzi pateikt, kura no šīm formām vislabāk atbilst tam, ko ar vārdu "Anarchy" saprot Chumbawamba, taču ir skaidrs, ka variantu pietiek. Gribēju jau teikt, ka Chumbawambas mūzika patiesībā neko anarhistiska nav, jo tajā valda noteikta kārtība, taču tad atcerējos, ka ne jau pēc haosa tiecas anarhisti, bet gan pēc brīvības no važām.
music, 1994

The Man Who Cried

6.5
Sallija Potere nav nekādā mērā radniecīga Harijam Poteram, vismaz, cik man zināms. Tas tā - informācijai un zināšanai. Taču filmā piedalās virkne cilvēku, kuri varbūt nav gluži pusauga raganim radi, taču ne mazāk par viņu populāri gan. To vidū jāizceļ galvenās lomas atveidotāja Christina Ricci (pazīstama kā Vendsdeja Adamsa), tāpat John Turtorro, Johnny Depp, Kate Blanchett un pat krievu kino leģendārais aktieris Oļegs Jankovskis (Stepltons "Bāskerviļu sunī", Barons Minhauzens). Taču līdzās spilgtajai aktieru buķetei jāatzīst, ka filmai nav gluži visas kārtis rokās. Jā, tā ir vizuāli perfekti nostrādāta, muzikālā daļa ar čigānu un tamlīdzīgajiem elementiem ir forša, taču filma ir bezdievīgi garlaicīga. Tā, protams, netiecas būt skaļa piedzīvojuma filma - galu galā "Cilvēks, kurš raudāja", ir stāsts par ebreju meiteni no Krievijas, kas divdesmito gadu beigās nokļuva Anglijā un izmisīgi centās atrast savu Amerikā nokļuvušo tēvu. Būtu lieki gaidīt te kādas pakaļdzīšanās un everģēlības ar pīrāgiem, taču filma, kurā galvenās lomas atveidotāja praktiski nerunā, īpaši labi skatītāja uzmanību piesaistīt nevar. Tā kā es tomēr neesmu fanātisks Džonija Depa cienītājs, tas vien, ka viņš "smuki izskatās", nevar manās acīs padarīt filmu interesantu. Patiesībā par paša Džonija personāžu filmas skatītājs neuzzina gandrīz neko - ja neskaita to, ka viņš ir čigāns un ka viņam patīk zirgi. Ja šo filmu vērtēt kā "tīru mākslas darbu", tā varbūt pat ir visnotaļ laba, taču kā izklaide svētdienas vakarā tā neiztur nekādu kritiku, pat ne tādu, uz kādu esmu spējīgs es.
film, 2000

Song for a Tailor

7
This is the same Jack Bruce who sang "In a white room with black curtains" a little earlier than he recorded this album of his own. In 1969 Cream was long dead (or short dead to be more precise, for Cream broke up in November 1968 and this album came out in September 1969) and Jack Bruce had no other options to survive in this harsh world than record music on his own. On "Song for a tailor" he didn`t choose a particulary unexpected approach, mostly sticking to blues rock he had already played in the Graham Bond Organisation and staying away from guitar rock, for not a single Eric Clapton is present on this record. His singing is pretty good though and the music has a decent groove going on. As it`s typically the case with bluesrock, this album isn`t about gigantic hits, memorable riffs or catchy choruses, it`s about feeling the groove, and the groove is there. Probably I`d find something else in this record, but it`s so darn hot in Riga today that I have no other option but to say that there`s nothing close to "Disraeli Gears" on this record but that doesn`t mean that it`s that bad, it`s just not THAT good.
music, 1969

Coming Up

6.5
Along with Oasis, Blur and Pulp this group of people with different sexual orientations know as "Suede" or "London Suede" (not to be mixed up with an obscure country musician named Suede and the legendary glam rock band "Slade") was at the frontiers of the emerging Britpop in early 90s. Actually "Suede" don`t seem to be playing the same brand of Britpop that their competitors were - they are much more lyrical than any other famours Britpop band. While "Blur" were more daring and willing to experiment, "Pulp" had a much stronger emphasis on synthesizers while "Oasis" was just a "Beatles" tribute band, "Suede" specialized in bitter-sweet rather slow songs sung in cat-like voice. I somehow can`t really connect myself with this band - I`ve listened to this album some four or five times and not a single song still seems to stand out among the rest for me. All of them aren`t bad, yet I don`t feel any signs of brilliance or genius in these songs. "Lazy", "Thrash", "The chemistry between us" and "Beautiful ones" are all okay, but who`s interested in being ok after all? One has interest in either those who suck badly or in those who suck perfect.
music, 1996

Walking on Glass

8
Iain Banks is a strange bird I hadn`t heard about until I bought this book of his. As I just read in Wikipedia he writes under two different names - as Iain Banks he`s a regulary literary fiction writer while when he takes the name of Iain M. Banks his books are pure science fiction. Still I guess that "Walking on glass", even if it isn`t science fiction per se owes rather much to this genre. The novel as three separate plots - one about a young wannabe painter named Graeme who has fallen in love with Sarah ffinch who`s dating a stupid biker (a perfect place to quote "Fountains of Wayne" with "Leave the Biker": "I wonder if that guy’s read one word that wasn’t in a porno mag") and who also has a very explosive homosexual friend named Slater who only talks about gay sex and gays all the time. Then there`s a story about Steven who has been building roads until now but he had to leave the job because of an accident where he got angry and slaughtered a cat and attacked a colleague of his. Steven believes his being on Earth is some sort of punishment for doing something bad in the intergalactic wars and now he only wants to come back, meanwhile he`s paranoid about everyone being out to get him (he`s surely more than one card short of a full deck, he`s not quite the shilling). The third story takes place in a strange castle where an elderly man and a woman are playing games and trying to solve a riddle: "What would happen if an unstoppable force encountered an unmovable object?" In the end everything doesn`t exactly come together as a piece of puzzle but everything becomes at least rather clear. A very entertaining book, although I`m not sure what the author meant to tell.
book, 1985

Modern Life ir Rubbish

8
I can leave my signature under the statement in the title. Rubbish! What a British word! Blur! What a British band! The Kinks of the nineties, the Jam of the Ninenies and even XTC of the nineties (although I haven`t listened to the latter at all), Blur have some charm that Oasis couldn`t even hope to have. They are perfectly capable of writing brilliant choruses without any remarkable lyrics - like the "La la la la la" on the opening "For Tomorrow". Overall this is a very listener friendly pop album despite the agressive title, with cool songs like "Star Shaped", "Chemical World" and "Sunday Sunday" rocking my life.
music, 1993

Tired of Hanging Around

7
Two years after we never got the reply to the question who killed the Zutons they`re alive again and kicking. From the opening "Tired of Hanging Around" till the ending "I know I`ll never leave" they remain the same Zutons some of us learned to love. The title track itself is very similar to "Dirty Dancehall" from their debut album. The first single of the record "Why Won`t You Give Me Your Love" doesn`t sound that much like the Zutons of old but sadly it has nothing to offer apart from the chorus - the verse part is rather boring and only the title line is very powerful. I like the second single of the record - "Valerie" - more, I know that it`s much more typical for the Zutons, but since I really liked their debut album it`s only logical that I like them when they`re closer to their former selves. At the moment the band is planning to release "Oh, Stasey, look what you`ve done" and I`m sure that it`s gonna be quite a big hit, yet for my taste it`s too slow. But at least it`s not as slow as "How does it feel" which is the closest thing this band has come to a ballad. The way their singer David McCabe is spitting out words is cool. Yet I`d prefer them to have more zuton-y songs, such like "Hello Conscience" and "Tired of Hanging Around" and less compositions in the vein of "I know i`ll never leave." I`m a punky person after all and not a sissy who enjoys Bon Jovi.
music, 2006

A for Andromeda

7
Since I`m in Andromeda state of mind I just couldn`t resist from reading another science fiction novel with the "A" word in the title that I found on by wife`s book shelf. It`s a book of her father`s, as I would presume, for she has never expressed much interest for sci-fi herself, as far as I know. In comparison with that "Andromeda strain" novel this one has some advantages. First, those two British fellows write much less "generic" than Michael Chrichton - of course, every sci-fi book has its share of cliche`s but this one seems to be in a better position than the other one. Then there`s another advantage - the story is organised in a more intriguing manner. Everything starts with a huge radio telescope detecting a signal from outer space. The signal is recorded and a scientist named Flemming decodes it as an instruction for building a huge computer that would be able to solve lots and lots of problems. The problem is that when the computer is created it starts taking over the people for they are willing to pay almost everything for the power the computer can give. One of the things He (the computer) does is creating a nearly human replica of a woman He has killed - a woman named Andromeda (or Andre). This Andre has much better capabilities than the average person yet she is a bit too human in order to work perfectly. Flemming tries to stop the machine for he realises that it`s only giving something to people, so it could take much more ir return. Flemming comes out as the winner in the end, while Andre dies, although she`s become almost 100% human in her behaviour and her death doesn`t come as a relief. One thing was very funny about this book, of course, for the super advanced computer used punch cards and teletype and communication with it was done by typing lots and lots of data through the binary code. That`s a thing most sci fi books suffer from - the employed technology becomes ridiculous quite fast, never mind how great it seemed at the time the book was written. Overall: the book ain`t bad at all, once again I can say that it ain`t no Vonnegut, yet it ain`t no Michael Crichton either - it`s better.
book, 1962

