Alice Munro - Who Do You Think You Are

Oficiāli šī grāmata skaitās esam stāstu krājums, taču es to diezgan izteikti lasīju kā romānu. Patiesībā gan tam nav sevišķas nozīmes - grāmatu veido atsevišķas epizodes vienas sievietes dzīvē, un tā īsti autore necenšas izstāstīt, kas ir norisinājies starp šīm epizodēm. Proti, tu vai nu šo grāmatu uzskati par stāstu apkopojumu iz Rouzas dzīves vai arī par brīvas formas romānu par šīs pašas Rouzas dzīvi. Gala rezultāts ir viens un tas pats.

Pacific K - Blue Fall

Sākšu ar to, ka man nepatīk grupas "Pacific K" nosaukums - tāpat kā man nepatīk nosaukums "Northern C", kas ir pilnīgi cita grupa, bet seko tam pašam naming convention. Iespējams, ka tas ir apzināts gājiens, bet man šādi nosaukumi šķiet absolūti bezpersoniski un atmiņā nepaliekoši. Gaidu, kad šim pulciņam piepulcināsies vēl kāds jauns kolektīvs, piemēram, "Atlantic F".

Mark Manson - The Subtle Art of Not Giving a Fuck

Apzināti vai neapzināti, bet es savā dzīvē esmu itin labi izgājis cauri tam ceļam uz apskaidrību, ko apraksta "The subtle art of not giving a fuck". Šī grāmata kļuvusi par vienu no pēdējo gadu pašpalīdzības literatūras sensācijām, un gan jau kaut kur top tās latviskais tulkojums. Kā to varētu saukt latviešu mēlē? Pieklājīgā forma būtu: "Smalkā māksla neņemt pierē". Mazāk smalkā? Patiesībā nemaz nezinu, kā šo frāzi varētu pārtulkot, saglabājot oriģināla vulgāro sulīgumu.

Sigizmunds Kržižanovskis - Atmiņas par nākotni

Kā izrādās, Sigismunds Kržižanovskis rakstīja arī diezgan tradicionālu zinātnisko fantastiku - vai vismaz kaut ko līdzīgu tādai zinātniskajai fantastikai, kas tapa Rietumos, tiesa, bagātinot to ar itin "kafkiāniskiem" elementiem. "Atmiņas par nākotni" vēsta par kādu zēnu, vēlāk vīrieti, kurš visu savu dzīvi velta, lai pakļautu laiku. Jau no agras bērnības Maksu Štereru interesē laika fenomens, un šajā interesē ietilpst tēva lielā pulksteņa mehānismu periodiska čakarēšana. Tas, ko viņš vēlas apgūt, ir iespēja ceļot laikā, un patiesībā nekas cits dzīvē viņu sevišķi neinteresē, un par viņa lielāko uzdevumu kļūs laika mašīnas izgatavošana.

Baložu pilni pagalmi - Visi savējie

Man ir patiesi žēl, ka manī nav vairāk mīlestības pret "Baložu pilniem pagalmiem" - kā nekā tā ir grupa, bez kuras pašmāju andergraunds nav iedomājams, tāpat neapšaubu Māra Šverna melodiju radīšanas dotības (un arī viņa teksti man patiesībā patīk). Taču fakti ir tādi, ka mans mīļākais Šverna albums joprojām ir "Brāļi un māsas", kur viņš pats nemaz nepiedalās. Tikām viņa paša katru nākamo ierakstu klausīties ir arvien grūtāk - jau pirms divdesmit gadiem viņš ne tuvu nebija izcilākais vokālists Latvijā, bet katru nākamo reizi viņa balss kļūst mazāk baudāma.

Rīta stienis - Boobieshooter

Sportpanka apvienība (kā tā pati sevi dēvē) pirms sava pirmā albuma izdošanas lielāko daļu repertuāra jau gadiem ilgi ir dreijājusi koncertos, līdz ar to tās cienītājiem beidzot klajā nākušais "Boobieshooter" kļuva par iespēju iecienītās kompozīcijas dzirdēt arī gana kvalitatīvā audio formātā, kas droši vien no fanu viedokļa ir ļoti labi. Jautājums - kas īsti ir "Rīta stienis", ja to vērtē ar neitrālu aci?

Spāre - Masa

Spāri man jau kādu laiku ir ne pārmērīgi aktīvs plāns redzēt spēlējam dzīvajā. Pagaidām nav saslēdzies, bet kas zina - varbūt aiziešu 26. janvārī uz koncertu, kur spēlēs šie, Tesa un Židrūns.
2018-01-18 | Spāre - Masa

Florian Illies - 1913: Der Sommer des Jahrhunderts

Floriana Illīsa romāns "1913" patiesībā īsti nav romāns - vai vismaz tas nav tāds romāns, kā es biju no tā gaidījis. Tas ir atskats uz 1913. gadu vēsturiski nozīmīgu personu dzīvē - proti, ko gadā pirms 1. Pasaules kara darīja izcili rakstnieki, mākslinieki, filozofi, zinātnieki un tā tālāk. Tāda kā mini enciklopēdija, kurā gan liela daļa satura nav īsti enciklopēdijām raksturīga, jo vēsta par tās varoņu privāto (dzimum) dzīvi. Grāmatas varoņu vārdi ir ļoti skaļi - tur ir gan Pikaso, gan Tomass Manns, gan Kafka, gan Hitlers un Staļins, gan Rainers Marija Rilke, gan virkne citu (lielākoties tomēr ar vācvalodīgo pasauli saistītu personāžu).

Imants Daksis - Koncerts Vinilbārā

Dīvainā kārtā, Imantu Daksi spēlējam redzēju pirmo reizi. Jā, pirms dažiem gadiem viņš Labā Dabā nodziedāja pāris K-Remonta dziesmas, bet tas neskaitās, jo tas bija Daksis kā viessolists, nevis Daksis kā Daksis. Patiesībā - pat drusku dīvaini, ka savu vienaudzi pirmo reizi redzēju uzstājamies vien gadā, kad mums abiem paliks 35. Gandrīz aizgāju uz viņa koncertu pērn decembrī, bet tad bija pa vakariem citi darāmi darbi (patiesībā - tagad arī ir, bet vakar uztaisīju pauzi), un tā nu ceturtdienas vakarā kopā ar vēl aptuveni 30 cilvēkiem (un daļu koncerta - vienu suni) Vinilbārā baudīju Imanta Dakša priekšnesumu.

All Day Long - Timebomb

"All Day Long" ir viens no tiem pašmāju mūzikas kolektīviem, kas šķiet pastāv jau veselu mūžību, taču šis albums ir viņu pirmais oficiāli izdotais ieraksts. Kā allaž tas šādiem ierakstiem raksturīgs, simtprocentīgas pārliecības par to, ka tas iegādājams arī fiziska ripuļa veidā, man nav, bet - aizsteidzoties notikumiem pa priekšu - nav arī īpašas vajadzības pēc tā.