Taisnībai jābūt
Te nu es jums, cienījamie klausītāji, lieku priekšā izgriezumu iz kāda tiesu procesa, kurā piedalīties tas gods man ir ticis dots. Lieta tur bija pavisam vienkārša- kāds jūras ķēniņš iesūdzēja vienu varenu latvju zēnu- Ukrīšu ciema Kūtnieku Augustu. Augusts, kas nebija nekāds muļķis, nepaļāvās uz šādiem tādiem papīru urķiem, kuri par palīdzību naudu gribētu, tāpēc pats arī sevi pie tās tiesas aizstāvēja. Un še ta nu ira tā aizstāvības ruņa.
“Es zvēru uz Bībeles, ka šeit liecināšu patiesību un neko citu kā tikai to, ka manus vārdus neietekmēs personīga nepatika vai patika pret kādu no aprakstītajiem personāžiem, palikšu objektīvs un pārākstāvošs kā Dievs, kas no saviem debesu augstumiem uz zemi raugās. Ja kaut vārds, ko es teikšu, būs nepatiess vai pārspīlēts, lai mani sasper jods un debesis lūzt pār manu galvu.
Tātad, tā lieta sākās šādi. 5. jūlija rītā es tā paagrāk piecēlos, lai dotos uz copi. Tārpi bija sarakti jau iepriekšējā vakarā, piederumi ar bija gatavi lielajai dienai. Laiks bija drēgns un apmācies, bet es par to i ne nieka nebēdāju, tālab jautri svilpodams devos uz upi. Kā par brīnumu, visi mani tīkli bija tukši kā alus muca mūsu pagasta vecākā pagalmā. Es pabrīnījos par to lietu, bet neko jau darīt nevarēja. Tā nu uzspraudu tārpu uz āķa, labi atvēzējos un nogādāju to ūdenī, un tā lieta nu varēja sākties. Sākumā es cerēju saķert tādu lomu, kādu neviens makšķernieks visā pasaulē nebūtu pat sapņos redzējis. Pamazām nonācu pie secinājuma, ka neslikti būtu samakšķerēt zivis pusdienām. Galu galā jau cerēju, ka nebūs jāiet mājup tukšām rokām. Saule jau bija augstu debesīs, bet manā zivju toverī vēl nebija ir ne plika kazraga. Grasījos jau doties pie kaimiņa Vietvalžu Visvalda (tā askētiskā vīra, kas piektajā solu rindā ap to pilnīgo blondīni gramstās), lai noskalotu pilnīgo neveiksmi, kad pēkšņi pludiņš nogrima zem ūdens. Es jau domāju, ka tikai mana iztēle tā vien ir, bet pamazām sapratu, ka nu beidzot trāpījusies kāda zive. Ar to trāpīšanos vien gan gluži gana man nebija, zivi vajadzēja vēl dabūt laukā. Es kārpījos un raustījos, vilku un ausījos, bet nekādi nedabūju to zivi virs ūdens. Te man likās, ka āķis ieķēries kādā noslīkušā tankā vai citā sabiedrības atkritumā, te atkal šķita, ka nu gan būs rekordzivs. Manā cīņā ar zivi neviens nespēja gūt pārsvaru, līdz es sakopoju visu savu domu un fizisko spēku vienā punktā un ar vienu rāvienu dabūju to zivi no ūdens laukā. Tik lielu zivi savu mūžu nebiju redzējis- milzīga un zeltaina tā svēra kādus piecdesmit kilogramus. Es pats nobrīnījos, kā aukla varējusi tādu noturēt, un es pats tādu no ūdens laukā izvilkt. Bet tas jau nebija galvenais. Man bija tāda zive, ar ko ilgas un garas dienas varētu paēdis. Bet zivs tā nebija vis vienkārša, bet runājoša, tā man teica: “Mīļais cilvēk, neesi ļauns pret mani, atlaid mani upē un es izpildīšu trīs tavas vēlēšanās.” Es jau ar neesmu nekāds vakarējais, zinu, ka bez dokumentu apstiprināšanas pie notāra šādās lietās varu tikt viegli piekrāpts, zivs man notāra zīmogu dot nevarēja, tāpēc arī es nevarēju to mājās laist. Nolēmu, ka mājās varēs visu noorganizēt, labāk jau tai zivij draudēt un prasīt pastāvīgu vēlēšanu piepildīšanu nevis tikai tādu vienreizēju sesiju. Ieliku zivi savā milzīgajā toverī, pielēju klāt ūdeni un nesu mājās. Visi klātesošie jau zina, ka es neesmu nekāds vieglais vīrs, tomēr ar man šādas zivs transportēšana problēmas sagādāja ne mazās. Atnesu to mājās, pusdienās apēdu savas akvārija zivtiņas un to vietā atstāju lielo zelta zivtiņu. Tad atnāca mana izredzētā daiļā Žebērkļu Trīne (tā pilnīgā blondīne, ap ko tas askētiskais Vietvalžu Visvaldis gramstās), lai kādu sāls krikuci aizlienētu. Es, savu zivi zinādams un taupīgs būdams, nolēmu tad viņai ar to sāli nedot un teikt, ka varu citu un labāku meiču dabūt. Trīne mani nosauca par divkosi un iepēra ar zedeņu žoga šķērskoku, un lamādamās aizgāja atpakaļ uz dzimtajiem