Match Point

8
I never thought this could happen to me. Come on baby, let me see. I`ve seen films by Woody Allen before but today he just knocked at my door. Everybody`s got something to hide except for me and my monkey. L-O-L-(a).
film, 2005

Two Sides of the Moon

7
Keith Moon is to rock music is as a a stark raving mad witch is to a medieval village. He`s loud, he`s proud, he`s drunk, he`s one of the greatest drummers of all times and, of course, he`s dead. Over his 15 years long career as a part of the Who Keith had earned himself a reputation of an unpredictable fellow with lots of boose and there`s no wonder that the same thing can be said about him on his sole album as an individual. He himself claims on a radio spot bonus on this record that "it`s one of the the brilliantly constructed album ever to come out of me", and he isn`t exterragating it by a bit. He also mentions that it could be also his first and last album as it also was, which is no surprise for a man of Keith`s lyfestyle. The record is an energetic barroom thing with lots of country music influences and terrible singing by Keith. He was a drummer and not a singer as you know. Out of the songs the real highlights are those that are included here as bonuses - I especially like "Naked Man". Here it`s not a problem that Keith can`t stay on key but there`s enough humour and groove to lift the song up. "I Don`t suppose" is the only emotional song on the record, although I gotta say that Keith isn`t exceptionally good even at reciting lyrics. In that case I`d prefer "Do Me Good" that a bit sounds like an early Ringo Starr song, which is no surprise, since RIngo has a lot of presence on this album and since Ringo and Keith had a lot of common drinking to do. I don`t suppose I`ll listen to this stuff much after this time but it`s bee a fun two hours with it and not every album can say that.
music, 1975

Death Walks Behind You

8.5
A truly classy hard rock album. Great organ work and brilliant guitar playing combine to a record that Deep Purple wouldn`t shame to have recorded. Songs like "Death Walks Behind You", "Gershatzer" and "Tomorrow Night" deserve to be remembered for longer than they were remebered.
music, 1970

Lord of the Flies

6.5
This is a story you may be already familiar with if you watch Simpsons regularily. You know the episode when the schoolbus crashes and the children are swept to a desert island and have to eat each other in order to survive. Actually I supposed this would be much more gruesome than it was. Basically it`s just a story for the kids where some of the kids are killed by other kids and the lord of the flies (Beelzebub in old Jewish) is just a pigs head on a stick and the Beast is a dead parachutist. The novel mostly revolves around the conflict between the positive hero Ralph and the negative one Jack with the chubby Piggy thrown in the middle of it. The whole thing is full of metaphors of course but I don`t give a damn about that, I only care that this isn`t particulary interesting to read, therefore I can`t say that this is the best shit ever.
book, 1954

Where Angels Fear to Tread

6.5
I find it quite funny when on the back of this book it`s mentioned that Forster was a coeval of James Joyce, Virginia Woolf and other great British writers. From a passage like this the reader might conclude that Forster was a revolutionary in the field of literature who has left a very serious legacy for the generations to come. In fact he seems to be just another leftist realist. Lydia has married into a wealthy high class English family but she doesn`t really belong there, especially after her husband`s death she seems to be misplaced there. The relatives of her deceased husband tell her what to do and how to do, but she isn`t really a smart person or a reasonable person. At one point she decides to go for Italy for a year, and nobody objects to that for in fact most of the nobles want her out of their sight. Yet when they learn to know that the widow of their beloved relative wants to remarry in Italy Philip, her brother in law, is sent to Italy on a rescue mission. Still he arrives late and Lydia has already married Gino - the son of a dentist, a man with no job and no prospects for life. But he doesn`t need a job or a profession - he has got a pretty face and now he`s also got a rich wife. Lydia doesn`t have much fun living with her new husband for it proves that Gino ain`t much better than the high class society, he locks her up in terms that she can`t walk alone, she can`t invite people to tea parties, and so she slowly fades and when she gives birth to a son she dies herself. After that the English family decides to take hold of the child for Lydias daughter from her first husband Charles takes interest in her baby stepbrother. Philip is sent to Italy once again, but this time his religious sister Heriette is taken along as well. They can`t persuade Gino to give the child away for money (nor does Philip really want to succeed) but then Heriette steals the child and accidentally kills it (for she`s about as good at handling children as I am at conducting classical opera).
book, 1905

Move

8
This is the first record of the legendary "Move" - a band so legendary, that it`s almost impossible to find its albums anywhere somewhere these days. Like almost every record of its era it`s full of hippy weirdness, flowers, love and rainbows (not gay rainbows though). From the opening track "Yellow Rainbow" there`s no doubt that this is sixties music indeed. But the next track "Kilroy Was Here" which reminds me of Styx isn`t trippy at all - it`s much more similar to the Kinks than to Donovan. "(Here We Go Round) The Lemon Tree" is a pop song that Manfred Mann could never record due to his lack of pop sensibility. "Flowers In The Rain" is once again a merry hippy song. Overall it`s really a very good album with very nice songs.
music, 1968

Fairytale

7.5
I didn`t really know that this fellow already existed back in 1965 but it seems that Donovan may be older than I thought him to be. This album has only one song that I knew previously - a cover of Buffy Sainte-Marie`s "Universal Soldier" which is one of the best folk songs I`ve heard in my life and certainly among the most impressive anti-war messages of the 1960s. Other songs include the moody "Colours" which sounds as if Donovan was at least 50 when he sung it. The lyrics to it are kind of dumb "Blue is the color of the sky when we rise. That`s the time I like best." yet it`s still a damn good song. Overall this is a nice little album that sure had no chance to change the world for it doesn`t strike the listener momentarily but is a record of well recorded and well produced hippy/folk music. Of course, in terms of lyrics he`s no Dylan or Cohen, but at least his voice is more likeable than that of Dylan and he`s guitar playing is more advanced than that on Cohen`s records.
music, 1965

Hunky Dory

8
This is the last album David Bowie recorded before he became really BIG. And by saying Big I mean an interstellar fame that Ziggy Stardust received. "Hunky Dory" in its essence is an album of piano pop, angry guitar riffs or metallic drumming are nowhere in sight. The biggest hit on the record is "Changes" with the overly optimistic chorus. The trouble I have with enjoying this album to the maximum level is the rather large number of non-catchy songs. In terms of content with this album Bowie sounds much more like Elton John than like David Bowie, and I can`t say that it`s essentially great but songs like "Life on Mars", "Queen Bitch" and "Kooks" still rule massively.
music, 1971

The Adventures of Baron Munchausen

7.5
Terry Gilliam certainly takes his time in directing films. In thirty years that he`s been in the business he has directed just 11 films, with two out of those being Monty Python films, while the two most recent films came out just last year. I am now actually pretty close to having seen all of his works - only "Tideland" (the latest film that hasn`t been actually released yet) and "Twelve monkeys" remain on my "to see" list, so I guess I can call myself pretty comprehensively educated in Terry Gilliam`s filmmaking. I had quite a lot of trouble getting this film in question, for it isn`t particulary popular and the first version of it I got was in Russian. Then I said to myself - who on earth would want to watch a Terry Gilliam film in some crappy translation? Not me, for sure. So I deleted it and completely forgot about this. But now, almost a year after my last unsuccessful attempt to watch it I managed to get this film once again, and this time in much better quality. Alas, I was hugely dissapointed when I found out that this version of the film was in fact... in French. Damn! Anyhow I decided to watch it even in French, for I doubted that I ever would find an English version. But some ten minutes into the film I thought to myself - why don`t I check whether the film doesn`t have a second audio track. And it did have a separate audio track in English indeed. And there was much rejoicing. So now I`ve seen "Baron Munchausen" in English. What is this film about? It`s about Munchausen, of course - the fool who tells his stories about strange adventures he has had. Now he`s old and wrinkled and his companions are just like him, but his heart is still young and still burning and he`s still capable of great deeds. And the world`s fastest man, Bernard, is played by Eric Idle. That`s positive. The film isn`t just funny, just like any Gilliam comedy it leaves you with questions and who cares that this is supposed to be a film for the entire family. In fact it`s quite similar to some other Gilliam`s works - most notably "Jabberwocky", "Time bandits" and "The Brothers Grimm". I can`t say that it`s the absolutely best film of his career, but it`s good enough for me.
film, 1988

