Mein letzter Mann

Atkal jau nezināms autors (autore šajā gadījumā), atkal jau - stāstu krājums. Atkal jau īss apkopojums, par ko ir šie stāsti. "Mein letzter Mann" - sieviete dodas uz lauku namiņu, kas pieder kopīpašumā viņai un viņas bijušajam draugam. Viņu komunikācija tagad notiek tikai caur ierakstiem šī namiņa "viesugrāmatā". "Normalerweise vermeidet es Brinkmann"... nē, nerakstīšu stāstu sižetu atstāstījumu - ko gan man tas dos, ja ieskatīšos šajā aprakstā pēc dažiem gadiem? Gandrīz neko. Hannelīza Tašau, pēc šīs grāmatas spriežot, ir viduvēja un neizteiksmīga vācu rakstniece - viena no tūkstošiem tādu rakstītpratēju, kam īsti nav nekā tāda, ko svaigu lasītājam pateikt un kas nodarbojas ar papīra apdrukāšanu. Šķiet, ka vācu literatūrā tādu ir īpaši daudz, vairāk nekā citās zemēs. Šajā konkrētajā gadījumā pat nebija tā, ka bija garlaicīgi lasīt - vai vismaz nebija dramatiski garlaicīgi, bet vienlaikus - nekādu emociju, nekādu atmiņu. Līdzigi kā burties cauri mācību grāmatai - kādi vārdiņi prātā tev varbūt arī paliks, bet grāmata kā vienots veselums - nē. Šķiet, ka Vācijā viņa ir daudzmaz respektēta un saņēmusi visādas prēmijas, bet manās acīs viņas sadzīviskais reālisms nav interesants, kaut ko tādu varētu rakstīt ari stagnācijas perioda austrumvācu autori - bez jebkādas odziņas, bez dievišķās dzirksts, vienkārši klabināt rakstāmmašīnu, lai būtu maize, ko likt galdā. Nav jau tas pats par sevi slikti, bet - kālab gan lai es gribētu kaut ko šādu lasīt?
6
comments powered by Disqus