Žebērkļiem. Pie manis atnāca arī kāds vecs čigāns, kas bilda, es esot šī zirgu nozadzis. Es, protams, nebiju nekādu zirgu zadzis, biju vienkārši to pļavā ganāmies atradis un mājās aizvedis. Bet čigāns tāpēc arī ir čigāns, lai vienkāršu patiesību saprast nespētu un mani, godīgu cilvēku, par zagli sauktu. Es čigānonkulim pateicu, lai šis iet mājās, citādi viņu ar koku aizdzīšu. Čigāns parādīja man dūri un lēnām aizkliboja prom, vēl atriebību solīdams. Es par to tik pasmējos, jo zināju, ka zelta zivtiņa mani no visām raizēm paglābt varēs. Tad nu es gāju pie tās zives naudu un jaunu līgavu prasīt. Piegāju pie akvārija, saku zivij savu vēlmi, šī neko. Domāju, vai tiešām beigta. Nē, nav viss, elpoja ka prieks. Bet vēlēšanos nepildīja. Es tad zivij sacīju, ka to uzcepšu, ja vēlēšanos nepildīs. Bet zivs tad izplūda gaužās asarās un teica, ka vēlēšanās izpildīt nemākot. Neesot jau viņa nekāda īstā zelta zivtiņa, tikai tāds latvju pirātiskais ražojums, no tāda jau daudz prasīt nevarot, tāpēc arī tāda liela un neveikla uztaisīta. Bet man tas neko nedeva. Es taču Žebērkļu Trīni biju vējā palaidis. Ne jau tā Trīne man tik ļoti vajadzīga, bet gan Žebērkļu saimnieka gods un lielā naudas lāde. Tad nu ar es sāku raudāt, ne mīlas, ne naudas, tikai trekna zivs. Es jau neesmu pēc dabas ļauns, nē tāds es patiesi neesmu, nolēmu zivij vēl dot iespēju laboties un tomēr manu vēlēšanos piepildīt. Devu laiku pārdomām, bet pats devos ārā no mājas. Izgāju ārā pa durvīm un ieraudzīju tālumā pļavas degam. Tās tak bija manas pļavas ar maniem rudziem, kas tur dega. Ne kauna, ne goda, izrādās čigāni šādi par vecā vīra zirgu atriebās. Nu gan arī mana pacietība bija pilna. Gāju es pie tās zivs un teicu, lai dot naudu un “beibi”. Teicu, ka man vienalga, kur šī to izraus, jo neesmu es vainīgs, ka viņa tāda brāķa zivtiņa vien ir. Šī tad nu atkal apraudājās un akvārijs pat pārplūda, bet tad nu zivs teica, ka vienu manu vēlmi šī varot izpildīt, turklāt svarīgāko no tām. Es, nolēmis, ka nauda man par ļaunu nenāks, teicu, ka arī ar to man pietiktu. Tad nu zivs teica, lai es aizejot uz mežu pasēņot, bet, kad pārnākšu, vēlme būšot izpildīta. Es paņēmu groziņu un sēņu nazi un aizgāju uz sava kaimiņa mežu. Aši vien pielasīju groziņu pilnu, jau ejot no meža ārā sastapu savu paziņu- dzejnieku cauros zābakos, kas ar uz mežu saposies bija. Pasveicināju šo, bet tad gan steigšus laidos mājās, lai varētu to naudiņu uz procentiem noguldīt. Iegāju istabā un pamanīju tur vienu tādu varen skaistu meiču, bet naudas necik. Tā meiča tad nu man teica, ka zivs manu vēlēšanos piepildījusi, tikai tāda maza ķibele esot. Redz, tā meiča esot tā pati zelta zivtele- jūras valdnieka meita, bet par šo redz jūras ķēniņam esot kādi rubuļi jānomaksā. Tā tik man vēl trūka, par šo rubuļus maksāt. Nu un es nemaksāju. Par to tad arī tas jūras valdnieks mani tiesā iesūdzējis. Ja šim meitu atpakaļ gribas, lai tad šis man maksā, ne es viņam. Savu stāstījumu beidzu. Tagadiņ man atliekās tikai paļauties uz augstās tiesas goda prātu, ka tā nolems pažēlot nabaga zemnieciņu un neliks man no tiem rubuļiem šķirties.”
Es domāju, ka nevienam no jums pat nenāks prātā nobrīnīties, ja es teikšu, ka visa tā padarīšana beidzās ar Kūtnieka pilnīgu attaisnošanu, tā ar pats jūras ķēniņš bija spiests no lielas naudas šķirties un to Augustam par morāla zaudējuma nodarīšanu atdot. Kūtnieku Augusts kopš tiem laikiem dzīvo labi un makšķerēt vairs neiet. Tomēr tautai ar to lietu viens jauks cilvēks zudis iraid, Augusts ir novērsies no saviem biedriem, nepērk vairs lētas nūdeles, bet gan pašas dārgākās no visām, ko šai zemē dabūt var. Ne kora pasākumos jūs Augustu nesastapsat, ne Dieva lūgšanas pasākumos. Tāpēc jāatzīst, ka pat krietnu cilvēku tas garais rubulis sabeigt vara. Nu labi, nesāksim te puņķoties un vaimanāt, neko padarīt vairs mēs nevaram. Tāpēc, mīļie draugi, iedzersim, lai mūs nekas cits kā tikai šņabulis vien samaitāt nevarētu.