Up The Bracket

7
A few years ago the Libertines were selling better than hotcakes and the entire world was raving about them. And then they split up. Or their lead singer died from OD-ing. Or there was some other reason, why the band split up. Anyhow, nowadays only very few people remember about how good this band used to be. I don`t mean that they`re forgotten, but if you`d ask the average listener what he thinks about the Libertines, most likely he`ll say: "Artic Monkeys rule!" or something like that.
music, 2002

Mighty Garvey

6.5
My acquaintance with Manfred Mann started when I was some ten years old and my dad put "Nightingales and Bombers" on a tape machine (by "tape machine" I mean the huge thing that played those large round casettes). I remember quite liking that record, but that wasn`t really recorded by "Manfred Mann" (the band) or by Manfred Mann (the fellow who gave his name to the band) but by "Manfred Mann`s Earth Band" (a later band founded by the same individual who was a real jerk by the way - as far as I know he was only the drummer in all those bands and not the singer, the songwriter, the guitar player or at least the girl that the latter three have occasional sex with. Yet how can I say - just a drummer. Is the drummer less important than the lead vocalist just because nobody cares about him and wouldn`t mind him exploding on stage? No, drummers are very important. Take Phil Collins, for example, or all those 17 drummers "Spinal Tap" used to have).
music, 1968

The Rutles

8.5
"The Rutles" can be called the equivalent to "One" by the Beatles, putting all the hits the prefab four had on one single disc. Still there is a tiny difference between the two - the Rutles never bothered to have other songs than those on this record. This is the soundtrack to the film that I liked quite much and there would be no reason why I wouldn`t like this record. First, I like the Beatles. Second, I like a good parody, and that`s what it is in essence. Neil Innes is very good at combining elements from different Beatles` songs, adding lyrics that could have been penned by the Beatles if they had been in a very silly mood and thus we have a record that even the Beatles themselves would have found to be pretty goood. Almost every song on this record could have been a hit, had it been recorded in the sixties and had the Rutles been a real band. My favourites include the sad and sweed "Between us", the goofy Ringo-styled "Living in Hope", the give peace a chance "Love Life" ("love is the meaning of life, life is the meaning of love"), the upbeat piano ballad "Another Day", the crazy "I have always thought at the back of mind - cheese and onions" and the tribute to "Get Back" - "Get up and go" and of course, the biggest hit ever - "Hold my hand", but on the other hand songs like "I must be in love" and others aren`t worse than those either. A very good record, not the best of the century surely, yet very enjoyable.
music, 1978

A fairly honorable defeat

8
It was several weeks ago when I went to a book shop in order to buy a book in English. I spent at least quarter an hour choosing, what book it would be - nothing apalled to me enough. I had nearly already bought one of Haruki Murakami`s novels when I decided in favour of Iris Murdoch, and now, after having read the book I can clap on my own shoulder upon a wise choice. "A fairly honorable defeat" portrays the lives of several members of London`s middlehigh society as they are put through a test by an unconventionally minded biologist named Julius King. Like it`s mentioned on the back cover of the book - people are just puppets in Julius` hands who punishes people for them being too vain. Rupert and Hilda are a happy married couple with quite successful lives and a black sheep for a son - Peter wants to quit Oxford and live in a different way than his parents had lived. Rupert`s brother Simon is gay and has been living with Rupert`s colleague Axel in a steady relation for three years now. Morgan, Hilda`s sister has just returned from the States where she had an affair with Julius King and by whom she was essentially forced to break up with him. Morgan still hasn`t gone over her husband Tallis, whom she left two years ago for Julius. Tallis now lives together with his father, who just happens to be quite a pesky person but who Tallis truly loves. Then there`s the problem that Peter who now lives at Tallis`s place is secretly in love with Morgan, who isn`t quite cold about her nephew either. But it would all be good for the lot of them, had Julius not decided to teach Rupert a lesson. You see, Rupert claimed himself to be a man of goodness and a man of good knowledge about what`s black and what`s white and he had even written some sort of a philosophy book. And when Julius started a sly game to make Morgan and Rupert believe that the other one of them is secretly in love with the other, all the good relationships between the heroes started to collapse about as beautifully as the twin towers. As for what I think about all this stuff - the book is mostly about one of the most important problems of the modern age - people don`t talk to each other, and a little white lie can turn into a heavy stone around your neck because of that. The ending isn`t as dark as it could probably be for Julius isn`t an evil mastermind, he just wants to prove his point, which he does perfectly. Although he puts the cards on the table a bit too late, so Rupert has enough time to drown himself. I can`t really say that everything in the book is particulary realistic, considering that Julius was sending Rupert letters that Morgan wrote to himself during their relationship while Morgan was receiving letters that Rupert wrote to her sister some twenty years ago - I seriously doubt that people usually write love letters in such a manner that they never mention any people`s names or events so there`s no way to tell that a letter isn`t exactly new. Still it is quite an amazing book with bright characters and witty dialogue.
book, 1970

Blackadder Back and Forth

5.5
Since I just couldn`t leave the Blackadder family this way - without knowing what became with them at last I decided to watch the special programme that was made for the beginning of the new millenium. The concept is old as time - Baldrick and Blackadder travel back and forth in time to meet historical persons and to talk to them. Those include Elizabeth the first whom we already saw in season two, some silly romans, duke Wellington at the battle of Waterloo and... even Robin Hood. It`s so silly to make fun of Robin Hood. Every one and their crazy grandmother have done that. And the biggest problem about it is the fact that the humour in this film is kinda dumb. I`m happy that there`s no news that there ever will be a new Blackadder film. Yet there`s one surprising thing about this film - Colin Firth appears as good ol` William Shakespeare in it and Kate Moss plays Blackadder`s love interest.
film, 1999

Blackadder Goes Forth

8
Finally the Blackadder clan comes to its logical end. No, Edmund doesn`t take a sword and kill the last of the McLeods, instead he spends his days next to the front lines of WW1 in the company of his trusted friends George and Baldrick. Well, maybe those friends aren`t really trusted and maybe they aren`t exactly friends either, but that`s not the point. I will be short for I am not wearing shorts: this is the best Blackadder ever. So, there`s not too much plot in here and some of the episodes are recycled - like the Bob - sex god superhero sequence. But I like the anti-war content, general Melchett is such a darling, and so is captain Darling. Then there`s Blackadders jokes about the war, about patriotism etc. I like it and I don`t care what everybody thinks.
film, 1989

Blackadder the Third

6.5
History hasn`t been kind to the Blackadder dynasty. Whilst the first of the Blackadder`s was a royal prince, the third Blackadder is nothing but a butler. Of course, he isn`t just a butler but a butler to the prince of Wales who amazingly turns out to be the same fellow who played the villain in the last episode of season two. In the first episode a very young William Pitt the younger wants to overthrow prince George whom he considers a no good money spender (who he surely is), and only Blackadder and his cunning plans can stop Pitt from achieving it. In the second episode prince George has agreed to be the patron of the first English dictionary, yet Baldrick accidentally makes a fire out of it and the whole episode consists of Blackadder trying to write a new dictionary to replace the original - and in the final we learn to know that Baldrick has burned an entirely different manuscript - written by Blackadder himself (by the way this was directly lifted from season two and the execution episode - only this time nobody wears a sack on the head). Episode three is about the French revolution and Scarlett Pimpernel - it`s not that great I gotta say. Episode 4 is actually a single very streched sketch - it`s about prince George who can`t tell the difference between play and real life. But I like the political content about the revolutionary stuff - it`s quite leftist after all. Episode 5 is absolutely worthless about Blackadder trying to find a wife for prince George so he would have more money but as you can probably guess it doesn`t go very well. And finally episode six is about prince George having made love to two nieces of duke Wellington and duke Wellington is ready to kill prince George. Blackadder duels Wellington instead of him, they change clothes and Wellington kills George for being a bad butler. Summary: not a particulary good season, there`s enough of good jokes but I`d love to have more from it.
film, 1987

Meds

6.5
I sometimes wonder how easy it is being me - I tend to have quite low expectations from most modern bands so their records aren`t likely to dissapoint me. Take "Placebo" for instance. I never cared much for them, so when "Meds" came out my reaction was quite calm. So, the possibly gay Molko character has a new record under his belt? The album starts with Molko`s cooperation with the singer of the band "The Kills" (I haven`t listened to that band much) - it`s catchy enough, alghough even I am able to recognise this as a very typical Placebo song. "Infra-Red" is another typical Placebo composition, although it`s good enough for me. One of my favourites is the third song on the album - "Drag" with its optimistic repetitive riff. "Space Monkey" on the contrary is some sort of crap, which once again reminds me of Roger Taylor`s solo work - and who would love to be compared to the drummer of Queen? "Follow the cops back home" is a REM-like composition, boring as hell but passable. "Post Blue" is much better (I don`t know why I like it but it seems to be a good song). "Because I want You" has something stolen from "Every me, every you" - funny how a band runs out of ideas and starts emulating its best. Like it`s usually the case with me I`ve once again given up going through the song list, especially considering that Placebo isn`t the most diverse band in the world. "Broken Promise" where Michael Stipe of REM assists Molko is even more boring than the rest of the record - which comes to me as absolutely no surprise, considering that I find Stipe to be one of the least interesting fellows in showbiz. To conclude: a very monotonous album, probably perfect for a "Placebo" fan, for me it seems to be just a Placebo record. I doubt that I would find any of their best works much better than this though - for it`s just not my cup of tea.
music, 2006

