Smagais metāls

Neļaujies šīs izrādes nosaukumam tevi maldināt - ja tu esi Ronija Džeimsa Dio fans, šī ne obligāti būs tev piemērota izrāde. Arī "Liepājas metalurga" darbiniekiem šis iestudējums nebūtu iekļaujams obligātajā izglītojošajā programmā. Taču gadījumā, ja tev ir gadījies iet skolā Latvijā vai nu padomju laikos vai pirmajos neatkarības gados, domājams, tu tajā saskatīsi ļoti daudz arī no savas dzīves. Es, protams, neesmu iepazinies ar padomju izglītības sistēmu pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, taču šajā izrādē, kas tapusi pēc Gundegas Repšes romāna "Alvas kliedziens" motīviem, redzamās ainas ļoti labi saskan arī ar to pamatskolas vidi, kurā aizritēja arī mana bērnība, ar to vien atšķirību, ka Ļeņina bistes no plauktiem bija jau izzudušas, bet daudzas citas sastāvdaļas man šeit bija pazīstamas gan vizuāli, gan emocionāli. Iestudējums ir dienasgrāmatas formā, ko raksta tās galvenā varone Rugetta - talantīga meitene ar ne pašu vieglāko raksturu, kura aug vientuļās mātes apgādībā, kura allaž ir prom un arī tad, kad nav, tāpat ar meitu sarunāties nemāk. Rugetai ir divas skolas draudzenes - Diāna un Alma, kuras abas nāk no tradicionālākām ģimenēm (arī ideoloģiski pareizākām). Izrādes pirmā puse ataino skolas rutīnu, kurā patiesībā salīdzinoši daudzkas varētu būt ļoti līdzīgs vēl joprojām, bet otrais cēliens ataino Rugettu jau visai izteikti no sociālistiskās sabiedrības norobežojušos un rāda viņas ceļu uz elli (lai gan, protams, stingri ņemot, viņa jau ir ellē in the first place). Sākotnēji biju pret šo izrādi visai skeptiski noskaņots - man bija tāda sajūta, ka viss uz skatuves redzamais ir viena liela karikatūra, kam ir maz sakara ar reālo dzīvi, bet ātri vien tiku ievilkts vēstījumā iekšā un pat (gandrīz) sāku mainīt savu viedokli par Gundegu Repši. Te laikam būtu īstais brīdis, kad uzslavēt izrādē spēlējošās aktrises. Rugettu atveido Guna Zariņa, kura ļoti efektīgi izrādes gaitā pārtop no nesavaldīga bērna nesavaldīgā pusaudzē, tomēr, manuprāt, vislielākās uzslavas par savu tēlojumu ir pelnījusi Sandra Zvīgule, kas izrādē ataino Almu - viņas priekšā noņemu savu virtuālo hūti. Man idejiski ne pārāk patīk doma, ka pieaugušie atveido bērnus, bet šajā izrādē aktrišu atveidotās skolnieces ir tik dzīvas, ka tu nejūti, ka viņas atveido drīzāk savu meitu un nevis sevas dzīves. Jāatzīst, ka izrādes otrais cēliens mani ne pārāk pārliecināja - es saprotu, ka tajā redzamais droši vien ir svarīgs no personāža attīstības viedokļa un ka izrādei, kurā Rugettu sistēma padarītu par savu sastāvdaļu un savas mātes pelēkās noraudātās tradīcijas turpinātāju, varētu būt grūti tikt līdz emocionāli piesātinātam noslēgumam, bet vispār te pie vainas varētu būt tas, ka kamēr pirmajā cēlienā es varēju identificēties ar uz skatuves redzamo, tad otrajā cēlienā notiekošā varones sagrūšana man vairs nav īsti pazīstama tēma. Tātad kopsavilkums: + aktierspēle + scenogrāfija + muzikālais noformējums + darbības vide - noslēgums - atsevišķas sižetiskās epizodes.
7.5
comments powered by Disqus