Latviešu stāsti - 8., 9., 10. stāsts

Pēc ilgāka laika atkal bijām teātrī, un kā parasti, ja teātrī - tātad JRT. Par "Latviešu stāstiem" līdz šim biju dzirdējis daudz, bet pats nevienu no tiem noskatījies nebiju. Šo stāstu trijotni prezentē Gundars Āboliņš, Maija Apine un Vilis Daudziņš. Izrādes struktūra man principā bija zināma iepriekš, līdz ar to nekādus baisu pārsteigumus tā nesagādāja. Gundara Āboliņa stāsts bija par mums pēdējā laikā diezgan labi pazīstamu tēmu - pensionētu jūrnieku Mazirbē, kas aktīvi seko visiem tuvākās apkārtnes notikumiem un zina visu par visiem. Lai arī mēs savās slēpņu vizītēs Mazirbes pusē šo konkrēto vīru iepazinuši neesam, līdzīgus tipāžus sastapuši esam gan - te var pieminēt gan slaveno Ivaru ar viņa kazām, gan Jūrkalnes veci ar kartēm. Lai arī subjektīvi man pret Āboliņu ir grūti izskaidrojami aizspriedumi un asociācijas ar Porganta-Jarāna bandu (man nav ne mazākās nojautas, vai šādām asociācijām ir kāds pamats un patiesībā es pat nevēlos to noskaidrot), bet jāatzīst - viņš tiešām perfekti bija uztvēris savu tēlu, un šī izrādes daļa man šķita interesanta gan viņa tēlojuma dēļ, gan satura, kurā kuru katru brīdi varētu izskanēt arī vārds "mazbānītis". Maijas Apines stāsts bija nopietnākais no trim - par sievieti, kura vēlējās kļūt par aktrisi, bet smagas autoavārijas rezultātā nokļuva komā un divus mēnešus spītīgi sprinājās, lai saglābtu savu dzīvību. Tēma, protams, smaga un nopietna, bet īstenojums - manai gaumei daudz par lirisku un uzspēlētu. Man ir grūti pieņemt tēlus, kam par Skolotāju kļūst, piemēram, Ojārs Vācietis, kura dzeja palīdz varonei katrā grūtā brīdī (un īpaši citu brīžu viņai, protams, nav, jo šis ir stāsts par skumjiem lašiem). Skolotājai Britānei šī izrādes daļa noteikti patiktu, jo viss, viss Apines vēstījumā lika domāt par skolas literatūras stundām. Saturiski - jā, tur bija šis tas interesants, bet veids, kā šis saturs tika nodots skatītājiem, mani nepārliecināja. Labākais, kā jau varēja gaidīt, bija pietaupīts nobeigumam - Vilis Daudziņš (neapšaubāmi - viens no JRT izcilākajiem aktieriem) mums stājās priekšā kā autobusa šoferis. Daudziņa tēls - tāds parupjš prasts vecis, kas runā tieši un atklāti, un brīžīem - diezgan stulbi, ir jau redzēts iepriekš šī aktiera izpildijumā, bet tas šajā gadījumā nemaz netraucēja. Daudziņš tiešām satriecoši spēj apvienot traģisko un komisko, nepadarot savu tēlu par pilnīgu karikatūru, veidojot perfektu balansu starp "es pie stūres varu ēst, dzert, bučoties, mīlēties. nu, mīlēties varbūt arī nē." un "dzīve nodzīvota tukši". Kolorīti, asprātīgi un vienlaikus - dziļi un nopietni, tiešām - lielisks nobeigums izrādei. Ja vērtējumus es piešķirtu katrai izrādes daļai, tie droši vien būtu 7 - 5 - 10, galā - 7. Tā tad arī darīšu.
7
comments powered by Disqus