Frankenstein

6
This book is a legend, of course. It`s probably the first gothic/science fiction novel ever written and it isn`t the worst of the genre by any means. But I should have been living in a box in order to really enjoy it. The story isn`t flawless, the leading character is much too stupid for creating a monster and the monster itself is too fast evolving. A short summary: Victor Frankenstein is a man interested in natural biology and he just happens to create a living monster. Then the monster escapes from him and Victor almost forgets about its existence (the creature doesn`t have a name by the way). Then some two years later Victors little brother is murdered, and Victor has no doubt that it was the creature who did it. So he meets his creation and the monster tells him how he wanted to be good but how everyone was afraid and terrified by him so he became angry with his creator and started seeking revenge. After that the wretch (another word for the monster) tells him that he would be willing to leave for South America never to be seen again, if Victor would create a woman for him. So Frankenstein goes to England (he`s Italian/French/Swiss himself) and starts working on a new creature. But then he realises that monsters like that would spread all around the world in that case (it means that they were sexually reproductive) and that humanity would blame him for that. So he tells it to the monster, who gets angry and promises to be with Victor on his wedding night, after which he kills Victor`s best friend. So Victor returns home and starts preparing for the wedding - the monster`s words about being with him on the wedding night somehow have slipped from his mind. And you guess what? The monster kills Elizabeth, Victor`s wife, on their wedding night! Who would have thought of something like that! Anyhow the daemon tells Frankenstein that he`s very upset that the master was expecting to be happy himself when he knew that his creation was bound for long and painful suffering. And after that Victor starts following the creature all around the world and trying to kill him at which he doesn`t succeed. Silly, isn`t it?
book, 1831

Blackadder II

7.5
Hurrah! This is lord Blackadder the way I like him. Gone are the days of foolishly done hair and silly looks on the face. This Blackadder of new, living in the reigh of Elizabeth I is a much trickier fellow than his predecessor. In episode one we are treated through a tribute to Shakespeare`s "The 12th night" where Kate - a young woman - goes to become Blackadder`s servant after her father wanted her to be a prostitute, so she "could work without leaving the house", and after Blackadder realises that she`s a woman he wants to marry Kate, but he fails at that. In episode Two Edmund is made responsible as the planner of executions in England, and he has some trouble after having thought about work optimisation he has executed a fellow earlier than planned. In "Potate", episode 3, Edmund wants to impress the Queen by travelling around the Cape of good hope (in fact: going to France), only because of some accident he does go to the Cape indeed. In episode four Edmund is in debt to an organization of black monks. "Beer" is a jolly good drinking episode, probably the best of the series. The final "Chains", where Blackadder dies again is a bit of a letdown though. In short: this time around everything is very solid and there`s enough laughs in each and every episode, although it is really a sitcom in comparison with the first season that contained some outdoor scenes, yet since the comic level is much higher I can`t not appreciate that.
film, 1986

The Black Adder

6
The first season of Black Adder wasn`t particulary good although it did have some moments of brilliance. Atkinson plays too much of his ugly Mr Bean character here, he`s not witty enough for my taste I gotta say. He is the prince of the UK yet he doesn`t have any power and he is sly but he isn`t really clever, and mostly what he does is attaching penis-shaped armour and talking like his balls were cut off. I guess the series would be quite good, were it not for Atkinson himself - the other characters are no worse than in the other parts of the series. Every episode has some good gags but it doesn`t save the series as a whole from being unsatisfying.
film, 1983

Matching Mole

6.5
I`m not sure whether this was recorded before or after the bands leader Robert Wyatt fell out of a window and got paralyzed from the waist southwards but he still doesn`t need much of his drumming skills on this album. The record is very quiet and absolutely uncommercial (which is no wonder knowing that Wyatt rarely has tried to become a charts favourite on the course of his quite long career). The album opens with my favourite Matching Mole song ever (which isn`t that much of an achievement though for the band with two albums) - "O Caroline" is a very heartfelt and beautifully arranged ballad. The following "Instant Pussy" is much more daring with quite a few mood changes and weird laughing sounds (a bit similar to that on Wyatt`s solo "The end of an ear"). The third song - "Signed Curtains" - has some of the greatest lyrics captured on a record ever, mostly it`s just a piano with Wyatt singing the number of the verse, including the following lines: "And this is a chorus / or perhaps it`s a bridge / or just another part of the song / that i`m singing". On "Part of the dance" the band suddenly learns to rock out and does that pretty well. After that follows another song with the word "instant" in the title, this time it`s "Instant Kitten" - quite a good instrumental. That is followded by "Dedicated to Hugh..." - now that`s a song I don`t like, for it`s somewhat head-ache inducing. And the following "Beer as a braindeer" isn`t very apalling either. And in the end we are treated with another "Curtain" song - "Immediate Curtain". What`s with the song titles anyway? Perhaps there`s some sort of a story behind the album although that would be strange considering that most of the pieces are instrumental. Anyhow, I really enjoy the first side but the second side is too untrivial for my dumb taste.
music, 1972

On an Island

6
It`s really a shame for me to say this but I`ve lost something in my heart that I guess will never return - it`s the passionate and ever understanding love for everything each and every single member (or former member) of Pink Floyd has done in his life. Take this new David Gilmour LP for instance. Most of the experts say it`s nice but I can`t really enjoy it for I can`t find anything at least remotely fresh in it. If a musician has used the same musical ideas over and over again (and his name isn`t Angus Young) you have very little need to listen to his latest work if there`s plenty of better music in his back catalogue.
music, 2006

Pride and Prejudice

7
I`m not sure whether I expected this film to good or bad. As a rule I`m not too fond of movies about Victorian or Georgian England - I`m not really the most sentimental fellow in the world and I didn`t like the first 50 pages of "Sense&Sensibility" that I managed to read (yeah, I know that it`s a different book). But on the other hand I tend to enjoy non-Hollywod movies better than those coming from the factory of dreams. This film proved to be neither exceptionally bad nor exceptionally good. There`s this family of quite good but not great origin that has five daughters in the right age to get married and everything seems to be going perfect when a very rich fellow comes to their village from London, yet his prejudiced friend named Darcy (and recycled for "Bridget Jones`s diary") forces him not to marry the oldest of daughters but to return to London. Meanwhile Darcy himself falls secretly in love with Elizabeth, the second daughter and the hero of this film (and most likely - also of the novel behind it).
film, 2005

Screamadelica

4.5
I somehow always thought that Primal Scream was a heavy metal band - something similar to "Slayer" or "Pantera". When I saw this band compared to "The Stone Roses" this morning, it got me quite surprised. So I decided to give a try to the band`s most famous album - "Screamadelica". The first song seemed to introduce me to a Britpop band that I had somehow never heard. "Movin` on up" may not be the most catchy song I`ve ever heard and it sounds as it was taken from the B side of a "Rolling Stones" record. As a matter of fact, I would have nothing against it. But when I came to the second song on the album - "Slip Inside This House" it made me regret deciding to listen to this band. What is this shit supposed to mean? Is this some of the stuff you listen to at the Hacienda while consuming purple pills? I definetely think so - this is the case of britpop meeting house music. And you know what? I don`t like house music at all! "Don`t Fight it, feel it" as you can probably guess from the title, is worse. The Beatles influence isn`t there anymore and all there is is some ugly synth patterns - a mix of house and trance I presume (for I don`t know much about either). Most of the following tracks aren`t decent rock music either - it`s just some crap for potheads of the 90s. When I hear songs like "Come Together" on the radio I usually change channels. Although "Screamadelica" is considered to be one of the most important records of 1991 (alongside "Nevermind") in its unique mix rock and dance, I can only find something for me in songs like "Damaged" or the already mentioned "Movin` on Up" where the dance influence can`t be felt at all. On other songs, for example "Higher than the sun (A dub Symphony in two parts)" I feel that I`m listening to an ugly version of "Depeche Mode" and not being a fan of the real DM I have nothing to find in a band like this one. Especially when it is performing "dub symphonies". I guess it could have been better had I listened to the metal outfit that I had mixed up with this band - "Primal Fear".
music, 1991

Daniel Martin

6.5
I bought "Daniel Martin" when I was in London something like one and a half years ago. My logic was the following - a huge book that`s written by the author of the masterful "The Collector" - how can I deny myself the pleasure of reading it? Yet upon my return I somehow just couldn`t force myself to start reading it - it is very thick after all and I usually prefer smaller books. Yeah, I know that it sucks judging a book by its size but I have been observing a tendency that big books tend to be interesting in less cases than smaller books - because it`s hard to maintain a high level of a tight story for something like 700 pages.
book, 1977

