Die Lehre der Sainte-Victoire

Diez vai var iedomāties ideālākus apstākļus, lai lasītu kādu garlaicīgu austriešu grāmatu, nekā tādus, kad tu atrodies slimnīcā. Iespēju, ko tu vari darīt, nav daudz. Ir paņemts līdzi dators, bet tajā nav nevienas filmas. Ja arī būtu, tu tās tāpat nevarētu skatīties, jo palātā neesi viens. Nav Interneta - tātad filmas iegūt arī nevar (neatkarīgi no tā, ka tās nevar skatīties). Un vienīgā spēle ir "Sims 3". Tu gan pamēģini to palaist, bet jau pēc 10 minūtēm esi nogarlaikojies Tātad - kas tev atliek? Pareizi - lasīt garlaicīgu grāmatu. Un tas nu ir jāatzīst - Pētera Handkes "Die Lehre der Sainte-Victoire" ir tipiski garlaicīga grāmata. Tā ir tik garlaicīga, ka tās lasīšanas procesā tu vairākas reizes aizmiedz. Kas slimnīcā, protams, atkal ir noderīgi - jo palīdz īsināt laiku. Grāmata, ja tu pareizi to uztver, ir autora eseja par to, kāda nozīme viņa dzīvē ir Polam Sezānam un par to, kā viņš devies apmeklēt Sezānam svarīgas vietas. Man personīgi Sezāns īpaši svarīgs nav, jo tēlotājmāksla mani nekad īpaši nav uzrunājusi. Ja nu vienīgi tajos laikos, kad centos izlikties "inteleģents", apmeklējot izstādes un viltojot savu interesi par šādu mākslu. Tā kā tagad cenšos izlikties "prolletārisks", par gleznām varu neko labu neteikt. Ok, neesmu jau es gluži mucā turēts, bet izstādes patiešām nav radītas man un otrādi. Kad Handke šajā grāmatā ik pa brīdim raksta par tēmām, kas ar Sezānu nav saistītas, manī rodas vismaz īslaicīga interese par tajā notiekošo, bet tikpat ātri tā atstālbst, kad viņš atkal sāk liet ūdeni. Paretām kaut ko es grāmatā jūtu, lai tad atkal 10 minūtes cīnīties ar garlaicību. Kārtējo reizi apstiprinot to, ka austriešu literatūra nav man īpaši labi piemērota. Labi, ka grāmata ir īsa un pēc mazāk kā divām stundām to var likt malā un nekad vēlāk vairs nepieminēt.
5
comments powered by Disqus