Židrūnam sāp

Židrūns ir viena no tām saistošajām pašmāju grupām, ko man līdz šim nav gadījies redzēt uzstājamies dzīvajā. Kas, protams, nozīmē tikai to, ka pie pirmās izdevības centīšos šo robu aizpildīt.
Židrūnam nevajag daudz laika, lai izkliegtu savas sāpes, ar divdesmit deviņām minūtēm ir pilnīgi pietiekami. Tas, ko viņi spēlē, nav īsti garāžroks, nav īsti indie, nav īsti pankroks. Viena no spilgtākajām grupas iezīmēm ir tās dziedātāja Alda lauztā dziedāšanas/kliegšanas maniere, dziesmu tekstos rindiņas tiek brutāli lauztas, nevis pāriet no vienas otrā, un tas skan kaut kā ļoti labi un dabiski.
Vispār gan Židrūns visai spītīgi negrib tikt ielikts vienā kastītē kā grupa, kas spēlē konkrēta stila mūziku. Ja dažas viņu dziesmas ir bez maz vai PND manierē, tad grūti iedomāties, ka kādi panki varētu spēlēt kaut ko līdzīgu dziesmai "Dana", kura sešarpus minūtes paspēj iziet cauri vairākām principiāli atšķirīgām daļām, nē, arī tur ir panciski elementi, bet tas tādā gadījumā droši vien ir saucams par progpunk. Vispār jāatzīmē, ka Židrūna skanējumā milzīga loma ir basģitārai, kura šajā ierakstā ir daudz prominentāka nekā šim instrumentam parasti ir pierasts, un tas ir labi. Slikti tikām ir tas, ka man galīgi šis apraksts negrib rakstīties - nespēju īsti pamatot, ar ko tieši man patīk šis ieraksts, jo fakts ir tāds - patīk, bet galīgi nav iedvesmas to apdziedāt. Galvenais ieraksta grāvējs, ja par tādu var šis grupas kontekstā runāt, ir dziesma "Šņāc šoseja" - baigi patīk, lai gan patiesībā - viss patīk. Vai varbūt vienkārši esmu kļuvis pārāk pozitīvs?
2013-07-01
7.5
comments powered by Disqus