Main Street

7
Wizzard was a band which was lead by Roy Wood - the leader of "Move" and the founder of "Electric Light Orchestra". Until today when I first listened to this record, I knew absolutely nothing about it and even now I don`t know much which is no wonder, since the sound of the band has failed to impress me much. The band`s style is a synthesis of pop/rock and jazz that sounds like it came from the era of Louis Armstrong. The opening "Main Street" has a nice little melody going on and it can be described as fresh and pleasant. The next song entitled "Saxmaniax" (not "Sex maniacs" although that`s also a good title, especially for a jazz-old time music piece) is an instrumental with a strong groove. "The Fire in His Guitar" switches away from jazz influences and sounds like it was recorded by some hard rock/prog rock performer - ranging everywhere between "King Crimson", "Led Zeppelin" and "Dream Theater". "French Perfume" is once again jazzy but it`s a bit too avantegardish for my ears (if I write avantegardish I mean that it induces pain in my ears). As a whole it is quite a solid effort, which can sound almost like everything (for example, the bonus "Ball Park Incident" sound exactly like "Slade" while the other bonus - "Carslberg Special" could have be recorded by "Renaissance").
music, 1976

Jazz

7
How I love the beautiful days when I was young, the grass was green and Queen was keen to crash your spleen but there was no Ween and it was so mean for you to be seen by your school`s dean after you`d been doing something teen. So, I`m not a great poet but I once participated in a competition at poetry.com and my poem was selected for a book of crappy poems by people willing to pay for their poems being published among other pieces of crap that everyone could have written.
music, 1978

Yeah

5.5
It may very well be the case that the record that I listened to was just a bootleg and not the official release but since the bandmembers themselves said that only little bits that the average Joe would hardly notice were added after the album got leaked on the Internet I guess the version I got will be good enough for me to cristalize an opinion about the name Def Leppard`s album of covers. The album starts with a cover of Sweet`s "Hellraiser". I`m not familiar with the original for I don`t rank Sweet among my favourite bands but it seems to be a decent AC/DC style song. "No Matter what" was originally performed by Badfinger but the Leppards make it sound like a Bryan Adams composition (and as you know Canada already apologised to America for Bryan once). "Rock on" is a David Essex song (I don`t know more about the fellow than his name) - it`s typical album filler. Next comes "Hangin` on The Telephone" from Blondie which has lost its new-wavish feeling and has become just an average dumb rocker. T-Rex`s "20th Century Boy" is good although I still prefer the cover by "Placebo" from "Velvet Goldmine". David Bowie`s "Drive-in Saturday" sounds good but is too much of a power ballad for me. I won`t go on for I`m too lazy for that but I`ll briefly mention that "Waterloo sunset" - a cover of the Kinks song is the best piece on the album yet it doesn`t come anywhere near the original. In comparison to Ozzy Osborne`s album of covers the Leppards are at least in a good form but they just don`t have the good style - their vision is very limited and most of the songs sound similar despite the diversity of the source material. Maybe it lies in the fact that the Leppards haven`t produced anything impressive since the 80s. Just like Ozzy.
music, 2006

Whatever People Say I Am, That`s What I`m Not

8
This is going to be an interesting observation. In late January the arrival of "Arctic monkeys" on the scene of popular music is considered to be at least as important as that of "Oasis". I wonder where the Monkeys will be in... say 5 years. Probably they`ll be lost on a dusty shelf next to the last LP "The Monkees" ever recorded. But perhaps they`ll be bigger than U2, bigger than "The Chili Peppers", bigger than the still living "Rolling Stones". Who knows?
music, 2006

Love Travels At Illegal Speeds

7
Today, on January 23, 2006, I`m listening to the new Graham Coxon album, released on March 13, 2006. How can you explain that? Either I`m very close to Coxon`s record company (or G.Coxon himself for that matter) - and that`s a thing I wouldn`t mind as you can probably guess; or there are other options. I`m not sure whether Coxon is still a total drug addict like he was in his Blur days which were probably really blurred but I`m sure that he hasn`t lost the golden touch he once used to have when writing songs. His new single "State of mind" (which is coming out in February) doesn`t impress me though. As a whole the record is quite agressive and a bit punky with Coxon sounding like Johnny Rotten quite often. I like the beatlish "You & I" a lot, that`s the best song on this disc in my opinion. Maybe it`s not entirely beatlish - it`s more something like Beatles meet Lou Reed. "Gimme Some Love" sounds as if it was taken directly from "Never mind the bollocks", especially if you change its title to "EMI" or something like that. On some tracks Coxon doesn`t try to be a big punkster though and then he sounds like on "Don`t believe anything" - boring. From the sentimental songs I`d probably choose "See a better day" for my collection of Coxon`s best, it`s moody and nice but not exceptional.
music, 2006

Four Weddings and a Funeral

7.5
This film was quite big when it came out, but I didn`t watch it back then for I was some 11 years old and I didn`t like films with the word "funeral" in the title. You see, I automatically assumed that such a film would be too depressive for my taste. And I may have been right. But now I`m not 11 anymore, actually I have doubled my age since 1994, so my preferences in a film have also changed. I don`t mind a film if it revolves around four weddings (and a funeral). I don`t mind Hugh Grant`s looks. In fact I`m not so sure anymore about the reasons for me not to like him. So, he is a sugary-sweet good-looking nice guy but why would that bother me? Will I come over as being gay for liking films with good looking actors? If that`s the case I`ll probably only watch Latvian films till the end of my days, just to be sure that no one thinks that I`m gay.
film, 1994

Love Actually

8
Strange, so strange. Who would have thought that I would find this film good? Let`s think logically, for indeed we are people that never - I say never - base their opinions entirely on the "it`s so cute and cuddely" kind of attitude. No, sir. First, we have the facts. And what are the facts? "Love Actually" actually is a romantic comedy. You probably know what a romantic comedy tastes like. You take your two teaspoons of Jennifer Lopez, add a knife`s end of Matt Damon and here you have it - a romantic comedy. A film of this category is usually recognizable by a complete lack of funny moments in it. And what can you expect from a romantic comedy starring Hugh Grant (oh, he`s such a cutie! - pathetic) and Mr. Colin Firth? "Bridget Jones`s Diary" would be the correct answer. But since I answered the question myself, no prize will be give. Screw you, Mr. lucky one! I don`t really why but I don`t like Hugh Grant at all. Maybe it`s because of my admiration of Johnny Depp. No, I hope not. But the fact is that Hugh Grant`s pretty face can`t be found on my "top of the poops" longlist. I do like his British accent and I can`t blame him for being a bad actor but he somehow doesn`t snap it for me. Still this film isn`t actually about Hugh Grant. Yes, he does play the prime minister of UK and he says some pretty straightforward things to the president of the United States, maybe that`s the reason why I have nothing against Grant`s performance in this film, but he still isn`t the true star of this film. Who is then? I don`t know. I like the probably bisexual dude at the art gallery, he`s cool and he looks like a fellow named Maanis I briefly know. Then there`s this funny guy named Colin who thinks that if he`ll go to America all chicks will want to have sex with him just because he`s British. Still the aging pop star Billy Mack is probably everybody`s favourite. Who else would have sung the brilliant "Christmas is all around" if it wasn`t for Mack? Who else would have not given a damn about anything sacred in this world? I don`t mean to say that this is a film of pure genius, that something like this can`t be repeated by anyone, anywhere and anytime. But this still is one of the best romantic comedies I`ve ever seen. And I feel such a total loser that I watched it alone and not together with my girlfriend who was studying for some exam. For this is a film to share with someone you love.
film, 2003

Chocolat

8.5
It had been... days since I last watched a film with Johnny Depp, so I had no other choice but to watch this film. Actually I watched the first half an hour some weeks ago but then I thought - no, this is the kind of film to watch together with my girlfriend and not all by myself. Only she showed little interest in watching this film together with me. So I had no other option but devoting a lonesome evening to Johnny Depp alone. Well, maybe this isn`t really a film with the highest amount of Johnny on screen ever but this is a film with Johnny Depp without a doubt. The message of the film is quite clear - what you do is what counts and not what you don`t do (for example, helping a woman to leave her abusive husband is better than fasting before Easter). The film has some perfect acting, including Juliette Binoche, Judy Dench and some other actors I`m too lazy to look up on the IMDB. Anyway, the film was beautiful, I was close to tears in the end, but I have no time to write about. Who am I to spend my days writing about films that lots and lots of better ones have praised before me. As if my opinion mattered. As if life was worth living. Probably it would be the best for me to go home and eat some chocolate. Man, do I love chocolate! And Johnny Depp.
film, 2000

