Nimmersatt

Sabīnes Pētersas romāns "Nimmersatt" ir viens no daudzajiem apliecinājumiem tam, kāpēc man nepatīk vācu literatūra. Es, protams, varu izlikties esam politkorekts un neko nevispārināt, bet faktus apmānīt ir grūti - no vāciski lasāmajām grāmatām mani "paķer" labi ja 10%, kamēr visu pārējo tikai piespiešanās ļauj pievarēt. Nedomāju, ka šeit kāda loma ir manai attieksmei pret Vāciju, vāciešiem, Mihaēlu Šūmaheru un tā tālāk, bet tā vienkārši ir, ka vairums vācu autoru grāmatu mani garlaiko. Kas, savukārt, varētu būt netieši saistīts ar manu attieksmi pret latviešu literatūru, kura no vācu literatūras, protams, ir pamatīgi ietekmējusies. Šajā Sabīnes Pētersas romānā/stāstu krājumā (grūti definēt, kurai kategorijai tas labāk piedien) ir 32 epizodes ar dažādu garlaicības pakāpi. Grāmatas varoņi ir diezgan nesaistoši cilvēki, pāreja starp kuriem notiek tādā veidā, kā arī es savulaik esmu mēģinājis - nodaļas sākumā tu iepazīsti kaut kādu varoni, tad pa vidu tai cita starpā parādās kāds cits personāžs, un nākamā nodaļa ir no šī personāža skatupunkta. Teroijā izklausās diezgan saistoši, kas vēl komplektā ar to, ka Frau Peters raksta poētiski un skaisti, varētu dot lielisku grāmatu. Taču nedod! Gluži otrādi. Grāmata ir samocīta un apnicīga, kaut arī tās apjoms nebūt nav liels. Un es arvien vairāk pārliecinos, ka apņemšanās divarpus gados izlasīt 25 grāmatas vācu valodā nemaz nav tik viegli realizējama.
5
comments powered by Disqus