Zen Mind, Beginner`s Mind

Lasot šo grāmatu, pār mani nāca atklāsme saistībā ar slēpņošanu. Lai tev geocaching neapniktu, pats svarīgākais ir saglabāt iesācēja prātu. Kā raksta Suzuki: "In the beginner`s mind there are many possibilities, in the expert`s mind there are few." Atrodot savu 1500.slēpni, tev jāspēj par to priecāties tieši tāpat, kā tu priecājies, atrodot piecpadsmito. Nevajag salīdzināt un domāt: šādu risinājumu esmu redzējis jau daudzviet, vieta nav nekas īpašs un pat viesu grāmatiņa ir slapja. Tā vietā tev jāspēj gluži vienkārši priecāties par atradumu, tā it kā tas būtu tev viens no pirmajiem. Atceros arī, kā mēs priecājāmies, izvelkot maisiņu no dobuma Dzegužkalnā, izvelkot maisiņu no akmens apakšas tagadējā Kobes dārzā, atrodot pirmos ar magnētu piestiprinātos slēpņus. Un kur tagad ir pazudis mūsu iesācēja prāts, ja pat Nargö nespēj mūs vairs tā uzrunāt, kā kādreiz - filmiņas konteineris Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā? Protams, ne jau par geocaching stāsta Šunriu Suzuki grāmata, kura tiek uzskatīta par vienu no Zen ienākšanas Amerikā pamatiem. Taču tās saturs ļoti labi sasaucas ar personīgajām šaubām un dilemmām, kas mani rauj gabalos. Kā šajā grāmatā vairākas reizes uzsver autors - caur Zazen (dzenbudistu sēdēšanu) apgaismību var sasniegt tikai vienā veidā - nevēloties sasniegt apgaismību. Vienīgais, pēc kā tev vajag tiekties - ieņemt iespējami labu stāju un atbrīvot savu prātu. Apgaismība var atnākt tikai pati, nevis tikt izsaukta, un tiekšanās pēc tās ir drošākais ceļš, kā to nesasniegt. Dīvainā kārtā, man šķiet, ka visai līdzīgas idejas parādās Mihaela Endes "Bezgalīgajā stāstā" - kur ir vārti, kuriem var iziet cauri tikai tad, ja tu nevēlies iziet tiem cauri. Un ko es nupat izlasīju - Mihaels Ende visu mūžu interesējās par Japānas kultūru un Zen viņam bija tuvs. Es gan īsti nesaprotu, kādā veidā Zen vispār var būt populārs rietumu pasaulē, un Amerikā, kur darbojās Shunryu Suzuki, - jo it īpaši. Pārāk maz šeit ir tāda satura, kuram ir praktiska un materiāla jēga, no kā tu vari gūt tiešu labumu šeit un tagad, pārāk maz konkrētības. Cita lieta - the Secret, kurš tev uzreiz sniedz nepieciešamās atbildes, kādā veidā tev tikt pie jaunas mašīnas vai pompozākas mīļākās. Zen nav radīts rietumnieka prātam - grūti ir aptvert, kādā veidā tu vari atbilst Budas dabai, neko attiecīgajā brīdī nedarot - jo ne tikai Zazen brīžos tev šī daba piemīt, bet arī tad, kad tu guli, ej pa ielu vai sēdi birojā pie datora. Zazen tikai palīdz tev šo dabu izkopt, un bieži tev vislabāk tas izdodas tad, kad tu to pats nemaz neapzinies. Suzuki min šajā grāmatā kādu apgalvojumu: ka labs vīrs nekad nevar būt labs vīrs. Proti, ja cilvēks sevi uzskata par labu vīru savai sievai, viņš visbiežāk nav sevišķi labs. Tikām tāds, kas sevi uzskata par sliktu vīru un dara visu iespējamo, lai būtu labāks, nekā viņš ir, ir patiešām labs. Tāpat te parādās salīdzinājums ar zirgiem: ja pieņem, ka vislabākais zirgs ir tāds, kurš uztver jātnieka iegribu pirms jātnieks ir ķēries pie pātagas, bet sliktākais - tāds, kurš to uztver tikai jau pēc sitiena saņemšanas; un ja pieņem, ka katrs cilvēks ir viens no šiem zirgiem, lai praktizētu Zazen, patiesībā nav svarīgi, kurš zirgs tu esi - vai tavs ķermenis spēj ieņemt perfektu stāju vai nespēj, jo Buda jūt lielāku iejūtību pret sliktāko zirgu, un vienlaikus - atkal jau tas, kam ir nozīme, ir tava centība un tava attieksme, un ne tik ļoti - tas, kā tev tas viss sanāk. Kopumā varu teikt, ka šī grāmata ir ļoti iedvesmojoša un viegli lasāma. Protams, ar savu samaitāto rietumnieka prātu, es tajā tāpat meklēju izdevīgumu un pašlabumu, lai arī Suzuki par to saka: "As soon as you see something, you already start to intellectualize it. As soon as you intellectualize something, it is no longer what you saw." Taču, varbūt, es nesaku, ka jā, bet varbūt - kaut ko es no šīs grāmatas būšu ieguvis, kaut mazāko drusku, kas spēs izmainīt kripatiņu manis. Nebūt nesaku, ka tas tā ir, bet - kas lai zina?
8.5
comments powered by Disqus