The Remains of the Day

8
I guess if you`re name is Kazuo Ishiguro most people upon seing momentarily imagine samurai, geishas, sake, sumo wrestlers and lots of hentai images. And after that you spend days and days convincing a person that you`re not Japanese. You can even write a book from the viewpoint of an elderly English butler and still the readers will await Kurosawa appearing in the novel. The hero of the novel, named Stevens, has been a butler at Darlington Hall for some three decades. Now he goes in his masters - an American gentleman`s - car on a journey through England as the first travelling vacation of his life. He doesn`t go very far though and most of the time he still thinks about the glorious days of the past. Not that his past had any glory at all - butlers rarely make history after all but he can philosophise about different great butlers of his days and about his master - the late Lord Darlington. As the book proves, a perfect butler is only remotely human - he doesn`t have any emotions, any opionions, he`s a monster who can`t love anyone but his master. At first Stevens seems to be a normal fellow but as the book gets closer to the end and he glorifies everything his master the reader learns to know that Stevens isn`t really sane in fact. That`s quite a scary book, although nobody gets mutilated, killed in obnotious ways, no-ones eyeballs are squeezed and made into jelly but I still found it very very scary. And very English. Too English I even guess. The whole butler, housekeeper shinanegan is just a lot of bullshit IMHO. A proletaric folk doesn`t need that! Let`s follow Marx, let`s follow Lenin! Well, maybe not, but I still don`t like people of Stevens`s kind. Not that I must like the hero in order to enjoy a book, but the way he treats people and his impression of the world make me shiver.
book, 1989

12x5

6.5
Back in the 60s the Stones were considered to be a dirty and angry rock band and not a bunch of old bafoons as it is the state of the arts today. And no wonder why - who else if not a band of angry misfits would perform such songs as "Around and Around" (a cover of Chuck Berry) or "Suzie Q"? Ok, that`s not really heavy and that`s not really brave but maybe it was in 1964. On this record the Stones don`t really sound like the Stones we love the most - for they write little of their own material and mostly stick to the rhythm and blues patterns without daring to pull off some less expected numbers. The performance is usually quite good but the music itself is a bit too powerless for me - it`s a thing I find perfectly adequate for a band like "The Hollies" but the Stones seem better suited for being angry than for being calm. "It`s all over now" is the best song on the album but it`s a bit too poppy for my first day at work in 2006.
music, 1964

Wallace and Gromit in The Curse of the Were-Rabbit

8
There`s something about this rabbit. I started writing my impressions of it yesterday but I somehow couldn`t get past the first sentence. Probably it was because I couldn`t concentrate for 100% since I was at my sisters place and everybody was talking all the time. Still it didn`t disturb me to do a bit of programming - which without a doubt is a much more demanding task than writing my own factoid. So it was maybe because of me being cursed by a were-rabbit, just like Wallace was. Then the press first learned to know that this cartoon was soon coming out I thought - hey, how come I not know anything about Wallace in Gromit if everyone considers this film such a huge event? Later on I learned to know that these characters also appeared in "Chicken Run", quite a famous cartoon about poultry but it was certainly too pale for my taste. This one was much better - the whole situation with a competition for gigantic vegetables may be a bit odd, and so would I describe the hunter fellow competing with Wallace for being the best rabbit catcher, but who gives a damn? At least there was no patriotic American cock in this film. Or a penis as a matter of fact. What we have here is some nice British actors, some nice British humour and one of the lead actresses from "Corpse Bride". I don`t know whether you`ve noticed that but I watched cartoons for two days in a row. And you know what? I liked them more than most of the films I had seen recently. I can`t really remember when I saw anything as jolly good as "Corpse bride" and "Wallace and Gromit". Ok, there was "3-Iron" but that comes from a completely different culture, and it offers something different from what you would await from American or even European films.
film, 2005

For Certain Because

7.5
The Hollies are virtually unknown in Latvia but it isn`t neither an advantage nor a disadvantage. Among the bands of the British invasion the Hollies don`t stand out as one with a particulary heavy sound. Oh, now, you won`t hear Graham Nash shouting that he can`t get no satisfaction. As for myself I`m not sure whether I prefer bands with a harder or with a softer sound. Probably it differs according to the mood I`m in at the moment of listening to a record. Today "The Hollies" sound perfectly adequate but I`m not raving mad for their poppy sound. "For Certain Because" is certainly my favourite of their records because there`s a lot of pretty songs on it. Examples include "What`s Wrong With The Way I Live", "Tell Me To My Face", "Stop! Stop! Stop!" But the most perfect song on here is "High Classed". It`s just so moody that I can`t find the right words to explain just how much I like it. The melody may be quite a simple one but I don`t give a damn about that. "Peculiar Situation" is a bit too sappy for my taste, although it has a nice chorus. "Ain`t this a peculiar situation? We`re lovers but we don`t make love." Another nice song is "What Went Wrong". Basically this album has amazing vocals, provided mostly by Nash, and a lot of uplifting lightweight bubblegum. "The Hollies" never made a revolution in music, they were never groundbreaking but they surely knew how to make a good album, despite being a bit too sacharine like for me (at worst they are close to "Mannfred Mann". As a matter of fact I like MM some time ago - not Manson but Mann, of course - but listening to their 60s songs is a terrible experience for my ears now).
music, 1966

The Lion, the Witch and the Wardrobe

5
I was a little boy when I read this book first. At that time reading in Russian was to me something similar to what reading in English is today but I managed to read the entire 7 book "Narnia" series which I got circa 1994 on Crimea. As you can probably guess I didn`t have much interest in these books after that for quite a while - and why would I. The first time I really remembered of Lewis was when the first film part of "Lord of the Rings" came out and then I thought - why wouldn`t they make a film after "Narnia" as well. Then something like year or so ago I watched a TV version of "Prince Caspian" which sucked big hairy... bears. And now when I intended to watch the first of the "Narnia" films on the big screen I thought it a good idea to reread this part of the book. As a matter of fact, todays, more than two weeks after the repeated reading I still haven`t seen the film. Maybe I will see it before 2005 ends, maybe I won`t, it still won`t change much. The book itself is a story about four children travelling through a wardrobe into a fantastic land where they have to fight the evil within themselves and a white witch. As a whole the book is too targeted for children and has a bit too much religious nonsense - it`s just like a kids bible with the crucifixion and resurrection of the lion. Although I still stay with my words that "Lord of the Rings" isn`t a book for adults, I have to admit that "Narnia" is intended for a much younger audience - its modern day equivalent would be Harry Potter. The storytelling is so preacherous that I can`t really enjoy this book. And what I hate most than all is that only because of having been written first this is also considered the first book of the series. I proudly stand as a supporter of "The Magician`s Nephew" as the first book (and it is certainly a much better written novel than the one about the wardrobe). If I had to order the books according to their quality it would probably go like this:
book, 1950

Rapture of the Deep

6
The Purples are still rolling. Their lineup changes between almost any two albums yet the sound remains the same. Concerning "Rapture of the deep" this sound is pretty much the same as it was on "Bananas". And who would wonder about it - Ian Gillan`s pipes aren`t as powerful as they used to be and he can`t pull off some "Fireball"-like stuff. But he can be an angry granddad if nothing more - his angry growlings about "MTV" and how old bands can`t get their new songs on TV or on the radio. In terms of lyrics this album is straightforward as an arrow - it seems to me a bit that Gillan has for once thought that he may have a little statement on the latest record. But I don`t like "Deep Purple" for the message. I love "Deep Purple" for the loud guitars and for Gillan`s voice. I`d probably say that "Money Talks" is the best song on the album but I still can`t say that it`s particulary great. Maybe there`s little difference between this and the previous album but "Bananas" was a much more relaxed and uplifting record. It was funny while here "Deep Purple" sometimes sound like "Brutal Planet"-era Alice Cooper. And that`s not a good sign for a band that once did "Highway Star" and the "Speed King".
music, 2005

The Real Thing

8
I certainly remember having started to read this play quite a long time ago. Especially I remember it because of an episode where Max, a successful actor, talks about his problems selecting his favourite music for a radio programme because the only thing he likes is low quality pop music. If he was a fan o "Pink Floyd" it would be okay, but he was mostly addicted to bubble-gum stuff and music of the quality of The Everly Brother. Another moment I remember is also about music - it`s when Henry, a playwright, tells how Bach has stolen from Procol Harum and can`t even get the notes right. Apart from that the novel is quite a witty story of love and betrayal, with a particulary grotesque character of Brodie who`s gone to prison for lighting fire to a war memorial and who can only think in revolutionary categories but in fact he`s acting like this only to impress Annie, Henrys wife. Since I`m a fan of Stoppard`s I probably can`t dislike this play. Or maybe I`m a fan of Stoppard`s because I like his work, I don`t know. But "The Real Thing" is a real thing in deed. I`d love to see it on stage.
book, 1982

Franz Ferdinand

8
I`m not sure why I had never listened to this record in its entirety before but that`s a solid fact. While listening to obscure and occasionally completely unknown bands I somehow missed the most popular record of the previous year. Probably it`s for the best for I can judge it now more clearly than at the time when "Take me out" was constantly played on the radio. Still I don`t have much to say - FF did have a really fresh sound on this album, the provided some bombastic tracks which meant fun, fun, fun and the opening "Jacqueline" sounds like Leonard Cohen for the first minute. Yes, and "This fire" is my favourites song on the album.
music, 2004

Back To Bedlam

6
James Blunt may be one of the most successful performers of 2005 but his album lacks emotion and sticks to patters that leave no doubt that every beat in it, every sound is perfectly calculated in a way so teenage girls will like him. In terms of sound James Blunt is a replica of Coldplay with Elton John for singer done by the record industry. The big hit on this record surely is "You`re Beautiful" which is beautiful for sure and I have to admit that I like it as a sort of dirty pleasure. The tempo on most of the songs is slow and uninspiring. "Wisemen" sounds as if it was lifted straight off "Electric Fire" by Roger Taylor (I kinda like when Blunt changes his intonations for a few seconds for something pretty British and says "dirty bastards" though). "Goodbye my lover" is the piano equivalent for guitar strumming - it has close to no melody and sounds particulary silly. If James Blunt was a Leonard Cohen it would be perfectly fine but he ain`t no old Canadian Jew. "Tears and Rain" sounds ripped off from some oldie, maybe from James Taylor. Intro to "Billy". I just found out that James plays a lot of instruments on this album but that doesn`t really change anything. The album has catchy songs, it`s polished to perfection but it just doesn`t click emotionally and that`s a huge problem.
music, 2005

One Way Ticket To Hell... And Back

7
Special author note: I`ve changed my mind and now I`m ready to accept this as a really fine record. I`m not sure why I gave it such a very low rating in the first place and I`m too lazy to re-read what I`ve written here, so take my word - "One way ticket" is a real fine record after all. Still, since it probably depicts some of the feelings for the record I had something like 50 days ago, I won`t delete everything written below. Why would I? "Girlfriend" still has a ZZ-Top riff though.
music, 2005

A Singsong and a Scrap

8
I wonder why "Jesus H Christ" is the only record I`ve written about in this factoid. Considering myself quite a fan I don`t find this normal so this situation is going to be changed. And a brand new album from the Chumba camp is the perfect occasion to do just that. "A singalong and a scrap" is yet another record where the former punky anarchists use folk music as a weapon targetting their goals. If you didn`t know that they are a bunch of anarchists you`d never guess. You`d probably never know that the beautiful romantic "When Alexander met Emma" is a song about a couple of anarchists who wanted to asassinate the president of the US. "Fade Away" is another beautiful song, which sounds a bit like sober "Pogues" without Shane McGowan. "Bella Ciao" is done acapella without the bombastic feel of a live performance. When I heard it first I didn`t like it at all but after repeated listens I found out that what I first thought to be a failure may be an improvement after all. The opening "Laughter in a time of war" is also quite good. Heck, I like this record! And it`s not only because I like the message - I enjoy the performance even without it! This may not be a breathtaking experience, it doesn`t expand your mind and it doesn`t strike you instantely as a genius piece of music but it`s very solid and I like it, as I already said.
music, 2005

Playing The Angel

6.5
If you don`t live and die for Depeche Mode you`re worth nothing. If you haven`t gone through a stage of your life when Depeche Mode was a symbol for everything you stood for you`re either a retard or you`re still pre-teen. If you don`t know by heart the names of the band members you don`t deserve a name yourself at all. The only excuse for not worshiping Depeche Mode is having switched to "The Cure" instead.
music, 2005

Unguarded Hours

7
This starts of as a romantic comedy with a clerk and a wannabe lawyer Norman falling in love with a girl he meets in an art gallery. After spending too much time with her he gets fired from his work and ends up living with his aunt in a small town called Selchester. His love life doesn`t go particulary well, especially after he sees the woman of his dreams performing oral sex with her sisters boyfriend. So Norman goes home very sad and falls into the hands of a weird lodger of her aunties - a bishop with a lot of titles but without a church, without a religion. Yet this strange fellow ordinates Norman as a bishop as well and so Norman decides to give it a shot and become a clergyman. He goes to a thelogical college where everyone turns out to be gay and everyone has a female nickname and sodomy is practiced everywhere. Meanwhile Norman has a relationship with his first girlfriends sister, named Cleo, she`s in love with him therefore he obviously isn`t. The father of both of the girls is a dean who doesn`t believe in god and has made a lot of money from his God-mocking books. Norman dies in the end jumping from the top of a cathedral. This clearly ain`t the funniest book I`ve read in my entire life and some of it`s parts may a bit too obscene for my taste but easy to read and a bit funny it is, why shouldn`t one like that kind of books?
book, 1978

Mixed Bag

7
Wild thing - you make my heart sing! That`s the song you most probably know The Troggs for. And you`ve also heard a cover of their another song - "Love is all around" was done by "Wet Wet Wet". But none of these tracks can be found in a "Mixed Bag". No, Mr. Mister! But that doesn`t mean that you won`t find anything useful in this bag. If you happen to be a romantic person you`ll probably find something in "You can cry if you want to" which goes in the same vein as "Love is all around". "Say Darlin`" is dumb but fun. "Marbles and some gun" is a typical song for an oldies collection. So is "Little Girl". "Purple shades" is a bit better than the two songs preceeding it. "Heads or Tails" is the most likely candidate for being the best song on the record, although it is also primitive like hell. "Hip Hip Horray" is good, although dumb once again. Yet who would await anything else from some troggs?
music, 1968

Charlie and the Chocolate Factory

7.5
This was the first time I went into the territory where Roald Dahl doesn’t write scary stories on taxidermists and butchers but switches to children instead. After having watched the film less than 24 hours ago I probably am no qualified enough to compare what Dahl wrote to what Tim Burton did. In terms of character development there’s a significant difference between the film and the book. While Dahl’s Willie Wonka is just an eccentric fellow Burton makes him a creepy man with a twisted mind. But that doesn’t necessary mean that one of the two Wonkas is better than the other. The ending is also different, and it has a lot to do with Wonkas character – here he simply invites Charlie and his whole family over to the factory so they would live with him and doesn’t do any nonsense. I got to admit that the film ending was better (apart from the meeting the father scene). Although I can imagine why Roald Dahl has become a classic in the genre of books for children, I can’t really see myself a fan of his. Why not? This fairytale has a storyline much to linear and an ending much too trivial for my taste. Ok, the whole factory was designed in Dahl’s mind perfectly, so was Charlie’s family, and the archetypical characters were really good. So I don’t know why I’m so critical about it. Probably the best choice would be just finishing the review and run away like a sissy.
book, 1964

Revolver

5
Yesterday all the troubles of Guy Ritchie were so far away, now they look as they are here to stay. Do you know what his troubles are? If I have to answer in one word I’ll just say – Madonna. If I have to answer in more than one word I won’t be able to give you an answer for I don’t remember her full name and the Internet is out of order right now. Anyhow, you probably got the point already. By the way, I don’t really mean that his latest films suck because he has married a formerly attractive pop star. No, the problem is much deeper. I guess Guy Ritchie has somehow come to the conclusion that he is a serious filmmaker and that most people consider him to be shallow but he isn’t shallow at all. With “Revolver” he tries to establish a link between an action film/comedy and a serious film. Jake Green (played by Jason Stetham, you probably remember him from “Transporter” – in case you’re younger than ten that is). The worst thing about the film is that it is uninteresting, never before was I so close to falling asleep while watching a Guy Ritchie film. Oh, no, he was the master of hooking the spectator to the screen but nowadays I can’t see any difference between him and most directors. The plot is twisted, that’s for sure but the twist makes very little sense to me, actually being too pretentious for such a primitive film.
film, 2005

Mind Games

8.5
I`m not quite so sure why but this is my favourite album by John Lennon. Probably because it doesn`t have any songs with the word "Yoko" for its title. Probably, because there`s a whole lot of magnificient compositions that would make me cry if I was even more of a sissy than I feel like right now. There`s the fast rocking opening "Titan Ass" which sounds as if it was written by Chuck Berry but updated for early Seventies. The next song is "Mind Games" - the most famous of songs on this album. "We`re playing those mind games together - pushing the barrier, planting the seed". It`s psychedelic, it`s very sad and it`s very beautiful. Just like a really good film. "Aisumasen (I`m Sorry)" is just a beautiful ballad. "One day (At a time)" is the perfect love song, sung by a perfect John Lennon. "Bring on the Lucie (Freeda people)" is one of Lennon`s freedom songs with a very catchy chorus. "Nutopian national anthem" is a song that goes for 6 seconds and sounds like silence. The second part of the disc isn`t quite as good as the first one, yet it has another freedom song called "Only People" which once again is undeniably catchy. The disc closes with "Meat City" - another good old fashioned hard rockin` song. And as a whole it makes one hell of a record and one of the best records by any ex-Beatle. Update: I`ll have to relisten to "Plastic Ono Band" before stating that this is the best Lennon`s album once again.
music, 1973

You Could Have It So Much Better

7.5
FF bring forth their second album so we`d remember that they exist. Some signs say that it`s better than their first, while most say it`s worse. On some songs they do sound like the Beatles rip-offs, "Eleanor Put your boots one" is one of those tracks. Sure they don`t have the harmonies the Beatles had, probably it`d be better to associate them with John Lennon`s solo work. My favourite song on the album surely is the opening "The Fallen" with its catchy riff and it`s "i don`t give a damn attitude". "This boy" is also cool, a bit like early Brian Eno (circa 1973). If this record has one problem is the lack of diversity - a FF song always sounds like a FF song. "Walk away" sounds as if it was lifted off a Paul McCartney album in the verse and as a typical FF song in the chorus. "Evil and Heathen" is a good nice rocking song sounding a bit like "This fire". Oh, I`ve got to correct myself "Do you want to" is This Fire Part II. It`s got the same disco beat, yet it`s good. Basically I don`t have anything in particular against this record but it isn`t daring enough to become a classic.
music, 2005

Airport

6
This wasn`t one of the books I had on my A list for reading. No, Sir! I had a lot of better things to do than reading Arthur Hailey. Not that I knew anything about the author. But I was asked to read it. My girlfriend had to read it for some psychiatry course but she asked be - you do it! So I did. I was told this was supposed to be a horror book. Since I never had read a horror novel... well not never but rarely. Yet it wasn`t a horror novel really. If you ask me the genre of this book I`d say it`s a script for a suspence film, for a thriller. There`s a whole lot of different characters, including Mel Bakersfield who runs an airport, his brother - a guy who`s guiding airplanes at landing and taking off. Then there`s Mel`s wife, some foxy lawyer, a guy named Joe Patroni who can solve almost every problem, a crazy fellow named D.O. Guerrero who wants to blow up an airplane so his family would get his insurance money. Mostly it`s Guerrero who made me read this book - for he`s the only really psychic character. Many people don`t consider Hailey a real writer - I`d rather say he`s a workingman than an artist. Without a doubt this book is perfectly suited for becoming a film for it doesn`t have too much literary value but it has a lot of things going on in it. The ending was crappy as you`d expect from a book that has "bestseller" written all over it (not on my copy, of course, for it was issued in the USSR).
book, 1968

Their Satanic Majesties Request

6
This album is considered either a silly excourse the Stones did in 1967 just for fun, a terrible record that doesn`t make sense, a "Sergeant Pepper`s" ripp-off, or the most underrated rock album of all time. After having been listening for it for some 3-4 hours I gotta say that this surely ain`t my favourite record from the Stones. The opening "Sing this song all together" bugs me a lot and I don`t think that the kind of psychedelic junk suits me fine. "Citadel" is much better. "She`s a rainbow" and "The lantern" are good, but I still prefer "2000 light years from home". To my book there`s a bit too much goofy experimentation on this album sometimes making it close to unlistenable and the Stones aren`t certainly known for being unaccessible as the Residents.
music, 1967

The Football Factory

6
A film about football hooligans. Man, are those people stupid. They don`t care about the team who`s supporters they supposedly are, they only care about kicking each other as hard as possible. I may be a fan of footy but I`d prefer to have at least a single goal on screen when I watch a football film and not only a lot of fighting pricks. The message of the film may be a positive one, but I don`t care. Some people claim that the film is meant to be idolizing those hooligans but I really doubt that, I`d rather say that the film had quite a lot of struggle in terms of a plot which is close to non-existant. At some stages the film tries to be funny but doesn`t quite succeed at that, at others it tries to be a lot like "Trainspotting" but it ain`t trippy so it`s mainly silly. Yet I can`s say that I didn`t like it, I just don`t think that there`s a need for films like this one in the world.
film, 2004

Chaos and Creation in the Backyard

7
Would you believe that Paul McCartney is over sixty? It ain`t far till the day when he won`t be allowed to sing "When I`m 64" anymore and will have to change it to "When I`m not 64" - there was a Latvian song titled "When I won`t be 16 anymore", which by the way was a crappy song and has nothing to do with Paul`s new album. Is it right that I call him just Paul? Or do people get punished for not calling Him `Sir Paul McCartney` on the Internet? Anyhow, he`s got a new album out. It starts off with the energetic "It`s a fine line" which somehow reminds me of the Electric Light Orchestra and that song "It`s a living thing/It`s a given thing". After on Paul more relies on doing sad ballads which doesn`t come off as a real surprise. "Jenny Wren" is an accoustic song that could have been a Beatles demo record, where it not sung by a 60 year old man. "Friends to Go" is also a Beatles songs, circa from 1965. "English Tea" sounds to be a later Beatles composition, more in the style of "Maxwell`s Silver Hammer". "Certain Softness" is good. I also like "Promise to you girl" which is one of the most rocking tracks on the album. The one thing that bugs me is that at his not so young age Paul still writes mostly love songs. Jesus, he can`t be thinking seriously that people will believe in his sincerity. His lyrical capacity doesn`t seem to be much stronger that in 1964, but he ain`t a good looking young fellow no more. Hey, I don`t really think that he was that good looking back then. I`d put George in the first place, then John and Paul was only better looking that Ringo, but even that not always.
music, 2005

With a little help from my friends

8
Not a great songwriter, but a great performer, that`s who Joe Cocker is. On his debut album he`s performing prime quality material and he delivers it as only he could. You couldn`t believe from the sound of this record that Joe was a young fellow back when he done it, on the other hand you`ll most likely never believe that Cocker was ever young. His partly bald head is such an unmistakable characteristic that you can`t imagine him looking differently. His style is quite similar to that of "The Band" (actually I`m talking about the backing band and not about Cocker himself, but who cares). This record is mostly famous for having the title track on it - a great cover of the Beatles original. Then there`s "The New age of Lily", a cover of "Just Like a Woman" by Bob Dylan, a cover of "I Shall be Released" by Bob Dylan and a cover of "Feeling Alright" by I don`t know whom. It`s a very good record but I`m not in the mood discussing it right now.
music, 1968

Valiant

6.5
CGI cartoons are becoming more and more popular and less and less good. "Valiant" is considered a minor cartoon even in this genre that doesn`t produce too many great works. Yet to my eye it didn`t appear to be that bad at all. Animation isn`t breathtaking, of course, and the plot is predictable as that of a soap opera. Valiant is a young pigeon who wants to be a homing pigeon in WW2. Since the homing pigeon force of UK doesn`t have enough decent pigeons Valiant and a group of 4 other misfits get a chance to fulfil a dangerous and extremely important mission under the command of an older and wiser pigeon. But it proves that even such silly creatures can outmaster the falcons of Hitler. The main reason why I liked this one was probably the voices behind those pigeons. Most important of those were Ewan McGreggor as Valiant and John Cleese as Mercury (a pigeon held hostage by the falcons). Oh, John Cleese, you get a big chance to blabber useless nonsense - that`s the right thing for you! Your voice may seem a little old for a pigeon but who cares! McGreggor`s voice doesn`t come perfectly for Valiant - after all Ewan is a fully grown man and not a teenage pigeon but man do I love those British folk! Were this thing done by Americans (as "Madagascar" was) I doubt I`d like it but so, despite all the minor flaws, it was quite a good cartoon.
film, 2005

Little Britain: Episodes 4 to 8

4.5
The more you watch it the less interesting it gets. The characters repeat the same jokes most of the times. Lou and his not really sick friend Andy who always says: "I want that one" and later says "I don`t like it". Vicky Pollard and the dumb "yeah-but-no-but-yeah" stuff. The Scottish guy with his flute is kinda ok. The fatfighters things don`t go nowhere, the transvestite Emily Howard is dumber than dumb, and Anne, the crazy person ain`t too diverse. Oh, I do like "The only gay in the village" though. By the way, the extras don`t make it much better. After having watched "The Rock Profile" best-of I came to think - if it`s the best these guys can come up with in the field of immitating pop-stars what would be their worst? They aren`t too good with make-up, their jokes are mostly rubbish and they can`t even pick up the right stars to make fun of. For example, where the hell did they forget those nice and cuddely Gallagher brothers? And the thing is only getting bigger and bigger, despite the fact that after having seen season 1 I`m sure I won`t need no season 2.
film, 2003

The Razor`s Edge

8
Larry Darrell is has become a bit weird after he came back from WW1, he doesn`t want to live the American dream like most people do but he wants to find himself. Because of that his fiancee Isabel can`t become his wife - her mother and her uncle would never allow her to become a wife for a man that`s just no good. So she marries a banker, yet when the bankers things go downwards it turns out that Larry ain`t doing quite as bad as most people think he would. After a spiritual journey through China Larry has found the inner peace he was looking for.
book, 1944

Space Oddity

6.5
Although it ain`t the first album by D.B. it`s usually considered as his first, for before it David Jones wasn`t particulary known even in UK. But everything changed with t